Privātīpašnieks Rīgas vēsturiskajā centrā

Meklējot saskaņu starp īpašnieka vēlmēm un kultūras pieminekļu aizsardzības prasībām

GEORGS BAUMANIS, Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas priekšnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Georgs Baumanis

Vecrīgas ielas gaida rūpīgu saimnieku

Jau vēsturisks foto: jaunais nomnieks restaurē Jēkaba kazarmas

Notikums ir liels — 4. decembrī UNESCO Pasaules mantojuma komitejas plenārsēdē Neapolē tika pieņemts lēmums par Rīgas vēsturiskā centra iekļaušanu kultūras mantojuma sarakstā. Tas ir prestižs saraksts, kurā iekļauti vairāk nekā 400 objektu visā pasaulē. Šogad tas tika papildināts ar desmit jauniem objektiem, un nu līdzās senajai romiešu pilsētai Pompejai ir arī Rīga. Turklāt ar visaugstāko novērtējumu: kā pasaules mēroga un cilvēka radošā ģēnija meistardarbs. Protams, ka šis notikums palīdzēs Rīgai ieiet Rietumeiropas pilsētu apritē. Protams, varam cerēt uz starptautiskā tūrisma paplašināšanos. Protams, ir pamats domāt, ka atrašanās mantojuma sarakstā dos arī finansiālu atspaidu. Taču ne mazāk būtiski izsvērt, kā paši savās mājās protam novērtēt šo cilvēka radošā ģēnija meistardarbu, kā veidojam tā likteni. Ko par to domā speciālists, kas apbalvots ar 1996. gada Eiropas godalgu par kultūras pieminekļu saglabāšanu?

— Jāatzīst, ka materiāli UNESCO komisijai bija sagatavoti profesionāli ļoti augstā līmenī — vispusīgi un pārskatāmi, ietverot arī vēsturiskās attīstības aspektus. Galvenais ir tas, ka mēs sarakstā esam ietverti un tagad sāksies pakāpenisks darbs Rīgas sakārtošanai līdz 2001. gadam. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir izveidot speciālu projektēšanas grupu, kas varētu izstrādāt pilsētas vēsturiskā centra reģenerācijas projektu un turēt visus darbus savās rokas. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums, jo Rīgā ir vairāk par diviem tūkstošiem kultūras pieminekļu. Tas nozīmē, ka gandrīz katrs Vecrīgas nams ir piemineklis, protams, izņemot nedaudzās pēckara gados būvētās ēkas.

Mums vislielākās raizes sagādā tieši vēsturiskā mantojuma centrālā daļa — 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma celtnes. Tagad ļoti strauji mainās to īpašnieki — nami tiek denacionalizēti, pirkti un pārdoti.

— Kā jūs kopumā raksturotu saimniekus, kuri pārņem Rīgas vēsturiskā centra namus?

— Divas trešdaļas namu Vecrīgā atgūst cittautieši, kuri nav Latvijas pilsoņi, šeit nedzīvo un lielākoties ir bijušo īpašnieku visai attāli mantinieki. Šiem cilvēkiem nami un tiem pieguļošā zeme ir tikai peļņas avots, un nekas cits viņus diemžēl neinteresē. Radušies masveida uzpircēji kā, piemēram, Vladimirs Levins un citi. Viņi ēkas nopērk, cenšas iespējami ātri izremontēt, lai varētu izīrēt bagātiem klientiem. Nami tiek izpārdoti pa atsevišķiem dzīvokļiem, un velti runāt par to, ka vajadzētu saglabāt vecās krāsnis, sienu vai griestu gleznojumus vai, vēl vairāk, veikt ēku izpēti.

— Ko te var iebilst? Ja cilvēkam saskaņā ar likumu pienākas mantošanas tiesības, viņš manto, ja ir nauda, viņš drīkst pirkt... Gan ar vienu nosacījumu — viņam jāievēro likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” noteiktās normas.

