nozaru ziņas

Turpinājums. Sākums — "LV" 13.01.98., nr. 8; 14.01.98., nr. 9; 16.01.98., nr.11/12;

21.01.98., nr.15; 22.01.98., nr.16/17; 23.01.98., nr.18/19;

24.01.98., nr.20; 27.01.98., nr.21/22; 28.01.98., nr.23/24;

5.02.98., nr.31; 10.02.98., nr.34/35; 11.02.98., nr.36;

18.02.98., nr.42/43; 19.02.98., nr.44/45.

Latvijas ekonomika: šodien, reformās, rīt

No Ekonomikas ministrijas 1997.gada ziņojuma par Latvijas tautsaimniecības attīstību

Saturā

1. Tautsaimniecības ekonomiskā stāvokļa īss raksturojums

2. Ārējā ekonomiskā vide

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

6. Rekomendācijas uz ekonomisko izaugsmi orientētas ekonomiskās politikas īstenošanai

5.3. Privatizācija

5.3.5. Dzīvojamo māju privatizācija

Dzīvojamo māju privatizācija 1997. gadā ir notikusi paredzētajā apjomā, un līdz gada beigām tiks piedāvāti privatizācijai ne mazāk kā 20% no kopējā valsts un pašvaldību dzīvokļu skaita.

Privatizācijas komisiju uzdevums ir līdz 1998. gada beigām piedāvāt privatizācijai ne mazāk kā 40% no kopējā valsts un pašvaldību dzīvokļu skaita.

Lai sekmētu valsts dzīvojamo māju privatizācijas procesu, Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija piesaista uzņēmējsabiedrības un slēdz līgumus ar citām valsts institūcijām. Valstī dzīvojamo māju privatizācijā privatizēti objekti kopsummā par 148,4 milj. latu.

Sakarā ar to, ka attīstās vispārējā dzīvojamo māju privatizācija, ir vērojams privatizācijas tempa samazinājums dzīvokļu nodošanā privatizācijai līdz dzīvojamās mājas privatizācijai.

Dzīvojamo māju privatizācijā transformētais

5.7. tabula

valsts un pašvaldību īpašums

Rādītāji	Kopējais ieskaitīto	Kopējais transformētais
	sertifikātu skaits	valsts īpašums (Ls)
Dzīvokļu nodošana īpašumā līdz pašvaldības
dzīvojamās mājas privatizācijai	4 785 549	133 995 372
Dzīvokļu nodošana īpašumā līdz valsts
dzīvojamās mājas privatizācijai	256 366	7 178 248
Dzīvojamo māju privatizācija	562 341	15 745 548
Neapdzīvojamo telpu nodošana īpašumā līdz
dzīvojamās mājas privatizācijai	5 358	150 024
Kopā	5 609 614	157 069 192

5.5. zīmējums

Privatizācijai nodoto māju skaits pa ceturkšņiem 1996.–1997. gadā

5.3.6. Īpašuma tiesību atjaunošana uz uzņēmumiem un citiem īpašuma objektiem

Latvijā tuvojas nobeigumam īpašuma tiesību atjaunošana (denacionalizācija) uz uzņēmumiem un citiem objektiem likumā "Par īpašuma tiesību atjaunošanu uz uzņēmumiem un citiem īpašuma objektiem" noteiktajā kārtībā. Ekonomikas ministrija kopš 1993. gada ir pieņēmusi 140 lēmumu par īpašuma tiesību atjaunošanu. 231 gadījumā pieņemts lēmums atteikt atjaunot īpašuma tiesības, jo uzņēmuma sastāvā nav nekustamā īpašuma un šādos gadījumos likums neparedz iespēju atjaunot īpašuma tiesības.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes informācijas, līdz 1997. gada 1. oktobrim valstī pieņemti lēmumi par īpašuma tiesību atjaunošanu vai atzīšanu 1040 lietās jeb 74% visu lietu. Pilnīgi īpašuma tiesību atjaunošanas process pabeigts 30 institūcijās un pašvaldībās. Šis process tuvojas noslēgumam. Pašvaldībām un Ekonomikas ministrijai vēl jāpieņem lēmumi par 364 pieteikumiem.

5.8. tabula

Informācija par uzņēmumu denacionalizācijas gaitu Latvijā

	1993	1994	1995	1996
Objektu skaits, par kuriem pieņemts
lēmums atdot reālu objektu	57	76	113	133
Objektu skaits, par kuriem pieņemts
lēmums atdot reālu objektu, trūkstošo
vērtību izmaksājot privatizācijas sertifikātos	4	4	35	41
Objektu skaits, par kuriem pieņemts
lēmums izmaksāt kompensāciju
privatizācijas sertifikātos	1	6	46	103
Kompensāciju (sertifikātos) summa (Ls)	513236	557811	3315105	5645211

5.3.7. Valsts īpašuma privatizācijas fonda rīkotāja darbības rezultāti

Valsts īpašuma privatizācijas fonda rīkotājas — Ekonomikas ministrijas darbība 1997. gadā galvenokārt bija vērsta uz savlaicīgu privatizācijas procesā iegūto naudas līdzekļu ieskaitīšanu privatizācijas fondā un privatizācijas fonda līdzekļu izlietojuma programmas izpildi (skatīt 5.9. tabulu).

Prognozējams, ka Valsts īpašuma privatizācijas fonda 1997. gada ieņēmumu plāns tiks izpildīts. Taču fonda līdzekļu izlietojuma programma var palikt neizpildīta, ja Privatizācijas aģentūra paredzētās iemaksas privatizācijas fondā veic tikai 1997. gada decembra otrajā pusē.

Jāatzīmē, ka 1997. gadā netika paredzēti privatizācijas fonda līdzekļi vienam no svarīgākajiem tautsaimniecības mērķiem — mazo un vidējo uzņēmumu darbības attīstībai, kas veicinātu preču ražošanas un pakalpojumu sniegšanas projektu realizāciju.

Kopumā iemaksas Valsts īpašuma privatizācijas fondā un Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu izlietojuma programmas izpilde 1997. gadā atspoguļota 5.9. tabulā.

Valsts budžeta projektā 1998. gadam paredzēti Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu izdevumi 51,2 milj. latu apmērā, no tiem 48,8 milj. latu paredzēts ieskaitīt valsts pamatbudžetā, bet likumā "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem" paredzēto pasākumu finansēšanai — tikai 3,4 milj. latu.

5.9. tabula

Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu izlietojums 1997. gadā

(tūkst. latu)

	Programma	Faktiski izlietots
		10 mēnešos
Ieņēmumi:
tajā skaitā:
1. Ieņēmumi no valsts īpašuma privatizācijas,	40700	21457
tai skaitā no Privatizācijas aģentūras	40700	21191
2. Ieņēmumi no pašvaldību īpašuma privatizācijas	200	333
3. Pārējie ieņēmumi	1100	77
Kopā	42000	21868
Bez tam ieņēmumi no dzīvojamo māju privatizācijas	1256	533
Izdevumi:
tajā skaitā:
1. Iemaksas valsts pamatbudžetā	21527	5500
2. Valsts mērķprogrammās iekļauto projektu finansēšana	3086	823
3. Privātuzņēmējdarbības, noteiktu preču ražošanas vai
pakalpojumu sniegšanas projektu kreditēšana	50	50
4. Hipotekāro aizdevumu sistēmas attīstības stimulēšana	500	500
5. Privātuzņēmējdarbību apkalpojošās infrastruktūras
izveides, darbības un attīstības stimulēšana	2524	1205
6. Privatizēto uzņēmumu sanācijas procesa nodrošināšana	245	203
7. Privatizācijas procesa organizatoriskais un tiesiskais
nodrošinājums	461	284
8. Dzīvojamo māju privatizācijas procesa finansēšana	45	–
9. Kompensāciju izmaksa par zemes kompensācijas sertifikātiem	4100	1500
10. Kompensāciju izmaksa par valsts vajadzībām
paturēto kapitāla daļu specializētajos valsts
lauksaimniecības uzņēmumos	611	611
11. Lauksaimniecībā nodarbināto sociālā nodokļa
kompensācija 1997. gadā	1624	–
12. Latvijas Nacionālās operas parādu atmaksa	1500	–
13. Investīcijas Kurzemes apgabaltiesai	50	–
14. Dotācijas pašvaldībām sakarā ar ieņēmumu bāzes
samazināšanu noteiktā kārtībā	903	–
15. Citi Ministru kabineta atsevišķi noteikti mērķi	4774	3991
Kopā	42000	14667

Uzņēmēju (darba devēju) skaits Latvijā*

5.10. tabula

(tūkst. cilvēku)

	1996. gada novembris	1997. gada maijs
Darba devēji	28,0	31,2
tajā skaitā:
tirdzniecībā	8,7	13,8
lauksaimniecībā	8,2	6,1
pārējās nozares	11,1	11,3

* pēc CSP veiktajiem nodarbināto apsekojumiem

5.4. Uzņēmējdarbības vides uzlabošana

Viens no galvenajiem valsts uzdevumiem tirgus saimniecības izveidē ir radīt un pilnveidot uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi. Valsts politika šajā jomā ietver:

— uzņēmējdarbību regulējošo likumu un normatīvo aktu stabilitāti un stimulējošo lomu;

— uzņēmējdarbības pārraudzības un kontroles institūciju darbību, nodrošinot godīgu konkurenci un nekaitējot uzņēmējdarbības efektivitātei;

— valsts makroekonomiskās — fiskālās, monetārās un valūtas apmaiņas kursa politikas stabilitāti;

— ārējo ekonomisko attiecību (līgumu un integrācijas) attīstību, kas paplašinātu uzņēmēju darbības (kooperācijas un produkcijas noieta) iespējas ārējā tirgū;

— privātā īpašuma dominēšanu Latvijas iekšējā tirgū, nodrošinot enerģētikas un transporta monopoluzņēmumu tarifu kontroli.

Taču uzņēmējdarbību sekmē ne tikai valsts pasākumi tai labvēlīgas vides izveidē vai pilnveidošanā, jo tie galvenokārt skar uzņēmumus, kuri jau atrodas tirgū.

Tirgus saimniecības veidošanai svarīga ir arī sabiedrības gatavība un ieinteresētība uzsākt uzņēmējdarbību, iekļaujoties tirgus saimniecībā kā darba devējam.

Pagaidām, kā liecina dati par reģistrēto ekonomikas sektoru un iedzīvotāju aptaujas, šī aktivitāte nav īpaši liela. Piemēram, 1997. gada maijā tikai 1% no darba meklētājiem ir mēģinājuši veidot savu uzņēmumu, uzsākt savu biznesu.

Tomēr 1997. gada pirmajā pusgadā bija vērojama arī pozitīva tendence, jo Latvijas ekonomikā pieauga uzņēmēju (darba devēju) skaits (skatīt 5.10. tabulu). Lielākais pieaugums bija vērojams tirdzniecības sfērā.

Uzņēmumu skaits Latvijā*

5.11. tabula

	1996. gada	1997. gada	1997. gada
	1. janvāris	1. janvāris	1. novembris
Sabiedrības ar ierobežotu atbildību	36297	37669	38152
Akciju sabiedrības	1307	1354	1358
Individuālie uzņēmumi	14727	15656	13740

* Uzņēmumu reģistra dati

Uzņēmumu reģistrā reģistrēto uzņēmumu dinamika liecina, ka, lai gan ir vērojams ekonomiskās aktivitātes pieaugums, jaunu uzņēmumu iekļaušanos un noturēšanos Latvijas tirgū nevar uzskatīt par īpaši aktīvu.

Kā redzams 5.11. tabulā, 1997. gada laikā sabiedrību ar ierobežotu atbildību skaits palielinājies tikai par 1,3%, kļuvis mazāk individuālo uzņēmumu.

Pašreizējā situācija liecina, ka vēl nav sasniegta mijiedarbība starp valsts politiku uzņēmējdarbības veicināšanā un sabiedrības ieinteresētību un gatavību iesaistīties tirgus saimniecības procesos.

1997. gada nogalē ir uzsākta vairāku būtisku uzņēmējdarbības veicināšanas programmu realizācija. Tādas ir mazā un vidējā biznesa atbalsta programma un īpaši atbalstāmo reģionu atbalsta programma.

Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu Ministru kabinetā apstiprināja 1997. gada 9. septembra sēdē.

Tā paredz izveidot Latvijas garantiju aģentūru, kuras garantijas izmantojot, mazie uzņēmēji varētu saņemt kredītus ar zemākām procentu likmēm.

Programma paredz pasākumus arī citās jomās — pilnveidot likumdošanas sistēmu, radīt labvēlīgus apstākļus inovāciju centru un biznesa inkubatoru attīstībai u.c. (skatīt 5.8. nodaļu).

Savukārt īpaši atbalstāmo reģionu programmas mērķis ir sekmēt biznesa infrastruktūras teritoriālo izplatību, veicināt depresīvo reģionu ekonomisko aktivitāti (skatīt 5.9. nodaļu).

Arī brīvo ekonomisko zonu izveide Latvijā 1996. gada nogalē — 1997. gada sākumā tika uzsākta, lai stimulētu investīciju piesaisti, jaunu darba vietu radīšanu un reģionālo ekonomisko attīstību.

Brīvzonu izveidei un to skaitam Latvijā sākotnēji netika noteikti ierobežojumi, jo Rīgas Tirdzniecības brīvosta, Ventspils brīvosta un Liepājas speciālā ekonomiskā zona izveidojās uz atsevišķu likumu pamata. 1997. gada sākumā Saeimā tika apspriests arī Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas likums. Savu vēlmi izveidot īpaša ekonomiskā režīma teritorijas (tehnoloģisko parku, brīvo rūpniecisko zonu, brīvostu) bija izteikušas vairākas Latvijas pašvaldības.

Tajā pašā laikā gan Saeima, gan valdība jau 1997. gada sākumā pauda nepieciešamību koordinēt brīvzonu izveides procesu. Darba grupa ekonomikas ministra vadībā izstrādāja likumprojektu "Par uzņēmējdarbības veicināšanas zonām" ar stingriem kritērijiem zonu izveidei, procesa kontroli paredzot Ministru kabineta kompetencē.

