Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
lauki un meži Lavijas attīstības pretrunās. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.11.1997., Nr. 296/297 (1011/1012) https://www.vestnesis.lv/ta/id/45766

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Rīgas zvaigžņotais tornis atkal savā vietā

Vēl šajā numurā

13.11.1997., Nr. 296/297 (1011/1012)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

RUNAS. REFERĀTI

Lauki un meži Latvijas attistības pretrunās

Latvijas zemkopības ministrs Andris Rāviņš:

“Lauki mainās pretrunās”

Šī gada rudens ir bijis ražīgs ar runām par laukiem un lauksaimniecību. Godīgi un atklāti par samilzušo laukos runāju Saeimas ārkārtas sēdē septembrī. Publicēti arī mūsu izstrādātie lauksaimniecības attīstības pamatvirzieni. Zinot, ka šodien runās profesors Kazimirs Špoģis, ar kuru mums nav lielu domstarpību lauku tālākā ceļa redzējumā, šoreiz dažas manas pārdomas.

Dzejnieks un ārsts Jānis Liepiņš reižu reizēm atgādina, ka mēs visi esam nākuši no laukiem. Esejistam ir simtprocentīga taisnība. No laukiem esam nākuši. Vai nu nesen, vai ļoti sen, kad nācija vēl bija tikai iedīglī. Cik katrā no mums ir zemnieciskuma, grūti nosacīt. Tāpat kā neiespējami ailītēs sagrupēt, kurš ir inteliģents un kurš nē. Jēdziena “inteliģents” skaidrojums ir ļoti vienkāršs: saprotošs un domājošs. Ikviens prasmīgs saimnieks ir lauksaimnieciski inteliģents neatkarīgi no diploma. Ja cilvēkam piemīt praktiskā vagas gudrība, kūts gudrība un rēķināšanas gudrība, tad panākumi garantēti. Negribu apgalvot, ka tikai praktiķi ir visspējīgākie. Pasaules lauksaimnieciskā pieredze ir ļoti prasīga. Ja gribam sasniegt respektējamus un konkurētspējīgus rezultātus, jābūt pamatīgām zināšanām.

Kam bijusi saskarsme ar Bauskas rajona Iecavas pagasta zemnieku saimniecības “Bērziņi” saimnieku Jāni Pastaru, tie būs vienisprātis, ka sekmīgu saimniekošanu veicinājuši nemitīgi meklējumi. Iecavas jaunsaimniekotāju kopa regulāri pulcējas, mācās cits no cita pieredzes un kļūdām, apgūst angļu valodu, lai ērtāk varētu apgūt arī Rietumu pieredzi.

Vēl viens inteliģentas saimniekošanas piemērs — Cēsu rajona Jaunpiebalgas pagasta zemnieku sēta “Lielkrūzes”. Guntars Dolmanis ar ģimeni saudzīgi saglabā visu, kas palicis no iepriekšējām paaudzēm un pārmantoto prasmīgi sakausē ar mūsdienīgumu.

Nesen biju Valkas rajona cūku kompleksā “Sprīdīši”, kur tiek nobarots 3000 cūku, nākamgad to būs 6000. Šajā 30 gadus vecajā cūku kompleksā viss tiek pārbūvēts, tiek mainīta barošanas, turēšanas psiholoģija. Rentabilitāte — 40%, dzīvsvara pieaugums — ap 700 gramu. Īpašniece Inta Māliņa man teica tā: ja šodien Latvijā kāds saka, ka cūkkopība ir nerentabla, tad lai viņš beidz runāt, bet sāk strādāt. Pareizi viņa saka.

Taču ne visur un ne katrs tā spēj. Tālab dokumentā “Lauksaimniecības attīstības pamatnostādnes” esam akcentējuši, ka ir nepieciešama

— lauksaimniecības zinātnes un prakses integrācija, kuras uzdevums ir dot ekonomiski izdevīgākos preču produkcijas ražošanas, pārstrādes un realizācijas risinājumus, šajā nolūkā izvērtējot un adaptējot labākās pašmāju un ārvalstu tehnoloģijas.

