Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs viena gadsimta četrās paaudzēs pie Baltijas jūras. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.03.1998., Nr. 81 https://www.vestnesis.lv/ta/id/47505

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mēs viena gadsimta četrās paaudzēs pie Baltijas jūras (turpinājums)

Vēl šajā numurā

26.03.1998., Nr. 81

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs viena gadsimta četrās paaudzēs pie Baltijas jūras

Dr.oec., prof. Bruno Mežgailis, Latvijas Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Ar pirmo migrāciju sākās — viļņi un atviļņi

Kādi demogrāfiskie procesi Latvijā bija raksturīgi XX gadsimta sākumā, laikā līdz Pirmajam pasaules karam? Kas tos noteica un veicināja?

Vispirms jānorāda, ka XIX gadsimtā gan Latvijas teritorijā, gan arī tuvākajās citās zemēs demogrāfiskie procesi norisa pēc modeļa, kas raksturīgs arhaiskajam iedzīvotāju ataudzes tipam. To iezīmēja augsta, gandrīz (vai pilnīgi) neierobežota dzimstība (bērni dzima, cik Dievs deva). Zemās medicīnas attīstības un tās nepieejamības dēļ ārstu un zāļu bija maz, tas maksāja dārgi — cilvēku mirstība bija augsta. Tā kā ģimenēs piedzima un auga 5 – 6 un vairāk bērnu, daļa no tiem izdzīvoja līdz pieauguša cilvēka vecumam. Tāpēc arī, kaut ar lieliem zudumiem augstā mirstības līmeņa dēļ, zināms dabiskais pieaugums tika nodrošināts.

Situācija demogrāfijā, vismaz Krievijas rietumu nomalē — Latvijas un Igaunijas teritorijā — mainījās tā, ka vispirms sāka kristies mirstības, tad arī dzimstības līmenis. Sāka veidoties tā sauktais iedzīvotāju ataudzes tradicionālais tips, ko raksturoja ierobežotāks dzimušo skaits un zemāka mirstības intensitāte.

Šī demogrāfiskās ataudzes tipu pārmaiņa izskatās šādi: ja Kurzemē un Vidzemē līdz XIX gadsimta 80. gadiem uz 1000 iedzīvotājiem piedzima 30–40 bērnu, tad pirms gadsimta mijas — 26–28 bērni, nomira savukārt līdz 80. gadiem vairāk nekā 20 cilvēku gadā, gadsimta mijā — mazāk nekā 20 cilvēku (uz katriem 1000 iedzīvotājiem). Gan jāatzīmē, ka ar šādiem demogrāfiskajiem raksturotājiem (ataudzes tipu maiņu) iezīmējās tikai Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņa. Pārējās Krievijas guberņās vēl visu XIX gadsimtu saglabājās arhaiskais ataudzes tips.

Tie bija svarīgākie XIX gadsimta demogrāfiskie raksturojumi, kas, var teikt, kļuva par "ceļa rādītāju" nākamā gadsimta demogrāfiskajai attīstībai.

Kaut arī Latvijas teritorijā iekļāvās tikai daļa Vidzemes un sevišķi Vitebskas guberņas, raksturojot iedzīvotāju kustību, operēsim ar šo guberņu kopējiem rādītājiem, tāpēc ka demogrāfiskie raksturotāji visā šo guberņu teritorijā bija vienādi gan Latvijas, gan citās teritorijās, t.i., robežas dabā nebija šķērslis šo procesu norisēs.

Vispirms raksturosim iedzīvotāju dabiskās kustības rādītājus trijās Latvijas teritoriju veidojošās guberņās XX gadsimta sākumā 1. tabulā.

Jau XIX gadsimta pēdējās divās desmitgadēs iezīmējās dzimstības līmeņa pazemināšanās Latvijas teritorijas guberņās. Šī tendence saglabājās, kļuva pat vēl straujāka XX gadsimta sākumā. Zīmīgi, ka Kurzemes un Vidzemes guberņā dzimstības līmenis turas vienāds, kamēr Vitebskas guberņā tas ir augstāks. Gan jāpasvītro, ka Krievijas rietumdaļa bija ar viszemāko dzimstības līmeni, salīdzinot ar visām citām Eiropas Krievijas guberņām.

