Latvijas valsts un tās vīri

Tuvojoties neatkarīgās Latvijas Republikas astoņdesmitajai gadadienai, "Latvijas Vēstnesis" turpina publicēt biogrāfiskas un pārdomas rosinošas apceres par mūsu valsts svarīgāko nozaru vadītājiem divdesmitajos un trīsdesmitajos gados (par visiem tā laika Latvijas tieslietu ministriem jau var lasīt "LV" 1997. gada 30. un 31. oktobra, 4., 12., 18., 19., un 23. novembra numuros).

Tagad, mūsuprāt, pienākusi kārta finansu ministriem, jo nauda galu galā ir valsts spēcinātāja un arī tās dzīvotspējas apliecinājums. Finansu lietas acīmredzot ir arī valsts un tās iedzivotāju bagātības vai trūcības rādītājs. Bet daudz kas atkarīgs no tā, cik gudri un izveicīgi cilvēki nonākuši pie lielā valsts finasu kuģa stūres.

Turpināsim aprakstu sērijas arī par pārējiem pirmā Latvijas brīvvalsts laika ministriem — zemkopības, labklājības, izglītības, kara, ārlietu.

Finanses: "Kaut man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā"

Kārļa Puriņa

(1883—1947) laiks

(19.11.1918—13.07.1919; 15.03.1920—20.03.1921):

Pirmais finansu ministrs

    Smiltenietis Kārlis Puriņš pēc vietējo skolu absolvēšanas nedomāja nodoties zemnieka darbam jebšu kādam citam arodam, bet, jaunu zināšanu alku urdīts, devās uz Maskavu, kur 1911.gadā beidza turienes universitātes Tieslietu un tautsaimniecības fakultāti. Visnotaļ apdāvināto latviešu censoni atstāja pie augstskolas gatavoties profesūrai. Taču, būdams īstens savas zemes patriots un izgājis pirmo politisko skolu Latviešu nacionāldemokrātu partijā Maskavā, Puriņš jau ar jurisprudences un politekonomijas zinātņu kandidāta grādu un docenta diplomu kabatā 1918.gadā atgriezās dzimtenē, kur viņam uzticēja atbildīgos, bet tajā laikā īpaši sarežģītos finansu resora vadītāja pienākumus (īsu laiku Puriņš bija ministra biedrs).

Ar lielu skubu un enerģiju ministrs stājās pie līdzekļu rašanas jaunajai Latvijai. Atvēra valsts kasi, kurā ienāca pirmie ziedojumi un aizdevumi nepieciešamajiem republikas izdevumiem, kas ar katru dienu vairojās. Ar valstisku apziņu atsaucās latviešu kredītiestādes — 4.Rīgas kredītbiedrība, Rīgas latviešu amatnieku krājaizdevu kase un citas, kuras aizdevumu veidā finansēja Pagaidu valdību. Sāka ienākt arī atsevišķu personu ziedojumi, pat no vistālākajiem latvju zemes apvidiem, līdz kurienei bija atskanējusi brīvās Latvijas balss.

Sākoties nacionālās armijas organizēšanai un līdz ar tās augšanu, izdevumi ievērojami palielinājās. Bija jāmeklē pastāvīgāki un dziļāki naudas avoti. Šajā nolūkā Latvijas priekšparlaments — Tautas padome — 1918.gada 5.decembrī pieņēma Finansu ministrijas iesniegto likumprojektu par neatkarības 5% aizņēmuma izlaišanu 10 milj. rubļu lielumā uz 15 gadiem. Jau pirmajā dienā uz to parakstījās vairāk nekā pusotrs desmits cilvēku par apm. 35 tūkstošiem rubļu. Lieliniekiem iebrūkot Vidzemē, parakstīšanās atslāba, bet vācu okupācijas vara atņēma katru iespēju popularizēt un veicināt aizņēmuma izplatīšanu Kurzemē. Lai nauda neaizplūstu uz ārzemēm, Puriņš aizliedza Rīgas kreditoriestādēm izmaksāt no noguldījumiem vairāk nekā 200 rubļu divu nedēļu laikā.

Nebija vēl finansu resors sācis normāli strādāt, kad vajadzēja pārcelties uz Liepāju un darboties pavisam jaunos apstākļos. Sākumā darbs tik tikko neapsīka. Rosīgāks tas kļuva, izveidojot valsts papīru drukātavu, kurā iespieda valsts kases zīmes (Latvijas naudu), bandroles, pastmarkas u.c. Taču 16.aprīļa puča laikā vācu sazvērnieki izlaupīja kā valsts kasi, tā naudas spiestuvi.

