Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Reformas kavēkļi - likumdošanas nepilnībās. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.11.1997., Nr. 304/305 https://www.vestnesis.lv/ta/id/45921

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas valsts un tās vīri

Vēl šajā numurā

21.11.1997., Nr. 304/305

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Problēmas

Reformas kavēkļi — likumdošanas nepilnībās

Dr.iur. Ilma Čepāne — “Latvijas Vēstnesim”

Zemes reformu kavē ne tikai bieži minētie ekonomiskie un organizatoriskie apstākļi, bet arī neatrisinātās tiesiskās problēmas. Tā kā zemes reformas tiesiskais regulējums laukos un pilsētās ir atšķirīgs, vispirms pievērsīšos atsevišķiem zemes privatizācijas tiesiskajiem jautājumiem lauku apvidos.

Šā gada 5.augustā Ministru kabinets Satversmes 81.panta kārtībā izdeva noteikumus nr.271 “Noteikumi par zemes reformas pabeigšanas kārtību lauku apvidos” (turpmāk — noteikumi), kas šī gada 30.oktobrī likumdošanas kārtībā tapuši par likumu. Kopumā Saeimas un valdības mēģinājums paātrināt zemes reformas pabeigšanu vērtējams atzinīgi. Tomēr likuma “Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” pieņemšanas sakarā gribu pievērst uzmanību vairākiem diskutējamiem jautājumiem.

1. Līdz ar noteikumu spēkā stāšanos (š.g. 9.augusts) kā fiziskām, tā juridiskām personām mēneša laikā tika dota iespēja pieprasīt pastāvīgā lietošanā vēl pagaidām pagastos nesadalīto zemi. Ja zeme piešķirta pastāvīgā lietošanā vai tās lietošanas tiesības iegūtas zemes lietošanas tiesību pārejas gadījumos, privatizācijas procedūra salīdzinājumā ar tiesību aktiem, kas regulē valsts un pašvaldību zemes privatizāciju, piemēram, likumu “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju”, ir paredzēta daudz vienkāršāka.

Taču īpaši pārsteidz maksāšanas līdzekļu izvēles kārtība. Likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” pamatprincipi un 4.nodaļa paredz, ka zemi piešķirt īpašumā par samaksu, tas ir, par privatizācijas sertifikātiem, var tikai Latvijas Republikas pilsoņiem. Taču jaunais likums “Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” pieļauj arī fiziskām personām — Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem (ja viņiem ir tiesības uz Latvijas Republikas izdotu nepilsoņa pasi), kuriem zeme piešķirta pastāvīgā lietošanā laikā līdz 1996.gada 1.novembrim dzīvojamo māju celtniecībai un uzturēšanai, dārzkopības vajadzībām un vasarnīcu, garāžu un citu ēku un būvju uzturēšanai, kā arī fiziskām personām, kuras ieguvušas attiecīgās zemes lietošanas tiesības šo tiesību pārejas gadījumos, izpirkt zemi par privatizācijas sertifikātiem.

Domājams, ka, negrozot likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” iepriekš minētās normas un zemes piešķiršanu īpašumā par samaksu nosaucot par zemes izpirkšanu, likumdevējs centies panākt efektīvāku privatizācijas sertifikātu t.s. atprečošanu.

Ja pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem zeme tiks piešķirta pastāvīgā lietošanā vai viņi būs ieguvuši attiecīgās zemes lietošanas tiesības šo tiesību pārejas gadījumos pēc 1996.gada 1.novembra līdz šā gada Ziemassvētkiem, zemi varēs izpirkt par īpašuma kompensācijas sertifikātiem un latiem gada laikā no likuma spēkā stāšanās dienas. Interesanti, ka noteikumos (9.pants) bija paredzēts, ka maksāšanas līdzekļu attiecību noteiks Ministru kabinets. Taču Saeima nolēmusi, ka tos izvēlas zemes izpircējs. No vienas puses, ieguvēji būs kompensācijas sertifikātu īpašnieki, bet, no otras puses, valsts par zemi šajos gadījumos naudu nesaņems. Jāatzīmē, ka līdz šim saskaņā ar likuma “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 63.panta 6.daļu tikai personas, kuras kā kompensāciju ieguvušas īpašuma kompensācijas sertifikātus, bija tiesīgas, norēķinoties par privatizēto valsts vai pašvaldības zemi, izlietot visus savā rīcībā esošos īpašuma kompensācijas sertifikātus, kas tām piešķirti kā kompensācija par neatgūto īpašumu.

