PROJEKTI. KONCEPCIJAS. PLĀNI

Augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālā koncepcija

Latvijas Republikas

Augstākās izglītības padomes darba grupa

Saturā

Konceptuālās tēzes augstākās izglītības attīstībai Latvijā līdz 2010. gadam

Ieteikumi augstskolu un augstākās izglītības attīstībai

I. Augstākās izglītības attīstības stratēģijas prioritātes un parametri

1. Attīstības prioritātes

2. Augstākās izglītības attīstības parametri

II. Analītiskie priekšnosacījumi augstākās izglītības sistēmas

pārstrukturēšanai (pastāvošās problēmas un to analīze)

III. Strukturālā modeļa “Augstākā izglītība Latvijā” izveides pamatprincipi

1. Stratēģiskie pamatuzdevumi un principi

2. Augstskolu tipu diferenciācija

3. Augstskolām izvirzāmie konkrētie uzdevumi

IV. Augstākās izglītības diferenciācija un augstskolu struktūra

1. Universitātes un neuniversitātes tipa izglītība, profesionālās augstskolas

V. Universitātes tipa izglītības reforma Latvijā

Pielikumā:

Amerikas komisijas ieteikumi akadēmiskām reformām (prof. G. Ķeniņš–Kings)

Tabulas 1 - 26 par augstākās izglītības statistiku

Ieteikumi “Par profesoru vēlēšanām Latvijas augstskolās”

MK noteikumu projekts “No valsts budžeta finansēto augstākās izglītības

iestāžu vienotās finansēšanas sistēma”

Nobeigums. Sākums — “LV” 30.10.1997., nr.285; “LV” 31.10.1997., nr.286;

“LV” 04.11.1997. nr. 287/288; “LV” 06.11.1997. nr. 289.

IV. Augstākās izglītības diferenciācija un augstskolu struktūra

4.1. Universitātes un neuniversitātes tipa izglītība

Universitātes tipa izglītība — atbilstoši pasaulē izplatītajai praksei, ka kvalitatīvu studiju nodrošināšanai universitātē nepieciešams 0,6 — 1 milj. iedzīvotāju, Latvija varētu nodrošināt 4 universitāšu kvalitatīvu darbību. Valstīs ar nelielu iedzīvotāju skaitu kā Ziemeļvalstīs uz 600 tūkst. iedzīvotāju ir viena klasiskā tipa universitāte, valstīs ar lielu iedzīvotāju skaitu kā Ķīnā — uz 800 tūkst. iedzīvotājiem viena universitāte, Somijā ir 21 universitāte (no tām 10 ir daudzfakultāšu un 11 specializētās universitātes — uz 250 tūkst. iedzīvotājiem 1 universitāte), Austrijā ir 12 universitātes un 6 universitātes tipa koledžas — uz 400 tūkst. iedzīvotājiem 1 universitāte, tai skaitā 1 liela nacionālas nozīmes Vīnes universitāte ar 74 tūkst. studentu. Latvijai varētu būt pieņemama tā saucamā modeļu hibridizācija, kura pēdējo gadu laikā pasaulē kļūst arvien populārāka. Tas nozīmētu, ka Latvija varētu attīstīt divas pārsvarā klasiskā stila universitātes — Latvijas Universitāti kā nacionālo ar sociāli — humanitāro un dabas zinātņu novirzienu un Rīgas Tehnisko Universitāti ar inženierzinātņu novirzienu. LLU un DPU saglabājot un attīstot klasiskai universitātei raksturīgos virzienus, galveno uzmanību veltīt attiecīgi lauksaimniecības un meža zinātņu un izglītības zinātņu attīstībai. Paralēli šīm akadēmiskajām studijām plaši attīstīt profesionālās augstākās izglītības programmas. Kā universitātes tipa izglītībai atbilstošas programmas un universitāšu tipam pielīdzinātas augstskolas arī turpmāk attīstītos Latvijas Mūzikas akadēmija, Latvijas Mākslas akadēmija un Latvijas Medicīnas akadēmija. Paredzēt, ka maģistra un doktora grādus var iegūt tikai universitātes tipa augstākās izglītības programmās un pamatā universitātes tipa augstskolās. Universitātes tipa augstākā izglītība vienmēr ir saistīta ar zinātniskiem pētījumiem, studiju ilgums ne mazāks kā 4 gadi un universitāti beidzot tiek piešķirts pirmais universitātes jeb akadēmiskais grāds — bakalaura grāds, otrā akadēmiskā grāda iegūšanai studijas jāturpina vēl vismaz divi gadi, doktora grāda iegūšanai vēl 3—4 gadi. Universitātes tipa profesionālās augstākās izglītības ieguvei studiju ilgums ne mazāks kā 4 gadi, to beidzot, tiek piešķirts augstāko profesionālo kvalifikāciju apliecinošs diploms.