Jau 1918.gada 4.decembrī Puriņš kopā ar Ministru prezidentu Ulmani devās uz Tallinu, lai stātos sakaros ar angļu admirāļa Sinklera eskadru. 1919.gada 9.janvārī Latvijas Pagaidu valdība nolēma komandēt uz ārzemēm Ulmani, Puriņu un zemkopības ministru Jāni Goldmani, lai varētu, kā teikts sēdes protokolā, "izgādāt no sabiedrotiem vai neitrālām valstīm militāru pabalstu Latvijas iztīrīšanai no lieliniekiem, noslēgt ārēju aizņēmumu un gādāt par pārtikas un citu preču piesūtīšanu Latvijai, kā arī visās citās Latvijas lietās vest sarunas, noslēgt un parakstīt līgumus un uzņemties pienākumus Latvijas valsts vārdā".

21.janvārī Latviešu valstsvīru delegācija ieradās Kopenhāgenā. Dānija un Zviedrija bija Baltijas valstij tuvākās neitrālās zemes, kur atradās Antantes sūtniecības. Par Ulmaņa sarunu 23.janvārī ar ASV misijas lietvedi otro sekretāru Osbornu pēdējais telegrāfiski ziņoja uz Vašingtonu, ka Latvijas Ministru prezidents atbraucis uz Kopenhāgenu kopā ar finansu un lauksaimniecības ministru, lai lūgtu sabiedroto intervenci Latvijā, bet, ja tas nebūtu iespējams, atļaut rekrutēt brīvprātīgos Savienotajās Valstīs, kā arī sabiedroto un ASV karaspēkā Francijā un apgādāt tos ar ieročiem un munīciju. Viņi no Latvijas gribēja daudz: "Desmittūkstoš vīru kā kodols varbūt pietiktu. No nākošā februāra līdz septembrim vismaz četrdesmit līdz piecdesmit tūkstoši tonnu miltu būs vajadzīgs, lai apgādātu pilsētas un izpostītos laukus. (..) Aizdevums (viens miljons) mārciņu arī lūgts, ko nodrošinātu ar Latvijas dabas bagātībām, no kurām mežus vien vērtē 30 000 000 mārciņu apmērā. Vajadzīga komisija, kas pārraudzītu pamiera noteikumus ar vāciešiem, jo tie neatļāva militāras organizācijas turienes iedzīvotājiem pirms savas izvākšanās un beidzot piegādāja ieročus u.c. tikai Baltijas vāciešiem. Beidzot ir vēlams nosūtīt uz Liepāju sabiedroto karakuģus, lai uzturētu kārtību un evakuētu ap 1000 vīru lielu latviešu karaspēku, ja rastos vajadzība evakuēt Liepāju."

Atbildot Osbornam, ASV ārlietu ministra amata izpildītājs paziņoja, ka brīvprātīgo vervēšanu kara ministrs ir aizliedzis, tādēļ tā nav iespējama. Par aizdevumu sarunas būtu jāievada ar amerikāņu misiju Parīzē.

Ziņas par brīvprātīgo vākšanu Dānijā parādījās dāņu presē 1919.gada 24.janvārī. Avīze "Kųbenhava" ziņoja, ka trim latviešu ministriem bijusi saruna ar dāņu finansistu direktoru Vestholstu. Ministriem esot izdevies direktoru ieinteresēt, un viņš mēģināšot noorganizēt brīvprātīgo korpusu ar 500 līdz 1000 vīriem. Karaspēks saņemšot ieročus un munīciju no sabiedrotajiem.

Laikraksts "Berlingske Tidende" informēja, ka ar trim latviešu ministriem, "kas kādu laiku uzturējās šeit pilsētā (Kopenhāgenā — R.T.) un šodien aizceļoja uz Stokholmu, notikušas sarunas par iespējām noorganizēt brīvprātīgu dāņu korpusu ar kādiem 1000 vīriem, lai piedalītos cīņā pret boļševikiem.(..) Latviešu ministri pirms aizbraukšanas tautas uzdevumā (!? — R.T.) izteica vēlēšanos, lai šāda ekspedīcija notiktu un jaunie dāņi, kas vēlētos, paliktu un apmestos Latvijā (landesvēra variants? — R.T.). Viņiem vajaga jaunus, svaigus spēkus, un šai zemē ir labas nākotnes izredzes." Taču jautājums vispirms esot, vai latvieši var garantēt, ka viņi sagādās vajadzīgos ieročus un naudu. To nu latvieši nebija spējīgi...

