Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tā dzima un dzīvo Eiropas Padome. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.06.1998., Nr. 172/173 https://www.vestnesis.lv/ta/id/48656

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konkursi

Vēl šajā numurā

11.06.1998., Nr. 172/173

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS UN EIROPA

Tā dzima un dzīvo Eiropas Padome

Nobeigums.

Sākumu sk.

"LV" nr. 128/129, 8.05.98

Zane Zvaigzne, Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centra direktora vietniece,— "Latvijas Vēstnesim"

Jaunās dalībvalstis

Eiropas Padome ir apņēmusies sekot līdzi politiskai praksei attiecīgajā valstī gan pirms, gan pēc tās uzņemšanas šajā organizācijā. Valsts nedrīkst nepildīt savus solījumus. Konkrēts piemērs tam bija Krievijas iesnieguma izskatīšanas apturēšana Eiropas Padomē sakarā ar notikumiem Čečenijā, jo tie ir pretrunā ar Eiropas Padomes standartiem. (Parlamentārā asambleja 1995. gada novembrī nolēma atjaunot Krievijas uzņemšanas jautājuma izskatīšanu 1996. gada sesijā, un Krievija tika uzņemta par Eiropas Padomes dalībvalsti.)

Apzinoties, ka vēl paies laiks, līdz Austrumeiropas un Viduseiropas valstis sasniegs Eiropas Padomes standartus, un lai tomēr sekmētu jauno demokrātiju drīzāku tuvināšanos tiem, Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ierosināja katras valsts uzņemšanu izskatīt individuāli, piešķirot tai nepieciešamo uzticības kredītu. Tas nozīmēja, ka Eiropas Padome dāvāja savu uzticību attiecīgajai valstij un solījumam, ka tā, kļūdama par organizācijas dalībvalsti, pilnā apjomā ieviesīs nepieciešamās reformas, lai izpildītu organizācijas prasības. Lai pārraudzītu, kā valstis pilda savu solījumu, Parlamentārā asambleja 1993. gadā nodibināja "Halonena" procedūru. 1994. gada rezolūcijā asambleja atzina, ka minētā kontroles mehānisma mērķis ir stimulēt un virzīt demokrātijas attīstību jaunuzņemtajā valstī vai kandidātvalstī.

Eiropas Padome ir izveidojusi vairākas tehniskas un cita veida palīdzības programmas, lai sekmētu jauno demokrātiju nostiprināšanos. Daļa šo programmu tiek īstenotas sadarbībā ar Eiropas Savienību. Kā uzsver Parlamentārā asambleja, organizācijai ir jāvelta lielākas pūles divos virzienos:

1) sekot, lai dalībvalstis pildītu savus solījumus organizācijas standartu iedzīvināšanā;

2) atbalstīt reformu turpināšanu un demokrātijas pilnveidošanu.

Politisko un juridisko kontroli veic Ministru komiteja, kā arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas institūcijas.

Jautājums, kuru neizbēgami rada organizācijas paplašināšanās process, ir vienlīdzīgu prasību piemērošana visām valstīm. Parlamentārā asambleja deklarēja savu viedokli, ka kontrolei pār to, kā valsts ievēro organizācijas standartus, ir jāattiecas tiklab uz organizācijas dalībvalstīm neatkarīgi no tā, cik ilgi šī valsts jau ir organizācijā, kā arī uz valstīm, kuras pretendē iestāties organizācijā. Tādējādi būs novērsts risks, ka varētu tikt izvirzītas nevienlīdzīgas prasības.

