Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lai mēs kā tauta un valsts pastāvam Latvijā, Eiropā, pasaulē (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.06.1998., Nr. 186/187 (1247/1248) https://www.vestnesis.lv/ta/id/48864

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar sveicienu Kārlim Padegam Par muižu zem ozoliem Pie skaņu sākumiem

Vēl šajā numurā

26.06.1998., Nr. 186/187 (1247/1248)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Raksti. Runas. Referāti

Lai mēs kā tauta un valsts pastāvam Latvijā, Eiropā, pasaulē

S2.JPG (19883 BYTES)S1.JPG (18821 BYTES) Latvijas Republikas Pilsonības likuma grozījumu sakarā:

Valsts prezidents Guntis Ulmanis —

Mums jāuzņemas lielāka atbildība par savu zemi

Turpinājums no 1.lpp.

Pakāpeniski tika izveidota un izstrādāta politika valsts attīstībai, atgriežoties Eiropas valstu saimē. Apzināti izdarījām izvēli par ciešu sadarbību un partnerattiecībām ar demokrātiskajām Rietumu valstīm. Domāju, ka ikviens saglabājām apziņā to, ka atteicāmies no komunistiskā totalitārisma, kuru mēs tik sāpīgi bijām spiesti iepazīt.

Okupācijas pagātne atstāja mantojumā daudz problēmu. Pēc deviņdesmitā gada pavasara sākām tās risināt. Atceramies, cik svarīgi bija pieņemt Pilsonības likumu.

Pirms četriem gadiem pastāvēja bažas, ka naturalizācijas process varētu notikt vieglprātīgi un nekontrolējami strauji. Ieviesām logu sistēmu. Toreiz tas bija pareizi un attaisnoti.

Pēc šo četru gadu pieredzes varam atzīt, ka logu sistēma savu uzdevumu ir izpildījusi. Latviešiem bija bažas par to, ka būs pārāk liels jaunu pilsoņu pieplūdums. Latviešiem bija bažas, vai tādā gadījumā tiktu saglabāts Latvijas attīstības ceļš kā neatkarīgai un suverēnai valstij. Latviešiem bija bažas, vai būs iespējams nodrošināt plašu latviešu valodas lietojumu Latvijā, kas ir nepieciešams, lai mēs būtu stipra un eiropeiski nacionāla valsts.

Šīs bažas tautā dzīvo arī šodien, taču mums, politiķiem, ir uzdevums gan kritiski izskatīt padarīto, gan arī laikus vērtēt un vajadzības gadījumā mainīt politiskos līdzekļus, kas garantē līdzsvarotu sabiedrības tālāku attīstību.

Es uzskatu, ka šodien apspriežamā Pilsonības likuma izmaiņas ir šo līdzekļu maiņa. Tās ļaus mums virzīties tālāk.

Tālāk iet — man nozīmē veidot pragmatisku valsts nacionālo politiku.

Ne tikai saglabāt mūsu nacionālās vērtības, bet tās attīstīt.

Ne tikai saglabāt latviešu valodu, bet attīstīt tās lietojumu visās dzīves jomās.

Ne tikai saglabāt vēsturisko atmiņu savas ģimenes lokā, — es vēlos, lai visā Latvijas sabiedrībā kļūtu plašāks zināšanu horizonts par mūsu vēsturi.

Pragmatiskā valsts nacionālā politikā ietilpst tiesības mazākumam. Tās ļauj ikvienam nelatvietim Latvijā apzināties savu kultūras piedrību un identitāti. Arī šis ir politisks uzdevums, kurš ir aktuāls pēc okupācijas. Toreiz padomju ideoloģija centās izveidot cilvēkus bez kultūras saknēm, lai tie būtu mazizglītoti un viegli komandējami.

Tāpēc es šodien nerunāju tikai par pilsonības jautājumiem. Tos cieši saistu ar izglītības, valodas un sabiedrības informēšanas politiku, kādu realizē mūsu valdība un kādu tā gatavojas īstenot nākotnē. Svarīga ir arī kultūras politika un jaunatnes politika. Tās visas ir daļas pragmatiskā valsts nacionālā politikā. Sarunu par tādu tagad tikai aizsākam, taču to vajadzēs mērķtiecīgi izvērst.

Tā nedrīkst būt tikai atsevišķu politisku spēku monopols, tāpēc aicinu katrai partijai priekšvēlēšanu laikā definēt savu izpratni par pragmatisku valsts nacionālo politiku.

Mēs kopā ar jums esam daudzkārt runājuši par to, ko mūsu izpratnē nozīmē veidot nacionālo politiku demokrātiskā valstī, kurā dzīvo daudzu tautību cilvēki.

Šodienas jautājuma gaismā pragmatiskai valsts nacionālajai politikai redzu vairākus pamatelementus.

Pirmkārt, izglītības sistēma. Tai ir jārada priekšnoteikumi un jāgarantē, ka ikviens skolēns pietiekami labi iemācās latviešu valodu. Skolēns apgūst zināšanas par Latviju, šīs zemes vēsturi, kultūru. Caur šādu izglītības sistēmu jaunais skolēns ieaug Latvijā un kļūst par tai piederošu cilvēku.

Bieži esmu Latvijas novados un arī skolās. Redzu, ka lielākajā daļā nelatviešu skolās bērni ir gatavi mācīties un mācās latviešu valodu.

Pirms dažām dienām es biju Rīgas galdniecības skolā. Sarunas ar audzēkņiem un pasniedzējiem man atstāja gaišu iespaidu. Skolā ir divplūsmu sistēma, un tajā mācās gan latviešu, gan citu tautību jaunieši. Cittautību audzēkņi ir iemācījušies latviešu valodu, to zina, un tas nerada grūtības ne saskarsmē, ne mācībās. Pirms vairākām nedēļām es viesojos krievu vidusskolā Bolderājā. Arī tur latviešu valodu cittautiešu bērni ir labi apguvuši. Es atceros arī Šampētera skolas apmeklējumu, kur arī interesējos par latviešu valodas mācīšanu. Redzēju pozitīvu tendenci, redzēju arī problēmas. Visi zinām piemērus tam, ka aizvien vairāk nelatviešu ģimenes sūta savus bērnus latviešu bērnudārzos un skolās. Tas liecina par pozitīvo tendenci Latvijā. Šī tendence mums ir jāveicina, dodot vēl spēcīgāku argumentāciju un plašākas iespējas latviešu valodas apgūšanai.

Tāpēc es aicinu valdību un parlamentu intensīvāk strādāt, lai izveidotu mūsdienīgu izglītības stratēģiju. Domāju, ka šī ir viena no tām jomām Latvijā, kurā neesam vēl pietiekami mērķtiecīgi un tālredzīgi rīkojušies.

Otrkārt, latviešu valodas lietojums un zināšanas. Latviešu valoda dzīvo un dzīvos, un par to galvenokārt ir jārūpējas pašiem latviešiem. Skolēni grib mācīties latviešu valodu un liela daļa no pieaugušajiem arī, ja viņi to nepārvalda. Tādai ir arī jābūt sabiedrības nostājai. Valsts uzdevums ir nodrošināt, ka visiem ir viegli pieejamas iespējas gūt šīs zināšanas. Ir pilnīgi nevietā un nepareizs apgalvojums, ka Pilsonības likuma izmaiņas nozīmē uzbrukumu latviešu valodai. Tieši pretēji — tas savā būtībā aicina nostiprināt sistēmu, kurā visi iedzīvotāji Latvijā to apgūtu.

Runājot par valodu, iespējami divi dažādi līdzekļi mērķa sasniegšanai. Viens ir mēģināt piespiest vai iebaidīt. Tas izraisītu pretestību un nepatiku, kas ļautu daudziem teikt, ka nelatvieši jau nemaz nevēlas mācīties. Vai arī mēs nākotnē iegūtu daļu pilsoniskas sabiedrības, kura labi runātu latviski, bet nemīlētu un necienītu šo zemi. No visa teiktā gribu vēlreiz akcentēt to, ka latviešu valoda ir mūsu dzimtā valoda un mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai tā tiktu lietota visās jomās. Otrs ceļš ir pacietīgi aicināt, prasīt un radīt visiem pieejamas iespējas. Vissliktākais būtu, ja mēs pasīvi gaidītu, ka Latvijā pēkšņi vienā dienā visi runās latviski. Vēlos atgādināt, ka Latvijai draudzīgās valstis ir sniegušas plašu palīdzību, lai izveidotu valstī latviešu valodas mācību programmas, un šodien to ar pateicību arī atcerēties.

Latvijā visi uzskata par pašsaprotamu nepieciešamību apgūt angļu, franču vai kādu citu svešvalodu. Tikpat un vēl vairāk pašsaprotamai ir jābūt apziņai par vajadzību mācīties latviešu valodu. To īpaši vēlos teikt nelatviešiem Latvijā.

Treškārt, valodu skolotāji. Viņiem būtu jābūt tiem, kas bauda vismūsdienīgāko humanitāro izglītību. Viņu darbs ir jānovērtē arī ar pietiekami augstu apmaksu.

Uzskatu, ka valdībā un parlamentā ir vērts padomāt par to, vai tieši skolotājiem, kuri māca latviešu valodu un Latvijas vēsturi dažādos Latvijas novados un pilsētās, nebūtu vēlamas speciālas piemaksas, jo šeit ir runa par politisku jautājumu, kas ir ļoti nozīmīgs visai valstij.

Ceturtkārt, latviešu valodas apguves programma. To līdz šim atbalstījusi Apvienoto Nāciju attīstības programma. Taču domāju, ka arī Latvijas budžetā ir jāparedz pietiekami resursi šīs programmas attīstībai. Latviešu valoda ir valsts uzdevums, un mūžīgi cerēt uz ārzemju draugu palīdzību būtu necienīgi.

Es šeit nosaucu varbūt tikai dažus elementus pragmatiskas valsts nacionālās politikas veidošanai. Ceru, ka daudzi no jums šo problēmu loku un to īstenošanu šodien būtiski papildinās. Tā mēs kopā virzīsimies uz priekšu gan savā pārliecībā, gan arī valsts attīstībā.

Pragmatiskā nacionālā valsts politika ir iesaistīšanas politika, nevis atgrūšanas politika. Ja mēs neiekļausim Latvijas nepilsoņus savas valsts politikā, tad viņi, iespējams, tiks izmantoti kādas citas valsts politikā. Tas ir arī viens no argumentiem, kāpēc mūsu izvēle ir iekļaujoša politika.

Šodien apspriežamās izmaiņas Pilsonības likumā piešķirtu nepilsoņiem pavisam citu lomu šajā valstī. Grozot likuma ietvarus, mēs sniegtu jaunu perspektīvu nepilsoņiem. Viņi ir pilsonības kandidāti, viņi iekļaujas pilsoniskajā sabiedrībā, sniedzot savu ieguldījumu. Viņiem ir iespējas kļūt par lojāliem valsts iedzīvotājiem un stiprināt savu drošību un labklājību, tanī pašā laikā stiprinot valsts drošību un labklājību.

Latvijas valsts attīstības ceļā esam tik tālu, ka drīkstam dot visiem nepilsoņiem iespēju naturalizēties, atceļot logu sistēmu. Valsts drošību šobrīd neviens cits neapdraud, to varam apdraudēt tikai mēs paši, nepieņemot savlaicīgus lēmumus.

