Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Zenta Mauriņa un Latvijas Universitāte. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.10.1997., Nr. 285 (1000) https://www.vestnesis.lv/ta/id/45640

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

EDSO augstais komisārs

Vēl šajā numurā

30.10.1997., Nr. 285 (1000)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Zenta Mauriņa un Latvijas Universitāte


Rīga, 1939

Šī gada 15. decembrī aprit 100 gadi, kopš dzimusi Zenta Mauriņa — viena no izcilākajām personībām 20. gadsimta latviešu kultūrā un literatūrā. Viņa ir svešvalodās visvairāk tulkotā un pasaulē pazīstamākā latviešu autore, cilvēks, kas nepārtraukti tiecās iesaistīt latviešu sabiedrību dialogā ar Eiropas un pasaules kultūru. Būtībā viss 1997. gads lielā mērā rit Zentas Mauriņas zīmē — dažādi viņai veltīti pasākumi kopš vasaras notikuši Rīgā, Liepājā, Mūrmuižā, Grobiņā, Lejasciemā un citur Latvijā, daudzos trimdas latviešu centros.

Taču viena no centrālajām norisēm šajā virknē būs Zentas Mauriņas simtgades konference “Zenta Mauriņa, Eiropa, Latvija: kultūru dialogs”, ko 11.–12. decembrī Latvijas Universitātes aulā rīko Latvijas Universitāte, Latvijas Kultūras fonds un Kultūras ministrija (koordinatore — LU Filoloģijas fakultātes docente Dr. Ausma Cimdiņa). Konferences saistošākos referātus paredzēts publicēt Z. Mauriņas simtgadei veltītajā rakstu krājumā, ko izdos ar Sorosa fonda atbalstu. Konferences ietvaros paredzēta arī plaša kultūras programma.

Šodien ieskatam — viena no konferences plenārlekcijām, prof. J. Stradiņa lekcija “Zenta Mauriņa un Latvijas Universitāte”, kas balstās uz Z. Mauriņas un viņas laikabiedru darbu apskatu, atmiņu datiem un agrāk nepublicētu arhīvu materiālu (ieskaitot Z. Mauriņas LU personīgo lietu) izvērtējumu.

Jānis Stradiņš

Tēmā “Zenta Mauriņa un Latvijas Universitāte” varētu ietvert Zentas Mauriņas studiju gaitu analīzi, kandidāta un doktora grāda iegūšanu, saskares ar profesoriem un Rīgas akadēmisko vidi vispār, ietekmes un rosinājumus, ko topošā esejiste, literatūrfilozofe un rakstniece varēja smelties savā Alma Mater . Taču tēmu varētu interpretēt arī otrādi “Latvijas Universitāte un Zenta Mauriņa”, mēģinot raksturot LU un īpaši tās Filoloģijas un filozofijas fakultātes vispārējo gaisotni un attieksmi pret neordinārām, netradicionālām personībām, pie kādām neapšaubāmi piederēja Z. Mauriņa.

Risinot tematu gan vienā, gan otrā variantā, jāizceļ divi momenti. Pirmais ir Zentas Mauriņas personības neparastums, agrais gara briedums un tā kontrasts ar poliomielīta seku ierobežoto ķermeni: tas ietekmēja studiju gaitu un lika pārvarēt neiedomājamus šķēršļus un arī aizspriedumus, ar kuriem “normālam studentam” nebūtu jāsaskaras. Otrs moments ir tas, ka LU Filoloģijas un filozofijas fakultāte bija relatīvi jauna, Z. Mauriņas studiju laikā tā vēl tikai veidojās, nebija iedibinātu akadēmisku tradīciju. Līdz ar to rodas dibināts jautājums, vai LU vispār varēja Z. Mauriņai daudz dot, īpaši ievērojot, ka viņas radošā personība un īpatnējais stils lielā mērā veidojās pašmācībā, un ierosmes katrā ziņā nāca vairāk no lielo Eiropas nāciju, pirmām kārtām vācu, kultūras un zinātnes avotiem, nevis no Latvijas.

Atbildi varam rast jau pašas Zentas Mauriņas sacerējumu analīzē, gan autobiogrāfiskajā romānā “Iedrīkstēties ir skaisti” (vācu pirmizd. 1953., latv. izd. 1958.) /1/, gan laikabiedru atmiņās /2, 3/, gan arī arhīva datos (fakultātes sēžu protokolos un Z. Mauriņas personiskajā lietā LU /5/. Visi šie dati tomēr liecina par samērā spēcīgām, kaut arī ļoti dažādām un bieži pat pretrunīgām ietekmju strāvām, kas Z. Mauriņas dzīvē un darbībā nāca no LU.

1. LU Filoloģijas un filozofijas fakultāte

LU tika dibināta 1919. gadā kā pirmā nacionālā universitāte Latvijā /6–10/. Tās darbībā savijās gan priekšteces — Rīgas Politehniskā institūta kosmopolitiskās, tehnokrātiskās, uz praksi vērstās tradīcijas, gan arī Latvijas kā neatkarīgas valsts un topošās latviešu nācijas centieni, nacionālās identitātes meklējumi /6, 10/. Šie centieni, bez šaubām, visspilgtāk izpaudās Filoloģijas un filozofijas (jeb kā tā iesākumā saucās, Valodnieciski filozofiskās) fakultātes darbībā /7/. Šī fakultāte veidojās 1919.–1921. g. būtībā klajā vietā. Tās pirmais pagaidu dekāns bija teologs un pedagogs K. Kundziņš, vēlākie dekāni — profesori Jānis Endzelīns (1921.–1923. g.), P. Šmits (1923.–1925. g.), A. Spekke (1925.–1927. g.), A. Tentelis (1927.–1928. g.), J. Plāķis (1928.–1929. g.), visi Z. Mauriņas studiju laikā. Fakultāte sastāvēja no četrām relatīvi neatkarīgām nodaļām: filozofijas, valodniecības, vēstures un pedagoģijas /7, 180. lpp./. Pirmo mācībspēku sastāvu lielā mērā veidoja amatierzinātnieki, kas pirms tam bija darbojušies skolas vai latviešu sabiedriskajā dzīvē ( T. Zeiferts, A. Dauge, J. Krodzinieks–Krīgers, P. Zālīte u.c.). Pēc 1920. g. dzimtenē pārradās vairāki latviešu izcelsmes zinātnieki — profesori vai docenti, kas bija agrāk docējuši Krievijas universitātēs (prof. J. Endzelīns, prof. P. Šmits, prof. J. Plāķis, prof. E. Felsbergs, prof. F. Balodis, prof. A. Tentelis, cand. phil. P. Dāle, maģistrants E. Blese, cand. phil. K. Straubergs, doc. A. Spekke u.c.). Cita profesoru kategorija bija no ārzemēm piesaistītie speciālisti (prof. M. Nusbergers, prof. V. Frosts, doc. M. Žonvāls, doc. H. Kržižanovskis u.c.) vai arī atsevišķi vācbaltieši (prof. L. Arbuzovs, doc. F. Šveinfurts, doc. Leviss of Menārs). Fakultātes kodolu veidoja nacionāli noskaņoti latviešu profesori, kas pārstāvēja baltu filoloģiju, Latvijas vēstures pētniecību, etnogrāfiju un folkloristiku. To skaitā bija izcilas autoritātes, no kurām vispirms minams J. Endzelīns, taču galvenokārt tie bija konservatīvi noskaņoti un uz vietējām problēmām orientēti cilvēki.

Fakultātes gaisotne visumā raksturojama kā konservatīva. Ja arī nevaram gluži piekrist Viktoram Eglītim, kas to sarkastiski tēlojis savā romānā “Domājošā Rīga” /II/ kā savās speciālajās problēmās iegrimušu sabiedriski inertu vidi (161. lpp.), kur turklāt valda “sapelējis kliķes gars” (127. lpp.), tad tomēr nav noliedzami tādi fakti kā Raiņa nepieaicināšana par literatūras profesoru Latvijas Universitātē 1921. gadā /12, 20. lpp./ un, vēl vairāk, fakultātes padomes atsacīšanās 1926. gadā izvirzīt viņa kandidatūru nominēšanai par Nobela prēmijas kandidatūru literatūrā /13/ (kaut gan fakultātes profesoriem tādas tiesības bija), laba krievu literatūras zinātāja, bij. Helsinku universitātes privātdocenta K. Arabažina izbalsošana 1922. g. Arī J. Endzelīns dažādu intrigu un apstākļu dēļ 1926. gadā bezmaz būtu atstājis LU, lai sekotu aicinājumam uz Kēnigsbergas universitāti, ja to nebūtu aizkavējuši studenti, savācot 610 parakstus zem petīcijas paturēt Endzelīnu LU /14/. Gan Viktors Eglītis, gan vairāki kreisi noskaņoti pedagoģijas lektori — K. Dēķens, E. Rūtiņa u.c. netika pārvēlēti, atsaucoties uz formālu zinātnisko grādu trūkumu. Samērā daudz konfliktsituāciju bija apdāvinātam filozofijas docentam, vēlāk profesoram T. Celmam. Vairākus fakultātes mācībspēkus savās atmiņās ne visai glaimojoši atestējis prof. H. Biezais. Fakultāte bija samērā neiecietīga pret neordinārām personībām, kaut arī nav noliedzams, ka samērā īsā laikā izdevās izveidot fakultāti kā akadēmisku veselumu un iedibināt Latvijā humanitārās disciplīnas atzīstamā akadēmiskā līmenī. Var piekrist A. Johansonam, kas Filoloģijas un filozofijas fakultāti būtībā uzlūko par LU kā nacionālas universitātes pamatu /15/.

