PROBLĒMAS

Par mūsu iedzīvotāju

dzimumsastāva pārmaiņām

Dr. oec. Bruno Mežgailis - "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Dabā tā ir "iekārtots", ka pasaulē biežāk dzimst zēni nekā meitenes. Kā liecina statistikas dati visā pasaulē, vidēji uz katrām 100 jaunpiedzimušām meitenēm vidēji piedzimst 105-106 zēni, t.i., zēnu piedzimst par 5-6 procentiem vairāk nekā meiteņu. Saprotams, tas ir vidējais rādītājs lielos kopumos. Katrā ģimenē šīs proporcijas veidojas atšķirīgi.

Zēnu piedzimst vairāk nekā meiteņu. Taču jau ar pirmajām dzīvības stundām, dienām zēni nomirst biežāk nekā meitenes. Arī tas ir dabas likums: vīriešu mirstības relatīvais pārsvars pār sieviešu mirstību saglabājas arī visās turpmākajās vecumgrupās. Šajos dabiskajos procesos vēl iejaucas dažādi faktori: kari, mehāniskas traumas un negadījumi, alkoholisms u.c., no kuriem vīrieši cieš biežāk.

Tā rezultātā ir izveidojies, ka gandrīz visās valstīs pasaulē, arī tajās, kurās nav norisinājušās karadarbības, vīriešu skaits ir mazāks nekā sieviešu.

Lai gan lielākajā daļā pasaules valstu, to skaitā arī ekonomiski augsti attīstītajās, sieviešu skaita pārsvars ir nenoliedzams, tomēr pasaulē kopumā vīriešu ir par vairākiem miljoniem vairāk nekā sieviešu. Šis paradokss izveidojies tāpēc, ka dažās lielās Āzijas valstīs, Ķīnu un Indiju ieskaitot, ir ievērojams vīriešu skaita pārsvars.

Latvijas teritorijā dati par iedzīvotājiem, to skaitā par dzimumproporcijām, iegūti kopš 1897. gada tautas skaitīšanas (skat. 1. tabulu). Jau tad te dzīvoja vairāk sieviešu nekā vīriešu. Taču šīs skaitliskās attiecības bija samērā proporcionālas. 1897. gadā Latvijas teritorijā dzīvoja 49 procenti vīriešu un 51 procents sieviešu, uz 1000 vīriešiem bija 1039 sievietes, sieviešu skaits par 37,3 tūkstošiem pārsniedza vīriešu skaitu.

Šie XIX gadsimta beigu dati rāda, ka starp vīriešu un sieviešu skaitliskajām attiecībām bija visoptimālākie samēri. To nodrošināja samērā ilgstošais miera laika periods, migrācija uz citām teritorijām tolaik bija neliela. Tāpēc arī tad pastāvošais dzimstības un mirstības režīms nodrošināja tuvu ideālam esošas abu dzimumu proporcijas. Sieviešu skaitliskais pārsvars pār vīriešiem tolaiku demogrāfijā veidojās ļoti optimāls.

Samērā stabilās dzimumproporcijas Latvijā sāka mainīties jau gadsimta sākumā sakarā ar lielajām migrācijas plūsmām no Krievijas. Taču radikāli dzimumproporcijas pārmainījās Pirmā pasaules kara upuru un bēgļu straumju rezultātā.

1920. gada tautas skaitīšanā Latvijā konstatēja, ka sievietes veido 55 procentus un vīrieši - 45 procentus iedzīvotāju, uz 1000 vīriešiem bija 1211 sieviešu. Situācija nedaudz uzlabojās starpkaru periodā. Vēl vairāk - dzimumproporcijas Latvijā izjauca Otrā pasaules kara un okupāciju sekas. 1959. gadā, t.i., 14 gadus pēc kara beigām, pēc tautas skaitīšanas datiem, sieviešu īpatsvars bija 56 procenti.

Laika posmā līdz 1989. gadam dzimumproporcijas gan nedaudz sakārtojās, par 2,6 procentu punktiem pieaugot vīriešu īpatsvaram. Taču pēc tam, līdz 1997. gadam, vīriešu skaits atkal mazliet (par 0,2 procentu punktiem) samazinājās.

Kā rāda 1. tabulas dati, pēdējo simt gadu laikā Latvijā pieauguma un samazināšanās virzienā mainījies gan viss iedzīvotāju skaits, gan vīriešu un sieviešu skaits. Turklāt šīs maiņas bijušas samērā (iepriekš) neprognozējamas.