Un vēl. Citēju:

— turpināt profesionālās izglītības reformu, nodrošinot tās kvalitāti atbilstoši mērķim;

— izveidot labas prakses atbalsta zemnieku saimniecību tīklu;

— panākt augstākās izglītības līmeņa atbilstību Eiropas Savienības prasībām.

Varoši un daroši cilvēki vajadzīgi ne tikai zemnieku saimniecībā. Gudri prāti nepieciešami visos posmos. Gan kredītpolitiku un nodokļu politiku izstrādājot. Gan kvalitātes vadību un tirgus politiku nodrošinot. Gan struktūrpolitiku nosakot un resursu ekonomiju izdevīgi risinot. Gan zivsaimniecību un mežsaimniecību attīstot.

Jo lauki nav tikai lauksaimnieciskā ražošana. Lauki ir daudzveidīgs veselums. Un laukos, tāpat kā pilsētās, ir savu vietu atradušie un meklējošie.

Ir pilnīgi skaidrs, ka lauku politikas veidošana ir daudz sarežģītāks process un ir nepieciešama integrēta pieeja, kurā sava loma paredzēta arī citiem sektoriem, tādiem kā infrastruktūra (ceļi, sakari u. tml.), sociālā sfēra, uzņēmējdarbības attīstība. Parādās jauni akcenti attiecībā uz dzīves telpas veidošanos lauku reģionos, uz citām lauku vides funkcionālām īpatnībām. Arvien svarīgāks kļūst jautājums par lauksaimnieciskās ražošanas un vides aizsardzības mijiedarbību. Tāpēc, pildot Saeimas septembra ārkārtas plenārsēdes lēmumus, esmu aicinājis kopā pārstāvjus gan no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, gan no Ekonomikas ministrijas, gan no Labklājības ministrijas, gan no Izglītības un zinātnes ministrijas, gan no Pašvaldību savienības, lai meklētu un rastu kopīgu risinājumu laukos samilzušajām problēmām.

Izvērtējot gan ārējos, gan iekšējos faktorus Zemkopības ministrijā ir ticis definēts lauksaimniecības politikas mērķis — lauksaimniecības efektivitāte. Kaut gan tas risina lauksaimnieciskās ražošanas problēmas, tomēr joprojām būtiskā problēma ir nodarbinātība laukos. Tādēļ ļoti aktuāls kļūst jautājums par lauku attīstību kopumā, par citiem nodarbinātības veidiem, kas varētu būt saistīti gan ar netradicionālu, darbietilpīgu lauksaimniecisku ražošanu, gan ar cita veida nodarbinātību, piemēram, mežsaimniecību un zivsaimniecību. Arī Eiropa Savienībā notiek pakāpeniska akcentu maiņa, liekot galveno uzsvaru tiešu uz strukturāliem lauksaimniecības un lauku atbalsta pasākumiem. Pašreiz Zemkopības ministrija uzsākusi šādas aktivitātes:

— tuvākajā laikā, tūlīt pēc Latvijas Republikas proklamēšanas dienas, tiek plānots uzsākt PHARE finansēto (1,2 miljoni ekiju) tehniskās palīdzības projektu “Lauku nodarbinātības dažādošana”;

— turpinot auglīgo sadarbību ar Pasaules banku, tiks atvērta jauna kredītlīnija īpaši lauku attīstības veicnāšanai — mazajam un vidējam biznesam, kuras sagatavošanai ar Ministru kabineta lēmumu ir izveidota darba grupa vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra A. Gorbunova vadībā;

— nākamā gada lauksaimniecības atbalsta programmā paredzēti pasākumi, kas atbalstītu iepriekšējos divus projektus, dažādojot nodarbinātību, kā arī mazinātu problēmas, kas rodas lauksaimnieciskās ražošanas un vides mijiedarbības rezultātā.