2. Zentas Mauriņas studiju gadi (1921–1929)

Z. Mauriņa iestājās fakultātē 1921. gadā un absolvēja to 1929. gada janvārī ar kandidāta darbu par Jāni Poruku un romantismu (matrikulas Nr. 4694) /5/. Pirmajā laikā viņa studēja filozofijas nodaļā, pēc tam pārgāja (1923) uz baltu filoloģijas nodaļu. Filozofijas studijām bija sava nozīme Zentas Mauriņas personības veidošanā, taču viņa izvēlējās literatūrkritiķes (vai varbūt precīzāk — literatūrfilozofes) ceļu. Studējot bija jāpārvar daudz sadzīvisku neērtību, īpaši ar piemērotu dzīvokļu meklējumiem un pavadoņu pakalpojumiem, lai varētu kaut cik normāli studēt /1/. Tāpat lielas bija materiālās grūtības, vecāku ieteiktā labvēļa Jāņa Misiņa neizprotošā, pat sadistiskā attieksme /1/. Šie momenti jo plaši atspoguļoti Z. Mauriņas autobiogrāfijā “Iedrīkstēties ir skaisti”, par tiem runā Pēteris Ērmanis Z. Mauriņas dzīves apcerē: “Grūtības ar dzīvokļa neērtībām un citiem dzīves sīkumiem, kuriem Zentas Mauriņas īpatnējā stāvoklī tik liela nozīme, liek jaunavai mocīties, ieslēgties sevī, mazināt pat ticību savam spēkam un dzīves prieku. Šai posmā jādzīvo it kā divējāda dzīve: skaistā un interesantā augstskolas lekcijās vai arī nokļūstot kādā teātra vai operas izrādē, un mocītāja dzīve visur citur. Jaunava top viegli sāpināma un aizskarama, nervi tiek saspīlēti, nav neviena cilvēka, kam varētu sevi pilnīgi atklāt, izstāstīt visas bēdas. No šāda stāvokļa pa daļai — vismaz uz īsu brīdi — palīdz izkļūt draudzība. 1923. gada vasaras beigās Zenta Mauriņa Rīgā iepazīstas ar stud. phil. Elfrīdu Lauvu (Z. Mauriņas romānos — Annas Antigones prototips — J.S .) (..) /Tā/ ir sieviete ar ļoti enerģisku, noteiktu, patstāvīgu raksturu, bet var būt arī maigi sievišķīga, tāda, kas saprot otru sievieti. Viņa ļoti inteliģenta, mākslas, īpaši mūzikas sapratēja. Abas jaunavas drīz iedraudzējas. Viņa sniedz Zentai Mauriņai arī daudz tīri cilvēciskas palīdzības, un Zenta Mauriņa pieskaita Elfrīdu Lauvu tiem cilvēkiem, kam viņas, Zentas, dzīvē vislielākā nozīme.” /2, 29.–30. lpp./

Savas izjūtas studiju sākumā pati Z. Mauriņa raksturo sekojoši: “Man trūka jebkuras nojēgas par universitātes studijām, domāju, ka kārtīga priekšlasījumu apmeklēšana ir nepieciešama. Ka lielāko daļu gudrību varu smelties no grāmatām, to vēl nezināju. Man trūka drosmes un vēl vairāk izdevības aprunāties ar kādu profesoru: šie vīri sēdēja katedrā tik cēli un neaizsniedzami, un tiklīdz pēdējo vārdu bija izrunājuši, viņi skrietin skriešus atstāja klausītavu. Kā gan es varēju viņus pieburt sev klātu? Tur būtu bijusi nepieciešama hipnozes spēja, kuras man trūka. (..) Profesoriem jau nebija nojausmas, ka viņu trīsdesmit līdz četrdesmit klausītāju vidū bija viena, kas nevarēja staigāt. Un es arī negribēju, lai tas būtu citādāk. Manas komiltones man bija svešas, un ar viņām iepazīties man neradās nekāda iespēja. Lielākā daļa studentu strādāja; viņi iesteidzās klausītavā pēdējā acumirklī, vienu sekundi pirms profesora ienākšanas, vai arī kopā ar viņu. Trakā cītībā viņi pūlējās katru viņa vārdu pierakstīt un tad reizē ar viņu izdrūzmējās no klausītavas.” /1, 16.–17. lpp./

Saskare ar profesoriem un studiju biedriem mainījās, kad Z. Mauriņa pievērsa sev docētāju un studiju biedru uzmanību ar spilgtiem referātiem semināros. Pirmo referātu Z. Mauriņa nolasīja docenta L. Bērziņa vadītajā literārajā seminārā par R. Blaumaņa noveli “Nāves ēnā”, taču lielāku ievērību izpelnījās viņas referāts par F. Dostojevska “Nozieguma un soda” saistību ar Nīčes filozofiju, ko viņa izstrādāja krievu valodā profesora K. Arabažina krievu literatūras seminārā.

Arabažins paņēma Z. Mauriņas apceri, atzina to par talantīgi uzrakstītu, ieteica iespiest, apmeklēja autori viņas dzīvoklī /2, 31. lpp./. Šī saskarsme turpinājās līdz K. Arabažina traģiskajai nāvei satiksmes negadījumā.

Z. Mauriņai uzmanību pievērsa arī izcilais pedagogs docents Aleksandrs Dauge, kura ietekmē Z. Mauriņa vēlāk saistījās ar tautas augstskolām Rīgā, kļuva tajās par lektori. Aleksandram Daugem Z. Mauriņa veltījusi divas apceres — “sveicienus” /2/. Viņa raksturoja Daugi kā patiesi kulturālu cilvēku, lielu audzinātāju “kuru mums, latviešiem, tik ārkārtīgi maz” /2, 195. lpp./.

Tāpat Z. Mauriņu dziļi ietekmējis ievērojamais filozofs Teodors Celms (pazīstamā vācu filozofa E. Huserla skolnieks un interprets), kura privātajā filozofijas studijā Z. Mauriņa darbojusies 1923.–1925. g. visai aktīvi, sadarbojoties te ar jauno dzejnieku Pāvilu Vīlipu, par ko rodamas plašākas liecības sarakstē ar P. Vīlipu /16/. T. Celma dzīvoklī Z. Mauriņai kādu laiku bijusi istabiņa, un viņš bija tas fakultātes cilvēks, kas balstīja Z. Mauriņu arī turpmākajos gados.

No citiem mācībspēkiem Z. Mauriņa ārkārtēju cieņu jutusi pret valodnieku Jāni Endzelīnu, par kuru viņa rakstīja:

“Kalnā kāpējs kalna augstumu saredz tikai, kad uzkāpis galotnē. Lai lielumu aptvertu, ir vajadzīgs liels laiks. Jo ilgāks laiks paiet, kopš es beidzu baltu filol. nodaļu, jo skaidrāk es saredzu tā sava skolotāja dižumu, kas mūsu tautu, šļupstošu bērnu, iemācījis pareizi runāt un kas saviem skolniekiem rādījis, ka jāiet savs ceļš paceltu galvu, par spīti šķēršļiem, zaimiem un asajam vientulības vējam.

Ārzemēs mani vienmēr skumdināja un it kā pazemoja brīdis, kad latvju valūtu nekur neņēma pretī un kad milzīgajās grāmatu krātuvēs neredzēju latvju autoru darbus. Tādēļ arī tā bija sevišķa svētku diena, kad es Heidelbergas universitātes bibliotēkas katalogā ieraudzīju “Lettische Grammatik”. — Arī mums ir vīri, kam ir ko teikt Eiropas zinātniekiem, šī atziņa mani pildīja ar neizsakāmu prieku un lepnumu.

Prof. J. Endzelīns ir ne tikai mūsu valodas kārtotājs un pētnieks, viņš arī ir mūsu valodas domātājs, kas gara apcerē centies atklāt un saprast katra vārda vienreizīgo nozīmi. Vajadzīga bija stingra roka un smalka dzirde, lai mūsu valodai ierādītu to augsto vietu, kādā tā tagad atrodas. Domājot par latviešu valodas vārdnīcu, man šo katram rakstniekam tik nepieciešamo monumentālo darbu gribas salīdzināt ar K. Barona dainu sējumiem: abas šīs vārdu celtnes ir latviešu kultūras dižākie pieminekļi, kas vienmēr liecinās par mūsu tautas gara bagātību un tās ģeniāliem arhitektiem. Katras tautas lielākais dārgums ir tās valoda, bez kuras nacionālās kultūras izveidošana nav domājama.” /2, 193.–194. lpp./

Labus vārdus Z. Mauriņa veltījusi arī klasiskās filoloģijas profesoram K. Ķiķaukam, kas mācījis viņu izprast helēņu kultūru /1, 146. lpp./.

Taču nav noliedzams, ka divdesmitajos gados ne mazāk ierosmju kā LU Z. Mauriņa savai attīstībai būs guvusi pašmācībā un saskarēs ar izcilajiem latviešu rakstniekiem — J. Akurateru, A. Brigaderi, Raini, arī H. Eldgastu, J. Grīnu, R. Rudzīti, K. Egli. Studiju gados Z. Mauriņa nolasījusi arī savu pirmo publisko lekciju — par lirikas būtību — Melngalvju namā, studenšu vienotnes “Ziemeļniece” vakarā, kuras goda biedre bija Z. Mauriņa.

Sava docenta, reizē arī Rīgas skolotāju institūta direktora L. Bērziņa aicināta, Z. Mauriņa baltu filoloģijas studentu vārdā sveica Raini viņa godināšanas vakarā Skolotāju institūtā 1925. g. 23. oktobrī, šajā reizē iepazīstoties ar dzejnieku, kurš bija viņas galda biedrs /2, 33. lpp./ (sk. arī /12, 331. lpp./).

Par Zentas Mauriņas studiju gadiem spilgtu liecību atstājusi dzejniece Marta Grimma (prof. J. Endzelīna dzīvesbiedre):

“Tas bija pārcilvēcīgs spēks, kas viņu atveda šurp uz mūsu Alma Mater — un mums Zenta izlikās drīzāk kā parādība. Mēs viņu dievinājām. Mūsu acīs viņa bija svēta, jo nekad nerunāja atklāti par savām ciešanām — fiziskām, garīgām.

Tā bija liela māksla un liels spēks panest ciešanas. Visiem veselajiem te būtu ko mācīties, jo Zentai mūsu līdzcietības nevajadzēja, to viņa ienīda un nicināja. Tā tad mēs varējām viņai tuvoties svētā bijībā, un tā bija visskaidrākā pielūgsme, kādu mēs pret viņu izjutām. Zenta brīžiem skaļi, sirsnīgi un pārgalvīgi smējās. Šī — dzīves pārvarīgā. Bet bija reiz baigs brīdis, kad viņa man jūrmalā jautāja: “Marta Grimma, vai dzīvot ir vērts?”