Maiņas (lielākoties) vairāk skārušas vīriešus nekā sievietes. Tas izskaidrojams ar to, ka karu, bēgļu un migrācijas plūsmu rezultātā vīrieši cietuši (piedalījušies) vairāk nekā sievietes.

Latvijā relatīvi visvairāk vīriešu ir bijis 1897. gadā (49 procenti jeb uz 1000 vīriešiem 1039 sievietes). Vismazākais (relatīvi) vīriešu skaits Latvijā bija pēc Otrā pasaules kara 1959. gadā, kad to īpatsvars bija 44 procenti jeb 1278 sievietes uz katriem 1000 vīriešiem. Pēc tam gadu gaitā proporcijas nedaudz uzlabojās (līdzsvarojās). Taču arī tagad, 1997. gadā, vīriešu īpatsvars veido tikai 46 procentus jeb 1160 sievietes uz 1000 vīriešiem.

Tagadējās vīriešu un sieviešu skaitliskās proporcijas vēl ir daudz nelabvēlīgākas, nekā būtu vēlams, vismaz salīdzinājumā ar tām, kādas tās bija pagājušā gadsimta beigās.

Izjauktas dzimumproporcijas nav tikai Latvijā kopumā, bet arī tās reģionos. 1997. gadā mazāks vīriešu īpatsvars nekā valstī kopā bija Latvijas pilsētās - 45,7 procenti, vēl mazāks tas bija Rīgā - 45,3 procenti, bet lauku teritorijās vīrieši veidoja 47,6 procentus. Uz katriem 1000 vīriešiem pilsētās bija 1187 sievietes, tai skaitā Rīgā - 1207 un laukos - 1101 sieviete. Šīs proporcijas var izskaidrot ar to, ka pamatfaktors dzimumproporciju izlīdzināšanā ir dzimstība. Laukos dzimstības intensitāte parasti ir augstāka nekā pilsētās, tāpēc arī lauku teritorijās šis izlīdzināšanās process starp dzimumiem noris nedaudz straujāk nekā pilsētās. Rīgas situāciju vēl sliktāku šajā ziņā dara tas, ka tās dzimumsastāvu vairāk nekā dzimstība iespaidoja migrācijas plūsmas. Starp imigrantiem no citām teritorijām Latvijā vairāk bija sieviešu nekā vīriešu.

Vai būtu vispār jāuztraucas par to, ka iedzīvotāju vidū nav izveidojušās proporcionālas (ideālas) attiecības? Varbūt tam ir tikai tīri statistiska nozīme? Tomēr tā tas nav.

Tāpēc arī jāizprot, kāds ir pamatojums proporcionālām (skaitliskām) dzimumattiecībām visu iedzīvotāju vidū valstī kopumā un jebkurā no tās teritoriālajām vienībām.

Proporcionāls skaitliskais samērs starp dzimumiem vispirms nepieciešams, lai bez traucējumiem noritētu iedzīvotāju atražošanās process. Laulības ir iespējamas starp diviem pretēja dzimuma cilvēkiem. Laulības ir pirmais apzinātais demogrāfiskais process cilvēka dzīvē. Arī bērni dzimst diviem pretēja dzimuma cilvēkiem. Ja šīs proporcijas ir izjauktas, tad gan laulības, gan arī bērnu nākšana pasaulē noris ar traucējumiem. Tā notiek tad, ja pārsvaru gūst viens vai otrs dzimums, vienalga, kurš.

Proporcionālas attiecības (skaitliskās) starp dzimumiem prasa arī tautsaimniecības nodrošināšana ar darbaspēku. Arī ražošana (un pakalpojumi) prasa gan vīriešu, gan sieviešu piedalīšanos samērā proporcionālās attiecībās. Tās izjaucot, tautsaimniecība sāk klibot.

Taču zināmos demogrāfiskajos un darba procesos piedalās noteikta vecuma (un dzimuma) cilvēki. Tāpēc jānovērtē vīriešu un sieviešu skaitliskās proporcijas ne tikai kopumā, bet arī dažādās vecumgrupās.

