Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ir Lieldienu laiks. Un pasaule mostas. Ar ticību, cerību, mīlestību Par katru mazo cilvēciņu domājot Truši-zaķi un citi sīkdzīvnieki. Un viņu lielās problēmas. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.04.1998., Nr. 97/98 https://www.vestnesis.lv/ta/id/47689

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijā - Slovākijas premjerministrs:

Vēl šajā numurā

09.04.1998., Nr. 97/98

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ir Lieldienu laiks.

Un pasaule mostas. Ar ticību, cerību, mīlestību

Eva Dortāne

L.JPG (21079 BYTES)

Deg svece dvēselē

Deg šķila gunskurā,

Deg saule debesīs,

Deg zieds kokā,

Deg mana roka

Tavos matos.

Deg ogle pelnos,

Deg zvaigzne vainagā;

Deg svece dvēselē,

Deg mana asara

Uz tava pleca.

Kungs, svētī mūsu derību

Un neļauj, ak, neļauj

Tumsai mūs šķirt.

1998.gads.

Pirmpublikācija

Par katru mazo cilvēciņu domājot

"Hanzas maiznīcā",

uzņēmumā "Balticovo"

Jau otro gadu pēc kārtas akciju sabiedrības "Ave Lat Grupa" uzņēmumi "Hanzas maiznīca" un "Balticovo" Lieldienu ieskaņā ļauj vaļu dāvinātpriekam. Jo — kas gan ir tas, kas norāda uz Lieldienu esamību? Zeltainā olas dzeltenuma saulīte, ko sargā vārā krāsotā čaumaliņa. Un kas gan visvairāk garšo bērniem? Tāda salda, salda, kraukšķīgā riekstu un pūdercukura kārtiņā ietērpusies? Tā — smalkmaizīte.

Šogad Lieldienu pārsteigumu no "Balticovo" un "Hanzas maiznīcas" saņems vairāk nekā 1200 bāreņi un patversmju bērni un 400 invalīdi. Šim nolūkam uzņēmumi atvēlējuši 6000 olu un 300 kilogramu cepumu un smalkmaizīšu. Jāpiebilst, ka "Hanzas maiznīca" regulāri sadarbojas ar Ziemeļu rajona bērnu patversmi, bērnu invalīdu rehabilitācijas centru "Cerību māja", Latvijas Invalīdu biedrības Kurzemes un Ziemeļu rajona nodaļām, misiju "Pakāpieni" un Daudzbērnu ģimeņu biedrību, katru nedēļu divu gadu garumā apgādājot šīs organizācijas ar maizi.

Kā otrdien, 7. aprīlī, rīkotajā labdarības akcijas pasākumā, kas notika Ziemeļu rajona bērnu patversmē, teica šīs patversmes direktors Laimonis Sprungs, katru nedēļu no "Hanzas maiznīcas" bērni saņem produkciju par 25 latiem, kas miltu izstrādājumiem nav maza summa. Tas palīdz patversmei ietaupīt naudu, lai iegādātos ko citu. Pārsvarā maiznīca palīdz ar maizi, reizēm piegādā miltus. Tas tiek darīts tādēļ, lai bērni paši varētu cept kārumus uz vietas, paši iemācītos saimniekot — izremontēto grupiņu virtuvēs.