Daudzi runā, ka šo lēmumu grasāmies izdarīt spiediena rezultātā. Varbūt lai katrs pats sev atbild uz šo jautājumu. Tomēr atzīsim, ka līdz šim ir bijusi zināma nevēlēšanās domāt par apzinātu politiku attiecībā uz nepilsoņiem, par aktīvu izglītības un valodas politiku. Un varbūt tāpēc Eiropā, Amerikā un Krievijā izvērsās šī plašā polemika par mūsu valsti. Mums jāuzņemas lielāka atbildība par savu zemi pašiem, un tas jāapliecina arī šodien.

Godātie deputāti!

Jautājumu par bērniem, kuri dzimuši Latvijā pēc 1991. gada, es uzskatu par simboliski nozīmīgu.

Vai nu mēs ticam savai valstij un tās nākotnei, vai nu neticam. Ja neesam pārliecināti, ka spēsim izaudzināt bērnus par labiem un lojāliem valsts pilsoņiem, ka spēsim viņiem sniegt labu izglītību un zināšanas par Latviju, tad jau būtu jāuzskata, ka mūsu darbs pēc neatkarības atgūšanas nav bijis sevišķi veiksmīgs.

Ja atzīstam, ka nepieciešama integrēta, iekļaujoša sabiedrība, tad ar ko gan šādu sabiedrību sāksim veidot, ja ne ar bērniem?

Valsts nākotne ir mūsu pašu rokās, mums ir vara un rītdienas skatījums, mums ir labi draugi, kuri gatavi palīdzēt. Bet mums pašiem ar savu ticību, pārliecību un darbiem ir jāapliecina, ka esam saimnieki savā zemē. Mūsu kopējo politisko virzību saistām ar Eiropas Savienību. Alternatīva taču būtu tikai palikt it kā lepnā vientulībā, kas īstenībā būtu starptautiska izolācija. Tas būtu pret tautas interesēm.

Saeimas deputāti ir vairākkārt apliecinājuši savu pareizo sapratni, pieņemot lēmumus, kuri pilnībā atbilst sabiedrības interesēm. Šodien ir tā iespēja parādīt, ka politiķi patiešām iet mazliet pa priekšu valsts vispārējai attīstībai un to ietekmē vēlamā virzienā, nevis tikai reaģē uz jau notikušajām krīzēm.

Es aicinu jūs šodien izdarīt tālredzīgi pareizus lēmumus jautājumā par logu atcelšanu un pilsonības piešķiršanu bērniem atbilstoši Latvijas Ministru kabineta iesniegtajiem priekšlikumiem.

Ministru prezidents Guntars Krasts —

Šodien robežšķirtne ir valsts valodas prasme

Turpinājums no 1.lpp.

Vai pēc būtības mehāniska pilsonības piešķiršana bērniem, kas parādās likuma projektā, palielinās stimulu apgūt valsts valodu? Aicinu jūs īpaši rūpīgi izvērtēt Pilsonības likuma grozījumus šajā — valodas — aspektā.

Ja pieņemam grozījumus Pilsonības likumā, bet neveicam būtisku izglītības sistēmas reformu, kas paredz pievērst daudz lielāku uzmanību valsts valodas aizsardzībai, mēs varam zaudēt būtiski svarīgus integrācijas instrumentus.

Mēs atceramies komunistiski nacistiski noskaņoto jauniešu aktivitātes Vērmaņdārzā un neseno skolotāju piketu, abos gadījumos tika uzsvērta nevēlēšanās apgūt valsts valodu. Tas ir nopietns signāls, ka integrācijas procesi būs smagāki un ilgstošāki, nekā to šodien domājam mēs un it īpaši mūsu labvēļi citās zemēs.

Mums arī jāpārdomā, kādai jābūt Latvijas valsts attieksmei pret mūsu sabiedrībai un valstij nelojāliem spēkiem, kuri tikai trokšņaini spekulē ar Eiropas institūciju padomiem, nebūt negrasīdamies Latvijā integrēties un integrāciju veicināt. Kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret viedokli, kuru reizēm pauž daži preses izdevumi, ieturot cinisku pozu, ka nepilsoņu lojalitāte un integrācija ir vienīgi Latvijas valsts problēma, kas nepilsoņiem neuzliek nekādus pienākumus?!

Un vēl — vai mēs esam prognozējuši un izanalizējuši sekas visā juridiskajā sistēmā, kādas ir sagaidāmas pēc pilsonības piešķiršanas dažiem nepilngadīgiem bērniem, ja to vecākie brāļi un māsas, kā arī vecāki paliks nepilsoņu statusā? Vai neradīsies juridiskie mehānismi, kas īpašuma tiesvedības jautājumos "izskalos" pilsonības jēdzienu, transformēs tos uz nepilsoņiem.

Par laimi, nepilsoņu vidē valstij nelojālo nav vairākums. Vairāk ir valstij lojālu cilvēku, kuriem ir jārada motivācija iegūt pilsonību. Bez šādas motivācijas nekādiem Pilsonības likuma grozījumiem nebūs jēgas. Tagad bieži vien ir sastopamas situācijas, kurās būt nepilsonim ir pat izdevīgāk.

Bez šaubām, nepilsoņu integrācija, ja tā tiks veikta pārdomāti un kvalificēti, atbilst mūsu valsts interesēm. Tā atvieglos arī mūsu ārpolitisko mērķu sasniegšanu. Eiropas Savienība ir mūsu stratēģiskais mērķis, tāpēc vēlreiz gribu aicināt domāt par šo jautājumu tālredzīgi, neiestiegot īslaicīgos politiskos uzkarsumos, abstrahējoties no šābrīža politiskās konjunktūras.

Apzināsimies, ka integrācija ir ilgstošs process, kurā liela loma ir Latvijas politiskās kultūras un arī sabiedrības vispārējās kultūras kāpumam, pilsoņu un nepilsoņu savstarpējai gatavībai šai integrācijai.

Vai mēs varam atļauties šos procesus sasteigt? Vai mēs varam atļauties tik nozīmīgus procesus mākslīgi stimulēt?

Ārsts var atļauties mākslīgi stimulēt priekšlaicīgas dzemdības tikai tad, ja mātei vai bērniņam draud briesmas. Vai šis ir tas gadījums, kad mātei vai bērnam draud briesmas? Vai šīs briesmas ir tik lielas? Un, ja ārsts tomēr izšķiras, ka bērnam jādzimst agrāk, viņš nevar aiziet no jautājuma, vai šis bērns augs vesels un pilnvērtīgs.

Vai varam atļauties sasteigti uzņemties šo lielo atbildību?

Bet, no otras puses, ja mēs ignorējam padomus, kādus mums uzstājīgi dod Latvijai vairāk vai mazāk labvēlīgi noskaņoti spēki, vai mums ir pārliecība, ka varēsim izturēt provokācijas un atklātu spiedienu no neapšaubāmi naidīgiem iekšējiem un ārējiem spēkiem?

Vai šāda rīcība neradīs būtiskus kavēkļus mūsu izvēlēto mērķu — Eiropas Savienība un NATO — sasniegšanai, kuriem pagaidām Latvijas ilgspējīgas attīstības nodrošināšanai nav alternatīvas?

Latvijas Satversme būtiski svarīgu lēmumu pieņemšanai paredz lietot arī tautas aptauju.

Pašreizējā iekšpolitiskajā un ārpolitiskajā situācijā pilsonības jautājumi varētu tikt nodoti plašākai sabiedrības diskusijai un novērtējumam.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka Eiropas Savienība sava augstā komisāra Maksa van der Stūla personā nav Latvijai devusi nekādas garantijas, ka vienu rekomendāciju pieņemšanas gadījumā pēc dažām nedēļām vai mēnešiem nesekos citas.

Iesniedzot Pilsonības likuma grozījumus Saeimā, valdība savu viedokli ir paudusi. Cienījamie deputāti, tagad lēmums ir jāpieņem jums.

Mūsu valsts politikas manevru iespējas nelabvēlīgajā situācijā ir diezgan lielas, bet tās nav bezgalīgas.

Optimāla lēmuma pieņemšana dažā ziņā līdzinās šaušanai mērķī. Šāvējam draud briesmas ne tikai neaizšaut līdz mērķim, bet arī pāršaut tam pāri.

Novēlu jums labu veiksmi grūtajā un atbildīgajā darbā!

Vērtējumi

Latvijas Ārlietu ministrija:

22.jūnijā Latvijas parlaments pieņēma šādus grozījumus Pilsonības likumā:

• t.s. logu sistēmas atcelšana;

• pilsonības piešķiršana bērniem bezvalstniekiem, kas dzimuši Latvijā pēc 1991.gada 21.augusta;

• valodas pārbaudes vienkāršošana personām, kas vecākas par 65 gadiem.

Saskaņā ar Latvijas Satversmi, Valsts prezidentam likums ir jāizsludina ne agrāk kā pēc 7 dienām un ne vēlāk kā pēc 21 dienas kopš tā pieņemšanas parlamentā.

Ievērojot Latvijas politisko mērķi kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti un saskaņā ar iestāšanās politiskajiem kritērijiem "atvieglot naturalizācijas procesu, lai sekmīgāk integrētu nepilsoņus, ieskaitot bērnus bezvalstniekus", Latvija ir demonstrējusi ievērojamu progresu.

Risinot problēmas, kas Latvijā saistītas ar nelikumīgā padomju režīma atstāto mantojumu, šim lēmumam ir vēsturiska nozīme, kas atklāj politisko gribu un politiskās sistēmas briedumu.

Atceļot t.s. logu sistēmu un piešķirot pilsonību bērniem bezvalstniekiem, kas dzimuši Latvijā pēc 1991.gada 21.augusta, tiek īstenotas EDSO pamatrekomendācijas. Jauno grozījumu pieņemšana visiem nepilsoņiem dos tiesības nekavējoties lūgt Latvijas pilsonības piešķiršanu.

Pilsonības likuma tālejošs mērķis ir visu Latvijas iedzīvotāju harmoniska integrācija valsts politiskajā, ekonomiskajā un kultūras dzīvē. Ikviens Latvijas iedzīvotājs tiks iedrošināts identificēt sevi ar Latvijas Republiku un dot ieguldījumu turpmākajā demokrātijas attīstībā. Valdība intensificēs arī valodas mācīšanas programmu īstenošanu latviski nerunājošo iedzīvotāju vidū.

Latvija ir pateicīga par starptautisko palīdzību, ko nodrošināja starptautiskās organizācijas, un ar īpašu gandarījumu atzīmē EDSO augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos Maksa van der Stūla ieguldījumu sabiedrības integrācijas procesā.

"Latvijas Vēstneša" (Juris Afremovičs)

tulkojums no angļu valodas

ASV prezidents:

ASV prezidents Bils Klintons vēstulē atzīst, ka 22.jūnija parlamenta sēdē LR Saeima ir pieņēmusi svarīgus lēmumus un ka Valsts prezidenta iesaistei ir bijusi īpaši svarīga loma. B.Klintons raksta: "Atļaujiet man vēlreiz izteikt jums atzinību par ieguldījumu un vadību nācijas sociālās integrācijas darbā. Man ir īpašs prieks uzzināt, ka Latvijas parlaments, jūsu veicināts, ir pieņēmis svarīgas un tālredzīgas izmaiņas jūsu valsts pilsonības likumā. Šī drosmīgā rīcība nodrošina Latvijas likuma atbilstību Eiropas drošības un sadarbības organizācijas galvenajām rekomendācijām. Tas ir nozīmīgs solis, un es apsveicu jūs par smago darbu, kāds bija nepieciešams tā īstenošanai."

