Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs kā tirdzniecības un ražošanas partneri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.11.1997., Nr. 304/305 https://www.vestnesis.lv/ta/id/45914

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par dzīvojamo māju privatizāciju

Vēl šajā numurā

21.11.1997., Nr. 304/305

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs kā tirdzniecības

un ražošanas partneri

Cik plaši Latvija vērs Kaļiņingradas vārtus

Tepat pie Dzintara jūras, tikai — Krievijā

No 13. līdz 15. novembrim Kaļiņingradas izstāžu zālē “BALTIK - EKSPO” valdīja Latvija. Šeit notika Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Kaļiņingradas Tirdzniecības un rūpniecības palātas kopīgi rīkotā izstāde “EXPO LATVIA”. Tajā reprezentējās 43 Latvijas firmas, no kurām tikai pāris pagaidām vairs valsts uzņēmumu statusā. Trīs dienas Latvijas precei un tās ražotājiem bija veltīta nozīmīga vieta vietējos laikrakstos, televīzijā un radio. Trijās dienās izstādē ieradās gandrīz četri tūkstoši apmeklētāju. Viņu vidū bija daudz uzņēmēju, kurus vadīja nevis svētdienīga interese par Latvijas ražojumiem, bet gan nopietna vēlme šeit rast sadarbības partnerus.

Latvijas stendi priecēja ar dažādību. Īpaši kuplu interesentu pulku visā izstādes laikā pulcināja tekstilizstrādājumu ražotāji — “Ogre”, “Rimako”, “New Rosme”, “Lenta 12”, “V.O.V.A”. Plaši bija pārstāvēti arī citi Latvijas rūpniecības uzņēmumi: Daugavpils pievadķēžu rūpnīca, “Rebir”, Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīca, “Radiotehnika RRR”, “Rīgas dīzelis”, “European Plastic Industries” (bijusī Olaines Plastmasu pārstrādes rūpnīca), “House of Prince Riga” un citi. Būvmateriālu ražotāju pulkā — “Sauriešu būvmateriāli”, “Lode”, bet pārtikas ražotājus reprezentēja pazīstamās firmas “Rīgas raugs”, “Gutta”, “Vidzemes piens”, Tukuma gaļas pārstrādes sabiedrība un citi. Ar izteiksmīgo ekspozīciju izstādes apmeklētāju uzmanību piesaistīja mēbeļu fabrikas “Teika” stends, “Valmieras durvis”, “Baldze”, “Ventspils koks”. Latvijas poligrāfijas nozares augsto attīstības līmeni izstādē apliecināja “Jāņa sēta” un “STARLETT”. Perspektīvas banku jomā izlūkoja Baltijas Tranzītu banka.

Jānovērtē, ka “EXPO LATVIA” nenoliedzami dod arī savu nozīmīgu artavu Latvijas tēla veidošanā. Izstādes organizētājiem, pārstāvjiem no Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas un Ārlietu ministrijas, kā arī Latvijas un Krievijas lietišķās sadarbības padomes locekļiem bija svarīga tikšanās ar Kaļiņingradas apgabala vadību.

Kālab “EXPO LATVIA” šoruden ieradās tieši Kaļiņingradā? Iespējams, tādēļ, ka ekonomiskā nepieciešamība mudināja beidzot doties ciemos pie tik tuva kaimiņa Austrumos un paspiest roku. Taču visnozīmīgākais faktors noteikti ir tas, ka kopš pagājušā gada janvāra Kaļiņingradas apgabals ar Krievijas Federācijas federālo likumu pasludināts par īpašo ekonomisko zonu.

Apgabala administrācija vairākkārt uzsvēra, ka ir ieinteresēta šeit veicināt kopuzņēmumu veidošanu, nevis tirgus piesātināšanu ar gatavu preču importu. Šobrīd Kaļiņingradas tirgu pārliecinoši ieņēmušas Polijā un Lietuvā ražotās preces (īpaši tas jūtams vieglās rūpniecības un pārtikas preču klāstā), taču tas nenozīmē, ka te savu nišu nevarētu atrast arī Latvijas ražotāji.

Arī Kaļiņingradas apgabala rūpniecības uzņēmumus dziļi skārusi vispārējā krīze, taču, šķiet, ka lūzuma punkts tiek pārvarēts, un patlaban pa īpašās zonas vārtiem ar savām investīcijām ienāk daudzu ārvalstu firmas.

