Pie saknēm

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. Rihards Treijs

Tieslietas:“Ius est ars boni et aequi” — “Tiesības ir krietnuma un taisnīguma māksla”

Turpinājums. Sākums — “LV” 30.10., nr.285; 31.10., nr.286; 4.10., nr. 287/288

Voldemāra Zamuela

(1872—1948) laiks

(28.01.1924.—09.04.1924.):

Ministrs

un premjerministrs

Sociāldemokrātu partijas un frakcijas spiediena rezultātā 1924.gada 22.janvārī krita Zigfrīda Meierovica kabinets. Sociāldemokrātu vadītāji Ansis Rudevics, Cielēns un Bastjānis uzņēmās arī iniciatīvu jaunas valdības sastādīšanā. Viņi steigšus devās pie Zamuela, kas piederēja progresīvajiem pilsoņiem, lai gan nebija 1.Saeimas (1922—1925) deputāts, lūdzot viņu uzņemties Ministru prezidenta pienākumus un tūlīt sastādīt jauno kabinetu. Zamuels to izdarīja fantastiski īsā laikā — 24(!) stundās un jau nākošajā dienā pēc kreiso funkcionāru vizītes pulksten 15 iemetās Saeimas starpfrakciju birojā, lai kopā ar koalīcijas pārstāvjiem galīgi apstiprinātu valdības deklarāciju, kura bija tapusi naktī, un sastāvu. Tad Zamuels kopā ar pozīcijas līderiem devās uz pili pie Valsts prezidenta Jāņa Čakstes, lai paziņotu par partiju vienošanos un lūgtu viņa akceptu Ministru prezidenta kandidatūrai. Tas arī tika saņemts, un Zamuels sastādīja astoto Latvijas valdību, pats uz laiku uzņemoties arī ārlietu un tieslietu ministra pienākumus. 27.janvārī par ārlietu ministru kļuva Ludvigs Sēja, 8.aprīlī par tieslietu ministru — Jūlijs Arājs. Finansu ministrs bija Ringolds Kalnings, iekšlietu ministrs — Alfreds Birznieks (atkāpās no šā amata 1924.g. 9.maijā), zemkopības ministrs — Ernests Bauers, satiksmes ministrs — Jānis Pauļuks, darba ministrs — Ādams Krieviņš (pirms viņa šos pienākumus pagaidām izpildīja J.Pauļuks), izglītības ministrs — Kārlis Straubergs, kara ministrs — Fricis Birkenšteins, iekšlietu ministra biedrs ar balsstiesībām — Antons Dzenis, kara ministra biedrs — Kārlis Ezeriņš.

F.Cielēns jau minētajā grāmatā “Laikmetu maiņā” atceras (II sēj., 234.lpp.): “25.janvārī Voldemārs Zamuels prezentēja savu valdību Saeimā, lai dabūtu tās uzticību. Droši viņš kāpa katedrā. Seja pauda intelektuālu smalkumu, ilggadīga advokāta un politiķa pašapziņu, enerģiska valstsvīra apņemšanos realizēt savus nodomus. Svinīgā klusumā Zamuels izteiksmīgi un kategoriski nolasīja īso valdības deklarāciju. Viņa balss tonis liecināja, ka jaunais ministru prezidents zina, ko viņš grib un ko viņš var. Šī taču bija pirmā valdība, no kuras Zemnieku savienība bija izstumta. Zamuela vārdus pret korupciju jau tūdaļ pavadīja skaļi aplausi pa kreisi un centrā (..). Uz Voldemāru Zamuelu liktās cerības pilnīgi attaisnojās. Viņš turēja visus mums dotos solījumus, jo atzina par nepieciešamu ieturēt noteiktu demokrātisku virzienu iekšējā politikā (..). Plašā sabiedrībā Voldemāra Zamuela ministru kabinets guva labu slavu kā korupcijas apkarotājs.”

Sociāldemokrāti nepiedalījās Zamuela valdībā ar saviem ministriem, tomēr faktiski bija galvenie noteicēji. Viņi ne tikai balsoja par uzticību šim ministru kabinetam Saeimā un aizstāvēja to pret labā spārna uzbrukumiem. Sociāldemokrāti bija galvenā koalīcijas partija ar 31 deputātu (no 100), un viņu līderi sistemātiski piedalījās valdības darbības virzīšanā. Divas reizes mēnesī notika ministru prezidenta un sociāldemokrātu frakcijas prezidija apspriedes par kabineta darbību.

Zamuelam vadot valdību, notika divi lieli politiski skandāli, turklāt ne tikai ar lokālu, bet arī starptautisku rezonansi. Pirmais no tiem bija saistīts ar Agrāro reformu Latvijā, kuras gaitā Saeima 1924.gada 14.aprīlī pieņēma lēmumu nemaksāt muižniekiem atlīdzību par atsavināto zemi. Vēstures tiesa neapmierināja vācu baronus. Daži vācu deputāti ar baronu Firksu priekšgalā iesniedza sūdzību Tautu savienībai par agrāro reformu Latvijā, jo tā esot vācu minoritātes vajāšana. To noliedzot nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencija, ko pie iestāšanās Tautu savienībā parakstījusi Latvija.

Lai sagatavotu atbildi, Ārlietu ministrija izveidoja īpašu juristu komisiju, kurā bez Zamuela iegāja Zemnieku savienības deputāts Kārlis Pauļuks un sociāldemokrātu deputāts Fricis Menders. Kā vēsturnieku pieaicināja Arvedu Švābi, kas uzrakstīja speciālu vēsturisku atskatu par agrāro attiecību attīstību Latvijā. Diplomātiskajā cīņā ar Agrārās reformas apsūdzētājiem, kurā īpaši liela loma bija Zigfrīdam Meierovicam, Latvija uzvarēja: 1925.gadā Tautu savienība sūdzību noraidīja kā nepamatotu.

