Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.06.1998., Nr. 174/175 https://www.vestnesis.lv/ta/id/48686

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Melna lapa pelēku laukakmeņu ietvarā Tik dažādās vasaras: saule, bruņoti vīri sētsvidū, aizrestoti vagoni

Vēl šajā numurā

12.06.1998., Nr. 174/175

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Tēvzemes dzejnieks — arī nebrīvē

Leonīds Breikšs. (1908.8.04. — 1942.?)

BR2.JPG (22121 BYTES)
Leonīds Breikšs — Latvijas armijas kaprālis. 1937.gads

"Mums jāprot spēku smelt, kur citi sāpes smeļas"

Leonīda Breikša ciešanu ceļa līdzgaitnieka Mārtiņa Bistera un literatūrzinātnieka Ilgoņa Bērsona sakārtojumā iznācis dzejnieka Rakstu "Dzīve un darbi" I sējums. Kā ievadvārdos atgādina Modris Zihmanis, kas līdz ar Aleksandru Pelēci, Jāni Medeni un Gunāru Freimani, ar Broņislavu Martuževu un Andu Līci ir turpinājis Leonīda Breikša karmīnsarkano patriotiskās dzejas pavedienu un tāpat cietis no boļševiku terora, Sibīrijas vergu nometnēs Breikša dzejas lasījumi bija "garīgā maize tajās biežajās gavēņreizēs, kad nepietika laicīgās maizes". "Lasot vai klausoties viņa darbus, mēs kopā ar dzejnieku no jauna izstaigājam savas tautas ciešanu ceļus, taču mūžus, stepes smiltīs iesūkušos, nekādiem piedošanas diegiem vairs nesadiegt." Pēc dažu izsūtīto liecībām, Leonīds Breikšs miris 1942. gadā Saratovas pārsūtīšanas cietumā. Izvārdzināts čekā un cietumu kamerās, pirms izsūtīšanas no Latvijas dzejnieks vēl saglabājis garaspēku un optimismu un bijis radošu ieceru pārpilns. Kādam nelaimes biedram viņš teicis: "Ak, kā man tagad rakstītos, kā tagad viss dotos rokā!" Taču ilgais ceļš, cietums un slimība viņu uzveica.

Vienīgais liecinieks tam, kas ar Leonīdu Breikšu noticis kopš viņa apcietināšanas līdz 1942.gada rudenim, ir Mārtiņš Bisters. Kad viņi pirmoreiz sastapās Astrahaņas cietuma lielajā kopkamerā, Mārtiņš bija piecpadsmitgadīgs pusaudzis, un viņiem izveidojās tēva un dēla attiecības. Leonīda Breikša dzīvesstāsts tapis, pamatojoties uz Mārtiņa Bistera gadu gaitā rūpīgi savāktajiem materiāliem un paša dzejnieka stāstījumu. Leonīda Breikša arhīvu viņš sācis vākt un kārtot ar 1941.gadu un turpina to joprojām, sarakstoties ar dzejnieka atraitni Annu un dēlu Pēteri Leonīdu, kuri dzīvo Kanādā. Mārtiņa Bistera stāstījums par dzejnieka un patriota Leonīda Breikša mūžu Beatrises Cimermanes literārajā versijā ir dziļi pārdzīvots autora vēstījums, kas suģestē ar savu spēcīgo klātbūtnes sajūtu.

Modris Zihmanis ievadvārdos izteicis novēlējumu, lai Leonīda Breikša Raksti piedzīvo atvērto durvju dienas — mājās, skolā, tautā.

Raksti, ko laiž klajā apgāds "Enigma", iznāk četros sējumos. Tie aptver viņa trīs iznākušos dzejoļu krājumus, nepublicēto dzeju, periodikā izkaisītos dzejoļus, prozu, saraksti un publicistiku, ko papildina fotoattēli, dokumenti un atmiņas par dzejnieku. Te pirmoreiz var iegūt ziņas arī par daudziem citiem latviešu kultūras darbiniekiem un valstsvīriem, kas gājuši bojā Astrahaņas cietumos.

