Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Salu, palmu un snaudošo vulkānu zemē. Indonēzijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.03.2001., Nr. 38 (2425) https://www.vestnesis.lv/ta/id/4681

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Bērnības zemē - kopā ar mūziku un savu orķestri

Vēl šajā numurā

08.03.2001., Nr. 38 (2425)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Salu, palmu un snaudošo vulkānu zemē. Indonēzijā

Turpinām publicēt Jāņa Ūdra vērojumus, pārdomas un atziņas

8.JPG (42652 BYTES) Džakartas ielās var redzēt Indijā ražotas trīsriteņu motorrikšas, ko vietējie iedzīvotāji specifiskās dzinēja skaņas dēļ iesaukušu par "tuk-tuk"

Turpinājums. Sākums "LV" 6.03.2001, Nr.36

Smaids — Indonēzijas vizītkarte

Varbūt dažam labam lasītājam šis apakšvirsraksts liksies pārsteidzīgs. Taču ikviens, kas pats bijis Indonēzijā, man piekritīs, ka smaids ir neatņemams Indonēzijas tēla elements. Indonēzijā, protams, var redzēt nopietnas un pat raižu māktas sejas. Tomēr smaidi atstāj paliekamu iespaidu. Smaida jau Indonēzijas imigrācijas dienesta ierēdņi galvaspilsētas Džakartas starptautiskajā lidostā. Smaida taksometru šoferi un policisti ielu krustojumos. Smaida veikalnieki, ielu tirgoņi. Svešiniekam uzsmaida arī zemnieki rīsa laukā, namamātes ar produktu groziem uz galvas un pat sētnieks, rīta agrumā viesnīcas celiņu slaucīdams.

Neviens no indonēziešiem nejutās pārsteigts, kad uzdevu viņam, biežāk gan viņai, tiešu jautājumu: "Tu tik laimīgi smaidi. Vai esi laimīga?"

"Jā, ser, es esmu laimīga! Es esmu ļoti laimīga!" uzrunātā parasti atbildēja.

"Kāpēc tu esi laimīga?"

"Tāpēc, ka es šobrīd esmu kopā ar jums," skanēja neviltoti gaiša atbilde. "Runājot ar jums, es varu pilnveidot savas angļu valodas zināšanas."

Lielākajās pilsētās šāda atbilde bija visai raksturīga. Taču kopumā angļu valodas pratēju Indonēzijā ir pamaz, un daudzviet smaids ir arī galvenais sazināšanās veids. Bet ik smaidā var labi saskatīt indonēziešu nācijas pamatiezīmi — optimismu un labestību. Atvērtību svešiniekam, ar sirsnību saņemot un sirsnību pretī sagaidot.

Atceroties Indonēzijas sarežģīto vēsturi, šāda atvērtība liekas pārsteidzoša. Trīsarpus koloniālās apspiestības gadsimtus indonēzieši cīnījās pret holandiešu kundzību, pēc tam pret japāņu okupāciju.

Laiku, kad Indonēzija bija desmitkārt mazākās, taču pasaules jūrās tik ietekmīgās Nīderlandes kolonija, atgādina gan Džakartas namu arhitektūra, gan daudzie muzeju eksponāti. Prātā nāca arī pērn Hāgā vēstures muzejā skatīti fotodokumenti par Nīderlandes bruņoto spēku militārajām operācijām Javas salā Otrā pasaules kara beigu cēlienā, sekmējot Indonēzijas atbrīvošanu no japāņu okupācijas. Sarežģīta, pretrunīga divu zemju un tautu attiecību vēsture, kas jāatceras, vērtējot mūsdienu procesus.