Šāda strauja dzimstības līmeņa pazemināšanās Latvijas teritorijā noveda pie tā, ka jau pasaules kara priekšvakarā te (tāpat kā Igaunijas guberņā) dzimstības līmenis bija viszemākais Eiropas Krievijā, un tas bija zems arī salīdzinājumā ar citām tālaika attīstītajām valstīm pasaulē. 1913. gadā zemāks dzimstības līmenis nekā Latvijas teritorijā bija tikai Francijā — 18,1Ē, Beļģijā — 22,7Ē, Zviedrijā —23,6Ē, Šveicē — 23,8Ē, Anglijā — 24,3Ē un Austrijā — 24,9Ē.

Šādu zemu dzimstības līmeni Latvijas teritorijā XX gadsimta sākumā var izskaidrot ar to, ka kultūrizglītības un sociālekonomiskie apstākļi Baltijas jūras apkārtnē veidojās savdabīgāk nekā citur Krievijas plašajā impērijā.

Dzimstību vairāk nekā citus iedzīvotāju dabiskās kustības rādītājus ietekmē tie apstākļi un to pārmaiņas, kas norisinās šajā sabiedrībā.

Gadsimta sākumā pārmaiņas notika ne tikai dzimstības līmenī, bet arī mirstībā. To rāda 2. tabula.

2. tabula

Mirstības koeficienti Latvijas

teritorijas guberņās

(rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem)

1896.- 1901.- 1906.- 1911.-
1900. 1905. 1910. 1913.
Kurzemes gub. 19,3 19,0 16,6 16,8
Vidzemes gub. 20,4 19,6 18,3 17,8
Vitebskas gub. 23,1 24,1 20,3 17,4
Vidēji 50
Krievijas gub. 32,1 31,0 29,5 27,1

Zemāks rādītājs nekā citās Krievijas guberņās Baltijā XX gadsimta sākumā bija ne tikai dzimstības, bet arī mirstības līmenī. Krievijas impērijā vidēji no 1896. līdz 1900. gadam, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, nomira 32,1 cilvēks. Gadsimta sākumā mirstības līmenis gan pazeminājās, taču arī pirms pasaules kara (no 1911. līdz 1913. gadam) tas bija 27,1 cilvēks gadā. Visās Latvijas teritorijas guberņās tas gadsimta sākumā bija par trešdaļu zemāks nekā vidēji Krievijā.

Latvijas teritorijā mirstības līmenis bija viszemākais visu citu Krievijas guberņu vidū (arī Igaunijas guberņā tas bija nedaudz augstāks nekā Latvijas teritorijā).

Viens no faktoriem, kas veicina mirstības līmeņa pazemināšanos, ir zemais dzimstības līmenis. Zems dzimstības līmenis ir pamats zīdaiņa mirstības līmeņa pazemināšanai un līdz ar to arī zemākam kopējam mirstības līmenim. Lai gan Latvijas teritorijā mirstības līmenis salīdzinājumā ar Krievijas impērijas citām guberņām bija zems, vairākās Eiropas valstīs (ar zemu dzimstības līmeni) mirstības koeficienti gadsimta sākumā bija zemāki par 14 mirušajiem uz 1000 iedzīvotājiem (Dānija, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija).

Atšķirības valstu (un guberņu) starpā mirstības līmenī lielā mērā noteica katras valsts un teritorijas materiālās un sanitārās kultūras līmenis, kas Eiropas rietumteritorijās (arī Baltijā) bija augstāks nekā Krievijas impērijā kopumā.

Dzimušo un mirušo līmeņu starpība veido dabisko pieauguma līmeni. XX gadsimta sākumā dabiskā pieauguma līmenis Latvijas teritorijā raksturots 3. tabulā.

3. tabula.