Otrs skandāls bija saistīts ar Andrieva Niedras prāvu 1924.gadā, kas plaši atspoguļojās arī Saeimā un valdībā. Sociāldemokrāti šajā sakarā iesniedza vairākas interpretācijas parlamentā, apvainojot dažādus resorus un personas, Valsts prezidentu ieskaitot, neobjektivitātē attiecībā pret Latvijas valsts nodevēju 1919.gadā un piekāpšanos viņam (Čakste 1926.gadā apžēloja Niedru un izraidīja no Latvijas). Uz pirmo pieprasījumu Saeimas 14.oktobra sēdē atbildēja Zamuels. Viņš paskaidroja, ka Niedra bija nodots kara tiesai uz tieslietu ministra lēmuma pamata saziņā ar iekšlietu ministru. Taču kara ministrs Birkenšteins, nesaskaņojot ar Ministru kabinetu, grozīja šo lēmumu, un Niedra nokļuva civilajā tiesā. Tā rezultātā Birkenšteinam vajadzēja demisionēt. Atspēkojot apgalvojumu it kā valdībai esot bijuši sakari ar Niedras aprindām, Ministru prezidents bija kategorisks: “Ne man, ne arī, cik man zināms, citiem valdības locekļiem nav bijis un nav arī tagad nekādu sakaru ar Niedru un tām aprindām, kas viņu atbalsta.”

Pirmā kreisā demokrātiskā Latvijas valdība nekrita iekšēju nesaskaņu dēļ. Sadarbība sociāldemokrātu un pilsonisko demokrātu starpā bija abpusēji lojāla. Zamuela kabinets krita pavisam sevišķu apstākļu dēļ, kas turklāt nemaz nebija tieši saistīti ar Latviju. 1924.gada 1.decembrī Tallinā notika Kremļa inspirēts komunistu bruņota apvērsuma mēģinājums, kas gan beidzās neveiksmīgi. Taču šis notikums radīja lielu satraukumu arī Latvijā. Pilsoniskajā sabiedrībā izplatījās noskaņojums, ka Latvijai vajadzīga nevis kreisa valdība, bet gan tāda, ko atbalsta labais spārns. Šīs sabiedriskās domas spiediena rezultātā demokrātiskais centrs atzina par vajadzīgu 1924.gada 2.decembrī izbeigt Zamuela valdības darbību. Pie varas nāca Ministru kabinets ar zemsavieti Hugo Celmiņu priekšgalā.

Zamuelam uzticēja sastādīt valdību arī pēc 2.Saeimas vēlēšanām 1925.gada rudenī. Taču viņam pietrūka dažu balsu: par Ministru prezidenta kandidātu 23.decembrī nobalsoja 47 deputāti, pret — 44 un atturējās 5.

Pēc Čakstes nāves 1927.gada 14.martā Zamuels balotējās Valsts prezidenta vēlēšanās, taču neveiksmīgi. Par valsts galvu kļuva Gustavs Zemgals. Zamuels pēc tam vairs lielajā politikā neiesaistījās, bet strādāja savā pamatprofesijā. Līdztekus advokāta praksei viņš izpildīja Finansu un Satiksmes ministrijas juriskonsulta pienākumus, Zamuela vārds plašāk vēl izskanēja sociāldemokrātu vadītāju Dr. Paula Kalniņa (četru parlamentu priekšsēdētājs), Bruno Kalniņa, Jūlija Celma un Pētera Ulpes prāvā pēc Ulmaņa antidemokrātiskā 15.maija puča. Runājot kā liecinieks šajā procesā, Zamuels izteica ķecerīgu domu — uz apsūdzēto sola par valsts apvērsuma organizēšanu vajadzētu atrasties pavisam citām personām. Par šādu pārdrošību viņš izpelnījās kara tiesas priekšsēdētāja rājienu un pēc tam sodu arī Senātā, kura loceklis Zamuels bija.

Zamuels aizgāja no dzīves trimdā 1948.gada 16.janvārī, tālajā Rāvensburgas pilsētas slimnīcā Vācijā. Ā.Šilde laikrakstā “Tēvzeme” publicētajā nekrologā “Voldemāra Zamuela piemiņai” rakstīja, ka “latviešu tiesībnieki saskata Voldemāra Zamuela personā vienu no visizcilākajiem latviešu juristiem, latviešu tauta — drosmīgu un pašaizliedzīgu valsts neatkarības un tiesību aizstāvi.” Šiem viedajiem vārdiem var tikai pievienoties.

Jūlija Arāja

(1884—1967) laiks

(9.04.1924. — 18.12.1924.):

No garīgā semināra caur

Varšavas universitāti līdz ministram

Arāja ceļš uz augsto amatu bija neparasti līkumots (ne sliktā šā vārda nozīmē). Dzimis Ļaudonā pareizticīgā amatnieka ģimenē, beidzis vietējo draudzes skolu, jaunietis dodas uz Rīgu, kur absolvē garīgo semināru. Taču seko nevis mācītāja darbs, bet... brīvprātīga iestāšanās 177. Izborskas kājnieku pulkā, kur Arājs kļūst par virsnieku. Tad tiek četrus gadus studēta ķīmija Rīgas Politehniskajā institūtā, mācības tomēr nepabeidzot. Pēc cītīgām studijām 1917.gadā diploms gan tiek saņemts, taču ne Tērbatā, Maskavā, Pēterpilī vai kādā Vakareiropas pilsētā, kur parasti zināšanas smēlās latvju censoņi, bet... Varšavā, kuras universitātē Arājs iegūst akadēmisku izglītību jurisprudencē. Taču rit Pirmais pasaules karš, un jaunajam latviešu virsniekam jāuzvelk pelēkais karavīra šinelis. Viņš izpelnās Staņislava 3. šķiras, Annas 3. šķiras un Staņislava 2. šķiras ordeni, bet notiek nelaime — Arājs ar visu savu bataljonu krīt vācu gūstā.