Attiecībās ar jaunajām un topošajām organizācijas dalībvalstīm par prioritāti ir noteikta demokrātisko institūciju izveidošana un stabilizēšana, kā arī klasisko civilo un politisko tiesību atzīšana. Viena no problēmām, kas traucē demokrātisko institūciju nostiprināšanos jaunajās dalībvalstīs, ir centrālo un vietējo pārvaldes iestāžu nesadarbošanās un nesaprašanās. Eiropas Padomes vecākajām dalībvalstīm šajā jautājumā ir liela pieredze, kas ļauj izveidot dažādas palīdzības programmas Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm. Savukārt šīs sadarbības pamatprincipi un standarti ir nostiprināti Eiropas pašvaldību hartā. Attiecībā uz klasisko civilo un politisko tiesību standartiem galvenie dokumenti, ar kuriem valstīm, kamēr tās gatavojas iestāties Eiropas Padomē, jāsaskaņo nacionālie likumi, ir Eiropas Cilvēktiesību konvencija un tās piemērošanas prakses materiāli, Eiropas konvencija par spīdzināšanas vai necilvēcīgas apiešanās novēršanu, Eiropas Sociālā harta, kā arī Nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencija.

Austrumeiropas un Viduseiropas valstu iestāšanās organizācijā ir pavērusi jaunu darbības lauku un devusi jaunu spēku tās standartiem. Pašreiz ir dažas valstis, kuras darbojas Parlamentārajā asamblejā vienīgi īpašā viesa statusā: Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Bosnija un Hercegovina.

Īpašā viesa statuss tika ieviests 1989. gadā, kad notika ievērojamas politiskas pārmaiņas, dzelzs aizkara krišana un pēc vairāku Viduseiropas un Austrumeiropas valstu vēlmes, kas atdalījās no bijušās Padomju Savienības, atgriezties demokrātijā un tiesiskumā.

Šo delegāciju locekļi piedalās asamblejas darbā, viņiem ir tiesības izteikties plenārsēdēs, vienīgais ierobežojums, kas attiecas uz īpašiem viesiem — viņiem nav balsstiesību. Šāda darba kārtība atļauj visiem parlamentāriešiem iepazīties ar Eiropas Padomes daudzparlamentāro uzbūvi un iepazīties ar parlamentāriešiem no citām valstīm. Šī kārtība ir attaisnojusies kā ļoti efektīvs politisks un izglītojošs līdzeklis, kas atļauj nākamajām dalībvalstīm nekavējoties piedalīties parlamentārās aktivitātēs.

Īpašā viesa statuss var tikt anulēts. Pagaidām tas ir noticis ar bijušo Dienvidslāviju (pēc asiņainajiem notikumiem Balkānos) un Baltkrieviju (pēc nedemokrātiskām vēlēšanām).

 

Eiropas padome

un cilvēktiesības

Aizstāvēt cilvēktiesības ir jo svarīga Eiropas Padomes misija. Tādēļ četri galvenie tās darbības virzieni ir šādi:

* nostiprināt Eiropas solidaritāti un nodrošināt cieņu pret indivīdu, tā brīvību, sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām, iedzīvinot efektīvas kontroles un aizsardzības sistēmas;

* identificēt jaunus draudus pret cilvēktiesībām un cilvēka cieņu;

* saasināt sabiedrības uzmanību par to, cik svarīgas ir cilvēktiesības;

* attīstīt izglītību cilvēktiesību jomā un sniegt šai sakarā informāciju skolām, augstākās izglītības iestādēm un noteiktām profesionālām aprindām (juristiem, policijas darbiniekiem, ieslodzījuma vietu personālam utt.).

Viens no galvenajiem Eiropas Padomes sasniegumiem šajā jomā ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izstrāde. Šis nozīmīgais starptautiskais līgums, kuram nav precedentu, tika parakstīts Romā 1950. gada 4. novembrī. Tā preambulā ir teikts, ka šīs konvencijas mērķis ir spert pirmos soļus atsevišķu ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā minēto cilvēktiesību iedzīvināšanai. Konvencija stājās spēkā 1953. gada 3. septembrī, kad to bija ratificējušas visas 22 Eiropas Padomes dalībvalstis: Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Holande, Īrija, Islande, Itālija, Kipra, Lielbritānija, Lihtenšteina, Luksemburga, Malta, Norvēģija, Portugāle, Sanmarino, Spānija, Šveice, Turcija, Vācija un Zviedrija. Konvencija nosaka neatņemamas tiesības un brīvības, uz ko var pastāvēt ikviens un kas obligāti liek tās ievērot valstij attiecībā uz tās jurisdikcijā atrodošos personu. Turklāt tas iedibina starptautisku aizsardzības sistēmu: valstis un indivīdi var vērsties Strasbūras institūcijās, ja uzskata, ka ir kļuvuši par Konvencijas pārkāpšanas upuriem.