Esmu pārliecināta, ka viņa savu pārvarīgo spēku smēlās no Nīcšes Zaratustras autora. Zenta studēja sākumā filozofiju, bet tad pārnāca uz baltu filoloģijas nodaļu. — Tur nu — seminārā — viņa sēdēja pirmajā solā pa labi — netālu no mums jaunajām jūsmotājām — un mēs bieži dzirdējām Nīcšes citātus citējam.

Un liekas, no Nīcšes viņa arī smēlās savu pārvarīgo gribu, jo šī griba pat sīkumos izpaudās tik dzelzscieta, lapidāra, tik neizmērojami dziļa.

Semināru literāriskās debatēs viņa bija asa, noteikta un tik īpatnēja, ka ar viņu neviens nevarēja mēroties. Vienīgie, kas viņai oponēja, bija Dr. phil. J. A. Jansons un bij. literatūras skolotājs Ed. Šillers. Tiem katram bija sava pamatbāze. Tā, piem., atceros reiz debatēs prof. L. Bērziņa vadītā seminārā par Rūd. Blaumaņa noveli “Nāves ēnā”, kur man bija jāprotokolē, Zenta salīdzināja “Nāves ēnas” zvejniekus ar divām citām koncepcijām — Ogūsta Rodēna skulptūru “Kalejas pilsoņi” un Leonīda Andrejeva — “Stāsts par septiņiem pakārtajiem”. Viņa atzina Blaumani kā spilgti vizuālu rakstnieku, lielu tipu tēlotāju, raksturotāju, bet nosauca — par bezdvēselīgu, jo Zenta prasīja no cilvēka un arī mākslas tēla — ceturto dimensiju (Nīcšes vārdiem runājot), t.i., dvēseles cēlumu, dvēseles un gara dziļumu.

— “Vienalga,” viņa teica, “vai Blaumanis būtu notēlojis 14 cilvēkus vai 14 zirgus uz izirstoša ledus gabala.” Tik nejūtīgi nezināmi tie viņai likās.

Zentu tomēr neviens nepārliecināja. Viņa palika pie sava. Bet varbūt taisni tā ir ikvienas lielas personības pazīme, ka viņai ir sava noteikta, nelokāma, neapšaubāma, mūžīga griba.

Un ja vēlāk Zenta izteicās, ka viņai daudz draugu un arī daudz “ienaidnieku”, tad būtu jādomā tieši par šīm principiālajām domstarpībām, nevis par kādu personīgu, mazisku naidu, jo personīgs naids pret Zentu pazemotu un apkaunotu tikai pašu naida cēlēju.

Ar to mums jāsaprot, ka Zenta Mauriņa ievietojama lielo, cēlo, idejisko romantiķu un viņu izpratēju rindās, bet Blaumanis kā reālists tai stāv tālāk. — Tā, piem., neviens arī nav izteicis tik īpatnējas domas par romantiķiem kā Zenta Mauriņa par Poruku. Poruks viņai ir gara suverēns, gara karalis. Tuvs viņai fantazijas ģēniju mūžīgais Kalngals — Dante. Tuvs savās sāpēs un traģismā slāvs Dostojevskis. Mīļš un dārgs skumjais zvaigžņoto ilgu dzejnieks — F. Bārda. Jo Zenta Mauriņa dziļāk izprot un jūtas it kā tuvāka šiem gara un sirds tulkiem.”

Šī spraigā aktivitāte neliedza Z. Mauriņai nokārtot visus eksāmenus ar augstāko atzīmi, kā to redzam viņas studiju grāmatiņā /5/. Par studiju nobeigumu liecina fakultātes arhīvā rodamie Z. Mauriņas valsts eksāmenu protokoli latviešu literatūras vēsturē pie prof. K. Strauberga, J. Lautenbaha un L. Bērziņa (jautājumi: 1) Senākais laikmets. Dieviņš tautas dziesmās; 2) Viduslaiki: aizrādījumi hronikās, rakstniecības sākums; 3) Neredzīgais Indriķis) un latviešu valodas zinātniskajā gramatikā (eksaminatori — K. Straubergs, J. Endzelīns, P. Šmits); abi eksāmeni nokārtoti ar atzīmi “ļoti sekmīgi”, tāpat Z. Mauriņas klauzūras darbs “Laimas kults” (1927). Docenta Luda Bērziņa vērtējums par Z. Mauriņas kandidāta darbu ir sekojošs:

“Pielikdams Zentas Mauriņas darbu “Jānis Poruks kā romantiķis un realists” ziņoju fakultātei, ka šis sacerējums ir izdevies teicami /5/ un pilnam to sniedz, ko no kandidāta darba var prasīt. Autore plaši pazīst attiecīgo literatūru, arī svešās valodās, īpaši vācu. Poruku Mauriņa aplūko visādos aspektos un — kā radniecīgs gars — dziļi ieskatās viņa dvēselē. Pret izteiksmi un stilu varētu vietām celt iebildumus, arī Poruka cildināšanā nevar uzreiz pievienoties sajūsminātai autorei, bet visumā šis darbs apsveicams kā ļoti vērtīga studija latviešu jaunākās literatūras laukā.

Ar mīlestību un izpratni iedziļinādamās literatūras jautājumos, Mauriņa būtu pelnījusi, ka tai dod iespēju sagatavoties tālākam zinātniskam darbam, to atstājot pie Universitātes.” /5, 10. lpp./

Uz šī vērtējuma pamata Z.Mauriņai 1929. g. 12. janvārī piešķirts filoloģijas kandidāta grāds, apliecinot, ka viņa ļoti sekmīgi beigusi LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes baltu filoloģijas nodaļu. Jāpiebilst, ka tieši kandidāta darba sagatavošanas laikā (1927.–1928. g.) Z.Mauriņa L.Bērziņa vadītajā Skolotāju institūtā Pārdaugavā strādāja par skolotāju, aizstājot uz Vāciju studiju ceļojumā aizbraukušo kolēģi J.A.Jansonu (vēlāko profesoru) /3/; bez tam nopietni slimoja, visu vasaru pavadīdama slimnīcā /1/. Tas jo vairāk mudina apbrīnot jaunās kandidātes gara spēku. Uz kandidāta darba pamata 1929. gada beigās J.Rozes izdevumā nāca klajā Z.Mauriņas grāmata “Jānis Poruks un romantisms” /18/, kas izpelnījās gan atzinīgus vērtējumus, gan arī ļoti asu kritiku (E.Virza, E.Arnis) /19, 20/. Pēdējie kritiķi, apveltot Z.Mauriņu ar “vācu gara aģentes” apzīmējumu, pārmeta viņai “ģermanizēto Poruku”. Jau šajā laikā Z.Mauriņa Virzas personā guva sev nesamierināmu ienaidnieku.

3. Zenta Mauriņa Heidelbergas universitātē un atkal Rīgā

1929. gada vasarā Z.Mauriņa kopā ar savu māsu Renātu un Dr. T.Celmu devās uz Vāciju, kur imatrikulējās Heidelbergas universitātē, lai papildinātos literatūrzinātnē un filozofijā pie profesoriem H.Rikerta, A.R.Kurciusa, K.Jaspersa, F.Gundolfa.

Zentas Mauriņas vērtējumā lekcijas Heidelbergā bija dzīvei tuvākas un dzīvākas nekā Rīgā, arī studenti spontāni izteikuši savas simpātijas vai antipātijas ar kāju švīkāšanu vai dauzīšanu /1, 156. lpp./. Heidelbergā Z.Mauriņa atrada kosmopolitiskāku, savām noskaņām atbilstošāku un rosinošāku vidi nekā Rīgā (piebildīsim, ka runāts par laiku pirms Hitlera nākšanas pie varas). Veidojās arī personiski kontakti ar slavenajiem Heidelbergas profesoriem. Viņa bija iecerējusi te gūt doktora grādu, izvēloties tēmu “Jānis Poruks un vācu romantika”, un pat sākusi šo darbu rakstīt. Taču pēkšņa saslimšana, nepareizi uzstādīta diagnoze un finansiālas grūtības lika šo nodomu atmest un steidzīgi atgriezties Rīgā /1, 153.–188. lpp./.

Te Z.Mauriņa rosīgi iesaistījās literatūrkritikā, regulāri publicējot darbus “Daugavā” un “Burtniekā”, nodibināja savu privāti literāru studiju un arī iesaistījās Tautas universitāšu darbā, kur viņu bija aicinājuši līdzdarboties profesori A.Dauge un P.Dāle. Tieši pēc A.Dauges ieteikuma Z.Mauriņa jau 1926. gadā bija iepazinusies ar Latvijas Tautas universitātes Mūrmuižas nodaļas vadītāju agronomu P.Pētersonu, bet kopš 1930. gada 10 gadus regulāri un ļoti aktīvi līdzdarbojās Mūrmuižas Tautas universitātes darbā, būtībā kļūstot par tās “dvēseli” /2, 61.–77. lpp./. 1933. gadā nāca klajā Z.Mauriņas pirmā grāmata par F.Dostojevski, kas autori uzreiz darīja slavenu. Šī grāmata tika pārtulkota vispirms krievu, tad citās svešvalodās, un vēlāk daudzās variācijās Z.Mauriņa atkal un atkal atgriezās pie Dostojevska tēmas, kas ar laiku darīja viņu starptautiski pazīstamu literatūrpētnieku aprindās.

4. Zentas Mauriņas doktora disertācija

Šie literārie panākumi ļāva Z.Mauriņai pievērsties domai par doktora grāda iegūšanu latviešu literatūrā LU. 1933. g. 19. janvārī adresēts Z.Mauriņas attiecīgs lūgums fakultātei, kurā reflektante lūdz viņu pielaist pie doktora pārbaudījumiem /5, 20. lpp./. Attiecīgie eksāmeni kārtoti 1933.–1934.gadā, proti, eksāmens mitoloģijā un etnogrāfijā pie prof. P.Šmita, doc. L.Bērziņa un prof. J.Plāķa, eksāmens latviešu un leišu literatūrā pie doc. L.Bērziņa un J.Plāķa, eksāmens vispārējā literatūrā pie prof. J.Kržižanovska, prof. M.Nusbergera un doc. M.Žonvala, eksāmens poētikā un estētikā pie prof. V.Frosta, prof. P.Dāles, doc. L.Bērziņa, prof. P.Ķiķaukas. Visi eksāmeni nokārtoti ļoti sekmīgi; vienīgi prof. Nusbergers un doc. Žonvals bija vērtējuši atbildes kā apmierinošas, taču, balsojot par atzīmi, fakultāte arī šajā gadījumā atzina, ka doktorande pārbaudījumu izturējusi ļoti sekmīgi. Fakultātes protokolu grāmatā sīki raksturota eksāmenu gaita, tajos skartie visai daudzveidīgie temati, no velna un Dieva latvju folklorā līdz Stendālam un Dostojevskim. Interesanti salīdzināt Zentas Mauriņas pašas atmiņu impresijas par doktora eksāmeniem viņas autobiogrāfiskajā romānā /1/ (sadaļā “Piepildījums un nobrukums”) ar oficiālajiem fakultātes protokoliem /4, 217, 221, 222/, taču šī raksta ietvaros tā būtu pārlieka detalizācija. Varētu vienīgi piebilst, ka no eksaminatoriem viņa īpaši negatīvi vērtē profesoru — šveicieti Nusbergeru.