Angloamerikāņu sistēmā, pēc kuras veidota Latvijas akadēmisko grādu sistēma, izšķir:

1. Undergraduate education (Bsc — bakalaurs, 4 gadu studijas, tās atbilst Vācijas Vordiplom un Zwischenprufung programmām );

2. Graduate education (Msc — maģistrs, 1— 2 gadu studijas pēc bakalaura grāda iegūšanas, atbilst Vācijas Staatsexamen, Diplom studiju programmām ).

Profesionālās augstskolas — tās ir augstskolas ar 3 — 4 gadīgām studiju programmām, atsevišķas programmas var būt arī ilgākas. Uz praksi orientētās studijās veic tādus pētījumus, kuros lieto fundamentālajā zinātnē jau izstrādātas un pārbaudītas atziņas. Profesionālās studijas beidzot, iegūst bakalaura grādu vai augstākās kvalifikācijas speciālista — inženiera diplomu. Profesionālajās augstskolās, kurās studijas un pētījumi pārsvarā saistīti ar konkrēta reģiona specifiskām programmām vai problēmām (vides aizsardzība un pārvalde, ostu saimniecība, teritoriālplānošana un novadu menedžments) sava profila raksturošanai ieteicams lietot apzīmējumu “reģionālā augstskola”. To izveidošanai jāveicina ģeogrāfiskā decentralizācija — ar augstskolu attīstību starpniecību un, t.sk. ar pieaugušo pārkvalificēšanu un mūžizglītības iespēju piedāvājumu, servisa pakalpojumiem izglītībā jāveicina reģiona attīstība.

Neuniversitātes tipa augstākā izglītība ir 1 — 2 gadīgas profesionālās programmas ar augstākās izglītības elementiem, kuras apgūstot, tiek piešķirts speciālista kvalifikāciju apliecinošs dokuments, taču atšķirībā no universitātes tipa augstākās izglītības šeit pamatā nav zinātnisko pētījumu un netiek piešķirti akadēmiskie grādi. Neuniversitātes tipa augstskolas ir koledžas, reģionālās koledžas profesionālā personāla apmācībai (sākumskolas skolotāji, speciālisti inženierdarbu veikšanai, sociālā darba, administrācijas, ekonomikas, datu bāzu apkalpošanas speciālisti, veselības aizsardzības darbinieki, bibliotēku un žurnālistikas darbinieki, arī militārā personāla — parasti policistu izglītībai). Beidzot neuniversitātes tipa koledžās, kurās tiek īstenotas 3 — gadīgas akadēmiskās programmas, var tikt piešķirts bakalaura akadēmiskais grāds, taču statistikā šo izglītības posmu pieskaita neuniversitātes tipa izglītībai. Latvijai šī starpposma programmas nebūtu ieteicamas — jāpieturas pie stingras sava profila definēšanas profesionālajā augstākajā izglītībā — universitāšu tipa (universitātēs un profesionālajās augstskolās), neuniversitāšu tipa — augstākās izglītības koledžās.

Nacionālā Aizsardzības akadēmija un Latvijas Policijas akadēmija, ievērojot to militāro vai paramilitāro specifiku, ierindojamas valsts pārvaldes augstskolu kategorijā ar atbilstošām normām to satversmē un likumdošanā.

Neuniversitātes tipa augstāko izglītību un profesionālo augstāko izglītību ieguvušiem tiek garantētas tiesības iegūt universitātes tipa augstāko akadēmisko izglītību. Pārejas un samērojamības noteikumus atbilstoši saviem profiliem nosaka universitātes un apstiprina izglītības un zinātnes ministrs. Augstskolu likumā jāietver papildinājumi, kas reglamentē studējošo mobilitāti — pārejas un kombināciju iespējas studiju programmās, starp Latvijas augstskolām un starptautiski. Pamatā šiem papildinājumiem jābalstās uz Eiropas kredītu transfersistēmu.

Indikators R — 12 kā statistiskais rādītājs ( augstāko izglītību ieguvušie % no iedzīvotāju skaita valstī vecumā no 21 — 34 gadiem ).