“EXPO LATVIA” gaida apmeklētājus

Kaļiņingradas tirgū Latvijas vēl nav. Bet, jādomā, — būs

I.Vukolovs un E.Laucis atklāj izstādi

IGORS VUKOLOVS , Kaļiņingradas apgabala administrācijas Rūpniecības un uzņēmējdarbības komitejas priekšsēdētājs:

— Tās iespējas, ko nosaka likums “Par īpašo ekonomisko zonu Kaļiņingradas apgabalā”, protams, piesaista daudzus ražotājus un pārstrādātājus. Tiek uzskatīts, ka prece ražota mūsu īpašajā zonā, ja tās apstrādes pievienotā vērtība ir ne mazāka par 30 procentiem, bet elektronikas un sarežģītas sadzīves tehnikas ražošanā tā noteikta 15 procentu apmērā, un to (apliecinot ar attiecīgu preces izcelsmes sertifikātu) atļauts ievest Krievijas Federācijas teritorijā bez muitas nodevām un citiem ar muitas formalitātēm saistītiem maksājumiem. Tālab ne tikai Eiropas, bet arī Kanādas, ASV un Dienvidamerikas uzņēmēji ļoti cieši raugās uz mūsu pusi, lai izvērstu šeit rūpniecisko ražošanu un ieietu Krievijas tirgū ar iespējami lētu un konkurētspējīgu produkciju.

— Kas šobrīd ir nopietnākie un stabilākie ārzemju partneri šajā jomā?

— Kanādas un Šveices kompānijas pašlaik šeit iegulda lielus līdzekļus; viens no projektiem ir starptautiska biznesa centra būvniecība, kas izmaksās 20 miljonus dolāru. Tas ienesīs jaunas vēsmas pilsētas dzīvē. Mēs pašlaik izskatām ļoti daudzus kopuzņēmumu projektus, kas saistīti ar produkcijas pārstrādi, un arī deklarējam, ka atbalstām tikai kopuzņēmumu izveidi, jo vēlamies, lai nodokļu maksājumi paliek šeit, Kaļiņingradas apgabala teritorijā. Protams, esam ieinteresēti, lai attīstītos arī apgabala infrastruktūra un sociālā sfēra.

Šobrīd ļoti strauji tiek attīstīta mēbeļu ražošana. Tās pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir 86 procenti. Mēneša apgrozījums jau pārsniedz divus miljonus dolāru, un ar šīs nozares produkciju tiek nodrošināti vairāk nekā 30 Krievijas reģionu. Esam jau izkonkurējuši Poliju, un mūsu mēbeles Krievijā pērk labprātāk. Par to arī pārliecinājāmies gadatirgū, kas tikko notika Ņižņijnovgorodā. Visi mēbeļu paraugi tika izpirkti pāris stundās. Līdzīgi attīstās arī pārējās rūpniecības nozares.

— Jūsu presē bija lasāma informācija, ka Kaļiņingradas apgabalā pastāv vairāk nekā 80 Latvijas kopuzņēmumu. Un tomēr rodas iespaids, ka Latvijas vārds šeit sevišķi plaši nav dzirdams...

— Diemžēl Latvija Kaļiņingradas tirgū, kas būtībā ir tramplīns uz Krieviju, nav jūtama. Agrāk mēs uzskatījām, ka salīdzinājumā ar Polijas, Čehijas un Lietuvas precēm Latvijas ražojumiem ir vislabākā kvalitāte. Tagad to vietu tirgū aizņēmušas tieši šajās valstīs izgatavotās preces. Mēs vēl ļoti labi atceramies Latvijā ražoto trikotāžu, elektrotehnikas izstrādājumus.

— Nu, lūk, esam ieradušies...

— Te nu var teikt tikai vienu — labāk vēlu nekā nekad. Taču tie Latvijas kopuzņēmumi, kas šeit nodibināti, visticamāk, nodarbojas ar starpniecības darījumiemÉ Mūsu trikotāžas fabrikas nestrādā ar pilnu jaunu jaudu, lūdzu, dibināsim kopuzņēmumus un iesim Krievijas tirgū! Tādas pašas iespējas būtu arī elektrotehnikas nozarē. Kaļiņingradā pašlaik pastiprināti ienāk firmas, kas dibina kopuzņēmumus tieši sarežģītās sadzīves tehnikas un elektronikas ražošanai. Tas ir saprotams, jo šeit ir pietiekama bāze nozares tālākai attīstībai. Nesen darbību uzsāka Lietuvas kopuzņēmums, kurā montē televizorus. Bet vietējā rūpnīca “Kvarcs” ražo iekārtas līnijām, uz kurām izgatavo videomagnetofonu “Samsung” galviņas.

— Kā norisinās rūpniecības uzņēmumu privatizācija?

— Var teikt, ka tas jau ir noiets posms. Visas rūpnīcas ir pārveidotas par akciju sabiedrībām un ir privātas. Nekustamo īpašumu un zemi iespējams nomāt uz 49 gadiem. Kaļiņingradas apgabalā tiek izstrādāts arī likums par zemes lietošanu un iegūšanu īpašumā. Uzskatu, ka šīs lietas ļoti rūpīgi jāapsver, lai neiznāk, ka rati atpaliek no zirga vai arī skrien tam pa priekšu.