Kā patiesībai neatbilstošs pārspīlējums jāatzīst Z.Mauriņas apgalvojums: “Universitāte ar visām fakultātēm eksistēja tikai kopš 1919. gada, un es biju pirmā, kas gribēja iegūt doktora gradu filoloģijas – filozofijas fakultātē. Bez tam biju sieviešu kārtas būtne. Ja vispārīgi šo faktu neuzskata par lielu mīnusu, tad, doktora disertāciju aizstāvot, tas izrādījās par varenu šķērsli. Atrada, ka sievietei neklājas iegūt doktora gradu, kad vīriešu kārtas radījums to vēl nav izdarījis. Un vēl kas nepatīkams gadījās ceļā: daudziem mācības spēkiem pašiem trūka zinātniskā grada. Un tai laikā Rīgā ļoti lielu vērību veltīja smalkām ierašām. (..) Es biju mūsu Alma Mater filoloģiskās — filozofiskās fakultātes pirmais doktormetiens, un, ka augstie kungi bija apņēmušies manu doktoru noslīcināt, tas drīz vien man vairs nebija noslēpums.” /1, 356. lpp./

Šo apgalvojumu varētu uzskatīt par Z.Mauriņas emocionālu atbildes reakciju uz pārciestajām pārestībām no fakultātes puses disertācijas aizstāvēšanā, jo fakti liecina, ka pirms Z.Mauriņas normālā kārtā doktora disertācijas bija aizstāvējuši jau 8 zinātnieki, gūstot vai nu filoloģijas doktora grādu (F.Balodis, 1926; E.Blese, 1928; K.Straubergs, 1929; A.Spekke, 1930; P.Ķiķauka, 1931) vai filozofijas doktora grādu (P.Dāle, 1927; P.Jurevičs, 1930; T.Celms, 1936) /7, 216. lpp./. Fakultātē promovējušos doktoru skaitā Z.Mauriņa tātad bija nevis pirmā, bet devītā (kā filoloģijas doktore — sestā, kaut arī latviešu literatūrzinātnē patiešām pirmā). Zinātniskā līmeņa ziņā aizstāvētie darbi bija augstvērtīgi un pietiekami oriģināli pētījumi (lai minam P.Dāles, T.Celma un P.Jureviča disertācijas par R.Avenāriusa, E.Huserla un A.Bergsona filozofiju, A.Spekkes darbs par senās Rīgas attēlojumu Bazīlija Plīnija 1595. g. slavinājumā, F.Baloža darbu par mākslas reformām faraona Ehnatona laikā, E.Bleses latviešu uzvārdu studijas), un to vidū zinātniskajā ziņā Z.Mauriņas doktora darbu diez vai drīkst izvirzīt īpašā vietā. Turklāt fakultāte iepriekš (1924–1936) bija piešķīrusi goda doktora grādus (bez disertācijas aizstāvēšanas) J.Lautenbaham, J.Velmem, J.Krodziniekam, E.Felsbergam, P.Šmitam, A.Daugem, J.Kauliņam, J.Plāķim, L.Bērziņam, R.Jirgenam, A.Tentelim /7, 189.–190. lpp./, un vairumā gadījumu šis akts arī adekvāti atspoguļoja reālos nopelnus un minēto profesoru uzvārdu virknē patiešām ir izcilas autoritātes baltu filoloģijā, literatūrzinātnē, pedagoģijā.

Z.Mauriņa nav bijusi arī pirmā sieviete, kas doktorējusies Latvijas Universitātē vispār, pirms viņas Dr. med. grādu bija jau guvušas Anna Bormane (1934), Lūcija Jēruma-Krastiņa (1935) un Marta Vīgante (1936). Taču Z.Mauriņa bija pirmā sieviete, kas te guva doktora grādu humanitārajās zinātnēs (filoloģijā), un viņas promocijai bija ārkārtīgi plaša rezonanse vairāku laikmeta apstākļu un vispirms jau pašas doktorandes neparastās personības dēļ; par to mazliet tālāk.

Z.Mauriņas doktora eksāmeniem sekoja vairāk nekā triju gadu pārtraukums līdz promocijai; šajā laikā doktorande vairākkārt un ilgstoši uzturējās ārzemēs (Austrālijā, Itālijā, Šveicē, Polijā, Francijā, Lietuvā), iepazinās Florencē ar K.Raudivi, izdeva daudz jaunu grāmatu, kas nesa viņai lielu popularitāti sabiedrībā, kļuva par “Daugavas Gadagrāmatas” redaktori (kopš 1937.gada), piedalījās L.Bērziņa virsredakcijā iznākošās monumentālās sešsējumu “Latviešu literatūras vēstures” veidošanā (1935.–1937.g.). Pa starpām ir tapusi arī doktora disertācija “Friča Bārdas pasaules uzskats”, kas pēc aizstāvēšanas 1938.gada vasarā iznāca grāmatā /21/ (par to recenzijas devuši profesors P.Dāle, M.Grimma, J.Andrups u.c.).

Filoloģijas un filozofijas fakultātes protokoli /4/ ļauj izsekot disertācijas gandrīz gadu ilgo ceļu līdz aizstāvēšanai un arī pašu promocijas procedūru; šie materiāli būtiski objektivizē šos momentus, salīdzinot ar P.Ērmaņa atstāstu un pašas Z.Mauriņas publicētajiem materiāliem, kaut arī pilnā mērā neatsedz disertācijas aizstāvēšanas priekšvēstures aizkulises.

1937. g. 14. aprīlī Z.Mauriņa iesniedza fakultātei savu disertāciju un lūgumu nozīmēt oponentus un aizstāvēšanas dienu. Fakultāte jau 17. aprīlī nozīmēja par recenzentiem prof. P.Dāli, prof. L.Bērziņu un prof. St.Kolbuševski, kuri tā paša gada novembrī visi deva visumā pozitīvas atsauksmes. Kritiskākā varbūt ir S.Kolbuševska atsauksme no metodoloģijas viedokļa, pozitīvākā — L.Bērziņa. Šos atzinumus nolasīja fakultātes padomes sēdē 1937.gada 13.novembrī, taču profesori A.Tentelis un A.Švābe referentu sniegto materiālu vēl neatzina lēmuma pieņemšanai par pietiekamu un fakultāte nolēma lūgt referentus materiālu vēl papildināt, izlemšanu atliekot uz nākamo sēdi.

Nevarēdams slimības dēļ piedalīties nākamajā sēdē, prof. Bērziņš no Jaundubultiem rakstīja:

“Darbam lielā mērā par labu runā latviešu dzejas problēmu iesaistīšana plašākā sakarā, kā to Mauriņa ir darījusi ar Bārdas dzeju. (..) Autore ar lielu mīlestību seko visam, kas Bārdas dzīvē un darbā ir vienreizējs, individuāls, personīgs, racionāls. Tā viņa Bārdu saprot plašāki un arī intīmāki nekā citi autori.

Ja nu Mauriņa ar šo disertāciju un daudz citiem rakstiem, pilna sajūsmas un ar čaklām studijām stājas latviešu kultūras un literatūras kalpībā, tad Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultāte, kam doktora promocijas literatūrā ir liels retums, varētu te arī no savas puses saskatīt labu atgadījumu centīgam talantam parādīt atzinību un sagādāt gandarījumu. No savas puses fakultātei katrā ziņā lūdzu atļaut Mauriņai savu disertāciju publiski aizstāvēt.” /5, 59. lpp./

Taču prof. L. Bērziņa izpalikšanas dēļ padome jautājuma izšķiršanu atlika vēlreiz. Izšķirīgā spriešana notika 1938. gada 15. janvārī. Šajā sēdē pret Z. Mauriņas darbu iebildumus atkal cēla profesors A. Švābe, norādot uz dažādiem formāliem trūkumiem — autoru citēšana, neuzrādot citētās vietas, neprecīziem izteicieniem, kā arī pašiedomīgo toni un pārāk īsu I. Tēna “ milieu ” (vides) teorijas noraidījumu. Neatzinīgi par darbu izteicās arī profesors A. Tentelis. Toties darbu aizstāvēja prof. L. Bērziņš, P. Dāle, T. Celms, J. Endzelīns, vec. doc. E. Dīls. Nolasot vēlreiz referentu prof. L. Bērziņa, S. Kolbuševa un P. Dāles atsauksmes, aizklāti balsojot, padome atzina disertāciju par pielaižamu aizstāvēšanai (ar 13 balsīm pret 6, 2 atturoties). Par oponentiem tika nozīmēti tie paši referenti — prof. L. Bērziņš, S. Kolbuševskis un P. Dāle, un par aizstāvēšanas datumu noteikts 1938. g. 4. februāris pulksten 11 dienā. Šajā izšķirīgajā fakultātes sēdē bez minētajiem profesoriem vēl piedalījās profesori K. Straubergs, F. Balodis, E. Blese, R. Jirgens, P. Jurevičs, J. Kauliņš, P. Ķikauka, M. Nusbergers, J. Plāķis, R. Vipers, doc. A. Ābele un J. Ratermanis, privātdocenti A. Karlsone un J. Siliņš.