Tirgus ekonomikas un pašiniciatīvas apstākļos jādarbojas arī valsts regulēšanas mehānisma svirām. Tikai tās nedrīkst jaukt kopā. Ir jāatrod pasākumu komplekss, kas konkrēti risina lauksaimniecības attīstības jautājumus, no vienas puses, un lauku attīstība jautājumus, no otras. Eiropas Savienības pieredze rāda, ka arī tur lauku politikas noteikšanā virsroku ņem integrēta pieeja, kuras pamatā ir atzinums, ka lauksaimniecība ir būtiska lauku sastāvdaļa, bet, atbalstot tikai lauksaimniecību, nevar atrisināt tās problēmas, ar kurām sastopas lauku iedzīvotāji.

Un tomēr, runājot par lauksaimniecību, gribu atgādināt sākumā sacīto: cik katrā no mums ir zemnieciskuma, lai patiešām pa īstam saprastu un atbalstītu zemnieku? Taču daļa vainas jāuzņemas arī pašiem zemniekiem, kuriem ir vājas kopuma saites. Vēl valda savstarpēja neuzticēšanās. Vēl ir bailes no kooperācijas, jo atmiņā vēl spilgta ir samākslotā kooperācija ar nosaukumu “kolhozi” un “sovhozi”. Bet zemnieki, neveidodami savu pašpārvaldi, joprojām sevi nostāda neizdevīgā situācijā.

Es uz šo amatu nāku no pašvaldības. Tāpēc ne jau mani jāpārliecina par pašpārvaldes vietu un nozīmi lauku sakārtošanā. Voldemārs Krustiņš dara labu darbu “Lauku Avīzē”, veicinot šos procesus Zemnieku saeimā. Tomēr esmu pārliecināts, ka galīgais lēmums jāpieņem pašiem zemniekiem — tad zemnieku pašpārvalde, lai kā to sauktu, būs racionāla un nesamākslota.

Šo lietu nevar un, pat uzdrošinos apgalvot, nedrīkst uzspiest “no augšas”. Iniciatīvai ir jānāk “no apakšas”, ir jāveido pašpārvaldes organizācijas, kopdarbības apvienības, kas spētu ietekmēt tos procesus, kas notiek lauksaimniecībā un laukos kopumā. Pasaules pieredze rāda, ka tieši šajā kustībā, kas balstīta uz pilsonisko atbildību par savu zemi, sakņojas demokrātijas pamats un spēks.

Latvijā pamatu pamats ir un būs tradicionālie lielatzari: lopkopība, augkopība, mežkopība un zivsaimniecība visos to tradicionālos veidos.

Zemnieki spraucas cauri lauku pretrunām, kas ir arī visas valsts pretrunas. Pasaulē nav ne teorijas, ne prakses, kā demontēt sociālismu. Kopš Atmodas pagājis krietns laika posms, kurš vēstures griežos ir tikai sprīdis, un arī tālab mums tik grūti klājas. Un tomēr dzīve sāk svērties uz optimisma pusi. Vai gan citādi tik aktīvi lauku sētas un pagasti pieteiktu sevi un kaimiņus konkursiem par sakoptību. Vai gan citādi būtu tik pulka spāru svētku. Vai gan citādi būtu tik pulka pretendentu prestižajai prēmijai “Sējējs”. Es neidealizēju, jo tā būtu nereāla pārgalvība. Es cenšos saskatīt atspēriena balstus, lai mēs drošāk varētu tālāk iet. Lai Latvijas lauki modernizējoties paliktu latviski.

Šodien konferencē spriedīsim arī par mežu. Puse mežu pieder zemniekiem, bet mežsaimniecības ieguldījums zemniecības atdzimšanā ir daudz lielāks.