— Mūsu uzņēmēji baidās šeit ieguldīt lielus līdzekļus, jo nejūtas droši, ka Kaļiningradas apgabals varētu zaudēt īpašās ekonomiskās zonas statusu... Likumā teikts, ka īpašā ekonomiskā zona var tikt likvidēta, pamatojoties uz federālo likumu, ko pieņem pēc Krievijas Federācijas valdības iniciatīvas; tas var notikt gadījumā, ja netiek pildīti tie mērķi un uzdevumi, ko nosaka Federālais likums, vai arī tad, ja īpašās ekonomiskās zonas pastāvēšana neatbilst vitāli svarīgām Krievijas Federācijas interesēm.

— Šādām bažām nav ne mazākā pamata. Gluži otrādi — 29. septembrī tika pieņemta Krievijas Federācijas valdības programma laika posmam līdz 2005. gadam, kurā paredzēta tieši Kaļiņingradas apgabala īpašās ekonomiskās zonas vispusīga attīstība, un tā ir acīmredzama garantija, ka valdība mūs atbalsta.

— Likumā par īpašo ekonomisko zonu noteikts, ka apgabala administrācija, lai aizsargātu vietējo preču ražotāju intereses, pēc saskaņošanas ar Krievijas Federācijas valdību ir tiesīga noteikt brīvās muitas zonas papildu ierobežojumus. Pagājis gandrīz gads, kopš pastāv īpašā ekonomiskā zona. Vai bijusi nepieciešamība ieviest šādus grozījumus?

— Pašlaik veidojam likumdošanas bāzi, lai aizstāvētu vietējos ražotājus. Tas, piemēram, skars labības produktu ražošanu. Mēs, protams, neļausim izputināt mūsu zemniekus, ievedot ārzemju labību vai miltus. Mūsu apgabalu varam pilnībā nodrošināt ar pašaudzēto labību, arī ar kartupeļiem un citiem dārzeņiem. Taču tikpat lielā mērā šī aizsardzība attiecināma uz kopuzņēmumiem. Arī tos uzskatām par savējiem un darīsim visu, lai pavērtu ceļu un radītu vislabvēlīgākos apstākļus tieši to produkcijas ražošanai un tirdzniecībai. Manuprāt, tas ir normāls protekcionisms un vietējā tirgus aizsardzība.

Par aktīvu eksporta politiku — divreiz gadā un vienmēr

Henriks Silenieks

HENRIKS SILENIEKS , Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras direktors:

— Mūsu izstādes “EXPO LATVIA” tiek organizētas ar nolūku īstenot aktīvu eksporta politiku mūsu valsts pierobežas reģionos un tieši mazākos centros, kur nenotiek lielas specializētas izstādes. Šie pasākumi nav parastas komercizstādes, tie tiek pastiprināti ar politiskiem akcentiem. To ietvaros notiek vietējās administrācijas tikšanās, piemēram, ar Latvijas un Krievijas lietišķās sadarbības padomi un uzņēmējiem, tiek panāktas vienošanās par iespējamās turpmākās sadarbības virzieniem.

— Šī ir jau trešā izstāde “EXPO LATVIA”?

— Jā, pirmā bija pērn Pleskavā un otrā — šopavasar Novgorodā. Gadā notiek divas izstādes.

— Kādas atšķirības katrā no šiem reģioniem?

— Krievija ir ļoti dažāda. Ja Pleskava ir viens no tās visvājāk attīstītajiem apgabaliem, tad savukārt Novgoroda cīnās ar Kaļiņingradas apgabalu par investīcijām vislabvēlīgākā reģiona statusu. Pēc manām domām, lai gan Kaļiņingrada ir Baltijas apgabals un šeit maksātspēja lielāka, taču administrācijas darbs Novgorodā ir nostādīts labākā līmenī un tas šo rajonu veido investīcijām daudz pievilcīgāku.

Arī tas, ka ikvienā no šīm izstādēm piedalījās atšķirīgu nozaru uzņēmumi, pierāda, cik dažādas intereses mūsu uzņēmējiem ir katrā no šiem reģioniem.

— Kāda bija Latvijas firmu interese par šo izstādi?

— Ļoti liela. “EXPO LATVIA” piedalījās 43 Latvijas uzņēmumi, un izstādē tika izmantoti gandrīz 300 kvadrātmetru telpas, un reģionālai izstādei tā ir vērā ņemama platība. Novgorodā un Pleskavā izstādes ekspozīcija bija izvietota 200 kvadrātmetros. Jāpiebilst, ka aug arī izstādes popularitāte.

— Kaļiņingradā, šķiet, vairāk bija pārstāvēti tieši mašīnbūves un citi rūpniecības uzņēmumi...

— Neapšaubāmi, šis reģions ir vairāk attīstīts, šeit parādās arī placdarms lielāku uzņēmumu darbības izvēršanai. Piemēram, “Rīgas dīzelim”, “VEF”, Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcai. Rūpniecības pagurums, tāpat kā visā Krievijā, vērojams arī šeit; mēs to varam salīdzināt ar situāciju, kāda Latvijā pastāvēja no 1993. līdz 1996. gadam. Šis ir pirmais gads, kad Latvijā rūpniecība atkal iet uz augšu. Acīmredzot Krievija ir daudz lielāka un neelastīgāka, tā šajā procesā iet gausāku ceļu. Tas velkas loģiskā secībā, tāpat kā visur Austrumeiropā. Taču konkurence Kaļiņingradā ir liela, un tagad ir pēdējais laiks, lai mēs būtu šeit, atgādinātu par sevi, turētu roku uz rūpniecības attīstības pulsa un sāktu konkurēt ar vāciešiem, poļiem, lietuviešiem un citām ārzemju firmām, kuras šeit jau darbojas.