Pie profesionāla darba viņš nokļūst tikai 1919.gadā, vispirms mācot tiesību zinības kādā skolā, pēc tam, brīvprātīgi iestājoties armijā, sāk strādāt par juriskonsultu armijas saimnieciskajā daļā. Tā paša gada rudenī Arājs jau ir virssekretārs Latvijas augstākajā tieslietu institūcijā — Senātā. Tas jau bija nopietns pieteikums tiesībnieka karjerai. 1923.gadā viņu ieceļ par Tiesu palātas — otrās augstākās tiesu instances — prokurora biedru un Senāta virsprokurora biedra v.i. Un tad jau pienāk kārta tieslietu ministra amatam. 1924.gada otrajā pusē viņš izpilda arī kara ministra pienākumus.

Arājam vadot tieslietu resoru, Saeima pieņem vairākus nozīmīgus juridiska rakstura likumus: par Centrālo kriminālpoliciju, par preses lietu tiesāšanas kārtību, par spiestuvju vai citu poligrāfisku iestāžu, preses, bibliotēku, lasītavu un izrāžu uzraudzības noteikumu pārkāpšanu, par virsnieku un kara ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā u.c. Pēdējā aktā bija noteikts, ka visiem aktīvā karadienestā esošiem, līdz turpmākiem rīkojumiem atvaļinātiem un rezervē vai zemessargos ieskaitītiem virsniekiem un kara ierēdņiem jāprot valsts valoda. Valsts valodas nepratējiem jāiztur pārbaudījums valsts valodā divu gadu laikā. Tie virsnieki un kara ierēdņi, kuri šajā laikā neiztur pārbaudījumu ar Valsts prezidenta pavēli pārskaitāmi Latvijas armijas kareivju kategorijā (sic!).

Protams, izsvērt, cik liela loma šo likumu sagatavošanā bijusi ministram, ir grūti. Bet, būdams pieredzējis tiesībnieks, Arājs ir piedalījies minēto dokumentu izstrādāšanā — tas nav apšaubāms. Par pārējo, protams, lēma Saeima. Ministrs nodibina arī komisiju Civillikuma atsevišķu daļu pārstrādāšanai. Šis darbs tomēr drīz jāpārtrauc, jo nav veikti nepieciešamie priekšdarbi.

Īsi pirms Voldemāra Zamuela valdības demisijas, kuras sastāvā iegāja Arājs, viņš sniedz lielajam dienas laikrakstam “Latvijas Vēstnesis” interviju “Par cietuma inspekciju”. Šķiet, ka šis materiāls skan gluži mūsdienīgi, tāpēc ir vērts pakavēties pie tā sīkāk. Pēc ministra domām, Centrālcietumā telpas labas, būvētas pēc pēdējā laika prasībām (liekas gan, ka te resora intereses guvušas virsroku pār objektivitāti...). Esot tikai viens neliels trūkums — nepietiek atsevišķu kameru, kur būtu izolējami tādi noziedznieki, kuri iespaido citus, radīdami t.s. noziedznieku akadēmiju. Trūkst arī arestēto uzvalku, un liela viņu daļa staigā savās drēbēs. “Lielāko daļu no sava laika arestētie pavada darbā,” stāsta Arājs. Esot dažādas darbnīcas — kartonāžas, kurpju, ādas izstrādājumu, šuvēju, metālapstrādes u.c. Visplašākā ir galdnieku darbnīca, kas saņem pasūtījumus no dažādām firmām, biedrībām, kara resora un privātpersonām. Plaša arī tekstilnodaļa, kur auž drēbes arī pēc pasūtījuma, izgatavo komplicētus audumus un tepiķus. Pusi peļņas pēc atbrīvošanas saņem ieslodzītie. Cietuma skola sniedz pirmzināšanas lasīšanā un rakstīšanā, bet amatniekiem — tehniskajā zīmēšanā. “Pie cietuma ir sava priekšzīmīgi iekārtota slimnīca, kur izved komplicētas operācijas (pat Laventam nebūtu jāsūdzas...—R.T.), kā arī sava aptieka.” Cietumā sūdzības ir sīkas,” apmierināts nobeidz interviju ministrs. Tie esot juridiski jautājumi attiecībā uz savu lietu. Cietumu varot uzskatīt kā “labošanas darba māju”.

Beidzis darbu ministrijā Arājs atgriežas, tā sakot, ierindas jurisprudencē, strādājot par juriskonsultu Zemes bankā, Centrālajā zemes ierīcības komitejā u.c. iestādēs. Līdztekus maizes darbam viņš veic pareizticīgo latviešu sinodes locekļa un Latvijas Skolotāju savienības valdes locekļa pienākumus, ir Latvijas valsts ierēdņu kooperatīva padomes priekšsēdētājs un Tautas bankas valdes loceklis. Un vēl un vēl... Viņa sabiedriskā aktivitāte ir apbrīnojama.

Šīs apceres sarakstītājam diemžēl nav izdevies noskaidrot Arāja devumu latviešu jurisprudences attīstībā viņa dzīves pēdējā posmā. Šis posms arī vispār nav skaidrs. Zināms vienīgi, ka viņš miris Latvijā 1967.gada 31.janvārī. Varbūt var palīdzēt lasītāji.

Jura Pabērza

(1891—1961) laiks

(27.10.—14.11.1924.;

19.12.1929.—7.12.1931.):

Trīs gadi

tieslietu ministra amatā

Kā tautā saka, tie Dieva ceļi ir neizdibināmi. Būt labklājības ministram un divas reizes tieslietu ministram parlamentārajā Latvijā un Ulmaņa “fašistiskās” diktatūras laikā Daugavpils apgabaltiesas priekšsēdētāja vietniekam, kāds bija Pabērzs, bet pēc “sociālistiskās” revolūcijas uzvaras Latvijā 1940.gadā kļūt par LPSR tieslietu ministru, to šodien ir grūti, pat neiespējami izskaidrot. Varbūt “vainīga” bija viņa augstā profesionalitāte, bez kuras arī komunisti nevarēja iztikt. Bet varbūt Pabērzs bija čekas aģents? Tā mūslaikos droši vien teiktu daudzi. Šo rindu autora rīcībā tādu materiālu par Pabērzu nav. Tālab, kā saka, visu pēc kārtas.