Leonīda Breikša pirmajā dzejoļu krājumā "Skanošie ūdeņi" ir veltījuma rindas nezināmiem kapiem un aicinājums pašiem cirst uz nākamību logu:

Lai tiem, kas zemē nogūlās bez zārka,

Kam kapā ziedi nenobira līdz,

Nu dziesma skan un šūpodamās trīc,

Kā vītols skumjš virs sāpju mārka.

*

Mums jāprot spēku smelt, kur citi sāpes smeļas,

Mums jāmāk nepagurt, kur citi vārgi krīt,

Lai mūsu karogi un mūsu domas ceļas

Un jaunu dienu pasludina rīt.

Par to, cik vīrišķīgi Leonīds Breikšs gājis cauri cietumu kamerām un palicis garīgi nesalauzts "bezdibenīgo sāpju un skumju priekšā", citējumi no viņa dzīvesstāsta nodaļas "Golgāta".

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto no Rakstu I sējuma

No Leonīda Breikša Rakstu I sējuma

Golgāta

(..) 1941.gada 24.jūnija agrā rītā tos, kas vēl nebija Centrālcietumā noslepkavoti — 3150 ieslodzītos, sadzītus lopu vagonos, panikā transportēja uz Krievzemi. Viņu vidū, tobrīd viens par otru vēl neko nezinādami, bijām arī mēs — Leonīds Breikšs un es — Mārtiņš Bisters. Jau Centrālcietumā, sazinoties ar blakus kamerām (ar klaudzināšanas — morzes ābeces palīdzību) uzzinājām, ka te ievests arī tautā populārais dzejnieks Leonīds Breikšs. Toreiz nevarēju iedomāties, ka liktenis mūs savedīs kopā vēl tā paša gada rudenī Astrahaņas cietumā, ka mēs būsim viens otram "tu", gulēsim blakus, apsegušies ar vecu, izdilušu lēveru, kas kādreiz bijusi sega.

Leonīds izturējās pret mani kā pret dēlu, bija mans draugs, mans skolotājs, man bija vienreizēja iespēja dzirdēt, pat vērtēt — kā to vēlējās pats dzejnieks — viņa nebrīvē tikko sacerētās dzejas. Mēs runājām ļoti daudz, mums bija visdažādākie sarunu temati. Viņu interesēja viss, kas notika šeit, nebrīvē, viņš krāja savā unikālajā atmiņā pieredzi, iespaidus, atziņas, lai visu to atdotu cilvēkiem savā grāmatā, kuru uzrakstīs atkal brīvs savā tēvzemē. Viņš vairākkārt runāja par grāmatas iekārtojumu, bija iecerējis to papildināt ar jauniem dzejoļiem, ar balādēm par latviešiem ieslodzījumā. Viņa radošais gars pacēlās pāri pazemojumiem, apsardzes nežēlībai, trulumam, bada mokām, visapkārt valdošajai netīrībai.

"Nāc un sakausē mūs klintī, lai neviens mūs nesalauž," ar pavisam citādu jēgu tagad skanēja Breikša "Lūgšanas" vārdi, ko viņš bija rakstījis tad, kad Latvija vēl bija brīva. Ikvienam, kas atradās aiz šīs elles vārtiem, vajadzēja klints stiprumu, lai garīgi saglabāt sevi un dotu spēku arī citiem. Tieši tāds bija dzejnieks, patriots Leonīds Breikšs.

(..) Čekas uzraugs ar kājas spērienu iegrūda Leonīdu Breikšu boksā — koka būrī ar aizslēdzamām durvīm un aci — novērošanai. Pirms tam pamatīgi izkratīja. Būra platība, — aptuveni 70 x 70 centimetri, šaurs soliņš ar slīpumu uz durvju pusi, augstums ap 1,5 metri. Starp sienām un grīdu atstarpe ar ventilāciju — temperatūru ar ventilatora palīdzību varēja pazemināt un paaugstināt. Salšana vai svīšana nodrošināta — pēc izmeklētāja ieskatiem. Pēc tam ieveda lielā telpā ar masīviem galdiem un soliem. Te uzraugi pelēkos virsvalkos pavēlēja izģērbties, pazemojoši iztausīja, noskuva apmatojumu, apģērbam izgrieza pogas, no apaviem izvēra auklas, atņēma kaklaisaiti, bikšturus, visu, kas bija kabatās. Ar vienu roku ļāva pieturēt bikses, otra bija jātur aiz muguras. Pēc biogrāfijas datu pārbaudes ieveda astotajā — kopkamerā.