25.janvārī Latvijas valstsvīri iebrauca Stokholmā. Ulmanis un Puriņš ieradās vizītē pie Zviedrijas finansu ministra Tūrsona. Apmeklējis Stokholmā akreditētos ārvalstu sūtņus un iepazinies ar rekrutēšanas biroja darbu brīvprātīgo sūtīšanai uz Latviju, premjers tās pašas dienas vakarā devās uz Helsinkiem, bet Puriņš vēl palika zviedru zemē. 29.janvārī sarunā ar ASV sūtni Morisu viņš informēja amerikāņu diplomātu, ka ar Zviedrijas valdības akceptu rekrutēts 4000 brīvprātīgo. Vienīgi līdzekļu trūkums esot kavēklis tālākam darbam, bet Latvijas valdība mēģinot dabūt Zviedrijā aizņēmumu 12 miljonu kronu apmērā, kā garantiju piedāvājot kokmateriālus. Šai akcijai vajadzētu arī Antantes palīdzību. Acīmredzot Puriņam tomēr neizdevās dabūt vajadzīgo aizdevumu, un zviedru algotņi uz Latviju neaizbrauca (un varbūt labi vien bija...).

Pēc Ulmaņa atgriešanās Stokholmā 1919.gada 13.februārī notika viņa un Puriņa saruna ar Lietuvas Nacionālās padomes priekšsēdētāju Antanu Smetonu un finansu ministru Martinu Iču par kopējas frontes nodibināšanu cīņā ar lieliniekiem, kaimiņvalsts brīvu tranzītu caur Latvijas ostām un naudas aizdevumu Latvijai. Turpat tika parafēts arī sadarbības līgums.

Atgriezušies Liepājā, Puriņš un Goldmanis valdības sēdē 1919.gada 18.februārī ziņoja par "brīvprātīgo vervēšanas lietu Stokholmā un Dānijā, tāpat par ieroču izdabūšanas iespējamību ar Anglijas palīdzību". Vien briti drīz atsūtīja Latvijas karaspēkam 5 tūkstošus šauteņu.

Ulmanis savukārt 3.martā informēja finansu ministru, ka viņš Kauņā noslēdzis līgumu ar Lietuvu par 2,5 milj. rubļu lielu aizņēmumu, no kura puse ir saņemta. Ministru prezidenta ziņojums beidzās ar vārdiem: "Saņemto naudu lūdzu ievest parādu grāmatā un par naudas saņemšanu izdot man kvīti." Kārtība finansu lietās, kā redzams, bija stingra.

Jau 1919.gada 29.janvārī Ministru kabinets Liepājā nolēma, "ievērojot pastāvošo sīko naudas zīmju trūkumu, izlaist Latvijas valsts kases zīmes, kuras būtu nodrošinātas ar visu valsts mantu un ienākumiem un pagaidām izpildītu naudas vietu". 22.martā Ulmanis un Puriņš parakstīja rīkojumu, kas deva tiesības izlaist naudas zīmes ne tikai kapeiku, bet arī 1, 3, 5, 10, 25, 100 un 500 rubļu vērtībā, nosakot, ka "valsts kases zīmes ir Latvijā likumīgs maksāšanas līdzeklis".

Līdz vācu pučam Liepājā 1919.gada 16.aprīlī Pagaidu valdība paspēja nodrukāt valsts kases zīmes tikai par 650 tūkstošiem rubļu 25 rubļu gabalos. Niedras valdība turpināja Latvijas naudas emisiju un izlaida asignācijas 1 un 25 rubļu vērtībā par 850 tūkstoš rubļiem. Ulmaņa kabinets arī tās vēlāk atzina par likumīgu maksāšanas līdzekli. Veikalnieki, no kuriem daudzi ticēja, ka Latvijā atjaunosies vecā kārtība, tomēr priekšroku deva cara naudai vai sliktākajā gadījumā vācu okupācijas laika t.s. ostrubļiem. Viņiem, protams, bija spiesti sekot arī pircēji.

Lai palielinātu valsts ienākumus, 1919.gada 6.aprīlī valdība ieviesa pirmos muitas tarifus, kas noteica ievedmuitas procentus no importējamo preču vērtības. Dažas ievedmuitas preces (piemēram, labība, cukurs, kartupeļi, zirgi) bija atbrīvotas no muitas. Zemākā likme bija 2% (mākslīgiem mēsliem, lauksaimniecības mašīnām, sālij u.c.), sekoja 5% (tējai, kafijai, benzīnam u.c.), tad 50% (konditorejas precēm, alkoholiskajiem dzērieniem, dārgakmeņiem un rotaslietām) un visbeidzot 100% spēļu kārtīm.