Meža apsaimniekošana ir viens no līdzsvara elementiem lauku resursu racionālā izmantošanā. Šeit es runāju ne tikai par zemi un tās apsaimniekošanu, kas būtu īpašs temats lauku un lauksaimniecības attīstības kontekstā, bet arī par zemnieku, par viņa ienākumu nodrošināšanu. Pilnīgi notiekti mēs redzam mežsaimniecību kā vienu no sastāvdaļām zemes resursu saprātīgai izmantošanai gan zemnieku saimniecību, gan nacionālā līmenī. Nevienam nav noslēpums, ka ir ļoti daudz platību, kas nav vai pat nevar būt lauksaimnieciski izmantotas, tāpēc zemju apmežošana un mežsaimniecība kopumā ir viens no papildinošiem elementiem zemes resursu pilnvērtīgā izmantošanā. Vēlreiz uzsverot definēto lauksaimniecības attīstības mērķi — nozarei kļūt konkurētspējīgai un efektīvai, gribu atgādināt arī to, ka daļai šobrīd tieši lauksaimniecībā nodarbināto ir jārada iespējas atrast ienākumu gūšanas avotu citur, neaizejot prom no laukiem. Tieši mežsaimniecībā mēs saskatām visreālākās iespējas tuvākajā laikā lauku un lauksaimniecībā daļēji nodarbināto lokam. Nekādi nevaru iedomāties, kā lauku cilvēkam — zemes īpašniekam, kura īpašums sastāv gan no lauksaimniecības, gan meža zemēm, būtu jāstaigā pa dažādām iestādēm, kārtojot savus jautājumus.

Jo vairāk mēs iedziļināmies mežu apsaimniekošanas problēmās, jo vairāk arī redzam šodienas pretrunas: valsts mežu uzraudzība, izstrāde un noma.

Priekšā stāv smags šo problēmu atrisināšanas periods, kurš notiekti nebūs viegls.

Tāpēc domāju, ka šīs nozares vadības sadalīšana politisku spēļu dēļ nav lietderīga, tai jāpaliek Zemkopības ministrijas pārziņā, kura tad arī būs atbildīga.

Kā jau iepriekš teicu, ir bijis daudz runu par laukiem. Taču runāt bez darbiem un konkrētiem lēmumiem lauku atbalstam ir daudz par maz.

Aicinu radošo inteliģenci būt tikpat aktīviem lauku procesu atainošanā un veicināšanā kā vēl pirms nedaudziem gadiem, kad Imanta Ziedoņa, Andreja Dripes un Ērika Hānberga publicistikas grāmatas ķertin izķēra. Paula Putniņa, Harija Gulbja lugu izrādes bija pārpildītas. Kāpēc jūs, cienījamie rakstošie, esat pieklusuši tieši tagad, ka mums vēl tik smagnēji iet?

Vēlu Saeimai, saviem kolēģiem valdībā izpratni un konkrētu darbu Latvijas lauku labā!

Referāts konferencē “Latvijas lauki un meži šodien un rītdienas skatījumā” Rīgā 1997. gada 8. novembrī


LZA korespondētājloceklis, prof. Dr. habil. silv. Pēteris Zālītis, :

“Piepes nav mūsu valsts lielākā bagātība”

Pa Latviju klīst rēgs — Eiropas Savienības rēgs. Visai līdzīgi kādreizējam lozungam par mūsu paaudzes dzīvošanu komunismā, arī mūsu profesionālie politiķi un viņus atbalstošie masu mediji Eiropas Savienību ir pasludinājuši par absolūto mērķi. Nevaru piekrist Eiropas Savienībai kā klaja pašmērķa vai debesu valstības formulējumam. Latvija Eiropas Savienībā — tā nav īslaicīga kampaņa, bet tas ir mūsu liktenis, kas, pastāvot pašreizējai valdošās šķiras attieksmei pret mūsu tautsaimniecības problēmām, var kļūt baismīgs latviešu tautai.