Tomēr, ievērojot to, ka zonu izveide un nodokļu atvieglojumu piešķiršana samazina budžeta ieņēmumu daļu, pēc Finansu ministrijas un Starptautiskā valūtas fonda iniciatīvas tika pieņemts principiāls lēmums, kas fiksēts arī Latvijas ekonomiskās politikas memorandā — nepalielināt brīvo ekonomisko zonu skaitu Latvijā.

Šādu nostāju pauž arī valdības deklarācija, paredzot izvērtēt jau esošo zonu darbības rezultātus, gan ne tāpēc, lai kādu esošo zonu slēgtu, bet gan lai uzkrātu pieredzi šādu zonu darbībā un to apkopotu. Taču to ietekmi uz reģiona un valsts tautsaimniecību var novērtēt ne ātrāk kā pēc 3–5 gadiem.

Sākumposmā zonu darbība var radīt nodokļu ienākumu samazināšanos, tomēr arī šajā gadījumā ir grūti izvērtēt, cik lielu īpatsvaru no jaunradītās vērtības vai uzņēmējdarbības apgrozījuma šajās teritorijās ir nodrošinājusi tieši brīvo ekonomisko zonu režīma ieviešana.

Tā kā Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas likumprojektu jau Saeima apsprieda, septembra beigās šis likums tika pieņemts.

Pašlaik Latvijā ir 4 brīvās ekonomiskās zonas — Rīgas Tirdzniecības brīvosta un Ventspils brīvosta, Liepājas un Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas (skatīt 5.4. ielikumu).

Viens no galvenajiem brīvzonu izveides mērķiem bija investīciju piesaiste un jaunu darba vietu izveide. Novērtējot uzsāktos un perspektīvos investīciju projektus brīvzonās, jāatzīmē, ka šis uzdevums diezgan sekmīgi tiek pildīts.

1997. gada otrajā pusē turpinājās arī brīvo ekonomisko zonu izveides likumdošanas un normatīvo aktu bāzes pilnveidošana. Brīvzonu pārvaldes institūcijas uzsāka slēgt līgumus ar zonas uzņēmumiem.

Ventspilī 1997. gada 1. jūlijā brīvostas režīmā jau strādāja 10 kompānijas. Arī Liepājas SEZ administrācija uzsāka slēgt līgumus ar uzņēmējsabiedrībām, un oktobra sākumā brīvzonas režīmā jau strādāja 7 uzņēmējsabiedrības.

5.4. ielikums

Investīcijas brīvajās ekonomiskās zonās Latvijā

Ventspils brīvosta. Uzņēmējsabiedrības un brīvostas pārvalde tuvāko 3 gadu laikā plāno investēt ostas attīstībai aptuveni Ls 170 milj. Ievērojama daļa šo līdzekļu paredzēta dzelzceļa mezgla rekonstrukcijai un modernizācijai, jo paredzams, ka dzelzceļa kravu apgrozījums līdz 2005. gadam Ventspils mezglā var divkāršoties, galvenokārt nevis uz naftas, bet citu produktu pārvadājumu pieauguma rēķina.

Paredzēta arī konteineru termināla izveide. ERAB šim projektam piešķīrusi kredītu 20 milj. ECU apmērā. Projekts tiks realizēts divu gadu laikā.

Liepājas speciālā ekonomiskā zona.

Pēc ostas demilitarizācijas 17 Liepājas ostas nomnieku firmas ostas attīstībai ir ieguldījušas aptuveni 10 milj. latu.

Pēc SEZ izveides 1997.–1998. gados zonas attīstībai ir paredzēti apmēram 50 milj. USD. Kopējais pieteikto investīciju apjoms ilgākam laikaposmam sasniedz pat 1 mljrd. USD.

Līdz šim nozīmīgākais ieguldījums ostas attīstībā 1997. gadā ir bijusi ostas dienvidu mola rekonstrukcija, kas izmaksājusi aptuveni 3 milj. latu.

Nākamā gada lielākie investīciju projekti ir kuģu ceļa padziļināšana zem 8,5 m, jauna autoceļa izbūve no ostas uz Rīgas–Liepājas šoseju.

Rīgas Tirdzniecības brīvosta.

Pavisam tās tehniskajai rekonstrukcijai un modernizācijai paredzēts ieguldīt Ls 16 milj. No šī apjoma Ls 11,9 milj. plānots ieguldīt konteineru termināla modernizācijā.

1997. gada 2. pusgadā tika veikti vairāki pasākumi, lai uzlabotu uzņēmējdarbību regulējošo likumu un normatīvo aktu bāzi, likvidētu šķēršļus uzņēmējdarbībai.

Turpinājās uzņēmējdarbības ierobežojumu samazināšana . Jau 1996. gadā licencējamo uzņēmējdarbības veidu skaits tika samazināts no 165 līdz 118. 1997. gada 7. oktobrī ar Ministru kabineta noteikumiem par licencējamiem tika atzīti 66 uzņēmējdarbības veidi.

Taču uzņēmējdarbības licencēšana noteikta arī aptuveni 30 likumos. Izdarot grozījumus attiecīgajos likumos licencējamo uzņēmējdarbības veidu skaitu varētu samazināt vēl par 7–8.

Lai uzņēmējiem atvieglotu un vienkāršotu eksporta un importa procedūru , kur nepieciešama speciāla atļauja (licence), kā arī saskaņā ar GATT līguma VIII panta prasībām, ir sagatavoti un Saeimā 2. lasījumā akceptēti grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām". Šie grozījumi paredz, ka valsts nodeva par speciālu atļauju (licenci) preču un pakalpojumu eksportam un importam nedrīkst pārsniegt ar tās izsniegšanu saistītās aptuvenās izmaksas. Tas būtiski (atsevišķiem licenču veidiem pat 60-70 reizes) samazinās uzņēmēju izmaksas licences saņemšanai.

1997. gada 5. augustā ir pieņemti grozījumi likumā "Par uzņēmējdarbību", likumā "Par apdrošināšanu", Civillikumā, Latvijas kriminālkodeksā, likumā "Par aviāciju", likumā "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru". Šie grozījumi paredz uzņēmējdarbībā iesaistītās mantas ieķīlāšanu, kā arī kustamās mantas ieķīlāšanu , nenododot to ķīlas ņēmēja valdījumā. Uzņēmējs varēs ieķīlāt arī ražošanas iekārtas, neizņemot tās no ražošanas procesa.

Šādu ķīlas tiesību nodibināšana un to reģistrācija uzņēmējiem vienkāršos kredītu saņemšanu un atvieglos nodrošinātā kreditora statusa noteikšanu uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespējas procesā. Ir izstrādāts Ministru kabineta noteikumu projekts, kas noteiks komercķīlas reģistrācijas kārtību un reģistrācijas pieteikuma veidu.

Viens no svarīgākajiem pasākumiem uzņēmējdarbības likumdošanas pilnveidošanā ir jaunā Komerclikuma izstrāde, kas jāpabeidz 1998. gada pirmajā pusē. Tas iecerēts kā speciālais likums attiecībā pret Civillikumu. Tā regulācija attieksies uz īpašu subjektu loku — komersantiem, kuri iesaistīti komercdarījumu veikšanā saskaņā ar šī likuma definīciju.

Komerclikumā būs 8 nodaļas — komercdarbības vispārējie principi, komercreģistrs, komersanti, koncerni, reorganizācija, grāmatvedība un gada pārskati, komercķīlas, komercdarījumi.

Izstrādājot Komerclikuma projektu, tiks sakārtotas līdzšinējās uzņēmējdarbību regulējošās normas, novēršot pretrunas tajās, ieviešot vienotu terminoloģiju un teorētiskos principus, vienlaikus saskaņojot to ar ES uzņēmējdarbības direktīvām.

Lai paplašinātu uzņēmēju darbības iespējas ārējā tirgū, nodrošinātu tām attiecīgu līgumisku bāzi, 1997. gada otrajā pusgadā turpinājās darbs šādos virzienos:

— integrācija Eiropas savienībā (skatīt 5.2. nodaļu);

— sagatavošanās iestājai Pasaules tirdzniecības organizācijā (skatīt 3.3.4. nodaļu);

— Baltijas vienotā tirgus izveide. 1997. gada novembrī parakstītais Baltijas valstu līgums par ārpustarifu barjeru atcelšanu tirdzniecībā starp Baltijas valstīm izlīdzinās tehniskās barjeras un atvieglos sertifikācijas un atbilstības novērtēšanas procedūru. Pēc līguma stāšanās spēkā Baltijas valstīs ražotās (vai arī atbilstoši ES prasībām novērtētās) preces nebūs papildus jāsertificē.

— notiek sarunas par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu ar Ukrainu, kura ir Latvijas otrais lielākais tirdzniecības partneris NVS valstīs.

Nacionālās programmas

5.5. ielikums

Šo programmu darbību (programmu vadība, izstrādes kārtība, finansēšanas kārtība u.c.) regulē Ministru kabineta 1995. gada 9. maija noteikumi nr.129 "Par nacionālo programmu izstrādes un īstenošanas kārtību". Saskaņā ar šiem noteikumiem par katru nacionālo programmu ir atbildīga kāda no ministrijām (programmas vadītājs ir ministrs, valsts ministrs vai cita amatpersona), kurai ir jārūpējas par programmas izstrādi, aktualizāciju un īstenošanu. Nacionālo programmu saraksts var tikt papildināts vai mainīts atbilstoši valsts ekonomiskajai situācijai un valdības politikai. Šobrīd valdības apstiprinātajā nacionālo programmu sarakstā ir šādas programmas:

1. Ārējās tirdzniecības nacionālā programma;

2. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma;

3. Latvijas enerģētikas attīstības nacionālā programma;

4. Transporta attīstības nacionālā programma;

5. Nacionālā programma "Latvijas iedzīvotāji (Tautas veselība un sociālā drošība)";

6. Baltijas jūras vides aizsardzības nacionālā programma;

7. Latvijas reģionālās attīstības nacionālā programma;

8. Nacionālā programma "Izglītība un zinātne";

9. Būvniecības valsts nacionālā programma;

10. Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālā programma;

11. Nacionālā programma "Biodegvielu ražošana un pielietošana Latvijā";

12. Nacionālā programma "Informātika";

13. Tirgus uzraudzības nacionālā programma.

Nacionālās programmas ir vidēja vai ilgtermiņa mērķprogrammas, tādēļ dažādām programmām atkarībā no to rakstura un specifikas ir atšķirīgs izstrādes un īstenošanas ilgums. Pašreizējais nacionālo programmu saraksts būtiski atšķiras no sākotnējā, kuru valdība apstiprināja 1994. gada aprīlī. Tolaik sarakstā bija 10 nacionālās programmas, tostarp arī: Tautsaimniecības stabilizācijas, liberalizācijas un pārstrukturizācijas nacionālā programma, par kuras izstrādi atbildīgā bija Finansu ministrija un Taupības nacionālā programma (atbildīgā — Valsts kontrole). Pirmā no minētajām programmām vēlāk no saraksta tika svītrota sakarā ar programmas mērķu sasniegšanu, savukārt Taupības nacionālās programmas darbība netika uzsākta.

5.5. Nacionālās programmas

Svarīgāko ekonomiskās politikas uzdevumu veikšanai Latvijā funkcionē nacionālās programmas (skatīt 5.5. ielikumu).

1997. gadā ar valdības akceptu nacionālo programmu sarakstā tika iekļauta nacionālā programma "Informātika" . To noteica nepieciešamība valstī izstrādāt vienotu nacionālās informātikas attīstības stratēģiju un tās īstenošanas programmu visās informācijas lietošanas jomās (zinātniskā, tehniskā, tehnoloģiskā, patentu, ekonomiskā, finansu, statistikas utt.). Šī programma paredz nodrošināt informācijas un telekomunikāciju tīklu savietojamību un sadarbību informācijas lietošanā un informatīvo pakalpojumu sniegšanā. Programmas īstenošana ļaus Latvijai iekļauties starptautiskajā informācijas apritē. Nacionālās programmas "Informātika" izstrādi vada programmas koordinācijas padome. Paredzēts, ka programmas izstrāde tiks pabeigta 1998. gada pirmajā ceturksnī.

1997. gada jūlijā nacionālo programmu sarakstā ir iekļauta Tirgus uzraudzības nacionālā programma . Tās mērķis ir izveidot Latvijā nepieciešamo likumdošanu un infrastruktūru produktu un pakalpojumu uzraudzībai tirgū, lai aizsargātu Latvijas patērētājus no nedrošu preču ietekmes. Tirgus uzraudzības sistēmas izveide Latvijā balstīsies uz Ziemeļvalstu pieredzes, kuru Eiropas Komisija atzinusi kā vispilnīgāko Eiropā un rekomendējusi pārējām dalībvalstīm un asociētajām valstīm. Par šīs nacionālās programmas izstrādi atbild Ekonomikas ministrija, savukārt programmas īstenošanas posmā tiks izveidota tirgus uzraudzību koordinējoša institūcija, kas atbildēs par turpmāko programmas realizāciju konkrētās jomās (skatīt 5.7.5. nodaļu).

1997. gada rudenī Ministru kabinets apstiprināja divas Ekonomikas ministrijas izstrādātas nacionālās programmas: Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu un Latvijas enerģētikas attīstības nacionālo programmu.

Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālā programma

ietver kā mazo un vidējo uzņēmumu attīstību veicinošas likumdošanas izstrādi, tā arī institucionālās sistēmas mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam pilnveidošanu.