Dabiskā pieauguma koeficienti

Latvijas teritorijā

(rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem)

1896.- 1901.- 1906.- 1911.-
1900. 1905. 1910. 1913.
Kurzemes gub. 9,3 8,5 6,8 7,8
Vidzemes gub. 9,0 7,2 5,6 4,8
Vitebskas gub. 18,2 17,3 13,5 15,9
Vidēji 50
Krievijas gub. 17,4 16,7 16,3 16,8

Kaut arī mirstības līmenis Latvijas teritorijas guberņās gadsimta sākumā bija zemāks nekā citur Krievijā, zemais dzimstības līmenis veidoja arī zemu dabisko pieaugumu. Šī gadsimta sākumā tikai Vitebskas guberņā bija apmēram līdzīgs dabiskais pieaugums, kāds tas bija izveidojies 50 Eiropas Krievijas guberņās — vidēji 16 cilvēku uz 1000 iedzīvotājiem.

Latvijas teritorijā XX gadsimta sākumā līdz Pirmajam pasaules karam vēl saglabājās tradicionālais iedzīvotāju ataudzes tips, kam raksturīga pietiekami augsta dzimstība un samērā augsta mirstība. Gan jāteic, ka Kurzemes un Vidzemes guberņās jau sāka iezīmēties pāreja uz racionālo ataudzes tipu, ko veido dzimušo skaita ierobežošana un cilvēka mūža ilguma pagarināšana.

Par to, ka Baltijas novadā demogrāfisko procesu norisēs notika pārmaiņas, kas vairāk līdzinās procesiem Eiropas Rietumos nekā tam, kas iesakņojies citās Krievijas daļās, liecina vairākas pazīmes.

Viens no rādītājiem ir iedzīvotāju atražošanās neto koeficients. Tas raksturo meiteņu skaitu, kuras caurmērā varētu piedzimt vienai sievietei un nodzīvot līdz vidējam mātes vecumam, pastāvot attiecīgā gada dzimstības un mirstības koeficientam. Neto koeficients 1,0 nozīmē, ka katrā sieviešu paaudzē ir tieši tik daudz meitu, lai tās aizvietotu sevi iedzīvotāju skaitā. Paplašinātā paaudžu nomaiņa ir tad, ja neto koeficients ir lielāks par 1, bet zemāks rādītājs liecina, ka esošā paaudze atstās pēc sevis mazāku cilvēku skaitu.

Neto koeficients rāda, ka gadsimta sākumā Krievijā vidēji un gandrīz visās tās guberņās paaudžu ataudze norisa paplašināti, vēl bija saglabājies tradicionālais iedzīvotāju ataudzes tips. Baltijā tā tas vairs nebija. Pirmā pasaules kara priekšvakarā iedzīvotāju atražošanās neto koeficients Igaunijā bija 0,88, Latvijas teritorijā — 0,90. Tas šajās Krievijas rietumteritorijās bija pat nedaudz zemāks nekā tādā valstī ar zemu dzimstības līmeni, kāds bija izveidojies Francijā, kurā neto koeficients šajā laikā bija 0,93.

Tas nozīmē, ka gadsimta sākumā Baltijas teritorijā notika pāreja uz racionālo ataudzes tipu, ko raksturo sašaurināta paaudžu nomaiņa.

Iedzīvotāju racionālam ataudzes tipam raksturīga ne tikai dzimstības ierobežošana, bet arī mirstības intensitātes pazemināšanās, mūža ilguma pagarināšanās. Demogrāfs M.Ptuha, aprēķinājis vidējo mūža ilgumu 11 Krievijas tautībām, izmantojot 1897. gada tautas skaitīšanas datus, secina, ka latviešiem mirstības līmenis bija Krievijas impērijā viszemākais, bet mūža ilgums visgarākais. Latvijā vidējais mūža ilgums pašās XIX gadsimta beigās bija 44 gadi, par 11 gadiem garāks nekā caurmērā Krievijā. Sievietēm vidējais mūža ilgums bija 46,9 gadi, vīriešiem — 43,1 gads. Latvietēm bija iespējams nodzīvot par 17 gadiem ilgāku mūžu nekā krievietēm.

Gadsimta mija un XX gadsimta sākums iezīmējās ar samērā krasām atšķirībām starp Latvijas teritoriju un Baltiju vispār — ar savu zemo dzimstības un mirstības līmeni, zemāko dabisko pieaugumu un garāko mūža ilgumu, salīdzinot ar citām Krievijas teritorijām.

