Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ir pienācis savu pievienoto vērtību laiks. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.01.1998., Nr. 10 https://www.vestnesis.lv/ta/id/46626

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

ĶTR vēstnieks atvadās

Vēl šajā numurā

15.01.1998., Nr. 10

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ir pienācis savu pievienoto vērtību laiks

Ministru prezidents Guntars Krasts — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums

no 1.lpp.

Tātad mums ir jāsakārto sava saimniecība, lai mēs stabili varētu ieiet pasaules tirgos, lai mēs nepaliktu kā izolēta valsts uz daudziem gadu desmitiem. Domāju, ja mums patlaban nebūtu šādas iespējas integrēties Eiropā, mūsu attīstības tempi būtu pavisam citādi. Lai valsti kaut cik sakārtotu, tas prasītu 20—30 gadus jeb viena cilvēka pieredzes mūžu. Tas būtu kaut kas pavisam cits.

Mēs to nenovērtējam. Lielākā daļa cilvēku pat nesaprot, ka maldīga ir ilūzija, ka mēs paši, balstoties uz kaut kādu neesošu tautas pieredzi, veiksmīgi noteiksim un analizēsim prioritāros virzienus un sekmīgi tos realizēsim. Tā taču ir pasaules pieredze, ko mēs izmantojam, kas cilvēcei vispār raksturīga. Tā jau nav sevis noniecināšana. Tā ir spēja izmantot pieredzi. Ar to cilvēks atšķiras no dzīvnieku pasaules, kur katrs dzīvo ar savu pieredzi. Tā ir iespēja apmainīties ar informāciju. Šī mums ir unikāla iespēja. Tas arī būtu jāpasniedz tādā formā, ka integrācija Eiropā mums ir unikāla iespēja izmantot ļoti plašu pieredzi.

Domāju, ka šī plaisa starp valdību un sabiedrību nevar būt ilgstoša. Tas gluži vienkārši ir tāds neliels protests sakarā ar to, ka ir pietrūcis vēlmes un daudzos gadījumos arī iespēju uzzināt, ko šī vārdkopa “integrācija Eiropā” vispār sevī slēpj.

— Daudziem cilvēkiem rada bažas tas, ka iestāšanās Eiropas Savienībā varētu radīt sarežģījumus pilsonības un naturalizācijas jautājumos. Par to, šķiet, raizējas arī jūsu partija — “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK —, ka nāksies pieņemt ES “spēles noteikumus”.

— Manā partijā — “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK — nav īpašu bažu par to, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, mums būtu jāpieņem kādi īpaši noteikumi. Pilsonības likums, kas pašlaik ir spēkā, dod visiem tiem, kas vēlas, iespēju līdz 2005.gadam pieteikties pilsonības iegūšanai. Es personīgi neprognozēju, ka mēs iekļausimies Eiropas Savienībā pirms 2005.gada. Bet, ja arī iekļausimies pirms 2005.gada, uzskatu, ka Eiropas Savienība atkal ir viens no tiem lieliskajiem buferiem, kas mums šīs tagadējās pretrunas un problēmas palīdzēs risināt. Jo Latvija tādā gadījumā būs Eiropas Savienības valsts. Un tiem, kas līdz tam nebūs izjutuši vēlmi integrēties šajā Eiropas Savienības valstī — Latvijā, kas neapšaubāmi būs stabila un droša, un kas nevarēs tikt pievienota kādai citai valstij, šajā laikā viedoklis būs mainījies.

— Cita loka jautājums. Kā jūs, esot valsts centrālās varas vadībā, vērtējat pagājušajā gadā iezīmējušās valsts centrālās varas un pašvaldību domstarpības — gan Saeimai gandrīz pusgadu kavējoties ar grozījumiem likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu”, gan pašvaldībām skaļi protestējot pret, viņuprāt, pārāk niecīgo daļu šī gada valsts kopbudžetā. Vai šīs un citas nesaskaņas, jūsuprāt, neliecina par iespējamu centrālās varas un pašvaldību attiecību krīzi? Varbūt Saeimā trūkst tāda politiska spēka, kas tieši pārstāvētu pašvaldību intereses?