— Vai domājat atgriezties tajās vietās, kur jau esat bijuši?

— Jā. Par sevi ir jāatgādina. Tikai jautājums — cik ilgam laika periodam ir jāpaiet. Tas vēl jāizsver, taču Novgorodā un Pleskavā tie varētu būt divi gadi, bet Kaļiņingradā, iespējams, viens vai pusotrs gads.

— Katra tikšanās gan ar Kaļiņigradas apgabala administrācijas pārstāvjiem, gan ar uzņēmējiem, gan izstādes ierindas apmeklētājiem sākās ar pārmetumiem par ļoti sarežģīto vīzu kārtošanu. Ko jūsuprāt šeit varētu darīt?

— Viens no Tirdzniecības un rūpniecības kameru galvenajiem pienākumiem ir uzņēmēju interešu aizstāvība. Protams, mums jābūt ļoti aktīviem, lai rosinātu iespēju Latvijas vīzas izsniegt Kaļiņingradas apgabalā. Kamēr tas nebūs, mūsu sadarbība ar šī reģiona uzņēmējiem tiks ļoti bremzēta. Mēs šajā situācijā ļoti daudz zaudējam Lietuvai un Polijai, jo šīm valstīm ar Kaļiņingradas apgabalu ir bezvīzu režīms. Bet Latvijas vīzas pašlaik izsniedz Viļņā...

— Nākamais “EXPO LATVIA” solis, šķiet, būs vēl vērienīgāks?

— Mēs varējām izvēlēties starp vairākām iespējām. Ļoti interesants ir piedāvājums šādu izstādi rīkot Maskavā. Tā nebūs konkurente specializētajām izstādēm, bet gan Latvijas parādīšanās Maskavā, un tā notiktu pilsētas centrā, Arbatā, 300 kvadrātmetru platībā, un tai, protams, jābūt ļoti pārdomātai, spilgtai, elegantai un pastiprinātai ar politiskām aktivitātēm.

Domājam, ka rudenī būtu iespējams izstādi sarīkot Tatarstanā. Tas ir diezgan tāls, mums neapgūts reģions, taču ar vērā ņemamu maksātspēju un mūsu uzņēmējiem varētu būt interesants. Turklāt šī Krievijas Federācijas republika ir spēcīga un acīmredzot vēlas darboties patstāvīgi. Tas ir ļoti būtiski, jo Krievijā joprojām pastāv centralizētā apgādes sistēma, vairs gan ne piespiedu kārtā kā kādreiz. Ja vien ir iespēja, jācenšas veidot tiešas sadarbības attiecības.

Ekonomiskās sadarbības līgums — atvērtība turpmākajam

Latvijas delegācija ( pirmā no kreisās Lidija Aizbalte) sarunās ar Kaļiningradas apgabala vadību

LIDIJA AIZBALTE , Ekonomikas ministrijas Ārējo ekonomisko sakaru nodaļas vadītājas vietniece:

— Kaļiņingradas apgabala administrācija izstādei “EXPO LATVIA” veltīja īpašu uzmanību, un tai bija nodrošināta arī ļoti plaša reklāma. It visur, arī tikšanās reizē ar Kaļiņingradas apgabala administrācijas vadību, pirmā izskanēja doma: “Beidzot jūs esat ieradušies! Labāk vēlāk nekā nekad!” Jā, mēs esam vieni no tuvākajiem kaimiņiem, bet ieradāmies šeit pēdējie. Interese par Latvijā ražotajām precēm ir milzīga, un to apliecina ne tikai apmeklētāju lielais skaits, bet arī publikācijas presē.

— Ko jūs gaidāt no šī pasākuma?

— Šī vizīte pirmkārt varētu būt stimuls ražotņu izveidei šajā reģionā. Jau pirms šī brauciena iepazīstoties ar informāciju par Kaļiņingradas apgabalu, nonācu pie atziņas, ka šeit vislielākā perspektīva ir tieši tekstilrūpniecībai. To vēlreiz apliecināja sevišķā interese par akciju sabiedrības “Ogre” izstrādājumiem. Arī SIA ”Lenta 12" atvedusi uz Kaļiņingradu ļoti skaistus produkcijas paraugus.