Latgales zemnieka dēls, dzimis 1891.gada 29.aprīlī Kalupes pagastā, tāpat kā daudzi šā novada jaunie censoņi, lai iegūtu zināšanas, devās uz Pēterpili. Pabērzs, pabeidzis Sv.Katrīnas proģimnāziju 1909.gadā, Krievijas galvaspilsētā vairākus gadus studēja jurisprudenci turienes universitātē. Carisma gāšana 1917.gadā lika savas puses patriotam atgriezties dzimtenē, lai palīdzētu arī latgaliešiem iet pa demokrātijas ceļu. Viņš iestājās par Latgales apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem. Rēzeknes kongresā, kas notika 1917.gada aprīlī, arī Pabērzu ievēlēja par Latgales Pagaidu zemes padomes locekli. Viņš, strādājot Daugavpils apriņķī, bija pirmo latgaliešu cilmes miertiesnešu vidū.

1920.gadā jauno juristu ievēlēja par Satversmes sapulces deputātu. Pabērzs enerģiski iesaistījās parlamentārajā darbībā. Pietiekami sacīt, ka deputāti uzticēja viņam strādāt 7(!) komisijās: satversmes, amnestijas, ārlietu, finansu un budžeta u.c. Tas tomēr bija par daudz, tāpēc Pabērzs no trijām komisijām izstājās. Viņš Augstajā namā referēja par tik būtisku jautājumu kā Sv.Krēsla un Latvijas valdības konkordāts. Katoļticīgajiem Latgales iedzīvotājiem vajadzēja atraisīties no Vitebskas guberņas un radīt savu baznīcas dzīvi, pakļauties Romai bez jebkādiem vidutājiem. Pabērzs bieži runāja Satversmes sapulcē debatēs, turklāt par atsevišķiem jautājumiem vairākkārt. Viņam bija ko sacīt par Latvijas Republikas Satversmi un Latgales skolām, agrāro reformu un pagastu pašvaldībām.

Ar Pabērza vārdu saistīts viens no pirmajiem skandāliem Latvijas parlamentārajā dzīvē. Par to savos memuāros “Laikmetu maiņā” (II sēj., Zviedrijā, Vesterosā, 1963, 137.lpp.) stāsta viens no latviešu sociāldemokrātu līderiem Felikss Cielēns, kas arī bija bijis Satversmes sapulces deputāts. Pabērzs bija no parlamenta tribīnes asi kritizējis deputātu Andreju Bērziņu, kas 1920.gadā kādu laiku bija pildījis sava veida gubernatora amatu Latgalē. Šo kritiku Bērziņš uzskatījis par personīgu apvainojumu un kuluāros devis kritizētājam pļauku. Šis gadījums uztraucis visus deputātus, jo šāds barbarisks atriebības veids par runu bija nosodāms. Deputāti esot izteikuši Pabērzam līdzjūtību, protestējot pret Bērziņa rīcību. Daži deputāti ierosinājuši, ka Satversmes sapulces Prezidijam vajadzētu reaģēt, nosodot Bērziņa rīcību. Tomēr juristi atzinuši, ka Prezidijs atbild tikai par kārtību zālē, bet ne par to, kas norisinās kuluāros. Tad ierosināts izsludināt pret Bērziņu boikotu: nesniegt viņam roku, nesarunāties ar viņu. Pabērzs pieprasījis goda tiesu, ko Bērziņš pieņēmis. Goda tiesa nolēmusi, ka Bērziņam jāatvainojas, ko viņš arī izdarījis. “Šis bija vienīgais vardarba gadījums deputātu starpā Latvijas parlamenta namā,” savu stāstījumu beidz F.Cielēns.

Pabērzs bija arī 3. un 4. Saeimas deputāts. Pēdējā parlamentā viņu ievēlēja par priekšsēdētāja biedru, kā arī budžeta un publisko tiesību komisijā. Pabērzs referēja par pārgrozījumiem un papildinājumiem tiesu iekārtas likumos, papildinājumu kriminālprocesa likumos un pārgrozījumu sodu likumos.

Sodu likumu Ministru kabinets (MK) pieņēma, Pabērzam esot tieslietu ministram, 1930.gada 25.septembrī Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā. Tā paša gada 7.oktobrī MK pieņēma disciplinārsodu likumu. Tā kā Pabērzs bija valdības loceklis, viņa loma šo dokumentu tapšanā nav apšaubāma. Tas pats sakāms par likumiem, kurus pieņēma Saeimas laikā, kad viņš bija atbildīgs par tieslietu resoru: likums par pensijām (1931), zvejniecības likums (1931), likums par Latvijas galvaspilsētu (1931), pilsētu pašvaldību likums (1930), likums par bezdarba apkarošanu (1930) u.c. Salīdzinot ar citiem Latvijas tieslietu ministriem pirms viņa, Pabērzs šo amatu ieņēma visilgāk, un likumdošanas darbs šajā laikā bija vispusīgs un rezultatīvs.

Līdztekus parlamentārajam un valsts darbam Pabērzs visu laiku bija aizņemts arī ar publicistiku, kura pirmām kārtām bija lasāma latgaliešu preses izdevumos. 20.gadu pirmajā pusē viņš ar pārtraukumiem rediģēja vai bija redakcijas loceklis, kreisi tendētajā nedēļrakstā “Latgalīts”. Nevarētu teikt, ka pilsoniskajā Latvijā nebūtu bijusi preses brīvība, un tomēr 1923.gada 18.oktobrī Rīgas apgabaltiesa sodīja Pabērzu ar vienu mēnesi cietuma par valsts amatpersonas apvainošanu (raksta nosaukums un numurs nav zināms) un 56 latiem par rakstu “Sovaida kompānija” (1922, Nr.22). 30.gadu vidū Pabērzs bija progresīvā laikraksta “Jaunæ Straume” redakcijas loceklis un līdzizdevējs. Viņš pievērsās arī dzejai un stāstniecībai.

