• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa kavalieris Pēteris Ušpelis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.12.1997., Nr. 324/328 https://www.vestnesis.lv/ta/id/46194

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Zenta Mauriņa. Latvijā un Eiropā

Vēl šajā numurā

12.12.1997., Nr. 324/328

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa kavalieris Pēteris Ušpelis

Par sevi — pats

Esmu dzimis 1950.gada 2.maijā pašā Latgales sirdī — Preiļu rajona Silajāņos. Arhīvos Ušpeļu uzvārdu var atrast ar 1600.gadu. Mātes Jūlijas rados ir slavenie podnieki Riuči, Vilcāni un Paulāni, bet tēva Antona dzimtā — Babri un Kaļvas. Mūsu sešu bērnu ģimenē biju piektais. Slimnīcā pasaulē nācām tikai mēs ar jaunāko brāli Viktoru, pirmie četri dienas gaismu bija ieraudzījuši turpat mūsu Dūbu mājās. Manas pirmās bērnības atmiņas saistās ar virpu, ko visu laiku centos paturēt acīs, lai tiktu klāt, tiklīdz tēvs atgāja nost. Mums, bērniem, visiem gribējās virpot, un mājā valdīja labs sacensību gars: kas pirmais tiks pie virpas, kam labāk iznāks. Arī mālus tikām visi izmīcījušies. Man ļoti patika lipināt dažādas figūriņas. Pirmo atzinību izpelnījos, kad mācījos 1.klasē. Silajāņu astoņgadīgajā skolā mūs uz jaunradi rosināja latviešu valodas skolotāja Eleonora Avišāne, ļoti gaišs cilvēks. Arī Maltas vidusskolā, kur aizgāju tālāk mācīties, valdīja radošs gars. Dienēt iznāca raķetniekos, un pēc tam bija jāparaksta tāds papīrs, ka tuvākos 25 gadus nebraukšu ne uz kādām ārzemēm. Tas pārvilka svītru maniem nodomiem izmācīties par kapteini. Kas tad tas par jūrnieku, kas nevar kuģot tālāk par Baltijas jūru!

Vecākais brālis Antons pa to laiku bija pabeidzis lietišķās mākslas vidusskolu un taisīja skaistas krūzes. Mūsmājās bieži iegriezās Jānis Pujats, Voldemārs Kalpiņš un citi gudri vīri, mudināja mani atkal sēsties pie virpas. Rokas nebija aizmirsušas bērnībā iegūto māku. Ar pirmo reizi iznāca gluži laba vāzīte. Atkal modās sacensību prieks, jo pēc ļoti smagajiem 50. un 60.gadiem, kad Latgales podnieki ar pārlieku lielajiem nodokļiem un dzīšanu kolhoza darbos bija nospiesti zemāk par zemi, 70.gados gan Rīgā, gan Rēzeknē tautas mākslas izstādēs arvien lielāku vietu sāka ieņemt Latgales podnieku darbi. Aizvien vairāk apzinājos arī mūsu dzimtas tradīcijas un pienākumu tās turpināt.

Tautas daiļamata meistare ir arī mana dzīvesbiedre Staņislava. Viņas austās tautiskās jostas ļoti labi saderas ar māla podiem un svečturiem. Mums aug meita un divi dēli. Andris ir beidzis lietišķās mākslas koledžu un jau piedalījies vairākās izstādēs. Viņš Ušpeļu dzimtā aizsāk jau piekto keramiķu paaudzi. Pašlaik Rēzeknes augstskolā studē tiesību zinātnes. Raimonds un Ieva mācās ģimnāzijā. Viņiem izvēle vēl priekšā, bet meitai gan novēlu iet drīzāk mātes pēdās — podniecība, sevišķi ar Latgales tehnoloģiju, nav sievietei īsti piemērota.

Par viņu —

Ar brieduma gudrību,

jaunības sparu

Pēteris Ušpelis pēdējos gados ir krietni paceļojis, redzējis pasauli un nācis pie pārliecības, ka Latgales zaļās krūzes un medaini zeltainās vāzes ir un būs vērtība laiku laikos.

Nu kur vēl pasaulē podnieks pats taisa glazūras un no četrām piecām pamatkrāsām spēj uzburt tādu toņu un nokrāsu bagātību! Kur vēl katrai krūzītei un vāzītei tiek pielipināta osiņa jeb, kā Latgalē saka, volutiņa. Nemaz jau nerunājot par lielo dažādību no medaunieka, vāravnieka un piena krūzes līdz deviņžuburu svečturim un greznam sienas šķīvim. Sauļotais koks vāzēs, mēness ragi svečturos. Virpas raksti, skrāpējumi un apgleznojumi. Un katra podnieku dzimta ar savu tradīciju pūru un daiļuma izjūtu.

Pats Pēteris gan tādus garus monologus nemēdz turēt. Viņa īpašā attieksme pret mālu un savu darbu izpaužas lielākoties caur rokām — kā viņš saņem māla piku, kā uz virpas veido un audzē gan slaidu vāzīti, gan vēderainu podu. Mazo formu arhitektūra, kā mēdza teikt Jānis Pujats.

— Tādu vīru kā Pujats mums ļoti pietrūkst. Viņš skubināja arvien meklēt ko jaunu, nevārīties savā sulā, nemīcīties uz vietas. Un nepazaudēt to tradīcijas stīdziņu un meistarības noslēpumu, kas Latgales podniecību padara par Latgales podniecību. Neatkārtojamu un neatdarināmu.