Tajā pašā laikā Eiropas Savienība nebūt nav “ļaunuma impērija”. Gluži otrādi — no Eiropas Savienības, tāpat kā no mūsu mežiem, mēs varam iegūt un mums jāiegūst maksimālais ienesums šī vārda visplašākajā nozīmē. Ne tikai līguma parakstīšanas procedūrā, bet visu līguma sagatavošanas laiku mums jābūt līdzvērtīgiem sarunu partneriem, ar pašcieņu ziņojot par mūsu pašreizējo situāciju, argumentēti formulējot mūsu nākotnes mērķus un diskutējot par šo mērķu sasniegšanas lietderīgākajiem ceļiem.

Pašreizējais stāvoklis mežsaimniecībā, kas ir Latvijas tēla neatņemama sastāvdaļa, Eiropai tiek pasniegts nejēdzīgi izkropļotā veidā, nomelnojot mūsu mežus, mūsu mežsaimniecību, informatoriem it kā pārstāvot mūsu meža zinātni. Tieši līdzšinējā mežzinātne jau 70 gadus nodrošināja mūsu mežu apsaimniekošanu atbilstoši dabas diktētajām ekoloģiskajām prasībām, tā ieņēma stabilu vietu ne tikai bijušās impērijas, bet arī visas Eiropas priekšējās līnijās. Varam tikai nožēlot, ka patlaban par Eiropas un daļēji arī par mūsu valsts naudu tiek finansēti pasākumi, kuru būtība izpaužas plaši tiražētos uzsaukumos: “Latvijas degradētā vide — mūsu lielākā bagātība!” vai “Mūsu mērķis un lepnums — iespējami vairāk trupējošu koku Latvijas mežos!”

Nevaru piekrist tiem pseidozinātniskajiem formulējumiem par Latvijas meža piepju izcilo lomu visas planētas dzīvē, kas tiek pasniegti mežizstrādātāju firmu šodienas interešu vārdā. Ieviešot mežsaimniecības normatīvajos materiālos šo kroplo, t.s. atslēgas biotopu statusu, arī šīm firmām būs liegta iespēja nocirst ne tikai sabrūkošu kokaudzi, bet arī augstvērtīgu, veselīgu, tehnisko gatavumu sasniegušu, bet vēl nesatrupējušu audzi. Pārāk dāsna dāvana mūsu Eiropas konkurentiem!

Uzskatu, ka mūsu valsts pārstāvjiem nav tiesību pat uzsākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, kamēr valdības līmenī nav pasludinātas šādas piecas problēmas un uzsākta to mērķtiecīga risināšana.

1. Attieksme pret Latvijas zemi kā mūsu nacionālo bagātību. Jau gadus septiņus kopā ar citiem zinātniekiem, tai skaitā visu cienīto Noruka kungu, mēs nesekmīgi diedelējam pie Zemkopības ministrijas bijušajiem un pašreizējiem vadoņiem par nepieciešamību valsts pamatnostādņu līmenī deklarēt it kā visiem saprotamu patiesību, ka zemei, tai skaitā meža zemei, ir jaražo produkcija — vismaz atbilstoši savām potenciālajām iespējām. Mēs zinātnieki neveiksmīgi piedāvājam savas zināšanas šī jautājuma risināšanā. Tāpat mums nav izdevies panākt, lai Latvijā tiktu sakārtota purvsaimniecība, t.i., izstrādātas apsaimniekošanas programmas vienai desmitdaļai Latvijas teritorijas.

2. Objektīvs vērtējums par mūsu mežu pašreizējo stāvokli gan valsts, gan privātajos mežos, raksturojot to ražību, kokaudžu veselību un kvalitāti. Īpaši akcentēju nepieciešamību analizēt stumbru koksnes kvalitātes rādītājus kā priekšnoteikumu argumentētai diskusijai par mūsu koksnes labajām tehniskajām īpašībām, par tās cenu pasaules tirgū salīdzinājumā ar citās valstīs izaudzēto koksni.