Lieta tāda, ka neproporcionalitāti dzimumu attiecībās jau ar dzimšanu rada pati daba. Statistika liecina, ka visos laikmetos un visās valstīs zēni dzimst biežāk nekā meitenes. Tātad jau ar katras paaudzes veidošanās sākumu zēnu skaits "ieprogrammēts" lielāks nekā tās pašas paaudzes meitenēm.

Faktu, ka zēnu katru gadu dzimst vairāk nekā meiteņu, apliecina arī dati par Latviju 1990.-1996 .gadā (skat. 2. tabulu).

Zēni dzimst biežāk nekā meitenes, taču šīs dabas dotās proporcijas nav nemainīgas. To parāda arī Latvijas dati. Bez tam zēnu pārsvars mainās samērā brīvās proporcijās. Arī šajos nedaudzajos gados šīs proporcijas mainījušās robežās no 3 procentiem līdz 8 procentiem ar zēnu pārsvaru pār meitenēm, biežāk - ar 4-5 procentu pārsvaru. Neproporcionalitāte starp dzimumiem veidojas ne tikai ar dzimstību, tā saglabājas arī ar mirstību. Ja zēnu dzimst vairāk nekā meiteņu, tad starp visiem mirušajiem var būt vairāk gan vīriešu, gan sieviešu. To rāda arī dati par Latvijā mirušajām (visām) sievietēm un (visiem) vīriešiem 1990.-1996. gadā (3. tabula).

Starp 1990.-1991. gadā mirušajiem bija (neliels) sieviešu pārsvars, bet 1992.-1996. gadā vairāk nomira vīriešu nekā sieviešu. Taču arī šajā ziņā noteiktas tendences (pārmaiņas noteiktā virzienā) nav vērojamas, kaut arī mirušo vīriešu pārsvars pār mirušajām sievietēm saglabājas. Skaitliskās atšķirības starp mirušajiem vīriešiem un sievietēm saglabājas visās vecuma grupās visas cilvēka dzīves garumā, sākot ar pirmajām dzīves stundām, dienām, mēnešiem. Bez tam pirmajā dzīves gadā mirstības biežums parasti ir augstāks nekā vēlākajos gados un, tikai sākot no 50-60 gadu vecuma, nomirst vairāk nekā pirmajā dzīves gadā. Dati sniegti 4. tabulā.

Bērnu (nevis zīdaiņu) vecumā un vidējos gados mirstības līmenis ir zems. Taču tieši 20-65 gadu vecumā vīriešu mirstības intensitāte ir vairākkārt lielāka, nekā tas raksturīgs šī vecuma sievietēm.

Vidējās vecumgrupās vīriešu mirstību bez "dabiskajiem" nāves cēloņiem (dažādu slimību rezultātā) palielina gandrīz tikai šim dzimumam raksturīgie nāves cēloņi, ko rada pārmērīga smēķēšana, alkoholisms, narkomānija, kā arī visdažādākās traumas (darbā un transportā), pašnāvības un slepkavības. Nav jau tā, ka no šiem nedabiskajiem nāves cēloņiem neciestu arī sievietes, bet, kā rāda dati, tas notiek 3-5 reizes retāk nekā vīriešiem.

Kā saprotams, mirstības intensitātes samazināšanā vislielākās "rezerves" ir tieši vīriešu vidū. Šajā ziņā daudz ko var panākt ar veselīgāka dzīvesveida un drošākas (traumas samazinošas) dzīves nodrošināšanu tieši vīriešu vidū. Tieši viņu apdraudētība pašos spēka gados ir pārāk liela. Cik tas atkarīgs no katra atsevišķa cilvēka, cik no sabiedrības kopumā, par to ir jādomā visiem kopā. Taču situācija tieši vīriešiem un tieši Latvijā pēdējos gados izveidojusies pārāk kritiska. Nav taču ne karš, ne dabas katastrofas, kas apdraudētu tieši vīriešus.

Vīriešu apdraudētību Latvijā pēdējos gados labi raksturo jaundzimušo paredzamais mūža ilgums. Jaundzimušo paredzamais mūža ilgums raksturo noteiktā gadā dzimušo skaita samazināšanos, pārejot no jaunākām uz vecākām vecuma grupām atbilstoši tagadējiem mirstības koeficientiem katrā vecuma grupā. Latvijā šis vidējā mūža ilguma rādītājs nekad nav bijis garš, salīdzinot ar apkārtesošajām valstīm.