Iemesli, kā un kāpēc radās šīs atšķirības starp Latvijas teritoriju un pārējo Krievijas daļu, bija daudzi un dažādi. Tos arī mēģināsim noskaidrot. Vēl tikai jānorāda, ka galvenie demogrāfiskie raksturotāji pilsētu un lauku teritorijās nebija vienādi. Tas redzams 4. tabulā.

4. tabula

Dzimstības koeficienti pilsētās

un laukos 1911.–1913. gadā

(rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem)

Pil- Lauki Lauki pro-
sētas centos pret
pilsētām
Kurzemes gub. 27,0 23,8 88,2
Vidzemes gub. 31,0 18,9 61,0
Vitebskas gub. 24,1 35,9 149,0
Vidēji 50
Krievijas gub. 33,1 43,9 132,6

Kaut arī pilsētās Baltijas guberņās dzimstības līmenis bija nedaudz zemāks nekā caurmērā pilsētās visā Krievijā, šīs atšķirības dzimstības līmenī starp pilsētniekiem nebija tik lielas. Toties dzimstība Vidzemes un Kurzemes lauku teritorijās bija apmēram divas reizes zemāka nekā vidēji Krievijā. Ja Vidzemes un Kurzemes guberņā laukos dzimstības koeficienti bija krietni zemāki nekā pilsētās, tad Vitebskas guberņā un Krievijā vidēji tie bija par pusi vai trešdaļu augstāki nekā pilsētās.

Raksturosim mirstības līmeņa atšķirības pilsētās un laukos 5. tabulā.

Atšķirībā no dzimstības proporcijas starp pilsētnieku un laucinieku mirstības līmeņiem ir savādākas.

Pilsētās zemāki mirstības līmeņi ir Vitebskas un Kurzemes guberņā, toties Vidzemes pilsētās mirstība ir pat nedaudz augstāka nekā vidēji Krievijas pilsētās.

5. tabula

Mirstības koeficienti pilsētās

un laukos 1911.–1913. gadā

(rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem)

Pil- Lauki Lauki pro-
sētas centos pret
pilsētām
Kurzemes gub. 17,8 17,1 96,2
Vidzemes gub. 25,2 14,8 59,0
Vitebskas gub. 16,1 22,7 141,0
Vidēji 50
Krievijas gub. 23,9 26,6 110,8

Laukos Vidzemes un Kurzemes guberņā mirstība ir krietni zemāka nekā Krievijā vidēji un Vitebskas guberņā.

Laukos Vidzemē mirstības koeficients ir par 41 procentu punktu zemāks nekā pilsētās.

Arī Kurzemes guberņā laukos mirstība nedaudz zem pilsētu līmeņa. Tajā pašā laikā Krievijā vidēji un sevišķi Vitebskas guberņā laukos mirstība ir daudz augstāka nekā šīs pašas guberņas pilsētās.

Kāda veidojās situācija starp pilsētām un laukiem dabiskajā pieaugumā, to rāda 6. tabula.

6. tabula

Dabiskā pieauguma koeficienti

pilsētās un laukos 1911.–1913. gadā

(rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem)

Pil- Lauki Lauki pro-
sētas centos pret
pilsētām
Kurzemes gub. 9,2 6,7 73,0
Vidzemes gub. 5,8 4,0 70,0
Vitebskas gub. 11,2 17,0 152,0
Vidēji 50
Krievijas gub. 9,2 17,4 189,1

Dabiskais pieaugums latviskajās guberņās vispār nav liels. Laukos tas ir zemāks nekā pilsētās. Krievijā vidēji un arī Vitebskas guberņā — tieši otrādi — vislielāko dabisko pieaugumu nodrošina lauku iedzīvotāji.

Latvijas teritorijas savdabības demogrāfiskajos rādītājos var izskaidrot ar vēsturiskajām atšķirībām, kādas šo teritoriju ietekmēja gadsimtiem ilgi. Šajā teritorijā mainījušās dažādas varas un arī dažādas ideoloģiskās ietekmes. Tas viss nevarēja neatstāt iespaidu arī uz iedzīvotāju skaitu un kustību, kaut arī XX gadsimtu Latvijas teritorija uzsāka kā Krievijas impērijas sastāvdaļa, tās ietekme uz iedzīvotājiem bija tikai daļēja.