Lai nonāktu pie izšķirošā lēmuma, lieta tiek izskatīta Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā. Tā pasludina galīgo spriedumu, kas attiecīgajai valstij ir saistošs. Tā var piespriest samaksāt kompensāciju un atlīdzināt zaudējumus par labu sūdzību iesniegušajai pusei. Tiesā ir tikpat daudz tiesnešu, cik Eiropas Padomes dalībvalstu. Viņus ievēlē Parlamentārā asambleja. Tiesneši spriež tiesu individuālā kārtā un nepārstāv valsti, kas tos izvirzījusi,— viņi ir pilnīgi neatkarīgi, veicot savas funkcijas. Lielāko daļu lietu izskatīs jaunā Cilvēktiesību tiesa septiņu tiesnešu sastāvā. Tikai sevišķos gadījumos tiks sasaukta Lielā palāta — 17 tiesnešu sastāvā. Ministru komiteja vairs nenodarbosies ar lietu izskatīšanu, bet veltīs lielāku uzmanību tiesas spriedumu izpildei.

1995. gada 29. jūnijā tika atklāta jaunā Eiropas Padomes Cilvēktiesību pils Strasbūrā, kur notiek Eiropas Cilvēktiesību tiesas sēdes. Celtni projektējis slavenais arhitekts Ričards Rodžerss. Ēka no ārpuses atgādina līdzsvarotus kausus, kas simbolizē taisnīgu tiesu, bet tās apaļā stikla halle — Eiropas Padomes atklāto darba stilu cilvēktiesību jautājumos.

Pašreiz notiek tiesas reforma. Tā noslēgsies ar Cilvēktiesību konvencijas 11. protokola iestrādāšanu konvencijas tekstā. Jaunā kārtība stāsies spēkā 1998. gada 1. novembrī, kad tiks izveidota vienota tiesa. Tas padarīs sistēmu pieejamāku Eiropas sabiedrībai. Jaunā tiesa pildīs tos pienākumus, kuri līdz šim bija Eiropas Cilvēktiesību komisijas un Ministru komitejas kompetencē. Līdz šim tiesa saņēma aptuveni 5 procentus no visām ienākošajām sūdzībām, pārējo daļu atrisināja komisija — vai nu noraidot sūdzību kā neatbilstošu kritērijiem, vai atrisinot pēc būtības un tikai pašas svarīgākās nododot tiesai. No brīža, kad sūdzība ienāca komisijā, līdz brīdim, kad tiesa pieņēma spriedumu, pagāja vidēji trīs gadi. Lai sūdzība nonāktu komisijā, vispirms jāiziet visas nacionālās tiesas instances, nesaņemot pozitīvu risinājumu. Jaunajā sistēmā visas indivīda sūdzības par tiesību pārkāpumiem būs jāadresē tieši tiesai. Iespējams, ka tas samazinās procesa ilgumu, kaut gan, ievērojot sūdzību pieaugušo skaitu, sevišķi no Austrumeiropas, maz ticams, ka procesa ilgums reāli samazināsies. Jau vairākus gadus Strasbūras institūcijām iesniegto lietu skaits aizvien pieaug. Kopš 1954. gada, kad tika nodibināta Komisija, tā ir pieņēmusi un izskatījusi 30 000 individuālu iesniegumu. Kopš 1959. gada, kad tika nodibināta Tiesa, tā ir pasludinājusi ap 630 spriedumu.