Patversmes izpilddirektore Daniela Gailīte pastāstīja, ka Ziemeļu rajona bērnu patversme bija pirmā šāda veida iestāde, kas 1993. gada februārī atvērta Rīgā. Tagad to skaits ir palielinājies. Ziemeļu rajona bērnu patversmē apmēram 40 procenti bērnu dzīvo no pašas pirmās iestādes darbības dienas. Ir bērni, kuru vecāki vispār nav interesējušies par savu pēcnācēju likteni. Dažus regulāri apciemo vecāsmammas, bet apstākļi neatļauj mazbērnu ņemt pie sevis. Dažiem bērniņiem uzsmaidījusi laime iegūt citu — jaunu ģimeni. Taču adoptēto bērnu skaits ir ļoti niecīgs. Šobrīd daudz bērnu ir no ģimenēm, kas izliktas no dzīvokļiem īres parādu dēļ: vecāki mitinās pie draugiem, bērni — patversmēs. Pēdējā laikā arī liels bērnu pieplūdums no ģimenēm, kurās vecāki slimo ar tuberkulozi. Gandrīz visi bērni ir dzīvu vecāku bāreņi. It kā mātes apciemo bērnus obligāto vienu reizi pusgadā, bet tūlīt pēc tam atkal veiksmīgi pazūd.

Audzinātāja Ineta Roze teica, ka patversmē dzīvo apmēram 100 bērnu. Tos, kas ir no vienas ģimenes, necenšas šķirt, un veiktie remotdarbi patversmē ļauj viņiem dzīvot vienā istabiņā. Ir pat ģimenes, kuru trīs vai četras atvases mājvietu atradušas patversmē, vienas ģimenes lielā māsa, kurai jau 17 gadu, arī dzīvo tepat un rūpējas par mazajiem.

Direktors Laimonis Sprungs cer, ka pēc remonta pabeigšanas patversmē visas grupiņas būs tādas, kādas šobrīd ir tikai daļa — dzīvokļa tipa, ar savu virtuvi, savu vannas un dušas telpu un ar istabiņām, kurās vienkopus dzīvo ne vairāk kā četri bērni. Tādēļ arī ir ļoti būtiska katra palīdzība, ko sniedz uzņēmumi, jo tas ļauj līdzekļus novirzīt ne tikai pašām nepieciešamākajām ikdienas vajadzībām, bet parūpēties arī par telpu un apkārtnes labiekārtošanu.

Kā pastāstīja "Hanzas maiznīcas" pārstāve Iveta Lāce, pagājušajā gadā maiznīca un "Balticovo" Lieldienu dāvanas pasniedza sešām bāreņu patversmēm, aprūpes centriem un bērnunamiem. Šogad akcija ir paplašinājusies, un konditorejas izstrādājumi svētku reizē kopā ar olu krāsošanas prieku ienāks jau 14 bāreņu iestādēs Rīgā un Rīgas rajonā, arī Latvijas Invalīdu biedrības 5 nodaļās.

Pēc patversmes bērniņu Lieldienu koncerta viesiem, direktoram Laimonim Sprungam tika pasniegts "Hanzas maiznīcā" ceptais īpašais Lieldienu kliņģeris — našķis kopīgajai patversmes iemītnieku svētku maltītei. Taču TAS brīdis, kad brūnganās "Balticovo" oliņas iegūs spilgtākas krāsas un raibu raibos rakstus, gan gaidīs Lieldienu rītu.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības redaktore

AA.JPG (23756 BYTES)A1.JPG (18969 BYTES)

"Hanzas maiznīcas" pārstāve Iveta Lāce un Ziemeļu rajona bērnu patversmes direktors Laimonis Sprungs ar Lieldienu veltēm 

Truši–zaķi un citi sīkdzīvnieki. Un viņu lielās problēmas

Zaiga Viksne,

Latvijas sīkdzīvnieku audzētāju biedrības "Trusis un citi" līdzpriekšsēdētāja, — "Latvijas Vēstnesim"

Mazpulcēnu skatēs un izstādēs varēs piedalīties tikai ar reģistrētiem dzīvnieciņiem. Tātad bērns nevarēs parādīt savu trusīti vai citu dzīvnieciņu skatēs un izstādēs, ja kustonītis nebūs reģistrēts.

Protams, ja ir liels trušu ganāmpulks, ja notiek ražošana rūpnieciskos apmēros, tā ir cita lieta. Taču, ja cilvēks audzē vairāk savam priekam un pārdod pārpalikumu, tad šie noteikumi šķiet drakoniski.

