Problēmas

Pelnītājs viens. Cik ar karoti?

Latvijas iedzīvotāju vecums un tā loma tautas saimniecībā

Dr. oec., profesors Bruno Mežgailis — “Latvijas Vēstnesim”

Katrā vecumā cilvēkam ir sava loma sabiedrībā. Bērnībā, jaunībā ir uzdevums mācīties, iegūt specialitāti. Vidējā vecumā — piedalīties darbā un sevis atražošanā, padomāt par bērniem — nākamo paaudzi. Arī dzīves otrajā pusē katrs cenšas savu iespēju robežās līdzdarboties mazbērnu audzināšanā un, ja iespējams, vēl turpināt strādāt.

Latvijā sadalījums starp trim galvenajām vecumgrupām — līdz darbspējas vecumam, darbspējas vecumā un pēc darbspējas, pensijas vecumā — nav sevišķi labvēlīgs. Tam ir dažādi iemesli. Vispirms gandrīz visu gadsimtu bija zems pazemināts dzimstības līmenis. Tas noteica nelielu jaunās paaudzes apjomu, mazāku, nekā tas nepieciešams tautas atjaunošanai.

Nelielās dzimstības vietā pēc Otrā pasaules kara ieradās liels skaits iebraukušo no aizrobežas austrumteritorijām. Tas palielināja vidējās, ražīgās grupas īpatsvaru visu iedzīvotāju skaitā, taču vienlaikus radīja straujākus novecošanās procesus. No vidējās paaudzes, pārlecot jaunāko, iebraucēji drīz nonāca vecākajā grupā.

Tāpēc var teikt, ka Latvijā vecumsastāvs ir sajaukts, nav veidojies normālas evolūcijas ceļā, bet gan izkropļots. Jaunāka vecuma cilvēku ir pārāk maz, kamēr vecākās paaudzes īpatsvars — par lielu.

Katrai vecumgrupai visā iedzīvotāju sastāvā ir savs uzdevums, katra no tām pilda savas funkcijas. Kā to var novērtēt, salīdzinot savstarpējās proporcijas. Kā šīs vecumattiecības veidojas un laika gaitā mainās, tas redzams no datiem par Latviju pēdējos 60 gados (skat. 1. tabulu).

Novērtējot dažādu vecumgrupu īpatsvaru, var raksturot ne tikai pagātni, tagadni, bet arī nākotni, kāda valstī būs, saglabājoties vai mainoties attiecīgām vecumproporcijām.