Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
No ikviena taisnīguma dzimst miers visiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.01.1998., Nr. 10 https://www.vestnesis.lv/ta/id/46632

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

No ikviena taisnīguma dzimst miers visiem

Vēl šajā numurā

15.01.1998., Nr. 10

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs visi pasaulē

No ikviena taisnīguma dzimst miers visiem

Viņa Svētības Jāņa Pāvila II vēstījums

Pasaules Miera dienas svinībās

1998. gada 1. janvārī

Turpinājums

no 1.lpp.

Taisnīgums balstās cilvēktiesību ievērošanā

2. Jau no pašas cilvēka dabas izriet viņa vispārīgās, neaizskaramās un neatņemamās tiesības. Tomēr šīs tiesības nepieder viņam vienam pašam. Mans augsti godājamais priekšgājējs pāvests Jānis XXIII šajā sakarībā ir teicis, ka personai ir “tiklab tiesības, kā arī pienākumi, kuri tieši un vienlaicīgi izaug no viņa paša dabas”1). Uz šā pareizā tiesību un pienākumu antropoloģiskā pamata, kā arī tiesību un pienākumu ciešām savstarpējām attiecībām balstās visas miera garantijas. Šīs cilvēktiesības pēdējos gadsimtos ir izteiktas gan dažādās attiecīgās deklarācijās, gan arī likumu krājumos, kuriem ir juridisks spēks. To pasludināšana ar pamatotu lepnumu tiek pieminēta to tautu un nāciju vēsturē, kuras ir meklējušas taisnīgumu un brīvību. Tiek pieminēta arī tāpēc, ka pēc acīm redzamiem pārkāpumiem pret indivīda un visas tautas cieņu, tieši cilvēktiesību pasludināšana bieži vien ir tikusi piedzīvota kā lūzuma punkts indivīdu un tautu vēsturē.

Pirms piecdesmit gadiem, pēc kara, kurš dažām tautām nozīmēja pat viņu tiesību uz esamību noliegumu, Apvienoto Nāciju ģenerālasambleja pasludināja Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Šī pieminētā formālā akta cēlonis bija skumjajā kara pieredzē nobriedusī griba svinīgā veidā apstiprināt vienlīdzīgas tiesības visām personām un tautām. Šajā dokumentā var izlasīt sekojošu apliecinājumu, kurš laika gaitā ir palicis nemainīgs: “Visu cilvēces ģimenes locekļu iedzimtās cieņas un viņu vienlīdzīgo un neatņemamo tiesību atzīšana veido pamatu brīvībai, taisnībai un mieram visā pasaulē”2). Ne mazāku vērību pelna dokumenta noslēguma vārdi: “Nekas no iepriekšminētā izklāsta nevar tikt interpretēts tā, it kā tas ietvertu kādas valsts, kādas grupas vai personas tiesības veikt kādu darbību vai iesākt kādu rīcību, kas vērsta uz tajā nosacīto tiesību un brīvību iznīcināšanu.”3) Tas ir ļoti sāpīgs fakts, ka šī norma arī vēl šodien bieži tiek atklāti pārkāpta ar apspiešanu, konfliktiem, korupciju vai viltīgāk — mēģinot Vispārējās deklarācijas formulējumus interpretēt jaunā veidā, kurā reizēm pat apzināti tiek izkropļota to labi saprotamā jēga. Deklarācija ir jāievēro visā pilnībā gan pēc burta, gan arī pēc gara. Tā ir un paliek — kā konstatēja pāvests Pāvils VI — viens no vislielākajiem iemesliem, lai Apvienotās Nācijas varētu lepoties, “it īpaši ja ņemam vērā tai piešķirto nozīmi būt drošam ceļam uz mieru”4).

Sagaidot Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas piecdesmito gadadienu, kura tiks svinīgi atzīmēta šogad, ir īsti vietā atgādināt, ka “iestāšanās par cilvēktiesībām un to aizsardzība ir temats ar pirmšķirīgu nozīmi starptautiskajai sabiedrībai”5). Uz šo gadadienu kā smagas ēnas gulstas citas atrunas, par kurām pašām jārunā, paturot prātā divas būtiskas cilvēktiesību jēdziena īpašības, un proti, to universālumu (vispārīgumu) un to nedalāmību. Šīs pamatiezīmes ir droši jāuzsver, lai atspēkotu to cilvēku kritiskās piezīmes, kuri grib izmantot kultūru atšķirību argumentu, lai attaisnotu cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī tos, kas cilvēka cieņas jēdzienu iedzen ļoti šauros rāmjos, kuros tiek izslēgts jebkurš likumīgs saturs cilvēka sociālajām un ekonomiskajām tiesībām, kā arī tiesībām uz kultūru. Universalitāte un nedalāmība ir divi vadošie principi, kuri norāda uz nepieciešamību iesakņot cilvēktiesības dažādās kultūrās un precīzāk noteikt to juridisko statusu, lai nodrošinātu to pilnīgu respektēšanu.