— Jā, likuma 7. pantā teikts: “Nostiprinot īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu, kas atzīts par kultūras pieminekli, zemesgrāmatā izdarāma attiecīga atzīme par tiesību aprobežojumiem. Šāda atzīme tiek izdarīta, pamatojoties uz Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas iesniegumu. Ja nekustamais īpašums ir kultūras piemineklis, tas ir pietiekams pamats attiecīgas atzīmes izdarīšanai zemesgrāmatā. Atzīme izdarāma 10 dienu laikā no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas iesnieguma saņemšanas dienas vai vienlaikus ar īpašuma tiesību reģistrāciju. Nekustamo kultūras pieminekļu sarakstus Zemesgrāmatu nodaļām iesniedz attiecīgais valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors.” Valsts kultūras pieminekļu inspekcija ir izstrādājusi namu — kultūras pieminekļu sarakstu, kas iesniegts Rīgas pilsētas Zemesgrāmatu nodaļā. Taču, kā jau teicu, šādu pieminekļu ir vairāk par diviem tūkstošiem, un Zemesgrāmatu nodaļā mums atbildēja, ka viņi nemeklēs šajā sarakstā ziņas par katru Rīgas māju. Likumā par zemesgrāmatām, starp citu, šāds pienākums arī nav paredzēts... Un tā arī viss notiek. Esam bezspēcīgi šo procesu izkontrolēt. Mēs ar inspekcijas galveno arhitektu Andreju Holcmani dienā katrs izskatām pa pāris restaurācijas un pārbūves projektiem, kuri nereti ir ļoti sarežģīti un prasa ilgstošu darbu; esam iekrauti dažādos dokumentos, un gadā nav tik daudz dienu, lai mēs tiktu ar to visu galā. Absurda situācija — mums ir normāls kultūras pieminekļu aizsardzības likums, kuru nepilda, un absolūti nepietiekams kontrolējošais aparāts. Divi arhitekti, kuri pārzina Rīgas pieminekļus, un pāris inspektoru bez automašīnas, kuri skraida pa pilsētu ar kājām. Vēl viens būtisks apgrūtinājums ir tas, ka inspektori drīkst sodīt tikai īpašniekus, nevis remonta darbu izpildītājus. Bet īpašnieki mīt otrā pasaules malā un, ja arī atrodam viņu adreses un brīdinām par pārkāpumiem, atbildes nesaņemam. Mēs tiekam ignorēti. Pie tam — kaut arī pilsētas apbūves noteikumos ir noteikts, ka katrā būvlaukumā jābūt norādei, kurā redzams gan objekta īpašnieka, gan atbildīgā būvuzņēmēja vārds, lai jebkurā mirklī būtu iespējams uzzināt vainīgos, tas netiek ievērots. Nav iespējams atrast nekādus dokumentus. Šāda informācija parasti ir tikai pie tiem objektiem, kur viss notiek likumīgā kārtībā.