Programmas realizācija pamatā tiks īstenota par valsts budžeta līdzekļiem, piesaistot Eiropas savienības fondus, kā arī donorvalstu tehniskās palīdzības projektus. Svarīgākie šīs nacionālās programmas jautājumi ir: finansējuma pieejamība mazo un vidējo uzņēmumu darbības uzsākšanai un attīstībai, to attīstības projektu sagatavošana un īstenošana, moderno tehnoloģiju apgūšana, inovatīvas darbības atbalsts, apmācību un izglītības sistēmas pilnveidošana, uzņēmēju savstarpējā kooperācija, kā arī uzņēmēju pārstāvības organizāciju un pašvaldību programmu attīstība. Nacionālās programmas ietvaros tiek veidota Latvijas garantiju aģentūra, kas uzņemsies daļu riska gadījumā, ja perspektīva uzņēmējdarbības attīstības projekta iesniedzējam ir grūtības kredīta saņemšanā ķīlu trūkuma, nepietiekami ilgās kredītvēstures u.c. iemeslu dēļ.

1998. gadā tiks izveidots Inovāciju fonds, kas darbosies saistībā ar Izglītības un zinātnes ministrijas pētniecības stipendiju (grantu) shēmu un Latvijas garantiju aģentūras darbību. Nozīmīga joma mazo un vidējo uzņēmumu attīstībā ir pašvaldību aktivitātēm, veidojot un finansiāli atbalstot biznesa inkubatorus un uzņēmējdarbības atbalsta centrus (skatīt 5.8. nodaļu).

Latvijas enerģētikas attīstības nacionālās programmas

pamatmērķis ir nodrošināt Latvijas iedzīvotājus ar ilgtermiņa stabilu (garantētu) energoapgādi pie iespējami zemām izmaksām, pievēršot uzmanību vides problēmām un atrodot līdzsvaru starp izmaksām un piegādes drošību. Šīs nacionālās programmas izstrādi par Eiropas savienības PHARE programmas līdzekļiem veica SIA "Strasa Konsultanti", kas uzvarēja konkursā starp konsultantu firmām par tiesībām izstrādāt šo programmu. Šobrīd tiek precizēts programmas īstenošanas pasākumu plāns 1998. gadam, kurš ietver valsts lielo energouzņēmumu privatizāciju un pārstrukturizāciju, Valsts investīciju programmu enerģētikas sektorā 1998.–2000. gadam, a/s "Latvijas gāze" celtniecības programmu un PVAS "Latvenergo" galveno pasākumu plānu 1998. gadam u.c. Nozīmīga loma Latvijas enerģētikas attīstības nacionālās programmas īstenošanā ir likumdošanas tālākai pilnveidošanai. 1998. gadā tiks pabeigta Enerģētikas likuma izstrāde un ieviešana, izstrādāta virkne Ministru kabineta noteikumu ("Par Valsts energoinspekciju", "Par koģenerācijas procesā saražotās elektroenerģijas pārpalikuma iepirkšanu", "Par kurināmā rezervēm" u.c.).

Ekonomikas ministrijas vadībā sekmīgi turpinās Kvalitātes nodrošināšanas nacionālas programmas īstenošana. Programmas galvenais mērķis ir radīt Latvijā Eiropas savienības prasībām atbilstošu infrastruktūru un likumdošanu standartizācijas, metroloģijas (mērījumu vienotības), atbilstības novērtēšanas (testēšanas, sertifikācijas) un tirgus uzraudzības jomās. Programmas īstenošanu vada koordinācijas padome, kurā ir pārstāvētas visas kvalitātes nodrošināšanā iesaistītās institūcijas (ministrijas, ražotāju un tirgotāju asociācijas, zinātnes un izglītības pārstāvji). Nacionālās programmas ietvaros 1997. gadā izstrādāti: "Pārtikas likums", Ministru kabineta noteikumu projekts "Par pārtikas piedevām", koncepcija par pārtikas higiēnu, Ministru kabineta noteikumu projekti: "Par Pasaules tirdzniecības organizācijas pieprasījuma punkta izveidošanu", "Par Latvijas kvalitātes balvu", "Par sadzīves elektroiekārtu atbilstības novērtēšanu" u.c. Institucionālo reformu jomā izveidots Valsts sertifikātu reģistrs, kas apkopo atbilstības novērtēšanas apliecinājumus un apstiprinājumus, norādot produktu importētāju; tiks izveidots PTO Pieprasījumu punkts atbilstoši PTO līgumam, tiek veidots patērētāju interešu aizsardzības centrs. Apmācību jomā regulāri tiek organizēti kvalitātes sistēmu auditoru apmācības kursi, sniegtas konsultācijas kvalitātes nodrošināšanas sistēmu projektēšanā aptuveni 50 uzņēmējiem, veikts audits un sagatavošanās darbi sertifikācijai 6 Latvijas uzņēmumos. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas realizācijas ietvaros 1998. gadā tiks izstrādāti likumprojekti "Par patērētāju tiesību aizsardzību", "Par reklāmu", kā arī virkne likumam "Par preču, pakalpojumu drošumu un ražotāja, pakalpojuma sniedzēja atbildību" pakārtotu tiesību aktu projektu (skatīt 5.7. nodaļu).

Ekonomikas ministrijas kompetencē ir Ārējās tirdzniecības nacionālā programma . Šajā programmā tiks iekļauta arī eksporta veicināšanas politikas izstrāde. Programma nepieciešama, lai skaidri definētu ārējās tirdzniecības politikas uzdevumus un mērķus, kā arī noteiktu līdzekļus, ar kādiem šie mērķi būtu sasniedzami. Kopīgi ar ANO Attīstības programmu tika izsludināts konkurss vietējiem un ārvalstu konsultantiem par palīdzību programmas izstrādē. Šobrīd tiek turpināta sadarbība ar divām firmām — konkursa uzvarētājām: SIA "Ekspertīžu un informācijas centrs" un Rīgas Biznesa institūtu. Programmu paredzēts izstrādāt un iesniegt Ministru kabinetam līdz 1998. gada 30. aprīlim. Tajā tiks iekļauts arī rīcības plāns, kas sekmētu pakāpenisku tirdzniecības programmas ieviešanu un realizāciju.

Satiksmes ministrijas vadībā turpinās Transporta attīstības nacionālās programmas ietvaros plānoto pasākumu īstenošana dzīvē. Šīs programmas koordinācijas padome 1997. gada februārī apstiprināja Transporta attīstības nacionālo programmu 1997.–1999. gadam, kura ir Ministru kabineta

1995. gada novembrī apstiprinātās programmas (1996.–2010. gadam) ietvaros veicamo pasākumu aktualizācija, detalizācija un konkretizācija trīs gadu laika periodam. 1997. gadā veiktie nozīmīgākie programmas īstenošanas pasākumi ir Brocēnu autoceļa pārvada pār dzelzceļu nodošana ekspluatācijā, 286 km valsts autoceļu melnā seguma atjaunošana, Latvijas jūras ostu rekonstrukcijas, padziļināšanas u.c. darbi. Tiek uzlabota sliežu ceļu saimniecība, valsts a/s "Latvijas dzelzceļš" ir sākusi restrukturizāciju. Starptautiskajā lidostā "Rīga" tika veikta lidlauka pievadceļu rekonstrukcija, pabeigts jaunā pasažieru termināla būvniecības priekšprojektu konkurss. Šobrīd turpinās programmas aktualizācija laikam no 1998.gada līdz 2000. gadam.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā ir Latvijas reģionālās attīstības nacionālā programma , kuras ietvaros 1997. gadā ir sagatavots likumprojekts "Attīstības plānošanas likums". Likumprojekta mērķis ir izveidot valsts un pašvaldību attīstības plānošanas sistēmu un kārtību, kas veicinās ilgtspējīgas attīstības politikas īstenošanu valstī un tās reģionos. Ir sagatavots arī Ministru kabineta noteikumu projekts "Teritoriālās plānošanas noteikumi", lai noteiktu teritorijas plānošanas kārtību Latvijā neatkarīgi no zemes īpašuma veida. 1997. gadā ir piešķirtas 130 mērķdotācijas pašvaldībām teritoriālplānošanai un attīstības projektu izstrādāšanai.

Būvniecības valsts nacionālā programma

nacionālo programmu sarakstā tika iekļauta 1996. gada beigās. Līdz šim programmas ietvaros ir izstrādāta Mājokļu attīstības programma . Šī apakšprogramma paredz ieviest hipotekārās kreditēšanas sistēmu, kā arī risināt jautājumus, kuri ir saistīti ar dzīvojamo namu tehnisko apkopi, ietver iedzīvotāju parādu dzēšanas un norēķināšanās par pakalpojumiem veidus utt. Ir izstrādāta programmas sadaļa "Būvmateriālu un būvizstrādājumu ražošana", tiek realizēti pilotprojekti ēku energooptimizācijai. Saskaņā ar iepriekšēju analīzi un aprēķiniem programmas īstenošanas 1. etapā (līdz 2003. gadam) paredzēto pasākumu izpilde būvmateriālu un būvizstrādājumu ražošanas attīstības sfērā varētu veicināt iekšzemes kopprodukta pieaugumu par 1,5%, valsts budžeta ienākumu daļas pieaugumu par Ls 25-30 milj., kā arī jaunu darba vietu nodrošināšanu vismaz 2 tūkst. iedzīvotāju valsts īpaši atbalstāmajos reģionos (Līvāni, Kuprava, Ugāle, Jēkabpils, Rēzekne u.c.).

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir atbildīga arī par Baltijas jūras vides aizsardzības nacionālās programmas izstrādi un īstenošanu. Līdzšinējā laika periodā programmas ietvaros veikti vairāki nozīmīgi projekti Baltijas jūras vides aizsardzības jomā, piesaistot starptautisko organizāciju resursus.

Izglītības un zinātnes ministrija ir atbildīga par nacionālās programmas Izglītība un zinātne izstrādi un īstenošanu. Tās ietvaros tiek izstrādāta programma "Izglītība 1998.–2003." 1997. gadā saskaņā ar šo nacionālo programmu uzsākta studiju kreditēšanas sistēmas izveide, tiek veidots valsts ģimnāziju tīkls (1996. gadā tika izveidotas 8 ģimnāzijas). Sadarbībā ar Latvijas Universitāti uzsākts Latvijas izglītības informācijas tīkla izveides projekts. Apakšprogrammas "Integrācija Eiropas organizācijās" ietvaros Latvija ir iestājusies Eiropas Moderno valodu centrā, tiek realizēti vairāki Eiropas Padomes izglītības projekti, uzsākti sagatavošanās darbi Eiropas Savienības izglītības programmu realizācijai Latvijā. Uzsākta vispārizglītojošo skolu direktoru atestācija, notiek augstākās izglītības un zinātnes integrācija — pieci Latvijas Zinātņu akadēmijas institūti integrēti augstskolās, vēl citu sešu institūtu integrācija paredzēta nākotnē.

Zemkopības ministrijā turpinās nacionālās programmas Biodegvielu ražošana un pielietošana Latvijā izstrāde. Ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju, it īpaši laukos, programma paredz realizēt biodegvielas ražošanas pasākumus no 2000. līdz 2010. gadam. Līdz 2000. gadam paredzēts īstenot zinātniski tehnisko pasākumu kompleksu kā nacionālās programmas realizācijas priekšdarbus valstiskas nozīmes programmas "Biodegvielu ieguves tehnoloģija un tās realizēšanas iespējas Latvijā" ietvaros. Līdz šim ir apspriestas biodegvielas ieguves pirmo ražotņu veidošanas iespējas Latvijā līdz 2000. gadam, diemžēl problēmas rada biodegvielu pašizmaksa un nespēja konkurēt ar tradicionālajiem naftas produktiem, kamēr netiek īstenota īpaša valsts politika šajā jomā. Paredzams, ka 1998. gadā finansiālo iespēju robežās tiks uzsākta biodegvielas ieguves pilotiekārtu ražošana Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Šīs mācību iestādes Inženierfakultātes mācību ciklā tiks ietverts lekciju cikls par biodegvielu ieguvi un izmantošanu.

Labklājības ministrijā tuvojas nobeigumam nacionālās programmas "Latvijas iedzīvotāji (tautas veselība un sociālā drošība)" izstrāde. Programmas mērķis ir apkopot informāciju par sociālo aizsardzības sistēmu, raksturot Latvijas iedzīvotāju situācijas attīstību pēdējo piecu gadu laikā un iezīmēt attīstības stratēģiju tuvākam un ilgākam laika posmam. Programma aptver demogrāfijas, iedzīvotāju veselības, nodarbinātības, bezdarba, darba aizsardzības un sociālās drošības (apdrošināšanas) jomas. Pagaidām programmas ietvaros būtiski pilnveidojamas ir attīstības stratēģijas, kas noteiktu būtiskus nosacījumus situācijas uzlabošanai tautas veselības un sociālās drošības jomās.

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

Saimnieciskajai sistēmai Latvijā ir raksturīga augsta decentralizācija, kurā attīstības procesus arvien spēcīgāk sāk ietekmēt konkurence. Daudzu uzņēmumu darbība šobrīd ir atkarīga no tā, vai produkts, ko tie piedāvā, ar savu cenu un kvalitāti ir konkurētspējīgs. It īpaši tas redzams tirgos, kuros nepastāv eksporta un importa ierobežojumi.

Konkurences politikai tautsaimniecībā pēdējā laikā tiek ierādīta prioritāra loma. Reģionu un nozaru attīstības programmas un topošie tiesību akti paredz iedibināt tādu decentralizēti funkcionējošu saimniecisku sistēmu, kurā pašregulējošos procesus virza veselīga konkurence. Sabiedrībā sāk veidoties izpratne, ka tikai attīstīts tirgus, realizējot efektīvu ražošanas specializāciju un sekmējot modernu tehnoloģiju apgūšanu, spēj nodrošināt nemitīgu un līdzsvarotu ekonomisko izaugsmi: lielāka konkurence uzlabo ekonomisko darbību, stimulē ražošanas paplašināšanu un racionālu resursu izmantošanu; likumdošanas un izpildvaras pienākums ir radīt apstākļus, kuri nepieļautu konkurences izkropļošanu; tirgus radītās priekšrocības izmanto patērētāji.