Z. Mauriņas doktora disertācija bija 202 lappuses plaša monogrāfija, kurā autore izteica savus spriedumus par pasaules uzskata problēmām vispār un faktoriem, kas ietekmē pasaules uzskatu (tauta un ainava, ģimene, laikmets, pašu tautas un ārzemju garadzīve), pēc tam pievēršoties faktoriem, kuri ietekmējuši F. Bārdas personību un pasaules uzskatu, centrālajiem momentiem F. Bārdas pasaules uzskatā (Dievs un dzīvība, aktivitāte, spīts, laime, humors, nāve), dzejnieka saistībai ar Rietumeiropu un individuālajam un nacionāli īpatam F. Bārdas pasaules uzskatā. Disertantes rezumējums ir sekojošs: “Romantiski un panenteistiski akcentēto objektīvo ideālismu F. Bārda pārlauzis savas tautas un savā individuālajā prizmā un tā piešķīris tam īpatu, gaiši latvisku starojumu, jo latvietis ir vairāk dienas un saules nekā nakts un mēness cilvēks, vairāk dzīves apliecinātājs nekā nāves slavinātājs. Fricis Bārda sevī bija tik stiprs, ka ne šaurie materiālie apstākļi, ne vārgā veselība, ne ārzemju ietekmējumi, ne laikmeta smagie notikumi nespēja nomākt ne viņa gara lidojumu, ne arī viņa latviskumu.” /21, 167. lpp./ 12 tēzēs koncentrēti gan vispārēja rakstura spriedumi par pasaules uzskatu, gan arī raksturīgākās F. Bārdas īpatnības:

“ — Fricis Bārda, par spīti daudziem ārzemju ietekmējumiem, ir latviešu pasaules uzskata paudējs.

— F. Bārdas Dieva priekšstatā saaužas senlatviski pavedieni ar romantiski panenteistiskiem.

— Latviska ir F. Bārdas bijība dzīvības priekšā, viņa aktivitāte un klusā spīts, viņa humors, tāpat arī viņa laimes un nāves izpratne.

— Ar Vakareiropas romantiķiem F. Bārdu saista panenteisms, emocionalitāte un mīlestības mīklas risinājums.

— No Vakareiropas romantiķiem F. Bārdu šķir pazemība, dzimtenes mīlestība, zemes tuvums un iekšējā harmonija.

— F. Bārda Vakareiropas klasiskajam romantismam, kas uzskatāms nevis kā literatūras virziens, bet kā pasaules uzskats, pievienojis jaunu, savas tautas un savas individualitātes veidotu stīgu: traģisko sasliešanos viņš pārvērtis harmoniskas dzīves slavinājumā.” /21, 169. lpp./

Savus secinājumus Z. Mauriņa balstīja gan uz paša Bārdas darbiem un vēstulēm, gan uz 20 publikācijām par F. Bārdu (kuru vidū minama viņas oponenta P. Dāles plaša apcere /22/, gan arī uz 44 vispārēja rakstura literatūras avotiem, galvenokārt vācu autoru darbiem. Z. Mauriņa 1934. gadā apmeklējusi arī F. Bārdas dzimto novadu, vērojusi tā ainavas un izpētījusi viņa personiskās bibliotēkas grāmatas “Rumbiņos” — disertācijā sniegts Bārdam piederējušo grāmatu saraksts par filozofijas, reliģijas, estētikas, pedagoģijas un literatūrzinātnes problēmām. Pielikumā sniegti doktorandes sakopotie statistiskie dati par F. Bārdas dzejā sastopamajām krāsām, kuru vidū dominē zils, balts un zaļš /21, 173. lpp./. Visai interesantas ir Z. Mauriņas domas par latviešu tautas raksturu /21, 4.–49. lpp./, kas izraisīja diezgan lielu diskusiju un vēlāk attīstītas citos viņas sacerējumos.

Nevērtējot te Z. Mauriņas disertācijas zinātnisko nozīmību un novitāti, atzīmēsim, ka referentu vērtējumi šķiet lietišķi — tie norāda gan darba pozitīvās puses, gan arī nepilnības. Tā, profesors P. Dāle raksta:

“Autore apliecina lielu erudīciju literatūras parādību pētīšanā, patstāvīgu spriešanas un vērtēšanas spēju aplūkojamās problēmas tiešā laukā, spēju saskatīt un satvert būtisko un raksturīgo dzejas darbu formā un saturā un izteikt to koncentrētos un zīmīgos formulējumos. Šo atziņu iegūšanu viņai ievērojami sekmē intuitīvi dzīva iejušanās F. Bārdas pārdzīvojumu, ideju un dzejas motīvu aplokā. Tomēr ne visi autores atzinumi un apgalvojumi pietiekoši pamatoti un pārliecinoši. Kā trūkums uzskatāms arī tas apstāklis, ka autore pietiekami skaidri nenošķir F. Bārdas dzīves un pasaules uzskata intelektuālos elementus no dzīves izjūtu īpatnībām, kā, piem., bijība dzīvības priekšā, klusā spīts, humors, pazemība, mīlestība uz dzimto zemi. Vietām sastopami atsevišķi apgalvojumi, kas vai nu pārspīlēti, vai nepareizi. (..) Atsevišķos darba trūkumus bagātīgi aizēno autores pētnieciskā nopietnība un lietpratība, ar kādu tā atsegusi F. Bārdas pasaules uzskatā sastopamo domu sakausējumu, jo sevišķi izceļot tanī individuāli un latviski īpatnējus elementus un parādot mums Bārdas personībā klusas izturības un respektējamas vīrišķības seju. Z. Mauriņas pētījums atbilst disertācijas pamatprasībām un ir vērtīgs ieguvums latviešu literatūras zinātnē.” /4, 27.–28. lpp./

Savukārt Ludis Bērziņš atzīmē, ka “ir labi, ka šis tautas dvēselei tuvais dziesminieks ir atradis Mauriņas personā savu tulku, kas mēģina atsegt dzejnieka un viņa dzejas tuvāko būtību. Visumā drīkstam teikt, ka tulks ir dzejniekam kongenials, īpaši saprototies ar savu autoru romantiskajās tieksmēs. Pasvītrojot Mauriņas darbā šo pozitīvo pusi, gribu izcelt arī kādus jautājumus, kur uzskati varētu būt citādi. No tādiem jautājumiem manu vērību saista īpaši divi:

1) Par zemu Mauriņa vērtē to ietekmi, ko uz Bārdu ir izdarījusi latviešu tautas dzeja. Rakstīdama, ka “tautas dziesmas (..) viņam bijušas diezgan vienaldzīgas” /79/, Mauriņa argumentē ar to apstākli, ka Bārda nav abonējis “Barona sakopojumu”. (..) Bārdam paša rakstos netrūkst liecības, ka tautas dziesmas ir it labi pazinis no dzīvas tradīcijas. Zīmīgs ir jau tas apstāklis, ka viņš vienai dziesmai devis taisni virsrakstu “Latvju dainas” /Dziesmas un lūgšanas, 261/. (..) 2) Kristīgais elements Bārdas dzejā un īpaši Kristus persona Bārdas dzīvē ir vairāk uzsverami, nekā to dara Mauriņa. Pie tam attiecībā uz Kristus personu Mauriņa galvenām kārtām argumentē e silentio , teikdama “viszīmīgākais varbūt /ir/ tas, ka Kristus tēlu, kas Porukam un arī Vakareiropas romantiķiem bija cēlākais draugs, velti meklēsim F. Bārdas grāmatās” /83/84/. Tamlīdz autore ir pārliecināta, ka “pret kristīgo baznīcu Bārda izturējies diezgan vienaldzīgi” /83/. Lietas patiesais aspekts varētu būt tomēr cits. Vispirms Bārda pret kristīgo ticību nepavisam nav vienaldzīgs. (..) Bārda neaprāvās vajadzīgā gadījumā, t.i., Tērbatas skolotāju kongresā ar lielu sirsnību aizstāvēt reliģisko pasaules uzskatu un reliģijas mācību. Par šādu viņa noskaņojumu dod liecību arī dzejolis “Vecmāmuļas piemiņai” /Dziemas un lūgšanas, 223/. (..)

Tā tautas dzeja un kristīgie elementi Bārdas personībā varēja būt stiprāki uzsvērti, bet nevar teikt, ka Mauriņa tos nebūtu pamanījusi. Par tautas dzeju to jau sacīju. Bet arī attiecībā uz reliģiozitāti ir sakāms kas analogs. Tikai Bārdas reliģiozitāti Mauriņa izskaidro ar tamlīdzīgu romantiķu tieksmi vispārim. (..)

Esmu te mēģinājis izcelt īpaši domu gājienus, ar kuriem nevaru būt vienis prātis, bet ar atzinību varu arī konstatēt, ka autore pie darba ir ķērusies ar lielu mīlestību, parādījusi šinī darbā plašas zināšanas arī cittautu literatūrā un lielu rūpību disertācijas izstrādāšanā.” /4, 38.–45. lpp./

Savukārt Staņislavs Kolbuševskis: “Novērtējot Z. Mauriņas darbu (..) no metodoloģijas viedokļa, jākonstatē, ka darbs sastāv it kā no 3 daļām, kas savā starpā nav metodiski saistāmas. 1. nodaļā autore iziet no vispārīgām filozofiskām atziņām, uztverot pasaules uzskata būtību pēc dažu domātāju tēzēm. Tālākās daļās Z. Mauriņa pāriet uz F. Bārdas uzskatu sīku analīzi un, šeit atzīdama “milieu” nozīmi, neizlaiž no redzes aploka indivīdu īpatnības, meklē tās dzejnieka darbībā, pareizi pasvītro, ka pasaules uzskatiem, dzejniekiem veidotiem, ir individuals raksturs, kur emocionālam elementam ir izcila nozīme. Šai daļā darba metodiska konstrukcija ir uztverta skaidri un ļoti labi. Interesanta ir pieeja par Bārdas radniecību ar Vakareiropas romantismu; tā liecina par autores plašām zināšanām literatūras laukā. Mauriņa pārvalda arī jaunākās strāvas literatūras vēstures metodoloģijā (piem, Ermetingers, Valcels, Ungers, Gundolfs) un aistetikas problēmas. Bet svešus uzskatus viņa nepārņem bez kritikas un rīkojas ar tiem apzinīgi, izvedot savas tezes. Šī daļa ir vislabākā visā apcerējumā.

Tomēr darbam nav vajadzīgs garš “pielikums”, kur 31 lpp. autore nodarbojas ar t.s. “statistikas datiem”. Savā aktuālā formā šis pielikums ir tikai materiāls kādam jaunam darbam par Bārdas krāsas izjūtu — tā tad nesaistas ar galveno problēmu.