Bet namos tiek izbūvētas lielas vannasistabas ar burbuļvannām, kas pirmām kārtām dod namam neparedzētas noslodzes, tiek sabojātas arī gluži citam nolūkam domātas vēsturiskas telpas. Viens no pirmajiem namiem, ko nopirka Levins, bija bēdīgi slavenā ēka Audēju ielā 10. Tas reiz bijis viens no Vecrīgas greznākajiem namiem. Nams daļēji bija izpētīts un zinājām, ka vismaz vienā stāvā ir ārkārtīgi skaisti apgleznoti koka griesti. Vēlāk, kad nams jau piederēja Levinam un šeit tika uzsākts remonts, izrādījās, ka vērtīgi gleznojumi ir visos stāvos. Šīs mājas sākotnējais saimnieks bijis daiļamata meistars, kas pats izdaiļojis visas telpas, lai māja kalpotu par paraugu viņa izcilajai mākslai. Viena stāva griestu gleznojumus ar lieliem cīniņiem izdevās saglābt, kas būs ar pārējiem — nav zināmsÉ Vēl viens raksturīgs piemērs — nams Pumpura ielā 5. Ar to ļoti daudz nodarbojusies Rīgas valsts pieminekļu aizsardzības galvenā inspektore Irēna Bākule. Šis nams vispirms tika denacionalizēts. To ieguva kāds Ņesterovs, kādreizējā īpašnieka mantinieks, kas šo īpašumu uzticēja pārvaldniekiem, kas bieži mainījās. Pēc tam Ņesterovs nolēma daļu mājas pārdot — pa stāviem, pa atsevišķiem dzīvokļiem. Tas nozīmē, ka katrā dzīvoklī ienāk savs īpašnieks, kuru interesē tikai viņa nopirktā platība. Un vannas istaba tiek iekārtota tur, kur citiem augšā vai apakšā ir guļamistaba, lielā viesistabā tiek izbūvēta virtuve; grezns alkovs ar vitrāžām, velvītēm un parketu pārtop par virtuves nišu, kur ievieto plīti, izlietni.

Tā vispār ir satraucoša parādība, ka gadījumā, kad tiek pārdoti atsevišķi dzīvokļi vai mājas daļa, visas ēkas kopējais stāvoklis, piemēram, kāpņu telpu restaurācija un uzturēšana it bieži nevienu neinteresē. Irēna Bākule stāsta, kā, piemēram, Alberta ielā 4, jūgendstila mājā, jaunie īpašnieki iedomājušies savu ērtību labad stāvvadus izlaist pa kāpņu telpas iekšējo sienu. Protams, valsts pieminekļu aizsardzības galvenā inspektore tam nepiekrita, taču joprojām nav zināms šī cīkstiņa iznākums — varbūt vienā jaukā dienā mēs šos vadus tur tomēr ieraudzīsim. Lai cik smalki būtu pārbūvētie dzīvokļi, neviens negatavojas restaurēt ne kāpņu telpas krāsojumu, ne kāpņu izdrupumu vai margas, nedz arī ārdurvis un apgaismojumu. Taču, kā zināms, šajās bijušajās greznajās jūgendstila mājās tieši kāpņu telpas pašas par sevi ir lielas arhitektoniskas un mākslinieciskas vērtības.

— Vai tas zināmā mērā neatgādina sociālisma laikus, kad jūgendstila mājās, nerēķinoties ar to kultūrvēsturisko vērtību, iekārtoja komunālos dzīvokļus? Tikai tagad barbarismam klāt naudas smarža un vara?

— Tagad ir ļaunāk. Toreiz komunālā dzīvoklī iemitināja vairākas ģimenes, lielās telpas sadalīja ar dēļu vai riģipša starpsienām, un viss. Tās sienas ir viegli izjaucamas un izrādās, ka nav pat sabojāti griestu dekori. Tika saglabātas ļoti daudzas vērtīgas krāsnis. Bieži vien kaimiņu skaudības dēļ, jo tikko viens krāsni sadomāja pārdot un ķērās pie jaukšanas darbiem, tā pārējie ziņoja mums. Tā mēs noķērām vismaz kādus 20 — 30 krāšņu laupītājus. Taču ļoti daudzas krāsnis tika izzagtas māju kapitālo remontu laikos. Tagad mēs esam ļoti priecīgi, ja saimnieks krāsni vēlas saglabāt. Ir arī gadījumi, kad tās pat pārvieto no ēkām, kuras paredzētas nojaukšanai, uz citām. Tā uz Antonijas ielas 8. namu tika pārvietotas krāsnis no vienas nojaucamas mājas Strēlnieku ielā. Mēs šīs krāsnis saglabājām pie sevis pagaidu telpās, pēc tam atdevām ievietošanai šajā namā. Tās tika restaurētas un tagad šīs jūgendstila krāsnis šeit izskatās īpaši skaisti. Taču rīkojas arī gluži pretēji: nojauc un pārvērš būvgružos patiesas vērtības, bet vietā iegādājas atdarinājumu, kas ir jauns un spožs.