Liela nozīme tirgus attīstībā un konkurences veicināšanā ir valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijai, kura veicina uzņēmējdarbības dinamisku attīstību, ražošanas pārstrukturēšanu. Privātā sektora nostiprināšanās jau šobrīd būtiski ietekmē ekonomiskos procesus valstī.

Tomēr vēl daudzās jomās nav izdarīts viss iespējamais, lai nodrošinātu vienādus uzņēmējdarbības apstākļus visiem tirgus dalībniekiem. Vispirms tas ir attiecināms uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuriem ir svarīga loma konkurējošas vides nodrošināšanā un kuru īpatsvars daudzos tirgos sasniedz 60-80%. Lai gan šo uzņēmumu darbības izmaksas objektīvi ir ievērojami augstākas, tiem tiek piemērots tāds pats nodokļu režīms kā lielajiem uzņēmumiem. Degvielas un alkoholisko dzērienu tirgos licenču izsniegšana ir saistīta ar kvantitatīviem ierobežojumiem, kuri neļauj šajos tirgos darboties nelieliem uzņēmumiem. Arī virknē citu nozaru konkurenci vēl joprojām ierobežo barjeras, kas traucē tirgū brīvi ieiet jauniem dalībniekiem. Gan normatīvajos aktos iestrādātie nosacījumi, gan atsevišķi valsts institūciju un pašvaldību lēmumi ne vienmēr sekmē veselīgas un brīvas konkurences attīstību.

Konkurences politika ietver arī valsts palīdzības un valsts pasūtījuma politiku. Šajā ziņā viens no aktuālākajiem uzdevumiem — norobežot valsts veiktos atbalsta pasākumus lauksaimniecības produkcijas ražošanā no valsts centieniem regulējoši iejaukties un sniegt atbalstu lielajiem lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumiem.

Konkurences politika ir cieši saistīta ar enerģijas tirgus veidošanas politiku. Ieviešot enerģijas tirgu regulējošos normatīvos aktus, ir jāraugās, lai tiktu ievēroti konkurences pamatprincipi un likumi. Konkurence prasa šajā nozarē realizēt izolācijas koncepciju — ražošanas, pārvades un sadales norobežošanu. Tas nozīmē, ka lielie monopoluzņēmumi privatizācijas gaitā ir jāpārstrukturē tā, lai ekonomiskās attiecības starp ražošanas, pārvades un sadales uzņēmumiem realizētos konkurences un tirgus apstākļos. Tikai radot šādu vidi energouzņēmumu funkcionēšanai, tiks nodrošināta enerģētikas nozares konkurētspējas palielināšanās.

Latvijā pastāv arī vairākas citas dabīgo monopolu nozares, kurās ir ierobežotas konkurences iespējas, jo sniegto pakalpojumu realizēšanai nepieciešama sarežģīta infrastruktūra. Lai pilnveidotu monopolstāvoklī esošo uzņēmumu uzraudzību un to darbības regulēšanu, tiek izstrādāts likums, kas ļaus veikt nepieciešamās reformas šajā tautsaimniecības jomā (skatīt 5.6. ielikumu).

Valstī nav attīstīta neatkarīgu regulatoru sistēma — regulatori pastāv tikai energoapgādes nozarēs un telekomunikāciju sektorā. Tāpēc tajās nozarēs, kuru darbību nepārrauga regulators, joprojām iespējama nekontrolēta, neargumentēti strauja tarifu celšanās, vienlaicīgi nepaaugstinot vai pat nenodrošinot esošo pakalpojumu kvalitātes līmeni. Šāda situācija nelabvēlīgi var ietekmēt gan iedzīvotāju labklājību, gan tautsaimniecības sabalansētu attīstību kopumā. Tādēļ Ministru kabinets ir nolēmis izveidot valstī vienu, visām regulējamām nozarēm kopīgu regulēšanas institūciju, kuras darbības galvenie principi tiek iestrādāti jau minētajā likumā.

Brīvās tirdzniecības līgums paredz pakāpeniski atcelt tirdzniecības barjeras. Tas savukārt prasa pieņemt un ieviest jaunu normatīvo aktu kopumu, kas regulētu konkurenci. Šiem dokumentiem ir jāreglamentē gan uzņēmumu, gan valsts rīcība. Konkurences likumdošanai ir būtiska nozīme arī valsts iekšējā tirgus funkcionēšanā.

1997. gada 18. jūnijā Saeima pieņēma Konkurences likumu, kurš stājas spēkā ar 1998. gada 1. janvāri un nomaina likumu "Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu". Jaunais likums pamatos ir veidots, ņemot vērā starptautisko juridisko kārtību un Eiropas savienības likumdošanu. Kā atzinuši Eiropas Komisijas eksperti, tas ir ievērojams solis Latvijas likumdošanas tuvināšanā Eiropas savienībā spēkā esošajām normām konkurences jomā (skatīt 5.6. zīmējumu).

5.6. zīmējums

Latvijas konkurences likumdošanas harmonizēšana ar Eiropas konkurences likumdošanu

1997. gada oktobrī Saeima pieņēma arī grozījumus Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kuri bija ierosināti Konkurences likuma realizācijai. Vēl Saeimā turpinās likuma "Par uzņēmējdarbību", Latvijas Kriminālkodeksā un likuma "Par kooperatīvajām (kopdarbības) sabiedrībām" grozījumu projektu apspriešana.

Konkurences likumā ir skaidrota virkne specifisku terminu, noteikts vienošanās aizliegums, dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums, negodīgas konkurences aizliegums, kā arī vispārējos vilcienos reglamentēta uzņēmumu apvienošanās kontrole. Likums paredz būtiski jaunas institūcijas izveidošanu šā likuma izpildes uzraudzībai — Konkurences padomi kā lēmējinstitūciju un Konkurences biroju kā izpildinstitūciju.

Ne mazāk svarīgi ir nodrošināt likuma realizācijas un kontroles tiesisko mehānismu. Šim nolūkam tiek izstrādāta virkne Ministru kabineta noteikumu, kuri reglamentēs gan Konkurences padomes iekšējo darbību, gan tās attiecības ar uzņēmumiem un personām, izmeklējot un novēršot Konkurences likuma pārkāpumus, kā arī veicot citas šajā likumā paredzētās funkcijas.

Tiesiskā nodrošinājuma pilnveidošana

5.6. ielikums

1997. gada janvārī Ministru kabinets akceptēja Dabīgo monopolu uzraudzības un to regulēšanas institūciju izveides koncepciju, kura paredz veidot valstī vienu neatkarīgu dabīgo monopolu regulēšanas institūciju (padomi) ar attiecīgām struktūrvienībām katrai nozarei. 1997. gada februārī Ekonomikas ministrijā darbību uzsāka likumprojekta izstrādes starpinstitūciju darba grupa. Likumprojekta pirmais variants tika pabeigts 1997. gada jūnijā. Turpmākā laikā likumprojekts tika uzlabots, ņemot vērā ministriju, citu valsts institūciju, kā arī Pasaules Bankas ekspertu priekšlikumus. Piemēram, pēc Pasaules Bankas speciālistu ieteikuma likumprojektā vairs netiek lietots termins "dabīgais monopols", jo tādējādi tiktu ierobežota likuma darbības sfēra (līdzās tipiskiem dabīgā monopola veidiem pastāv daži darbības veidi, kas tiek veikti monopolizētā vidē valdības politikas dēļ, piemēram, starptautiskās telefonu tālsarunas). Ministru kabinets akceptēja likumprojektu un virzīja tālākai izskatīšanai Saeimā 1997. gada decembrī.

Likumprojekta "Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas likums" galvenās nostādnes ir sekojošas:

— tā darbības ietvari: energoapgāde, telekomunikācijas, pasts, dzelzceļa transports, ūdensapgāde un kanalizācija, atkritumu apsaimniekošana. Mainoties reālajai tirgus situācijai, Ministru kabinets varēs šo nozaru sarakstu grozīt, izslēdzot nozares, kurās regulēšana vairs nebūs nepieciešama un otrādi;

— regulējamo nozaru darbību turpmāk regulēs viena kopēja institūcija (padome), nevis vairākas institūcijas atsevišķām regulējamām nozarēm, kā tas bija līdz šim;

— padome ir neatkarīga valsts institūcija, ko izveido Saeima, apstiprinot tās sastāvā piecus locekļus pēc Ministru kabineta priekšlikuma;

— padomes galvenie uzdevumi ir: licences izsniegšana regulējamiem uzņēmumiem; tarifu aprēķināšanas metodikas un tarifu apstiprināšanas kārtības noteikšana; regulējamo uzņēmumu aprēķināto tarifu apstiprināšana; patērētāju interešu aizstāvēšana, regulējamo uzņēmumu sniegto pakalpojumu kvalitātes uzraudzība, konkurences veicināšana regulējamās nozarēs u.c.;

— padomei ir izpildinstitūcija, kas veic visas nepieciešamās darbības, lai sagatavotu jautājumus un dokumentus izskatīšanai padomē un organizētu padomes pieņemto lēmumu izpildi.

Laika periods starp likumprojekta pieņemšanu Saeimā un likuma stāšanos spēkā (paredzams, 1998. gada 1. jūlijā vai arī vēlāk) uzskatāms par pārejas periodu, kura laikā veicami sagatavošanās darbi jaunās vienotās regulēšanas institūcijas darbības uzsākšanai. Pasaules Banka ir piešķīrusi Latvijai tehnisko palīdzību 270 tūkst. ASV dolāru apmērā. Šīs palīdzības ietvaros tiks kompleksi izvērtēta Latvijas pašreizējā regulējamo nozaru likumdošana, kā arī sniegti priekšlikumi šīs likumdošanas pilnveidošanai. Tiks sniegts tehnisks un organizatorisks atbalsts jaunās regulēšanas institūcijas izveidē, norisināsies šīs institūcijas potenciālo darbinieku apmācības un kvalifikācijas celšana utt.

5.7. Kvalitātes nodrošināšanas politika

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma

Lai pārkārtotu Latvijas ekonomiku no sociālisma plānošanas sistēmas uz brīva tirgus principiem, nācās pārveidot arī kvalitātes politiku. 1994. gadā izveidotā iniciatīvas grupa izstrādāja kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas pamatprincipus, kuri tika saskaņoti ar PHARE PRAQ92 un PRAQIII Kvalitātes nodrošināšanas reģionālās programmas darbības virzieniem un Eiropas Standartizācijas komitejas CEN un Eiropas savienības ekspertu ieteikumiem.

1997. gadā Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros turpinājās kvalitātes nodrošināšanas infrastruktūras un likumdošanas sakārtošana (skatīt 5.7. ielikumu).

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas realizācijas gaitā 1997. gadā veiktas vairākas institucionālas reformas (skatīt 5.8. ielikumu).

1997. gadā notikuši vairāki svarīgi pasākumi kvalitātes nodrošināšanas sistēmu un kvalitātes vadīšanas jomās. Galvenie — Latvijas kvalitātes balvas izveidošana un iestāšanās Eiropas kvalitātes pārvaldības organizācijā EFQM un Pasaules kvalitātes padomē WQC.

Lai pasniegtu Latvijas kvalitātes balvu, tika sagatavoti tās pretendentu vērtēšanas kritēriji un izsludināts konkurss. Kritēriji tika noteikti atbilstoši Eiropas kvalitātes pārvaldības organizācijas EFQM izcilas uzņēmējdarbības principiem. Uz balvu pretendēja 12 uzņēmumi. Galveno balvu ieguva a/s "Aldaris", finālistu diplomus — a/s "Dzintars", a/s "Rebir" un a/s "Daugavpils pievadķēžu rūpnīca".

Ekonomikas ministrija un Latvijas Kvalitātes asociācija 1997. gada 14. novembrī organizēja pirmo starptautisko Visaptverošas kvalitātes vadīšanas TQM konferenci, kurā piedalījās un uzstājās vadošie Latvijas uzņēmēji. Konferencē piedalījās Eiropas Komisijas un citu ārvalstu organizāciju pārstāvji.

1997. gadā tika turpināta pilotprogramma Kvalitātes nodrošināšanas reģionālajai programmai PHARE PRAQIII, kuras ietvaros tiek sagatavotas divu Latvijas uzņēmumu kvalitātes nodrošināšanas sistēmas sertificēšanai ES atzītā sertifikācijas iestādē. 1997. gadā paredzēts šīs programmas ietvaros sertificēt kvalitātes nodrošināšanas sistēmas uzņēmumos "Dzintars" un "Dati".

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros regulāri tiek organizēta kvalitātes sistēmu auditoru apmācība, izmantojot izstrādātās kursu programmas un konspektus, — kopā 7 kvalitātes sistēmu auditoru kursi (2 kursu cikli). Apmācīti aptuveni 100 kvalitātes sistēmu speciālistu — auditoru, kuri piedalās kvalitātes nodrošināšanas sistēmu projektēšanā. Pārstāvēto uzņēmumu spektrs ir ļoti plašs.

Sniegtas konsultācijas kvalitātes nodrošināšanas sistēmu projektēšanā apmēram 50 uzņēmumiem. Veikts audits un sagatavošanās darbi sertifikācijai 6 Latvijas uzņēmumos.