Padevis labrītu, dzejnieks iepazinās ar kameras biedriem. Guļamvietas te bija paredzētas septiņiem līdz vienpadsmit cilvēkiem, bet to skaitu pēc vajadzības varēja papildināt. Cietumsargi sarunās neielaidās, ar kāju spērieniem neskopojās. Par nepaklausību — karceris. Izmeklētāji strādāja dienu un nakti. Pratināšana notika galvenokārt krievu valodā. Leonīdu Breikšu jau pirmajā vakarā pratināja leitants Černigins, tam palīdzēja seržants Gorbačovs. Protokols būtībā ir izmeklētāja jautājumi un ļoti aptuvenas Leonīda atbildes, kuras faktiski nosaka protokolētāja pieraksts ar apšaubāmu ticamības pakāpi. Breikšs pratināts trīs reizes aprīlī, sešas reizes maija mēnesī.

(..) Viens no spīdzināšanas paņēmieniem bija tādu apstākļu radīšana, lai apcietinātajam, kuru pratināja, ilgstoši neļautu gulēt. Ja cilvēks izdzīvoja, sekas uz visu mūžu atstāja spārdīšana ar naglotiem zābakiem, dauzīšana ar ādas pletni, zobu izsišana. Ja pratināmais zaudēja samaņu, viņam bāza nāsīs ožamā spirta tamponus, laistīja ar aukstu ūdeni.

(..) Vēlāk, cietumā, kad ilgstoši bijām kopā ar Leonīdu, viņš par savu fizisko un morālo iespaidošanu sīkumos runāt negribēja — esot pārāk riebīgi uzvandīt atmiņas.

1941.gada 20.jūnijā Leonīds Breikšs tika notiesāts pēc 58. paragrāfa, un lietu nodeva Sevišķai apspriedei ieslodzījuma gadu piespriešanai. Lēmumu parakstījis Gorbačovs, Pešetronovs, bet apstiprinājis kaptenis Jānis Vēvers, 1941.gadā strādājis LPR Iekšlietu un valsts drošības tautas komisariātā, viens no staļinisma represiju organizētājiem Latvijā, uzkalpojās līdz ģenerālmajora dienesta pakāpei.

(..) 1941.gada jūlija sākumā, kad Latviju jau bija atstājusi sarkanās okupācijas vara, mēs, 24.jūnijā no Rīgas Centrālcietuma izsūtītie, atradāmies jau tālu no dzimtenes. Vasaras tveices sakarsētajos, aizrestotajos vagonos gaidījām izkraušanu nelielajā Krjažas dzelzceļa stacijā, kas atradās netālu no Kuibiševas (Samāras). Bijām saņurcīti, ar bārdu apauguši, nosvīduši, nemazgājušies, izsalkuši, pats drausmīgākais — mocīja neizsakāmas slāpes. Cilvēki, kas bija pieraduši pie tīrības, pie smalkjūtīgām attiecībām ikdienas sadzīvē, vardarbīgi bija iegrūsti lopiskos apstākļos, izdalījumu smirdoņā, saspiesti piekarsušajā vagonā.

No lielā sastāva pavēlēja izkāpt aptuveni deviņi simti latviešiem, bet vairāk nekā divi tūkstoši turpināja ceļu dziļāk Sibīrijā. Mūs izvietoja kādreizējā zirgu audzētavā, kas tagad bija pārvērsta par cietumu. Uz jūlija beigu pusi mūs sadalīja grupās pa simts cilvēkiem un dzina mūs nezināmā virzienā. Gājām pa apdzīvotu vietu netālu no Volgas. Mūs apsargāja virsnieki zirgos, zemāka ranga uzraugi — kājām. Saule nežēlīgi svilināja, ceļš putekļains, vietām dubļains. Ēst un dzert nedeva. Tiem, kas nespēkā atpalika, rīdīja virsū suņus, virsnieki neskopojās ar pātagu cirtieniem. Ciemu iedzīvotāji apsaukāja mūs par fašistiem, slepkavām. Centīgākie apmētāja ar zemes pikām, akmeņiem, lopu mēsliem. Lielum lielā daļa pirmo reizi ieraudzījām komunistu izslavēto "leiputriju", normāla cilvēka prātam neaptveramu postu, netīrību.