Laukos Kurzemē un Vidzemē saglabājās vācu muižnieku saimniekošanas sistēma ar muižām un zemnieku (samērā sīkajām) saimniecībām. Vitebskas guberņā saimniekoja galvenokārt poļu un daļēji arī krievu muižnieki. Tur saglabājās sādžas un zemes sadalīšana strēlēs. Šī saimnieciskā ietekme starp vāciešiem, krieviem un daļēji latviešiem bija arī pilsētās.

Arī ideoloģiskajā ziņā starp Latvijas guberņām bija izteiktas atšķirības. Ja Kurzemē un Vidzemē valdošā bija luterticība (vācu baznīcas ietekme), tad Vitebskā noteicošā bija katoļticība, daļēji pareizticība, vecticībnieki.

Administratīvās, saimnieciskās un baznīcas ietekmes dažādība Latvijas teritorijā radīja dažādus apstākļus sociāli ekonomiskajā un sociāli psiholoģiskajā ziņā, kas veicināja ģimeņu rašanās un veidošanās nosacījumus. Šo apstākļu ietekmē Kurzemē un Vidzemē cilvēki vēlāk stājās laulībā, veidoja ģimenes ar mazāku bērnu skaitu, nekā tas bija raksturīgi citās Krievijas guberņās.

XX gadsimta sākumā Latvijas teritorijā dabiskais pieaugums nodrošinaja lēnu iedzīvotāju kopskaita palielināšanos. Tas varēja palielināt iedzīvotāju skaitu Latvijas teritorijā no 1900. gada līdz Pirmā pasaules kara sākumam par dažiem desmitiem tūkstošiem cilvēku. Publicētie statistiskie dati rāda, ka Latvijas teritorijā iedzīvotāju skaits palielinājās no 2008 tūkst. cilvēku 1900. gadā uz 2552 tūkst. cilvēku 1914. gadā, t.i., par 544 tūkstošiem cilvēku vairāk nekā par pusmiljonu.

Šajā sakarībā M.Skujenieks raksta: "... pēdējos pirmskara gadu desmitos iedzīvotāju pieauguma ātrums bija nenormāli liels, ko izsauca straujā pilsētu pieaugšana un iedzīvotāju ieceļošana no nelatviskajiem Krievijas apvidiem."

Tagad var teikt, ka situācija gadsimta sākumā bija prologs tam, kas Latvijā atkārtojās otrās krievu varas laikā, pēc Otrā pasaules kara.

Kā pirmajā, tā otrajā krievu varas laikā Latviju centās pārpludināt ar šai teritorijai svešiem cilvēkiem, cilvēkiem ar Latvijas teritorijai atšķirīgu mentalitāti.

To, ka šāda situācija tika mākslīgi veicināta ar masveida imigrāciju no Krievijas, labi parādīja jau gadsimta sākums. Sabraukušie cilvēki te nejutās kā mājās. Viņi saprata, ka atrodas būtībā sev svešā teritorijā, ko parādīja Pirmā pasaules kara sākums.

Karam sākoties, uz Krievijas vidieni tika evakuētas lielo uzņēmumu iekārtas. Līdz ar tām Latviju pameta lielākā daļa šeit pirms kara sabraukušo. Frontei tuvojoties, Kurzemi un Vidzemi pameta lielas bēgļu plūsmas, kuru vidū liela daļa bija arī latvieši.

XX gadsimta sākumu var uzskatīt par samērā stabilu demogrāfisko procesu norisē Latvijas teritorijā. Demogrāfisko procesu norise, to līmeņi šeit gan bija atšķirīgi no visām tālaika Krievijas impērijas teritorijām. Tomēr līdz 1914. gadam demogrāfiskie procesi Latvijas guberņās bija (vairāk vai mazāk) stabili.

Lai gan Pirmais pasaules karš sākās 1914. gada augustā, Eiropas dienvidos, Balkānos, Serbijā, Latviju tas tieši skāra 1915. gada pirmajā pusē, kad vācu armija okupēja Lietuvu un 8. maijā ieņēma Liepāju, 1. augustā — Jelgavu, un līdz ar to visa Kurzeme un Zemgale nokļuva vācu armijas rokās. Vēlāk fronte aptvēra visu Latvijas teritoriju.