No literatūras kritikas redzes stāvokļa jāpasvītro galvenās daļas īstā vērtība, kas redzama plastiskā, dzīvā un inteliģentā Bārdas psiholoģiski – filozofiskā tēlā.

Tāpēc uzskatu darbu par pieņemamu kā doktora disertāciju.” /4, 33. lpp./

Līdzīgus atzinumus par darba atbilstību doktora disertācijas pamatprasībām, saprotams, izsaka arī abi pārējie recenzenti. Starp citu, kritiskas piebildes par darbu savā recenzijā vēlāk izteica arī Z. Mauriņai labvēlīgi noskaņotā M. Grimma /23/.

Šajā ziņā fakultātes viedoklis un arī padomes balsojums liekas adekvāti disertācijai. Taču Zenta Mauriņa savā autobiogrāfiskajā romānā min citus, protokolos nefiksētus momentus, kas viņu pazemojuši kā sievieti un pētnieci un kuru dēļ viņa izmisuma brīdī pat grasījusies pati atsaukt disertācijas aizstāvēšanu. Tā, profesors Nusbergers jau doktoranda eksāmenu aizstāvēšanā neesot zinājis, kas tas tāds Fricis Bārda, un, ja par viņu kā vācu literatūras ietekmētu jaunromantiķi arī varētu aizstāvēt disertāciju, tad tā būtu jāsacer vācu, ne latviešu valodā /1, 357.–358. lpp./. Savukārt cits, vārdā nenosaukts fakultātes profesors, kritizējot Z. Mauriņas vācu literārā žurnālā publicēto eseju par latviešu tautas dvēseles elementiem, kur izceltas ilgas pēc baltām drānām, klusuma un miera, uzskatīja, ka tiekot ignorēts latviešu tautas kareivīgais gars, un šī apcere kā Latvijas “nomelnojums” ārzemēs varētu būt pamats, lai Zentai Mauriņai liegtu promovēties /1, 299. lpp./. Runa acīmredzot ir par pazīstamo eseju “Baltās drānas — latviešu pasaules uzskats”, kas pārveidotā veidā pēc kara parādījās trimdā /24/. Līdzīgas domas Z. Mauriņa izteikusi arī savā disertācijā. Bija arī citi maziski “dūrieni”, piemēram, profesors X ierosinājis noliegt promociju divu iemeslu dēļ: “Pirmkārt, esot parasts, ka doktorands valkājot fraku, bet sieviete tādā apģērbā ir neiedomājama; otrkārt, (..) slimnieku krēslā varot braukāt sanatorijā, bet nevis universitātes aulā.” /1, 369. lpp./ Savukārt fakultātes sekretāre dienu pirms aizstāvēšanas “ļoti neveiklā kārtā paziņoja, ka profesors X viņai uzdevis uzzināt, vai es esot “kundze vai jaunkundze”, lai zinātu, kā mani uzrunāt. Pilsoniskais aizspriedums un vēlēšanās iedzelt bija apslēpta šai jautājumā, jo akadēmiskā laikrakstā nesen bija rakstīts, ka visas sieviešu kārtas būtnes, kurām ir akadēmisks grads, uzrunājamas ar “kundzi”. Nevarēdami mani iznīcināt kā rakstnieci un doktorandi, man tagad uzbruka kā sievietei un kā cilvēkam” /1, 371. lpp./.

Ja var ticēt Z. Mauriņas liecībai, tad kā nekrietnība vērtējama fakultātes vadības mēģinājums uzkūdīt Z. Mauriņas disertācijai slāvu filoloģijas profesoru S. Kolbuševski, kas kā emigrants no Polijas bija savā ziņā atkarīga persona, tomēr nav nobijies Z. Mauriņu brīdināt no viņai draudošajām briesmām.

Dažā ziņā Zentas Mauriņas apgalvojumi šķiet sakāpināti, savu ietekmi būs darījusi psihiskā pārslodze, ilgstošā ažiotāža ap disertāciju un Rīgā klīstošās baumas, kurās kā iegansti iespējamam aizstāvēšanas aizliegumam minēta Z. Mauriņas mātes vāciskā izcelsme, “internacionālais pasaules uzskats”, “žīdiskās simpātijas” un arī invalīdu ratiņi /1, 369. lpp./. Taču neapšaubāmi šī disertācijas aizstāvēšana un ar to saistītie notikumi kļuva par sabiedriski nozīmīgu faktu K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā. Mūsuprāt, tā vērtējama kā visneparastākā līdz pat šai dienai, leģendām apvītā doktora disertācijas aizstāvēšana visā Latvijas Universitātes vēsturē.

Šo situāciju izraisīja vispirms Z. Mauriņas netradicionālā, neparastā personība, viņas talants un paštaisnība, plašais cienītāju un ne mazāk plašais noliedzēju loks. Profesoriem varēja nepatikt Z. Mauriņas pretenciozitāte, pārspīlējumi, ne allaž motivētie secinājumi, esejiskais stils. Otrkārt, Z. Mauriņas disertācija un visa viņas darbošanās bija zināmā opozīcijā pret Ulmaņa laikā valdošo nacionālā latviskā gara kultivēšanu režīma vadītāju interpretācijā. Viņa piederēja, prof. J. Auškāpa vārdiem runājot, “garīgiem tālumniekiem”, kas īsti neiekļāvās oficiozajās koncepcijās. Z. Mauriņas niknu nelabvēļu skaitā bija gan oficiālais ideologs dzejnieks E. Virza, gan departamenta direktors J. Druva, gan toreizējais izglītības ministrs A. Tentelis. Sabiedrības pretvācu noskaņojuma gaisotnē daudziem nepieņemamas likās tēzes par Vācijā un Austrijā gūtajām ietekmēm F. Bārdas dzejā. Treškārt, Z. Mauriņas aizstāvēšanu var vērtēt kā notikumu arī Latvijas feminisma vēsturē, jo te pirmoreiz tik tieši manifestējās pat akadēmisko aprindu aizspriedumi pret sievietes izvirzīšanos augstākajās akadēmiskajās sfērās (jāpiebilst, ka pirmā medicīnas doktore A. Bormane 1933.–1934. g. bija saskārusies ar līdzīgu situāciju, kad ķirurģijas profesors J. Alksnis vairāk nekā gadu aizkavēja viņas disertācijas aizstāvēšanu /25/. Šajā nozīmē Z. Mauriņas cīņa varbūt salīdzināma ar Aspazijas cīņu par sievietes kā individualitātes tiesībām pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Plašākā ziņā Z. Mauriņas cīņa par savu disertāciju bija arī cīņa par cilvēktiesībām, indivīda brīvību.

Nenoliedzama loma bija Zentas Mauriņas sarežģītajām attiecībām arī pret Ulmani un viņa autoritāro režīmu, ko vēlāk viņa summēja vārdiem: “/Ulmaņa/ nelaime bija, ka, būdams utilitāri ievirzīts, viņš nespēja īsti orientēties kultūras jautājumos un bija atkarīgs no visai garīgi mazvērtīgu “padomnieku” sprieduma. Šo padomnieku vidū atradās mani sīvākie pretinieki, kas manu pasaules uzskatu vajāja kā “valstij bīstamu un kaitīgu”. Par spīti prezidenta amerikāniskajai resp. demokrātiskajai izglītībai, viņa autoritārais režīms, kā visi līdzīgi režīmi, nepieļāva brīvu kritiku, un garīgā dzīve izvirta saukļos un vienpusībās, fanātismā un pielāgošanās mākslā. Individs savā daudzveidīgajā izpausmē nebija cieņā.” /1, 411. lpp./

Un citā vietā:

“Ko visu man nav pārmetuši, ne tikai to, ka biju nicināma internacionāliste, kas rakstījusi par “slimīgo Poruku”, izplūstošo Frici Bārdu, perverso Dostojevski, nodevēju Romēnu Rolānu un žīdu Franci Verfeli; tika konstatēts, ka esmu vispār kaitīga un kā tāda “aizliedzama un vajājama”; skribenti nonāca līdz tādām absurditātēm, ka man pārmeta antilatviskas jūtas, vēloties, lai es diletantus uzlūkoju par ģēnijiem. (..) Kopš 1934. gada apvērsuma un diktatūras nodibināšanās mūsu zemē lielu nozīmi piešķīra tīrām asinīm, bet mazāk tīrai sirdij un vismazāk — tīrai sirdsapziņai. Kāds universitātes profesors Konversācijas vārdnīcā rakstīja, ka mana māte esot vāciete un cerēja ar to aizbarikādēt man ceļu uz latviešu lasītāju sirdīm. (Raksts par Z. Mauriņu A. Švābes rediģētajā “Latviešu Konversācijas vārdnīcā” ir lietišķs un objektīvs, vienīgi mātes tautības pieminējums šķiet nevietā. — J.S.) Tā kā šis apgalvojums bija radies akadēmiskās aprindās, tas tika paļāvīgi uzņemts.” /1, 253.–254. lpp./

Z. Mauriņas apgalvojumi gan par K. Ulmaņa laiku, gan par viņas vajāšanu autoritārajā Latvijā tomēr šķiet pārāk subjektīvi un pārspīlēti /26/, taču nav noliedzams, ka tajos bija sava taisnība, ko emocionālā rakstniece un literatūrzinātniece izjuta īpaši saasināti. “Kritiķu nelietība, viņu uzbrukumu stulbā un stūrgalvīgā ļaunprātība, valdības aprindu brutālā netaisnība, slimību neatlaidīgā tiranija”, Z. Mauriņas vārdiem runājot, bija viņu savainojusi līdz nāvei. Tāpēc disertācijas aizstāvēšanu viņa uzlūkoja kā savu “pēdējo pārbaudi: vai pastāvēt, vai aiziet bojā” /1, 360. lpp./. Viņa ticēja, ka Universitāte, fakultāte atbalstīs viņas personības manifestāciju: “Es zināju, ka fakultātē perinājās naidīga opozīcija pret mani, bet arī zināju, ka tur darbojās vīri, kas ticēja bezpersonīgai, absolūtai taisnībai un bezbailīgi par to iestājās.” /1, 360. lpp./

Būtu pārspīlējums apgalvot, ka Z. Mauriņas disertācijas jautājumā fakultātes locekļu starpā būtu izvērsusies principiāla cīņa, taču zināmas viedokļu atšķirības bija: pārspīlēts akadēmisms, provinciāla aprobežotība, norobežošanās no “svešiem” iespaidiem, varbūt arī mazvērtības kompleksi un skaudība, no vienas puses, un humānu, eiropeisku, vispārcilvēcisku vērtību, meklējuma tiesību aizstāvēšana, no otras. Īpaši aktīvi Z. Mauriņas pretinieki bija vēsturnieku aprindās (izņemot R. Viperu). Katrā ziņā var piekrist viedoklim, ka visā šajā procedūrā subjekts bija ne tik daudz disertācija par Frici Bārdu, bet pašas Zentas Mauriņas visai pretrunīgā personība.