— Nē, es nedomāju, ka pašvaldību intereses Saeimā nav pārstāvētas — deputāti taču nāk katrs no savas pašvaldības, un katrā frakcijā es zinu vismaz divus trīs deputātus, kas paši kādreiz bijuši aktīvi pašvaldību darbinieki. Tādēļ pieņēmums, ka pašvaldību intereses Saeimā nav pārstāvētas, manuprāt, ir kļūdains.

Un es nedomāju, ka protesti un valdības un pašvaldību dažādie budžeta projekta vērtējumi būtu kādas krīzes simptomi — varbūt pat vēl asāka cīņa rodas starp valdību un atsevišķām ministrijām, kad tās cīnās par saviem resursiem, tikai tā varbūt tik ļoti neizlaužas uz āru. Pašvaldības sadarbībā ar Finansu ministrijas ierēdņiem var sekot budžeta projekta proporciju noteikšanai jau to izstrādes laikā, bet saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu budžeta projekta apspriešanā tieši tās iesaistās tikai beigu fāzē, kad notiek paplašinātā Ministru kabineta sēde ar pašvaldību pārstāvju piedalīšanos.

— Vai tādā gadījumā pašvaldību protesti būtu uzskatāmi vienkārši par skaļāku kliegšanu?

— Diemžēl tāda pieredze pie mums ir izveidojusies — katrs par savu budžeta daļu cīnās ar visiem iespējamiem līdzekļiem, pat tādiem, ko par solīdiem nosaukt būtu visai grūti. Tā, piemēram, Latvijas Pašvaldību savienība bija nosūtījusi uz Eiropas Savienību vēstuli, kurā žēlojās par centrālās varas pārkāpumiem pret pašvaldībām. Šāda vēstule bija acīm redzami izdevīga tiem Eiropas politiķiem, kuri konservatīvi nevēlas Eiropas tālāko paplašināšanos vai vismaz cenšas to pēc iespējas novilcināt — viņiem radās kārtējais arguments apgalvot, ka Latvija, lūk, galīgi nav gatava ieiešanai Eiropā.

Neiegrimstot tālākās diskusijās par to, kāds ir šī gada budžets — tas ir tāds, kāds mūsu apstākļos ir iespējams —, jāmaina būtu arī pašvaldību viedoklis par līdzekļu iegūšanas veidu. Tos var saņemt, ne tikai sadalot valsts centrālo budžetu, bet arī — un lielākoties — veicinot savā teritorijā uzņēmējdarbības aktivitāti. Un pašvaldības Latvijā, ar ļoti retiem izņēmumiem, diemžēl to pilnīgi neizprot.

Tā, piemēram, Rīgā, lai parakstītu zemes nomas līgumu, ir nepieciešami vismaz divi gadi. Tādēļ šeit uzņēmumam ražošanas uzsākšanai gadījumā, ja trūkst atbalstītāju aiz pašvaldības augstajām, pareizāk sakot, biezajām sienām, ir vajadzīgi daudzi gadi.

Arī Valsts kontroles atzinumi par daudzu pašvaldību līdzekļu izlietojumu ir, varētu teikt, pat graujoši. Finansu disciplīna tur ir daudz sliktāka nekā valsts iestādēs. Faktam, ka mūsu mērķis ir bezdeficīta budžets, ir jāliek rūpīgāk pārdomāt savu līdzekļu sadalījumu gan ministrijās, gan pašvaldībās.

— Bet Latvijā pašvaldību ir vairāk nekā sešsimt, turpretī valdība tikai viena. Acīmredzot arī psiholoģiski šis spiediens ir smags...

— Mēs neko citu nevaram darīt. Mēs nevaram pārliecināt sabiedrību maksāt lielākus nodokļus, tātad mums ir tik līdzekļu, cik ir, un ar tiem mums jāiztiek.

— Šajā pašā sakarā — televīzijas uzrunā Vecgada vakarā jūs teicāt, ka sliktāk nebūs, būs tikai labāk. Skaidrs, ka svētku vakarā šo apgalvojumu pamatot nebija laika, varbūt varat izdarīt to tagad?