Kā redzams, zemes privatizācijas noteikumi tika mainīti “spēles vidū”, un fiziskās personas, kas pieprasīja zemi pastāvīgā lietošanā līdz šī gada 9.septembrim, saskaņā ar jauno likumu zemi varēs izpirkt daudz lētāk, nekā valdība bija to plānojusi.

Salīdzinot likumu ar noteikumiem, Saeima ir izrādījusi lielu pretimnākšanu arī juridiskajām personām, kurām zeme piešķirta pastāvīgā lietošanā. Piemēram, Uzņēmumu reģistrā reģistrētās statūtsabiedrības, ja tās atbilst likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 28.panta 1.daļas 3.punktam, lauksaimniecībā izmantojamo zemi varēs izpirkt par kompensācijas sertifikātiem vai latiem pēc pircēja izvēles. Ņemot vērā sertifikātu faktisko vērtību, nav jāšaubās, kādus maksāšanas līdzekļus izvēlēsies, piemēram, atsevišķas šodien jau paputējušās paju sabiedrības.

Pieprasījuma bütība —

vajadzībā un maksātspējā

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Izdevumu funkcijas

Tautas zemais dzīves līmenis ir cēlonis ne vien sociālai un demogrāfiskai krīzei valstī, bet neļauj attīstīties arī ekonomikai. Var jau ieguldīt lielus līdzekļus tādā vai citādā pasākumā, bet, ja nebūs maksātspējīgu pircēju, kas iegādāsies investīciju rezultātā saražotās preces vai sagatavotos pakalpojumus, pasākums būs lemts neveiksmei. Tādēļ tautas dzīves līmeņa stabilizēšanai pietiekami augstā līmenī ir ne vien sociāla, bet arī makroekonomiska nozīme.

Kā maksātspējas pieaugums palielina galveno preču un pakalpojumu pieprasījumu, to pētī statistika, bet vēl uzskatāmāk to izsaka vienkārši ekonomiski modeļi, kurus parasti sauc par izdevumu funkcijām. Šādās funkcijās par faktoru (neatkarīgo mainīgo, argumentu) ņem iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumu, bet par rezultātu (atkarīgo mainīgo, funkciju) — kādas interesējošās izdevumu grupas lielumu. Abus mainīgos izsaka, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, bet, pētījot pārtikas produktu izdevumus (līdz ar to pieprasījumu), aprēķini būs precīzāki, ja tos izdarīs, abus mainīgos rēķinot uz patērētāju vienību.

Pie mums un ārzemēs izdarītie pētījumi ir parādījuši, ka šādas likumsakarības vislabāk apraksta pakāpes funkcija

= mxe.

Pakāpes rādītāju e var interpretēt kā teorētisko elastības koeficientu. Nedaudz vienkāršojot, var teikt, ka elastības koeficients rāda, par cik procentiem vidēji pieaug interesējošās grupas izdevumi, ja ienākumi pieaug par vienu procentu. Precīzāku interpretāciju var iegūt, viena procenta pieauguma vietā ņemot vienu promili (tūkstošdaļu) lielu pieaugumu, jo teorētiski šis koeficients ir abu mainīgo neierobežoti mazu pieaugumu attiecība.

Ja kādai izdevumu grupai elastības koeficients būtu nulle, tad šie izdevumi, ar kuriem saistīts patēriņš, nemaz nebūtu atkarīgi no maksātspējas, bet vienīgi no vajadzības, kas visām iedzīvotāju labklājības grupām ir vienāda.

Ja elastības koeficients būtu viens, tad šīs izdevumu grupas lielums būtu tieši proporcionāls ienākumiem, bet, ja lielāks par vienu, tad izdevumi apsteigtu ienākumu pieaugumu, kā tas ir ar luksusa un greznumpreču pieprasījumu.

Parasti elastības koeficienti ir lielāki par nulli un mazāki par vienu. Tad modelis rāda, ka izdevumus (pieprasījumu) ietekmē gan pircēju vajadzība, gan viņu maksātspēja. Turklāt, jo elastības koeficients mazāks, jo vairāk dominē vajadzība, jo lielāks, — maksātspēja. Par vienu ievērojami mazāks elastības koeficients, piemēram, 0,3, rāda, ka šī preču vai pakalpojumu grupa ir samērā pieejama plašiem patērētāju slāņiem. Saka, ka ir vērojams piesātinājuma efekts. Šādu preču pieprasījums atpaliek no maksātspējas pieauguma.

Izdevumu funkcijas aprēķina pēc mājsaimniecību budžetu statistikas datiem. Pašreiz tās esam aprēķinājuši, izmantojot 1996. gada informāciju.