Gadās, ka atved kādu šķirni, kādas Latvijā vēl nav bijis, un atnes mums parādīt. Protams, interesanti mums pašiem šo trusīti apskatīt, tāpat arī iznāktu interesants demonstrējums mūsu saietos. Taču, ja trusis nav reģistrēts, to nevaram darīt.

Trušu audzētāji nepārtraukti zvana, prasa, interesējas. Cilvēkus uztrauc arī tas, ka par ganāmpulka reģistrāciju ir jāmaksā. Un nabaga pensionāram, kas vienu vai divus trušus pārdod, par ganāmpulku jāsamaksā trīs lati. Tā viņam nav mazā naudiņa. Mūsuprāt, vajadzētu šajos noteikumos ieviest piebildi, ka jāreģistrē ganāmpulks, ja notiek trušu audzēšana un realizēšana jau lauksaimnieciskās ražošanas apmēros — sākot no kāda konkrēta dzīvnieku skaita.

Pateikt, cik Latvijā pavisam audzē trušu, precīzi nevaru, jo mūsu sīkdzīvnieku audzētāju dzīvnieku biedrībā "Trusis un citi" ir apmēram 65 pieaugušie biedri, neskaitot bērnus. Bērnu mūsu organizācijā ir ļoti daudz, taču no viņiem mēs biedra naudu neprasām. Biedri dzīvo visā Latvijā, tātad visā Latvijā ir interese par truškopību un šos dzīvnieciņus var sastapt visos novados. Taču mūsu biedrībā pārsvarā ir trušu mīļotāji, otra daļa truškopju pulcējas ap Šķirnes dzīvnieku apvienību, un tie cilvēki pārsvarā tur trušus komerciālos nolūkos.

Mūsu biedrības biedriem lielākajos ganāmpulkos parasti ir apmēram 30 mātes. Norma prasītu uz piecām māmiņām vienu vīriešu kārtas trusi. Taču ir viena lieta, ko mēs nevaram izskaust, — katrs audzētājs grib turēt vairākas šķirnes, līdz ar to arī nepieciešams vairāk tēviņu — katrai šķirnei savs. It kā šķiet: kas tur liels, taču, ja parēķina, tas prasa diezgan lielus un nevajadzīgus turēšanas izdevumus. Turklāt tēviņš arī aizņem savu vietu būrī, un ražošanas platība samazinās. Arī darba iznāk vairāk, lai visu uzturētu kārtībā. Tādēļ cenšamies iestāstīt turētājiem, lai netur vairāk par divām šķirnēm vienā ganāmpulkā un lai tur tādas šķirnes, kuras labi krustojas savā starpā, dodot labu rezultātu. Pirmās pakāpes trušu krustojumi paredzēti tikai gaļai, to sauc par rūpniecisko krustošanu lielāka gaļas pieauguma vajadzībām.

Ļoti pieprasīta trušu šķirne Latvijā ir ‘Kalifornijas’, ‘Saksijas zeltainais’, ‘Baltakotainais’, ‘Padomju šinšilla’, ‘Sudrabotais’, ‘Vīnes zilais’, ‘Pelēkais milzis’, ‘Baltais milzis’, arī ‘Baltais dūnvilnas’, ko tautā sauc par angoras trusi un kas ļoti populārs bija arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Taču angoras trušu šķirne gandrīz vai ir izzudusi, jo notika tuvradnieciskā pārošana un šī šķirnīte jau sen vairs nav tāda, kādai tai būtu jābūt. Arī ‘Baltais milzis’ pamazām izzūd, jo gaļai to var realizēt tikai deviņu mēnešu vecumā, kad dzīvnieciņš pārstāj augt. Visātraudzīgākais ir "Kalifornijas" trusis, tā uzturēšana un nobarošana prasa vismazākos izdevumus, jo gaļai var realizēt jau 4 — 4,5 mēnešu vecumā.