— Valsts sakārtošanas temps turpinās pieaugt, turklāt — kvalitatīvi. Latvijas integrāciju Eiropā var nosaukt par šī procesa “serdeni” — līdzekli, kas mums palīdz virzīties taisni, bez nevajadzīgiem līkločiem.

Kas man ļāva izteikt šādu optimistisku apgalvojumu? Fakts, ka mūsu valsts ekonomiskā bāze nostiprinās, veido tam stabilu pamatojumu. Pagājušā gada deviņos mēnešos valsts iekšzemes kopprodukts pieauga par 5,6 procentiem. Turklāt trešajā ceturksnī šis pieaugums bija 7,6 procenti attiecībā pret to pašu iepriekšējā gada periodu, un tas ir visaugstākais rādītājs laikā, kopš Latvija atguvusi neatkarību. Turklāt pieaugums vērojams visās tautsaimniecības nozarēs, pat lauksaimniecībā — 2,3 procentu apjomā.

1998.gadā iekšzemes kopprodukta pieaugums tiek prognozēts jau septiņu procentu līmenī. Konservatīvākā — Finansu ministrijas — prognoze ir pieci procenti.

Tas viss liecina par to, ka valsts ekonomika atkopjas un līdzi tiek rautas visas nozares. Arī laukos ir sākusies celtniecība, tātad arī bez statistikas datiem var redzēt ekonomiskās rosības tendences.

Mūsu galvenais uzdevums ir vides tālāka sakārtošana tā, lai reformu procesi kļūtu neatgriezeniski. Tāpēc es uzskatu, ka ekonomiskā bāze mums jau ir, un, ja tai pievienosies cilvēku izpratne un aktivitāte, tad mēs, protams, sliktāk dzīvot vairs nevaram. Mēs varēsim gan palielināt pensijas, gan palīdzēt tiem, kas paši savu labklājību vairot nespēj. Mēs varēsim palīdzēt arī jaunajai paaudzei, atbalstot izglītību. Tāpēc, manuprāt, ir pamats apgalvojumam, ka situācija valstī uzlabosies.

Neviens nedrīkstētu tikai noraudzīties un gaidīt mirkli, kad situācija jau būs stabila, lai tikai tad iesaistītos. Kaut gan, protams, šī nav totalitāra valsts, kur darbs bija katra obligāts pienākums. Mūsu apstākļos katrs gribot negribot tiek ierauts procesā. Un pieredze liecina, ka nav cilvēka, kurš nevarētu iesaistīties un atrast savu vietu demokrātiskā sabiedrībā un brīvā tirgus ekonomikā. Valstij, protams, ir jārūpējas par šīs iesaistīšanās iespējām — tā, lai netiktu likti mākslīgi šķēršļi, kā es minēju, kritizējot pašvaldības.

— Domājot par tikko aizsākušos gadu un gaidāmajiem Latvijai nozīmīgajiem notikumiem. Jautājums, protams, tiek uzstādīts ar īpašu zemtekstu: kas, jūsuprāt, būs atraktīvāks — Dziesmu svētki vai Saeimas vēlēšanas?

— Mēs esam pārāk negatīvi noskaņoti pret politiku. Diemžēl ir izveidojies viedoklis, ka viss, kas saistīts ar politiku, ir slikts. Tādēļ politiķi cenšas vairs nebūt politiķi, un savas politiskās karjeras pamatā viņi liek apgalvojumu, ka tas, ko viņi dara, nav politika, bet ka viņi gluži vienkārši ir atnākuši glābt tautu.