Indikators R— 12 ietver 5 kvalifikācijas kategorijas:

1. neuniversitātes augstākā izglītība (reģionālās koledžas, skolotāju sagatavošanas institūti, profesionālā un paraprofesionālā personāla apmācības programmas);

2. pirmā universitātes līmeņa kvalifikācija (bakalaurs, 3—4 gadus ilgas studijas);

3. pirmā universitātes līmeņa kvalifikācija ( Diploma, Laurea ) —4 vai vairāk gadus ilgas studijas (Vācijā, Itālijā) — Latvijā ieteicams attīstīt kā profesionālās augstākās izglītības studijas, arī kā skolotāju studijas;

4. otrā — sekundārā universitātes līmeņa kvalifikācija (maģistrs) — 5 vai vairāk gadu ilgas studijas;

5. pētījumu programmas doktora līmenī (PhD) 3—5 gadi.

Universitāšu koledžas kā zinātniskās (akadēmiskās) koledžas ir raksturīgas valstīm ar lielu iedzīvotāju skaitu un attīstītu ekonomiku. Te pārstāvētas studiju programmas lauksaimniecībā, veterinārajā medicīnā, biznesa administrācijā, mūzikā, fizkultūrā un sportā, celtniecībā, studējošo skaits no 200 — 700. Latvijai nav ieteicams šis augstskolu tips, jo universitātēs pastāv iespēja paralēli akadēmiskajām studiju programmām īstenot arī daudzveidīgas profesionālās augstākās izglītības programmas.

Indikators R — 15 — to lieto, lai raksturotu valstī potenciāli spējīgāko darba spēku — tā prasmes, zināšanas un spējas tās lietot. Šis indikators mazāk noderīgs, lai raksturotu augstskolu beigušo skaitu kādā zinātnes nozarē. Šo indikatoru lieto universitātes un ne— universitātes tipa izglītības īpatsvara raksturošanai sabiedrībā. R—15 (augstāko izglītību ieguvušie uz 100 tūkst. iedzīvotājiem vecumā no 25 — 34 gadiem ).

Universitātes līmenī R — 15 ir relatīvi augsts (lielāks par 1000) Austrālijā, Somijā, Īrijā, Japānā, Korejā, Norvēģijā, Lielbritānijā.

Neuniversitātes līmenī R —15 ir relatīvi augsts (lielāks par 600) ir Somijā, Francijā, Īrijā, Japānā, Korejā, Lielbritānijā. Relatīvi zems (mazāks par 300) tas ir Austrijā, Dānijā, Norvēģijā.

Latvijā laika periodā no 1988.—1997.gadam augstskolas absolvējušo skaits un sadalījums ir aptuveni šāds: R —15 neuniversitātes līmenī ir 376, universitātes līmenī— 745. Stāvoklis Latvijā kvantitatīvi iekļaujas OECD valstu līmenī un tuvojas 2.stratēģiskās grupas valstu (Ziemeļvalstu) līmenim. Aktuāli kļūst kvalitāti nodrošinošie un ekonomiskie faktori. (Lai arī Latvijā nepastāv stingri noteikts dalījums starp universitātes un neuniversitātes tipa izglītību, tomēr kopējā statistiskajā vērtējumā indikators R —15 rāda, ka augstāko izglītību ieguvušo skaits uz simt tūkstoš iedzīvotājiem vecumā no 25 —34 gadiem ir salīdzinoši augsts — lielāks par 800. Te jāpiezīmē, ka 11 OECD valstīs tas ir zemāks par 500 un tikai Austrālijā, Japānā, Korejā un Īrijā tas sasniedz 1200. No šejienes izriet secinājums — Latvijā jāattīsta neuniversitātes tipa studiju programmas, maģistru un doktorandu uzņemšanu saglabājot pašreizējā līmenī — 17 % Msc un 4 % PhD no universitātes tipa augstskolās studējošo skaita.

Latvija 1996./97. ak.g. ir sasniegusi un dažos rādītājos pārsniegusi attīstītāko valstu 1987.gada līmeni. 1997.gadā Latvijā bija 1 students pirmajā kursā uz 164 iedzīvotājiem (VFR standarts 1987.gadā — 1 uz 214, VDR—1 uz 642). Arī augstskolu absolventu skaita dinamika Latvijā ir labā līmenī—1996./97.ak.g. 27 absolventi uz 10 000 iedzīvotājiem (VFR 1987.g. bija 22, VDR—16 uz 10 000 iedzīvotājiem).

Augstākā izglītība atbilstoši 2.stratēģiskajai grupai jāiegūst 30 % no attiecīgā gadagājuma iedzīvotājiem. Latvijai jāmeklē savs variants programmu aspektā un atbilstoši ģeopolitiskajai situācijai— tranzīta valsts statusam un tas varētu būt tuvs Skandināvijas modelim (jāattīsta izglītība pakalpojumu un tirdzniecības sfērā), nozares, kuras nebija vajadzīgas plānsaimniecībā, bet kuras ir tirgus saimniecības pamats (komerczinības, biznesa zinības, tiesību, sociālās un audzināšanas zinātnes).