Tiesiskā nodrošinājuma pilnveidošana

5.7. ielikums

1997. gada otrajā pusgadā sagatavotie un pieņemtie normatīvie akti:

— Ministru kabineta instrukcija "Kārtība, kādā Ekonomikas ministrijai sniedzama informācija par tirdzniecības tehniskajām barjerām un sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem" apraksta informācijas apmaiņas procedūru, atbilstoši ES direktīvas 83/189/EEC prasībām tehnisko noteikumu un standartu jomā un PTO līgumu par tirdzniecības tehniskajām barjerām (TBT) un sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem (SPS) prasībām;

— izstrādāta un saskaņošanas stadijā atrodas Tirgus uzraudzības nacionālā programma, kas balstās uz ES vienotā tirgus un brīvas preču kustības pamatprincipiem;

— likumprojekts "Par pārtikas aprites uzraudzību", ievērojot ES prasības par pārtikas produktu oficiālo kontroli;

— akceptēti Ministru kabineta noteikumi "Pārtikas preču marķēšanas noteikumi". Noteikumi regulē Latvijā realizējamās pārtikas preču marķējumā iekļaujamo informāciju patērētājiem, kā arī enerģētiskās un uzturvērtības norādīšanas kārtību;

— akceptēti Ministru kabineta noteikumi "Par pārtikas produktu un preču, kosmētikas līdzekļu un rotaļlietu atbilstības novērtēšanu", lai nodrošinātu to, ka Latvijas Republikā realizējamie pārtikas produkti un preces, rotaļlietas un kosmētikas līdzekļi būtu droši un nekaitīgi cilvēka dzīvībai, veselībai vai videi;

— akceptēta koncepcija par higiēnas prasībām pārtikas apritē, lai izveidotu un ieviestu Eiropas savienības un Pasaules tirdzniecības organizācijas prasībām atbilstošu iekšējā tirgus likumdošanas bāzi, kas paaugstinātu produkcijas konkurētspēju iekšējā un starptautiskajā tirgū, izlīdzinot tirdzniecības tehniskās barjeras un nodrošinot brīvu preču kustību;

— sagatavoti un iesniegti Saeimā grozījumi likumā "Par mērījumu vienotību" saskaņā ar ES prasībām;

— sagatavoti Ministru kabineta noteikumu projekti, lai realizētu likuma "Par mērījumu vienotību" normas;

— sagatavots Ministru kabineta noteikumu projekts "Par sadzīves elektroiekārtu atbilstības novērtēšanu", lai nodrošinātu Latvijā realizējamo sadzīves iekārtu drošību un nekaitīgumu cilvēka dzīvībai, veselībai vai videi;

— akceptēti Ministra kabineta noteikumi "Par Latvijas kvalitātes balvu". Latvijas kvalitātes balva tika izveidota, lai veicinātu Latvijas uzņēmumu konkurētspēju un starptautisko kvalitātes pārvaldības pamatprincipu ieviešanu Latvijas uzņēmumos;

— kopā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju sagatavoti Ministru kabineta noteikumi "Būvmateriālu un būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas kārtība reglamentētajā sfērā", kas nosaka būvizstrādājumu drošību un nekaitīgumu cilvēka dzīvībai, veselībai vai videi.

Institucionālās reformas 1997. gadā:

5.8. ielikums

— izveidots Valsts sertifikātu reģistrs, kas atrodas Preču un pakalpojumu kvalitātes informatīvajā, konsultāciju un apmācību centrā. Šajā reģistrā tiek apkopoti atbilstības novērtēšanas apliecinājumi un apstiprinājumi, kas atrodas apritē Latvijā, norādot produktu importētāju. Ja tirgū nonāk nekvalitatīva produkcija, nekavējoties var noteikt tās importētāju un saukt to pie atbildības likumdošanā noteiktajā kārtībā;

— paredzēts izveidot PTO Pieprasījumu punktu TBT un SPS līgumu realizācijai, kuri Latvijai jāpilda atbilstoši PTO līgumam no iestāšanās brīža;

— tiek veidots ES informācijas apmaiņas punkts, ievērojot direktīvu 83/189, tirdzniecības tehnisko barjeru izlīdzināšanai un informācijas apmaiņai ar ES;

— tiek veidots patērētāju tiesību aizsardzības centrs.

Preču un pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanas informatīvais, konsultāciju un apmācības centrs sagatavojis un izdevis Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas informācijas bukletus:

— Pārtikas produktu kvalitātes nodrošināšana. HACCP sistēma;

— Latvijas kvalitātes balva;

— Statistiskās kvalitātes kontroles metodes.

Preču un pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanas informatīvā, konsultāciju un apmācības centra datu bāzē ir apkopota informācija par Latvijā pieejamajiem ES standartiem un standartu teksti (ap 3000 EN standartiem), informācija par atzītajiem sertifikātiem, kā arī cita ar kvalitātes nodrošināšanu un izvērtēšanu saistīta informācija. Paredzams izveidot informācijas sistēmu par PTO prasībām konkrētiem produktiem, pakalpojumiem un notificētajām institūcijām dalībvalstīs PTO ietvaros.

Preču un pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanas informatīvais, konsultāciju un apmācības centrs kopā ar ārvalstu partneriem palīdzības programmas ietvaros organizējis vairākus nozīmīgus seminārus un apmācības kursus Latvijas amatpersonām, uzņēmējiem un citiem interesentiem (skatīt 5.9. ielikumu).

1997. gadā organizētie kursi un semināri:

5.9. ielikums

— Eiropas vienotā tirgus likumdošana (trīs semināri ar PHARE atbalstu valsts iestāžu darbiniekiem, uzņēmējiem un citiem interesentiem);

— pārtikas inspektoru apmācība (sadarbībā ar CARL BRO FOOD, Dānija);

— pārtikas speciālistu apmācība (200 stundu kurss);

— standartizācijas tehnisko komiteju darbinieku apmācība.

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros tiek veicināta starptautiskā sadarbība un iespējas atbilstības novērtēšanas sistēmu atzīšanai ar citām valstīm. Šīs sadarbības ietvaros sagatavots un parakstīts Baltijas valstu netarifu barjeru atcelšanas līgums atbilstoši Baltijas Ministru padomes noteiktajām vadlīnijām, Baltijas muitas ūnijas veidošanai un atbilstošajām ES un PTO prasībām. Sagatavots un parakstīts sadarbības līgums arī starp Latviju un Ukrainu kvalitātes nodrošināšanas, standartizācijas, metroloģijas un akreditācijas jomās, kā arī starp Latviju un Baltkrieviju kvalitātes nodrošināšanas, standartizācijas, metroloģijas un akreditācijas jomās. Tiek gatavoti līgumi ar Krieviju, Uzbekiju, Poliju par sadarbību atbilstības novērtēšanā.

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

Latvijas Nacionālā standartizācijas un metroloģijas centra galvenie uzdevumi ir:

— nacionālo standartu izstrādāšanas un starptautisko standartu adaptācijas organizēšana;

— standartizācijas dokumentu informatīvās bāzes veidošana un uzturēšana;

— fizikālo lielumu mērvienību nacionālo etalonu uzturēšana;

— mērīšanas līdzekļu verificēšana un kalibrēšana.

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros tiek izstrādāta nacionālās standartizācijas attīstības programma.

Šīs programmas mērķi ir:

— sekmēt tirdzniecības tehnisko barjeru izlīdzināšanu Eiropas iekšējā tirgū, adaptējot Eiropas standartus, kuri visām ES dalībvalstīm obligāti jāpieņem kā nacionālie;

— veidot standartizācijas informatīvo fondu atbilstoši Latvijas tautsaimniecības vajadzībām;

— veidot nacionālo standartizācijas dienestu atbilstoši Eiropas savienības prasībām.

Latvija ir iesaistījusies Starptautiskās standartizācijas organizācijas (ISO), Eiropas standartizācijas komitejas (CEN), Starptautiskās elektrotehniskās komisijas (IEC) un Starptautiskās reglamentētās metroloģijas organizācijas (OIML) darbībā.

Ievērojot Eiropā pieņemto standartu izstrādāšanas kārtību, Latvijā darbību ir uzsākušas 22 standartizācijas tehniskās komitejas tādās jomās kā nacionālās standartizācijas sistēmas pamatdokumenti, kvalitātes vadība un nodrošinājums, atbilstības novērtēšana, informācijas tehnoloģija, būvmateriāli, bīstamas iekārtas, pārtikas rūpniecība un citas.

Ir sagatavoti adaptācijai 130 Eiropas standarti, kas pašreiz tiek izskatīti standartizācijas tehniskajās komitejās.

Centra rezultatīvie rādītāji metroloģijas jomā 1997. gada 10 mēnešos:

— apstiprināti 89 jauni mērīšanas līdzekļu tipi;

— verificēti un kalibrēti 273,6 tūkst. uzņēmumiem, organizācijām un fiziskajām personām piederošie mērīšanas līdzekļi;

— valsts metroloģiskajai kontrolei tika pakļauti 47 tūkst. mērīšanas līdzekļu.

5.7. zīmējums

Akreditēto institūciju atrašanās vietu ģeogrāfiskais izvietojums

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

Nacionālā akreditācijas sistēma ir Latvijas kvalitātes nodrošināšanas nacionālās sistēmas svarīga sastāvdaļa. (Akreditācija — oficiāla testēšanas un kalibrēšanas laboratoriju vai sertificēšanas un inspicēšanas institūciju atzīšana, nosakot tās kompetenci konkrētu uzdevumu veikšanai.) Tā paaugstina ražotāju, tirgotāju un patērētāju uzticību atbilstības novērtējumiem, kurus sniedz kompetentas akreditētas testēšanas un kalibrēšanas laboratorijas un sertificēšanas un inspicēšanas institūcijas.

Akreditācija ir arī brīvā tirgus mehānisma svarīgs faktors, kas tiek ņemts vērā, Latvijai integrējoties Eiropas savienībā un iestājoties Pasaules tirdzniecības organizācijā.

Latvijā nacionālā akreditācijas sistēma tika izveidota 1994. gada augustā, un 1997.gada decembrī apritēja trīs gadi, kopš šajā sistēmā tika akreditētas pirmās testēšanas laboratorijas. No 1994. gada decembra līdz 1997. gada novembrim Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs LATAK saskaņā ar Eiropas savienības standartiem ir akreditējis:

— 61 testēšanas laboratoriju šādās darbības jomās: mehāniskā, ķīmiskā, fizikālā, fizikāli–ķīmiskā, bioķīmiskā, bioloģiskā, imūnfermentatīvā, imūnķīmiskā, toksikoloģiskā, morfoloģiskā, mikrobioloģiskā, parazitoloģiskā, virusoloģiskā, seroloģiskā, mikoloģiskā, radioķīmiskā, dozimetriskā un radioloģiskā testēšana, kā arī testēšana ar nesagraujošās kontroles metodēm;

— 2 produktu sertificēšanas institūcijas, kas sertificē pārtikas produktus, parfimēriju un rotaļlietas;

— 1 personāla sertificēšanas institūciju, kura sertificē kvalitātes sistēmu vadītājus;

— 4 bīstamo iekārtu inspicēšanas institūcijas.

Akreditētās institūcijas atrodas 26 Latvijas pilsētās (skatīt 5.7. zīmējumu).

1997. gada 16. augustā Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs tika uzņemts par afilēto biedru EAL organizācijā (European Co-operation for Accreditation of Laboratories) un gatavojas iestāšanās procedūrām EAC organizācijā (European Accreditation of Certification). Biroja dalība šajās organizācijās nodrošinās to, ka Latvijā izdotie testēšanas rezultāti un sertifikāti tiks atzīti citās Eiropas Savienības valstīs.

Lai paātrinātu šo atzīšanas procesu, Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs LATAK un Vācijas akreditācijas birojs DAP kopīgi veica Latvijas Zinātņu akadēmijas Koksnes ķīmijas institūta Koksnes un tās materiālu aizsardzības un emisijas testēšanas laboratorijas akreditāciju un Latvijas sertifikācijas centra LATSERT akreditāciju. Šo institūciju dubultā akreditācija palielina uzticību to apstiprinātiem testēšanas un sertificēšanas rezultātiem.

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

Viens no galvenajiem uzdevumiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā ir normatīvo aktu saskaņošana ar Eiropas savienības prasībām. Jau 1996.gada 26.septembrī Saeimā tika pieņemts likums "Par preču un pakalpojumu drošumu un ražotāja un pakalpojumu sniedzēja atbildību", kura mērķis ir nodrošināt drošu, patērētāja veselībai, dzīvībai, īpašumam vai videi nekaitīgu preču ražošanu un laišanu apgrozībā, kā arī pakalpojumu sniegšanu un kurš ir saskaņots ar Eiropas savienības prasībām preču drošuma un ražotāja atbildības jomā.

Patērētāju interešu aizsardzības programmas ietvaros Ekonomikas ministrijas darba grupā tiek izstrādāts likumprojekts "Patērētāju tiesību aizsardzības likums", lai nodrošinātu atbilstošu patērētāju tiesību aizsardzību, kā tas noteikts Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcijā "Patērētāju tiesību aizsardzības vadošie principi", kā arī saskaņotu Latvijas patērētāju aizsardzības likumdošanu ar Eiropas savienības prasībām. Likumprojekta mērķi ir:

— nodrošināt patērētāju aizsardzību no veselības bojājuma, īpašuma samazinājuma vai zuduma vai dzīvības apdraudējuma;

— nodrošināt patērētāju ar informāciju, kas nepieciešama, lai viņš varētu izdarīt individuālu izvēli atbilstoši savām vajadzībām;

— nodrošināt atbilstošu patērētāja ekonomisko interešu aizsardzību;

— nodrošināt efektīvu patērētāja sūdzību izskatīšanu;

— nodrošināt iespējas apvienoties patērētāju interešu aizsardzības grupās, klubos un citās sabiedriskās organizācijās;

— novērst preču falsifikāciju.

Likumprojekts regulē preču un pakalpojumu kvalitāti, garantijas saistības, patērētāju nodrošināšanu ar atbilstošu informāciju par precēm un pakalpojumiem, atsevišķus līgumu veidus starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju (iepriekš sastādītus (tipveida) līgumus, līgumus, kas noslēgti ārpus uzņēmuma pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, patērētāju kredīta līgumus, līgumus, kas noslēgti, izmantojot distances saziņas līdzekļus, līgumus par nekustamā īpašuma lietošanas tiesību pirkšanu uz laiku), kā arī patērētāju interešu aizsardzības sabiedrisko organizāciju veidošanos un darbību un patērētāju tiesību ievērošanas kontroli.