Kara laiku pavadījis padomju Krievijā, Pabērzs 1944.gadā atgriezās dzimtenē un klusi strādāja par advokātu un juriskonsultu. Līdz 1961.gada 22.aprīlī pienāca laiks Raiņa kapiem...

Anša Petrevica

(1882 — ?) laiks

(25.01.1926. — 6.05.1926.):

Trijos ministra krēslos

Ar to šo rindu autors negrib sacīt neko sliktu. Tāpat kā mūsdienās, tā arī Latvijas brīvvalstī 20. gados bija politiķi, kuri savu partiju (ne vēlētāju!) interesēs iegāja dažādās koalīciju valdībās un nereti ieņēma dažādu nozaru vadītāju amatus, kļūdami par t.s. politiskajiem ministriem.

Tāds bija arī Grobiņas pagasta Vērpju māju saimnieka ģimenē 1882.gada 6.martā dzimušais Ansis Petrevics (nejaukt ar viņa brāli politiķi Andreju Petrevicu!). Gadsimta sākumā viņš strādāja par skolotāju, 1913.gadā beidza Maskavas komercinstitūtu, 1916.gadā — Jaroslavļas Juridisko liceju. 1919. — 1920.gadā Petrevics bija Tautas padomes loceklis.

Tieslietu ministra godā viņš sabija nepilnu pusgadu un tālab, protams, nekādus kalnus nepaspēja apgāzt. Taču ar Petrevica vārdu bija saistīts viens no lielākajiem politiskajiem skandāliem Latvijā 2. Saeimas (1925. — 1928.) laikā. Par to ir vērts pastāstīt sīkāk. Šajā sakarā vispirms jāatgādina, ka 1924.gadā rakstnieku un kolaborantu Andrievu Niedru, kas 1919.gadā cieši sadarbojās ar fon der Golcu un Bermontu, par dzimtenes nodevību sodīja ar ieslodzījumu cietoksnī uz trim gadiem. Visai Latvijai liels pārsteigums bija demokrātiskā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes rīcība — viņš 1926.gada aprīlī saziņā ar tieslietu, iekšlietu un kara ministru apžēloja Niedru, tiesa, ar noteikumu, ka viņam jāatstāj Latvija. Šis augstās žēlastības akts izraisīja demokrātiskajā latviešu sabiedrībā īstu sašutuma vētru. To ievērojot, sociāldemokrātu frakcija iesniedza Saeimā pieprasījumu, kuru apsprieda parlamenta ārkārtējā sesijā 1926.gada 14.aprīlī (apžēlotais gan šajā laikā jau bija izraidīts no Latvijas...). Debatēs, kurās piedalījās 9 dažādu politisku uzskatu deputāti, noskaidrojās, ka par Niedras apžēlošanu bija atbildīgs ne tikai Valsts prezidents, bet vienādā mērā arī tieslietu ministrs, kas bija līdzparakstījis (tolaik teica kontrasignējis) piedošanas aktu.

Bezpartijisko sabiedrisko darbinieku frakcijas deputāts, ievērojamais latviešu jurists (vēlāk LU profesors) Kārlis Dišlers cita starpā teica: “Īstā juridiskā un politiskā atbildība, atbildība visā visumā gulstas pēc Satversmes noteikumiem uz kontrasignējošo ministru. Kas attiecas uz Valsts prezidentu, tad pēc Satversmes noteikuma viņš nenes politisku atbildību par savu rīcību. Ar to es negribu aizstāvēt ieskatu, ka Valsts prezidents ir pilnīgi neatbildīgs, jo republikā nav nevienas pilnīgi neatbildīgas amata personas.” Kaut arī Saeimā par labu Niedram nepacēlās neviena balss, šo interpelāciju, kas faktiski bija vērsta pret toreiz pie varas esošo Ulmaņa valdību, tomēr noraidīja. Arī Petrevics nedemisionēja.

No 1928. līdz 1931.gadam viņš bija finansu ministrs, 1931.gadā — iekšlietu ministrs. Pēc aiziešanas no augstajiem amatiem Petrevics nodevās galvenokārt advokatūrai, politikai un žurnālistikai. 20.gados un 30.gadu pirmajā pusē viņš bija lielā, krasi labējā laikraksta “Latvis” līdzizdevējs un, protams, autors. Gandrīz visu neatkarīgās Latvijas laiku Petrevics bija tādā pašā statusā attiecībā uz nozīmīgāko provinces avīzi “Kurzemes Vārds”, kas iznāca 6 reizes nedēļā Liepājā.

1941.gada 14.jūnijā no Baznīcas ielas 37 sākās viņa ceļš uz austrumiem... Kad tur beidzās šī valstsvīra mūžs, diemžēl nav zināms.

Tieslietu ministrijas nams Antonijas ielā 6 no 1922. līdz 1939. gadam

Apceres turpinājums — seko

Mūža krājums Latvijai —

72000 liecību par Baltiju rakstos un attēlos

Viesturs Zanders, Baltijas Centrālās bibliotēkas vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Kopš 1995. gada 10. novembra interesentiem kļuvis pieejams baltvācieša Oto Bonga (1918) mūža veikums, kam 1951. gadā dots nosaukums — Baltijas Centrālā bibliotēka. 50. — 80. gados baltvācu centros Minhenē, Līneburgā un Darmštatē, bet 90. gadu sākumā Latviešu Tautas augstskolā “Abrene” (Francijā) novietotais O.Bonga vākums ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas gādību nu radis mājvietu Rīgā, R.Vāgnera ielā 4.