Prezidents Klintons tālāk uzsver, ka likuma pieņemšana ir svarīga, veidojot Latvijā harmonisku sabiedrību. Vēstulē teikts: "Es esmu pārliecināts, ka šī likuma pieņemšana būs dziļi nozīmīga gan Latvijai, gan tās partneriem un atbalstītājiem pasaulē. Tas atspoguļo lielu progresu attiecībā uz jūsu Latvijas redzējumu, kur visu izcelsmju un pārliecību cilvēki dzīvo saskaņā. Tas sniedz Latvijas iedzīvotājiem, ka nav pilsoņi, godīgus un taisnīgus līdzekļus pilsonības iegūšanai un veicina visu to latviešu valodas zināšanas, kuri grib iegūt jūsu valsts pilsonību. Šis solis arī atbalsta mērķus, kas tika izvirzīti ASV un Baltijas hartā, kuru mēs kopīgi parakstījām janvārī. Tas atbalsta Latvijas integrāciju Eiropas un transatlantiskajās kopienās un veicina uz sadarbību vērstu un draudzīgu dialogu Baltijas reģiona nāciju starpā."

Runājot par izmaiņām pilsonības likumā, B.Klintons atzīst, ka Latvijas sabiedrībā par to ir dažādi viedokļi. "Prezidenta kungs, es zinu, ka ne visi būs apmierināti ar šī likumdošanas akta pieņemšanu. Katrā sabiedrībā ir tie, kas grib izmantot tautības un etniskās dažādības jautājumus īstermiņa politiskā labuma iegūšanai, un tie, kas redz izdevīgumu sašķeltā sabiedrībā. Jūsu modrība šādu tuvredzīgu uzskatu apkarošanā tiek plaši atbalstīta, un es esmu pārliecināts, ka jūsu vadībā dalīšanās un neiecietības atbalstītāji negūs virsroku. Tieši otrādi, es ceru, ka visi latvieši apvienosies, lai cienītu parlamenta lēmumu un atbalstītu pilnīgu un ātru grozītā pilsonības likuma īstenošanu.

Noslēgumā es vēlreiz apsveicu jūs ar šo svarīgo sasniegumu un jūsu apņēmību stāties pretī izaicinājumiem ar drosmi un iztēli. Jūs varat būt pārliecināts par manu pilnīgu personīgu atbalstu jūsu pūlēm," raksta ASV prezidents.

Valsts prezidenta preses dienests

Eiropas Savienība:

Eiropas Savienība (ES) apsveic Latvijas parlamenta drosmīgo un tālredzīgo lēmumu 22.jūnijā pieņemt likumu par pilsonību, kurā ietilpst logu sistēmas atcelšana un pilsonības piešķiršana bērniem bezvalstniekiem, kas dzimuši Latvijā pēc 1991.gada 21.augusta. Līdz ar likuma stāšanos spēkā būs ievērotas galvenās EDSO augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos Maksa van der Stūla rekomendācijas pilsonības jautājumā.

ES uzskata, ka šis ir svarīgs solis pretī tālākai krieviski runājošās minoritātes integrēšanai Latvijā. ES cer, ka likums stāsies spēkā bez kavēšanās un to iespējami drīz realizēs. ES joprojām ir gatava piedāvāt praktisku palīdzību Latvijas varas iestādēm, lai veicinātu tālāku minoritāšu integrēšanu Latvijas sabiedrībā.

Eiropas Savienības Prezidentūra

Krustpunktos

Pagājušajā nedēļā, 19.jūnijā, Rīgas Latviešu biedrība, Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Inteliģences apvienība, Latvijas Rakstnieku savienība, Latvijas Teātra darbinieku savienība un Latvijas Profesoru asociācija rīkoja sanāksmi "Pēdējo mēnešu norises Latvijā un mūsu pašcieņa". Lūk, daļa no sanāksmē nolasītajiem referātiem, ar to autoru atsevišķajām domām.

Prof., Dr. habil. his. Heinrihs Strods:

"Starp vakardienu un rītdienu"

Šodien izvirzītās tēmas ietvaros gribētu teikt dažus vārdus par radušās situācijas dažiem politiskajiem, ģeopolitiskajiem un etniskajiem cēloņiem un to pārvarēšanu.

Pēc latviešu nacionālās atmodas un latviešu nācijas izveidošanās 19.gs. vidū nācijai pastāvējušas trīs politiskas alternatīvas, kas sevišķi atklājās Latvijas valsts dibināšanas posmā. Viena, tā sauktā kreisā alternatīva, Latviju paredzēja kopā ar Krieviju. Arī šodien Latvijā diezgan atklāti runā par šo alternatīvu. Otra, labējā alternatīva, paredzēja savienoties ar Rietumiem, pirmkārt ar Vāciju. Šo alternatrīvu paredzēja niedristi. Trešā alternatīva — nacionālās neatkarības alternatīva — prasīja cīnīties tikai zem pašu karogiem un Latvijā uzvarēja, taču 20.gs. beigās tā kļuvusi grūti īstenojama. Neraugoties uz to, ka tauta vairākumā neatbalsta pirmo orientāciju, cīņa ar ārzemju palīdzību starp šīm trim orientācijām notiek. Pēc 3.marta notikumiem daudzi cenšas pārvilkt segu par labu austrumu orientācijai, sevišķi ievērojot, ka Centrāleiropa cenšas tēlot neitrālu draugu, bet situācijas Baltijā īstie arhitekti teritoriāli atrodas tālu.

Lai saprastu mūsu politiķu runas, rakstus un noklusējumus, vienmēr jāuzstāda seno romiešu tiesnešu jautājums "cui bono", "cui prodest" — kam par labu notiek darītais, runātais un nedarītais. Cīņā par šīm Latvijas attīstības alternatīvām 20.gs. beigās jāievēro vēl vismaz trīs faktori: pirmkārt, pieaugošā starptautisko jautājumu risināšana neformālā ceļā; otrkārt, tas, ka ideoloģijas diktatūras vietā arvien vairāk stājas naudas diktatūra; un, treškārt, tautu tiesību vietā arvien vairāk nostāda cilvēktiesības. Jaunas metodes rodas arī seno ģeopolitisko plānu īstenošanā.

Blakus mums okupācijas laikā iekaltajam "Drang nach Osten" ir vienmēr pastāvējis arī "Drang nach Westen". 1990.gados jaunā formā ir atjaunojusies cīņa par kundzību pie Baltijas jūras (Dominium maris Baltici). Šajā cīņā Latvija tās ģeopolitiskā, stratēģiskā stāvokļa dēļ vienmēr ir ieņēmusi pirmo vietu Baltijā visos uzbrukumos no Austrumiem, sākot no 12.gs. , 16., 18.gs. un vēlāk. Arī pašreiz pārdzīvojamais Austrumu spiediens ir tikai viens posms šajā simtiem gadu ilgajā impēriskajā cīņā "Drang nach Westen". Ja Krievija pret Baltiju šodien nav vismaz liberāla, tad tā joprojām ir impērija. Bet politiski liberāla Krievijas impērija nav iespējama. 1997.gadā Maskavā publicētajā Aleksandra Dugina darbā "Ģeopolitikas pamati"1 atklāti rakstīts: "Viena no neatliekamajām Krievijas prasībām ir impērijas savākšana (cj,bhfybt bvgthbb) no Vladivostokas līdz Dublinai, kurā krievi spēlētu vadošo lomu, jo tie ir īpašas civilizācijas nesēji." Autors diezgan atklāti pasaka seno teicienu "Vita Baltici — mors imperii Rossici". Kaut arī šīs idejas šodien ir bezcerīgi novecojušas, tomēr tās pastāv un izpaužas šīs valsts atbildīgu amatpersonu runās un darbībā.

Nupat Vācijā iznākusi grāmata "Karš, kurā Hitlers uzvarēja". Te runa ir par nacistu propagandas karu savu mērķu sasniegšanai. Komunistiskā PSRS savā propagandā ne tikai neatpalika no nacistiskās Vācijas propagandas, bet arī to pārspēja, radot daudzus mītus, kuri pastāv vēl šodien. Viens no komunistu dezinformācijas radītajiem mītiem ir uzskats, ka visas PSRS tautas lielās krievu tautas vadībā cīnījušās pret nacismu, bet pret PSRS cīnījušies tikai fašisti. Arī mēs dažkārt uz savu vēsturi skatāmies ar uzvarētāju brillēm. Patiesībā pret PSRS cīnījās vienpadsmit PSRS tautu slēgtas bruņotas vienības apmēram 1,5 miljonu vīru sastāvā — krievi, ukraiņi, Donas, Kubaņas un Terekas kazaki, azerbaidžāņu leģions, gruzīnu leģions, Ziemeļkaukāzu tautu leģions, tatāru leģions; Ukrainas atbrīvošanas armijā bija ap 180 000 vīru. Krievi bija noorganizējuši 75 policijas bataljonus, no tiem 7 policijas bataljonus Latvijā ar 7641 vīru.2 Tikai Krievijas atbrīvošanas armijā ģenerāļa Vlasova vadībā bija ap pusmiljona krievu. Katrā Latgales apriņķī darbojās t.s. Krievijas komitejas vlasoviešu un citu brīvprātīgo krievu vervēšanai. Blakus brīvprātīgajiem 75 policijas bataljoniem, ROA un UPA ap 75 000 krievu bija Vācijas armijas palīgdienestā. "Boļševisms ir krievu tautas ienaidnieks," rakstīja Krievijas komitejas priekšsēdētājs, ģenerālis Andrejs Vlasovs 1942.gada 27.decembrī savā Smoļenskas deklarācijā.3 Tādā gadījumā latviešu cīņa pret boļševismu arī no nacionālo krievu viedokļa bija pareiza izvēle.

Latviešu nacionālās atbrīvošanās cīņās ir bijušas divas visai netradicionālas aktīvās cīņas formas — cīņa zem viena ienaidnieka svešā karoga pret otru ienaidnieku (Ziemeļu karš, Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš) un partizānu cīņas, kad atklātas cīņas formas pret okupantiem nebija vairāk iespējamas. Tā tas bija arī Otrajā pasaules karā un pēc tā. Taču latviešu leģiona vērtējumā pastāv vismaz trīs viedokļi. Pirmais ir latviešu tautas vairākuma viedoklis: leģionāri bija mobilizēti un cīnījās par Latvijas neatkarību. Otrais ir krievu komunistu vērtējums: latviešu leģionāri bija brīvprātīgie fašisti un cīnījās par Hitlera uzvaru. Trešais ir Rietumu viedoklis: latviešu leģionāri bija mobilizēti okupētajā teritorijā un bija spiesti cīnīties vērmahta rindās. Sākoties nacistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS karam, Anglijas premjers Vinstons Čērčils teica: "Ja Hitlers uzvarēs ellē, es lūgšu parlamentu noslēgt līgumu ar pašu nelabo cīņai pret Hitleru." Arī mūsu tauta toreiz bija spiesta slēgt līgumu ar vienu ļaunumu cīņai pret otru, lielāku ļaunumu. Taču mūsu leģionu starptautiski dažreiz nosoda, bet PSRS sadarbību ar Vāciju un ASV un Anglijas sadarbību ar imperatoru Staļinu neviens nenosoda, kaut arī, pateicoties Rietumu atbalstam, šis imperators uzvarēja un kļuva par visu laiku lielāko Krievijas imperatoru. Divi secinājumi: 1) pretboļševistisko PSRS tautu vienību cīņu viennozīmīga nosodīšana pret komunismu ir komunisma reabilitācijas mēģinājums; 2) pretboļševistisko cīnītāju nosodīšanas mēģinājums ir komunistu mēģinājums izvairīties no Nirnbergas II.