Vakar krēslā sasniedzām Volgas pieteku. Mūs sadzina liellaivas kravas tilpnēs. Kuģītis "Fizik" ievilka Volgā veco liellaivu, kas čīkstēja visos stūros. Dienu un nakti mūs terorizēja žurku bari. Ar izlietajām "parašām" smēla ūdeni no upes. Deva mazas sālītas zivteles — sņitkas. Maizi — ļoti skopi. Jau pirmajās dienās cilvēki saslima. Acīmredzot ar dizentēriju.

(..) Augusta sākumā piestājām Astrahaņā. Pašus slimākos un nespēcīgākos stūma ar ķerrām, citus atbalstīja stiprākie biedri. Visus atvestos latviešus ieslodzīja vecajā Astrahaņas kremļa pilī. Pils cietums bija par mazu tik daudziem izsūtītājiem — apsardze kopkamerās organizēja maiņas sēdēšanai un gulēšanai. Šis bija cietums Nr.2. Bija arī centrālais cietums — Nr.1. Ne ar Grīnu, ne ar Helmani Astrahaņā vienā kamerā nebijām. A.Grīns tika aizvests uz izmeklēšanas cietumu. Viņu notiesāja Staļingradas kara tribunāls, piespriežot nāvessodu. A.Grīnu nošāva 1941.gada 25.decembrī — Ziemassvētkos. Pulkvedi Žani Robertu Briesmu tiesāja kopā ar mani, 1941.gada 22.oktobrī, piesprieda augstāko sodamēru. Toreiz tiesāja visu nacionālo pagrīdnieku grupu. Nošautos, domājams, iemeta Volgas deltas grants un kūdras ieguves bedrēs.

1942.gada rudenī no Astrahaņā atsūtītajiem deviņiem simtiem bija atlicis ap piecdesmit ģindeņiem līdzīgu cilvēku. Pārējie bija nošauti, miruši no bada un slimībām. Vēl atlikušos dzīvos pārsūtīja uz zivju pārstrādes rūpnīcām netālu no Astrahaņas. Dažus — uz Saratovas pārsūtījuma centru un izkaisīja pa padomijas vergu nometnēm.

Visu šo moku ceļu izgāja arī Leonīds Breikšs. Kopš izsūtīšanas no Rīgas bijām blakus, bet vēl viens otru nepazīdami katrs savā vagonā, katrs savā kamerā. Cietām tās pašas slāpes, dziedājām tautas lūgšanu "Dievs, svētī Latviju", kad smagais, garais ešelons šķērsoja dzimtenes robežu, aizvezdams tūkstoš tūkstošus nebūtībā.

 

Pirmā tikšanās

Ar Leonīdu Breikšu pirmo reizi satikāmies Astrahaņas hanu pils cietuma lielajā kopkamerā.

Skolā biju iepazinis Breikša patriotisko dzeju, zināju viņa biogrāfiju. Kādā sarīkojumā tēvs man bija Breikšu iztālēm parādījis. Tagad nu ieraudzīju viņu — mūsu tautā mīlēto, populāro dzejnieku. Saņurcītā apģērbā, pelēku seju, ar bārdu noaugušu. Tādi bijām visi. Grūti bija pat pazīt kādreizējo stalto, iznesīgo, eleganto dzejnieku.

Pastaigā cietuma pagalmā sagadījāmies vienā grupā. Viņš pienāca pie manis un uzrunāja vārdā. Iepazināmies. Teica, lai pienākot kamerā pie viņa. Saspiestības dēļ pārvietoties bija grūti, tomēr bieži izmantoju dzejnieka uzaicinājumu. Viņš iztaujāja mani par skolas gaitām, par darbošanos skautu organizācijā. Pastāstīju par satikšanos čekā ar ģenerāli Kārli Goperu. Leonīdam ļoti uzticējos.

Nebrīvē cilvēki tuvinās, izzūd sabiedrībā izveidojusies hierarhija, gadu starpība. Starpība bija tikai izglītībā, pieredzē, bet ar to neviens necentās izcelties. Breikšs labprāt mums ļoti daudz stāstīja par latviešu un pasaules tautu literatūru, par latviešu kultūras iestādēm, par daudziem mākslas jautājumiem. Tās bija īstas lekcijas.