1919.gada 1.aprīlī Pagaidu valdība nolēma nodibināt Valsts krājkasi ar neierobežotu noguldījumu lielumu, maksājot 4% gadā. Faktiski krājkase sāka darbu tikai jūlijā. Uz tās pamata vēlāk izveidojās Latvijas Banka.

Otrajā un trešajā Latvijas Ministru kabinetā, kas izveidojās 1919.gada jūlijā un decembrī, finansu resoru vadīja vācbaltietis Roberts Erhards. Viņu 1920. gada martā nomainīja atkal Puriņš.

Jaunais ministrs vispirms pūlējās padarīt Latvijas rubli par vienīgo maksāšanas līdzekli. Lai paātrinātu cara naudas pazušanu no apgrozības, ministrija 1920.gada 30.martā izdeva rīkojumu, ka valsts kasei līdz tā paša gada 20.aprīlim uz cara rubļu īpašnieku pieprasījuma šī nauda jāapmaina pret Latvijas naudu, maksājot 50 kapeikas par veco rubli. Sakarā ar to valsts kasē ieplūda prāvi veco naudas zīmju daudzumi. Taču šis rīkojums pilnīgi neizskauda cara naudu. To ieveda gan bēgļi, kas atgriezās no Krievijas, gan arī lielos daudzumos iepludināja pierobežas tirgotāji. Arī daudzi iedzīvotāji joprojām cienīja krievu rubļus vairāk nekā Latvijas naudu. Vēl Puriņa laikā Satversmes sapulce beidzot 1921.gada 18.martā pieņēma likumu, kas aizliedza tirgoties ar Krievijas bijušās cara un Pagaidu valdības naudas zīmēm un mainīt tās.

Neraugoties uz to, inflācija valstī turpināja paaugstināties. To sekmēja arī Latvijas rubļa tālāka emitēšana. 1920.gada 26.martā Tautas padome atļāva valdībai izlaist jaunas naudas zīmes 200 milj. rubļu apjomā. Lai augošo banknošu drukāšanu attaisnotu. Puriņa resors deklarēja, ka jaunizlaistās naudas zīmes tas izlietos ražīgiem mērķiem. Taču tas nebija viegli izdarāms, tāpēc sekoja vēl vairākas emisijas, un pēdējā, vislielākā — 1100 milj. rubļu apmērā 1921.gada martā. Jauna naudas izlaišana pēc tam vairs nebija vajadzīga, jo Ministru kabinetam tomēr izdevās inflāciju apturēt.

Puriņš inflāciju Latvijas saimniecības padomes sēdē 1920.gada 5.augustā izskaidroja ar: pirmkārt, nepietiekamu valsts robežu apsargāšanu; otrkārt, ārzemnieku izraidīšanu; treškārt, spekulāciju ar ārzemju valūtu; un ceturtkārt, mākslīgu cara rubļa kursa pacelšanu.

Nostrādājis vēlreiz aptuveni gadu, Puriņš demisionēja. Anglijas konsuls Rīgā ziņoja uz Londonu, ka atteikšanās iemesls bijušas domstarpības ar tirdzniecības un rūpniecības ministru Andreju Bērziņu. Kādas? Par to diplomāts klusēja. Arī vēsture klusē.

1920.gada aprīlī Puriņu kā demokrātu savienības kandidātu ievēlēja par Satversmes sapulces deputātu (viņš bijis arī Tautas padomes loceklis). Parlamentā viņš darbojās Izglītības un Tirdzniecības un rūpniecības komisijā. Puriņš runāja kā ministrs, apspriežot Finansu un budžeta komisijas ziņojumus un 11(!) reizes kā deputāts — par Satversmes projektu un agrāro reformu, valsts Zemes banku un Kultūras fondu u.c. jautājumiem.

Pēc aiziešanas no lielās politikas Puriņš galveno uzmanību veltīja pedagoģiskajam darbam. Viņš jau 1919.gadā kā organizācijas padomes loceklis piedalījās Latvijas augstskolas izveidošanā, bija pirmais Juridiski ekonomiskās fakultātes dekāns un vēlāk profesors, lasot lekcijas par dažādiem finansu jautājumiem, kā arī pētot tos. Docētāja spalvai pieder grāmatas "Kooperatīvais un tirdznieciskais kapitāls" (1920) un "Ienākuma nodoklis Latvijā".