Komisijas un tiesas jurisprudence veicina konvencijā noteikto normu attīstību. Ļoti bieži tā liek valstīm mainīt likumdošanu un praksi.

Individuālie iesniegumi skar arvien plašāku problēmu loku, piemēram, miesassodu lietošanu, ieslodzīto tiesības, tiesas pieejamību, procedūras ilgumu un tiesas taisnīgumu, telefona sarunu noklausīšanos, laulību šķiršanas aizliegumu, bērnu aizbildniecību, imigrāciju, deportāciju, izdošanu u.c.

 

Eiropas

cilvēktiesību konvencija

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2. pantā ar likumu ir noteiktas tiesības uz dzīvību. Šis pants aizsargā indivīdu pret jebkuru patvaļu, kad valsts atņem dzīvību, bet tas neaizliedz nāvessodu, ja tas ir paredzēts likumā. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ir veicinājusi to, ka 1985. gadā ir pieņemts Konvencijas 6. papildprotokols par nāvessoda atcelšanu miera laikā. Parlamentārā asambleja ierosina pilnībā aizliegt nāvessodu — gan kara, gan arī miera laikā. Pagaidām Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja un Ministru komiteja mudina dalībvalstis, kuras nav atcēlušas nāvessodu, nepiemērot "de facto" vai "de iure" , pasludinot moratoriju nāvessoda izpildei.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pants aizliedz vardarbību pret personas fizisko vai garīgo integritāti, veicot spīdzināšanu, necilvēcīgi vai pazemojoši izturoties vai sodot šo personu.

1989. gadā nodibinātā Eiropas Komiteja Spīdzināšanas novēršanai (KSN) ir izstrādājusi virkni standartu, lai aizsargātu ieslodzītās personas pret spīdzināšanu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodu. Tie satur plašu jautājumu loku, ieskaitot ieslodzījumu vieninieka kamerā, disciplīnu, kontaktus ar ārpsauli, sūdzību un inspekciju procedūras.

Liela daļa KSN darba ir vērsta uz to, lai apsekotu ieslodzīto ikdienas apstākļus, ieskaitot izvietošanu, nodarbības režīma ietvaros, personisko higiēnu un medicīnisko aprūpi.

Apmeklējumu laikā KSN novērojusi, ka ieslodzījuma vietām raksturīgs apiešanās spektrs, sākot no sliktas apiešanās vieglā formā līdz spīdzināšanai. Kā piemēru var minēt publisko paziņojumu par Turciju 1992. gadā. KSN secināja, ka šajā valstī plaši izplatīta spīdzināšanas prakse un citas nopietnas sliktas apiešanās formas.

KSN ņem vērā arī citus starptautiskus standartus, lai gan tie Komitejai nav saistoši. Tas attiecas arī uz Eiropas Padomes 1987. gada Eiropas ieslodzījumu vietu noteikumiem, kas nosaka, ka minimālos standartus ieslodzījuma vietu pārvaldes aspektiem, lai nodrošinātu "cilvēcīgus apstākļus un pozitīvu izturēšanos". Šie noteikumi nodrošina "reālus pamatkritērijus", lai palīdzētu valstīm novērtēt sasniegto progresu attiecībā pret ieslodzītajiem un atspoguļo mūsdienu viedokli, vienīgais sods ieslodzītajiem ir brīvības atņemšana un viņus nevar pakļaut citiem sodiem.

Cits Eiropas Padomes darbības virziens ir semināru un mācību programmu organizēšana policistiem un cietumu personālam, kā arī tiek publicēti svarīgi materiāli par cilvēktiesībām šo profesionālo grupu vajadzībām.

5. pants ietver fiziskās brīvības aizsardzību un īpaši pret patvaļīgu arestēšanu vai aizturēšanu. Tas garantē noteiktas pamattiesības, piemēram, tiesības nekavējoties saņemt informāciju par aresta iemeslu, tiesības nekavējoties tikties ar juristu, ātri tikt nodotam kompetentiem juridiskiem orgāniem un tiesības ierosināt procesu, kurā tiesa nekavējoties nosaka aizturēšanas likumīgumu vai nolemj atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi likumīga.