Saeimas vēlēšanas nav nedz svētki, nedz festivāls, nedz kāds piedzīvojums vispār. Tā gluži vienkārši ir valsts attīstības procesa sastāvdaļa. Tas ir darbs atšķirībā no Dziesmu svētkiem, kas uzskatāmi par mūsu garīgās kopības apliecinājumu. Un tas, ka mums vēlēšanas saistās ar plakātiem un pastiprinātu koncertdarbību, skaidrojams ar formu, kādā mēs organizējam šo notikumu, — ar to, ka partijas savu finansējumu meklē ārpus valsts budžeta. Tādēļ man pievilcīga šķiet Igaunijas pieredze, kur partijas ar ierobežotām summām tiek finansētas no budžeta un līdzekļu piesaistīšana no ārpuses ir liegta. Tātad politika tiek turēta tālāk no ekonomikas, lai abu intereses nesavītos. Vismaz pašreizējā valsts attīstības periodā šāds risinājums, manuprāt, ir daudz veiksmīgāks. Diezin vai mums šogad izdosies mainīt partiju finansējuma principus Latvijā, un Saeimas vēlēšanas vēl notiks pēc vecās kārtības, tomēr es ceru, ka nākotnē šī sistēma varētu tikt mainīta. Lai ekonomiskie grupējumi pārāk nesatuvinātos ar politiku — šī procesa negatīvās izpausmes bija jūtamas gan pirms neatkarības atgūšanas, gan tagad.

Latvija šajā ziņā vienmēr ir negatīvi izcēlusies — ar politisko un ekonomisko spēku pārāk ciešu kopā iešanu. Igaunijā tūlīt pēc neatkarības atgūšanas tika radīta labvēlīga vide vidējo un mazo uzņēmumu darbībai, bet pie mums tika sapņots par milzu firmām — ar tikpat milzīgu eksportpotenciālu, lielisku menedžmentu un spēju nodrošināt lielu nodarbinātību. Šeit varam atcerēties vareno “Pārdaugavu” un “SWH” vai idejas par milzīgo banku sektoru un Latviju kā Austrumeiropas Šveici. Šie milzīgie ekonomiskie grupējumi neļāva politiski sakārtot likumdošanu tā, lai nepieļautu gaidāmo banku krīzi vai sabiedrībai neizdevīgu privatizāciju.

Turpretī Igaunija ar šo slimību neslimoja. Kaut vai pagājušo rudeni — kad tur parādījās krīzes draudi sakarā ar ekonomikas “pārkaršanu” un trešajā ceturksnī ārējo maksājumu bilances deficīts sasniedza divpadsmit procentus, Starptautiskais valūtas fonds ieteica ierobežot banku iespējas kredītu izsniegšanā. Jāatzīmē, ka komercbanku darbības uzraudzības noteikumi Igaunijā līdz šim bija daudz brīvāki nekā Latvijā — pēc tam kad 1995.gadā mēs banku krīzes rezultātā zaudējām gandrīz ceturtdaļu iekšzemes kopprodukta, Latvijas banku uzraudzības kārtība bija kļuvusi daudz stingrāka. Un Igaunijas valdība, atšķirībā no Latvijas pirms 1995.gada krīzes, viegli panāca izmaiņas savā diezgan brīvajā banku uzraudzības kārtībā. Viņiem izdevās paaugstināt arī zemos kredītprocentus, tādējādi samazinot aizvien pieaugošo kredītu apjomu. Nekāda pretspiediena nebija. Tātad politisko un ekonomisko varu šķir nepieciešamā distance. Un Igaunija nepiedzīvoja arī 1995.gada krīzi, kad mūsu politiķi gluži vienkārši netika pie lemšanas, jo toreiz ietekmīgie grupējumi ja ne valdībā, tad Saeimā noteikti būtu nobloķējuši kādu stingrāku normatīvu pieņemšanu. Jo principi banku krīzes novēršanai atbilstoši starptautiskajai praksei valdībai bija zināmi, diemžēl netika realizēti.

Jūs esat ne tikai valstsvīrs un politiķis, bet arī profesionāls ekonomists. Kāda ekonomiskā skola ir jūsu paraugs, kas ir jūsu autoritātes pasaules tautsaimnieciskās domas attīstītāju vidū?

— Par autoritātēm mūsdienu modernajā ekonomikā runāt ir diezgan grūti, jo vairs nav tādas visaptverošas mācības, kādu rakstīja, piemēram, Markss. Nav arī tādas visaptverošas sistēmas, kur kāds speciālists, viena autoritāte saliktu visu pa plauktiņiem un pateiktu: valsti vajag organizēt pēc šādiem principiem.