Dati par 1994.-1996. gadu rāda, ka vidējais paredzamais mūža ilgums jaunpiedzimušajiem, piemēram, Nīderlandē, vīriešiem ir 74,6 gadi, sievietēm - 80,4 gadi, Norvēģijā - attiecīgi 74,9 un 80,6 gadi, Zviedrijā - 76,2 un 81,8 gadi, Somijā - 72,8 un 80,2 gadi, kamēr Latvijā 63,94 un 75,62 gadi.

Latvijā vidējā paredzamā mūža ilguma rādītāji ir krietni zemāki par kaimiņvalstīs esošajiem. Īpaši tas sakāms par vīriešiem. Mūsu sieviešu vidējais mūža ilgums ir par aptuveni 5 gadiem īsāks nekā šajās valstīs, bet vīriešiem tas ir divkārt īsāks, par 11-13 gadiem. Latvijas vīriešu mūža ilguma neapskaužamā situācija vēl jo uzskatāmāk redzama, ja zināms, ka Skandināvijas zemēs vīrieši dzīvo vairākus gadus ilgāku mūžu nekā sievietes mūsmājās. Latvijas vīriešu vidējais paredzamais mūža ilgums ir gandrīz pats zemākais Eiropā. No tā secinājumi jāizdara, liekas, katram pašam, arī sabiedrībai. Par to liecina arī fakts, ka vēl 1988. gadā vīriešiem šis rādītājs bija par 3 gadiem garāks. Citās valstīs pa šiem gadiem mūža ilgums pagarinājies.

Proporcijas vīriešu un sieviešu starpā veidojas ne tikai kopumā, bet arī katrā vecumā grupā. Tās nav nemainīgas. Tās mainās kā pa vecuma grupām, tā laikā.

Atsevišķās vecumgrupās skaitliskās attiecības dzimumstarpā veidojas dzimstības, mirstības un migrācijas rezultātā.

Tā kā starp dzimušajiem ir vairāk vīriešu kārtas pārstāvju, tad arī pirmajās (jaunākajās) vecumgrupās vīriešu skaits un īpatsvars ir lielāks nekā sievietēm. Parasti pats lielākais tas ir līdz 4 gadu vecumam. Latvijā tāds tas saglabājas vēl arī 5-9 gadu vecumā.

Starp nomirušajiem, sākot ar dzīvības sākumu, vairāk ir zēnu (vīriešu). Tāpēc arī, jo vecāka grupa, jo vīriešu skaitliskais pārsvars pār sievietēm kļūst mazāks. Tas redzams 5. tabulā.

Latvijā vīriešu skaita un īpatsvara pārsvars pār sievietēm saglabājas līdz 29 gadu vecumam. Gan 1989., gan 1996. gadā 30-34 gadus vecajiem šīs proporcijas izlīdzinās, bet pēc 75 gadu vecuma, līdz 80 gadiem un vairāk, sieviešu skaits un īpatsvars ar katru vecuma grupu kļūst arvien lielāks. Pēdējā vecumgrupā (80 gadu un vairāk) no visiem šīs vecumgrupas cilvēkiem vīrieši veido vairs tikai ceturtdaļu.

Iznāk, ka to, ko vīrieši no dabas saņem, gadu gaitā gan daba, gan paši vīrieši (ar savu dzīvesveidu, rakstura vājumu) zaudē, atņem sev.

Arī šajā, dzimumproporciju, ziņā daba tā "iekārtojusi", ka iedzīvotāju atražošanas vajadzībām nodrošināta dzimumu proporcionalitāte.

Vecumā, kad cilvēki visbiežāk stājas laulībā un kad rodas bērni (20-35 gadu vecumā), starp dzimumiem ir izveidojušās gandrīz ideālas proporcijas. Tāda situācija ir labvēlīga, lai pretējie dzimumi varētu sev atrast laulības partneri, radīt bērnus.

Mirstības (dažādu iemeslu dēļ) rezultātā vīriešu skaits samazinās daudz straujāk nekā sievietēm. Sevišķi strauji vīriešu skaits (īpatsvars) samazinās pēc 65 gadu vecuma, kad to skaits sarūk līdz trešdaļai, vēlākos vecumos - pat vairāk.