Vispirms izglītībai,

ceļojumiem — pēc tam

Latvijas statistika visus patēriņa izdevumus grupē desmit grupās; vienpadsmitajā grupā savāc pārējās iepriekšējās grupās neietilpstošās preces un pakalpojumus. Sakārtojot šīs izdevumu grupas atbilstošo elastības koeficientu augošā secībā, iegūstam interesantu ainu, kas rāda vajadzību un maksātspējas lomu attiecīgo izdevumu veidošanā. Citā skatījumā elastības koeficienti rāda, kādas izdevumu grupas mājsaimniecības sedz prioritāri un kādas — pēc iespējas (skat. 1.tabulu 5.lpp.).

Pēc 1996. gada datiem, vismazākais elastības koeficients ir izdevumiem, kas saistīti ar izglītību un apmācību. Tas nozīmē, ka izdevumi izglītībai tiklab trūcīgās, kā relatīvi turīgās ģimenēs ir diezgan līdzīgi. No vienas puses, to var izskaidrot ar lielo valsts dotāciju lomu izglītības sistēmas finansēšanā, no otras — ar iedzīvotāju ļoti augstu prioritāti savu bērnu izglītošanai.

Izdevumu funkcija raksturo likumsakarību sabiedrības pamatmasā. Tie slāņi, kas nabadzības dēļ no savu bērnu izglītošanas atsakās, acīmredzot nav pārāk plaši. Tāpat kā neliela jāvērtē bagāto iedzīvotāju grupa, kura saviem bērniem izvēlas dārgās privātskolas.

Samērā neliels ir arī pārtikas izdevumu elastības koeficients. Arī šos izdevumus diezgan stipri nosaka vajadzība. Samērā mazo pārtikas izdevumu elastības koeficientu Latvijas apstākļos nosaka vairāki apstākļi. Vispirms — uztura produktu augsta prioritāte, kad lielākā daļa mājsaimniecību dzīvo izdzīvošanas apstākļos. Tālāk jāatzīmē pārtikas produktu relatīvi pieejamās cenas salīdzinājumā ar rūpniecības preču un pakalpojumu cenām. Lauksaimniecības produktu ražotāji ir gandrīz vienīgie, kas reāli konkurē tirgū un nav pilnīgi vai lokāli monopolisti. Visbeidzot, lielu daļu pārtikas izdevumu iedzīvotāji sedz ar pašu ražotiem produktiem, tādējādi apejot naudas apgrozību. Arī šis apstāklis samazina pārtikas izdevumu elastības koeficientu.

Mazs uztura produktu elastības koeficients nenozīmē, ka pārtikas izdevumiem būtu mazs īpatsvars Latvijas iedzīvotāju patēriņa budžetos. Tieši otrādi — tas pārsniedz 50% visu izdevumu kopsummas. Attīstītās valstīs šis īpatsvars ir ap 20 procenti.

Kā “mērenus” var vērtēt elastības koeficientus izdevumu grupās mājokļa uzturēšanai, veselības aprūpei, arī alkohola un tabakas izstrādājumu iegādei. Šie visi izdevumi pieder pie “spiedīgiem”, kaut arī katrs savā veidā. Tādēļ mājsaimniecībām tie jāsedz prioritāri, budžeta deficīta apstākļos atsakoties no citām precēm un pakalpojumiem. Līdz ar to diezgan ievērojama loma ir vajadzībām, kaut gan dominē jau maksātspēja.

Tālāk seko vairākas izdevumu grupas, kuru elastības koeficienti, ņemot vērā izlases kļūdu, gandrīz neatšķiras no viena. Tie ir izdevumi apģērbu un apavu iegādei, transporta izdevumi, izdevumi, kas saistīti ar brīvā laika pavadīšanu, atpūtu, kultūru, mājokļa iekārtojumu (mēbeles, elektropreces u.c.). Šie izdevumi mājsaimniecībās pieaug proporcionāli ienākumiem. Attiecīgās likmes grafiskajā attēlā reālā ienākuma variācijas apgabalā neatšķiras no taisnēm.

Vienīgi izdevumi, kas saistīti ar ceļojumiem, viesnīcu, kafejnīcu u.c. līdzīgu pakalpojumu samaksu, uzrāda par vienu lielāku elastības koeficientu. Šo izdevumu pieaugumu tempi apsteidz mājsaimniecību ienākumu pieaugumu tempus. Mūsu apstākļos šie izdevumi parādās tikai sabiedrības augstākās labklājības grupās. “Vidējā” mājsaimniecību budžetā viņu īpatsvars ir ļoti mazs.