3. Koksnes bilance, izvērtējot pieaugušo un cērtamo mežu sadalījumu sausienes, pārmitrajos un nosusinātajos mežos. Pēc līdzīgas shēmas jāatšifrē arī izcērtamās un izcirstās tāmes struktūras. Lai argumentēti diskutētu ar Eiropas Savienības partneriem, vispirms pašiem ir jāapzina, cik izaug, cik izcērt un kur paliek izcirstā, kā arī neizcirstā un no ārzemēm importētā koksne.

4. Jābūt sakārtotai nacionālajai kokrūpniecībai, kas ir arī efektīvas mežsaimniecības svarīgākais priekšnosacījums. Uzskatu par nosodāmu mūsu valdošo aprindu līdzšinējo attieksmi pret celulozes kombināta celtniecību. Protams, gan Eiropas Savienības uzpircējiem, gan naudas mijējiem mūsu meža templī izdevīgāk ir uzskatīt torti par svietsmaizi, lai tikai iegūtu tūlītēju peļņu.

5. Naudas aprite mežā kā patlaban, tā arī saistībā ar iecerēto kokrūpniecības attīstību. Ilgstoša un paplašināta meža atražošana iespējama vienīgi tad, ja mežā atgriežas arī daļa no tās peļņas, kas iegūstama, pārdodot apstrādātu vai dziļi pārstrādātu koksni un citus meža produktus.

Šīs problēmas akcentētas arī mūsu vadošo mežzinātnieku kopdarbā. Būtu jēdzīgi, ja problēmu risināšanā ar konkrētiem uzdevumiem tiktu iesaistīti mūsu gaišākie prāti, tai skaitā mežierīcības institūta speciālisti, lieki nenoslogojot viņus ar projektiem par trupējošu koku īpatsvara palielināšanu mūsu mežos.

Runa konferencē “Latvijas lauki un meži šodien un rītdienas skatījumā” Rīgā 1997. gada 8. novembrī


Pasaules bankas un ES lauku attīstības projektu vadības vienības direktors Aigars Štokenbergs:

“Lauku kapitāla konspekts”

Ja bīskaps Alberts nebūtu sācis celt Rīgu, ja būtu nolīsti visi meži, aizbērtas upes un ezeri, tad katram no Latvijas 2,5 miljoniem šīsdienas iedzīvotāju būtu 2,58 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes jebšu 10,33 hektāri uz vidēji statistisko četru cilvēku ģimeni.

Ekonomikas students ievēros, ka te ir aprakstīts robežlielums: zemes platība uz vienu iedzīvotāju valstī, kura vienīgos ienākumus gūst no lauksaimniecības, proti, nav sākusi nodarboties ar naftas tranzītu, telekomunikācijām, banku biznesu vai kā citādi spekulējusi, bet cieši turējusies pie sava tradicionālā dzīvesveida.

Šajā valstī būtu atrisināta mūžsenā pretruna starp pilsētu un laukiem, un vienīgais lauksaimniecības subsīdiju maksāšanas avots būtu pati lauksaimniecība.

Tālāk mēģināsim noskaidrot, cik lieli būtu mūsu apzinātā vidēji statistiskā arāja ienākumi šīsdienas cenās.

Vidējo datu mums nav, tādēļ nāksies izmantot uzfrizētus, proti, lauksaimniecības konsultāciju dienesta apsekotu grāmatvedības saimniecību ieņēmumus un izdevumus. Atšķirībā no vidēji statistiskajiem šie cilvēki iegūst gan augstākas ražas, gan lielākus ieņēmumus uz 1 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Ņemsim to lielāko skaitli — 68, 45 Ls/ha — un iegūsim, ka vienā gadā uz iedzīvotāju peļņa būtu 176,80 lati (jeb 707,23 lati uz vienu latvisku ģimeni) jeb 14,73 lati uz dvēseli mēnesī.