Nākamais — kaļiņingradiešus interesē arī mūsu mašīnbūves uzņēmumi. Pat īpaši tika uzsvērts, ka nākamo izstādi varētu rīkot tieši šajā nozarē. Kaut arī, kā zināms, Latvijā šiem uzņēmumiem pašlaik nav vieglas dienas. Lietišķa sadarbība iespējama arī banku jomā. Piemēra dēļ varu sacīt — no 24. līdz 28. novembrim notiks Latvijas biznesa dienas Baškīrijā, un, tās gatavojot, sastapāmies ar reālu piedāvājumu — atvērt Latvijas un Sibīrijas komercbanku. Kaļiņingradas apgabalā gan varētu būt runa tikai par kādas bankas filiāli.

— Tikšanās laikā ar apgabala vadību izskanēja priekšlikums, ka iespējami drīz būtu jāparaksta savstarpējās sadarbības līgums starp Latvijas Republikas Ekonomikas ministriju un apgabala administrāciju.

— Galvenokārt tādēļ es esmu ieradusies šeit. Šī doma par savstarpēju līgumu tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības jomā karājas gaisā jau no 1995. gada. Taču tad vēl nebija pieņemts likums par šo īpašo ekonomisko zonu; mēs nevarējām aizsteigties notikumiem priekšā, un līguma slēgšana aizkavējās. Sarunā ar apgabala gubernatora vietnieku Sergeju Žuravski pārliecinājos, ka līguma projekts, kuru administrācija tagad iesniedza, jau ir saskaņots ar Krievijas Ārlietu ministriju. Tātad mums šo līguma projektu starp Ekonomikas ministriju un Kaļiņingradas apgabala administrāciju atliek izsvērt un saskaņot savās mājās, un lieki nekavēties ar tā parakstīšanu.

— Katra saruna sākās ar vīzu izsniegšanas problēmas apspriešanu. Ko te varētu līdzēt?

— Šī jautājuma risināšana, protams, nav Ekonomikas ministrijas kompetencē. Taču tas ir ļoti svarīgi gan no tautsaimnieciskā viedokļa, gan arī tālab, lai iepriekšminētais sadarbības līgums tiešām darbotos un mūsu uzņēmēju pūliņi kontaktu meklēšanā un dibināšanā nebūtu velti.

Lietišķās sadarbības padome — Latvijas uzņēmējdarbības veicinātāja

EDVĪNS LAUCIS , Latvijas un Krievijas lietišķās sadarbības padomes priekšsēdētājs:

— 1997. gada janvārī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras ietvaros tika nodibināta Latvijas un Krievijas lietišķās sadarbības padome, kas apvieno apmēram 100 uzņēmumu un arī nozaru asociāciju. To vada komisija 16 cilvēku sastāvā, kuri pārstāv galvenokārt nozaru asociācijas. Tās mērķis ir attīstīt un nostiprināt saimniecisko sadarbību starp abām valstīm. Mēs piedalāmies šādu izstāžu organizēšanā, sagatavojam lietišķas tikšanās ar municipalitāšu un apgabalu vadību, apspriežot uzņēmējdarbību veicinošos aspektus: kā organizēta uzņēmējdarbības ekonomiskā vide, kāda ir ieguldījumu drošība, vai pastāv kā, piemēram, Novgorodā, garantijas fonds, kas sedz ārzemju investīcijas. Nākamais — kādi ir nodokļu atvieglojumi. Bet pats galvenais — pētīt ražošanas nozaru attīstības perspektīvas, meklēt iespējas kopuzņēmumu veidošanai, rast tirdzniecības “nišas”, kuras vēl nav aizņemtas, un palīdzēt uzņēmējiem atklātās iespējas izmantot. Piemēram, Pleskavā mūsu sadarbības rezultātā radušies apmēram 40 kopuzņēmumu; pirmie rezultāti jūtami arī pēc “EXPO LATVIA” ekspedīcijas Novgorodā. Šeit jau nostiprinājusies akciju sabiedrība “Lode”, “Valmieras durvis”; turpinās pārrunas par telekokomunikāciju izgatavošanu kopā ar bijušo valsts akciju sabiedrību “Volna”, kura gan vēl nav atrisinājusi privatizācijas problēmas.

Svarīgi, lai sadarbība ar Austrumiem turpinātos, jo mūsu iekļūšana Rietumu tirgū ir sarežģīta un grūta, un, atklāti sakot, mēs tur īpaši netiekam gaidīti. Ir ļoti svarīgi, lai Krievijas tirgū savas pozīcijas saglabātu un paplašinātu Rīgas elektromašīnu rūpnīca, Rīgas Vagonu rūpnīca un citi mašīnbūves uzņēmumi.

Taču īpaši būtiski ir, lai tiktu parakstīti starpvalstu tirdzniecības līgumi un būtu arī skaidra Latvijas valdības nostādne par prioritāriem, atbalstāmiem virzieniem rūpniecības attīstībā. Ja mēs salīdzinām sevi ar pārējām Baltijas valstīm, redzam, ka mūsu investīciju programma ir vairākas reizes mazāka un tā visumā nav paredzēta rūpniecības attīstības veicināšanai.

— Kādas sadarbības iespējas telekomunikāciju jomā jūs saskatāt Kaļiņingradas apgabalā?