Ja runājam vispār par ekonomiskajiem modeļiem, tad no politiķiem varētu minēt Mārgaretu Tečeri, kas ekonomiskajā plāksnē konservatīvo Angliju padarīja par visdinamiskāko un visliberālāko Eiropas valsti ar vislabākajām attīstības izredzēm. Protams, man ir simpātiski tie ekonomiskie modeļi, kas dod cilvēkam brīvību, kas nediskriminē, kas nebalstās uz kādu grupu interesēm, kas pieļauj, lai jebkurš varētu attīstīt savus talantus. Šobrīd laikam veiksmīgākais modelis, kas sevi veiksmīgi parāda un veiksmīgi funkcionē, ir Amerikas Savienoto Valstu ekonomiskais modelis — brīva tirgus ekonomika. Tur gan ir sava specifika — Amerikai ir milzīga mēroga ekonomika. Bet daudz grūtību bija jāpārvar, lai atrastu šādu modeli, kur pēdējos sešus gadus ir bijusi stabila augšupeja. Problēmas, ar kurām patlaban saskaras Eiropa — augsts bezdarba līmenis un aizvien lielākas jaunu darbavietu radīšanas grūtības — Amerika ir spējusi veiksmīgi pārvarēt. Bet tas viss ir bijis arī Amerikas pagātnē. Jo mūsdienās kāda ekonomiska modeļa izveidošana nedod garantijas, ka šis modelis būs dzīvotspējīgs un konkurētspējīgs pēc gadiem pieciem vai desmit.

Man ļoti simpātiska ir arī Jaunzēlandes radikālā ekonomisko reformu politika, ko tā uzsāka 1984. gadā. Jaunzēlande, atrazdamās pasaules 26 attīstītāko valstu grupā, uzsāka pat radikālākas reformas nekā mēs, tādas, ko Pasaules banka un Starptautiskais valūtas fonds iesaka vismazāk attīstītajām Āfrikas valstīm. Šo reformu rezultātā Jaunzēlande ievērojami uzlaboja valsts konkurētspēju. Mani pievelk tie ekonomiskie modeļi, kur valsts regulējošā roka maz iejaucas tautas saimniecībā, cilvēka dzīvē vispār.

Vai tieši tā mūsu sabiedrībai nevarētu būt psiholoģiska problēma — centralizētas ekonomikas apstākļos mēs esam pārāk pieraduši pie valsts “stingrās rokas”.

—Diemžēl jā, tā ir problēma. Mēs nākam no tās sistēmas, kur mēs bijām, kur bija iespaids, ka kādai autoritātei, stiprajai rokai jānoliek visu vietā, jānorāda, kurp iet, kas jādara, kad jāsāk un kad jābeidz. Tā tiešām ir problēma. Es ceru, ka Latvijā mēs spēsim saprast tās priekšrocības, kādas ir brīvam cilvēkam, tas ir, būt cilvēkam, kas pats vairāk nosaka savu likteni. Un kur valsts nejaucas vidū ar savu bīdošo pirkstu, kur ierēdņu armija neizdomā noteikumus, kas sīki reglamentē jebkuru cilvēka dzīves jautājumu, sākot ar skolu un beidzot ar vietas atrašanu kapsētā. Jo pasaules prakse liecina, ka brīvās ekonomikas valstis attīstās sekmīgāk. Amerikas Savienotās Valstis, pat Japāna pārdala mazāk iekšzemes kopprodukta nekā mēs. Eiropas Savienībā vidēji valsts pārdala vairāk nekā 46 procentus no nacionālā kopprodukta. Valsts ar savu gādīgo roku paņem nodokļos, nosaka dotāciju līmeni slimnīcām, skolām utt. Bet, ja salīdzina rezultātus — par smagajām saslimšanām, izglītības līmeni utt., tad konstatējam, ka tur, kur valsts ļoti maz pārdala savu kopproduktu, kur cilvēki paši tērē pašu nopelnīto, saslimstība nebūt nav augstāka, turpretī medicīna ir efektīvāka, izglītības sistēma ir efektīvāka. Tas prasa no cilvēka vairāk atdeves, vairāk pūļu, bet galu galā rezultāts tomēr ir daudz labāks. Nebūt nav tā, ka mūža garums ir ilgāks tajās valstīs, kur valsts vairāk regulē. Tā ka pašreiz mans modelis, kam es dodu priekšroku, ir tāds, kur valsts iejaukšanās ir minimāla, kur valsts novāc šķēršļus cilvēka brīvai, atraisītai darbībai, kur valsts nelobē kaut kādus pareizos grupējumus un spēkus, kuri nosaka toni valstī. Tas ir mans viedoklis.