Kārlis Puriņš miris Vācijā 1947.gada 25.jūnijā.

(1874—1940) laiks

(14.07.1919 — 14.03.1920)

Otrais finansu ministrs — vācbaltietis

Pakļaujoties neatkarīgās Latvijas aizbildnes Antantes spiedienam un vācu minoritātes prasībai, 1919.gada vasarā, atgriežoties no Liepājas Rīgā, notika Ulmaņa valdības reorganizācija. Tās rezultātā darbu uzsāka otrais ministru kabinets, kurā vācbaltieši Roberts Erhards un Edvins Magnuss ieņēma attiecīgi finansu un tieslietu ministra amatu, bet ebreju jurists Pauls Mincs stājās valsts kontroliera postenī.

Dzimis Rīgā, studējis mehāniku, matemātiku un ekonomiku piecos (!) institūtos un universitātēs — dzimtajā pilsētā Drēzdenē, Minhenē, Berlīnē un Tībingenā, jaunais lietpratējs gadsimtu mijā strādāja Sanktpēterburgas un Rīgas bankās. Pēc tam Erhards kļuva par tirgotāju. 1906.gadā viņš iestājās Rīgā nodibinātajā Baltijas konstitucionālajā partijā, līdz ar to agri iesaistoties politikā. Būdams šīs partijas vicepriekšsēdētājs, Erhards pārstāvēja tās mēreno spārnu. 1907.gadā politiķi ievēlēja par Krievijas III Valsts domes deputātu. Viņš bija arī Rīgas domnieks.

Jau mēnesi pēc apstiprināšanas ministra amatā Erhards kopā ar Ulmani un ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu piedalījās visnotaļ atbildīgās sarunās ar Lielbritānijas delegāciju par tirdzniecības un militārās palīdzības jautājumiem. Latvijas galvenais finansists savā runā atzīmēja, ka nav nekādu šķēršļu pastāvīgu tirdzniecisku sakaru nodibināšanai starp abām valstīm. Šai nolūkā ar britu valdības palīdzību būtu jānokārto banku jautājums un jāsaņem aizdevums. Latvijas stāvoklis ļauj importēt preces tikai no tādas valsts, kas ir ar mieru dot kredītus, jo Latvijai vēl nepietiek preču eksportam. Pastāvīgas tirdznieciskas attiecības varētu nodibināt, tikai saņemot kredītus vai valdības aizņēmumu, neveicot darījumus ar privātām firmām. Ar angļu delegācijas locekli diplomātu un saimniecisku lietu speciālistu Makdofu Erhards sāka apspriest Latvijas nacionālās bankas dibināšanas jautājumu (banku gan nodibināja tikai 1922.gadā).

1920.gada 9.janvārī "Valdības Vēstnesis" publicēja Erharda rakstu "Kā radās mūsu finanses". Tas bija pirmais ekskurss šā resora vēsturē. Ministrs savā pārskatā atzīmēja, ka sistemātisku, plašu darbību ministrija varēja attīstīt tikai pēc Latvijas Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā. Vispirms pilsētas un apriņķus sadalīja nodokļu iecirkņos, kuros koncentrējās visu nodokļu savākšana. Ministrija turpināja iekasēt iepriekšējā ministra Puriņa laikā uzlikto kara peļņas nodokli. Erhards paskaidroja, kāpēc tas saistīts ar lielām grūtībām. Neviens vien no kara peļņu ieguvušajiem savu naudu bija noguldījis kredītbiedrībās, kuras lielinieku laikā stipri cietušas un tagad nespēj saviem klientiem noguldījumus atmaksāt. No viņiem saņemti čeki kā drošība nodokļa nomaksai. Citi parādnieki savukārt pēc nodokļa uzlikšanas atstājuši Latviju. Vēl citi ir guvuši lielu kara peļņu ārpus Latvijas, bet pēc atgriešanās dzimtenē šo ienākumu liela daļa palikusi, piemēram, Krievijas bankās. Daļa maksātāju cieta lielus zaudējumus Bermonta uzbrukuma laikā, un viņi nav spējīgi pilnā mērā nomaksāt nodokli. Termiņi tāpēc ir pagarināti.