Kartupeļi — pēc vajadzības,

augļi, ogas — pēc maksātspējas

Līdzīgi elastības koeficientu augošā secībā var sakārtot svarīgāko pārtikas izdevumu grupas (2.tabula).

Ņemot vērā izlases kļūdu, praktiski par nulli var uzskatīt kartupeļu iegādes izmaksu elastības koeficientu. Šo izmaksu likme grafiskā attēlā maz atšķiras no horizontālas taisnes (2.attēls). Kartupeļu cena, salīdzinot ar citu pārtikas produktu cenām, ir tik zema, ka gandrīz visas mājsaimniecības kartupeļus spēj iegādāties sev vēlamā daudzumā. Kartupeļu pieprasījumu nosaka tikai vajadzība, kas nabadzīgiem un turīgiem gandrīz vienāda. Valsts mērogā kartupeļu pieprasījumu nosaka iedzīvotāju skaits.

Otra pārtikas izdevumu grupa ar mazu elastību ir taukvielas (sviests, margarīns, augu eļļas u.c.). Nabadzīgie iedzīvotāji ar taukvielām lielā mērā cenšas kompensēt citu produktu trūkumu. Relatīvi turīgiem taukvielu nevajag daudz vairāk, nekā var atļauties trūcīgie.

Zemāks par vidējo elastības koeficients vēl ir izdevumiem maizes un labības izstrādājumu, cukura iegādei, jau augstāks — piena produktiem un olām, zivīm un zivju produktiem. Šo produktu iegādē iedzīvotāji vadās gan no vajadzības, gan maksātspējas.

Pārējo produktu grupu izdevumu elastības koeficienti pārsniedz vidējo elastības koeficientu visai pārtikas izdevumu grupai. Vidēji augsts elastības koeficients ir izdevumiem gaļas un gaļas produktu iegādei. Šī izdevumu apakšgrupa veido vislielāko īpatsvaru pārtikas izdevumu grupā.

Augsts elastības koeficients ir izdevumiem bezalkoholisko dzērienu iegādei, bet visaugstākais — augļu un ogu iegādei. Pēdējās divas produktu grupas nosacīti var uzskatīt par turīgo ļaužu pārtiku.

Aplūkojot 2.attēlu kopumā, var redzēt, kuru produktu izmaksas (patēriņš), augot ienākumiem, pieaug maz — likmes tuvas horizontālām taisnēm, tāpat grupas, kuru izdevumi (patēriņš), augot izdevumiem, strauji pieaug — līknes izvietojas tuvu diagonālei. Līkņu pacēlums virs horizontālās ass raksturo attiecīgo izdevumu īpatsvaru visā pārtikas izdevumu grupā. Modelī to atspoguļo reizinātājs jeb multiplikators m.

Analītiskās iespējas

Izdevumu funkcijas ļauj izdarīt vairākus analītiskus aprēķinus, no kuriem atzīmēsim tikai divus.

Dalot ar funkciju aprēķinātos izdevumus ar attiecīgo ienākumu, iegūstam t.s. vidējo rezultātu, konkrētajā gadījumā — vidējos izdevumus.

Piemēram, izmantojot pārtikas izdevumu funkciju

= 4,043 x0,4678 ,

vidējo izdevumu funkcija ir

–– = 4,043 x-0,5322

x

Aprēķinot izdevumu funkcijas pirmo atvasināto, iegūstam papildu izdevumu funkciju. Pārtikas izdevumiem tā ir

y' = 1,891 x-0,5322 .

Ievietojot šajās funkcijās interesējošos ienākumu lielumus, iegūstam ļoti uzskatāmu informāciju, kā veidojas pārtikas izdevumi.

Lai raksturotu pārtikas izdevumu veidošanos nabadzīgu mājsaimniecību grupā, pieņemsim, ka rīcībā esošais ienākums, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, ir Ls 30. Ievietojot x=30 vidējo izdevumu funkcijā, iegūstam /x = 0,66. Tas nozīmē, ka no visas ienākumu summas pārtikas produktu iegādei šādas mājsaimniecības izdod vidēji 66 procentus. Šis rādītājs pēc satura ir tuvs empīriskam izdevumu struktūras rādītājam, tikai dod izlīdzinātus rezultātus.

Ievietojot x=30 papildu izdevumu funkcijā, iegūstam y' = 0,31. Tas nozīmē, ka no katra papildus ieņemta lata (virs jau esošā ienākuma) šādas mājsaimniecības pārtikai vidēji izdod Ls 0,31 jeb 31 santīmu.