— J ūs minējāt, ka Latvijā valsts pārdala 37 procentus kopprodukta, bet Eiropas Savienībā — 46.

— Vairāk nekā 46.

Tad jau iznāk, ka Latvija vairāk atbilst liberālākajam modelim nekā Eiropas Savienība?

— Tas tā ir. Es runāju par valsts iejaukšanos, par valsts regulējošo roku. Bet visur pasaulē viss ir relatīvs. Arī Eiropas Savienībā. Zviedrijā bija 71 procents valsts pārdales, tas bija visaugstākais skaitlis, pasaules rekords, izņemot, protams, centrālās plānošanas ekonomikas, kur tas ir 100 procentu. Tagad Zviedrija pārdala mazāk — 65—64 procentus. Arī Eiropā ir izprasta tendence par valsts regulējošo lomu. Un ir vēlme šo lomu pazemināt. Sava ietekme ir arī kultūras tradīcijām. Čempioni šajā ziņā — ar valsts minimālāko iejaukšanos — ir Singapūra un Honkonga, tur valsts pārdala mazāk kā 25 procentus. Bet te ir atkal daudz un dažādu uzslāņojumu, es šo faktu minēju tikai kā ilustrāciju, kādam modelim es dodu priekšroku. Tas nenozīmē, ka Eiropa tāpēc ir stagnantāka, neefektīvāka vai sliktāk darbojas nekā Latvija. Mūs šajā ziņā vispār grūti salīdzināt vairumā dzīves jomu, jo mūsu darbība ir ārkārtīgi nesakārtota, salīdzinot ar Eiropas Savienību.

Ja mēs skatāmies kaut vai pēc uzņēmējdarbības aktivitātes Latvijā — mums ir nedaudz vairāk nekā 10 uzņēmumu uz simt tūkstoš iedzīvotājiem nevalstiskajā ražošanā, bet Eiropas Savienībā šo uzņēmumu skaits ir starp 40 un 50 uz simt tūkstošiem. Tas liecina, ka uzņēmējdarbības aktivitāte Eiropas Savienībā ir daudz augstāka.

Tas nenozīmē, ka Eiropa nākotnē nesamazinās valsts regulējošo lomu, lai gan to nosaka arī dažādas specifiskas kultūras tradīcijas utt. Ir tā, ka sabiedrība ir pieradināta. Teiksim, būtu visai neiespējami šobrīd Zviedrijā uzsākt valsts pārdalītās daļas samazināšanu līdz 30 vai 25 procentiem. Tas ir neiespējami, tāpēc ka zviedru sabiedrība jau zināmā mērā, izņemot aktīvos uzņēmējus, ir pieradusi pie tā, ka visu samaksā sabiedrība caur nodokļiem — slimnīcas ir bez maksas utt. Bet viņi paši apzinās, ka tā ir problēma. Jo zūd motivācija jaunatnei censties, iegūt augstākus amatus, dibināt firmas. Tieši pretēji — talantīgākie speciālisti dodas uz citām valstīm, kur algas ir daudz diferencētākas, kur nodokļi nav tik nivelējoši. Tā ir liela problēma, ko tagad risina pasaule kopumā. Eiropa, ņemot vērā tās senās kultūras tradīcijas un sabiedrības lomu katra indivīda aizsargāšanā, pašlaik darbojas šādā modelī.