Pētījumu, mācību un studiju nedalāmība un to atbilstība tautsaimniecības vajadzībām ir jāliek augstskolu, it sevišķi universitāšu, attīstības plānošanas pamatā tirgus saimniecības apstākļos. Arī Latvijai ieteicams iezīmēt tuvākās un tālākās nākotnes perspektīvas izglītības un darba tirgus saskaņošanā, līdzīgi kā to dara citas valstis Eiropā (pēc Personlichkeitsbildung und Arbeitsmarktorientierung, 1992 ). Te jāapsver tas, ka šīs nišas Eiropas augstskolu absolventi aizņems starptautiskajā darba tirgū (arī Latvijā), ja nebūsim tam kvalitatīvi gatavi. Vai te paliek vēl kāda Latvijai specifiska joma, kuru varētu aizņemt augstskolu absolventi gan Latvijā, gan Eiropā— tas ir maznozīmīgs jautājums, salīdzinot ar galveno darba tirgu un valsts ekonomisko attīstību nodrošinošo sistēmu.

Akadēmiskie grādi dažādās valstīs

L—Britānija Francija Vācija Latvija

Bachelor (3g) Licence (3g) Bakalaurs (3g)

Bachelor (4g) Maitrise Lizentiat Bakalaurs (4g)

Master Magister

Diplom

Staatsprūfung

Master Complementary, Aufbaustudium Maģistrs (5—6g)

advanced education Ergänzungsstudium

PhD Doctorat Doktor PhD

ISCED klasifikācijā pastāv jēdziens “universitātes tipa izglītība” un tā nav tieši saistāma ar dažās valstīs lietoto klasifikāciju — graduates education un undergraduates education :

• undergraduate programmes — 3,5 — 4 gadu studijas

• graduate programmes — 2 gadu studijas pēc undergraduate programmu apgūšanas

• professional programmes — 4,5 — 6 gadu studijas

• doctoral programmes — 2,5 — 3 gadu studijas.

Profesionālajās augstskolās vai profesionālo studiju programmās Vācijā izdala pamatstudijas, kuras ilgst 3 semestrus un beidzas ar Diplom–Vorprūfung un galvenās studijas, kuras kā otrais studiju posms pēc pamatstudijām ilgst vēl 5 semestrus, ietverot sevī arī divus prakses semestrus pēc 4. un 8. semestra un beidzas ar Diplomprūfung.

Diplomprūfung sastāv no :

— eksāmeniem specialitātes priekšmetos galveno studiju programmā,

— diplomdarba,

— mutiskiem beigu pārbaudījumiem.

Pēc sekmīgi nokārtota Diplomprūfung tiek piešķirts profesionālo augstāko izglītību apliecinošs diploms profesijā, piemēram Diplom—Kaufmann vai attiecīgi Diplom— Kauffrau .

Tā kā ISCED klasifikācija nav paredzēta un nav izmantojama izglītības sasniegumu līmeņu salīdzināšanai dažādās izglītības sistēmās, kā arī citiem mērķiem, kas neatbilst klasifikācijas sistēmām, tad arī Latvijas statistikā programmu novērtēšanai pēc to atbilstības universitātes vai neuniversitātes līmenim ieteicams pielietot ISCED Universitātes tipa programmu kvalifikācijas pamatkritērijus:

1. Minimālais teorētiskais studiju ilgums ir 3 gadi pilna laika (dienas nodaļas) studijās, taču tipiskākas ir 4 un vairāk gadu ilgas studijas. Programmas parasti realizē pēc 11 — 13 gadu ilgas pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iegūšanas. Izglītību, kura iegūta pēc noklausīto kursu sistēmas ( countinuation course + short study course, Aufbaustudium + Kurzstudium ) un tās atbilstību universitātes tipam vērtē pēc studiju programmu satura un intensitātes.

2. Izglītība ir orientēta uz konkrētu priekšmetu (piem., tiesības, ekonomika, inženierzinātnes ) apgūšanu vai arī tā ir ar plašāku orientāciju. Parasti studiju programmās pirmie divi gadi tiek veltīti vispārējo, plaša profila kursu apguvei, pēdējie divi gadi — konkrētā priekšmeta — virziena padziļinātām studijām. Akadēmiskajam personālam jābūt ar zinātnisko kvalifikāciju.

3. Izglītība ir saistīta ar pētnieciska projekta vai diplomdarba izstrādi.

4. Izglītība var nodrošināt spējas patstāvīgi iesaistīties pētnieciskajā darbā.

Atbilstība šiem 4 kritērijiem kopumā ir uzskatāma par pietiekamu universitātes kvalifikācijas iegūšanai. Taču pat pilnīga atbilstība tikai vienam no šiem kritērijiem nevar tikt uzskatīta par pietiekamu universitātes kvalifikācijas iegūšanai.