Aizstāvēšana notika 1938. gada 4. februārī LU Mazajā aulā /1, 2; 4, 280. lpp./. Bija pulcējies neparasti daudz interesentu, kas piepildīja visu Universitātes foajē, kāpņu telpas, koridorus, cilvēki stāvēja uz ielas, tādēļ Z. Mauriņa ierosināja aizstāvēšanu pārcelt uz Lielo aulu, ko dekāns profesors K. Straubergs kategoriski liedza: “Devos pie dekāna, patvarīga un gļēva kunga. Ieraugot viņa saīgušo seju, jūtot viņa negribīgo rokas spiedienu — it kā es būtu necienīga iznirele, universitātes apvainojums — aizrāvās man balss; tikai ar pūlēm un stostoties, pateicu sakāmo. Vēl līdz galam nebiju izrunājusi savus vārdus, kad dekāna žults izgāzās pār manu “nepareizo izturēšanos un pārdrošību”. Atbilde bija dārdīgs “nē”. Kā es vispār iedrīkstoties tādu sensāciju sacelt, vai tad es nezinot, ka universitāte neesot nekāda mītiņu vieta, bet gan zinību templis, vai es nekad neesot lasījusi ierakstu aulā: Scientiae et patriae! Disertācija notiks mazajā aulā vai arī nemaz.” /1, 378. lpp./

Disertanti pārpildītajā Mazajā aulā ieveda profesors T. Celms, sekretārs profesors P. Jurevičs nolasīja Z. Mauriņas Curriculum vitae , darbu sarakstu, datus par eksāmenu nolikšanu, disertācijas pielaišanu aizstāvēšanai un recenzentu atsauksmes. Aizstāvēšanas gaita fakultātes oficiālajā protokolā atreferēta šādi: “Pēc tam, kad disertante īsā ievadrunā aizrādījusi uz tēzēm, kādas viņa aizstāv, prof. L. Bērziņš lūdz disertantei paskaidrojumus par šādiem jautājumiem: 1. Kā saprotams, ka filoloģijas metode nepiegriež vērības darba jēgai, kā to saka disertante sava darba 3.1. p. 2. Vai disertantes uzstādīto pasaules uzskatu tipoloģija bija lietderīga F. Bārdas pasaules uzskata raksturošanai. 3. Kāpēc nav iztirzāts jautājums, vai dzejnieki vispār izteic pasaules uzskatu. 4. Vai ir pareizi, ka Bārda nav aizstāvējis tautas dzeju? 5. Vai disertante nav sašaurinājusi F. Bārdas attiecības ar kristietību. 6. Vai patiesība, ka ikviens rakstnieks glorificē savu tautu un laikmetu. 7. Lūdz paskaidrojumu par dažām disertantes stila un valodas īpatnībām. Pēc disertantes atbildēm prof. L. Bērziņš atzīst viņas iesniegto darbu par vērtīgu.

Prof. S. Kolbuševskis, otrs oficiālais oponents, jautā: 1. Kāpēc nav disertācijā izšķirti dažādi romantisma veidi. 2. Kādas ir attiecības starp romantismu un klasicismu. 3. Kāpēc disertante pievienojusi disertācijai pielikumu par krāsām, kas organiski nesaistās ar darbu. 4. Kā pasaules uzskats var ietekmēt nevien dzejas saturu, bet arī tās formu. Uz šiem jautājumiem dotās disertantes atbildes prof. S. Kolbuševskis ne vienmēr atzīst par pilnīgi apmierinošām, tomēr apsveic pašu disertāciju kā vērtīgu darbu.

Trešais oficiālais oponents prof. P. Dāle jautā: 1. Ko disertante saprot ar pasaules uzskatu un kas ir izcelts kā F. Bārdas pasaules uzskats. 2. Kāpēc nav ņemts vērā tas, ko Bārda par savu pasaules uzskatu izteicis nevien dzejā, bet arī prozā. 3. Vai Bārdas pasaules uzskats nav drīzāk tikai pasaules izjūta. 4. Vai romantismu neraksturo vien tikai subjektīvisms, bet arī universālisms un kā to saskaņot. Pēc disertantes atbildēm prof. P. Dāle atzīst disertantes darbu par vērtīgu.

Pēc īsas apspriedes, aizklāti balsojot, piešķir ar 14 balsīm, 1 atturoties, Z. Mauriņai baltu filoloģijas doktora grādu, atzīstot, ka disertācija sekmīgi aizstāvēta.” /4, 280., 281. lpp. — Fakultātes protokols Nr. 348/

Jāpiezīmē, ka profesors A. Švābe disertācijas aizstāvēšanā nepiedalījās.

Disputs ilga četrarpus stundas, bet lielais cienītāju pūlis ārpusē pacietīgi gaidīja disputa iznākumu. Sagadīšanās pēc Rīgā tajās dienās uzturējās amerikāņu žurnāliste Annija Stendere, kuru pārsteidza pūlis pie Universitātes. Nākamajā dienā viņa intervēja Z. Mauriņu, un plašāks raksts par šo neparasto aizstāvēšanu parādījās slavenajā Bostonas avīzē “Christian Science Monitor” (1938. g. 21. apr.) (ar pārdrukājumu Sidnejas laikrakstā) /2, 52., 53. lpp./.

Pēc oponenta prof. L. Bērziņa liecības aizstāvēšana ievilkās garumā ne tik daudz oponentu pārlieku kritiskās attieksmes dēļ, cik pašas doktorantes nevajadzīgi plašo atbilžu dēļ. “Promocijas mēdz ierosināt universitātes aprindās plašu ievērību, bet šoreiz notika kas tīri neparasts, jo interesentu skaits bija tik liels, ka bija ierosināts svinīgo aktu pārcelt uz plašo jauno aulu. Ar dekāna lēmumu palikām pie vecās aulas, bet tā tad arī bija galīgi pārpildīta, kas liecināja, ka Mauriņas attīstības gaitām seko ne vien filoloģijas fakultāte un viņas audzēkņi, bet arī sabiedrība ārpus universitātes sienām, piem., grāmatu apgādi. Tā Mauriņas promocija izvērtās par īsti lielu notikumu Latvijas Universitātes dzīvē. Protams, ka promocijas akts beidzās ar pozitīvu rezultātu un Mauriņa ieguva pelnīto zinātnisko grādu. Varēja tagad rasties jautājums, vai universitāte nevēlēsies šo jauno spēku saistīt filoloģijas fakultātē. Oficiāla lēmuma par to nebija, bet cik privātā kārtā varēju noskaidrot, tad nebija izredžu, ka tāds priekšlikums atradīs atsaucību fakultātē.

Pats promocijas akts ievilkās stipri garumā, un man ir nācies dzirdēt, ka dažiem klātesošiem licies, es promovendi pārāk nogurdinot. Sev par aizbildināšanos var tikai sacīt, ka manis ierosināto jautājumu nebūt nebija pārāk daudz, bet doktorande pati uz katru no tiem atbildēja ar ļoti plašu motivāciju un daždažādiem materiāliem, kas viņai bija pie rokas.” /3, 34.–35. lpp./

L. Bērziņa atzinums tomēr visumā apstiprina pašas Z. Mauriņas secinājumu par fakultātes un valdošo aprindu viedokli liegt viņai akadēmiskas avansēšanās iespējas LU: “Valdības aprindas darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai mani ietriektu tukšumā un izolētu no atklātības un jaunatnes, un šī cīņa kļuva arvienu brutālāka. Ievērojot likumu, doktora tituls pavēra ceļu docentūrai; un docentūra savukārt ceļu uz akadēmisko jaunatni, un to nu man gribēja aizmūrēt ar visiem iespējamiem līdzekļiem.” /1, 374. lpp./

5. Disertācijas, un LU loma Zentas Mauriņas mūžā

Vēlāk, trimdas gados pati Z. Mauriņa šo doktorēšanās dienu vērtēja kā sava mūža lielāko triumfu, reizē tomēr visai subjektīvi un varbūt nevietā arī vēršoties pret saviem pretiniekiem post mortem :

“4. februāris arī turpmāk ir palicis mana lielākā svētku diena, kurā es mēdzu uzvilkt melno zīda tērpu ar samta jaku un priecāties par tuvāko draugu sveicieniem. Piedzimusi esmu bez savas gribas, bez zināšanas un vēlēšanās, bet 4. februārī ar savas gribas spēku esmu pārvarējusi materiju, tapusi par cilvēku, kura gars pieveic ārējos pretiniekus, un beidzot esmu sapratusi, ko īsti nozīmē mīlēt savus ienaidniekus. Ja viņi būtu ļāvuši man uzvarēt viegli, tad tā būtu tikai viena disertācija citu vidū. Šodien man žēl visu to, kas veltīgi izgāzuši pār mani savu žulti un indi. Ja es savas disertācijas priekšvakarā izjutu naida dzirksti pret saviem mocītājiem, tad šodien zinu, ka šai cīņā esmu uzvarējusi, lai nekad vairs nenīstu. Valdības dzejnieks un glaimotājs, kas toreiz šķita tik visvarens un uzgumdīja pret mani profesorus, sen jau dus zem zemes, kamēr es vēl mājoju maigajā debess gaismā un drīkstu krāt arvien dziļākas atziņas. Ministri un direktori, kas savā godībā jutās tik svinīgi, ka pat no sava krēsla nevīžoja piecelties, un daudzi citi mani vajātāji vēlāk tika aizvesti. Varētu gandrīz ticēt mūžīgās taisnības izlīdzinājumam, bet taisno, nevainīgi nomocīto ēnas klīst pār manu ceļu un manu gaitu dara tik smagu.” /1, 381. lpp./

Šī vieta Z. Mauriņas autobiogrāfiskajā romānā izraisīja tik spēcīgu reakciju trimdas aprindās, ka jau pēc romāna vāciskās versijas /27/ iznākšanas Upsalā 1955. gada 23. februārī tika sarīkots diskusiju vakars grāmatas nosodīšanai, kurā Z. Mauriņa atteikusies piedalīties, atzīmēdama savā trimdas dienasgrāmatā: “Šī latviešu trimdas grupa ir svēti pārliecināta, ka autoritārā valstī viss bija pilnīgs un latvietis vispār nav bijis spējīgs pastrādāt zemiskas un nekrietnas lietas. Lapele ar paskvilu atkārtoti man piesūtīta.” (citēts pēc /28, 143. lpp./)

Savukārt vecais skolotājs prof. Ludis Bērziņš ar lielu toleranci atcerējās savu dumpīgo audzēkni un veltīja viņai aizkustinošu dzejoli /3, 36.–38. lpp./. Likteņa ironijas dēļ Z. Mauriņai bija lemts nest Latvijas un arī Latvijas Universitātes vārdu Rietumu pasaulē (īpaši vāciski runājošās valstīs) vairāk nekā jebkuram no viņas kādreizējiem vērtētājiem LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē, 1969. gadā viņa guva arī latviešu trimdas Tautas balvu un tika ievēlēta par Elzasas Golmāras akadēmijas goda locekli.