Šķirnes trušu cena ir ļoti atkarīga no tā, vai šī šķirne ir ievesta no ārzemēm, vai tā ir vietējā audzējuma. Diezgan daudzu šķirņu eksemplāri pa diviem trim tiek ievesti valstī pašlaik. Taču ārzemēs trušu prieks ir diezgan dārgs, viens eksemplārs mēdz maksāt pat vairāk nekā 20 latu, atsevišķām šķirnēm pat vairāk nekā 40 latu. Tātad arī to pēcnācēji Latvijā jau pāris mēnešu vecumā maksā pietiekami daudz. Tepat, Latvijā, augušo šķirnes trušu pēcnācēji maksā apmēram 4 — 5 latus. Protams, bezšķirnes trusēns ir lētāks — tas uzskatāmi redzams Čiekurkalna tirdziņā.

Pēdējā laikā cilvēki labprātāk tur tīršķirnes trušus. Tas acīmredzot ir tiešs mūsu darba rezultāts, jo mēs visiem, kas nāk interesēties par trušiem, stāstām, ko nozīmē šķirnes trušu produkcija un ko — bezšķirnes trušu produkcija. Mēs sniedzam ne tik vien konsultācijas, bet arī rīkojam seminārus trušu audzētājiem. Nesen, martā, tiem biedriem, kas iestājās biedrībā pagājušajā gadā, palīdzējām apgūt truškopības pamatus. Viena mūsu biedre, kas arī ir pensionāre, parādīja iespējami humānus kaušanas paņēmienus un optimālāko kautķermeņa sadalīšanas metodiku mājas apstākļos, jo pārsvarā, kā jau iepriekš minēju, ar trušu audzēšanu nodarbojas gados vecāki cilvēki. Arī nākamajā gadā rīkosim līdzīgu semināru jaunajiem šāgada biedriem, jo viņi ir izrādījuši lielu interesi.

Pašlaik nekāda centralizēta trušu gaļas vai ādiņu realizēšana nenotiek. Katrs pārdot, kur var un kā prot. Ja vēl gaļu nopērk kāds smalkāks restorāns, tad ar ādiņu pārdošanu ir bēdīgi. Tās nedaudz iepērk "Rīgas filcs", un nupat sāk sarosīties arī "Turība". Ceram, ka viņi būs atraduši noieta tirgu un tā lieta ies. Vienubrīd pirka arī "Elektra", bet viņiem vajadzēja ļoti kvalitatīvas ādiņas. Masveidīgā trušu kaušana tradicionāli notiek novembrī, jo uz ziemu no "liekajiem" trušiem visi grib atbrīvoties. Paliek tikai tie labie, perspektīvie.

Taču trušu gaļu ļoti labprāt no mūsu biedriem iepērk Mārtiņa Rītiņa "Vincents". Viņš pats bija pie manis atnācis, un mūsu audzētāji regulāri apgādā viņa restorānu ar trušu gaļu. Pārsvarā viņš pērk ‘Kalifornijas’ trušu gaļu, jo tā ir vislabākā smalka ēdiena pagatavošanai. Šķiet, ka pašlaik ar sadarbību ir apmierinātas abas puses — gan Mārtiņš Rītiņš, gan audzētāji. Vēl ir daži ēdināšanas uzņēmumi, kuri sadarbojas ar mūsu trušaudzētājiem, taču tas notiek mazākos apjomos un ne tik regulāri. Restorāni un smalkās virtuves par piegādāto gaļu maksā pēc savstarpējas vienošanās. Tirgū kilograms truša gaļas maksā vidēji 2 latus. Taču par ādiņu vairāk nekā 40 santīmus trušaudzētājs saņemt pat necer. Tā ka jābūt pietiekami apjomīgai fermai, lai truškopība būtu rentabla nozare.