Laiks, ko pavadīju lielajā kopkamerā, man deva ļoti daudz. Tieslietu ministrs Hermanis Apsītis runāja par cariskās un komunistiskās Krievijas līgumiem. Nosauca konkrētus neizpildītus un pilnīgi ignorētus līgumus. Apsītim bija fenomenāla atmiņa.

Drūmās cietumnieku domas un neveselīgo klimatu kamerā ar visdažādākā veida stāstījumiem — tās varētu nosaukt par lekcijām, — centās kliedēt mūsu gudrākie prāti. Te bija mācītājs Jānis Lapiņš, operas solists Jānis Vītiņš, dzejnieks Leonīds Breikšs, rakstnieks Aleksandrs Grīns (blakus kamerā), policijas inspektors Jānis Ķīselis, dievturis Ernests Brastiņš, grafiķis Kārlis Krauze, mākslas kritiķis Artūrs Jūrasteters, tieslietu ministrs Hermanis Apsītis, iekšlietu ministrs Vilis Gustavs Gulbis, sportists virsnieks Bruno Dekšenieks, izdevējs Jānis Benjamiņš un vēl daudzi citi — mūsu inteliģences, kuras iznīcināšana bija viens no pirmajiem okupācijas varas mērķiem. Dedzīgie runātāji panāca to, ka neviens skaļi neapraudāja savu likteni, un tas lielā kopkamerā ir ļoti daudz.

Svētdienās mācītājs Jānis Lapiņš noturēja dievkalpojumu. Pievakarēs, kad sāka krēslot, sākās — kā bijām tos iedēvējuši — kulturāli pasākumi. Jānis Vītiņš klusu iesāka "Svēts mantojums šī zeme...". Hanu pils zāli klusi, bet svinīgi, himniski piepildīja Noviļa — Breikša dziesma. Vēlāk Leonīds man kautrīgi atzinās, ka tie viņam bijuši gandarījuma mirkļi, aizkustinājumā sariesušās asaras, dzirdot šo dziesmu dziedam šeit nebrīvē, svešumā savu likteņbiedru vidū.

Daudz tika dziedātas: "Daugav’s abas malas", "Pūt, vējiņi", "Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme". Vecākie biedri man palīdzēja apgūt krievu valodu. Daudz runāja par Krievijas vēsturi, ģeogrāfiju, par Pirmo pasaules karu, revolūciju Krievijā, par krievu inteliģences iznīcināšanu.

Ļoti daudz ieguvu tiešās sarunās ar Leonīdu.

Man par lielām bēdām — arī citiem kameras biedriem — kādu nakti sargi lika Leonīdam Breikšam savākt mantas un aizveda viņu. Kamerā bija tāda noruna — domāju, tās autors bija Breikšs — katru gadu 1.janvārī no pulksten 12 līdz 18 satikties pie Brīvības pieminekļa ar baltu mutautiņu rokā.

 

Otrā tikšanās

1941.gada septembra sākumā mani izveda no lielās kopkameras. Pie ārdurvīm gaidīja slēgta kravas mašīna. Ausa rīts. Sākās diena jaunā, nezināmā cietumā. Noņēma rokudzelžus. Tirpa asiņainās rokas. Noģērba kailu, pārmeklēja nezkuro reizi. Beidzot pēc salšanas, ilgstošas tupēšanas uz ceļiem tiku kamerā. Aptuveni 4 x 5 m liela telpa. Nāriņas, uz tām ar kaut ko mīkstu piebāzti maisi. Uz nārām sēdēja vai gulēja cilvēku desmit. Kas zina, varbūt kriminālisti. Padevu labrītu. Visi kā viens — labrīt! Paldies Dievam — savējie! Mazā spuldzīte deva blāvu gaismu. Logi aizrestoti, no ārpuses dēļu segums. Pelēcīga rīta krēsla. Visi vēroja mani — atnācēju. Tad viens no viņiem noslīdēja no nāriņas, nāca man pretī un, roku sniedzot, uzrunāja: "Labrīt, Gopera un Nagobada skolniek Mārtiņ, vēlreiz — labrīt!"