Vislielākais konkurss šajā valstī ir uz Saeimas deputātu vietām; pieņemsim, ka viņi vidēji statistiski pelna 400 latus mēnesī, kas gan ir divas reizes mazāk, nekā pelna ābolu lasītājs Jaunzēlandē, ka viņu ģimenē ir divi deputāti (un tādi piemēri mums ir) un otri divi nepelna neko, un izrēķināsim, kāds būs tradicionālās lauksaimniecības saimniecību koppskaits, ja mēs vēlētos, lai to ienākumi būtu cilvēka cienīgi.

Ja mēs turpinātu turēties pie principa, ka jāiznīdē visi nelauksaimnieciskie sārņi, tad deputātu cienīgus ienākumus mēs varētu nodrošināt 46 052 četru cilvēku ģimenēm. Ja Latvija izskatītos tāda, kā tā ir, un aramzemes platība būtu tāda, kāda tā ir patiesībā, tad dabūjam skaitli — 7130.

Kāds students ekonomists to varbūt nosauktu par robežu, uz kādu tiecas tradicionālo lauksaimniecības saimniecību skaits, un skaitli 140,25 ha — par robežu, uz kādu tiecas tradicionālo lauksaimniecības saimniecību lielums. Tā, piemēram, ir noticis ar “Laukkredīta” klientiem, kuru saimniecību vidējais lielums 1994. gadā bija 20 ha, bet 1997. gada pavasarī — 110 ha.

Ja Rīga tiktu uzbūvēta Latvijas esošajās robežās (bez Abrenes apriņķa), tad katram tās iedzīvotājam (saglabājot Rīgas pašreizējo iedzīvotāju blīvumu) piederētu 0,037144 ha zemes (jeb 0,1485 ha uz ģimeni), un visā Latvijā būtu vietas 173, 8 miljoniem iedzīvotāju. Simpātiski, ka arī šādā valstī subsīdijas laiksaimniekiem nebūtu jāmaksā.

Vai ir iespējams izdzīvot apstākļos, kad uz katru ģimeni ir tikai 0,1485 ha zemes? Te vajadzētu atkal sameklēt kādu robežgadījumu. Piemēram, kāds mans paziņa Š. ir uzbūvējis biroja ēku uz viņa ģimenei piederošajiem 0,0701 ha zemes, un neto peļņa uz 1 hektāru šādas lauksaimniecībā neizmantojamās zemes ir 857 143 lati gadā.

Korekti būtu, ja piebilstu, ka robeža, kas pastāvēja ienākumiem uz zemes platības vienību agrārajā sabiedrībā un bija mazliet augstāka industriālajā (rūpnīcu) sabiedrībā, ir izzudusi, pasaulei kļūstot par informācijas un pakalpojumu sabiedrību. Teorētiski ir iespējams pelnīt miljardus, stāvot uz vienas kājas (neaizņemot nekādu zemes platību) un ar mobilā telefona palīdzību tirgojot biržā valūtu un vērtspapīrus.

Ir valstis, kuru vadītāji nezina, ka valsts visupirmais pienākums ir nodrošināt savus iedzīvotājus ar pašražotu pārtiku. Vienīgais, ko viņi mēģina izdarīt, ir nodrošināt cilvēka cienīgus ienākumus, atceroties, ka zemes platība ir ierobežota, un tieši tas liek viņiem stimulēt nozares, kurās peļņa uz zemes platību ir augstāka nekā tradicionālajā lauksaimniecībā.

Latvijā bruto peļņa uz hektāru, audzējot tradicionālās koku sugas, ir vismaz tikpat augsta kā labākajās augkopības saimniecībās.

Attiecībā uz ogām mēs varētu pamanīt, ka (graudiem/cukurbietēm bruto peļņa gadā uz 1 ha ir 180,27 Ls/ha) bruto peļņa uz hektāru ir (no mazākā uz lielāko):

jāņogām — 1180,

zemenēm — 2300 — 2500,

upenēm — 4080,

avenēm — 7500,

dzērvenēm — 7000 — 10 000 latu gadā uz hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Katrs kam pie rokas ir kalkulators, var izrēķināt, cik lielas platības ir vajadzīgas ģimenei laukos, lai nodrošinātu sev normālus ienākumus.