Vēsture ir viennozīmīgi pierādījusi, ka politisko pārmaiņu rezultātā, mainoties minoritāšu politiskajam un sociālajam stāvoklim no augšas uz leju, minoritātes vienmēr ir bijušas neapmierinātas un protestējušas, sevišķi, ja šīs prasības atbalstījušas šo minoritāšu pamatvalstis. "Čehijas palikusī daļa katrā ziņā jāsagrauj, ja tā uzdrīkstētos veikt vāciešiem nedaudz naidīgu politiku," savā 1938.gada 21.oktobra slepenajā pavēlē noteica Ādolfs Hitlers.4 Šie draudi nāk prātā katram Latvijas iedzīvotājam visus pēdējos gadus, dzirdot mūsu lielā austrumu kaimiņa valstsvīru līdzīgus apgalvojumus savā zemē un ārzemēs. Šāds nacionālisms savienībā ar militārismu un imperiālismu ir vēsturē sen pazīstama trīsvienība. Šī trīsvienība ne tikai radīja impērijas, bet arī tās sagrāva.

Pagātnes pārvarēšanas negribēšana un bailes rada bīstamas sekas. Mūsdienu pasaulē, sevišķi postkomunisma zemēs, it īpaši jaunajā paaudzē palielinās nelojālo cilvēku īpatsvars — iepretī tradicionālajām vērtībām — pret savu tautu, darba tikumu, ticību Dievam. Jaunie cilvēki nereti meklē jaunu utopiju, jaunu totalitāru ideoloģiju. Modernizētie slāņi ir sastopami ne tikai starp tautām, cilvēku grupām, bet arī dažkārt vienā cilvēkā. Šo viltus modernizāciju pie mums veicina kultūras globalizācija, Eiropas deeiropeizācija. Kad Šarlam de Gollam žurnālisti jautāja, ko viņš domā par nodevēju Petēnu, prezidents atbildēja: "Arī Petēns ir Francija." Domāju, ka arī mums šodien jāatbild, ka arī Rubiks un senā krievu minoritāte Latvijā ir Latvija. Latvijas inteliģence neatrisisnās nekādus jautājumus, ja tā atklāti nerunās un nestrādās ar tautu; ja tā nespēs to pārliecināt, kaut arī patiesībā ejot pret kādu tās daļu. Domāju, ka Latvijas valstij bez Latvijas sabiedrības neiztikt, arī bez Rietumu integrācijas.

Noslēgumā pāris vārdi par mūsu vēstures apziņu un Latvijas vēstures mācīšanu. "Lai kādai tautai iznīcinātu tās nacionālo identitāti, viņai jāatņem tās vēsturiskā pagātne," rakstīja Gunārs Rode 1983.gadā.5 Šodienas Latvijas vēstures veidotāju bezatbildība vēstures pētīšanā un mācīšanā agri vai vēlu pārvērtīsies par morālo, saimniecisko un citu bezatbildību. "Katra pilsoņa svēts un neatliekams pienākums ir sacelties un ar visiem spēkiem cīnīties pret tautas brīvības apspiedējiem," teikts Francijas Republikas satversmē. Ne labi ieroči vai apgāde deva pārliecību 20 000 latviešu nacionālo partizānu divpadsmit gadus ilgajai cīņai pret okupantu pārsvaru, nesaņemot nekādu ārzemju palīdzību. To nodrošināja patriotisms un mīlestība pret demokrātisku Latviju. Mēs diezgan droši nosodām agresiju 1940., 1941., 1944./1945.gadā, bet gandrīz vienmēr pieņemam un cenšamies attaisnot agresijas un inkorporācijas rezultātus. Atšķirībā no Lietuvas, kur Lietuvas vēsture blakus lietuviešu valodai jau gadiem ilgi pasludināta par prioritāti, blakus Igaunijai, kur vidusskolas pēdējās klasēs mācās tikai Igaunijas vēsturi, blakus Krievijai, kur Krievijas vēsture pastāv kā obligāts priekšmets ar gala eksāmenu, mūsu demokrātiskajā valstī skolēni var brīvi izvēlēties, kārtot vai nekārtot eksāmenu vēsturē, nerunājot nemaz par Latvijas vēsturi. Okupantu iesāktā latviešu tautas mankurtizācija ar latviešu vēstures, latviešu literatūras un valodas nemācīšanu turpinās arī neatkarības gados. Latvijas vēsturi nevienam nemāca, un to neviens nezina, ieskaitot daudzus žurnālistus un politiķus, tai skaitā 80 Saeimas deputātus, Latvijas vēstures nezināšanu nav pieprasījusi ne EDSO, ne Rietumu augstie komisāri, nav pieprasījusi arī nepieciešamību veidot tautas vēsturisko apziņu.

Nepilsoņiem rodas jautājums, kāpēc viņiem jāzina kaut kas no tās 200 lappušu biezās Latvijas vēstures un tiesību pamatu brošūras, bet Latvijas pilsoņiem šis eksāmens ir pēc izvēles? Šī brošūra, kuru esmu rediģējis, ir īsāka nekā satiksmes noteikumi autovadītājiem. Ja šie eksāmeni Latvijā ir pārāk plaši, jājautā Maksim van der Stūla kungam, vai Nīderlandē pilnīgi visi brauc bez autovadītāja tiesībām. Tāpēc es nepiekrītu apgalvotajam, ka pie mums pastāv "iedzīvotāju vidējam līmenim sakāpinātas eksaminācijas programmas". Domāju, ka tādus rezultātus, kādi ir naturalizācijas jomā, lielā mēra nosaka faktiska latviešu valodas un vēstures nemācīšana skolās. Lietuvieši un igauņi guvuši lielākus panākumus arī tāpēc, ka viņi lietuviešu un igauņu valodu mācījuši ikdienā gadu desmitus, bet mēs to nedarām vēl šodien pat skolās.

Okupācijas vēstures sastāvā viens no svarīgākajiem tematiem, kuru paredzēts šeit pārrunāt, ir genocīda vēsture. Jau Tautas frontes laikā rakstiski tika ierosināts Būmana kungam organizēt (pēc parauga, kā to 1942.gadā darīja Tautas palīdzība) visu Latvijas pēdējos okupācijas gados arestēto, izsūtīto, nošauto, izsūtījumā mirušo cilvēku sarakstus, izdarot oficiālas aptaujas visos Latvijas pagastos un pilsētās. Tas netika izdarīts. Rezultātā mēs par 7 gadiem atpaliekam no 1942.gadā veiktās genocīda uzskaites. Mēs šodien īsti nezinām, cik Latvijas iedzīvotāju pratināti, sēdināti cietumos, nošauti bez tiesas sprieduma, spīdzināti; cik un kad atgriezušies no izsūtījuma, kādus materiālus un garīgus zaudējumus tie nesuši. Tāpēc bijušie politieslodzītie un cietušie Latvijā pašreiz ir pārliecināti, ka nāve pienāks ātrāk nekā taisnība — zinātniski un politiski.

Okupācijas laiku, vai vēl sliktāk — 20.gadsimtu — nevar sākt pētīt kopumā. Šeit jāveic monogrāfiski pētījumi, ekspertu pētījumi starptautisko tiesību jomā, pretošanās kustības jomā, kolonizācijas jeb t.s. internacionalizācijas u.c. jomās. Tikai tad varēs uzcelt okupācijas vēstures celtni un par tās patiesību pārliecināt savu tautu un citas tautas.

Kaut arī Latvijas vēstures izpēte un vēstures apziņas ieaudzināšana nav panaceja visos jautājumos, par Latvijas vēstures okupācijas posma nepētīšanu mēs saņemam smagus iekšpolitiskus un starptautiskus sitienus. Ne Zinātņu akadēmijā, ne LU, ne Okupācijas muzejā nekur nepastāv organizēta, profesionāla vēsturnieku grupa, nodaļa okupācijas laika vēstures izpētei. Vēsture tikai tiktāl ir zinātne, ciktāl tā balstās uz neapstrīdamiem vēstures faktiem, kas atspoguļo vēstures īstenības būtību. Okupētās Latvijas vēsturi vēsturnieki nekad neuzrakstīs, pirms nebūs nodibināta Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisija ar tiesībām savstarpēji izmantot visus starptautiski pieejamo arhīvu materiālus, kuriem izbeidzies 30 gadu noilguma laiks.

Mūsu valsts atrašanos starp atpalikušākajām postkomunisma valstīm savas okupācijas vēstures apzināšanā un šīs vēstures pārvarēšanā ievērojami ietekmē fakts, ka daudzi mūsu pašreizējie politiķi pārāk tuvu stāvējuši sabrūkošajai komunisma celtnei vai pat tajā dzīvojuši. Viņi uzskata, ka ir cietuši no šī sabrukuma un vēl vairāk cietīs, ja vēsturnieki sāks pētīt šo komunisma celtnes drupu kaudzi. Tāpēc bieži dzirdami saucieni: tikai uz priekšu, uz Eiropu, uz NATO, neļaujot tautai paskatīties uz pēdējā pusgadsimtā noieto ceļu.

Atsevišķi ieteikumi:

1. Šodien notiekošās un agrāk notikušās norises (arī leģionu) skatīt plašākā hronoloģiskā un starptautiskā, teritoriālā kontekstā.

2. Pie Okupācijas muzeja, LU Latvijas vēstures katedras vai Vēstures institūta nekavējoši nodibināt profesionālu vēsturnieku ekspertu grupu no latviešu un trimdas valodnieciski sagatavotiem (latviešu, krievu, vācu, angļu valodā) vēsturniekiem un sākt veidot grāmatu "Latvija Vācijas un PSRS kara laikā", "Latvijas kolonizācijas vēsture", "Genocīda vēsture" u.c. uzrakstīšanu.

3. Visās skolās kā obligātu priekšmetu ieviest latviešu valodu un Latvijas vēsturi ar eksāmeniem šajos priekšmetos.

4. Sākt izdot rakstu krājumu "Genocīds un pretošanās Latvijā".

Latvijas vēsture ir latviešu tautas biogrāfija, bet arī — dzīves skolas teorija. "Pirms tālāk eji, atskaties uz noieto," rakstīja Rainis.

Dažas pārdomas:

1. Mūsu okupācijas laiku vēstures pārvērtēšanā jādominē kā antinacistiskajai, tā antikomunistiskajai tendencei atbilstoši nacistu un komunistu nodarījumiem Latvijas tautai un zemei. Antinacistiskās kritikas pārspīlēšana noved pie antikomunistiskās kritikas mazināšanās.

2. Vienas tautas genocīda pārmērīga nosodīšana noved pie citu tautu genocīda nenovērtēšanas.

3. Sākumā minētā Austrumu alternatīva Latvijas attīstībā (šoreiz ar Rietumu atbalstu un mūsu politikas neizdarības rezultātā) garīgi sāk gūt pārsvaru, kā rezultātā komunistiskās okupācijas sekas Latvijā, tai skaitā kolonizācija, arvien vairāk tiek leģitimizētas.

4. Pašreizējie notikumi Latvijā kopš 3.marta atspoguļo visā Eiropā jau agrāk 1990.gados novērojamo nacisma nosodīšanas un komunisma reabilitācijas tendenci.

