Kā saskaņot uzņēmēju un valsts intereses

Par tarifu regulēšanas nākotni

Ilma Ruduša, Dr. oec., Monopoldarbības uzraudzības komitejas priekšsēdētāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Ilma Ruduša

Brīvā tirgus apstākļos viens no sarežģītākajiem jautājumiem ir uzņēmējdarbības regulēšana sabiedriskajā transportā, energoapgādē, telekomunikācijās un komunālo pakalpojumu jomās, t.i., nozarēs, kas saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un kur konkurences attīstības iespējas parasti ir ierobežotas. Konkurences trūkums ļauj uzņēmējiem bez riska “palikt ārpus spēles”, celt tarifus un īpaši neapgrūtināt sevi ar rūpēm par pakalpojumu atbilstību patērētāju vajadzībām.

Vispārējās uzņēmējdarbības liberalizācijas apstākļos regulēšanai ir jārada attiecīga tiesiskā bāze un jāizveido realizācijas mehānisms. Regulēšanai ir jānotiek valsts un sabiedrības interesēs. Tas nozīmē, ka regulējošajai institūcijai ir jānovērtē, vai nosacījumi, ko jāievēro uzņēmumam, nodrošina nozares normālu attīstību visas tautsaimniecības interesēs un vai par pakalpojumu noteiktā cena un kvalitāte ir pieņemama patērētājiem. Ja nē, tad kā atrisināt šo problēmu. Regulēšanai sabiedrisko pakalpojumu sfērās ir jāaizstāj to tirgus spēku ietekme, ko izraisītu konkurence.

Vērtējot pašreizējo situāciju valstī, redzam, ka uzņēmējdarbību enerģētikā, pasta nozarē un telekomunikācijās jau regulē attiecīgi likumi. Darbojas Telekomunikāciju tarifu padome un Energoapgādes regulēšanas padome. Ir uzkrāta zināma regulēšanas pieredze. Tajā pašā laikā patērētāji izvirza daudz pretenziju, un tas nozīmē, ka līdzšinējā darbības prakse ir kritiski jāizvērtē.

Lai risinātu problēmas sabiedrisko pakalpojumu nozarēs, top jauns tiesību akts — Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas likums — un valdība ir izšķīrusies par vienota regulatora izveidi, deleģējot tam gan iepriekšminēto padomju funkcijas, gan arī citu sabiedrisko pakalpojumu nozaru uzraudzību. Tieši šis lēmums ir izsaucis asas diskusijas, apšaubot, vai vienotais regulators spēs pietiekami efektīvi risināt pastāvošās problēmas.

Latvijas apstākļos vienotais regulators kā viena valsts institūcija būs efektīvāks risinājums, pirmkārt, jau tāpēc, ka ļaus ieekonomēt līdzekļus uz saimnieciski finansiālo izmaksu rēķina, otrkārt, tāpēc, ka ekonomiskajai attīstībai ir svarīgi, lai rūpīgi tiktu izvērtēti un sabalansēti divi saimniecisko aktivitāšu aspekti — prasības atsevišķu uzņēmumu darbības efektivitātes paaugstināšanai, no vienas puses, un patērētāju daudzpusējās vajadzības un reālā maksātspēja, no otras. Tik nelielā valstī kā Latvija šādu regulējošo darbību visefektīvāk varētu veikt, ja tā ir koncentrēta vienuviet.

Ļoti svarīgi ir pareizi norobežot funkcijas starp regulatoru un nozares ministrijām. Ir naivi cerēt, ka nozares ministrija varētu vajadzīgajā līmenī un ar vajadzīgo atbildību veikt regulatora funkcijas (šobrīd, apšaubot vienotā regulatora lietderību, regulatora funkciju atstāšanu ministrijas kompetencē prasa Satiksmes ministrija). Ja pavērtējam, kā veicas tur, kur regulējošās darbības ir uzticētas ministrijai, tad redzam, — skaidri iezīmējas tendence nodrošināt vislabvēlīgākos apstākļus nozares uzņēmumu darbībai, maz domājot par sabiedrības, t.i., patērētāju interesēm. Spilgts piemērs tam ir skandalozais VAS “Latvijas dzelzceļš” darbības pārkārtošanas process.

Visā pasaulē pēdējos gados notiek lielas pārmaiņas transporta industrijā, kur zinātnes un tehnikas ietekmē dzelzceļš pakāpeniski zaudē savu prioritāro nozīmi pasažieru pārvadājumos. Ar šīm tendencēm ir jārēķinās arī Latvijā. Taču pie mums šis process ir ieguvis klaji negatīvu vērtējumu sabiedrības acīs, jo pretēji patērētāju un vietējo pašvaldību prasībām bez pienācīga līmeņa alternatīvu nodrošināšanas tiek slēgti maršruti, bet Satiksmes ministrija, kura ir atbildīga par “Latvijas dzelzceļš” darbību, cenšas visādi attaisnot uzņēmuma rīcību.