Bet šī aizsargātība, no otras puses, atkal mazina indivīda aktivitāti, ko es jau minēju, un nerosina, neveido vidi, kurā cilvēks varētu būt ieinteresēts, lai viņam būtu iespējas ātri un viegli uzsākt kādu citu darbību, ja viņš jau kādā darbībā ir izkritis. Teiksim, Amerikā cilvēks atrod darbu astoņas līdz desmit reizes īsākā laikā nekā tas ir Eiropā. Bet Eiropā cilvēks ir aizsargāts, un šī aizsargsabiedrība uzņemas atbildību par cilvēku, tāpēc viņš arī necenšas meklēt sev jaunu darbavietu. Un viņš arī nav apbēdināts, ja valsts nedod tik labvēlīgus un vieglus nosacījumus uzņēmējdarbības uzsākšanai, kā tas ir Amerikā, kur nav gandrīz nekādu ierobežojumu, lai nodibinātu uzņēmumu un uzsāktu kādu jaunu darbību: ja tu esi nodokļu maksātājs, vari sākt vai nākamajā dienā. Eiropā tā ir diezgan sarežģīta procedūra, tur atkal ir citi principi.

Par to varētu runāt ilgi, es vienkārši iezīmēju to struktūru, kas ir šobrīd pieņemamākais modelis, ko mums, teiksim, nemaz nevajag kopēt. Eiropa nemaz neprasa, lai mēs to darītu, ka mums būtu vajadzīgs simtiem ierēdņu, kas sīki reglamentētu, kurā vietā un kā ir jānodrošina veselības aizsardzības sistēma, kādam ir jābūt nodokļu līmenim utt.

Kāds gluži personisks jautājums — tajā laikā, kad valsts garā roka Latvijā noteica visu, jūs visai sekmīgi žurnālā “Dadzis” rakstījāt feļetonus. Kā ir tagad — vai nenodarbojaties ar to tālab, ka ir mainījusies ekonomiskā situācija un arī “Dadzis” vairs neiznāk? Bet varbūt klusībā rakstāt un mēs to varēsim lasīt pēc gadiem?

— Jāteic, ka nemaz tik brīvi es nerakstīju. Un arī tik milzīga man šī aizraušanās nebija. Pat vairāk — mani sāka tur koriģēt — es atļāvos nedaudz kaut kādas brīvības... Un tad šī iemesla dēļ es arī pārtraucu rakstīšanu. Bet es neizslēdzu, ka tas droši vien būs mans pienākums — uzrakstīt savus memuārus. Un tajos šur tur būs arī humors, jo man tāds literārais stils ir patīkamāks.

Tad tā tomēr nav, ka valdības vadītājs vairs nemaz nedrīkst jokot?

— Nē, tā nav. Varbūt tas izskatās tā uz ārpusi, es varbūt esmu nedaudz par piesardzīgu, jo prese jebkuru izteikumu, kas varētu būt divdomīgi saprotams, sāk pēc tam ilgi tulkot un pārtulkot. Un tāpēc es šobrīd esmu piesardzīgāks pat varbūt vairāk, nekā vajadzētu. Bet gan valdības sēdēs, gan īpaši šaurākās apspriedēs es atļaujos jokot.

Pavisam drīz Rīgā ir paredzēta Baltijas jūras valstu valdību vadītāju tikšanās. Kādas izjūtas jums izraisa šis notikums ?

— Tas ir būtisks pasākums, nu jau samērā tuvu — 22. un 23. janvārī, un varbūt ne visiem ir izpratne, ko tas nozīmē Latvijai.

Pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas Latvijā sabrauc 11 premjeri un Eiropas Savienības komisijas prezidents. Šo 11 premjeru skaitā ir arī Helmūts Kols un Viktors Černomirdins, viņi vismaz ir apstiprinājuši par savu ierašanos. Tas tiešām ir pasākums, kas vismaz tuvākos gadus Rīgas vārdu liks pieminēt dažādu apspriežu gaitā, šis vārds divus gadus būs dzirdams starptautiskajā apritē ļoti aktīvi, tikai pateicoties šai divu dienu tikšanās reizei. Protams, ieradīsies ļoti daudz ārzemju žurnālistu, jau tagad ir pieteikušies kādi 200. Rīgā būs arī visas lielākās ziņu sabiedrības, arī tas laikam ir pirmo reizi Latvijas vēsturē pēc neatkarības atgūšanas.