1 Fktrcfylh Leuby. Jcyjds utjgjkbnbrb. — Vjcrdf, 1997. — 171.lpp., 188.lpp. Sal: E.E.C.Thaden. Russification in the Baltic Provinces and Finland, 1885—1914. — New Jersey, 1981.

2 V.Samsons. Suverenitātes ideja likteņgriežos. — Rīga, 1990. — 191.lpp.

3 C.Andrejev. Vlasov and the Russion Liberetion Movement. — Cambridge, 207.lpp.

4 Geheime Komandosache. Berlin, sen 10. 1938. Der Fūhrer und Oberste Befehshaber der Wehrmacht. Pavairots 10 eks. 3.eks.; Der Nazionalsozialismus. Dokumente 1933—1945. Hrsg. Walter Hofa. Fr./M.—1957.

5 G.Rode. Noslēptās Latvijas vēstures lappuses // Kara invalīds. — 1983.— Nr.28.—43.—47.lpp.

Valentīns Jakobsons, rakstnieks:

"Dumbrājā uz vispēdējā ciņa — uz valodas"

Godājamie sanācēji latvieši!

Kāds apsviedīgs žurnālists mani un citus ļautiņus ar manam uzskatam piekritīgu nostāju ir nodēvējis par Maskavas imperiālistu sabiedrotiem, kas blamē valsti pasaules priekšā, nepabalstot valdības koncepciju pilsonības lietās, aiz kam mūsos iemājojot pāķiska vēlme piešmaukt visus abās debesu pusēs. Kas tās tādas — abas debesu puses?

Man turas atmiņā, ka viena puse varētu būt bijusi ļoti, ļoti nelaba. Jo tā bija bijusi nacionālsociālistiski brūna. Ļoti ļaundarīga puse, kas par saviem nelādzīgiem darbiem tapusi tiesāta. Bet otru debesu pusi, ko arī teicami atceros, un kas bija bijusi komunistiski sarkana, smalki ļaudis vairās pieminēt. Viņi nevēlas paturēt prātā nedz atceri, nedz nojēgumu par boļševiku sastrādātiem asinsdarbiem, kas daudz, daudz, daudzkārt bija pārsnieguši brūnkrekloto noziegumus. Mūsdienās ļautiņiem ir alga viena par to, vai nobendēto ir bijis sešdesmit vai septiņdesmit miljonu. Tā esot statistika, kā bija sacījis tautu tēvs. Kaut Padomju Krievija piecdesmit gadus pusi Eiropas bija varmācīgi turējusi apspiestībā, krievu cilvēki sevi aizvien uzskata par tautu atbrīvotājiem. Visai dīvainā kārtā demokrātus Rietumos šāds skatījums neuztrauc, tiem ir ērti nolemt, ka Krievija ir atdzimusi, ir bez vainas un tagad ir demokrātiska valsts. Izbijušais karabiedrs nedrīkst būt nelabs, tas drīkst būt slavas apmirdzēts.

Ja mēs, latvieši, gribam pastāvēt, tad nemūžam nedrīkstam aizmirst lielinieku pastrādāto postu Latvijā. Nedz viņu sadarītos asinsdarbus, nedz nejēdzīgos pārveidojumus visās saimniekošanas nozarēs, nedz iepludināto milzum lielo sveštautiešu pulku, kam bija bijis viens vienīgs nolūks — latviešu pārtautošana. Iznīdēšana. Smalki pasakot — etnocīds.

Latvijas okupācijas fakts ir ieaudzis nātrēs. Bez šīs patiesības košas un stingras atgādnes mūsu balsij, mūsu taisnībai aizvien pietrūks starptautiska balstījuma, bet taisnā kaimiņa piedraudējums skanēs arvien bargāk. Šodien tautas ausīm gluži kā apsmiekls izklausās svaigi paustā apņēmība izvirzīt Starptautiskā tiesā jautājumu par Latvijas okupācijas atzīšanu. Debestiņ! Patiesi — labāk vēlu nekā nekad. Bet Krievijas vēstnieka sašutums mums lieku reizi norāda uz to, ka mūsu labais sābris Rībentropa — Molotova paktu tiecas apbērt ar smiltīm.Vēl teic, ka beidzot tapšot iedibināts kāds institūts vai institūcija, kas nodarbošoties ar mūsu vēstures, mūsu dzīves, mūsu likteņgaitu izskaidrošanas lietām. Par tādu nosebojumu atliek grūti nopūsties. Mūsu valdītāju līdzšinējie rūpiņi par Latvijas tēlu ir smiekla vērti. Ārlietu ministrijas centieni izplatīt uzziņas par Latvijas vēsturi, par vēsturiskiem mežģījumiem ir bijuši un ir naivi nevarīgi. Nē, nē — centieni nav atbilstīgais vārds. Par Latvijas likteņstāstījumu un skaidrojumu izdevumiem citvalodās, par to izplatīšanu līdz pat šim laikam nav gādāts. Šis darbs ir pamests ikviena vēstnieka ziņā un top darīts atkarā no viņa gribas, spējas un prasmes. Savu neizdarību kungi ministri, diplomāti un politiķi izmanīgi atvaira ar gaudeno: Eiropa mūs nesaprot! Vai ar draudīgo: Eiropa mūs nesapratīs! Ar šiem saukļiem ikvienam pretim runātājam mute top aizbāzta kā ar zemi. Šī iemesla dēļ pasaule par mums zina vienīgi to, ko tai pastāsta Maskava. To, ko Maskava vēlas, un tā, kā Maskava vēlas pastāstīt. Stāstīt Maskava prot. Mēs — ne. Mēs pat mūsu jaunai paaudzei mūsu vēsturi neprotam ne izstāstīt, ne iemācīt. Tā aug nezinīga. Ja mēs vēlamies, lai ārzemnieks cik necik apjaustu mūsu likteni, mums ir daudz un ilgi jāpapūlas. Aiz tam, ka tāda ārzemnieka mazprāts nejaudā aptvert padomju brīnumus. Nodzirdējis stāstījumu par to, ka zilcepures naktī bija varējuši izcelt kādu pilsoni un viņa ģimeni no gultas un bija viņiem likuši vienā krekliņā mudīgi doties ceļā, nepasakot uz kurieni, jūsu sarunas biedrs jums uzdos civilizācijas apvēsmotu padomu: "Jums vajadzēja piezvanīt policijai! Kādēļ jūs nepasaucāt savu advokātu?" Lūk, tā mūs saprot Eiropa.

Pietiekami daudz aplamību paši esam sadarījuši. Vadīt nozīmē paredzēt. Paredzēt katra nolēmuma sekas un seku seku tālākā nākotnē. Top skumji atceroties, cik ļoti esam ķīvējušies savas partijas vai paša kabatas dēļ, ko esam nosebojuši, kur aizgulējuši. Bet nākamais rīts mēdz aust. Tad sākam nosebotam klidzināt nopakaļis un steigā vēlreiz sadarām kaut ko greizi.

Debesu austrumu pusē skund par Latvijā apspiestiem tautas brāļiem. Spaidi mācīties svešu valodu esot cilvēka pazeminājums, pazemojums un no valsts puses uztiepts apkaunojums. Personības noliegšana un pilsonības liegšana. Prasība saņemt pilsonību par to vien, ka Latvijā apbedīti guļ kāda nepilsoņa vecāki, ir liekulīga prasība. Tad, kad šie dzīvespriecīgie pārceļotāji ar pauniņu pār plecu devās uz Latviju, viņus ne drusku nesatrauca apstāklis, ka tie mitīs tāltālu no savu sentēvu kapu vietas. Bet prasība piešķirt pilsonību ikvienam mūsu atjaunotā valstī piedzimušam mazam bērnam ir apstrīdama. Daudzās valstīs, daudzās Eiropas zemēs jaundzimis bērns pilsonību neiegūst piedzimšanas dēļ. To zina ikviens birģeris debesu rieta pusē. Un ja šis demokrāts rietumnieks grib mums uztiept pretēju viedokli, tad viņš ir liekulis. Vācijā vairāk par 90% pilsoņu ir vācieši, bet Francijā tikpat — francieši. Šīm lielām nācijām iznīkšana drīzā nākotnē nedraud. Nevienā valstī nevar tapt par pilsoni bez šīs valsts valodas prasmes. Pat ne sapnī to nevar. Te būtu vietā runāt par latviešu valodas mācīšanu, ar ko nebūt nesokas mūsu valdītāju neizdarības pēc. Līdz pat šai dienai neesam pratuši vai gribējuši pienācīgi parūpēties ne par valodu pratējiem skolotājiem, ne par mācību grāmatām, ne mācību līdzekļiem. Nedomāju, ka stāvoklis drīz varētu mainīties uz labo pusi. Tālab politiķu apgalvojums, ka turpmāk mācību būšanas tik ļoti uzlabošoties, ka, skolu pabeidzot, visi bērni nelatvieši pratīšot latvisko runu, mani nepārliecina. Tā ir daudz dzirdētā vēlamā izteiksme. Turklāt jāņem vērā, ka vairums krievvalodīgo tiecas pēc krievu skolām ar iespējami mazāku latviešu valodas ietekmi. Viņi pastāv uz krievu augstskolu iedibināšanu. Viņi tiecas panākt krievu valodas atzīšanu par oficiālu privātos uzņēmumos. Mūsu pārprastā demokrātisma dēļ šo ieceri viņiem gandrīz izdevās īstenot. Tomēr domāju, ka no šīs domas tie nav atlaidušies. Maskava savu pamesto puspilsoņu nolūkus aizvien neatlaidīgi balsta, jo teicami zina, ko nozīmē atņemt tautai valodu. Dīvainā kārtā ne vienmēr daudzi mūsmāju diplomāti un politiķi šo patiesību neaptver.

Vēršanās pret valodas prasmi norāda uz tieksmi noniecināt latviešu valodu, nemācīties latviešu valodu, un šajā darbībā ir skaidri noģiedama vēlme jo drīzā nākotnē panākt līksmu savienošanos ar to savienību, no kādas mums pavisam nesen izdevās atsavienoties. To, ka mums līdzās pastāv šādas jaukas nākotnes alcēji, redzam un dzirdam jo dienu, jo spilgtāk un jo skaļāk.

Apspiestais mazākums uz plēsienu ir pārtapis par vairākumu. Minoritāte par majoritāti. Vai par mažoritāti, ja jums tīk. Bet vairākumam, saprotama lieta, esot tiesības runāt sev tīkamā, savā valodā. Krievu valodā. Tā, kā tas mēdz notikt un būt savās mājās. Tālab viņi latviski ne un ne. Neparkam nemācīšoties. Un, redz — jau tiek izsvaidītas skrejlapas, izplatīti ķengu raksti un apmelotājas avīzes, vicināti sarkani un ķeburoti karogi, izkliegti draudi un, sacīsim — blīkšķināti spridzekļi, bet mēs par to ne ausi nepatirinām, mēs esam iecietīgi demokrāti. Bet varbūt esam nejēgas un nevarīgi mazprāši? Vai kūtruma pēc mēs izliekamies, ka neko neaptveram, vai dēļ savas neldzības patiesi nesaprotam, ka ar šiem labiem darbiem tiek bruģēts ceļš uz sapņu zemi, lai pēcgalā mēs kā sendienās atģistu, ka blīkšķinātāji nav vis šādi tādi svešinieki, ienācēji, iebraucēji vai, sacīsim, kolonizatori, bet ir savu senču zemju likumīgi mantotāji, Višinska, Kalnbērziņa, Kirhenšteina un Lāča dižās respublikas atdzemdinātāji.