Visu to saglabāt un tālāk veidot palīdz gan Rēzeknes mākslas koledža, gan tautas studija “Rēzeknes apriņķa pūdnīki”. Jaunās paaudzes skološanā piedalās arī Pēteris Ušpelis. Viņa ceplī ne viens vien meistars dedzinājis savus pirmos darbiņus. Visbiežāk viņam blakus savu virpu griež vecākais dēls Andris.

— Viņš mani nekopē, pašam galva uz pleciem. Bet ir lietas, ko dēls grib uzzināt un saprast. Visbiežāk jau es kādu padomu varu dot. Bet cik nav arī tādu lietu, ko tēvs ar māti gan būtu zinājuši pateikt, bet es nebiju iedomājis to pavaicāt. Kad vēl varēja...

Tā nu tas ir kļuvis par vienu no Pētera Ušpeļa pedagoģiskās darbības baušļiem — nezaudēt paaudžu saiti, turēt dzīvu tradīciju, to, ar ko ir stipra Latgales novada keramika.

— Pats jau arī esmu izmēģinājis visu ko. Tas bija septiņdesmito gadu beigās, kad nāca modē elektriskās krāsnis, gatavās lustras glazūras. Daudz vienkāršāk un ātrāk! Kāpēc tad es nevaru? Līdz kādā reizē dedzinājām abus cepļus vienlaicīgi — mūsu tradicionālo malkas un elektrisko. Abi iznāk labi. Krūzes spīd un laistās. Nenopriecāties! Bet Daugavpils mākslinieks Uģis Auziņš paņem vienu mirdzošo, ar elektrību apdedzināto vāzi un ieliek starp latgaliskajām, vaļējā ceplī dedzinātām. Sveša! Spožums tāds kā neīsts. Nav mūsu. Es pie tā vairs neatgriezos. Elektriskā krāsns pamazām iesilst un tāpat palēnām atdziest, tur neiznāk tie brīnumainie notecējumi. Tos var panākt tikai malkas ceplī, kas strauji iesilst un tikpat ātri atdziest.

Redzot vecāko dēlu veidojamies par nopietnu Silajāņu tradīciju turpinātāju, Pēteris aizvien skaidrāk apzinās to kā misiju — kopt Ušpeļu dzimtas koku, kas sakņojas slavenāko Latgales podnieku senčos un tagad tik spēcīgi sazarojies ar viņa mātes Jūlijas (1921—1994) un tēva Antona (1912—1993) bērniem un mazbērniem. Kā visi Latgales keramiķi, Ušpeļi savā mākslā izceļas ar izdomu, katrs dodot kādu pienesumu dekoratīvās izteiksmības bagātināšanā. Ejot meklētāju ceļu, gan brāļi Antons, Pēteris un Viktors, gan Antona dēls Aivars un Pētera dēls Andris tur godā amata prasmi un darba pamatīgumu. Mēdz teikt, ka podnieka meistarības mērs ir svečturis. Šai ziņā Pēteris ar dēlu var lepoties: parasti keramiķis dzīves laikā uztaisot kādus 60, augstākais 100 svečturus, bet Andris jau izgatavojis vairāk par 30. Kas tad viņu — tādu jaunu, skaistu un spēcīgu — piesaista šai krietni piņķerīgajā nodarbē?

— Patīk pats darbs. Nevar jau visu laiku grāmatās urbties. Pie virpas — labākā atpūta. Galvai. Bet ne rokām. Kad pie svečtura esi ķēries, zini, ka jādabū gatavs vienā piegājienā. Pamatnei, žuburiem, kausiņiem — visam jābūt kā no viena gabala. Dažreiz līdz rīta ausmai iznāk virpot un lipināt. Tā ir īsta pacietības pārbaude. Un gribas jau arī kaut ko jaunu, savu atrast. Tā sāku gatavot Adventes svečturus — ar četriem žuburiem. Cilvēkiem patīk.

Kad ciemojāmies Māldedžos, Andris ar tēvu tikko bija atgriezušies no Vācijas, kur viņi ar savu keramiku kārtējo reizi bija piedalījušies “Latvijas tēla” veidošanā. Tā sauktajos satikšanās svētkos, ko ik gadus rīko visas Bonnā akreditētās vēstniecības, Latvijas tradicionālo kultūru pārstāvēja dzintara rotas, koka un ādas izstrādājumi, audumi un keramika. No meistariem uzaicināti tikai Andris un Pēteris Ušpeļi. Dzirdējuši atzinīgus vārdus, saņēmuši uzslavas, tomēr Andris nācis pie pārliecības:

— Tā mūsu keramika ir vajadzīga tikai mums pašiem. Tur, Vācijā, mūsu krūzi noliks plauktā, pienu no tās nedzers. Nekādās ārzemēs nav vajadzīgi mūsu neglazētie ievārījuma podi un medaunieki. Bet tie elpo! Tādā traukā pienam, medum cita garša. Mums tikai jāpagaida, kad cilvēkiem būs mazliet vairāk naudiņas, lai var nopirkt. Mūsu krūzēm un arī vāzēm visīstākā vieta ir tepat, Latvijā.

Par to katrs pats var pārliecināties ik pavasari — aprīlī visi tiek aicināti uz tradicionālajiem Latgales keramikas svētkiem. To veidošanā arī Pēteris Ušpelis allaž pieliek savu roku, jo bez tradīcijas nav pēctecības. Ja mēs paši sevi necienīsim — kas tad mūs cienīs!

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!