Tā Vaiņodes konfliktā VAS “Latvijas dzelzceļš” kā galvenos argumentus līnijas slēgšanai minēja divas lietas: lielos zaudējumus (augstās uzturēšanas izmaksas un nelielo pasažieru skaitu) un to, ka pašreizējais sliežu ceļa stāvoklis neatbilst tehniskās ekspluatācijas noteikumu prasībām. Šo pēdējo argumentu, norādot, ka ceļa remonts posmā Vaiņode–Liepāja nav veikts kopš 1971. gada, apliecināja atbildīgas “Latvijas dzelzceļa” tehniskā dienesta un ceļu saimniecības dienesta amatpersonas.

Tajā pašā laikā uzņēmuma sagatavotajos pārskatos par iepriekšējo gadu izmaksām postenī “ceļu saimniecība” ir iekļautas ievērojamas summas, kas esot izlietotas šā sliežu ceļa uzturēšanai — pēdējos trīs gados katru mēnesi turpat divarpussimt latu uz katru ceļa kilometru. Šis rādītājs ir par trešdaļu augstāks nekā šīs pašas izmaksas visos dzelzceļa iecirkņos kopumā. Te vēl jāpaskaidro, ka dzelzceļa saimniecības pamatdarbības izdevumu nomeklatūras postenis “ceļu saimniecība” ietver sevī: ceļu un pastāvīgo ierīču uzturēšana, ceļa virsbūves atsevišķu materiālu maiņa, balasta papildināšana un nomaiņa, ceļa pārbrauktuvju un inženiertehnisko būvju aizsardzība un uzturēšana, meža aizsargstādījumu uzturēšana, sniega tīrīšana un pārējie ceļa saimniecības darbi. Gribot negribot rodas jautājums — kas un ko cenšas apmānīt? Vai regulējošai institūcijai nevajadzēja iedziļināties šajos skaitļos?

Arī analizējot pasažieru apsīkumu šajā maršrutā, duras acīs īpatnējā kustības grafiku mainīšanas politika, ko “Latvijas dzelzceļš” uzsāka realizēt jau pirms dažiem gadiem. Vilcienu atiešanas un pienākšanas laiki tika noteikti tā, ka kļuva neizdevīgi ievērojamai daļai — tiem, kas brauc uz Liepāju strādāt vai mācīties.

Vērtējot šos faktus, nākas konstatēt, ka “Latvijas dzelzceļš” acīmredzami vēlas izvairīties no sociāli nozīmīgā, bet mazienesīgā pakalpojuma — pasažieru pārvadājumiem, un Satiksmes ministrija atbalsta šīs aktivitātes. Var tikai minēt, vai tad, ja šo jautājumu uzraudzība būtu neatkarīgas institūcijas kompetencē, viens valsts uzņēmums varētu tik bezceremoniāli ignorēt sabiedrības viedokli, vai arī attieksme būtu cita un rezultāti arī citi.

Lasot jauno likumprojektu, bažas izraisa vēl viena lieta — no tā izriet, ka vienotais regulators izsniegs uzņēmējiem licences uzņēmējdarbībā. Pārrunājot šo jautājumu ar likumprojekta autoriem, atbilde bija — šāda prakse esot vairākās rietumvalstīs. Jā, tas atbilst patiesībai. bet patiesībai atbilst arī tas, ka šo praksi tie paši rietumvalstu eksperti šobrīd ir atzinuši par neefektīvu, un tiek veikti pasākumi, lai no tās atteiktos.

Kāpēc licencēšanu nedrīkst iekļaut regulatoru funkcijās? Ir divi iemesli. Pirmkārt, licences izdevējam ir jānodrošina visā tās darbības laikā kontrole pār licencē iekļauto nosacījumu ievērošanu (izpildi). Tas nozīmē, ka regulators būs “ierauts” tik dziļi saimnieciskajos procesos un uz to gulsies atbildība par atsevišķu uzņēmumu darbību, ka tam būs visai problemātiski izvērtēt šā uzņēmuma darbību no valsts un patērētāju interešu pozīcijām. respektīvi, pastāv draudi, ka regulators, uzņemoties šādu ministrijas funkciju, var kļūt par “mazu ministriju” ar visām no tā izrietošām sekām. Otrkārt, licencēšana un no tās izrietošā atbildība par atsevišķu uzņēmumu darbību faktiski likvidēs regulatora neatkarību. Regulators būtībā būs nonācis pozīcijā, kas ir analoga nozares ministrijas struktūrvienības statusam, un kā tāds zaudēs spēju neatkarīgi un ar pienācīgo autoritāti veikt tam uzliktās funkcijas valsts un sabiedrības interesēs.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”