Šo dalījumu lieto valstis, kuras iesaistījušās starptautiskajā izglītības klasifikācijas sistēmā ISCED, tās pamatā ir starptautiski salīdzināmi izglītības indikatori. Latvijas izglītības sistēmā nepieciešams ieviest šo indikatoru sistēmu, iesaistīties IEA ( International Association for the Evaluation of Educational Achievement ) un ES izglītības informācijas tīklā EURYDICE.

Tātad : Universitātes tipa izglītība (akadēmiskā izglītība) — beidzas ar akadēmiskā grāda iegūšanu (Eiropā tie pamatā ir bakalaura, maģistra vai diplomēta inženiera grādi), to iegūst 5—gadīgās diplomstudiju programmās, piemēram, diplomēts biologs, un tas apliecina pirmo profesionālo kvalifikāciju akadēmiskās izglītības līmenī). Kā ekvivalenti šiem grādiem tiek atzīti ES valstu grādi : Master, maitrise, kandidat, kandidaatti, laurea, licence, doctoral, erste und zweite Staatsprūfung .

Neuniversitātes tipa augstākā izglītība — beidzas ar akadēmiski kvalificēta (ne graduēta!) speciālista diploma iegūšanu. Piemēram, Diploma in Law, Social Science, academically qualified translator = akademisch geprūfter Übersetzer ), un to pamatā realizē augstākās izglītības koledžās.

Augstskolu un studiju programmu tipoloģiskās klasifikācijas sakārtošana atbilstoši starptautiskajam izglītības standartklasifikatoram ir neatliekams uzdevums, un to nevar veikt augstskolu akreditācijas gaitā kaut vai tikai tāpēc, ka akreditācija ir saistīta ar starptautisku ekspertu iesaistīšanu un tās uzdevums nav sakārtot vai izveidot kādas valsts Nacionālo augstskolu sistēmu (katra valsts to veido atbilstoši savām vajadzībām un iespējām, taču vienmēr cenšas to veidot salīdzināmu ar starptautiski jau atzītu sistēmu), bet gan vērtēt augstskolu un studiju programmas pēc to atbilstības Nacionālajai un starptautiskajai sistēmai.

Ieteicams ir variants, kad Augstākās izglītības padome pēc iepriekš apstiprinātiem kvalifikācijas kritērijiem (par pamatu ņemot iepriekš minētos 4 ISCED kritērijus) veic Latvijas augstskolu tipoloģisko klasificēšanu (nepieciešamības gadījumā izveidojot šim uzdevumam atbilstošas kvalifikācijas ekspertu grupu) līdz 1998. gada 1.martam, lai uzsākot 1998./99.akadēmiskā gada plānošanu būtu skaidrs priekšstats par augstskolu iedalījumu atbilstoši izglītības līmeņiem. Turpmākās akreditācijas gaitā, kas ir laika ziņā ilgstošs un nepārtraukts process, jebkurai augstskolai pastāv iespēja iekļauties augstākā vai zemākā klasifikācijas līmenī. Vēlreiz jāuzsver, ka Nacionālās klasifikācijas struktūras izveide ir katras valsts iekšējais uzdevums, un šī uzdevuma mērķis ir tipoloģiski sakārtot savas valsts augstskolas tā, lai to darbība atbilstu gan valsts izvirzītajiem uzdevumiem satura un kvalitātes aspektos, gan spētu pilntiesīgi iekļauties starptautiskajā augstskolu sadarbības sistēmā.

Uzskatām par nepieciešamu dot dažu visbiežāk lietoto jēdzienu skaidrojumu:

Izglītība (pēc ISCED,1996) — rezultāts, kurš tiek sasniegts mērķtiecīgā un sistemātiskā darbībā, kuras mērķis ir apmierināt pieprasījumu pēc apmācības. Izglītība kā darbība ir organizēta un pēctecīga komunikācija apmācībās.

Izglītība (Latvijas Izglītības likums ) — mērķtiecīgs personības attīstības process (izglītošanās un izglītošana) un rezultāts (izglītotība — cilvēka garīgā un garīgi fiziskā kvalitāte ).

Apmācība (pēc ISCED,1996 ) — jebkura darbība, kura dod uzlabojumu uzvedībā, informētībā, zināšanās, sapratnē, uzskatos, vērtību izpratnē un iemaņās. Lai apmācību varētu nosaukt par izglītību, tai jākļūst par plānveidīgu darbību, kas dod ieplānoto rezultātu un ne tikai vispārējo socializāciju vai briedumu.