— Mums ir bijušas sarunas ar divām akciju sabiedrībām — “Kvarcu” un “Sistēmu”, kas pārstāv radioelektronikas nozari, lai ieinteresētu tās sadarboties ar mums telekomunikāciju izgatavošanā. Kaļiņingradā telekomunikācijas ir zemā līmenī — ap 20 telefona aparātu uz 100 iedzīvotājiem (Latvijā — vidēji 27, bet Rīgā — 32), un to attīstīšana varētu būt nopietns pamats arī mūsu sadarbībai.

Mēs strādājam, un mums ir ko rādīt

Kaļiņingradas savrupmājas — no Lodes ķieģeļiem

“Lodes” stends aicināt aicina — būvēsim mājas!

VALDIS KOKLE , akciju sabiedrības “Lode” komercdirektors:

— “Lode” ir akciju sabiedrība, tātad privātuzņēmums kopš pagājušā gada augusta. Ar saimnieku esam apmierināti; savus pienākumus veic uzņēmuma padome un valde. Pēdējos gados esam strauji uzlabojuši produkcijas kvalitāti. Ražojam dažāda veida apdares ķieģeļus, keramikas elementus ēku iekšējai un ārējai apdarei, kamīniem, palodzēm, jumta kārniņus un vēl citu produkciju, ko pārdodam ne tikai Latvijā, bet arī Polijā, Somijā, šobrīd jau arī Vācijā. Vērā ņemams tirgus ir Krievijā — Maskavā, Pēterburgā, Novgorodā.

Tagad mums ir pārstāvis arī Kaļiņingradā, un, ja pērn šeit realizējām apmēram 250 tūkstošus ķieģeļu, tad šobrīd jau pāri par miljonu. Nupat apbraukāju Kaļiņingradu — kā šeit izvērsta celtniecība! Plānojam, ka nākamgad šeit varēsim pārdot vairāk nekā divus miljonus ķieģeļu. Tas ir vērā ņemams skaitlis. Diemžēl šobrīd mūsu ražošanas jauda ir mazāka par pieprasījumu, un jau strādājam, lai to palielinātu. Šogad pavisam paredzēts izgatavot un realizēt 24 miljonus ķieģeļu, bet nākamgad izgatavosim par 4 miljoniem vairāk. Šobrīd vispieprasītākā produkcija ir apdares ķieģeļi.

Uzņēmumā strādā 265 cilvēki; 1988. gadā 1100 strādājošie saražoja 132 miljonus ķieģeļu, bet pieprasījums bija vēl lielāks. Kāpums tagad nebūs straujš, taču palēnām, rēķinot un cīnoties par tirgu, atkal paplašināmies.

— Dzirdēts daudz nelāgu atsauksmju par “Lodes” kārniņiem. Vai tagad to kvalitāte labāka?

— Mēs kārniņus ražojam kopš 1986. gada otrās puses. Līdz tam tos izgatavoja Cēsu komunālo uzņēmumu kombināts. Cilvēki neatšķir — Cēsis vai Lode — un joprojām uzskata, ka tie sliktie kārniņi ir mūsējie. Bet mums ar to nav nekāda sakara. Lodes kārniņus varam redzēt uz prezidenta pils jumta un uz Jēkaba kazarmām. Tie ir mūsu lielākie objekti. Mēs garantējam kārniņu kvalitāti un vēlamies ar tiem iekļūt Vācijas tirgū. Ceram nākamgad tos redzēt arī uz Kaļiņingradas jauno māju jumtiem.

Jāsaka, ka no mūsu viedokļa šī izstāde ir ļoti veiksmīga. Iespējamo klientu interese ir liela, un arī mūsu pārstāvis Kaļiņingradā šajās dienās saņēmis daudz vairāk pieteikumu. Sevišķa interese vērojama par keramiskajām palodzēm un keramiskajiem apdares elementiem. Jā, mēs esam ieguvēju lomā.

Rīgas raugs — labākais no visiem un visur

INĀRA DZALBE , akciju sabiedrības “Rīgas raugs” mārketinga daļas vadītāja:

— Šogad “Rīgas raugam” aprit 150 gadu, bet kopš 1995. gada esam akciju sabiedrība, kuras kontrolpakete pieder somu un zviedru kompānijai. Mums klājas labi; ļoti daudz strādājam, lai uzlabotu rauga kvalitāti. Šobrīd tā ir tik augstā līmenī, ka spējam konkurēt ar jebkuru ārzemju firmu. No 1. maija ražojam tikai vienu kultūru, kas ir daudz aktīvāka par iepriekšējo un īpaši labi raudzē ne tikai parasto, bet arī saldo mīklu. Latvijā ieved gan franču, gan igauņu, gan lietuviešu raugu, bet mūsējais ir labāks. Gribu uzsvērt, ka mums ir ļoti nopietni, draudzīgi un centīgi cilvēki, tādēļ arī viss nodomātais izdodas. Teicama speciāliste ar lielu pieredzi ir maizes tehnoloģe Nadežda Žigunova, viņa no katras rauga partijas, kaut arī tā laboratorijā jau pārbaudīta, savā mazajā ceptuvītē izcep pa kukulītim no vienkāršās un saldās mīklas, lai pārbaudītu, kā šis raugs “uzvedas” maizē. Viņa zina visu par miltiem, maizes cepšanas tehnoloģiju, maizes krāsnīm un var konsultēt jebkuru uzņēmumu — kas jādara, lai tur taptu pirmšķirīga maizīte.