— Attiecībā uz kultūras pieminekļu izpārdošanu pa atsevišķiem dzīvoķliem arī varam atrast likuma pantu, kas šādu rīcību aizliedz. 8. pantā teikts: “...Aizliegts atsavināt viena kultūras pieminekļa vai pieminekļu kompleksa atsevišķas daļas, kā arī sadalīt zemi, ja tādējādi tiek apdraudēta kultūras pieminekļa saglabāšana.”

— Taču, ja nama īpašnieks vai nu nav brīdināts, vai izliekas nezinām, ka viņam šāds piemineklis pieder, viņš izrīkojas, kā vēlas.

— Rīgas centra namu fasādes tagad tiek intensīvi remontētas un pārkrāsotas, nami tiek pie jauniem logiem un, salīdzinot ar neseno noplukušo pelēkumu, gribas par šo atdzimšanu priecāties.Vai jūs nepiekrītat?

— Attiecībā uz kultūras pieminekļiem tas nav tik vienkārši. Ir pieminekļi, piemēram, Jēkaba kazarmas, kas atjaunoti, veicot vēsturisko izpēti, ievērojot kultūras pieminekļu saglabāšanas prasības. Diemžēl to nav daudz. Par to, kas notiek namu iekšpusē, jau runājām. Taču šobrīd lielas nedienas ir arī ar logiem, kas ir ļoti nozīmīgs nama fasādes elements. Tagad ļoti moderni un ērti ir dažāda veida logu rāmji no plastmasas vai alumīnija. Arhitektūras pieminekļos mēs tos negribam atļaut ievietot. Taču, ja vecie rāmji ir satrupējuši un jāmaina (un vairumā gadījumu tā tas ir), tad nonākam dilemmas priekšā — ko darīt? Lielu grūtību šajā ziņā nebūtu — firma “Skonto” izgatavo logu rāmjus, kas pēc izskata ir pilnīgi identiski vecajiem, bet atbilst jaunākajām mūsdienu prasībām. Tādi logu rāmji ir namā Strēlnieku ielā 1, kur izlieti visi profili, pilastri, kapiteļi, un tas no mūsu viedokļa ir atzīstami un pieņemami. Turpretī mājā Raiņa bulvāra un Valdemāra ielas stūrī, iepretim Rīgas Domei, otrajā stāvā ielikti plakani, balti alumīnija logu rāmji, kas izskatās uzkrītoši brutāli un prasti. Šādu gadījumu ir daudz. Tāda prominenta persona kā Olafs Pulks no Latvijas televīzijas mums lūdza atļauju savā dzīvoklī namā Basteja bulvārī ielikt plastmasas logu rāmjus. Mēs piekritām, ka pagalma pusē šādi standarta logi varētu būt, taču ielas pusē vai nu jāsaglabā vecie, vai jaunajiem jāizskatās analogi bijušajiem. Viņš it kā piekrita, taču izdarīja pēc sava prāta, un nu nama fasāde ir izbojāta. Aicinām ierasties pie mums sniegt paskaidrojumus, taču viņš neliekas ne zinis. Pa dzīvokļiem tiek izpārdota arhitekta Baumaņa celtā vēsturiskā māja Brīvības bulvārī 19. Ēka pieder Vefam. Irēna Bākule zvanīja uz šo uzņēmumu, lai uzzinātu, kādēļ neviens tā pārstāvis nav kontaktējies ar mūsu inspekciju. Saņēmām atbildi, ka dzīvokļus atļauj privatizēt Centrālā dzīvojamo māju komisija un Vefam par to neesot nekādas teikšanas. Taču šis nams ir viens no tiem, kas visizteiksmīgāk raksturo mūsu galvaspilsētas vizītkarti! Ja tajā katrā dzīvoklī būs atšķirīgi logi, ja patvaļīgi tiks mainīts telpu plānojums, ja nav zināms, kas notiks ar unikālo kāpņu telpu... Kad mēs ieraugām, ka arhitektūras piemineklī ir kaut kas nepieļaujams izdarīts, tad jau ir par vēlu. Kurš dzīvokļa īpašnieks raus laukā logu rāmjus, kas maksā vairākus simtus latu?...