Augstākā izglītība (Latvijas Izglītības likums ) — izglītības pakāpe, kurā notiek zinātnē vai / un mākslā sakņota personības attīstība apzināti un mērķtiecīgi izvēlētā akadēmisko vai / un profesionālo studiju virzienā, sagatavošanās profesionālai darbībai, iesaiste sabiedrības dzīvē.

Augstākā izglītība (pēc Augstskolu likuma) — izglītības pakāpe, kurā pēc vispārējās vidējās izglītības iegūšanas notiek zinātnē vai mākslā, vai arī zinātnē un mākslā sakņota personības attīstība izraudzītajā akadēmisko vai profesionālo, vai arī akadēmisko un profesionālo studiju virzienā, sagatavošanās zinātniskai vai profesionālai darbībai.

Akadēmiskā izglītība (pēc ISCED,1996) — izglītība, kuras galvenais uzdevums ir sniegt studējošiem padziļinātas priekšmeta vai priekšmetu grupas izpratnes ar mērķi sagatavot tos tālākās (papildu) izglītības iegūšanai tajā pat vai augstākā līmenī.

Profesionālā izglītība (pēc ISCED,1996) — izglītība, kuras galvenais uzdevums ir sniegt studējošiem praktiskas iemaņas, know–how, attieksmes un izpratnes, kuras nepieciešamas tiešajā darbā kādā konkrētā profesijā vai profesiju grupā.

Profesionālā izglītība ( Latvijas Izglītības likums ) — praktiska un teorētiska sagatavošanās produktīvai darbībai noteiktā sabiedrības dzīves nozarē, profesionālās meistarības un vispārīgās kultūras pilnveidei. Tā rada iespējas personai nodrošināt savu eksistenci un veidot sociālo karjeru mainīga darba tirgus apstākļos.

Universitātes tipa programmas (pēc ISCED,1996) — ir orientētas uz pirmā universitātes grāda (bakalaura vai tā ekvivalenta ) iegūšanu, kas dod iespējas iegūt otro universitātes grādu (maģistrs vai tā ekvivalents ) un turpināt studijas un pētījumus doktora grāda iegūšanai.

Neuniversitātes tipa programmas (pēc ISCED, 1996 ) — ir orientētas uz kvalifikācijas iegūšanu specialitātē vai specialitāšu grupā; studijas nav tieši saistītas ar zinātniskiem pētījumiem un šo studiju rezultātā parasti nepiešķir akadēmiskos grādus.

Jāatzīmē, ka ISCED traktējums ir konkrētāks un lietišķāks, dod iespējas skaidrāk nodalīt dažāda tipa un līmeņa izglītības programmas un veikt augstskolu un studiju programmu tipoloģisko klasifikāciju.

V. Universitātes tipa

izglītības reforma Latvijā

Priekšnosacījumi un priekšlikumi reformas pirmajam posmam 1997./1998. akadēmiskajam gadam

Augstākās izglītības padome saskaņā ar Augstskolu likuma 29., 65., 70. pantu un šī likuma Pārejas noteikumu 5. un 7.pantu ir izskatījusi Latvijas universitāšu un Latvijas Medicīnas akadēmijas iesniegtos attīstības plānus attiecībā uz zinātņu nozaru pārstāvniecību un profesoru skaitu šajās augstskolās un saskaņā ar Augstskolu likuma 33. pantu iesaka veikt profesoru ievēlēšanu 5 universitātēs un tām pielīdzinātajā Latvijas Medicīnas akadēmijā. Šīm augstskolām laika periodam līdz 2003.gadam ir noteiktas 410 profesoru štata vietas, no tām ievēlēšanai 1997./98. ak.g. — 357 profesoru vietas. Tas ir 1,5 reizes jeb par 124 profesoru vietām vairāk, nekā šajās augstskolās bija 1996.gadā. Nepieciešamību palielināt profesoru štata vietu skaitu un atalgojumu nosaka pieaugošais studentu skaits un slodzes. Studējošo skaits laikā no 1993./94.ak.g. ir palielinājies 2,3 reizes, profesoru skaitam un darba apmaksai paliekot iepriekšējā līmenī. Pašreizējā studentu un profesoru skaita attiecība neatbilst nosacījumiem, kuriem pastāvot, universitātes var nodrošināt kvalitatīvas akadēmiskās izglītības iegūšanu. Neatliekams uzdevums, kurš jāveic pašām augstskolām (t.i., nosakot nepieciešamās zinātņu nozares un asociēto profesoru skaitu tajās) ir asociēto profesoru ievēlēšana. Asociēto profesoru ievēlēšana aizkavējas, jo Izglītības un zinātnes ministrija vēl joprojām nav devusi rīkojumu veikt profesoru ievēlēšanu arī pārējās universitātēs (izņēmums — Latvijas Universitāte) un, tā kā asociēto profesoru vēlēšanas ir nākamais loģiskais solis pēc profesoru ievēlēšanas, tad augstskolas to nedara, kamēr nav saņēmušas IZM rīkojumu par profesoru vēlēšanām.