Atzīmēsim, ka Baltijas Centrālā bibliotēka ir apjomīgākais kādas privātkolekcijas dāvinājums sabiedrībai Latvijas bibliotēku vēsturē. Novērtējot šī krājuma vērtību, neviļus nāk prātā Jānis Misiņš un viņa bagātais grāmatu krājums, ko 1925. gada nogalē nopērk Rīgas pilsēta.

Literatūrvēsturnieks Pēteris Ērmanis 1952. gadā Vācijā iznākošajā laikrakstā “Latvija” izsaka vēlmi “kaut mums trimdā būtu tāds Misiņš ar īstu krājēja garu, kas vāc vienkopus visu trimdā iespiesto latvisko”. Turpat viņš norāda, ka “daļēji tāds ir Latvijas vācietis Bongs, kas, Minhenes nomalē dzīvodams, krāj visu, kas zīmējas uz Latviju”. Iespējams, ka tobrīd Ērmanis tikai daļēji apjauš Bonga ieceru mērogus. Tomēr jau tad viņš saskata abus grāmatniekus vienojošo interešu radniecību, kā arī neatlaidību savu nodomu sasniegšanā.

Krāt materiālus par Baltijas tautu vēsturi, valodām, folkloru, etnogrāfiju un kultūru visplašākajā nozīmē O.Bongu mudina pārliecība, ka šo tautu pastāvēšana ir viens no “nākamās brīvās Eiropas svarīgākajiem priekšnoteikumiem” (Latvija 1950.g. 11.okt.). Iespējamai iznīcībai pakļauto kultūras vērtību apzināšanu un vākšanu Bongs aizsāk tūlīt pēc kara latviešu bēgļu nometnēs Vācijā. Šeit pat viņš fiksē liecības par senlietu savrupatradumiem, pieraksta Latvijas vietvārdus un bērnu skaitāmpantiņus.

Pēc deportācijām dzimtenē Bongs kopā ar jauniešu žurnāla “Ulubele” redakciju aicina “ikvienu pielikt savas rokas, lai nekas nezustu no senču cauri gadu tūkstošiem saglabātām vērtībām” (1953.g. Nr.6). Gadu gaitā trimdinieki iepazīst Bongu ne vien kā nenogurdināmu krājēju, bet arī ar diapozitīviem papildinātu priekšlasījumu un ceļojošu izstāžu rīkotāju. O.Bonga suģestējošais stāstījums vai kāda atraduma intriģējošs apraksts trimdas latviešu presē sekmē daudzu no dzimtenes līdzpaņemto pagātnes liecību nonākšanu Baltijas Centrālajā bibliotēkā.

Arī vēlākajos gados Bonga saites ar latviešu sabiedrību neatslābst. 1966. gada maijā viņš piedalās Eiropas latviešu kultūras darbinieku kongresā Stokholmā, bet 1982. gada augustā ir Minsterē notiekošā 6. latviešu tehnisko zinātņu kongresa dalībnieku vidū. 60. gadu sākumā ASV no jauna nāk klajā pirmoreiz 1938. gadā izdotās “Latvijas atbrīvošanas kara vēstures” divos sējumos, reproducēšanai izmantojot O.Bonga krājumā esošo eksemplāru. Baltijas Centrālās bibliotēkas materiāli iestrādāti gan Arno Teivena (1905—1995) pētījumā “Latvijas dzirnavas” (1985), gan nule iznākušajā Indriķa Šterna monogrāfijā “Latvijas vēsture 1290—1500”. 60.—80. gados vairāki Bonga raksti publicēti žurnālos “Jaunā Gaita”, “Ceļa Zīmes” un “LARAs Lapa”.

Jāatzīmē, ka O.Bongs nav tiecies savākt visu trimdā izdoto, jo apzinājies, ka to jau dara vairākas, ar lielākām finansiālām iespējām nodrošinātas latviešu krātuves. Tomēr trimdas latviešu izdevumi Baltijas Centrālās bibliotēkas fondā ieņem būtisku vietu. Blakus grāmatām, kuras lasījuši latvieši bēgļu nometnēs Berhtesgādenā un Špakenbergā, atrodami rotēti literārie žurnāli, kā arī Londonā, Oslo, Stokholmā un citur notikušo Latvijas valstssvētku atceres sarīkojumu programmas. Latviešu bēgļu tiesisko un materiālo stāvokli, viņu garīgās rosmes un pirmo organizāciju veidošanos dokumentē izdevniecības “Grāmatu draugs” ilggadējā darbinieka Jēkaba Rasmaņa (1908—1988) vairāk nekā 600 lpp. biezais materiālu apkopojums “Latviešu trimdinieki Vācijā”. Savukārt filologs Andrievs Elksnītis (1890—1986) pierakstījis un analizējis latviešu bērnu un jauniešu izjūtas kara gados un bēgļu gaitās.

Interesi izraisa dažādās pasaules malās un vēsturiskās situācijās iznākušie periodiskie izdevumi. Piemēram, 1918. gada 3. septembrī Kazaņas universitātes tipogrāfijā iespiestais Latvijas Pašnolemšanās savienības izdevums “Brīvais Latvis”, Tjaņczinas Latviešu biedrības 1939. gadā izdotās “Dzimtenes Atskaņas”, Miķeļa Valtera (1874—1968) Ženēvā izdotās “Latvju Domas” (1943—1944), kā arī tikai 100 eksemplāros pavairotais Filadelfijas brīvo latvju biedrības informācijas biļetens “Svešos krastos” (1959—1960).