— Kas jūsuprāt jādara, lai šādas nejēdzības izbeigtu, pirms vēl viss nav nokavēts?

— Pirmām kārtām jāsaskaņo likumdošana. Likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” normas gan ir iestrādātas citos likumos, taču nepietiekami. Šeit jau runājām par zemesgrāmatu lietām. Nākamais — kultūras pieminekļu lietotājiem nav paredzētas pietiekami nozīmīgas priekšrocības. Ja viņiem būtu iespēja saņemt izdevīgus kredītus, ja viņi tiktu atbrīvoti, piemēram, no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas, tad namu īpašnieki arī varbūt savādāk izturētos pret savu īpašumu. Varbūt nepārdotu, kam pagadās, lai ātri tiktu pie nepieciešamās naudas. Protams, Rīgā ir tik daudz kultūras pieminekļu, ka jebkuras atlaides valstij jūtami “sit pa kabatu”, un tādēļ arī mūsu priekšlikumi netiek uzklausīti. Varētu darīt arī tā, ka atlaides nedod visiem, tikai tiem, kuru nodomu lietderību atbalsta Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Šādā veidā pašlaik cenšamies panākt zemes nodokļa atlaides tiem īpašniekiem, kuri kultūras objektu saglabāšanā ko labu darījuši. Ļoti cerīgi savu darbu uzsāka pašreizējais Rīgas Domes sastāvs. Jau pirmajā finansu komitejas sēdē tika lemts par restaurācijas fonda izveidošanu. Bija iecerēts līdzekļus, ko pilsētas administratīvā komisija saņem soda naudās par patvaļīgu būvniecību, par neatļautas reklāmas izvietošanu utt., savākt kopā un daļēji izmantot kultūras pieminekļu izpētei un restaurācijai. Līdz šim brīdim lēmums tā arī nav nokļuvis līdz Domes sēdei. Protams, ar likumdošanas palīdzību būtu jāpanāk, ka nekustamā īpašuma pārdošanas firmās nedrīkstētu tirgoties ar kultūras pieminekļiem, pie tam noslēpjot šo faktu. Jāpiemin, ka pēdējā laikā ļoti labojusies Valsts nekustamā īpašuma aģentūra, kas mums atsūta to ēku sarakstus, kuras gatavojas pārdot, un lūdz mūsu slēdzienu par katru ēku un arī noteikumus, ko katrā no šiem objektiem atļauts darīt. Taču tas būtībā ir izņēmums. Problēmas ir arī ar tiem namiem, kas ir jaunatklāto kultūras pieminekļu sarakstā, kuram vēl arvien nav likuma spēka. Šāda situācija radās tādēļ, ka iepriekšējā režīma laikā kultūras pieminekļu skaits bija limitēts, sevišķi netika atzīti jūgendstila nami, kam ir ļoti liela vērtība. Tā nu jaunatklāto pieminekļu skaitā iekļauti vairāki simti namu. Ja pusgada laikā tos oficiāli neapstiprina sarakstā, tie zaudē arī šo pagaidu statusu. Šajā laikā mēs vēl kaut kā varam ietekmēt īpašniekus. Taču tūliņ pusgads beigsies, un ar namiem atkal drīkstēs izrīkoties, kā katrs vēlas. Ir mums ļoti daudz problēmu, kuras jāatrisina, lai Rīgas vēsturisko centru tiešām saglabātu kā kultūras mantojuma pērli un nenodarītu tai neatgriezeniskas pārestības.

Mudīte Luksa,

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

un Georgs Baumanis