Cilvēktiesību respektēšana nenozīmē tikai šo tiesību aizsargāšanu ar likuma palīdzību, tā pieprasa ievērot visus aspektus, kuri izaug no cilvēka cieņas jēdziena, kurš ir katra likuma pamatā. Šai perspektīvā redzams, cik liela nozīme ir rūpēm par cilvēka pienācīgu audzināšanu. Ir jāpievērš uzmanība cilvēktiesību paplašināšanai: tā izaug no mīlestības uz cilvēku kā tādu, jo mīlestība “iziet ārpus tā, ko spēj paveikt taisnīgums”6). Šo darbību ietvaros jācenšas pēc tā, lai nodrošinātu ģimenes tiesību aizsardzību, jo ģimene ir “dabiskais sabiedrības stūrakmens”7).

Globalizācija solidaritātes atmosfērā

3. Plašās ģeopolitiskās pārmaiņas, kuras no 1989. gada sekoja viena otrai, pavadīja īsti apvērsumi sabiedriskajā un saimnieciskajā sfērā. Saimnieciskās un finansu sfēras globalizācija no šā brīža ir kļuvusi realitāte, un aizvien redzamākas kļūst ar informātikas tehnoloģiju saistītā straujā progresa sekas. Mēs stāvam pie jauna laikmeta sliekšņa, kas nes sev līdzi lielas cerības, bet arī satraucošus jautājumus. Kādas sekas izraisīs patlaban notiekošās pārmaiņas? Vai visi cilvēki varēs gūt labumus no visu pasauli aptverošā tirgus? Un visbeidzot — vai visiem būs iespēja dzīvot miera apstākļos? Vai attiecības starp valstīm kļūs harmoniskākas, jeb arī starp tautām un nācijām pastāvošā saimnieciskā sacensība un sāncensība cilvēci ievedīs vēl lielākā nedrošībā?

Lai ceļā uz globalizāciju sasniegtu taisnīgāku sabiedrību un stabilāku mieru pasaulē, neatliekams starptautisko organizāciju pienākums ir dot savu ieguldījumu, lai vairotos atbildības apziņa par kopējo labumu. Taču šā mērķa labad nedrīkst atstāt bez ievērības nevienu cilvēcisku personu, tai jāatrodas katra sociālā projekta centrā. Tikai tā Apvienotās Nācijas kļūs par patiesu “nāciju ģimeni”, kā tas atbilst to sākotnējam uzdevumam “veicināt sociālo progresu un labākus dzīves apstākļus plašākas brīvības kontekstā”8). Lūk, ceļš, kā radīt pasaules sabiedrību, kura būtu dibināta uz “savstarpēju uzticību, savstarpēju atbalstu un savstarpēju cieņu”9). Uzdevums, tātad, ir rūpēties par to, lai globalizācija notiek solidaritātes atmosfērā un lai tā neved pie izstumšanas . Tas ir acīmredzams taisnīguma pienākums, no kura izriet ievērojamas morālās sekas, kas attiecas uz tautu saimnieciskās, sociālās, kultūras un politiskās dzīves organizēšanu.

Smagā ārējo parādu nasta

4. Vājā finansiālā un saimnieciskā potenciāla dēļ dažas nācijas riskē tikt izslēgtas no pasaules mērogā izaugušās ekonomiskās apvienošanās. Citām turklāt ir lielāki resursi, tomēr tās dažādu iemeslu dēļ diemžēl nespēj no tiem gūt kādu labumu: nemieru un iekšējo konfliktu dēļ, piemērotu struktūru trūkuma dēļ, apkārtējās vides izdemolētības dēļ, pieaugošās korupcijas un kriminalitātes un citu iemeslu dēļ. Globalizācijai jābūt saistītai ar solidaritāti. Tāpēc pienākas iedalīt speciālu palīdzību tām zemēm, kuras pašas saviem spēkiem nespēj pievienoties pasaules tirgum, lai tās spētu pārvarēt savu pašreizējo pagrimuma stāvokli. Taisnīgums mums liek iedalīt šo palīdzību. No patiesas “nāciju ģimenes” neviens nedrīkst tikt izslēgts; gluži otrādi, — vājākos un trauslākos ir jāatbalsta, lai viņi var pilnībā atraisīt savas spējas.