Paredzēts izveidot Patērētāju tiesību aizsardzības centru uz Tirdzniecības un pakalpojumu kontroles centra bāzes, kurš nodrošinās un koordinēs patērētāju tiesību ievērošanas kontroli kopā ar citām valsts un pašvaldību iestādēm (skatīt arī 5.7.5. nodaļu).

1997. gada 7. oktobrī Ministru kabinets pieņēma noteikumus "Par pārtikas preču marķēšanu". Noteikumi paredz, ka visām pārtikas precēm, kas paredzētas realizācijai Latvijā, jābūt marķētām ar pārtikas preces ražošanas partiju. Tām pārtikas precēm, kas paredzētas realizācijai patērētājiem vai vairumpatērētājiem, jābūt marķētām arī ar pārtikas preces tirdzniecības nosaukumu, sastāvdaļām, derīguma termiņu, kā arī citu būtisku informāciju (izcelsmi, neto masu vai tilpumu, alkohola saturu, lietošanas instrukcijām, uzglabāšanas režīmu u.c.). Noteikumi regulē arī pārtikas preču enerģētiskās un uzturvērtības norādīšanas kārtību.

Pašreiz Ekonomikas ministrijā tiek izstrādāts Ministru kabineta noteikumu projekts "Par tekstilizstrādājumu šķiedru sastāva norādīšanu marķējumā".

Sadarbībā ar Ziemeļvalstu Ministru padomes palīdzības programmu Baltijas valstīm un trīs Krievijas tuvajiem reģioniem (Karēlijas, Kaļiņingradas un Sanktpēterburgas) tiek izstrādāta apakšprogramma patērētāju izglītības jomā - paredzēts sagatavot informatīvu bukletu skolotājiem par patērētāju izglītības pamatprincipiem un pieredzi Ziemeļvalstīs un patērētāju tiesību aizsardzību Latvijā.

5.7.5. Tirgus uzraudzība

Lai aizsargātu Latvijas patērētājus no nedrošu preču ietekmes, Ekonomikas ministrija izstrādājusi koncepciju tirgus uzraudzības sistēmas nacionālajai programmai infrastruktūras un likumdošanas sakārtošanai atbilstoši ES prasībām konkrētās nozarēs produktu un pakalpojumu uzraudzībai tirgū. Tirgus uzraudzība ir īpaši svarīga sfērās, kur jāpieņem ES "jaunās pieejas" direktīvas, jo liela daļa šo direktīvu pilnvaro pašus ražotājus veikt produktu atbilstības novērtēšanas un kvalitātes nodrošināšanas pasākumus, neiejaucoties vai ierobežoti iejaucoties trešās puses atbilstības novērtēšanas (sertifikācijas) iestādēm. Šajā gadījumā ražotājs ievieto produktu tirgū un atbild par šī produkta drošumu. Taču, lai patērētājs šajā gadījumā tiktu efektīvi aizsargāts, ir jāpastiprina produktu kontrole tirgū, kur svarīga loma ir tirgus uzraudzības institūcijām, kuras parasti ir valsts iestādes vai valsts pilnvarotas iestādes.

Tirgus uzraudzības nacionālās programmas galvenie uzdevumi:

— veikt visu līmeņu iesaistītā personāla apmācību;

— koordinēt likumdošanas izstrādi tirgus uzraudzības jautājumos starp dažādu nozaru ministrijām;

— izveidot tirgus uzraudzības sistēmas koordinējošo institūciju;

— metodiski atbalstīt un veidot tirgus uzraudzības institūcijas ES;

— vadīt tirgus uzraudzības sistēmas darbību;

— sniegt informāciju par atklātajiem pārkāpumiem.

Tirgus uzraudzības sistēmai Latvijā pamatā ir Ziemeļvalstu pieredze. Šo modeli par vispilnīgāko Eiropā atzinusi Eiropas Komisija, kas iesaka pārējām dalībvalstīm un asociētajām valstīm izmantot kā paraugu.

Par nacionālās programmas koordināciju un izstrādi atbildīgā ir Ekonomikas ministrija. Programmas realizācijas gaitā tiks izveidota koordinējošā tirgus uzraudzības institūcija, kas atbildīga par tālāko programmas realizāciju konkrētās nozarēs.

Tiks izveidots Patērētāju tiesību aizsardzības centrs uz pašreiz esošā Tirdzniecības un pakalpojumu kontroles centra bāzes, un tas būs galvenā patērētāju aizsardzības institūcija Latvijā ar šādiem pamatuzdevumiem:

— veikt patērētāju tiesību aizsardzības normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību, īpaši šādās sfērās:

— preču un pakalpojumu drošums un kvalitāte;

— informācija par precēm un pakalpojumiem;

— iepriekš sastādīti (tipveida) līgumi;

— kredīta līgumi ar patērētājiem;

— līgumi, kas noslēgti ārpus uzņēmuma pastāvīgās atrašanās vietas;

— līgumi, kas noslēgti, izmantojot distances sazināšanās līdzekļus;

— līgumi par nekustamā īpašuma lietošanas tiesību pirkšanu uz nomaksu;

— reklāma.

— izskatīt patērētāju sūdzības un priekšlikumus, palīdzēt patērētājiem viņu tiesību pārkāpumu gadījumos;

— izstrādāt priekšlikumus normatīviem aktiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

Paredzamas institūcijas konkrētās nozarēs, lai realizētu konkrētās tirgus uzraudzības darbības šādās sfērās:

— pārtika;

— nepārstrādāta pārtika (veterinārā un fitosanitārā inspekcija);

— elektrodrošība;

— metroloģija;

— celtniecības materiāli;

— ķīmiskās vielas;

— farmācijas produkti;

— medicīnas produkti dzīvnieku lietošanai;

— rotaļlietas;

— bīstamās iekārtas, kas noteiktas attiecīgās direktīvās.

Tirgus uzraudzības modeļa realizācija atkarīga no produkta veida un tā bīstamības pakāpes, ko var iedalīt:

— tiešā uzraudzībā tirdzniecībā — parasti aptver plaša patēriņa preces, pārtiku, u.c.;

— uzraudzībā lietošanā — atbilstoši ES vienotā tirgus prasībām tiek piemērots iekārtām un produktiem, kuriem nepieciešama periodiska uzraudzība ekspluatācijā (spiediena tvertnes, lifti, bīstamās iekārtas, u.c.).

Tirgus uzraudzības nacionālās programmas gaitā tiks analizēti produktu veidi un ES vienotā tirgus prasības konkrētiem produktiem, lai noteiktu to uzraudzības pakāpi un piemērojamo mehānismu.

5.8. Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības veicināšana

* Mazie uzņēmumi — strādājošo skaits ir robežās no 0 līdz 49 strādājošiem;

— gada apgrozījums nepārsniedz 7 milj. ECU;

— kopējie aktīvi nepārsniedz 5 milj. ECU.

Vidējie uzņēmumi — strādājošo skaits ir robežās no 50 līdz 249 strādājošiem;

— gada apgrozījums nepārsniedz 40 milj. ECU;

— kopējie aktīvi nepārsniedz 27 milj. ECU.

Līdz ar uzņēmējdarbības attīstību dažu gadu laikā Latvijā ir izveidojies plašs mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) sektors un, pēc Ekonomikas ministrijas novērtējuma, MVU skaits, kuri atbilstu ES Eiropas komisijā pieņemtajai definīcijai* sastāda vismaz 95% no valsts aktīvajiem uzņēmumiem. Jāatzīmē, ka ES spēkā esošo MVU definīciju pašreiz lieto vienīgi statistiskās informācijas jomā. Izstrādājot ekonomisko instrumentu, kā arī valsts atbalsta instrumentu apakšprogrammas, ir pieņemtas un tiek izstrādātas citas MVU definīcijas.

Pašreiz pieejamā informācija par mazo un vidējo uzņēmumu skaitu un īpatsvaru pārsvarā tiek sniegta pēc vienkāršotas MVU definīcijas: mazie uzņēmumi — strādājošo skaits līdz 49, vidējie — no 50 līdz 249. Jāņem vērā, ka precīza informācija ir par lielajiem (aptuveni 280) un vidējiem uzņēmumiem, turpretī par mazajiem uzņēmumiem informācija nav pilnīga.

Pēc Ekonomikas ministrijas novērtējuma, 1996. gadā Latvijā aptuveni 50% aktīvo MVU darbojās tirdzniecībā, 12,2% — rūpniecībā, 6,6% — celtniecībā, 4,1% — viesnīcu, restorānu un kafejnīcu biznesā, 4% — transporta nozarē, 3% — finansu sektorā, 21,1% sniedza citus pakalpojumus.

Rīgas Tehniskās universitātes 1997. gadā veiktais detalizētais pētījums apliecina, ka no Centrālās statistikas pārvaldes Uzņēmumu reģistrā iekļautajiem uzņēmumiem 94% bija mazie uzņēmumi, turklāt 76% no visiem uzņēmumiem bija mikrouzņēmumi (līdz 9 strādājošajiem).

Latvijas ekonomikā arvien lielāka loma tiek piešķirta MVU izaugsmes un jaunu uzņēmumu veidošanās atbalstam. Tāpat kā attīstītākajās valstīs MVU sektoram Latvijā jāpieaug un, arvien vairāk iesaistoties ekonomiskajā apritē, jāpalielina vietējo resursu izmantošana un nodarbinātības pieaugums.

Lai efektīvāk rosinātu MVU attīstību, 1997. gada 9. septembrī Ministru kabinets konceptuāli pieņēma Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu (Publicēta laikraksta "Latvijas Vēstnesis" 1997. gada 2., 9. un 16. oktobra pielikumā "Privātīpašums".).

Nacionālās programmas vadībai un koordinēšanai ir izveidota Koordinācijas padome, kuru vada ekonomikas ministrs. Koordinācijas padomes sastāvā ir iekļauti Ekonomikas ministrijas, Finansu ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Labklājības ministrijas, Zemkopības ministrijas, Satiksmes ministrijas, Latvijas Attīstības aģentūras, Latvijas privatizācijas aģentūras, Nodarbinātības valsts dienesta, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Amatniecības kameras, Latvijas Tehnoloģisko parku, centru un biznesa inkubatoru asociācijas, Rīgas Uzņēmējdarbības atbalsta centra un Latvijas Pašvaldību savienības speciālisti.

Koordinācijas padomes ietvaros 1997. gada novembrī ir izveidotas trīs — likumdošanas pilnveidošanas, reģionālās attīstības un finansu jautājumu apakškomitejas, kuras darbosies kā valsts, pašvaldību, uzņēmēju pārstāvniecības organizāciju un ārvalstu tehniskās palīdzības programmu un aktivitāšu veicināšanas vienības.

Nacionālās programmas svarīgākie pasākumi ietver gan mazo un vidējo uzņēmumu attīstības likumdošanas aspektus, gan institucionālās sistēmas pilnveidošanu MVU atbalsta jomā. Nozīmīgākā programmas realizācijas daļa tiks veikta par valsts budžeta līdzekļiem, tāpat piesaistot ES fondus un donorvalstu tehnisko palīdzību.

Programmas ietvaros paredzēts pilnveidot institucionālo MVU atbalsta sistēmu, ņemot vērā, ka Latvijas integrācijas procesā ES pastāv iespēja piesaistīt ES fondu līdzdalību konkrētu uzņēmējdarbības projektu īstenošanā.

Svarīgākie nacionālās programmas jautājumi ir finansējuma pieejamība, MVU attīstības projektu sagatavošana un realizācija, ražotās produkcijas (dizains, kvalitāte utt.) uzlabošana, moderno tehnoloģiju apgūšana, apmācību un izglītības sistēma pilnveidošana, inovatīvas darbības atbalsts, jaunu MVU veidošanās un uzņēmēju savstarpējā kooperācija, kā arī uzņēmēju pārstāvības organizāciju un pašvaldību programmu attīstība. Īpaša vērība tiks pievērsta jaunu uzņēmumu veidošanās stimulēšanai un mazo uzņēmumu attīstībai.

Nacionālās programmas ietvaros tiek veidota Latvijas garantiju aģentūra, kura uzņemsies daļu riska gadījumā, ja perspektīva uzņēmējdarbības attīstības projekta iesniedzējam ir grūti saņemt kredītu ķīlu trūkuma, nepietiekami ilgās kredītvēstures u.tml. iemeslu dēļ. Bez tam ir paredzēts 1998. gadā veidot inovāciju fondu, saistot to ar Izglītības un zinātnes ministrijas pētniecības grantu sniegšanas sistēmu un Latvijas garantiju aģentūras darbību.

Apmācību mehānismu ir paredzēts pilnveidot, pārņemot ar PHARE programmas atbalstu izstrādāto apmācību programmu klāstu un uzņēmējdarbības veicināšanas struktūras, nodrošinot atbalstu uzņēmējiem konkrētu programmu apgūšanā, kuras tiks izvēlētas konkursa kārtībā.

Svarīgs MVU attīstības elements ir pašvaldību aktivitātes biznesa inkubatoru un uzņēmējdarbības atbalsta centru veidošanā, kā arī atbalstīšanā. Ļoti liela nozīme ir uzņēmēju pārstāvniecības organizāciju izaugsmei, kā arī finansu institūciju sadarbībai, piemēram, izstrādājot vienotas biznesa plāna pamatpieteikuma formas u.tml.

PHARE MVU attīstības programmas tiek realizētas, pilnveidojot palīdzības pieejamību uzņēmējiem, veicinot finansu institūciju un Uzņēmējdarbības atbalsta centru (biznesa inkubatoru) programmas uzņēmējdarbības attīstības projektu īstenošanai. 5.8 zīmējums parāda, ka MVU atbalsts tiek orientēts finansu institūciju darbības atbalstam, kā arī speciālistu apmācībai darbam ar nelieliem kredītpieteikumiem.

Biznesa inkubatori paredzēti tehnoloģiski orientēto uzņēmumu darbības uzsākšanas stimulēšanai, tehnoloģisko ideju novērtēšanai u.tml. Turpretī UAC ir orientēti uzņēmumu attīstības iespēju novērtēšanai un palīdzības sniegšanai attīstības plānu izstrādē, kā arī apmācību un informatīvu programmu piedāvāšanā sadarbībā ar Latvijas Attīstības aģentūru un starptautiskajām palīdzības programmām.