Erharda laikā tika pieņemti tādi nozīmīgi akti kā likums par valsts kases zīmju izlaišanu, vispirms par 75 miljoniem Latvijas rubļu un pēc tam vēl par 100 miljoniem rubļu, likums par nodokļiem no naudas kapitālu ienākumiem, likums par nodokļiem uz tabakas precēm, čaulītēm un sērkociņiem u.c., kā arī noteikumi par nodokli uz tēju, noteikumi par vienreizēju valsts nodokli no banku nekustamiem īpašumiem, noteikumi par vienreizēju nodokli no pilsētu un miestu nekustamiem īpašumiem un vairāki citi. Neba tie tapa bez resora vadītāja piedalīšanās. To pašu var teikt par Tautas padomes 1920.gada 23.janvārī pieņemto likumu par nodokli uz alkoholiskajiem dzērieniem, raugu un spēļu kārtīm. Par grādu spirta vajadzēja maksāt 7 rbļ. 20 kap., par kāršu kravu — 10 rubļus. Erhards jau minētajā rakstā atzīmēja, ka sastādīti vairāki simti protokolu par akcīzes noteikumu pārkāpumiem, un piedzīts vairāk nekā 0,5 milj. rubļu soda naudas. Viņš norādīja, ka Finansu ministrijas Netiešo nodokļu departaments daudz pūļu pielicis "slepenās reibinošu dzērienu izgatavošanas un pārdošanas apkarošanai". Ar savu 1919.gada 10.septembra apkārtrakstu Finansu ministrija aicināja visus akcīzes valdes iecirkņu inspektorus un kontrolierus darīt to vēl enerģiskāk, jo šie dzērieni atnesot valsts kasei lielus zaudējumus, iznīcinot uzturam derīgus pārtikas produktus un šī nelietpratēju izgatavotā dzira esot turklāt arī veselībai sevišķi kaitīga.

Otrajā vietā aiz akcīzēm lielākos ienākumus valstij no netiešiem nodokļiem deva muita. Tai sekoja zīmognodevas, kuras tika ieviestas jau 1918.gada beigās.

Tomēr valsts ienākumi no nodokļiem 1919.gadā bija visai nelieli. Prof. Arnolds Aizsilnieks savā 1968.gadā Zviedrijā izdotajā grāmatā "Latvijas saimniecības vēsture 1914—1945" (126.lpp.) min šādus skaitļus:

Jūl. Aug. Sept. Okt.

Kopā valsts 10,8 15,3 32,6 27,4

ieņēmumi,

milj.rbļ.

no tiem:

tiešie

nodokļi 0,5 0,5 0,6 0,5

netiešie

nodokļi 1,2 1,6 2,1 1,5

nodevas

(kancel.) 0,2 0,3 0,6 0,3

valsts

uzņēmumi

un monopoli 5,7 3,5 2,8 2,1

Tādam neapmierinošam stāvoklim finansu laukā pievērsa uzmanību K.Puriņš (Erharda priekštecis! arī ne bez vainas...), kas, apspriežot Tautas padomes 1919.gada 25.augusta sēdē likumprojektu par jaunas papīrnaudas emisiju, cita starpā teica: "Rodas jautājums, kas te būtu darāms. Vispirms lielākas summas, kas mums varētu pašlaik ienākt, ir vienreizējs nodoklis uz nekustamiem īpašumiem. Attiecīgais likuma projekts pieņemts jau pagājušā ziemā, bet viņš līdz šim stāv uz vietas. (..) Mēs redzam nodokļus uz siļķēm, kafijas pupām un citiem produktiem, bet zemes nav apliktas, muižas nav apliktas. Šis nodoklis, kas paredz 15 000 000 (iegūt. — R.T.), nekustas uz priekšu. Valsts nodevas galvenā kārtā nes mūsu saimnieki, bet, kas līdz šim vēl nav nodokļus maksājuši, tas ir mūsu muižas. Šis nodoklis ir izplatāms uz visiem īpašumiem vienādīgi, kā sīkgruntnieku, tā lielgruntnieku. Tālāk — par iekšējo aizņēmumu. Iekšējais aizņēmums tiek realizēts ļoti gausi, un patriotisms, uz ko visu laiku cerējām, nepiepildās; naudas maki labprātīgi neveras vaļā, sevišķi pie tās muižniecības.(..) Ja nav patriotisma, tad ir jāatrod citi līdzekļi, spaidu līdzekļi, ar kuriem mēs varētu tikt pie valstij nepieciešamās naudas. (..) Iekšējs aizņēmums ir jāpārvērš par piespiestu, bet tā kā lai tiktu aizskārti ne tikai mūsu saimnieki, bet arī līdzīgā mērā mūsu muižnieki, kuru priekšstāvji kabinetā (R.Erhards un E.Magnuss — R.T.) ieņem privileģētu stāvokli. Mums ir tiesība prasīt, lai arī tā (muižniecība — R.T.) nāktu palīgā uzturēt mūsu valsti. Jā, šās aprindas ir provizoriski atzinušas Tautas padomi, tad jāvēlas, ka viņas, kaut arī provizoriski, palīdzētu nest valsts nastas."