Šeit es gribēju pieskarties vienai no vislielākajām problēmām, ar kurām jācīnās nabadzīgajām valstīm. Ar to es domāju ārējo parādu smago nastu, kas nospiež šo tautu ekonomiku un līdz ar to kavē viņu sociālo un politisko progresu. Šajā jomā pēdējā laikā parādās jaunas iniciatīvas no starptautisko finansu institūciju puses. Tas ir nozīmīgs mēģinājums sistemātiski dzēst šo ārējo parādu. Man ir dziļa pārliecība, ka, elastīgi pielietojot paredzētos noteikumus, būs iespējams tik tālu pavirzīties uz priekšu, lai visas valstis, kurām ir tiesības tikt iekļautām šajā procesā, jau sākot ar 2000. gadu, no tā gūtu reālu labumu. Bagātākās zemes varētu daudz dot, tādējādi nodrošinot minētās iniciatīvas.

Parādu jautājumi pieder pie problēmām, kurām ir tālejošas sekas: ilgstoša, bieži vien galēja nabadzība un aizvien pieaugoša nevienlīdzība, kas pavada globalizācijas procesu. Ja mērķis ir globalizācija bez atsevišķu cilvēku un grupu atstumšanas sabiedrības pabērnu lomā, tad mēs nedrīkstam pieļaut tādu pasauli, kurā viens otram līdzās dzīvo ļoti bagātie un ļoti trūcīgie; tie, kam nekā nav, kam trūkst pat minimālo līdzekļu iztikai, un ļaudis, kuri neapvaldīti izšķērdē to, kas citiem ir dzīves nepieciešamība. Šādi kontrasti ir apvainojums cilvēka cieņai. Noteikti netrūkst piemērotu līdzekļu, lai novērstu nabadzību; to var sasniegt, aicinot visas pasaules ekonomiskās institūcijas ieguldīt savas investīcijas trūcīgo valstu saimniecībā. Bet tas tomēr pieprasa, lai starptautiskā sabiedrība gribētu darboties ar pienācīgo korektumu. Šai virzienā ir sperti slavējami soļi, bet, lai iegūtu atrisinājumus, kas nebūtu īslaicīgi, nepieciešamas visu valstu koncentrētas pūles, tai skaitā to valstu, kurām šī palīdzība nepieciešama.

Mums ir vajadzīga kultūra, kurā valda likumība

5. Ko var sacīt par dažādu zemju iekšienē pastāvošo ievērojamo nevienlīdzību? Galējas nabadzības parādība — lai kur arī tā parādās —, tā ir vislielākā netaisnība. Tās izskaušanai ir jābūt prioritātei gan nacionālā, gan internacionālā plāksnē.

Nedrīkst noklusēt arī par korupcijas sērgu, kas apdraud daudzu tautu saimniecisko un politisko attīstību. Tā ir aizvien pieaugoša parādība, kas viltīgi ieslidinās daudzās sabiedrības sfērās, pie kam tiek burtiski piesmiets likums un samīdīti taisnīguma un patiesības principi. Korupciju ir grūti apkarot, jo tā pieņem daudz un dažādas formas: kad to apslāpē vienā vietā, tā nereti iespiežas citā. Jau korupcijas nosodīšana vien prasa drosmi. Lai sekmīgi cīnītos ar korupciju, ir nepieciešama stingra vadošo darbinieku griba un pašaizliedzīga visu pilsoņu palīdzība. Pilsoņu, kurus pašus sargā skaidri izteikta morālā apziņa.

Smaga atbildība šajā cīņā, acīmredzot, gulstas uz valsts ierēdņiem. Viņu uzdevums ir iestāties par likumu pareizu pielietošanu un visu valsts administrācijas darījumu legalitāti. Valsts kalpo pilsoņiem kā tautas mantas pārvaldnieks, un tai šo mantu jālieto kopējam labumam. Laba pārvalde nozīmē precīzu kontroli un visu saimniecisko un finansiālo darījumu korektumu. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka sabiedrības labumam domātie līdzekļi kalpo citām, privātām vai pat kriminālo aprindu interesēm.

