Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Saeimas sesija - gadu noslēdz. Saeimas sesija - gadu sāks. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.12.1997., Nr. 333 https://www.vestnesis.lv/ta/id/46307

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Saeimas sesija - gadu noslēdz. Saeimas sesija - gadu sāks

Vēl šajā numurā

18.12.1997., Nr. 333

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Saeimas sesija — gadu noslēdz. Saeimas sesija — gadu sāks

Alfreds Čepānis, Saeimas priekšsēdētājs, — vakar “Latvijas Vēstnesim”


— Nupat beidzas gan Saeimas rudens sesija, gan 1997.gads. Acīmredzot ir pienācis laiks šajā kārtējā mūsu ikmēneša sarunā dot novērtējumu šogad un šoruden mūsu parlamentā paveiktajam.

— Jā, šodien, 18.decembrī, būs Saeimas rudens sesijas, un līdz ar to arī šā gada, pēdēja plenārsēde. Jāsaka, ka tagad iekļaujamies noteiktajā darba režīmā. Gandrīz katrā plenārsēdē tomēr izskatām ieplānotos jautājumus, izskatot saņemtos likumprojektus. Ja nu šoreiz debates izvērsīsies ilgas un plašas, mēs varbūt varētu arī nepabeigt darba kārtībā iekļauto jautājumu izskatīšanu. Es gan ceru, ka šodien to pagūsim un rudens sesiju pabeigsim normāli — bez parādiem.

Ziemas sesija saskaņā ar Saeimas balsojumu sāksies 12.janvārī, bet pirmā plenārsēde būs 15.janvārī. Es ceru, ka tā jau notiks restaurētajā lielajā Saeimas sēžu zālē.

— Tātad tur viss jau ir sagatavots darbam?

— Vēl gan pēdējie darbi turpinās. Tur cilvēkiem būs ko darīt līdz pat jaunajam gadam. Droši vien visa tā aparatūras noregulēšana un sakaru sistēmas iekārtošana varētu prasīt kādu nedēļu vai desmit dienas arī janvārī. Tas ir pats sarežģītākais, kas tur darāms. Lai strādātu vadības pults, lai katram deputātam būtu iespēja sev priekšā ieslēgt kompjūteru, izmantot savu mikrofonu. Tur būs katram deputātam arī mazs ekrāniņš, kur varēs sekot līdzi, kā tiek izskatīti darba kārtības jautājumi. Tā ka viss būs pamatīgi modernizēts, bet, lai to visu noregulētu, speciālistiem būs vēl diezgan daudz darba.

— Un kādas būs iespējas žurnālistiem jaunajos apstākļos?

— Protams, žurnālistiem būs lielākas iespējas nekā tagadējā plenārsēžu zālē. Domāju, ka turpmāk noregulēsies līdzšinējās saspringtās attiecības starp Saeimu un žurnālistiem.

— Tātad — ko rezumējot varat sacīt par aizvadīto rudens sesiju un aizvadīto gadu kā cilvēks, kam ir diezgan ilga parlamentārā darba pieredze gan Augstākajā padomē, gan 5. Saeimā, gan tagad 6. Saeimā?

— Manuprāt, neraugoties uz visām politiskajām kaislībām, uz dažkārt stipri vien destruktīvo opozīcijas rīcību — te es domāju Satversmes grozījumu boikotēšanu, kas notika sešās vai septiņās sēdēs, un tikai pagājušajā vai aizpagājušajā nedēļā mēs tos pieņēmām, — kopumā esam produktīvi strādājuši. Bet uz 1998.gadu es raugos ar nelielām bažām. Jo pirmsvēlēšanu gaisotne jau tagad liek sevi manīt. Domāju, ka nākamgad ziemas sesijā un pēc tam, pavasara sesijā pēc Lieldienām, lielākā daļa plenārsēžu diemžēl mums pārvērtīsies par priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļu. Par to es esmu noraizējies. Bet, cik nu vien es un citi Prezidija locekļi spēs, mēģināsim panākt, lai tomēr darbs noritētu vairāk vai mazāk produktīvi un konstruktīvi, par to esam vienojušies.

Bet runājot par šo gadu kopumā, es jūtos gandarīts. Protams, tas ir mans viedoklis. Kurš gan gribētu ko sliktu teikt par sava kantora vai firmas darbu? Droši vien lasītājiem būs arī cits viedoklis par visām tām politiskajām kaislībām, dažkārt arī savstarpējiem strīdiem un ķīviņiem, pat apvainojumiem. Nereti cilvēkiem par to ir visai negatīvs vērtējums. No tā bieži vien ir cietis Saeimas prestižs kopumā. Bet es pats domāju, ka, neraugoties uz visu to, mēs šogad esam itin normāli pastrādājuši.

— Laikam jau sabiedrība nav pieradusi pie šīm parlamentārās demokrātijas izpausmēm, kur asa viedokļu apmaiņa, tāpat kā daudzās citās valstīs, ir gluži parasta parādība?