Mūsu biedrība "Trusis un citi" patiesībā ir darba turpinātāja, nevis uzsācēja. Vispirms bija Latvijas Truškopju biedrība, kas darbojās pie Latvijas Patērētāju biedrību savienības vēl padomju laikos. Tad truškopjiem bija solīds centrālais aparāts, katrā rajonā bija savs algots biedrības darbinieks, arī spēkbarības sagāde, šķirnes trušu iepirkšana notika centralizēti, tāpat centralizēti iepirka un realizēja trušu ādas un gaļu. Nebija nekādu dižu problēmu, daudzi trušu turētāji pat nopirka mašīnas, uzcēla mājas. Taču lielās pārmaiņas politikā un ekonomikā arī ieviesa korekcijas Truškopju biedrībā. Biedrība vairs nesaņēma tik pierastās dotācijas, sākās izdzīvošanas grūtības, un biedrība darbu pārtrauca. Truškopji nonāca izmisumā, jo bez Patērētāju centrālās savienības aizvēja neprata eksistēt.

Arī mēs, kas strādājām centrālajā birojā, nezinājām, ko iesākt. Man bija pienācis pensijas laiks. Un tad mēs, apmēram 10 cilvēki, neliela entuziastu grupiņa, noorganizējām un izveidojām SIA "Trusis". Trušaudzētāji nāca pie mums uz konsultācijām, jo visas pārējās lietas — spēkbarība, realizācija, trušu iepirkšana jaunajos ekonomiskajos apstākļos — bija par brīvu un katram pēc izvēles. Taču kontaktus citam ar citu viņi atrada tieši "Trusī". Kaut arī konsultācijas bija par maksu, nekādu lielu naudu mēs nesastrādājām — tikai lai segtu biroja izdevumus. Paši strādājām bez maksas, taču man gandarījumu sagādāja tas, ka varēju būt cilvēkos, ka varēju darboties un nesēdēju mājās četrās sienās.

Tad mainījās likumdošana, SIA vajadzēja lielāku statūtkapitālu, bet mums šādas naudas nebija. Mēs — lielākā daļa iepriekšējo, daļa jaunu cilvēku — "Trusi" pārveidojām par sabiedrisku organizāciju "Trusis un citi", lai turpinātu uzsāktos darbus, lai saglabātu kontaktus. Un tagad jau trešo gadu darbojamies biedrības statusā.

Vislielākais trušaudzētāju pieplūdums manā praksē bija astoņdesmitajos gados — vairāk nekā 3000 biedru. Pašlaik mēs nevaram darbu pilnīgāk izvērst, jo nevaram nevienam algu samaksāt, bet rajonos cilvēki labprāt darbotos arī uz vietas. Visu darbu praktiski darām divatā ar otru līdzpriekšsēdētāju Ināru Kvanti, kurai arī truši ir sirdslieta. Mēs abas esam sagadījušās kopā, abas uz viena viļņa un kopīgiem spēkiem biedrību stutējam. Viņas ģimene palīdz — vīrs pļauj zāli un dara citu nepieciešamo, kur vajadzīgs vīrieša ķēriens. Un man tiešām gandarījums, ka esmu atradusi Ināras kundzi — sava ļoti garos gados ieguldītā darba turpinātāju, kura neļaus izveidotajam iznīkt. Viņa teica: ja gadījumā būs jāaiziet no Saulesdārza, kur ir mūsu nelielā trušu audzētava, tad pirmais, ko ņems līdzi, būs truši. Man ir patīkama šī apziņa, ka kustonīši nonākuši pareizajās rokās un ka tieši Ināra Kvante biedrībā veido šo paaudžu maiņu. Un patīkami arī, ka mazpulcēni nāk pie mums un darbojas. Kas zina, varbūt arī kādam no viņiem trušu audzēšana dzīvē kļūs par nepieciešamību.