Negodīga sabiedrisko naudas līdzekļu pielietošana it sevišķi aizskar trūcīgo intereses; viņi pirmie cieš, kad trūkst līdzekļu sociālajiem un citiem dienestiem, kuriem jānodrošina personas attīstība. Bet, kad korupcija iespiežas tiesu sistēmā, atkal tieši trūcīgie ir tie, kuri visasāk izjūt tās sekas: vilcināšanās, nekompetence, nožēlojams stāvoklis tiesu struktūrās, pienācīgas aizstāvības trūkums. Trūcīgajiem bieži vien nekas cits neatliek, kā paciest šīs ļaunprātības.

Sevišķi smagas netaisnības veidi

6. Ir vēl citi netaisnības veidi, kuri apdraud mieru. Es vēlētos šeit nosaukt divus no tiem: pirmām kārtām to, ka nav iespējams jebkuram saņemt kredītu uz pieņemamiem noteikumiem . Trūcīgie ļoti bieži ir spiesti palikt ārpus normālajiem saimnieciskajiem mehānismiem vai arī griezties pie nekautrīgiem augļotājiem, kuri pieprasa pārmērīgi augstus procentus; sekas ir viņu jau tā bēdīgā stāvokļa pasliktināšanās. Tāpēc visu pienākums ir iestāties, lai viņiem nodrošinātu līdztiesīgu pieeju kredītam ar taisnīgiem noteikumiem par pieņemamu cenu. Dažādās pasaules vietās reāli eksistē tādas finansiālās institūcijas, kur izsniedz nelielus kredītus ar labvēlīgiem procentiem personām, kurām tie nepieciešami. Šāda iniciatīva ir jāatbalsta, jo, tieši šo ceļu ejot, var nonākt pie apkaunojošās augļošanas sērgas izravēšanas: rūpējoties par to, lai visiem ir pieejami finansiālie līdzekļi, kuri varētu nodrošināt cilvēka cieņai atbilstošu attīstību ģimenēm un cilvēku grupām.

Un ko lai saka par diemžēl pieaugošo vardarbības epidēmiju pret sievietēm un bērniem ? Tā šodien ir kļuvusi par vienu no sfērām, kur visvairāk tiek sabradātas cilvēktiesības, par sfēru, kas ir kļuvusi par terora instrumentu: sievietes ķīlnieču lomā, barbariski noslepkavoti bērni. Tā arī ir vardarbība — piespiedu prostitūcija un bērnu pornogrāfija, tāpat arī mazgadīgo izmantošana smagos darbos verdzības apstākļos. Lai palīdzētu apturēt šos vardarbības veidus, nepieciešamas konkrētas iniciatīvas, jo sevišķi piemēroti juridiski pasākumi gan nacionālajā, gan starptautiskajā mērogā. Kā redzams, šeit obligāti nepieciešams nenogurstošs darbs audzināšanas un kultūras iesakņošanas laukā, lai — kā bieži uzsvērts agrākajos vēstījumos — tiktu atzīta un ievērota katras personas cieņa. Jo ir kāda komponente, kas nedrīkst iztrūkt nevienā no visas cilvēces etniskajām kultūrām un nevienā no atsevišķajām personām: apziņa, ka cilvēka cieņu pelna visi vienādā mērā, ka visus nepieciešams vienādi respektēt un ka visām personām ir vienādas tiesības un vienādi pienākumi.

Vairot mieru un taisnīgumu

ir visu un katra atsevišķā cilvēka uzdevums

7. Miers visiem dzimst no katra cilvēka taisnīguma. Neviens nevar izvairīties no šā cilvēcei izšķirošā un svarīgā uzdevuma. Un uz atbildīgu darbību savā kompetences sfērā tiek aicināts ikviens vīrietis un ikviena sieviete. Es vēršos ar aicinājumu vispirms pie jums, valstu vadītāji un atbildīgie par tautām, kuriem ir uzlikta visaugstākā atbildība par tiesisku valsti katrā zemē. Izpildīt šo augsto amatu, protams, nav viegli, bet tas ir viens no vissvarīgākajiem jūsu uzdevumiem. Lai valstu iekārtas, kurās jūs kalpojat, ir taisnīguma garants un veicina pilsoniskās apziņas nemitīgu pieaugšanu.