Šoslaikos nemēr daudz cilvēku iestājas par demokrātiju. Tas ir apsveicami, Saeima esot tautas saprāts, tautas balss. Ikdienā nereti var nodzirdēt apgalvojumu, ka, ja savlaik prezidentam Kārlim Ulmanim izšķirīgās stundās, izšķirējā brīdī aiz muguras būtu stāvējusi Saeima, tad mūsu valsts liktenis nebūtu bijis tik kļūmīgs. Uztiepjot trīsdesmit devītā gada miera līgumu, kas paredzēja kara bāzu ierīkojumu Latvijas novados, padomju valdība sev bija pieprasījusi 50 000 vīru lielu sarkanās armijas garnizonu izvietojumu iepretim mūsu 20 000 karavīriem. Vienojās par 30 000 zaldātu. Gadu gados iepazīstot padomju lokano diplomātiju un, sacīsim, izveicību rīcībā, daudz nekļūdīšos spriedelējot, ka draudzīgās sarkanarmijas skaitliskais sastāvs patiesībā bija tāmējams ap 50–60 000 dvēseļu. Es nebrīnītos uzzinājis, ka to pulks būtu bijis vēl daudzgalvaināks. Vai visi simt tūkstoši. Jo aizplombētie padomju ešeloni tricināja mūsu zemīti veselu gadu, nakti un dienu. Par to, cik Latvijā bija bijuši krievu tanku, cik lidmašīnu, cik liela flote, es neņemos spriedelēt. Tomēr ar pārliecību varu sacīt — nemēr daudz nemēr liela. Milzīga. Jo Staļins tad jau bija uzsācis priekšdarbus komunistiskā terora ieviešanai rietumvalstīs, sauktai par Eiropas atbrīvošanu. Tādi spaidi Kārlim Ulmanim tajā grūtās izvēles brīdī atradās aiz muguras. Pa vidu lodāja civilistu–čekistu un spiegotāju pulkums. Bet izšķirīgā dienā Latvijas pierobežā lēcienam gatavojās neskaitāmas sarkano miermīļu triecienvienības.

Dažs spriež — vajadzēja cirst, durt, šaut. Var būt, ka tā vajadzēja darīt. Goda pēc. Tomēr neaizmirsīsim, ka Franciju vērmahts nospieda uz ceļiem četrās nedēļās. Ar visu Mažino līniju. Neaizmirsīsim, ka Padomijā īsā laikstarpā tapa nomaitāti 70 000 tur dzīvotāji latvieši. Neaizmirsīsim vēl to, ka... Miljoni. Miljoni nošauto, miljoni aizšķūtēto, miljoniem izpostītu ģimeņu. Es pilnam apjaušu tos staļiniskos, sacīsim, varenos pasākumus, kas mūs būtu ķēruši, ja... Tālab domāju, ka prezidents bija vēlējies latviešu tautu pasargāt no pārlieku lieliem upuriem. Pie Latvijas krūtīm bija pielikts durklis, rietumnieki paši tvēra pēc elpas.

Šodien es uzdrošinos izsacīt savu ciešu pārliecību par to, ka pašreiz kungs prezidents kopus ar zinīgo Saeimu un valdību tiecas pieņemt latviešu tautai postīgu likumu. Pieņemt to bez durkļa piedraudējuma, pieņemt to, mūs mīlīgi pabiedējot ar kārtējo "Eiropa nesapratīs!". Diemžēl tas atgadās brīdī, kad latviešu tauta stāv dumbrājā uz ciņa. Uz vispēdējā ciņa. Šis atlikušais balsts ir valoda.

Pat ar mazu prātu ir apjēdzams, ka bez valodas nav tautas. Tālab, pirms palūkoties uz debesu pusēm, pirms nodrebēt, nodzirdot rūcienu vienā debesmalā, pirms notrīcēt, ieraugot demokrātiskās dusmās pakratītu pirkstu otrā debesmalā, mums ir jāpadomā pašiem par sevi, par tādiem likumiem, kas saskanētu ar mūsu vajadzību, kas neapdraudētu mūsu tautu, kas to nevilktu slīkšņā. Tauta esam mēs.

Mums patiesi ir pienācis pats, pats pēdējais brīdis skaidri apjēgt visgalveno — latviešu valodas prasme top par vienvienīgām durvīm, pa kurām varētu ietikt pilsoņos. Atkāpe no šī nosacījuma nav pieļaujama. Ar vienu kumosu liels vēders nav pieēdināms, liela gribēšana ne ar ko nav piepildāma.

Mūsu labsirdīgā kaimiņa gribēšana nekad nepierims, jo viņa vēlmes ir senās. Vecā parauga miliču un zaldātu kokardes jaunā demokrātija ir apmainījusi pret citām, savādākām. Cepures ir tās pašas. Vecās. Kolīdz apmierināsim vienu prasību aizvien sauktu par pēdējo, tā dzims septiņas citas, arī pēdējās. Un pēcāk vēl četras. Vai patiesi mūsu labestīgie pamācītāji no Rietumiem to neatģied? Tad viņi nav gudri mācītāji. Bet, ja atģied — tad ir divkoši. Jo viņu pašu mājās ne viss ir gluds, ne viss rit gludi. Katram ir savas īpatnības. Piemēr pēc, pavalstniecības kārotājam Islandē pēc visu prasību izpildījuma vēl esot jāmaina uzvārds, lai tas būtu atbilstīgs islandiešu paradumam. Tas veidojams no tēva vārda ar piedēkli -sons vai -dottere, atkarā no dzimtes. Ja mans tēvs būtu bijis Jākobs, tad es arī Islandē paliktu Jākobsons. Bet, ja tēvu sauktu Pēteris, tad es pārtaptu par Pētersonu, ko man gribētos vismazāk. Es to uzskatītu par cilvēktiesību pārkāpumu. Bet Eiropa par to neliekas ne zinis.

Vācija ir atvainojusies par savu priekšteču ļauniem darbiem, tā joprojām lūko šo vainu cik necik atlīdzināt, atdarīt ar labu. Nulepat ir dzirdēts runājam, ka vācieši poļus atalgošot par spaidu darbiem vācu uzņēmumos kara laikā. Krievija ar tādām domām nenomokās, kaut tās senie pāridarījumi tautām ir bijuši nesamērojami lielāki un postīgāki. Krievijas domē gardi smietos, ja es, piemēra pēc, viņiem ieminētos par samaksu. Par Narimā un Noriļskā novergotiem ilgiem gadiem. Pabalstījumu par šiem gadiem man maksā Latvija, kas pie pāridarījuma nav vainīga. Cepure ir vecā, saprotama lieta. Un uzstājība ir vecu vecā, un viltus, un demagoģija arī. Tālab nav ne mazāko šaubu par to, ka, izpildījuši vienu prasību, nākamā brīdī saņemsim citu, vēl smagāku. Būs runa par divvalodību, pēcāk par divkopienu valsti. Krievu diplomāti jau tagad runā nepārprotami un skaidri, tie pieprasa pilsonību visiem Latvijas iedzīvotājiem tūlīt un uz rāvienu. Ko par to domā tēvišķais prezidents? Prezidents, kam stāv Saeima aiz muguras.

Lai Latvijā dzimis bērns top par pilsoni tajā dienā, kad viņš saņems pasi — ja vien viņš pratīs latviešu valodu. Tikai valodas pratējs jaudās iedzīvoties latviskā vidē, spēs latviešus saprast un balstīt. Ja tā neizlemsim, ja pie šāda nolēmuma cieši neturēsimies, tad mums būs jābrien jūrā. Un arī kungam Ulmanim būs jābrien. Ar visu Saeimu.

Anda Līce, rakstniece:

"Kur lai liek pagātni?"

Tautas gudrību "Ko sēsi, to pļausi" pilnā mērā var attiecināt uz Latvijas vēstures izpratni gan pašā Latvijā, gan pasaulē. Pēc Padomju Savienības sabrukuma un neatkarības atgūšanas mūsu politiķi tā arī nav pasaulei skaidri un gaiši pateikuši patiesību par pēdējiem piecdesmit gadiem Latvijas vēsturē. Ar lielu novēlošanos un negribīgi pieņemto deklarāciju par okupāciju tagad ierēdņu atvilknēs grauž kodes un peles.

Kāpēc gan lai pasaule uztvertu nopietni mūsu problēmas, ja mums pašiem pret to ir tik nenopietna un bezatbildīga attieksme? Tā kā joprojām nav nedz Melnā, nedz Baltā grāmatā ierakstītas okupācijas laika bilances, nav arī neapstrīdamu argumentu, ko likt priekšā tiem rietumu padomdevējiem un ekspertiem, kuri grib uzspiest mums tādas dzīves normas, kas der citām tautām, bet ne mums, kas esam zaudējuši vienu trešo daļu, un tiem Krievijas politiķiem, kas demonstrē savas impēriskās tieksmes. Rodas iespaids, ka okupācija un tās sekas pieder politikas intīmai jomai, kuru labākā gadījumā izliekas neredzam un klusē, sliktākajā — sagroza līdz saltiem meliem.

Tā kā Latvijā netiek pienācīgi sargāta informācijas telpa, tad gan Latvijā krieviski iznākošās avīzes, gan kaimiņu valstu izdevumi un televīzija var interpretēt mūsu vēsturi un šodienu uz nebēdu. Ir skaidrs — tā nav tikai žurnālistu pārteikšanās, nekompetence vai tipogrāfijas kļūdas, jautājums ir par žurnālistu un izdevumu, kurus viņi pārstāv, attieksmi, kuru diemžēl nu nekādi nevar nosaukt par Latvijas valstij draudzīgu. Redzot, ka melīgos rakstus neviens neatspēko, šie spalvas dīdītāji ar katru nākamo publikāciju kļūst aizvien nekaunīgāki. Šo publikāciju nopelns ir šodien savāktais krievu skolotāju pikets pret to, ka viņiem jāapgūst Latvijas valsts valoda.

Šāgada 4.jūnija avīzē "Komsomoļskaja pravda" ievietotā publikācija "Reportāža no Rīgas" ir spilgts piemērs, kā ar miksēšanas metodi avīze iegūst sev vēlamo "patiesību". Raksts sākas ar nostaļģiskām atmiņām par alus dzeršanu un desiņu cepšanu Jūrmalā iepriekšējos laikos, tad nāk šausmīgo Latvijas autoceļu apraksts, pēc tam korespondenti nezin kāpēc iet pa Hitlera ielu, līdz nonāk pie Okupācijas muzeja, tad lasāms šāds teksts: "No visu zāļu ekspozīcijas dveš alu naids pret Krieviju un pret bijušo PSRS." Pirmkārt, muzejā ir tikai viena zāle, otrkārt, ekspozīcija nepauž naidu pret Krieviju, runa ir par PSRS politiku pret Latviju. Veikli sajaucot citātus no avīzes "Tēvija" ar stendu tekstu argumentiem un saviem vērojumiem šodienas Latvijā, raksta autori paziņo lasītājiem: "20000 "okupantu" jau ir izspiesti no Latvijas. Ir atbrīvojušies tūkstošiem ērtu un lētu dzīvokļu. Pēc tādas pašas shēmas "dzīvokļu jautājumu" risināja arī 1941.gadā vācu laikā." Un ne vārda par padomju genocīda upuru skaitu un veidiem, kā tas notika. Šo publikāciju vajag tulkot citās valodās un komentēt, lai pasaule redz, kā "taisa" vēsturi.