Uzņēmumiem piedāvātā palīdzība pašreiz tiek sniegta virknē institūciju, to skaitā Uzņēmējdarbības atbalsta centri (UAC) un biznesa inkubatoru speciālisti ir īpaši apmācīti MVU atbalsta programmu realizācijai. 1998. gadā ir paredzēts papildus sagatavot sadarbības un apmācību programmas kopīgi ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, nozaru asociācijām u.tml.

MVU darbības veicināšanas shēma

5.8. zīmējums

Nacionālās programmas ietvaros tiek realizēta PHARE mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta programma, kura vada apmācību šādos līmeņos:

— 1. līmeņa MVU atbalsta pamatu programma — mēneša apmācību cikls, kuru paredzēts vairākkārt atkārtot pašvaldību, jaunu Uzņēmējdarbības atbalsta centru, biznesa inkubatoru, augstāko mācību iestāžu un kameru speciālistu kvalifikācijas celšanai. Apmācības notiks latviešu valodā un tās vadīs pieredzējušākie uzņēmējdarbības atbalsta centru speciālisti;

— 2. līmeņa uzņēmumu analīzes un attīstības apmācību programmas ir domātas finansu institūciju, uzņēmējdarbības atbalsta centru, augstāko mācību iestāžu un biznesa inkubatoru speciālistiem uzņēmumu analīzes jomā, orientējoties pārsvarā uz uzņēmuma attīstību (vadība, mārketings, piegādātāji u.tml.);

— 3. līmeņa apmācību gaitā ir paredzēts sagatavot speciālistus ilgtermiņa attīstības variantu pētījuma un biznesa plāna izstrādāšanas jomā.

Apmācību gaitā paredzēts veikt konkrētu uzņēmumu analīzi un sagatavot attīstības plānu. Pētījumus apkopojot tiks izstrādāti dažādu nozaru (metālapstrādes, tūrisma, elektroniskās rūpniecības, kokapstrādes, tekstilrūpniecības u.c.) apmācību materiāli.

Somijas un Vācijas tehniskā palīdzība ļaus 1998. gadā sniegt likumdošanas pilnveidošanas apmācības valsts institūciju speciālistiem, kā arī veikt tehnoloģiju attīstības pētījumu sadarbībā ar nozaru asociāciju speciālistiem.

Spēkā esošā likumdošana paredz MVU šādus atvieglojumus:

— likumā "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" ir paredzēts, ka nodokļu atlaide mazajiem uzņēmumiem ir 20% no aprēķinātā uzņēmumu ienākuma nodokļa, ja pirmstaksācijas gadā nav pārsniegti vismaz divi no šādiem nosacījumiem:

— pamatlīdzekļu bilances vērtība — Ls 70 000;

— neto apgrozījums — Ls 200 000;

— vidējais strādājošo skaits — 25 cilvēki.

— saskaņā ar likumu "Par pievienotās vērtības nodokli" uzņēmums var reģistrēties kā ar nodokli apliekamā persona neatkarīgi no veikto darījumu apjoma, līdz ar to maziem uzņēmumiem ir tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem.

— likumā "Par uzņēmumu gada pārskatiem" ir paredzēta vienkāršota atskaites sistēma tādiem uzņēmumiem, kas atbilst identiskiem mazo uzņēmumu kritērijiem. Turklāt šis likums neattiecas uz zemnieku un zvejnieku saimniecībām un individuāliem uzņēmumiem, kuru gada ieņēmumi no saimnieciskajiem darījumiem nepārsniedz Ls 45 000 pārskata gada sākumā un kuri iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam tikai tādas atskaites, kas saistītas ar nodokļu maksājumiem.

Ministru kabineta 1997. gada 5. augustā pieņemtie "Noteikumi par valsts un pašvaldību atbalsta uzņēmējdarbībai kontroli" definē MVU kā uzņēmumus (uzņēmējsabiedrības), kuros nav vairāk par 250 darbiniekiem un kuru gada neto apgrozījums nepārsniedz Ls 2 milj. vai bilances kopsumma nepārsniedz Ls 1 milj. Noteikumi paredz maksimālo lielumu valsts atbalstam MVU.

Valsts atbalsta sistēmas veidošanai 1998. gadā ir paredzēti vairāki projekti uzņēmējdarbības apmācību programmu pieejamības, inovāciju un tehnoloģiju, kā arī garantiju sistēmas attīstībai šim nolūkam izstrādājot normatīvos aktus MVU atbalsta sistēmas jomā.

5.9. Reģionālā ekonomiskā attīstība

Latvijā arvien aktuālāki kļūst reģionālās politikas jautājumi. Piecdesmit padomju okupācijas gados Latvijā bez ekonomiska pamatojuma tika attīstītas nozares, kurām nebija ne nepieciešamo ražošanas faktoru, ne arī vietējā noieta tirgu. Tādējādi izveidojās mākslīga un deformēta ekonomikas teritoriālā struktūra. Arī pāreja uz tirgus ekonomiku saasinājusi vairāku Latvijas reģionu problēmas.

5.12. tabula

Latvijas pilsētu un rajonu ekonomiskās attīstības līmeņa rangs

	Rūpniecības produkcijas izlaide uz 1 iedz. (svars 1 1996.g.)	Kapitālieguldījumi uz 1 iedz. (svars 1 1996.g.)	Mazumtirdzniecības apgrozījums uz 1 iedz. (svars 1 1996.g.)	Darbojošos uzņēmumu vai uzņēmumu, par kuriem nav ziņu par darbības pārtraukšanu, skaits, uz 1 000 iedz. (svars 1 1.01.1997.)	Bezdarba līmenis (svars 2 1.01.97.)	Iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz 1 iedz. (svars 2 1996.g.)	Demogrāfiskā slodze (svars 1 1.01.96.)	Personas ar augstāko un vidējo izglītību uz 1000 iedz., sākot ar 18 gadu vecumu (svars 1 1989.g. tautas skaitīšanas dati)	Mēneša vidējā bruto darba samaksa (svars 1 1996.g.)	Visu rangu summa (9 rādītāji)	KOPĒJAIS RANGS
Rīga	2	3	2	1	2	2	5	1	2	24	1
Ventspils	11	1	6	4	1	1	2	8	1	37	2
Rīgas rajons	13	5	10	5	8	4	6	7	3	73	3
Liepāja	3	4	15	3	15	6	7	3	5	82	4
Jūrmala	15	11	5	2	11	7	8	2	4	83	5
Jelgava	8	10	3	7	17	3	1	4	11	84	6
Daugavpils	4	9	17	11	16	5	3	5	8	99	7
Ogres rajons	14	24	12	14	4	8	9	9	7	113	8
Rēzekne	1	13	1	12	25	9	4	6	12	117	9
Valmieras rajons	9	18	4	8	18	11	12	10	10	129	10
Tukuma rajons	7	20	9	10	7	14	20	11	18	137	11
Talsu rajons	6	16	7	9	6	15	28	26	9	143	12
Limbažu rajons	5	17	11	18	5	18	27	21	6	151	13
Bauskas rajons	18	7	13	17	12	17	10	15	17	155	14
Valkas rajons	17	6	22	24	10	13	17	22	13	167	15
Saldus rajons	12	15	20	13	3	19	24	23	21	172	16
Cēsu rajons	16	8	18	6	13	22	25	14	19	176	17
Kuldīgas rajons	24	21	8	15	9	21	22	19	14	183	18
Dobeles rajons	10	33	14	25	22	10	11	13	16	186	19
Aizkraukles rajons	20	22	25	19	21	16	31	12	15	218	20
Gulbenes rajons	22	19	24	20	20	20	18	17	20	220	21
Ventspils rajons	31	14	29	27	14	12	16	33	23	225	22
Alūksnes rajons	30	2	21	21	24	27	21	16	24	237	23
Jēkabpils rajons	21	23	19	16	29	26	13	18	22	242	24
Jelgavas rajons	26	29	30	30	19	23	14	24	28	265	25
Madonas rajons	23	25	16	26	26	25	30	20	29	271	26
Daugavpils rajons	19	12	33	33	28	24	15	31	25	272	27
Liepājas rajons	25	31	23	23	23	28	23	27	26	280	28
Preiļu rajons	27	30	28	22	31	31	26	25	31	313	29
Krāslavas rajons	28	26	27	31	32	32	19	28	27	314	30
Ludzas rajons	33	28	26	28	27	30	32	29	33	323	31
Balvu rajons	29	32	31	29	30	29	29	30	30	328	32
Rēzeknes rajons	32	27	32	32	33	33	33	32	32	352	33

Teritoriālās deformācijas sekas Latvijā ir:

— iedzīvotāju un ražošanas koncentrācija Rīgas reģionā un relatīvi neliels iedzīvotāju blīvums, vāji attīstīta ražojošā sfēra un infrastruktūra pārējā Latvijas teritorijā;

— būtiski atšķirīgs iedzīvotāju dzīves līmenis (ienākumu apmērs uz 1 iedzīvotāju, bezdarba līmenis, sociālās infrastruktūras attīstība) dažādās Latvijas vietās.

Ekonomikas ministrijā tika veikts pētījums, saranžējot rajonus un republikas pilsētas pēc deviņiem dažādiem kritērijiem (skatīt 5.12. tabulu). No izpētes rezultātiem izriet, ka sociāli ekonomiski attīstītākie valsts reģioni šobrīd ir Rīga un Ventspils un tajos notiekošie procesi visspēcīgāk ietekmē valsts ekonomiku kopumā. Reģioni ar samērā augstu attīstības līmeni ir Rīgas rajons, Liepāja un Jūrmala. Turpretī Latgalē kā zema saimnieciskā rosība un augsts bezdarba un zems iedzīvotāju ienākumu līmenis.

Pašreizējie reģionālās politikas vispārējie mērķi ir dzīves kvalitātes līmeņu tuvināšanās (pieauguma virzienā) visā valsts teritorijā, kā arī ilgtspējīgas un līdzsvarotas attīstības nodrošināšana gan valstī kopumā, gan atsevišķos tās reģionos.

Situācijā, kad valstī kopumā ir sasniegta makroekonomiskā stabilitāte, kuru raksturo zems inflācijas līmenis, stabils lata kurss, sabalansēts valsts budžets u.c. makroekonomiskie rādītāji, ir svarīgi, lai nodrošinātu ekonomisko pieaugumu visā valsts teritorijā, radīt nosacījumus ekonomiskās attīstības veicināšanai īpaši atbalstāmajos jeb depresīvajos reģionos.

1996. gada vasarā pie Ekonomikas ministrijas izveidotā darba grupa (ministriju, citu valsts un pašvaldību institūciju pārstāvji, eksperti) izstrādāja koncepciju par reģionu ekonomiskās attīstības veicināšanu. Koncepcijā skarti šādi jautājumi:

— īpaši atbalstāmo (depresīvo) reģionu identificēšanas kritēriji;

— ekonomisko instrumentu noteikšana, ar kuru palīdzību ir iespējama attiecīgo reģionu attīstība;

— likumdošanas aktu vai to grozījumu izstrāde, kuri nepieciešami īpaši atbalstāmo reģionu attīstības nodrošināšanai;

— valdības un pašvaldību institūciju sadarbība reģionālās politikas jautājumos.

1996. gada nogalē, ievērojot koncepcijas nostādnes, tika izstrādāts un iesniegts valdībai izskatīšanai noteikumu projekts "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem" .

1997. gada maijā Saeima uz šo noteikumu bāzes pieņēma likumu "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem" , kurš nosaka pamatprincipus īpaši atbalstāmo reģionu noteikšanai, ekonomisko sviru (instrumentu) izvēlei, kā arī valdības un pašvaldību institūciju sadarbībai īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās attīstības jautājumos.

Ministru kabinets šobrīd jau ir pieņēmis ar likumu "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem" saistīto normatīvo aktu projektu paketi:

— "Kārtība, kādā piešķirams īpaši atbalstāmā reģiona statuss";

— "Reģionālās attīstības padomes nolikums" (1997. gada 11. septembrī Saeima ir apstiprinājusi padomes personālsastāvu);

— "Reģionālā fonda nolikums";

— "Īpaši atbalstāmo reģionu attīstības padomes un vietējo attīstības fondu veidošanas kārtība".

Paredzams, ka 1998. gada sākumā tiks pieņemti Ministru kabineta noteikumi:

— "Bezpeļņas organizācijas valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Reģionu attīstība" statūti";

— "Reģionālā fonda līdzekļu pieprasīšanas, piešķiršanas un izlietojuma kontroles kārtība".

Saskaņā ar sagatavotajiem normatīvajiem aktiem paredzēts, ka īpaši atbalstāmā reģiona statuss tiks piešķirts reģioniem, ievērojot noteiktu kritēriju (ekonomisko un sociālo attīstību, infrastruktūras attīstību utt. raksturojoši rādītāji) kopumu, kā arī reģionos sagatavotajos un starpministriju komisijā izvērtētos attīstības plānus.

Uz īpaši atbalstāmā reģiona statusu var pretendēt arī tās teritorijas, kurās saskaņā ar valsts likumdošanu ir ierobežota saimnieciskā darbība. Tādi ir dabas liegumi, rezervāti, kultūrvēsturiskie objekti un teritorijas utt.

Maksimālais iedzīvotāju skaits, uz kuru apdzīvotajām vietām vienlaikus var tikt attiecināts īpaši atbalstāmā reģiona statuss, nedrīkstēs pārsniegt 15% no kopējā valsts iedzīvotāju skaita.

Ekonomikas ministrija 1997. gada augustā sagatavoja potenciālo īpaši atbalstāmo reģionu sarakstu, tajā ietverot piecus Latgales rajonus, kā arī 10 pilsētas un 45 pagastus no citiem Latvijas reģioniem. Pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas priekšlikuma šajā sarakstā papildus tika iekļautas 52 administratīvās teritorijas.