Taisnīga miera veidošana pieprasa arī visu sabiedrības slāņu līdzdalību, gan katram savā sfērā, gan arī sadarbībā ar citām sabiedrības grupām. Es gribu iedrošināt vispirms jūsu skolotājus , kas veic jaunās paaudzes audzināšanas un izglītošanas darbu: audziniet to morālo un sabiedrisko vērtību garā, iesakņojot viņos dziļu tiesību un pienākuma apziņu, sākot no pašas skolas morālā klimata. Audzināt taisnīgumam, lai tādā veidā audzinātu mieram, — tas ir jūsu vissvarīgākais uzdevums.

Audzināšanā neaizvietojama ir ģimene, kura ir visnozīmīgākā vide jauno paaudžu veidošanā. No jūsu piemēra, mīļie vecāki, lielā mērā atkarīga jūsu bērnu morālā stāja: tā veidojas no attiecību stila, kāds valda ģimenē un ārpus tās. Ģimene ir pirmā dzīves skola, un tajā iegūtās rakstura īpašības ir izšķirošas personas tālākai attīstībai.

Visbeidzot es uzrunāju jūs, visas pasaules jaunieši, kuri spontāni tiecaties pēc taisnīguma un miera: saglabājiet tieksmi pēc šiem ideāliem un lai jums pietiek izturības un pacietības tos īstenot jūsu konkrētajos dzīves apstākļos. Esiet gatavi atraidīt kārdinājumus un vilinājumus sekot viltus panākumu un bagātības mirāžai, toties mācieties priecāties par to, kas ir patiess un labs, pat ja šī nostāja prasa upurus un liek iet pret straumi. Tā “no ikviena taisnīguma izaugs miers visiem”.

Līdzjūtība un solidaritāte — ceļš uz mieru

8. Straujiem soļiem tuvojas 2000. gada jubileja. Kristiešiem tas ir laiks, kas īpaši veltīts Dievam, vēstures Kungam, kas atgādina visiem, ka radība ir dziļi atkarīga no Radītāja. Bet bibliskajā tradīcijā jubilejas gads — tas bija arī laiks, kurā vergus atlaida brīvībā, zemi atdeva tās likumīgajiem īpašniekiem, atlaida parādus, un visa tā rezultātā tika atjaunota konsekventa vienlīdzība starp visiem tautai piederīgajiem. Tātad — jubilejas gads — tas ir īpaši labvēlīgs laiks, lai īstenotu to taisnīgumu, kas ved uz patiesu mieru.

Kristieši ir aicināti ticības spēkā uz Dievu, kas ir Mīlestība, un līdzdalības dēļ Kristus universālajā atpestīšanas darbā izturēties taisnīgi un dzīvot ar visiem mierā, jo “Jēzus mums nevis vienkārši uzdāvināja mieru, bet Viņš mums deva savu mieru kopā ar savu taisnīgumu. Jo Viņš ir miers un taisnīgums, tāpēc Viņš var kļūt par mūsu mieru un taisnīgumu”10).

Šos vārdus es sacīju pirms gandrīz divdesmit gadiem, bet uz pašreizējo tālejošo pārmaiņu fona to jēga kļūst konkrētāka un aktuālāka.

Šodien vairāk nekā jebkad tiek pieprasīta īpašība, kas atbilst kristīga cilvēka stājai, — mīlestība uz nabadzīgajiem, vājajiem un cietējiem. Lai praktiski realizētu šīs augstās prasības, ir pilnīgi jāatmet viltus vērtības, kuras liek meklēt savu personīgo labumu: varu, baudas, iedzīvošanos bagātībā par katru cenu. Jā, tieši uz šo radikālo atgriešanos ir aicināti Kristus mācekļi. Visi tie, kas pieliek pūles, lai ietu pa šo ceļu, patiesi pieredzēs, kas ir “taisnīgums, miers un prieks Svētajā Garā” (Rom 14, 17) un nobaudīs “kā augli mieru un taisnīgumu” (Ebr 12, 11).