Jau Indonēzijas aviosabiedrības "Garuda" ("ērglis", kas ir arī Indonēzijas valsts simbols) divstāvu lainerī "Boeing 747" pasažieru lielāko daļu veidoja solīda vecuma tūristi no Nīderlandes. Daudzi uz Indonēziju lidoja jau atkārtoti un lietpratīgi stāstīja par tūristu priekšrocībām šajā zemē. Nīderlandiešiem Indonēzijā nevajag vīzas, un cenas ir krietni zemākas nekā daudzās kaimiņvalstīs. Būtiska priekšrocība ir arī plašais servisa un cenu diapazons — no ekskluzīvām pieczvaigznīšu viesnīcām līdz pavisam vienkāršām, taču ļoti tīrām, ar dušu un lētu maltīti apgādātām mājvietām. Par Indonēzijas priekšrocību starptautiskajā tūrisma pakalpojumu tirgū tiek uzskatīta arī augstā morālā reputācija. Indonēzija gan nebūt nav puritāniska zeme, taču stingrā musulmaņu morāle (musulmaņi veido deviņdesmit procentus no Indonēzijas iedzīvotāju kopskaita) šeit organiski savienojusies ar sirsnīgu pašapziņu. Stāju, kas paviršam tūristam var palikt neizprotama. Bet, paejoties šiem cilvēkiem pretim ar atvērtu sirdi, svešzemnieks arī pretī saņems draudzību un sirsnību. Un kas zina, varbūt arī leģendām apvīto Bali sieviešu maigumu. Taču ne jau par naudu.

Nejaušs gadījums Javas salā man lika saprast, cik dziļi indonēziešu apziņā iegūluši koloniālisma gadsimti. Slavenā Prambananas tempļa pakājē es uzsāku sarunu ar dažām jaunām indonēzietēm, angļu valodas studentēm, un drošākā no meitenēm palūdza arī manu adresi, jo vēloties sarakstīties. Mājās atgriezies, drīz vien pa elektronisko pastu saņēmu viņas vēstuli.

"Mister Jāni, jūs ar mums bijāt tik draudzīgs! Ziniet: kaut arī jūsu valsts bija kolonizējusi mūsu zemi, es uz jums neturu ļaunu prātu. Tas taču bija pirms daudziem gadiem. Aizmirsīsim mūsu rūgto pagātni," aicināja šī meitene, kas, acīmredzot pie daudzajiem Nīderlandes tūristiem pieradusi, sliecās ikvienu eiropieti identificēt tieši ar šo tautu. Cik gan liels bija mans gandarījums, rakstot, ka esmu latvietis un ka mana valsts nekad nav kolonizējusi nevienu citu zemi un tautu. Ka mēs, latvieši, paši esam ilgus gadus cietuši no kolonizācijas un okupācijas un labi izprotam indonēziešu brīvības apziņu.

Šī nejaušā, taču tik zīmīgā epizode liek jo dziļāk padomāt arī par mūsu visu informētību šodienas pasaulē.

Indonēzijā tikai retais zina, kur atrodas Latvija. Taču šī godīgā nezināšana un tiešais, ar neviltotu interesi izteiktais jautājums "Kur Latvija atrodas?" man atstāja daudz labāku iespaidu nekā ārzemēs diemžēl nereti dzirdētie aplamie priekšstati un pat kategoriskie apgalvojumi par mūsu zemi. Diemžēl arī bēdīgi populārā Pola Holandera filma, kas tikko izraisījusi pamatotu sašutumu Latvijā un arī Zviedrijā, ar saviem absurdajiem apgalvojumiem sekmē šādu aplamu priekšstatu izplatīšanos. Bet, atbildot uz indonēziešu patiesas intereses raisītajiem jautājumiem par Latviju, man bija jādomā arī par mūsu pašu zināšanām. Ko caurmēra latvietis zina par Indonēziju?

Pirms došanās uz Indonēziju es paziņām teicu, ka "lidošu uz pasaules ceturto lielāko valsti", un neviens no maniem sarunu biedriem tā arī nemācēja pateikt, kas ir šī valsts. Ka pasaules lielākā valsts ir Ķīna, to zināja katrs. Gandrīz katrs arī zināja pateikt, ka otra lielākā valsts iedzīvotāju skaita ziņā ir Indija. Katrs nešaubīgi par trešo lielāko valsti nosauca ASV. Taču tālāk zināšanu pietrūka. Vieni klusēja, citi minēja Krievijas Federāciju — kaut tajā ir gandrīz par sešdesmit miljoniem (Francijas iedzīvotāju skaits) cilvēku mazāk nekā Indonēzijā.

Dīvaini, cik maz mēs zinām par šīs milzu valsts likteni un vietu šodienas pasaulē.

Turpinājums sekos

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!