Komiteja Spīdzināšanas novēršanai (KSN), apmeklējot valstis, sniegusi tām rekomendācijas procesuālo tiesību jautājumā, gan tiesiskos, bet tās valstis, kas vēl nav izstrādājušas likumdošanu šo tiesību aizsardzībai, tiek mudinātas to izstrādāt un piemērot praksē.

Šīm tiesībām vienmēr veltīta īpaša uzmanība mācību programmās un semināros, ko Eiropas Padome rīko tādām profesionālām grupām kā policisti, cietumu personāls, prokurori, advokāti un tiesneši. Turklāt Eiropas Padome bieži arī palīdzējusi valstīm harmonizēt likumdošanu atbilstoši Strasbūras institūciju izstrādātiem standartiem šai jomā.

Tiesības uz taisnīgu tiesu kā civilos, tā kriminālprocesos ir garantēta Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā.

Taisnīgas tiesas koncepcija satur daudzus elementus. Būtībā tās ir tiesības uz "taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā".

6. pantā ietverts arī nevainīguma prezumpcijas princips — kamēr vaina nav pierādīta, apsūdzētajam ir tiesības uz attiecīgu laiku un līdzekļiem, lai sagatavotu savu aizstāvību, aizstāvēt sevi pašam vai saņemt paša izvēlētu juridisku palīdzību, tiesības uz apsūdzības liecinieku nopratināšanu un, ja nepieciešams, tiesības uz tulka pakalpojumiem.

Citi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas nosacījumi papildina 6. pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu. 13. pants garantē tiesības uz efektīvas aizsardzības nodrošinājumu konvencijas pārkāpumu gadījumos. Ja valsts vietējā likumdošanā nav efektīvas aizsardzības nodrošinājuma, kas vien jau var novest pie konvencijas pārkāpšanas, līgumslēdzējai valstij ir jānodrošina aizsardzība pret konvencijas pārkāpumiem.

Citas tiesības, kas saistītas ar taisnīgas tiesas jēdzienu:

* brīvība netikt pakļautam retroaktīvai krimināllikumdošanai (7. pants);

* tiesības uz krimināllietu apelāciju (7. protokols, 2. pants);

* kompensācijas saņemšana par tiesas kļūdu (7. protokols, 3. pants);

* tiesības netikt tiesātam vai sodītam divas reizes par vienu un to pašu noziegumu (7. protokols, 4. pants).

Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību aizsargā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants. Valsts nedrīkst iejaukties šajās jomās, izņemot īpašus apstākļus gadījumā, kas izklāstīti šai pašā 8. pantā (gadījumos, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu noteiktas un skaita ziņā limitētas parādības — sabiedrības drošību, veselību utt.).

Tiesības brīvi paust savus uzskatus, ko aizsargā konvencijas 10. pants, tiek uzskatīts par vienu no demokrātijas pīlāriem. Tas ir būtisks nosacījums, lai baudītu arī citas tiesības un brīvības un ir loģisks solis uz domas, apziņas un reliģijas brīvību, ko aizsargā konvencijas 9. pants.

Vārda brīvība ir saistīta ar "pienākumiem un atbildību" un var tikt pakļauta dažādiem ierobežojumiem, "kas nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā".