Kristiešiem visā pasaulē es vēlos atkārtot Vatikāna II koncila pamācību: “Vispirms ir jāievēro taisnīguma prasības, lai nepiedāvātu kā mīlestības dāvanu to, kas jāatdod kā parāds, sekojot taisnīguma prasībām”11). Patiesi solidāra sabiedrība rodas tad, kad turīgie neaprobežojas ar to, ka no savas pārpilnības dod to, kas paliek pāri, lai palīdzētu nabagajiem. Nepietiek arī tikai piedāvāt materiālus labumus: ir vajadzīgs līdzcietības un solidaritātes gars, kas palīdz saprast, ka iespēja palīdzēt saviem postā nonākušajiem brāļiem un māsām ir pagodinājums. Šodien mēs varam sastapt gan kristiešus, gan arī citu reliģiju pārstāvjus un daudzus citus labas gribas cilvēkus, kuri ilgojas pēc aicinājuma uz vienkāršu dzīves veidu, lai taisnīga visu labumu sadale varētu kļūt par īstenību. Kas dzīvo postā, vairs nevar ilgāk gaidīt: tagad viņam ir vajadzīgs dzīvei nepieciešamais un tāpēc viņam ir tiesības to saņemt tūlīt.

Svētais Gars darbojas pasaulē

9. Ar pirmo Adventa svētdienu sākās tiešās sagatavošanās Lielajai 2000. gada jubilejai otrais gads. Tas ir veltīts Svētajam Garam. Cerības Gars darbojas pasaulē. Viņš ir klātesošs to cilvēku nesavtīgajā kalpošanā, kuri strādā izstumto un cietēju labā, kuri uzņem ieceļotājus un bēgļus, kuri drosmīgi atsakās no atsevišķu personu vai veselu grupu diskriminācijas etnisku, kulturālu vai reliģisku iemeslu dēļ. Pavisam īpašā veidā Viņš ir klātesošs to cilvēku augstsirdīgajā darbībā, kas ar pacietību un izturību turpina veicināt mieru un izlīgšanu starp tiem, kuri kādreiz bija ienaidnieki un pretinieki. Lūk, cerības zīmes, kuras iedrošina meklēt taisnīgumu, kas ved uz mieru. Evanģēlija vēsts kodols ir Kristus — miers un izlīgšana visiem. Viņa vaigs apgaismo ceļu cilvēcei, kura gatavojas pārkāpt trešā gadu tūkstoša slieksni.

Lai Viņa taisnīgums un Viņa miers tiek dāvināts visiem cilvēkiem bez izņēmuma!

“Tad tuksnesis kļūs par dārzu un dārzs tiks uzskatīts par mežu. Un tuksnesī iemājos taisnīgais spriedums, un dārzā apmetīsies taisnība. Un taisnības darbs būs miers, bet taisnības auglis — miera pilns klusums un drošība uz mūžīgiem laikiem.”

1) Enciklika Pacem in terros ( Miers virs zemes — red.) (1963. g. 11. aprīlī), I: AAS 55 (1963), 259.

2) Cilvēktiesību vispārīgais skaidrojums, Preambula.

3) Turpat, 30. nodaļa.

4) Vēstījums Valstu prezidentiem 28. Apvienoto Nāciju ģenerālasamblejā par godu 25.gadadienai kopš Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas (1973.gada 10.decembrī): AAS 65 (1973.), 674.

5) Vīnes deklarācija, Vispasaules konference par cilvēktiesību jautājumiem (1993. gada jūnijs), Preambula.

6) Vatikāna II ekumeniskais koncils, Pastorālā konstitūcija par Baznīcu mūsdienu pasaulē Prieks un cerība , 78.

7) Cilvēktiesību vispārīgais skaidrojums, 16 ¤3. Sal. Ģimenes tiesību harta (1983. g. 22. oktobris). L'osservatore Romano , vācu val. Nr. 48 (1983. g. 2. dec.) S. 1. 4–5.

8) Apvienoto Nāciju statūti, Preambula.

9) Jānis Pāvils II, Uzruna Apvienoto Nāciju ģenerālasamblejā (1995. gada 5. oktobrī), 14: L'osservatore Romano , vācu val. Nr. 41 (1995. gada 13. oktobrī), 4. lpp.

10) Jānis Pāvils II, Homīlija Amerikāņu stadionā Ņujorkā (1979. gada 2. oktobrī).

11) Dekrēts par laju apustulātu, 8.

Tulkojumu sagatavojusi avīzes “Solis” redakcija. Atbildīgā redaktore Silvija Fricberga

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!