Savu vietu Bonga krājumā atradušas grāmatas no dažādām savulaik pastāvējušām sabiedriskajām un privātbibliotēkām. Tajā skaitā vairāki simti izdevumu no kādreizējā Kurzemes provinces muzeja Jelgavā (dib.1818.g.) un Rīgas vācu amatnieku biedrības (dib.1865.g.) bibliotēkas, kas tika izvesti no Latvijas baltvācu izceļošanas laikā 1939. un 1940. gadā. Vārda tiešā nozīmē mājās atgriezušās vairākas grāmatas no vācu saviesīgās biedrības “Musse” bibliotēkas, kas, tāpat kā pirmais Rīgas teātris, kopš XVIII gs. beigām atradusies R.Vāgnera (tolaik Lielās Ķēniņu) ielas 4. namā. Baltijas Centrālajā bibliotēkā nonākuši arī iespieddarbi, kurus latviešu un igauņu kultūras darbinieki dāvinājuši zviedru mākslas vēsturniekam, Latvijas Universitātes profesoram (1929—1931) Torem Helgem Kjellīnam (1885—1984), grāmatas, kas piederējušas Livonijas viduslaiku piļu pētniekam Karlam Lēvisam of Menāram (1855—1930), politiķim un žurnālistam Paulam Šīmanim (1876—1944) un valodniekam Georgam Ģerulim (1888—1945).

Jaunus papildinājumus savam krājumam O.Bongs iegūst neskaitāmos braucienos, pārmeklējot antikvariātu plauktus un sīkumtirgu laukumus. Augļus nes arī plaši izvērstā sarakste.

Šobrīd bibliotēkā, kuras fonds kārtots topogrāfiski pēc reģioniem (Baltija kopumā, Igaunija, Latvija, Lietuva, Austrumprūsija) un sistemātiski pēc nozarēm, ir apmēram 18 tūkstoši vienību, kā arī ap 54 tūkstoši vienību liels attēlu arhīvs (fotouzņēmumi un atklātnes), karšu un grafikas kolekcijas.

Saprotams, ka Baltijas Centrālajā bibliotēkā atrodas ne mazums Baltijas vēstures avotu publikāciju un monogrāfiju, kas jau agrāk bijušas pieejamas mūsu zinātniskajās bibliotēkās, arī pētījumi, kurus izdevusi Baltijas vēstures komisija, Getingenes darba grupa, Herdera institūts Mārburgā, K.Širrena biedrība un Ziemeļaustrumvācu biedrība Līneburgā. Taču šeit atradīsim ģenealoģijas izdevumus, polemiskas ievirzes publicistiku, dažādām mācību iestādēm un baltvācu studentu korporācijām veltītu literatūru, kādas nav citās Latvijas krātuvēs. Tas pats attiecas uz bibliotēkā plaši pārstāvēto baltvācu daiļliteratūru un memuāriem.

No Latvijā līdz šim grūtāk sasniedzamiem izdevumiem šeit minēsim dažus: Frīdriha Benninghofena (1925) monogrāfiju “Der Orden der Schwertbrūder” (Zobenbrāļu ordenis, 1965), somu vēsturnieka Vilho Nītemā (1917—1991) pētījumu “Die undeutsche Frage in der Politik der livländischen Städte im Mittelalter” (Nevācu jautājums Livonijas pilsētu politikā viduslaikos, 1949), 20.—30. gadu vadoša Vācu izglītības pārvaldes darbinieka Volfganga Vahtsmūta (1876—1964) apjomīgo publikāciju “Von deutscher Arbeit in Lettland 1918—1934” (Par vācu darbu Latvijā 1918—1934; 1951—1953).

Vēl nepietiekami izmantotas iespējas slēpj baltvācu izdotie periodiskie izdevumi. Gan jau plašāk pazīstamie: “Baltische Hefte” un “Jahrbuch des baltischen Deutschtums” (abi iznāk kopš 1954.g.), gan retāk sastopamie: “Baltische Briefe” (1948), “Mitteilungen aus baltischem Leben” (1955) u.c.

Domājot par Rīgas astoņsimtgadi, norādīsim uz advokāta un Rīgas domnieka Helmuta Štegmaņa (1892—1983) atmiņu skicēm, kas ievietotas vairākos “Baltische Hefte” laidienos (1961—1971), kā arī pēdējā Rīgas birģermeistara Eduarda Holandera (1820—1897) nepublicētajām atmiņām, kuras glabājas Baltijas Centrālajā bibliotēkā.

Latvijas un ārvalstu vēsturnieki jau iepazinuši bibliotēkā atrodamo P.Šīmaņa arhīva daļu. Tā ietver gan privāta rakstura korespondenci, gan vēstules, kuras Šīmanis saņēmis no saviem līdzgaitniekiem Latvijas Saeimā un Eiropas nacionālo mazākumtautību kongresā. Savukārt arhitektūras vēsturnieku uzmanību piesaistījis albums, kur fiksēta baltvācu arhitekta un būvinženiera Kurta Betges (1888–?) sabiedrisko ēku projektu īstenošana 30. gados. Cita starpā Betge kopā ar Alfrēdu Karru (1894–?) projektējis arī Latvijas Grāmatrūpniecības arodu savienības namu Lāčplēša ielā un Latviešu Akciju bankas ēku Kaļķu un Vaļņu ielas stūrī. Vairāk nekā 200 fotoattēlu, kuros iemūžināti Kurzemes zvejniekciemi 1943. un 1944. gada vasarā, šogad palīdzēja veidot lībiešu kultūras dienu Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Atsevišķā albumā aplūkojami vācu saviesīgās biedrības “Ressource” telpu interjeri, kādus tos vēl 1930. gada oktobrī redz biedrības namā sapulcējušies 1. Baltijas valstu bibliotekāru kongresa dalībnieki. Šo 1807. gadā uzcelto ēku kopā ar vēl vairākām citām nojauc 1938. gadā, lai atbrīvotu platību iecerētajam Rīgas biroju namam. Tādēļ saglabājušies fotoattēli varētu būt īpaši rosinoši tiem, kuru kompetencē ir Rātslaukuma atjaunošana.

Nopietnu izvērtējumu vēl gaida arī kādreizējā Tērbatas universitātes arhitekta Mazsalacā dzimušā Reinholda Gulekes (1834—1927) arhivālijas. Sevišķi atzīmējama ir Gulekes 1896. gadā Leipcigā iespiestās grāmatas “Alt Livland. Mittelalterliche Baudenkmäler Liv–, Est–, Kurlands und …sels” (Senā Vidzeme. Vidzemes, Igaunijas, Kurzemes un Sāmsalas viduslaiku arhitektūras pieminekļi) nepublicētā daļa un apmēram puse no attēlu oriģināliem.