 

Sadarbība

ar citām organizācijām

Eiropas Padome cieši sadarbojas ar daudziem partneriem — valdībām, starpvaldību organizācijām, nevalstiskām organizācijām (NVO), kā arī ar profesionālām asociācijām. Eiropas organizāciju struktūrā Eiropas Padome lielā mērā ir atbildīga par tādu plašu jomu kā demokrātiskā drošība, ko nevar garantēt, neaizsargājot cilvēktiesības. Eiropas Padome arvien ciešāk sadarbojas ar Eiropas Savienību, Rietumeiropas Savienību, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), Apvienoto Nāciju Organizāciju un tās specializētām aģentūrām, kā arī ar Ziemeļatlantijas līguma organizāciju (NATO). Notiek regulāras augsta līmeņa tikšanās. Tiek realizētas kopīgas iniciatīvas un projekti. Vismaz 350 starptautiskām NVO, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, ir konsultatīvs statuss Eiropas Padomē. Tās sniedz padomus starpvaldību komitejām un Parlamentārās asamblejas komisijām. NVO ir būtiska nozīme, izplatot un padziļinot izpratni par Eiropas Padomes cilvēktiesību standartiem. Turklāt tās nodrošina ar svarīgu informāciju dažādas institūcijas, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesu, kurai sniedz informāciju, kas palīdz analizēt noteiktas problēmas kādas lietas izskatīšanas gaitā, Eiropas Komiteju Spīdzināšanas novēršanai, kuru informē par apstākļiem ieslodzījuma vietās, un kontroles struktūras, kas izveidotas, lai pārraudzītu Eiropas Sociālās hartas piemērošanu.

 

Svarīgākie notikumi Eiropas Padomes vēsturē

1942. gads

— V. Čērčila ideja par vienotas Eiropas izveidošanu

1948. gada 7.—10. maijs

— Eiropas kongress Hāgā

1949. gada 5. maijs, Londona

— Eiropas Padomes statūtu parakstīšana

1949. gada 8. augusts

— Grieķijas un Turcijas uzņemšana

1949. gada 10. augusts

— Pirmā Parlamentārās asamblejas sesija

1950. gada 13. jūlijs

— Vācijas uzņemšana

1950. gada 4. novembris, Parīze

— Eiropas Cilvēktiesību konvencijas parakstīšana

1954. gada 19. decembris

— Eiropas Kultūras konvencijas parakstīšana

1955. gada 8. decembris

— Eiropas karoga apstiprināšana

1956. gada 16. aprīlis

— Sociālās attīstības fonda izveidošana

1957. gada 12. janvāris

— Eiropas Vietējo pašvaldību kongresa izveidošana

1959. gada 18. septembris

— Eiropas Cilvēktiesību tiesas izveidošana

1961. gada 18. oktobris, Turīna

— Eiropas Sociālās hartas parakstīšana

1965. gada 28. septembris

— Pirmās Cilvēktiesību ēkas inaugurācija

1972. gada 12. janvāris

— Eiropas himnas apstiprināšana

1976. gada 22. septembris

— Portugāles uzņemšana

1977. gada 12. janvāris

— Eiropas pils inaugurācija

1977. gada 24. novembris

— Spānijas uzņemšana

1983. gada 28. aprīlis

— Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. protokola parakstīšana (par nāvessoda atcelšanu)

1990. gada 6. novembris

— Ungārijas — pirmās Austrumeiropas valsts — uzņemšana

1993. gada 8.—9. oktobris

— Eiropas Padomes dalībvalstu galotņu tikšanās

1993. gads

— Igaunijas, Lietuvas, Slovēnijas, Slovākijas, Čehijas un Rumānijas uzņemšana

1995. gads

— Latvijas, Albānijas, bijušās Dienvidslāvijas Republikas, Maķedonijas un Ukrainas uzņemšana

1995. gada 29. jūnijs

— Jaunas Cilvēktiesību ēkas inaugurācija

1995. gada 15. decembris

— Otrā Eiropas Jauniešu centra atklāšana Budapeštā

1996. gads

— Krievijas un Horvātijas uzņemšana

1997. gada 10.—11. oktobris

— Eiropas Padomes dalībvalstu vadītāju tikšanās

EI3.JPG (17550 BYTES)

Tā veidojās Eiropas Padomes centrs Foto no žurnāla "Forum"

Materiālu kopu sagatavojis

Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!