Satvēru roku un nu tikai pazinu: tas bija Leonīds Breikšs.

Šī uzruna bija radusies tādēļ, ka vienmēr iepazīstoties teicu — esmu Latvijas skauts, 2. ģimnāzijas skolnieks. Lepojos ar šiem saviem biogrāfijas datiem.

Uz nāriņām visi gulēja stipri izklaidus. Leonīds aicināja mani sev blakus, vēl noteica — naktīs būs siltāk, guļot viņš salstot. Šī bija hanu pils mazā filiāle. Te bija iekārtots izmeklēšanas cietums. Pirts neesot, varot tikai nomazgāt rokas, protams, bez ziepēm ar aukstu ūdeni. Dvieļa sen nevienam nebija, to, kas vēl par brīnumu kādam bija, sargi nozaga. Ēdiens — puslitrs silta ūdens, šķipsniņa rupjas sāls, aptuveni 450 gramu maizes. Tās kvalitāte kļuva arvien sliktāka. Pa šo laiku abi bijām pamatīgi novājējuši. Zuda spēki.

Pa logu caur dēļu spraugām Leonīds bija ievērojis baltu ēku, tur esot slimnīca, pagalmā staigājot apsaitēti ievainotie. Labajā pusē divstāvu celtne, tur bez mitas dūca šujmašīnas — te šuva karavīriem apģērbu. Mēs visu to novērojām, laika bija gana, kaut uz brīdi mazliet aizmirsās izsalkums. Domājām abi — varbūt kādreiz, brīvībā esot, te atbrauksim un atradīsim to vietu, kur cieta un gāja bojā mūsu tautieši.

Man maize todien nepienācās. Kameras biedri nolauza pa mazam gabaliņam no savas tik dārgās maizītes. Daži teica: "Ņem, puisīt, tu esi izturīgs, atgriezīsies Latvijā, izstāsti par mums, lai tauta nekad neaizmirst šo laiku. Mums uz mūžu te būs jāpaliek. Kaut vēl zem zemes pamestu!"

Ar Leonīdu mūs saistīja tēva un dēla draudzība. Viņš bija ļoti interesants sarunu biedrs, nemanāmi un neuzbāzīgi audzināja mani. Mācīja man krievu valodu. Visvairāk viņš skāra literatūras tēmas.

Naktī, kad visi gulēja, klusām izstāstīju viņam ko man bija uzticējis Roberts Čuka par kara tribunālu. Leonīds to visu uzņēma mierīgi. Tagad, kad atradāmies izmeklēšanas cietumā, mums bija skaidrs, kādēļ no hanu pils cietuma naktīs tika aizvesti cilvēki. Bijām noskaidrojuši, ka Volgai pie ietekas Kaspijas jūrā ir ļoti plaša delta. Te bija daudz pieteku, atteku, bedru, nepārredzamu meldrāju. Te varēja iemest nošautos un mirušos — nevajadzēja pat bedres rakt.

Pret badu un netīrību vēl varējām pastāvēt ar lielu gribasspēku, taču pretoties izmeklētāju varmācībai bija bezcerīgi. Tik daudz mūs vairs netincināja, vajadzēja ātrāk tikt ar mums galā. Ne jau izmeklēšanas materiālam bija nozīme. Bija gadījumi, kad Rīgā piespriestajam mazākam soda laikam Astrahaņā kara tribunāls pielika gadus vai pat piesprieda augstāko sodamēru. Tā Ernestam Brastiņam 1941.gada 24.maijā Rīgā Sevišķā apspriede aizmuguriski piesprieda astoņus gadus, bet Astrahaņas tribunāls — nāvessodu. 1942.gada 28.janvārī Brastiņu nošāva.

Šeit, izmeklēšanas cietumā pirmo reizi dzirdēju runas par neatgriešanos un bojāeju. Leonīds, cieši saņēmis manu roku, mierināja: "Mārtiņ, un tomēr — būsim dzimtenē!"

Turpinājums — seko

BR3.JPG (25567 BYTES)
No kreisās: dzejnieka dēls Pēteris Leonīds Breikšs un Rakstu sastādītājs Mārtiņš Bisters Rīgā 1995.gada 16.maijā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!