Reljefāk nekā absolūtie skaitļi un īpatsvars starp dzimumiem par vīriešu un sieviešu proporcijām dažādās vecumgrupās liecina viena dzimuma, šajā gadījumā sieviešu, skaits uz 1000 vīriešiem. Latvijas situāciju raksturo 6. tabula.

Tabulā dati doti par ilgāku vēstures periodu - no 1935. gada.

Sieviešu skaits uz 1000 vīriešiem ir mainījies gan visiem iedzīvotājiem kopā, gan atsevišķās vecumgrupās.

Visproporcionālākās apskatītajā periodā skaitliskās dzimumattiecības Latvijā bija 30. gadu vidū. Kara un masveida migrācijas rezultātā vissajauktākas šīs attiecības bija 1959. gadā, kad sieviešu pārsvars pār vīriešiem bija vislielākais. Dzimstības rezultātā sieviešu pārsvars pār vīriešiem līdz 1989. gadam (miera laika apstākļos) samazinājās. Sakarā ar dzimstības krišanos līdz 1996. gadam sieviešu skaits pret vīriešu skaitu atkal palielinājās (par 9 cilvēkiem uz 1000).

Visstabilāk šīs proporcijas saglabājās pašā jaunākajā vecumgrupā, kurā uz 1000 zēniem bija 954-962 meitenes visā 1935.-1996. gada periodā. Visās citās vecumgrupās šīs atšķirības šajos gados bija lielākas. Un, jo vecāka grupa, jo lielākas atšķirības sieviešu un vīriešu skaitā.

Vairāk vai mazāk normālos (miera laika) apstākļos sieviešu lielāks pārsvars pār vīriešiem (skaitā) iestājas vēlākajās vecumgrupās. Jo tālāk no kara izjauktajām dzimumproporcijām, jo ilgāk (vēlākās vecumgrupās) saglabājas vīriešu pārsvars. Vēlākajās vecumgrupās sieviešu ir vairāk (vairāk nekā 1000) nekā vīriešu.

Var vilkt paralēles sieviešu skaitliskajā mazākumā un pārsvarā pār vīriešiem starp 1935. un 1959. gadu. Abi šie gadi ir raksturīgi vīriešu un sieviešu skaitā ar to, ka tie abi bija 14-15 gadus pēc kara un lielajām bēgļu plūsmām (no Krievijas līdz 1920. gadam, uz Rietumiem 1944. gadā). Kā 1935., tā 1959. gadā sieviešu bija mazāk nekā vīriešu līdz 14 gadu vecumam, bet no 15 gadu vecuma - vairāk nekā vīriešu.

Jo tālāk pagāja laiks pēc Otrā pasaules kara, jo ilgāk saglabājās vīriešu pārsvars pār sievietēm. 1970.-1989. gadā šī robeža bija 30 gadu vecumā, 1996. gadā - 35 gadu vecumā, no kura sieviešu bija vairāk nekā vīriešu. Var prognozēt, ka, saglabājoties mierīgai attīstībai, nākamās simtgades pirmajās desmitgadēs vīriešu pārsvars pār sieviešu skaitu būs vēl vēlākās vecumgrupās. Taču tas laiks, kad vīriešu skaits būs lielāks pār sieviešu skaitu visās vecumgrupās, diezin vai kad pienāks.

Protams, jo vēlākās vecumgrupās saglabājas vīriešu skaita, kaut neliels, pārsvars pār sievietēm, jo labāk gan no demogrāfijas (sievietēm vairāk izvēles iespēju), gan no tautas saimniecības viedokļa (viņi tomēr ir galvenie ģimenes apgādātāji, strādātāji).

Demogrāfisko un tautsaimniecisko situāciju vīriešu un sieviešu proporcijās labi raksturo trīs galvenās vecumgrupas Latvijā pēdējos 25 gados (skat. 8. tabulu).

Iedzīvotājiem līdz darbaspējas vecumam (0-14 gadi) laikā no 1970. līdz 1997. gadam vīrieši (bērni un pusaudži) veido 51% no šīs vecumgrupas, sievietes - 49 procentus. Šīs proporcija saglabājas stabili un ir tieši dzimstības (zēni dzimst biežāk) ietekmē.