Kādi konkrēti rezultāti varētu būt šai apspriedei?

— Šī ir darba tikšanās par Baltijas jūras reģiona valstu sadarbību ekonomikā praktiskos projektos. Man būs referāts par tā saukto Baltijas apli, par Baltijas valstu sadarbību enerģētikā. No Ziemeļvalstu puses atkal būs referāts par Ziemeļvalstu sadarbību šajā pašā jomā, ko ir sagatavojis Norvēģijas premjers. Tātad mēs apspriedīsim šo — enerģētikas jomu, arī noziedzības apkarošanas jautājumu, tirdzniecības šķēršļu novēršanas jautājumu reģionā, tātad eksporta iespēju palielināšanu mūsu uzņēmējiem. Pirms tam būs šī reģiona biznesa līderu tikšanās Rīgā, kas savukārt iesniegs savus dokumentus un priekšlikumus premjerministru tikšanās reizei.

No visiem viedokļiem — premjerministru, citu augstu viesu, žurnālistu ierašanās, Rīgas pieminēšana pēc tam — šai apspriedei ir vēsturiska nozīme. Tā risināsies tūlīt pēc mūsu 20. janvāra notikumu atceres, tātad var domāt, ka šeit sabraukušie žurnālisti atspoguļos arī to. Mums būs lieliska iespēja beidzot parādīt savu Rīgu arī vadošajās televīzijas studijās. Mums tas var šķist nesaprotami, bet liela daļa nemaz nezina, ka mums ir tik lielisks jūgendstils, ka mums ir sena pilsēta. Ja tas parādās visas pasaules ekrānos, tas ir milzīgs panākums — lieliskākā reklāma Latvijai, kāda vien iespējama. Bet šai sanāksmei ir arī praktiska nozīme un pēc tam tālejošas sekas.

Kur tieši šī apspriede notiks?

— Tā notiks Lietišķās mākslas muzejā Skārņu ielā — iepretī Pēterbaznīcai, lai mēs parādītu Hanzas stilu. Prese būs saistīta ar Konventa sētu, tātad pašā Vecrīgas sirdī. Preses centrs būs Žurnālistu namā, tur arī ir tāda gaisotne, var redzēt, kādas Vecrīgas ielas izskatās, senatne, turpat arī Daugava. Jo kārtējā tikšanās nav stingri reglamentēta — var paiet tikai viens un var paiet trīs gadi līdz nākamajai tikšanās reizei. Kā, piemēram, Visbiju mēs esam dzirdējuši diezgan daudz, šis vārds tiek minēts dažādos locījumos.

Vēl ir jāmin, ka Rīga uzņem šos ciemiņus laikā, kad Dānija ir prezidējošā valsts Baltijas jūras valstu padomē. Un mēs ar Dānijas premjerministru piedalīsimies kā šī saieta vadītāji. Parasti šīs sanāksmes notiek prezidējošā valstī, bet Latvijas pilnvaru laiks jau ir beidzies. Tomēr izdevās vienoties ar Dāniju, ka tas notiks Rīgā, mēs ar dāņiem un zviedriem dalām arī izdevumus.

Tā ir laba prelūdija, ka Rīga 2000. gadā varētu būt Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas gada sanāksmes vieta, bet 2001. gadā arī Eiropas kultūras galvaspilsēta. Ja mums organizācijas process izdosies veiksmīgs, labs, tad arī nākotnē Rīga varētu tikt izraudzīta par dažādu citu augstu un nozīmīgu tikšanos vietu.

Ar “Latvijas Vēstneša” jautājumiem — “LV” redaktori

Andris Sproģis, Dina Gailīte, Mintauts Ducmanis. Foto: Māris Kaparkalējs

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!