Jaunās Latvijas vajadzības auga pasakainā ātrumā. Par to liecina tabula jau pieminētajā Aizsilnieka grāmatā (118.lpp.).

Valsts izdevumi 1919.g. otrajā pusē, milj. Latvijas rubļu

No tā segts:

Valsts kases Ar izlaistām Ar pārējiem

izdevumu valsts kases ieņēmu-

kopsumma zīmēm miem

Jūlijā 8,8 — 8,8

Augustā 16,8 6,6 10,2

Septembrī 27,1 20,0 7,1

Oktobrī 23,5 18,6 4,9

Novembrī 33,3 28,7 4,6

Decembrī 51,4 35,3 16,1

Kopā 160,9 109,2 51,7

Procentos 100,0 67,9 32,1

Lielākās valsts izdevumu daļas segšana ar pastāvīgi jaunas papīrnaudas laišanu apgrozībā neapšaubāmi bija viens no inflācijas procesa cēloņiem, tam 1919.gada otrajā pusē vēršoties plašumā un vēl plašākus apmērus sasniedzot nākamajā gadā. Taču jāievēro, ka, cīnoties divās frontēs pret diviem ienaidniekiem, kuri turklāt bija okupējuši labu tiesu no valsts teritorijas, nodokļu un nodevu iekasēšanas lauks bija stipri sašaurināts. Bez tam šajā laikā, kad Latvijas rūpniecība un lauksaimniecība bija gandrīz pilnīgi sagrauta, tautas ienākumu līmenis bija ļoti zems, iedzīvotāju īpašumi nereti iznīcināti, trūka lieliem nodokļiem noderīgu objektu. Bet brīvības cīņas prasīja nežēlīgi daudz naudas.,

1918.gada novembrī, kad proklamēja neatkarīgo Latviju, valstī kā likumīgi maksāšanas līdzekļi bija: vācu markas, ostmarkas un ostrubļi, t.i., vācu okupācijas laika nauda. Līdztekus tai vēl bija apgrozībā Liepājas un Jelgavas pilsētas valdes izlaistās parādzīmes. Neoficiāli — melnajā tirgū — apgrozījās vēl arī krievu rubļi, t.i., cara laika rubļi, Domes nauda un t.s. kerenkas, turklāt visiecienītākā tautā bija cara laika nauda. Kad 1919.gada sākumā Ulmaņa valdība sāka izdot savas kases zīmes, Finansu ministrija 7.augustā izdeva rīkojumu, kas noteica, ka turpmāk viens Latvijas rublis = 1 ostrublim = 2 vācu markām = 2 cara rubļiem (līdz tam 1,5 cara rubļiem). Cik paradoksāli tas arī izklausītos, Latvijas rubli sākumā neatzina par pilntiesīgu maksāšanas līdzekli pat Finansu ministrija, kas pati to emitēja. Kad uzņēmumi un bankas pirka ārzemju valūtu ministrijas valūtas nodaļā, pēdējā pārdeva šo naudu tikai pret cara vai ostrubļiem.

Erhards palika savā amatā arī trešajā Pagaidu valdībā, kura nodibinājās 1919.gada 8.decembrī. Tiesa, apspriežot Ministru kabineta deklarāciju, deputāts un rakstnieks Kārlis Skalbe izteica šaubas, vai Erhards, būdams vācietis, spēs kārtot saimnieciskos jautājumus latviešu interesēs. Tālākie notikumi parādīja, ka Skalbes skepse par minoritātes politiķa lojalitāti Latvijai un lietpratību bija bez pamata. Neraugoties uz to, 1920.gada martā Erhards tomēr atkāpās no amata.

Diemžēl šā raksta sacerētājam nav izdevies atrast materiālus par viņa turpmāko darbību. Zināms vienīgi tas, ka Erhards miris 1940.gadā Berlīnē (pēc repatriācijas no Latvijas). Gribas cerēt uz lasītāju atsaucību.