No 112 uzaicinātajām pašvaldībām savas attīstības programmas sagatavoja un iesniedza izskatīšanai Ekonomikas ministrijā 81 pašvaldība. Pēc attīstības programmu izvērtēšanas Ekonomikas ministrijā tās izskatīja starpministriju komisija, kura sagatavoja rekomendācijas Reģionālās attīstības padomei par īpaši atbalstāmā reģiona statusa piešķiršanu 76 pašvaldībām (5 pašvaldībām savas attīstības programmas jāpārstrādā atbilstoši Ekonomikas ministrijas prasībām līdz 1998. gada februārim). Reģionālās attīstības padome pieņēma lēmumu ieteikt valdībai piešķirt īpaši atbalstāmā reģiona statusu 64 pašvaldībām (3 Latgales rajoni, 6 pilsētas un 55 pagasti un pilsētas). Pārējām pašvaldībām attīstības programmas vēlreiz jāiesniedz Ekonomikas ministrijai līdz 1998. gada 1. februārim.

1997. gada 15. novembrī ar valdības rīkojumu nr.570 "Par īpaši atbalstāmā reģiona statusa piešķiršanu" šis saraksts ir apstiprināts. Ar to gan pašvaldībām, gan to teritorijās reģistrētajiem un strādājošiem uzņēmumiem ir sācies pats nopietnākais periods — teritorijas attīstības programmās fiksēto pasākumu konkrēto projektu precizēšana un nepieciešamo atbalsta resursu pamatošana.

Reāls valsts atbalsts īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskai attīstībai būs iespējams līdz ar Reģionālā fonda dibināšanu. Paredzams, ka tas tiks dibināts 1998. gada sākumā. 1997. gadā Reģionālā fonda dibināšanai un īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās attīstības pasākumu finansēšanai valdība ir piešķīrusi vienu miljonu latu. Tikpat daudz līdzekļu Reģionālajā fondā ir paredzēts arī 1998. gada valsts budžetā. Reģionālais fonds ir atvērts arī starptautisko institūciju līdzfinansējumam (Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi pieprasījumu par PHARE līdzfinansējumu Reģionālajā fondā 1998. gada Nacionālās indikatīvās programmas ietvaros), kā arī vietējo uzņēmēju vai privātpersonu mērķa ziedojumiem.

Reģionālā fonda pamatuzdevums ir uzņēmējdarbības veicināšana īpaši atbalstāmajos reģionos, atbalstot projektus, kuriem izstrādāts pamatots biznesa plāns un darbības programma un kuru īstenošanā būtu ieinteresētas attiecīgās pašvaldības.

No Reģionālā fonda līdzekļiem tiks finansēti ieguldījumi uzņēmuma statūtkapitālā, sniegti vienreizēji maksājumi, piemēram, par jaunu darba vietu radīšanu vai ekonomiskās izglītības pasākumiem, investīciju atlaides, tas ir, daļēja kapitālieguldījumu kompensācija. No šī fonda tiks veikti arī procentu maksājumi (arī daļēji) par vidēja termiņa un ilgtermiņa kredītiem, atsevišķos gadījumos tiks sniegtas kredītgarantijas.

Otrs nozīmīgs ekonomisko instrumentu kopums īpaši atbalstāmo reģionu attīstībai būs atsevišķu nodokļu daļējas atlaides. 1997. gada novembrī Saeima ir pieņēmusi likumu "Grozījumi likumā "Par uzņēmumu ienākumu nodokli"" , paredzot samazināt ar uzņēmumu ienākumu nodokli apliekamo ienākumu likmi uzņēmumiem, to konkrētajiem attīstības projektiem, kuri tiek realizēti īpaši atbalstāmajos reģionos, caur pamatlīdzekļu iegādes izdevumu paātrinātās amortizācijas nosacījumiem. Pēc būtības uzņēmumiem īpaši atbalstāmajos reģionos pirmajos gados nebūs jāmaksā uzņēmuma ienākumu nodoklis.

5.10. Ekonomiskās izglītības un zinātnes

problēmas

Tirgus ekonomika izvirza īpašas prasības arī ekonomiskajai izglītībai un zinātnei.

Latvijā pievērš īpašu uzmanību izglītības kvalitātei. Uzsākta augstākās izglītības studiju programmu kvalitātes novērtēšana — akreditācija. Latvijā pirmās akreditējamās studiju programmas (gan akadēmiskās, gan profesionālās) ir ekonomikā. Lēmumu par studiju programmas akreditāciju un augstskolas akreditāciju veic, ņemot vērā augstskolas pašnovērtējumu un ekspertu slēdzienu. Par ekspertiem apstiprina ne mazāk kā divus ārvalstu ekspertus un vismaz vienu ekspertu no Latvijas. Dažas studiju programmas ekonomikā ir akreditētas uz sešiem gadiem, dažas — tikai uz diviem. Ne visas iesniegtās studiju programmas tiek akreditētas. Tikai akreditētām augstskolām ar akreditētām studiju programmām ir tiesības izsniegt valsts atzītus izglītības dokumentus. Studiju kvalitātes novērtēšana ir ļāvusi savstarpēji salīdzināt dažādas ekonomikas un vadībzinību studiju programmas Latvijā.

1997. gadā beidzās Latvijas–Dānijas izglītības kopprojekts "Biznesa izglītības tīkla izveide Latvijā". Kā turpinājums šim projektam ir uzsākta uzņēmējdarbības izglītības projekta realizācija, kura ietvaros paredzēta koledžas tipa profesionālā izglītība. Pirmie studenti šī līmeņa studijās sākuši mācības 1997. gada septembrī. Šī projekta ietvaros dažādas Latvijas valsts institūcijas sadarbībā ar Eiropas savienības pārstāvjiem uzsākušas arī pieaugušo izglītošanu uzņēmējdarbībā. Pētījumi ir parādījuši, ka Latvijā daļa iedzīvotāju ir kļuvuši par uzņēmējiem vai mainījuši nodarbošanos un iesaistījušies uzņēmējdarbībā, taču ļoti bieži viņiem trūkst nepieciešamo zināšanu un formālās izglītības. Tāpēc tiek veidots ekonomiskās izglītības piedāvājums pieaugušajiem — pārkvalificēšanās iespējas. Pieprasījums pēc ekonomikas programmām ir ļoti liels. Pašreiz tiek piedāvātas dažādas ekonomikas kvalifikācijas programmas, kuras realizē gan valsts institūcijas, gan privātie izglītotāji. Maksa par šo izglītību ir ļoti dažāda, atšķirīga ir arī kvalitāte.

Šis Eiropas savienības PHARE projekts aptvers uzņēmējdarbībā nodarbinātos, kuriem ir vismaz divu gadu darba pieredze un nepieciešamās zināšanas: finansēs un grāmatvedībā, mārketingā, finansu plānošanā, kontrolē, ražošanas plānošanā, kvalitātes kontrolē, uzņēmējdarbības vadīšanā u.c. Šo izglītību paredzēts apgūt ar moduļu sistēmu. Ar Eiropas savienības programmas atbalstu ir paredzēts sagatavot apmācību programmu un mācību materiālus, saskaņojot tās ar attīstīto valstu attiecīgās izglītības standartiem. Eiropas savienības eksperti uzskata, ka līdz pieaugušo uzņēmējdarbības izglītības programmas uzsākšanai jāatrisina šādas problēmas: jānosaka pieaugušo izglītības programmas līmenis un precīzi jādefinē mērķa grupa.

Ekonomiskās izglītības standarti tiek gatavoti arī vidējās izglītības līmenim. Latvijas Universitātes Ekonomiskās izglītības centrā ir izveidots uzmetums ekonomiskās izglītības standartiem. Par pamatu ir izmantoti Amerikas Ekonomiskās izglītības padomes izstrādātie standarti, kas jau plaši tiek izmantoti attīstītās valstīs — ASV un Kanādā, kā arī daudzās Austrumeiropas valstīs. LU Ekonomiskās izglītības centrā ir izstrādāti testi zināšanu pārbaudei vidējās izglītības mācību iestādēs. Šogad ekonomikas mācību metodikas maģistra programmu beigs pirmie maģistranti. Ekonomikas skolotājiem ir notikuši vairāki semināri, kurus organizēja Latvijas Universitātes Ekonomiskās izglītības centrs sadarbībā ar Latvijas Ekonomikas skolotāju asociāciju, Amerikas Ekonomiskās izglītības padomi, Izglītības un zinātnes ministriju, Ekonomikas ministriju, Pasaules Banku, ASV Informācijas dienestu u.c. organizācijām. Ekonomikas skolotāju izglītošana ir īpaši aktuāla, jo šo priekšmetu ir paredzēts iekļaut kā obligāto vidējās izglītības priekšmetu, taču šajā priekšmetā daudz pedagogu ar atbilstošu izglītību, nav pietiekami kvalitatīvi sagatavotu mācību grāmatu. Ir jāatzīmē daudzu ekonomikas skolotāju entuziasms ekonomikas apgūšanai semināros, maģistratūrā un pašizglītošanās darbā.

Īstenojot Deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību, paredzēts izstrādāt Jaunatnes politikas valsts programmu, kuras ietvaros Ekonomikas ministrija sagatavos jauniešu–jauno uzņēmēju atbalsta programmu un koordinēs šīs programmas realizāciju.

1997. gadā Ekonomikas ministrija ir uzsākusi ciešāku sadarbību ar Latvijas Zinātnes padomi un Latvijas Zinātņu akadēmiju. Lai veicinātu zinātnisko izstrādņu izmantošanu praksē, Ekonomikas ministrija ir organizējusi Latvijas zinātnes pārstāvjiem vairākas tikšanās ar Latvijas Attīstības aģentūras un Privatizācijas aģentūras vadību. Paredzēts ciešāk sadarboties zinātnes finansēšanas stratēģijas jomā, kā arī inovācijas politiku Latvijā. Inovācijas politikas izstrādes darba grupas sastāvā ir iekļauti pārstāvji no Ekonomikas ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Latvijas Tehnoloģisko parku, centru un biznesa inkubatoru asociācijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas. Inovācijai un inovatīvai darbībai ir dažādi skaidrojumi, piemēram, Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālās programmas un Latvijas Tehnoloģisko parku, centru un biznesa inkubatoru asociācijas izpratnē inovācija (inovatīvā darbība) ir process, kurā zināma vai pilnīgi jauna zinātniski tehniska ideja vai tehnoloģija tiek pārvērsta (realizēta) tirgū pieprasītā produktā vai pakalpojumā. Tā kā inovācijas pamats ir ciešā saistībā ar zinātnisko pētniecību, ir paredzēts izstrādāt Latvijas programmu inovatīvās darbības un inovāciju attīstībai un veicināšanai. Programmā iecerēts galveno uzmanību pievērst jaunu, inovatīvu MVU veidošanai un sabiedrības izglītošanā inovatīvai darbībai. Eiropas savienība, izvērtējot tās dalībvalstu stāvokli pasaules ekonomiskajā sistēmā, ir konkretizējusi uzdevumus inovatīvās darbības veicināšanai Eiropā, starp kuriem galvenie ir: sekmīgāk vadīt zinātniskos pētījumus inovācijas izvēršanai, pārgrupēt darbaspēka resursus inovatīvai darbībai, uzlabot inovatīvās darbības finansēšanas noteikumus, veidot labvēlīgāku likumdošanas vidi un veicināt sabiedrības aktivitātes inovatīvai darbībai. Šie un vēl citi inovāciju veicinošie pasākumi tiek atspoguļoti valsts inovatīvās politikas dokumentos un tie regulāri tiek papildināti un izmainīti atbilstoši reālai ekonomiskai situācijai. Eiropas Komisijas dokumentā "Green Paper on Innovation" ir formulēti galvenie pasākumi inovāciju attīstības veicināšanai un inovatīvās sabiedrības veidošanai:

— attīstīt tehnoloģijas attīstības uzraudzību (monitoringu) un prognozes;

— vadīt pētniecību inovācijas izvēršanai;

— organizēt uzņēmēju sākotnējo un turpmāko apmācību uzņēmējdarbībā;

— sekmēt studentu un pētnieku mobilitāti — starptautiskos sakarus;

— veicināt inovatīvās darbības efektivitātes atzīšanu;

— uzlabot inovāciju finansēšanu;

— izveidot inovācijām labvēlīgu fiskālo režīmu;

— aizsargāt intelektuālo un industriālo īpašumu;

— vienkāršot administratīvās procedūras;

— radīt labvēlīgu juridisko un regulējošo pamatu;

— veicināt "ekonomikas inteliģences" darbību;

— veicināt inovāciju uzņēmumos, sevišķi mazos un vidējos, attīstot biznesa inkubatorus, tehnoloģiskos centrus un parkus;

— pilnveidot produktu un tehnoloģiju sertifikācijas un standartizācijas sistēmu;

— aktivizēt sabiedrisko domu par labu inovācijām.

Šie pasākumi galvenokārt domāti Eiropas savienības valstīm, kurās jau tagad eksistē spēcīga inovāciju veicināšanas sistēma. Arī kaimiņu valstīm ir jau krietni lielāka inovāciju un inovatīvās darbības atbalsta pieredze: Igaunijā darbojas Inovāciju fonds, no kura finansē dažādus inovāciju projektus; Inovāciju fonds ir arī Lietuvā; Baltkrievijā valsts inovāciju politikai pievērš būtisku uzmanību. Latvijā ir uzsākta dažu šo pasākumu realizācija, kā arī paredzēti vairāki aktuālākie pasākumi, kas pašreiz tiek apspriesti un kuru realizācijas iespējas tiek izvērtētas.

Latvijā inovatīvo politiku sāka veidot 1991. gadā, kad tika mainīta zinātniskās pētniecības darbu finansēšanas sistēma, ietverot tirgus pieprasīto pētījumu finansēšanu, izstrādāta koncepcija tehnoloģisko (inovāciju) centru attīstībai.