Nu labi, šie žurnālisti pārstāv citas valsts intereses. Bet kā ir ar mums pašiem, ko domā un dara mūsu bāleliņi savas tautas vēsturiskās atmiņas saglabāšanas labā? Zīmīgs ir riņķa dancis ap Okupācijas muzeju un ēku, kurā tas atrodas. Neraugoties uz to, ka tas ir privāts muzejs, tā likteni nu jau vairāk nekā mēnesi lemj Rīgas Dome kopā ar Aizsardzības ministriju un varbūt vēl ar kādām citām organizācijām, nepieaicinot nedz Okupācijas, nedz Kara muzeja ļaudis.

Šā gada martā Aizsardzības ministrija lika priekšā Kultūras ministrijai norīkot Muzeju valsts pārvaldi Okupācijas muzeja apsekošanai un izvērtēt priekšlikumu par Okupācijas muzeja pārvietošanu uz Kara muzeja telpām. 27.maijā komisija šo pienākumu arī korekti izpildīja un konstatēja, ka pārvietošana nav iespējama, jo Okupācijas muzeja fonda ekspozīcija pašreiz aizņem 712 kvadrātmetru, turpmākai attīstībai ir nepieciešami 1980 kvadrātmetri. Kara muzejā tādu brīvu telpu nav. Abiem šiem muzejiem ir jāsaglabā sava identitāte. Laikā no 1994.gada līdz šā gada 19.jūnijam Okupācijas muzeju ir apmeklējuši 34 099 cilvēki.

Kāpēc muzejs vispār kaut kur jāpārceļ? To pamato ar Rātslaukuma rekonstrukciju, kuras projekts "faktiski esot apstiprināts". Muzeja telpas esot paredzēts "transformēt". Ko gan nozīmē vārds "transformēt" — nojaukt vai piepildīt ar citu saturu? Var ļoti gadīties, ka pēc muzeja aizvākšanas šī ēka, kura tagad tik briesmīgi bojājot Vecrīgas panorāmu, vairs it neko nebojās. Tā ir gana pamatīgi būvēta, uzturēta labā stāvoklī, ar labiekārtotām pagrabtelpām un to var piepildīt ar kaut ko daudz ienesīgāku par vēsturi — ar veikalu, kafejnīcu, spēļu zāli. Vai gan Rīgas izskatu daudz vairāk nebojā viesnīca "Latvija"?

Labi, ka diskusijā par muzeja likteni iesaistās arī paši represētie. Lūk, Ilmāra Knaģa viedoklis: "Uz daudz ko atbildi var atrast Okupācijas muzejā. Ja vēlas atrast. Un plānot pārvietot muzeju no pilsētas centra uz kaut kādu nomali var tikai cilvēki, kuriem ir pilnīgi vienaldzīga kā mūsu tautas pagātne, tā arī nākotne." Pārvietot gribētāji jau arī paši jūt, ka numurs ar pārcelšanu uz Krusta kazarmām vai Pārdaugavu neies cauri, tādēļ rezervē ir otrs variants — Okupācijas muzeju ielikt Kara muzeja telpās. Pret šādu komunālo variantu ir abi muzeji.

Tagad, kad Okupācijas muzeja ekspozīcija aptver laiku no 1939.līdz 1991.gadam, tas var sniegt par piecdesmit gadu okupācijas vēsturi pilnīgu priekšstatu jebkuram apmeklētājam, ārzemju visaugstākā līmeņa delegācijas ieskaitot. Latvijas Ārlietu ministrija ar preses starpniecību skaidro, ka tāda noteikti apmeklējamo objektu saraksta valsts protokolā nemaz neesot. Ja nav, tad vajag ieviest. Vai tiešām ārvalstu amatpersonas klīst pa Rīgu, kur acis rāda?

Vēlreiz Ilmāra Knaģa domas: "Ar ko un kā mēs veidosim tā saucamo Latvijas tēlu? Pirmās brīvvalsts sākumā to veidoja latviešu strēlnieku un Brīvības cīņu slava, tautas nacionālās pašapziņas atmoda, gudri, augsti izglītoti un inteliģenti politiķi un diplomāti. Šodien mums nav itin nekā no tā visa. Mums ir tikai tie divdesmit pirmās brīvvalsts gadi, uz kuriem varam atskatīties ar lepnumu. Un mums ir piecdesmit melnie okupācijas gadi un vairāki simti tūkstoši svešu varu terora upuru, par kuriem nedrīkstam klusēt, par kuriem būtu jākaunas visām lielajām tautām, kuras i nedomā to darīt."

Lai nebūtu jākaunas pašmāju klusētājiem un laipotājiem un tiem citu valstu politiķiem, kuri dara visu, lai tikai Latvijā dzīvojošie nepilsoņu tūkstoši nesadomātu doties uz viņu valstīm, citiem vārdiem, lai vilks būtu paēdis un kaza mūžam pusdzīva, pēc iespējas ātrāk ir jācenšas aizmirst pagātni. Un tad skan patētiski kauninājumi: "Mēs nedrīkstam visu laiku skatīties atpakaļ, tas kavē iešanu uz priekšu." Tajā gājēju kopumā, kas sevi apzīmē ar "mēs" nav ierēķināti tūkstoši vēl dzīvo represiju upuru un viņu pēcnācēju. "Mēs" parasti ir pavisam neliela ļaužu saujiņa. Viņus pašu pagātnes un dažādu nākotnes interešu dēļ ērcina visi šie piemiņas brīži, atgādinājumi par pagātni un brīdinājumi par nākotni. "Mēs" tā bieži vien ir valdošā koalīcija, partija vai frakcija.

Tie droši vien arī bija kādi "mēs", kas ierosināja ne no šā, ne no tā — decembra pirmajā svētdienā noteikt jaunu sēru dienu. Mums ir divas vēsturē sakņotas dienas — 14.jūnijs un 25.marts, pārējās dienās — mirušo piemiņa ir jāgodina ar godīgu darbu. Tas ir vienīgais, ko viņi no mums gaida. Tas arī ir vienīgais, ko mēs savai zemei varam dot. Un tad pagātne pati noliksies savā vietā.

Pēteris Pētersons, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs:

"Simts hameleoniskas dienas Latvijā"

Kopš 1998. gada 3. marta, kad pie Rīgas Domes policija mēģināja panākt, lai piketētāji atbrīvotu satiksmes maģistrāles braucamo daļu, pēc šī dīvainā datuma, kad policija to darīja mazliet neveikli un mazliet neapdomīgi, pēc šī paša kaut kur precīzi nospraustā datuma, kad policija to tieši tā darīja pēc kāda tieša vai netieša mājiena, jo mēs labi atceramies, kurš tai laikā bija iekšlietu ministrs, kopš šī datuma, kuru kā zīmīgu vajadzēs ierakstīt Latvijas otrās neatkarības attīstības vai saistības vēsturē, pār Latviju ir vēlies šais septiņos gados vēl nepiedzīvots. Krievijas revanšistisko spēku mērķtiecīgi organizēts un Latvijā ar tālejošiem nolūkiem atstātās kolonnas meistarīgi atbalstīts melu, galējo apvainojumu un rupju draudu vilnis.

Ja šāda akcija no Krievijas attiecīgo aprindu puses mūs nebūt nepārsteidza, tad negaidīta un satraucoša šai notikumu lavīnā bija vairāku Eiropas visatbildīgāko valstsvīru reakcija uz Krievijas pasniegto versiju par notiekošo Latvijā. Vadoties no savām stratēģiskajām interesēm attiecībās ar Krieviju un neizrādot ne mazāko interesi par tā saucamo "notikumu" patieso būtību, kā arī par Latvijas vēsturisko situāciju Eiropas varu krustcelēs, no vairāku augsta ranga politiķu puses tika pausts atbalsts šai Krievijas nostādnei, izteikta neizpratne par atgadījumiem Latvijā, pat nosodījums. Ar Maskavā dislocēto korespondentu starpniecību šai versijai visai daudzbalsīgā korī pievienojās pasaules masu mediji, kuros pēc klasiskajās fabulās apdziedātās baumu akcelerācijas principa katrs pavirši pārtvertajām ziņām vēl kaut ko piedomāja klāt, un mēs esam pārliecinājušies, cik maz mēs varam rēķināties ar Eiropas valdošo aprindu objektivitāti Latvijas situācijas izpratnē.

Tur valda kāda visai ciniska formula: es esmu izveidojis savu uzskatu, lūdzu, nejaucieties tajā ar faktiem.

Taču mēs esam pārliecinājušies arī par to, cik maz mēs varam paļauties uz mūsu pašu Valsts prezidenta, Latvijas valdības, republikas parlamenta vēlmi, spējām un prasmi šādas kampaņas priekšā nostāties, lai arī mazas, tomēr suverēnas valsts cienīgi.

Tāds iespaids diemžēl ir radies lielā daļā sabiedrības, un mēs uzskatām par savu pienākumu to darīt zināmu darbiniekiem, kam uzticēta mūsu valsts vadība.

Mēs ļoti labi apzināmies, ka savus novērojumus, savus uzskatus neesam iemācījušies formulēt mūsdienu politikas un diplomātijas gudri šifrētajā noapaļotajā un vispusīgi izsvērtajā, ar kaut kur jau sen aprobežotiem jēdzieniem manipulējošā valodā.

Mūsu izteikumos iezogas emocionālā nots vai intuitīvi spriedumi, kuras mums arvien pārmet politiķi. Mēs runājam dažādās valodās, bet mēs aicinām šoreiz ieklausīties mūsējā, izlobīt mūsu vārdu saturu un, ja tas ko nozīmē, to pārtulkot savā valodā.

Emocionālā nots. Bet savus politiskos uzskatus var izteikt arī bez neviena paša vārda. To mēs neparasti skaidri izjutām 14. jūnija pēcpusdienā Rīgas Domā, kad velvētā telpa klusināti trīsēja un nevaldāmi dārdēja Hektora Berlioza sēru un triumfa mesas laikā. Un tur nevajadzēja neviena paša vārda, neviena noapaļota skaidrojuma, lai saprastu, par ko dziļi sāp šai mūzikai līdzi vibrējošo, blīvās rindās sēdošo cilvēku sirdis un kādu savas Latvijas politiku viņi patiešām gaida.

Radošā inteliģence un politiķi. Kāds ir bijis viņu dialogs Latvijā? Nāk prātā epizodes no patālas vēstures. 1944. gada marts. Ar 188 parakstiem, no kuriem vairums pieder rakstniekiem, māksliniekiem un zinātniekiem, toreiz latviešu leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim tika iesniegts tā laika gaišāko prātu sacerēts memorands, kas mēģina pierādīt, ka, neraugoties uz padomju, kā arī uz hitlerisko okupāciju, pēc starptautisko tiesību normām Latvijas Republika tiesiski turpina pastāvēt. Bangerskim izteikts lūgums šo nācijas viedokli darīt zināmu spēkiem, "kas Latvijas Republikas faktiskās atjaunošanas nozīmi un nepieciešamību varētu objektīvi saprast". Tātad sabiedrotajiem, ar kuriem Bangerskis pēc kapitulācijas taču sastapās. Taču savās atmiņās ģenerālis raksta, ka nav uzskatījis par iespējamu to darīt izvirzīto prasību nerealitātes dēļ. Taču pastāv arī versija, ka šo dokumentu ģenerālis gluži vienkārši atstājis savā darbistabā Rīgā, kur to zibenīgi pārtvēra čeka. Mans tēvs, kas ar demokrātiskai Latvijai uzticīga inteliģenta pārliecību bija parakstījis šo memorandu, par šo parakstu samaksāja ar savu dzīvību. Naivs latviešu pāķis, tā droši vien par viņa soli rakstītu daži žurnālisti, ja viņu redzesloks aizsniegtos līdz tā laika notikumiem.