Starp citu, ogas subsidēt ir racionālāk nekā graudus, jo izmaksas kopējā apgrozījumā ir 11—21% atšķirībā no 36—48% graudkopībā. Ja atceramies, ka peļņas nodokļa likme ir 25%, var gadīties, ka valsts (tie, kas ar lauksaimniecību nenodarbojas) savu ieguldīto naudu dabūs atpakaļ nodokļu veidā.

Katrreiz, kad mēs runājam par kādu uzņēmumu laukos, mēs konstatējam, ka tur, piemēram, ir pārāk mazs vietējais tirgus.

Tā, lai atmaksātos viens zobārsta kabinets (arī šis bizness ir riskants, pateicoties Dirol no rīta līdz pat vakaram), ir jābūt vismaz pieciem tūkstošiem apkaimes iedzīvotāju.

Lai atmaksātos viena Eiropas vides standartiem atbilstoša degvielas stacija (kurā, starp citu, uz katru degvielas litru tiek gaidīta 2,2 santīmu liela peļņa), ik dienas tai garām jāpabrauc (un dažām arī jāapstājas) 2500 automašīnām, bez tam lauku apvidos vienalga 75% no šādas stacijas ienākumiem nodrošina pie tās esošais veikals ar visu ko.

Dažkārt šādu cilvēku pieplūdumu izdodas īslaicīgi simulēt, piemēram, rīkojot vistu cepšanas sacensības starp Altkirhi un Neikirhi .

Noturīgākais risinājums tomēr būtu — pagastiem kopīgi izlemt, kur tad būs tas centrs, uz kuru ikdienā dosies lielāks daudzums cilvēku nekā uz katru no tiem atsevišķi. Tad arī rastos pietiekams klientu skaits kādam kurpniekam, amatniekam vai bodniekam.

Atcerēsimiem, ka rūpnīcu vietā augstākus ienākumus dotu modernā uzņēmējdarbība — pakalpojumi un informācija. Tomēr uz vienas kājas stāvoši puiši ar mobilo telefonu rokā nerodas paši no sevis. Tie rodas, ja valsts pietiekami daudz iegulda izglītībā, zinātnē un modernās komunikācijās.

Runājot par valsti kā par uzņēmumu, kāds mūsu kopīgs paziņa Š. nepateica, ka uzņēmuma zelta likums liek koncentrēt visus spēkus tiem 20 procentiem produktu, kas dod 80 procentus no uzņēmuma peļņas. Pretējā gadījumā uzņēmums (valsts) ir nolemts ātrākam vai vēlākam bankrotam. Arī ar to, ko viņš pateica, pietika, lai pasludinātu, ka lauksaimniekus viņš nemīl.

Ja mīlētu visus, kas vēlas nodarboties ar tradicionālo lauksaimniecību (bet nevis tikai tos, kas ir pierādījuši, ka to prot), mēs agrāk vai vēlāk nonāktu pie nabadzības, kas raksturīga agrārai ekonomikai.

Tā nu iznāk, ka lauku kapitāls ir nedaudzi efektīvi lauksaimnieki, izglītība plus Rīgas celšana katrā no mazpilsētām. Tāpēc tas, ka studentu skaits šogad ir par 13 procentiem lielāks nekā 1996. gadā un puse no tiem mācās par savu paša naudu, ir krietni priecējošāks skaitlis nekā iekšzemes kopprodukta pieaugums par pieciem procentiem. Ja līdzekļu daudzums investīciju programmai, zinātnei un kultūrai (kā izglītības sastāvdaļai) būtu audzis tikpat strauji, šo konferenci rīkot vispār nebūtu nekādas vajadzības.

Referāts konferencē “Latvijas lauki un meži šodien un rītdienas skatījumā” Rīgā 1997. gada 8. novembrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!