Visu profesoru (t.i., profesoru un asociēto profesoru) ievēlēšana konkursa kārtībā veicinās akadēmiskā personāla kvalifikācijas paaugstināšanu, zinātnes un izglītības integrāciju un rezultātā augstākās izglītības kvalitātes palielināšanos. Detalizēti izskatot Konceptuālos priekšlikumus Latvijas Universitātes pārstrukturēšanai un modernizēšanai, t. sk. 1987.g. 18.jūnija LU Mācību padomes lēmumu Nr. 10—1 par šiem priekšlikumiem, Augstākās izglītības padome tos ir akceptējusi.

Augstākās izglītības padome konstatē sekojošo :

1. Studentu kopskaits 6 Latvijas universitātes tipa augstskolās ( LU, RTU, RAU, DPU, LLU, AML ) 1996./97.ak.g. bija 38 855, tai skaitā par budžeta līdzekļiem —22 059, par daļēju studiju maksu — 16 796. Profesoru štata vietu skaits — 233. Attiecība studentu skaits pret 1 profesoru 1996.gadā šajās augstskolās kopā bija: 167 studenti no studējošo kopskaita pret 1 profesoru jeb 94 studenti no budžeta līdzekļiem finansēto studentu skaita pret 1 profesoru. Salīdzinoši līdzīga lieluma universitātēs Eiropā (Tamperes, Braunšveigas, Klaustālas, Linebergas, Hildesheimas, Osnabrikas, Rietumberlīnes, Tartu, Viļņas) bija ievērojami mazāks studentu skaits pret 1 profesoru: Somijā 68, Lejassaksijā 65, Igaunijā 63, Lietuvā — 70 studenti pret 1 profesoru. Tātad Latvijas universitātēs profesori strādā ar 2,4 — 2,6 reizes lielāku studentu skaitu nekā Rietumeiropas un Baltijas valstu universitātes un, pastāvot šādam profesoru īpatsvaram, Latvijas universitātēm arvien problemātiskāki kļūs studiju kvalitātes un konkurētspējas nodrošināšanas jautājumi.

2. Profesoru īpatsvars 1996.gadā Latvijas universitātēs bija 11 % no akadēmiskā personāla skaita, 1997.gadam Augstākās izglītības padome ieteikusi šo īpatsvaru palielināt līdz 17 % . Salīdzinoši: profesoru īpatsvars R — Berlīnes universitātēs šajā periodā bija 32 %, Somijā — 31 %, Lejassaksijā—19 %, Igaunijā — 18 % , Lietuvā — 13 %. Akadēmiskā graduētā personāla skaits šajās 6 Latvijas augstskolās 1996. gadā bija 1 132 ( t. sk. 233 profesori, 899 docenti) . Studentu skaits (kopējais) uz 1 graduēto mācībspēku Latvijas universitātēs sasniedz 34, salīdzinoši: Somijā tikai 21, Lejassaksijā 16, Igaunijā 18, Lietuvā — 14 studentu. Tātad arī pārējais akadēmiskais personāls Latvijas universitātēs strādā ar 1,6 — 2,1 reizes lielāku studentu skaitu nekā Rietumeiropas un Baltijas valstu universitātes.

3. Imatrikulēto skaits laikā no 1993./94.ak.g. ir palielinājies 2,3 reizes, profesoru skaitam un darba apmaksai paliekot iepriekšējā līmenī. Augstākā izglītības padome iesaka 1,5 reizes jeb par 124 vietām palielināt profesoru skaitu minētajās 6 universitātes tipa augstskolās, integrācijas gaitā palielināt arī pārējā akadēmiskā personāla, it sevišķi vadošā zinātniskā personāla, īpatsvaru šajās augstskolās. Pārejas periodā līdz 2003. gadam plānot, ka integrācijas gaitā akadēmiskā — zinātniskā personāla īpatsvars sasniegs 23 % no kopējā akadēmiskā personāla (profesori, docenti un pārējais zinātniskais personāls).