Vairāki nepublicēti materiāli varētu interesēt arī filologus. Tā, 1955. gadā Heidelbergā aizstāvētajā Jutas Kārkliņas (1922) doktora disertācijā pētīti vācu tautasdziesmu motīvi latviešu un lietuviešu folklorā. Vācu valodnieka Eduarda Hermaņa (1869–1950) korespondentu vidū mēs, protams, atpazīstam Alvilu Augstkalnu (1907—1940) un Jāni Endzelīnu (1873—1961). Taču — vai zinām, ka Hermanim rakstījušais Jons Šļūps (1861—1944) ir viens no pirmajiem Lietuvas un Latvijas federācijas ierosinātājiem, bet Martins Jankus (1858—1946) — pirmā latviešu–lietuviešu kongresa (1924. g.) goda priekšsēdētājs?

Zīmīgi, ka nosaukumu — Baltijas Centrālā bibliotēka — O. Bonga krājumam 1951. gadā piešķir pēc kara Vācijā atjaunotā Latviešu–lietuviešu vienība. Par vienu no tās godabiedriem 1948. gada aprīlī kļūst Mazās Lietuvas kultūras dzīves veidotājs Vidūns (1868—1953). Atzīstot Vidūnu par vienu no spilgtākajiem lietuviešu dzejniekiem, Rainis 20. gados retoriski jautā: “Vai kāds latviešu lasītājs pazīst Vidūnu... Varbūt tikai divi trīs, varbūt tikai speciālisti, kas nodarbojas amata pēc ar leišu valodu.” Ko mēs varam atbildēt uz šo jautājumu šodien?...

Igauņu trimdas grāmatniecību, kas līdz šim mūsu bibliotēkās gandrīz nebija pieejama, O. Bonga krājumā visplašāk pārstāv 1950. gadā Lundā izveidotā Igauņu rakstnieku kooperatīva izdotās grāmatas. Pieminams būtu bagātīgi ilustrētais izdevums “Meie maa: Eesti s™nas ja pildi” (Mūsu zeme: Igaunija vārdos un attēlos, 1955—1957) 4 sējumos, Arvo Megi (1913), Karla Ristikivi (1912—1977) un Bernarda Kangro (1910—1994) kopīgi rakstītā igauņu trimdas literatūras vēsture, kā arī sērija “Meie kirjanikke” (Mūsu rakstnieki). Savukārt trimdā nonākušo igauņu zinātnieku darbi bibliotēkā iepazīstami pārsvarā vācu valodā. Tas attiecas gan uz Arnolda Sooma (1900—1977) pētījumiem par tirdzniecību un amatniekiem Tallinā un muižām Igaunijā XVII gs., gan Riharda Indreko (1900—1961) grāmatu par vidējo dzelzs laikmetu Igaunijā un Armīna Tūlses (1907—1977) apcerējumiem par vēlo viduslaiku akmens tēlniecību Igaunijā un Latvijā. Daudzas kultūrvēsturiski interesantas detaļas atrodamas Sāmsalas mācītāja Martina Kerbera (1817—1893) atmiņu nepublicētajā daļā, kā arī fotogrāfa Riharda Kirhhofa (1896—?) plašajā attēlu kolekcijā.

Baltiju vizuāli dokumentējošā attēlu arhīva pamatšķautnes ir lokalizētas ainavas, celtnes un vēsturiski notikumi — karadarbības ainas, parādes, dziesmusvētki, daudzas novadpētnieciski saistošas norises. Ne mazāk interesanti kā grāmatām ir uzzināt vārdus arī fotomateriālu kādreizējiem īpašniekiem. Piemēram, fotogrāfijas par Oskara Kalpaka pieminekļa atklāšanu Airītēs Baltijas Centrālajai bibliotēkai nodevis Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Jānis Mežciems (1889—1957). Daudzus interesantus fotoattēlus O. Bongs saņēmis no Latvijas ģenerālkonsula Norvēģijā Artura Vanaga (1882—1970).

O. Bongam, tāpat kā daudziem krājējiem, nebūtiskas bijušas sadzīves ērtības un oficiāli pagodinājumi. Pēc ilggadējās Minsteres latviešu ģimnāzijas bibliotēkas vadītājas Austras Rudzītes (1911—1991) atzinuma, viņam arī “galvenais nav apspriešanās un organizēšanās, bet gan paša darba darīšana”. Piepildījies O. Bonga jau 1950. gadā izteiktais nodoms: “Ja mēs kādreiz atgriezīsimies..., tad nedrīkstam atgriezties tukšām rokām.” Ir pienācis laiks mums to novērtēt.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Liepājas apriņķa Bunkas pagastā vienā gadā ar Latvijas valsti dzimušais vācbaltietis Oto Bongs, kas visu savu mūžu ir bijis krājējs, arī interesants stāstītājs — vēl šovasar viņš uzstājās Lībiešu dienā Brīvdabas muzejā Rīgā

Rīga bermontiādes dienās

Brīdis pēc vācu zemessarga figūras atklāšanas Vidzemes guberņas valdes nama priekšā 1918. gada 3. septembrī

O. Kalpaka pieminekļa atklāšana Airītēs 1922. gada 3. septembrī. Priekšplānā: ģenerālis Jānis Balodis (1881—1965) un pulkvedis Krišs Ķūķis (1874–1945)

Latviešu bēgļu nometnes baznīciņas iekšskats Hannoveres apkaimē

Baltijas valstu kopdarbības līguma ratifikācijas dokumentu apmaiņa 1934. gada 3. novembrī ( pirmais no kreisās — Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters, trešais — Ministru prezidents Kārlis Ulmanis)