90. gadu sākums. — Jūsu laiks ir pagājis! — šo mūsu inteliģencei adresēto cinisko formulējumu es divas reizes dažādās variācijās esmu dzirdējis no mūsu otrās neatkarības pirmā premjera Ivara Godmaņa mutes. Vienu reizi Rakstnieku savienībā tur sarīkotajā radošās inteliģences forumā, otro reizi — Zinātņu akadēmijas kopsapulcē, kur premjeram tika piedāvāta speciālistu palīdzība padomdevēju institūcijas formā. Neņemos te izanalizēt virtuozā premjera mums atstāto mantojumu ekonomikas sfērā. Taču viens tāda bez saprotošu cilvēku padoma izdarīta voluntāra spalvas šņāpiena liecinieks, kā nevienam nevajadzīgs un nesaprotams dzelzsbetona monstrs nenojaukts un neuzcelts vēl ilgi rēgosies, arhitektoniski brutāli piezīdies pie Nacionālās operas baltā nama.

Tik daudz iz vēstures. Bet atkal ir klāt kāds slieksnis mūsu valsts dzīvē, kāda šķirtne, kuru mēs taisāmies pārkāpt šajās dienās. Un atkal rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki raksta kaut ko līdzīgu memorandam, un atkal viņiem varēs pateikt ja ne "Jūsu laiks ir garām!", tad — "Jūs esat nokavējuši, mums nav vairs laika"...

Bet varbūt tomēr.

Pirmkārt — mēs kategoriski protestējam pret steigu, paviršību un noslēptību, ar kādu ir sagatavoti un tiek lemti labojumi Pilsonības likumā. Mēs noraidām versiju, ka tos tieši šādā redakcijā būtu pieprasījis Eiropas Savienības augstais komisārs. Neviena valsts Eiropā vēl nav atteikusies no savas valodas. Tāpēc ir jāsecina, ka atsacīšanās no valodas prasmes nosacījuma, naturalizējot bērnus, ir iztapīgas steigas žests, kas tapis tepat izlaists, kā to ar līdzību saka — no pudeles, un tagad vienkārši vairs nav atsaucams.

Taču, ja to neizsvērti pieņems Saeima, atvērsies sprauga, kas nav tikai pāris tūkstošu jaundzimušo jautājums. Šī atlaide gadu gaitā soli pa solim aptvers visu pēc 1991. gada Latvijā dzimušo cittautiešu jauno paaudzi, kas pēc gadu desmitiem pilnībā nostāsies aizejošo ģenerāciju vietā. Tas taču ir absolūti loģiski. Un mēs protams varam cerēt, ka šo plūsmu pārtvers kaut kur tikai vēl iztēlē izlolotā "jaunā izglītības sistēma", mēs varam optimistiski lēst ciparus, kas vēstī par harmoniskas integrācijas iespējām šai gadījumā, bet mēs nevaram nerēķināties ar proporcionāli tikpat lielu mums nelabvēlīgo spēku centieniem un viņu ietekmi uz šo mūsu valsts iedzīvotāju daļu. Mēs taču pārāk skaidri redzam, ka revanšistiskajās aprindās Krievijā, kurām ir spēcīga atbalsta punkti vairākās Latvijā eksistējošās partijās, neinteresē nedz šo cilvēku cieņa, nedz viņu labsajūta vai labklājība. Šis cilvēku kontingents viņiem ir vienīgi bāze savu interešu realizēšanai, materiāls, ar kuru manipulēt pasaules priekšā. Un šai cīniņā viņi pārāk labi, pat labāk nekā mēs saprot valodas jautājuma nozīmību. Pret ko tad visasāk protestē viņu apmācītie jaunieši savos pirmajos mītiņos, kurus mēs nedrīkstam uzlūkot tikai par ākstīšanos. Aprindas, kas viņus gatavo, tikai gaida pirmās atlaides no mūsu puses, lai pēc tam prasītu nākošās. Spiediens no tās puses pret Latviju darbojas pēc aplocē ietverto slīpo zobu principa.Tie cērtas arvien tikai par vienu zobu ciešāk, nekad ne atpakaļ. Tādi zobi ir līdakai un dzelžiem. Tāpēc šai situācijā Mēs esam par normālu naturalizāciju, kas pieejama ikvienam no 15 gadu vecuma, ar obligātu valodas prasmes nosacījumu. Mēs esam par naturalizācijas ceļu, kurā prasība pēc pilsonības ir katra cilvēka brīvas gribas izpausme. Mēs esam par visu logu, durvju, vārtu, lūku un paceļamo tiltu atvēršanu, par vēstures eksāmena programmas vienkāršošanu, arī par valodas zināšanu pārbaudi ne tikai naturalizācijas dienestu eksaminācijas komisijās, bet arī ar skolās iegūto atestātu palīdzību, mēs esam par visu šo formālo un pat pazemojošo barjeru nojaukšanu, paturot vienīgi valodas nosacījumu, stingru un negrozāmu Pilsonības likumā. Tas Latvijas apstākļos būtu vislabākais gan jauno pilsoņu plūsmas, gan viņu lojalitātes regulētājs un kritērijs.

Tai pašā laikā par obligātu priekšnoteikumu jāuzlūko izglītības sistēmas pārveidošana un uzlabošana šī procesa labā. Tā ir katastrofāli nokavēta lieta, un šīs nolaidības sekas nevar labot, panikālā steigā tām piemērojot Pilsonības likumu.

To visu še tagad sakot, mēs ļoti labi apzināmies, ka mums nepieder absolūtā patiesība, ka tādas vispār nav, ka tikpat daudz taisnības, cik tās ir manā uzskatā, to satur arī manas patiesības pretmets, varbūt visvairāk — abu patiesību sintēze, kuru dēvē arī par kompromisu. Taču, lai pie tā nonāktu, ir nepieciešama nopietna, izsmeļoša diskusija. Tāpēc mēs vēlreiz pasvītrojam, ka mēs visasāk protestējam pret steigu vai "steidzamību" un neatklātību, ar kādu šis jautājums tiek risināts, neļaujot tajā piedalīties sabiedriskajai domai. Bija jāpublicē gan valdības, gan frakciju un atsevišķu deputātu projekti, uzaicinot sabiedrību par tiem izteikties. Steidzamība šai gadījumā visvairāk liecina par valstiskās pašcieņas trūkumu, tā pazemo mūsu valsti. Mūsu kaimiņi tā nerisina šos pašus jautājumus.

Tāpēc mēs aicinām deputātus šajā brīdī izmantot visas Satversmē paredzētās iespējas, lai forsēto grozījumu pieņemšanu vismaz apturētu, tā dodot iespēju šī pārāk atbildīgā lēmuma normālai apspriešanai.

Otrs jautājums, pret kuru mēs prasām beidzot atrast politiķu un valstsvīru cienīgu principiālu attieksmi, tā ir Latvijas vēsture. Nav panesamas vairs šīs hameleonu rotaļas no ceļos mešanās pieminekļa priekšā līdz armijas komandiera atstādināšanai, kurš piedalījies šai piemineklī iemūžināto piemiņas gājienā.

Protams, ka atslēga gan mūsu pirmā, gan otrā jautājuma principiālam atrisinājumam meklējama Latvijas okupācijas statusa starptautiskajā atzīšanā. Mēs ļoti labi saprotam, saprotam to tikpat labi kā 1945. gadā Bangerskis, cik grūti var būt, pat neiespējami tas savstarpējo interešu un atkarību, un iepriekš pieņemto stereotipu negrozāmības kulta ņudzeklī sapītais pasaules priekšā ir panākams.

Taču trimdas latviešu 1985. gadā organizētais "Baltiešu brīvības kuģis" un Kopenhāgenas tribunāla atzinumi par Baltiju, kurus atbalstīja vairākas Eiropas valstis, bija labs iesākums šī jautājuma pacelšanā, un tas ir jāturpina. Vai mēs, noklausoties rājienus un pamācības, esam maz Eiropas Savienībai nopietni un konsekventi pajautājuši, ko tā šodien domā par šo arvien vēl neatrisināto jautājumu. Dzird par jaunām Saeimas aktivitātēm šajā laukā, bet dzird arī par atsevišķu politiķu nostāju, ka Seaimas pieņemtā deklarācija šai jautājumā lietojama vienīgi "iekšējām vajadzībām". Bet, ja iekšējām, tad kāpēc Okupācijas muzejam nav piešķirts valsts statuss un arī tās atbalsts? Vai šis muzejs ir iekļauts protokolā oficiālo valsts vizīšu laikā.

Taču, dziļi cienot to entuziastu un sabiedrisko organizāciju darbu, kas izveidojušas pašreizējo muzeju, tomēr jāatzīst, ka tas ir par maz, lai pasaules priekšā emocionāli iespaidīgi, dokumentāli precīzi un skaidri eksponētu pret latviešu tautu vērstā genocīda vēsturi ar okupāciju kā tā galveno rīku centrā. Šai ziņā mēs varētu daudz mācīties no ebrejiem un citām nācijām, kas šai gadsimtā ir daudz cietušas no totalitāro režīmu vardarbības. Bet ar dokumentāciju vien nepietiek, ir jādomā arī par emocionālo pusi.

Joprojām nav atrasta represiju upuru piemiņas vietas kaut cik iespaidīga koncepcija. Pirms diviem mēnešiem Rīgas Latviešu biedrībā notika konference, kurā tika izteiktas idejas un ļoti nopietni priekšlikumi šai jautājumā. Neviens tajā nav ieklausījies. Pēc pirmā konkursa pilnīgas izgāšanās arī otrais konkurss, kura rīkotāji nav spējuši formulēt tā mērķi, nav devis kaut cik pieņemamus rezultātus.

Ar figūriņas uzstādīšanu kādā Rīgas nostūrī nav risināma šī problēma. Ir jāveido svētvieta, kur emocionālais savienotos ar dokumentālo, nežēlīgais ar skaisto.

Ir jāatrisina arī visās frontēs kritušo latviešu karavīru piemiņas jautājums. Tai jāatrod cildena, varbūt pat samierinoša forma pēc vēsturisko maldu un savstarpējā naida gadiem. Ir objektīvi jāizvērtē dažādās frontēs karojušo latviešu karavīru loma un liktenis gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā.

Mēs neprasām, lai šo darbu veiktu valsts vai politiķi un noliktu mums priekšā šos memoriālus, institūtus un ekspozīcijas gatavā veidā. Mēs piedāvājam zinātnieku, rakstnieku, vēsturnieku, visas inteliģences potenciālu šī darba veikšanai. Tas ir jāsāk un jāpaveic vistuvākajā laikā.

Un, ja tiek dibināts tā saucamais Latvijas institūts, par ko mēs esam dzirdējuši, tad, nedod Dievs, ja tas sāktu nodarboties ar visādās mēlēs izklabinātā "Latvijas tēla" reklāmisku uzspodrināšanu. Šis tēls, nudien, jau sāk dergties. Mums taču bez tā vēl ir arī pati Latvija ar savu vēsturi, ar savu likteni un nākotni. To apgaismot pasaulei būtu šī institūta uzdevums.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!