4. Universitātes līmeņa izglītības īpatsvars Latvijā (pēc OECD indikatora R—15 — universitātes izglītību ieguvušo skaits uz 100 tūkst. iedzīvotājiem vecumā no 25 — 34 gadiem) ir ievērojami zemāks nekā vidēji OECD valstīs un pasaules attīstītajās valstīs: Latvijā — 218, OECD vidēji — 745, Austrālijā, Japānā, Korejā, Īrijā — 1200. Tātad arī universitātes tipa izglītības īpatsvars Latvijā ir jāpalielina.

5. Studiju organizācijā universitātēs ir stingrāk jānodala zinātnē balstītās profesionālās studijas ar atbilstošas amatprasmes ieguvi no akadēmiskajām studijām kvalificētas pēctecības nodrošināšanai zinātnē, tautsaimniecībā un sabiedrībā. Studiju programmu veidošanā paredzēt, ka profesionālo studiju ilgums nepārsniedz 4 gadus. Akadēmisko studiju ilgums — bakalaura programmām 4 gadi, maģistra programmām 2 gadi. Programmām, kuru apgūšanai nepieciešams īsāks laika periods, veikt kvalificētu novērtēšanu par to atbilstību universitāšu līmenim. Universitātēs izveidot tālāk — un papildizglītību nodrošinošas struktūras gan profesionālās, gan akadēmiskās izglītības jomās. Pārskatīt studiju un pārbaudījumu saturu, atslogojot to no pārliekā faktoloģiskā materiāla. Studiju procesu padarīt atklātāku, vairāk uzmanības veltījot mācību un pētījumu saistībai, studiju programmu saistībai ar nodarbinātības sistēmu un praksi, atsakoties no forsētām mācību programmām kā izglītības kvalitāti pazeminoša faktora.

6. Augstskolas ir nepietiekami apgādātas ar kvalitatīva mācību procesa nodrošināšanai nepieciešamajiem līdzekļiem. Šo trūkumu augstskolas pašas novērst nevar, nepieciešams atbalsts no valdības, jo jautājums par universitāšu attīstību kļūst politisks — papildu investīcijas nepieciešamas vispirms mācību un pētījumu procesu nodrošinošo iekārtu un aparatūras iegādei un modernizēšanai, datoru iegādei, bibliotēku attīstībai.

7. Studentu sociālais stāvoklis objektīvi liedz iespēju studēt regulāri un ar pilnu atdevi nodoties studijām. Tā rezultātā krītas studiju un it sevišķi galarezultāta — iegūtās kvalifikācijas vērtība, rodas pārejas grūtības no augstskolas uz darba tirgu, pieaug studijas pārtraukušo īpatsvars. Studentu sociālais stāvoklis ir viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc nevar nodrošināt kvalitatīvu un intensīvu studiju procesu un iegūt darba tirgū konkurētspējīgu kvalifikāciju. Tāpēc rodas nepieciešamība paildzināt studijas augstskolā, lai iegūtu papildu kvalifikācijas. Studējošo skaita pieauguma tempi un līmenis ir pārsniedzis augstākajai izglītībai atvēlēto budžeta izdevumu pieauguma tempus un līmeni.

8. Augstākās izglītības padome iesaka iepriekš minētajām 5 universitātēm un Latvijas Medicīnas akadēmijai veikt profesoru ievēlēšanu atbilstoši Pielikumā dotajam štata vietu sadalījumam un zinātnes nozaru un apakšnozaru pārstāvniecībai šajās augstskolās. Profesoru ievēlēšana un to īpatsvara palielināšana universitātēs, zinātņu nozaru un apakšnozaru pārstāvniecības sadalījums atbilstoši Latvijas attīstības vajadzībām un iespējām ir universitāšu reformas pirmais posms. Pilna reformu procesa uzsākšanai minētajās augstskolās nepieciešams izstrādāt tālākus detalizētus attīstības plānus.

9. Studiju un pētījumu nedalāmības nostiprināšanai universitātēs, tai skaitā atbildīgas savas attīstības plānošanai, ieteicams katrā universitātē izveidot universitātes attīstības un pētījumu padomi (Universitātes grantu padomi — līdzīgi kā citās Eiropas valstu universitātēs), kurām savas darbības nodrošināšanai tiek piešķirts papildu finansējums — galvenokārt no valsts budžeta zinātnei. Tas nodrošinās paātrinātu nacionālās profesūras izveidošanu, akadēmiskā personāla normālas atjaunināšanas nodrošināšanu. Tas ir svarīgi īpaši pašlaik un tuvāko 5 gadu laikā, jo esošā akadēmiskā personāla vecuma struktūra normālai augstskolu attīstībai ir pat katastrofāla (ārkārtīgi liels pensijas vecuma graduēto zinātnieku un mācībspēku īpatsvars).

Izglītības kategorijas un apkaškategorijas un to salīdzinājums ar ISCED