Latvijas “vidējā” mājsaimniecībā, kur rīcībā esošais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli 1996.gadā bija Ls 51,52, pārtikas izdevumi teorētiski veido 50% no izdevumu kopsummas (empīriskais šo izdevumu īpatsvars – 52%), bet no katra papildus ieņemta lata pārtikai izdod 23 santīmus.

Relatīvi turīgu mājsaimniecību grupā ar vidējo rīcībā esošo ienākumu Ls 150 mēnesī, vidējais teorētiskais pārtikas izdevumu īpatsvars izdevumu kopsummā noslīd līdz 28%, bet papildu izdevumi no katra lata — līdz 13 santīmiem.

Izdevumu funkcijas un to vienkāršākos pārveidojumus māca gan mikroekonomikas, gan ekonometrijas kursos, taču pagaidām reti aprēķina pēc reāliem statistikas datiem. Līdz ar to iegūtās zināšanas nenonāk līdz praksei.

Ko var prognozēt?

Izdevumu funkcijas un ar tām saistītie analītiskie aprēķini ir vērtīga informācija ne vien zinātniekiem, politiķiem un sociālās nozares darbiniekiem. Principā tās dod iespēju arī prognozēt pieprasījuma izmaiņas iekšējā tirgū un tirgus ietilpību pa svarīgāko preču un pakalpojumu grupām.

Ja būtu pasūtījums, Valsts statistikas komitejas speciālisti varētu izrēķināt šādas funkcijas arī šaurākām preču grupām, par ko būtu jau interese uzņēmējiem — ražotājiem un tirgotājiem.

Kādēļ šādus aprēķinus vēl neizmanto?

Nepakavējoties pie subjektīviem iemesliem, kā objektīvs iemesls jāmin grūtības prognozēt izdevumu funkcijā ietilpstošo argumentu — iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumu pieaugumu. Vadošās ekonomikas un finansu institūcijas prognozē, kā tuvākajos gados vajadzētu pieaugt iekšzemes kopprodukta vērtībai. Varbūt tādā pašā mērā pieaugs iedzīvotāju ienākumi? Taču uz šādu jautājumu atbildes nav. Kā sadalīt iekšzemes kopprodukta pieaugumu visas tautas interesēs un ar kādām svirām to panākt, tas būtu viens no principiālākajiem saimnieciskās politikas jautājumiem. Ja politiķi uz to mēģinātu atbildēt, tad vēlētājiem būtu daudz skaidrāk redzams, kurš ir labējais, kurš — kreisais, kurš liberālis un kurš — konservatīvais.

1.tabula

Galveno izdevumu grupu elastības modeļu parametri

pēc visu Latvijas mājsaimniecību datiem 1996.gadā

Parametri Izdevumi vidēji

elastības multipli- uz vienu mājsaim-

koefi- kators niecības locekli

cients mēnesī, Ls

Izglītība, apmācība 0,2859 0,2846 0,87

Uztura produkti 0,4678 4,043 24,51

Mājokļa uzturēšana 0,7465 0,3806 6,94

Alkohols, tabakas izstrādājumi 0,7577 0,06015 1,19

Veselības aprūpe 0,7815 0,08563 1,81

Apģērbi, apavi 0,9263 0,06841 2,74

Transports 0,9904 0,05750 2,93

Atpūta, brīvā laika pavadīšana 1,006 0,03378 1,84

Mājas iekārtojums 1,044 0,01863 1,21

Viesnīcas, kafejnīcas, ceļojumi 1,1918 0,006310 0,82

Pārējās preces, pakalpojumi 0,9527 0,04720 2,07

Visi patēriņa izdevumi 0,6533 3,6980 46,93

2.tabula

Galveno pārtikas izdevumu grupu elastības modeļu parametri pēc visu Latvijas mājsaimniecību datiem 1996.gadā

Parametri Izdevumi vidēji

elastības multipli- uz vienu patērē-

koefi- kators tāju, vienību

cients mēnesī, Ls

Kartupeļi 0,0765 1,365 1,87

Taukvielas 0,1466 0,9159 1,67

Maize, labības izstrādājumi 0,1911 2,297 4,97

Cukurs 0,2731 0,3040 0,92

Piena produkti, olas 0,3856 1,084 5,22

Zivis un zivju produkti 0,4187 0,2067 1,14

Garšvielas, uztura piedevas 0,4557 0,07354 0,48

Dārzeņi 0,5146 0,4076 3,37

Gaļa un gaļas produkti 0,5704 0,7010 7,30

Medus, džems, saldumi 0,6752 0,06638 1,08

Bezalkoholiskie dzērieni 0,7083 0,06681 1,26

Augļi un ogas 0,8687 0,04919 1,83

Visi pārtikas izdevumi 0,4327 5,308 31,11

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!