Ar disertācijas aizstāvēšanu beidzās Z. Mauriņas formālās saistības ar LU. Akadēmiska karjera viņai nebija lemta. Vēlākajos gados Z. Mauriņa bieži uzstājās ar lekcijām LU Lielajā aulā (vācu okupācijas laikā). 1949.–1962. g. bija viesdocente Upsalas universitātē un lasīja vieslekcijas vairākās Rietumvācijas un Šveices universitātēs. Neilgi pirms nāves 1977. gadā Virtembergas pavalsts Izglītības ministrija Z. Mauriņai sakarā ar viņas 80 gadu mūža jubileju piešķīra profesores nosaukumu par nopelniem komparatīvā literatūrzinātnē, tātad būtībā tai jomā, kurai veltīta bija viņas Dr. phil. disertācija. Tas bija pelnīts viņas pētniecības un spožu eseju autores mūža darba novērtējums.

Tādējādi līdz pat mūža beigām Z. Mauriņa saglabāja rūgtumu un sirdī nepanāca īstu izlīdzinājumu ar oficiālo Latvijas Universitāti. Taču tāpat jāuzsver, ka Z. Mauriņa saglabājusi lielu cieņu un pateicību pret saviem izcilākajiem audzinātājiem fakultātē — prof. J. Endzelīnu, A. Daugi, L. Bērziņu, T. Zeifertu, K. Ķiķauku, savu draugu profesoru T. Celmu, daudzajiem studiju kolēģiem un draugiem. Tādi viņai bija arī no citām LU fakultātēm (kā mediķi — profesors P. Stradiņš un docents J. Āboliņš /16, 279.–281. lpp./, Upsalas gados īpaši LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes bijušie docētāji, mineraloģijas profesora O. Meļļa kundze — I. Mellis, kas kļuva par Z. Mauriņas uzticamāko līdzgaitnieci — sekretāri un atstājusi vērtīgu atmiņu grāmatu par Z. Mauriņu /30/). Tiesa, Z. Mauriņa nekad nesamierinājās ar viņas studiju gados LU valdošo pieeju, kur profesors bija viszinātājs skolotājs, nevis tikai avotu uzrādītājs /1, 146. lpp./.

Jau agri viņa nāca pie atziņas “lai cik es būtu mīlējusi mūsu universitāti, tā tomēr man likās par šauru; man bija sajūta, it kā vajadzētu salauzt dzelzs apli. Rīga ir logs uz pasauli, bet pasaulei bija tik daudz logu, un es gribēju pa visiem lūkoties visumā” /1, 150. lpp./. Z. Mauriņas kritiski vēstījumi kontrastē ar trimdas literatūrā rodamajiem jūsmīgajiem LU raksturojumiem un liek mums paraudzīties no cita rakursa.

Šajā ziņā Z. Mauriņa uzlūkojama par eiropieti, par vienu no pirmajām, kas apzinājās Latviju kā kopējas Eiropas kultūras sastāvdaļu un skuma par provinciālo šaurību. Objektīvi ir tomēr jāatzīst, ka toreizējā Latvijas Universitātē ir bijuši cilvēki, kas spēja Z. Mauriņu šajos centienos atbalstīt, dot viņai ierosmes viņas meklējumos un misijas apziņā. Neapšaubāmi tas arī pieder pie pirmskara Latvijas Universitātes devuma Eiropas kultūrai.

Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidenta, Dr.habil., prof. Jāņa Stradiņa paredzētā lekcija Zentas Mauriņas 100. dzimšanas dienai veltītajā konferencē Rīgā 1997.gada 11.decembrī

Fotoattēli par Zentas Mauriņas Latvijas laiku un trimdas gadiem — no Zentas Mauriņas personīgajiem fondiem, viņas grāmatās un grāmatās par viņu.

Literatūra:

1. Mauriņa Z. Iedrīkstēties ir skaisti. Kādas dzīves stāsts. Toronto, Astras apgāds, 1958. — 416 lpp.

2. Mauriņa Z. Kopoti raksti. 1. sēj. Rīga, Valters un Rapa, 1939. — 334 lpp. (9.–60. lpp.: Ērmanis P. Dzīve).

3. Bērziņš L. Daži brīži ar Z. Mauriņu // Veltījums Dr. Zentai Mauriņai 80 gadu dzimšanas dienā. Prof. Dr. H. Tichovska redakcijā, Astras apgāds, 1977. — 28.–38. lpp.

4. LVVA. – 7427. f., 6. apr., 363. l. — (LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes protokolu grāmata.)

5. LVVA. – 7427. f., 6. apr., 4660. l. — (Zenta Mauriņa)

6. Dāle P. Vēsturisks pārskats par Latvijas Augstskolas nodibināšanu un viņas darbību pirmā (1919./20.) mācību gadā. Rīga, A. Gulbis, 1921. — 76 lpp.

7. Jurevičs P. Filoloģijas un filozofijas fakultāte 1919.–1939. // Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1919–1939, 1. daļa. LU, Rīga, 1939. — 169.–300. lpp.

8. Stradiņš J. Akadēmiskā izglītība Baltijā un Latvijas Universitātes priekšvēsture // Latvijas Universitāte 75. Rīga, LU, 1994. — 13.–44. lpp.

9. Strods H. Latvijas Universitāte (1919–1940) // ibidem. — 45.–70. lpp.

10. Stradiņš J. Latvijas Universitātes veidošanās, tās devums Latvijai un pasaules zinātnei // Latvijas Vēstures institūta žurnāls 1995 — Nr. 2. — 108.–131. lpp.

11. Eglītis V. Domājošā Rīga. Romans. Autora izd. Rīga, 1934. — 246 lpp.

12. Rainis J. Kopoti raksti. 25. sēj. Dienasgrāmata. Rīga, Zinātne, 1986. — 751 lpp.

13. LVVA. — 7427. f., 6. apr., 2. 1., 389. lp.

14. LVVA. — 7427 f., 13. apr., 447. l., 37.–40. lp.

15. Johanson A. Die Lettländische Universität in Riga 1919–1940. Unter besonderer Berūcksichtigung der philologisch–philosofhischer Fächen // In: Die Universitäten Dorpat/Tartu, Riga und Wilna/Vilnius, 1579. — 1979. Beiträge zu ihrer Geschichte und ihrer Wirkung im Grenzbereich zwischen West und Ost. Herausgeg. G. V. Pistohlkors, T. U. Raun, V. Kaegbein. Böhlau Verlag. Köln–Wien. 1987. S. 255–262.

16. Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās. Sast. I. Sokolova. Preses nams, Rīga, 1997. — 289 lpp.

17. Grimma M. Dr. phil. Zenta Mauriņa savā studiju gaitā // Sievietes Pasaule — 1938/ Nr. 5. — 2.–3. lpp.

18. Mauriņa Z. Jānis Poruks un romantisms. Rīga, J. Rozes apgādībā, 1929. — 190 lpp.

19. Virza E. Brīvā Zeme — 1930 — Nr. 33.

20. Arnis E. Ģermanizētais Poruks // Jaunākās Ziņas — 1930 — Nr. 85.

21. Mauriņa Z. Friča Bārdas pasaules uzskats. Disertācija. Rīga, Valtera un Rapas a/s apgāds, 1938. — 202 lpp.

22. Dāle P. Gara problēmas. Rīga, A. Gulbja apg., 1935. — 227 lpp. (Friča Bārdas dzejas reliģiski filozofiskie motīvi.)

23. Grimma M. Grāmatu apskats /Par Z. Mauriņas disertāciju/ // Sievietes Pasaule — 1938. g. 1. okt. — Nr. 19.

24. Mauriņa Z. Domu Varavīksne. Izlase. 1944–1978. M. Birzes sakārt. Rīga, Liesma, 1992. — 335 lpp.

25. A. Bormanes stāstījums J. Stradiņam, 1982; Stradiņš J. Pirmā zinātņu doktore Latvijā // Dzimtenes Balss — 1984. 20. dec. — Nr. 51.

26. Stradiņš J. Kārlis Ulmanis savam laikam un mūsu laikam // Latvijas Vēstnesis — 1997. g. 5. sept.

27. Maurina Z. Denn das Wagnis ist schön. 2. Aufl. Memmlingen / elgän. M. Dietrich Verlag. 1955. — S. 573

28. Sokolova I. Zenta Mauriņa. Dzīves un daiļrades lappuses. Rīga, Liesma, 1991. — 205 lpp.

29. Latvju Enciklopēdija, 1962–1982. 3. sēj. M. — Rockville. 1987. / Z. Mauriņa: 50.–52. lpp.

30. Mellis I. Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu. Rīga, Daugava, 1997. — 287 lpp.

Sirsnīgi pateicos vēsturniecei Dzintrai Cēberes kundzei par nesavtīgo palīdzību arhīvu materiālu apzināšanā un manuskripta noformēšanā — Jānis Stradiņš


Detmolda, 1945


Zenta Mauriņa — vēl Latvijā


Libeka, 27.septembris, 1954, uzstāšanās reizē

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!