Kara apstākļos demogrāfiskie procesi mainīja savu ierasto ritmu. No jauna nāca klāt tāda parādība kā lielas iedzīvotāju daļas bēgļu gaitas uz Austrumiem, bēgot no vācu iebrukuma.

Dati par bēgļu skaitu ir samērā aptuveni. No tiem var saprast, ka bēgļu gaitās devās ap 500–600 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Īstenībā šis skaits varētu būt lielāks. Tā Kurzemē pirms kara dzīvoja ap 800 tūkst. cilvēku. Vācijas valdība 1915. gada septembrī veica tautas skaitīšanu, kas reģistrēja 230 tūkst. cilvēku. Tātad tikai Kurzemi bija pametuši ap 750 tūkst. cilvēku, kuru vidū bija 500 tūkst. latviešu.

Bēgļu kustība neaprobežojās ar Kurzemi un Zemgali. 1917–1918. gadā vācu armija okupēja Vidzemi. Cilvēki, bēgot no vāciešiem, Latviju pameta. Bēgļu kustība aptvēra gandrīz trešdaļu visas Latvijas teritorijas iedzīvotāju.

Bēgļu gaitās tomēr visvairāk devās kurzemnieki. Ir dati, kas rāda, ka Kurzemē 1916. gadā bija palikuši ap 40% iedzīvotāju, galvenokārt vācieši, lietuvieši un ebreji, bet maz latviešu. Kara tiešie un netiešie cilvēku skaita zudumi Latvijas teritorijā tiek vērtēti vairāk nekā miljons cilvēku. To parāda dati, ka 1916. gadā Latvijā palikuši ne vairāk kā 1 miljons 300 tūkstoši cilvēku.

Karam beidzoties, uz mājām atgriezās lielākoties visi latviešu bēgļi, kamēr gandrīz visi šeit pirmskara sabraukušie krievi un baltkrievi pēc kara Latvijā vairs neatgriezās. Te vairs nebija viņu varas, nebija privilēģijas lietot krievu valodu.

Kara gados Latvijas teritorijā radās lieli iedzīvotāju skaita zudumi. Latviešu skaita zudums kara gados tiek vērtēts ap 250–300 tūkstošos cilvēku.

Iedzīvotāju skaita samazinājums Latvijā radās arī tāpēc, ka kara lauka tuvumā kara gados bez tiešajiem karā kritušajiem bija arī ārkārtīgi augsta mirstība civiliedzīvotāju vidū, sevišķi starp bēgļiem Krievijā. Dzimušo skaits kara gados strauji samazinājās, un tas bija mazāks nekā mirušo skaits.

Beidzoties pasaules karam, atgriezās bēgļi, samazinājās mirstība, stabilizējās dzimstības līmenis, dzīve ievirzījās miera laika apstākļos, varēja aprēķināt iedzīvotāju skaita kopējos zaudējumus. Rēķina, ka kara gados iedzīvotāju skaita zudumi Latvijā pārsniedz 700 tūkstošus cilvēku. Tas nozīmē, ka kopējais iedzīvotāju skaits pret 1914. gadu bija samazinājies gandrīz par trešdaļu.

Lai gan Pirmais pasaules karš atnesa Latvijai lielus materiālos un dzīvā spēka zaudējumus, pamatos tam tomēr bija vēstures katalizatora loma. Varam tikai iedomāties, kas būtu noticis ar latviešiem, ja lielais krievu pieplūdums būtu turpinājies tādā pašā tempā kā gadsimta sākumā, pirms kara.

Tikai abu lielo impēriski noskaņoto valstu un tautu — vācu un krievu — sadursme radīja apstākļus, lai Latvijas teritorijā varētu sākties jauns posms, izveidoties Latvija kā neatkarīga valsts.

1. tabula

Dzimstības koeficienti

Latvijas teritorijas guberņās

(rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem)

1896.- 1901.- 1906.- 1911.-
1900. 1905. 1910. 1913.
Kurzemes gub. 28,6 27,5 23,4 24,6
Vidzemes gub. 29,4 26,8 23,9 22,6
Vitebskas gub. 40,6 37,6 35,6 33,3
Vidēji 50
Krievijas gub. 49,5 47,7 45,8 43,9

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!