Savā mūžā esmu darbojusies ne tikai ar trušiem. Liktenis man ir piespēlējis arī vispārējo lopkopību — strādāju arī liellopu un cūku fermās, jo pēc izglītības esmu zootehniķe. Šis laiks man šķita kā nelāgs sapnis, jo sirdij jau nevar pavēlēt. Ir iznācis strādāt arī ar kažokzvēriem, tas bija atkal kas cits un daudz tuvāk manai būtībai. Pašlaik Latvijā zvēraudzētavu būtībā nav — ja nu kāda neliela privāta, jo lapsādām arī pašlaik nav noieta tirgus. Patiesībā jau labprāt darbotos tieši ar šiem zvēriņiem — sudrablapsiņām, polārlapsiņām. Tas ir kaut kas burvīgs! Bet šis sapnis man, šķiet, tā arī paliks neaizsniedzams... Un tā par vislielāko sirdslietu dzīvē ir kļuvuši trusīši — jau no pašiem Patērētāju savienības trušaudzētāju laikiem, kur sešdesmitajos gados strādāju par vadošo speciālisti. Tā bija mana vislabākā truškopības skola, ceļamaize tālākajai darba dzīvei.

Kādu laiku biedrības redzeslokā bija arī baibaki jeb stepes murkšķi. Taču tie izzuda, jo mūsu apstākļos nevairojās. Varbūt paši pieļāvām kādas kļūdas, jo baibaki, šie Krievijas vidienes dzīvnieciņi, ir diezgan pieticīgi.

Pašlaik uzplaukumu sāk piedzīvot nutrijas. Vislielākais nutriju "bums" bija astoņdesmito gadu beigās — tirgus bija pilns ar visādām nutriju ādām, gan plūkātām, gan cirptām, dažnedažādās krāsās un toņos. Taču, sākoties politiskajām un ekonomiskajām pārmaiņām, strauji samazinājās šo dzīvnieku ādiņu realizācija. Un ar nutrijām notika tas, kas tādos brīžos notiek: ja cilvēkiem nav pirktspējas, nav pieprasījuma. Līdz ar to arī nutriju uzvaras gājiens beidzās, jo to ādiņas ir dārgākas nekā trušādiņas un tās vairs neiepirka arī Patērētāju biedrību savienība, kas kādu laiku aktīvi ar to nodarbojās. Nutriju likteņgaitas Latvijā neglāba arī tas, ka šiem dzīvnieciņiem ir brīnišķīgi garšīga gaļa. Tādēļ patiesi iepriecina, ka cilvēkos atdzimst interese par nutrijām, viņi ir atraduši ceļus, kā pie tām tikt. Iespējams, ka drīzumā mūsu biedrībā izveidosim arī nutriju audzētāju sekciju.

Saulesdārzā mums ir ap 20 pieaugušu dzīvnieciņu. Protams, mums ar Ināras kundzi ir savi mīluļi — kā nu bez tā. Un mīluļi abām vieni un tie paši: manis no Zviedrijas atvestās retās šķirnes ‘Deilenaars’ pēcnācēju bērniņš, kas no ieceļotājiem piedzima jau tepat, Latvijā. Tas ir pirmais un ļoti skaists, tādēļ saucam par Princi. Otrs mīlulis ir nācis no Lietuvas trušaudzētāja, kurš atveda no mums Francijas ‘Burgundas’ trusi. Nosaucām par Žaku. Trešo mīluli iegādājās Saulesdārzs — melnbalts pundurtrusītis ar ļoti interesantu zīmējumu, kā šaha galdiņš. Tā viņu arī saucam — Šahs. Visbiežāk viņi, visi trīs ceļotāji, uzturas mūsu darba kabinetā.

"Trusis un citi" biedri nav domājuši par trušu ražošanu lielos apjomos, tādēļ arī neesam domājuši pieteikties uz subsīdijām. Taču zinu, ka pāris cilvēkiem ir iecere un arī spars izveidot nopietnas trušu fermas un viņi arī varētu pieteikties uz valsts palīdzību no subsīdiju fonda.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!