Latvijā realizējam 87 procentus savas produkcijas un, tā kā esam spējīgi saražot daudz vairāk, pārējo tirgu meklējam un atrodam ārpus tās robežām — Lietuvā, Igaunijā un arvien plašāk Krievijā.

Mums gandrīz gadu bija spēkā līgums ar kādu Kaļiņingradas firmu, tai pārdevām apmēram 17 — 20 tonnu rauga mēnesī, pēc tam noslēdzām līgumu ar citu uzņēmumu. Vēl divas firmas ieradīsies izstādē šajās dienās, un tiks parakstīti līgumi par produkcijas piegādēm. Mūsu eksporta menedžeris Kaļiņingradā bija ieradies jau pirms divām nedēļām un nodibināja šos kontaktus. Piegādes Kaļiņingradas apgabalam mums ir ļoti izdevīgas, jo, piemēram, Pleskavā un Veļikije Lukos produkciju sadārdzina ievedmuita, bet šeit tās nav un mēs cenas ziņā esam konkurētspējīgi. Produkciju vedam ar savu transportu, un pirmā krava Kaļiņingradā nonāks jau 19. novembrī.

Ināra Dzalbe iepazīstina ar “Rīgas rauga” produkciju

Par Valmieras durvīm, kas nešķir, bet vieno

Ivars Spalviņš demonstrē Valmierā gatavotās durvis

IVARS SPALVIŅŠ , Latvijas un Vācijas kopuzņēmuma SIA “Valmieras durvis” prezidents un līdzīpašnieks:

— “Valmieras durvis” darbojas pusotru gadu. Mūsu vācu partneri un līdzīpašnieki ir firma “Original HGM Tūren”, viena no lielākajām durvju ražotājām šajā valstī; Vācijā tai pieder trīs rūpnīcas, bet viena atrodas Šveicē. Šos partnerus sastapām, kad mūsu rajons sāka sadarboties ar Ziemeļreinas–Vestfālenes zemi. Apgabala vadība un uzņēmēji brauca pie mums, palēnām un uzmanīgi visu iepazina, un tā arī beigu beigās radās kopfirma. Privatizējām Valmieras meliorācijas mehāniskās darbnīcas, kuras bija trīs gadus pamestas, un iekārtojām tur galdniecības cehu. Tātad — vācu iekārtas un Latvijas darbaspēks. Mūsu kopfirma dibināta ar mērķi, protams, apgūt Latvijas tirgu, taču galvenokārt iziet Austrumu tirgū. Šķiet, tas mums pamazām izdodas. Piedalījāmies arī izstādēs Pleskavā un Novgorodā, taču liekas, ka šis būs visvērtīgākais brauciens. Kaut arī Novgorodā atradām sadarbības partnerus — kādu kokapstrādes firmu, kuras pārstāvji bija ieradušies arī Valmierā, un kurai nesen nosūtījām pirmo produkcijas partiju. Būs jābrauc skatīties, kā viņi tur strādā.

“EXPO LATVIA” vēl nav beigusies, taču jau esam sagaidījuši divu nopietnu firmu pārstāvjus, kuri vēlas sadarboties ar mūsu uzņēmumu. Viena no tām ir diezgan liela celtniecības organizācija, otra — kokapstrādes firma. “Valmieras durvis” izgatavo iekštelpu durvis ar aplodām, un šādas produkcijas Kaļiņingradā nav. Šis apgabals sadarbībai izdevīgs vispirms jau tālab, ka šeit nav ievedmuitas, kas sadārdzina produkciju. Mums ir radusies iecere varbūt pat veidot šeit kādu kopīgu ražotni. Tādēļ viens no šiem iespējamiem partneriem vēlas apmeklēt mūsu uzņēmumu Valmierā, redzēt, kā strādājam. Zināmas grūtības gan būs ar vīzu noformēšanu, jo tas notiek Viļņā, taču ceram, ka tas mūsu potenciālos partnerus neatbaidīs.

Uzņēmuma jauda vēl ne tuvu nav pilnībā apgūta, tādēļ esam ļoti ieinteresēti paplašināt savu darbību. Šajās dienās atveram arī firmas biroju Rīgā, Doma laukumā, lai ne tikai firmas, bet arī privātpersonas varētu iepazīties ar mūsu produkciju un to pasūtīt turpat uz vietas par daudz lētāku cenu nekā pirkt veikalā ar tirdzniecības uzcenojumu.