— Patiešām. Esmu bijis vairāku valstu parlamentos. Piemēram, Francijas Nacionālajā asamblejā — parlamenta apakšpalātā. Man tur gadījās kādu pusstundu piedalīties tās sēdē, kad valdības vadītājs Alēns Župē atbildēja uz deputātu jautājumiem. Tad jāsaka, ka pie mums tie ir tikai ziediņi salīdzinājumā ar to, ko es tur redzēju. Līdzīga situācija bija Austrālijā, kad es tur biju pagājušajā rudenī. Toreiz finansu ministram tika izteikta neuzticība, un es biju Senāta — Austrālijas parlamenta — augšpalātas sēdē. Tad arī dzirdēju, kā senatori izteicās, kritizējot šo ministru. Tā ka mums, salīdzinot ar šur tur vēroto, vēl ir tīri pieņemama gaisotne. Bet, ziniet, tas ir labi. Labāk, lai šīs diskusijas un strīdi — es gan gribētu, lai tie būtu auglīgāki, — notiek šeit, pieņemot lēmumus un likumus, nekā cilvēkiem rodas nostaļģija pēc stingrās rokas un vienvadības principa, ko mēs jau pietiekami esam izbaudījuši, dzīvodami padomju laikā un zinot visas tās sekas.

Jā, cilvēki pie parlamentārās demokrātijas vēl nav pieraduši. Tiekoties ar cilvēkiem, kaut vai ar tiem pašiem medniekiem, man bieži vien nākas uzklausīt stipri vien ironisku attieksmi par parlamenta darbu Latvijā. Ļaudis bieži vien domā, ka jābūt skaidri noteiktam mērķim, uz ko jāiet, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Taču tikai politiskās diskusijās tā patiesība rodas. No galēji pretējiem viedokļiem vienmēr tiek rasts kaut kāds vidējais lēmums, un bieži vien izrādās, ka tas ir tas pareizākais un abām pusēm vairāk vai mazāk pieņemamākais. Tas ir tas politiskais kompromiss, ko mēs tiecamies panākt. Un par to es esmu gandarīts. Kaut gan man pašam personīgi — lasītāji jau zina manu raksturu — bieži vien iznāk nepamatoti šerpi pret kādu izturēties. Bet es to visu cenšos noturēt Kārtības ruļļa noteiktajos rāmjos. Vai man tas ir vai nav izdevies, tas jāvērtē citiem. Bet man šķiet, ka es šo daudzo gadu laikā esmu šo to iemācījies no parlamentārā darba.

— Pirms gada un trim mēnešiem jūs ievēlēja par Saeimas priekšsēdētāju. Vai ir gandarījums par šajā amatā nostrādāto laiku un paveikto?

— Neskatoties uz dažu manu oponentu izteikumiem, ka es visu mūžu par to vien esmu sapņojis, lai tiktu šajā krēslā, tā tomēr nebija.

Tikai tajā dienā, kad Kreituses kundze tika atbrīvota no Saeimas priekšsēdētājas amata, es uzzināju, ka paredzējuši izvirzīt mani šajā amatā. Nu, tāds bija tas mūsu frakcijas un partijas lēmums. Es tam piekritu.

Tiesa, katru dienu nav tāda īsta gandarījuma par paveikto, jo nereti Saeimā ir diezgan neauglīgas runas, bieži vien saņemam dažādus papīrus jeb dokumentus, ko iesniegušas dažādas politiskās vai sabiedriskās organizācijas, atsevišķi cilvēki raksta mums par tādām lietām, kas absolūti nav parlamenta kompetencē vai redzeslokā. Protams, man pašam vai Prezidijam uz vēstulēm kaut kā ir jāreaģē, nododot tās kādam ministram vai kādai Saeimas komisijai. To visu izskatot, bieži vien man nav gandarījuma sajūtas. Es domāju — kādēļ gan cilvēks mēģina šādā veidā atrisināt kādu jautājumu, kaut gan to varētu izdarīt tiešā, nepastarpinātā veidā, kāpēc gan uz savu mērķi jāiet ar tādu līkumu. Tomēr kopumā es esmu gandarīts par to, ko man kā Saeimas priekšsēdētājam ir izdevies šeit mazliet vairāk nekā gada laikā padarīt. Esmu centies un arī tagad cenšos radīt Saeimas Prezidijā lietišķu darba atmosfēru. Man ir ārkārtīgi nepatīkamas kaut kādas politiskas intrigas. Mēs, Prezidija locekļi, piederam pie dažādām partijām. Neraugoties uz “Saimnieka”, “Latvijas ceļa” un “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK plašo pārstāvniecību Saeimā, šķiet, man ir izdevies panākt, lai mēs, pieci Prezidija locekļi, varētu konstruktīvi sastrādāties. Tad, kad risinām Prezidija kompetencē esošās lietas, mēs to savu partijiskumu atmetam nost. Par to man ir gandarījums. Domāju, ka mani pūliņi radīt šo konstruktīvo gaisotni ir vainagojušies panākumiem.

Bet kopumā īsta gandarījuma par Saeimas darbu nav. Es pats labi zinu, kā dzīvo vienkāršā tauta — mūsu vēlētāji. Zinu, ka esam pelnījuši daudz pārmetumu par tiem vai citiem pieņemtajiem likumdošanas aktiem, kas dažkārt ir pretrunā ar cilvēku lielākās daļas interesēm. Tad man nav īsti labi ap dūšu. Es ļoti gribētu panākt, lai visas partijas vairāk domātu par valsts attīstību un mazāk par savas partijas interesēm. Tas būtu mans zilais sapnis. Bet, tā kā nākamais gads ir vēlēšanu gads, es paredzu, ka tas paliks tikai sapnis. Lai Dievs dod, ka 7. Saeimā tiktu ievēlēti cilvēki, kam būtu vairāk valstiskas pieejas visu jautājumu risināšanā un mazāk partijiskas pieejas.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!