(1873—1940) laiks:

(21.03.1921—9.09.1922; 27.01.1924—18.12.1924)

Divas reizes finansu resora galvgalī

Rūpnieks un finansists. Dzimis Rīgā, tautas atmodas laikmeta darbinieka un Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka Krišjāņa Kalniņa ģimenē. Mācījies RPI tirdzniecības fakultātē, bet studijas pabeidzis Pēterburgas universitātē, strādājis Krievijas sabiedrībā preču transportēšanai pa jūrām, upēm un sauszemi, preču apdrošināšanai un aizdevumu izsniegšanai. No turienes pārgājis uz tās pašas sabiedrības Maskavas nodaļu. Pēc tam atkal strādājis Pēterburgā par sekretāru Aleksandra tēraudlietuves pārvaldē. Nodibinājis Krievijas galvaspilsētā savu tirdzniecības kantori, kuru vēlāk pārveidojis par akciju sabiedrību un attīstījis plašu komerciālu sadarbību ar ārzemēm.

Atgriezies dzimtenē, Kalnings sekmīgi darbojās 1. un 2. Saeimā, kuru deputāts viņš bija. Taču vistuvāk sirdij joprojām stāvēja nevis politika, bet finanses. Pēc Latvijas tirgotāju savienības un Rīgas biržas komitejas oficioza žurnāla "Latvijas Tirgotājs" atzinuma, Kalningam ņemot valsts saimnieciskās dzīves stūri savās rokās, "nebija mums stabilas naudas vienības, nebija kārtīgi sabalansēta budžeta un pašā finansu politikā valdīja haoss (šķiet, ka tas ir nedaudz pārspīlēts — R.T.), kam par iemeslu bija tas, ka katrs resors, nerēķinādamies ar ieņēmumiem un valsts labklājību, izdeva naudu bez žēlastības. Drukas mašīna strādāja dienu un nakti, un rublis palika ar katru dienu mazvērtīgāks".

Bet tagad konkrēti. Vispirms par finansu politikas stūrakmeni — budžetu. Neatkarības sākumposmā svārstīgās valūtas dēļ šo problēmu regulēt bija gandrīz neiespējami. Situācijai mainoties, deputātiem un pēdējā posmā Kalningam piedaloties, tika izstrādāts pirmais likums par valsts budžetu, kuru Satversmes sapulce pieņēma 1921. gada 26. aprīlī. Tā 1. pants skanēja: "Budžeta periods sākas 1. aprīlī un beidzas nākamā gada 31. martā." 5. pants noteica, ka "patstāvīgu budžetu sastāda ikviena valsts iestāde", bet 11. pants paredzēja, ka "valsts budžetu likumdevēja iestāde (resp. Saeima — R.T.) pārbauda un pieņem vispārējās likumdošanas kārtībā".

Turpinājums — seko

kās dzīves atjaunošanai". Līdz Ķegumam bija vēl tālu, taču pirmie soļi sāka iezīmēties...

Kā atceras laikabiedri (Cielēns F. "Laikmetu maiņā", II sēj., Vesterosa — 1963, 377. lpp.), Kalnings bijis ne tikai taupīgs ministrs, bet arī bagāts un skops cilvēks. Tā reiz viņš ielūdzis Francijas sūtniecības sekretāru Polu Neiraku braukt viņam līdzi automobilī uz Gauju makšķerēt. Francūzis priecīgs ielūgumu pieņēmis. Novakarē atgriezušies Rīgā. Aizvedis Neiraku uz mājām, Kalnings licis savam viesim samaksāt pusi braukšanas izdevumu...

Arī pēc otrreizējās demisijas Kalnings turpināja piedalīties Latvijas saimnieciskajā dzīvē. 1927. gadā viņš ne kā kādas partijas pārstāvis, bet kā lietpratējs piedalījās Ārlietu ministrijas saimniecisko līgumu komisijas darbā, izskatot Latvijas–Igaunijas muitas ūnijas projektu. Cielēns, kas tolaik bija ārlietu ministrs, savos jau minētajos memuāros atzīmē (323. lpp.), ka projektu (to arī pieņēma) "jo sevišķi silti atbalstīja Ringolds Kalniņš, bijušais finanču ministrs, ko varēja uzskatīt par Latvijas rūpnieku un tirgotāju reprezentantu, un sociāldemokrāti Bīlmanis un Bastjānis". Tikpat atsaucīgi Kalnings uzņēma Latvijas – PSRS tirdzniecības līguma projektu. Viņš tika iekļauts arī oficiālās valdības delegācijas sastāvā, kura 1927. gada jūnijā parakstīja Maskavā šo dokumentu.

1930. gadā Kalnings aizbrauca uz ārzemēm ārstēties. Viņš miris 1940. gada 24. augustā Belgradā.

R.Treijs