Rīgas elektromašīnas gaida pircējus, rūpnīca — saimnieku

JURIJS ISAROVS , privatizējamās akciju sabiedrības “Rīgas elektromašīnu rūpnīca” (RER) mārketinga grupas vadītājs:

— Visā pastāvēšanas laikā mūsu rūpnīcā ir ražotas elektroiekārtas vilcieniem, tramvajiem, arī kādreiz populārās veļas mazgājamās mašīnas un cita bijušajā Padomju Savienībā nozīmīga produkcija. Kopš 1991. gada situācija ir mainījusies, tagad 7000 darbinieku vietā uzņēmumā strādā mazliet vairāk nekā tūkstotis. Taču joprojām esam viens no lielākajiem (ja ne lielākais) elektrotehnisko iekārtu izgatavotājs Latvijā. Agrāk tramvaju un elektrovilcienu elektroiekārtu galvenais pasūtītājs bija Rīgas Vagonu rūpnīca. Tā bija cieša sasaiste, kas lielā mērā noteica mūsu darbību.

Bijušās PSRS teritorijā kursē apmēram 20 tūkstoši elektrovilcienu, kuros ir mūsu rūpnīcā ražotas elektroiekārtas un kuriem joprojām piegādājam rezerves daļas. Līdz šim esam spējuši noturēties tikai tādēļ, ka visus šos gadus saglabājām iepriekšējos kontaktus ar pasūtītājiem. Tagad Krievijā elektrovilcienus ražo divas rūpnīcas, taču elektroiekārtas to vajadzībām joprojām izgatavojam mēs. Bez tam savu produkciju gan Krievijai, gan Ukrainai, tagad nedaudz arī Baltkrievijai pārdodam tikai ar priekšapmaksu. Daudzas firmas par to var tikai sapņot. Tātad esam tāds sadarbības partneris, ar kuru rēķinās un kuram uzticas.

Taču, kā liecina mūsu uzņēmuma nosaukums — privatizējamā akciju sabiedrība, — pašlaik RER atrodas privatizācijas procesā, kas ievilcies garumā un krietni apgrūtina rūpnīcas darbību. Cītīgi strādājam, maksājam nodokļus (pēdējo divu gadu laikā nodokļos esam samaksājuši 6 miljonus latu), veicam iestrādes nākotnei, un ir pamats domāt, ka tā varētu būt perspektīva. Taču no padomju laika rūpnīcai mantojumā palicis gan dzīvojamais fonds, gan bērnudārzi, gan sporta bāzes. Gribējām no tiem atbrīvoties, nodot valstij, taču līdz šim tas nav bijis iespējams. Uzņēmums joprojām velk līdzi šo smago balastu, turklāt maksājot nodokļus par 38 hektāru platību, kas skaitās RER piederoša.Vēlējāmies atbrīvoties arī no nerentablās veļas mašīnu ražotnes. To varētu izsludināt par bankrotējušu un likvidēt. Arī tas nav izdevies. Bet, manuprāt, potenciālos pircējus šāda veida uzņēmums var tikai atbaidīt. Ja viņi vēlas investēt līdzekļus elektroiekārtu ražošanā, kādēļ vajadzīgs bērnudārzs un nerentabla veļas mazgājamo mašīnu ražotne?

Uzskatu, ka pārāk maz esam informēti par RER privatizācijas noteikumiem, arī par iespējamiem rūpnīcas pircējiem. Varbūt tas varētu būt kāds no mūsu ilggadējiem sadarbības partneriem Krievijā, kas patiesi ir ieinteresēts šī biznesa attīstīšanā? Nenoteiktība ir ļoti bīstama. Apgrūtināta pat līgumu slēgšana, jo potenciālos klientus nereti dara uzmanīgus piebilde, ka uzņēmums atrodas privatizācijā un tātad iespējama īpašnieka maiņa.

Šobrīd mums par labu nāk saimnieciskā nesakārtotība Krievijā, jo šajā valstī vēl arvien nav rūpnīcas, kura spētu izlaist tādu produkciju, kādu izgatavojam mēs. Taču, ja tiks izstrādāta kāda valsts programma rūpniecības attīstībai, var gadīties, ka pēc gadiem trim RER Krievijai vairs nebūs nepieciešama, jo ir pietiekami daudz rūpnīcu, kuras iespējams pārkārtot šādas produkcijas ražošanai. Mūsu produkcija Rietumu tirgum nav vajadzīga, jo tā piemērota tieši Austrumu reģiona standartiem.

Braucot uz Kaļiņingradu, mūsu nolūks bija pirmām kārtām noskaidrot sadarbības attīstības iespējas ar seno partneri — Kaļiņingradas vagonu rūpnīcu, kas izgatavoja elektroiekrāvējus. Un vēl — iespējams, ka varēsim piegādāt elektroiekārtas Kaļiņingradas tramvaju parkam, kuru paredzēts atjaunināt.

Mudīte Luksa,“LV” redaktore,

pēc Kaļiņingradas apmeklējuma

Foto: Jānis Lukss

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!