Proporcijas vīriešu un sieviešu starpā identiski (visos aplūkotajos gados) saglabājas arī iedzīvotājiem darbaspējas vecumā (vīrieši 15-59 gadu vecumā, sievietes 15-54 gadu vecumā) - īpaši no 1990. gada: vīrieši - no 51,1 procenta līdz 51,7 procentiem, sievietes - no 48,3 procentiem līdz 48,9 procentiem. Tas nozīmē, ka dzimstības iedibinātās proporcijas saglabājas līdz pat darbspējas vecuma beigām. Tādas proporcijas vīriešu un sieviešu starpā tautas saimniecībai (arī ģimenēm) ir labvēlīgas. No demogrāfijas viedokļa tās ir labvēlīgas tāpēc, ka ir labvēlīgas "pāru veidošanai", laulības partnera atrašanai, ģimenes (bērnu) veidošanai.

Ja pirmās divās vecumgrupās - līdz un darbspējas vecumā - saglabājas vīriešu (neliels) pārsvars, tad grupā virs darbspējas vecuma (vīrieši 60 un vairāk, sievietes 55 un vairāk) pastāv (visus šos 27 gadus) nospiedošs sieviešu skaitliskais (īpatsvara) pārsvars. Sievietes šajā (vecākā) vecumgrupā veido gandrīz 3/4, bet vīriešu īpatsvars nedaudz pārsniedz ceturtdaļu. Šajā (trešajā) vecumgrupā spilgti parādās vīriešu straujāka izmiršana, īsākais mūža ilgums, salīdzinot ar sievietēm.

Dzimumproporcijas Latvijā ir nelabvēlīgas, vienas no nelabvēlīgākajām pasaulē. Nav daudz valstu, kur iedzīvotāju sastāvā tik liels sieviešu pārsvars kā Latvijā.

Tomēr saglabājas zināms "mierinājums", ka vidējās grupās darbspējas vecumā esošo cilvēku vidū, precību vecumā esošo vidū ir samērā optimālas proporcijas, pat neliels vīriešu pārsvars. Toties vīriešu skaits katastrofāli samazinās virs darbspējas vecumā esošo vidū.

Dati par nāves cēloņiem rāda, ka vairumā gadījumu nomirst ar slimībām, kuras piemīt cilvēkiem 50 un vairāk gadu vecumā, bez tam lielākoties vīriešiem: sirds, asins un asinsradošo orgānu slimības, nāvējošas traumas, pašnāvības, slepkavības, noslīkšana. Vīrieši ar šiem nāves cēloņiem nomirst 5-6 reizes biežāk nekā sievietes.

Mirstības samazināšana un dzīves ilguma pagarināšana ir un ilgi vēl paliks pati aktuālākā problēma, īpaši Latvijas vīriešiem.

1.tabula

Latvijas vīriešu un sieviešu skaits un procents*

* 1989.gada tautas skaitīšanas rezltāti Latvijā. Rīga, 1992., 37.lpp.

Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1997. Rīga, 1997., 28.lpp.

2. tabula

Dzimušo zēnu un meiteņu īpatsvars procentos un zēnu skaits

uz 1000 meitenēm*

* Iedzīvotāju dabiskā kustība un migrācija Latvijas Republikā 1990., 63.lpp.

Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1997., 75.lpp.

3. tabula

Mirušo vīriešu un sieviešu īpatsvars procentos un vīriešu skaits

uz 1000 sievietēm*

* Iedzīvotāju dabiskā kustība un migrācijas Latvijas Republikā 1990., 93.lpp.

Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1997., 86.lpp.

4. tabula

Mirušo skaits uz 1000 attiecīgās dzimuma

un vecuma grupas iedzīvotājiem*

* Iedzīvotāju dabiskā kustība un migrācija Latvijas Republikā 1990.gadā. Rīga, 1991., 98.lpp. Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1997., 86.lpp.

5.tabula

Iedzīvotāju sadalījums dzimuma un vecuma grupās 1989.gadā*

* 1989.gada tautas skaitīšanas rezultāti Latvijā. 66.lpp., Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1996., 24.-26.lpp., Latvijas statistikas gadagrāmata 1996., 54.lpp.

Iedzīvotāju sadalījums dzimuma un vecuma grupās 1996.gadā*

* 1989.gada tautas skaitīšanas rezultāti Latvijā. 66.lpp., Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1996., 24.-26.lpp., Latvijas statistikas gadagrāmata 1996., 54.lpp.

6.tabula

Sieviešu skaits uz 1000 vīriešiem*

*Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1996., 24.-26.lpp.,

Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1997., 28.-29.lpp.