Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijas

ziņojums

par Ģenerālprokuratūras veikto pārbaudi

sakarā ar preses sniegtajām ziņām par 6.Saeimas deputātu

Korupcijas novēršanas likuma pārkāpumiem

Turpinājums no 1.lpp.

Visa tā rezultātā krita A.Šķēles valdība un, kas zina, varbūt būtu atlaista arī Saeima, kā to prasīja daudzi vēstuļu autori, ja Valsts prezidents, kurš arī pats personīgi bija iejaukts šajā skandālā, būtu izjutis morālas tiesības spert šādu soli.

Viss šis skandāls grāva valsts varas stabilitāti Latvijā un tās prestižu pasaulē, jo tur preses ziņas par korupcijas skandālu, kurā iejaukti Valsts prezidents, puse valdības un puse parlamenta, neapšaubāmi smagi nomelnoja Latvijas tēlu pasaules demokrātisko varas institūciju un sabiedrības acīs. Nevar izslēgt varbūtību, ka priekšlikums Latvijas neuzaicināšanai uz sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā lielā mērā ir ietekmējis arī šis korupcijas skandāls.

Pie šādiem apstākļiem Saeimas Mandātu un iesniegumu komisija uzskatīja par nepieciešamu tikt skaidrībā ar apgalvojumiem, ka puse Saeimas deputātu ir korumpēti. Tiesa gan, uzraudzība pār Korupcijas novēršanas likuma pārkāpšanu ir uzlikta nevis komisijai, bet gan Valsts ieņēmumu dienestam. Taču , tā kā Saeimas Kārtības rullis paredz deputāta mandāta atņemšanu personai, kura ieņem ar deputāta mandātu nesavienojamu amatu, tad komisijas pienākums bija pārbaudīt šos apstākļus.

Tā kā komisija nebija saņēmusi no Valsts ieņēmumu dienesta nekādus oficiālus materiālus par to, ka kāds deputāts ir pārkāpis Korupcijas novēršanas likumu, komisija pati uz savu iniciatīvu maija beigās pieprasīja ziņas no Uzņēmuma reģistra, kā arī paskaidrojumus no attiecīgajiem deputātiem. Uzņēmumu reģistrs atsūtīja ziņas par 46 deputātiem, bet deputāti savos paskaidrojumos lielākoties nekādus pārkāpumus neatzina,

Bija nepieciešams veikt pārbaudi, taču komisija neuzņēmās veikt to pati, jo Uzņēmumu reģistra materiālos tika minēti arī vairāku komisijas locekļu uzvārdi un pie šādiem apstākļiem komisijas secinājumu objektivitāti varētu apšaubīt. Tāpēc komisija vienojās ar Ģenerālprokuratūras vadību, kura šādas pārbaudes bija jau iepriekš veikusi attiecībā uz Valsts prezidentu un Ministru kabineta locekļiem.

Prokuratūra pārbaudes laikā pievienoja vēl atzinumus par diviem deputātiem, par kuriem materiāli bija saņemti no citiem avotiem, kā arī par tiem deputātiem, kuri tika pārbaudīti kā ministri. Tādējādi komisija saņēma materiālu par 51pašreizējo Saeimas deputātu. Par pārējiem 49 Saeimas deputātiem ne komisijai ne arī prokuratūrai nebija ienākušas jebkādas ziņas par viņu iespējamiem Korupcijas novēršanas likumu pārkāpumiem, un tāpēc attiecībā uz viņiem pārbaude netika veikta. Daži deputāti to publiski novērtējuši par pārbaudes nepilnību, taču komisija uzskatīja, ka nav nepieciešamības noslogot jau tā aizņemto prokuratūru ar ziņu vākšanu par personām, par kurām nav nekādu norāžu, ka tās būtu izdarījušas kādus likumpārkāpumus. Ja attiecīgajiem deputātiem šadas ziņas ir, lai viņi tās nodod komisijas rīcībā un komisija organizēs arī to pārbaudi.

Komisijai arī tika publiski pārmests, ka tā ir pieprasījusi Ģenerālprokuratūrai saukt 46 deputātus pie kriminālatbildības. Tas neatbilst patiesībai. Pēc komisijas lietvedības dokumentiem var pārbaudīt, ka komisija ir tikai lūgusi prokuratūras atzinumus par iespējamiem likumpārkāpumiem. Šos atzinumus prokuratūra ir sniegusi divos veidos — uzziņas un lēmuma par krimināllietas ierosināšanas atteikšanu veidā. Komisija prokuratūras atzinumu formu nekādi nav ietekmējusi. Tā pati nekādu pārbaudi nav veikusi un savu šīs dienas ziņojumu balsta tikai uz prokuratūras pārbaudē konstatētajiem faktiem.

Izskatot šos materālus, komisija konstatēja sekojošo:

Prokuratūras pārbaude notika trijos galvenajos virzienos atbisltoši tiem ierobežojumiem, kurus šobrīd nosaka Korupcijas novēršanas likums, bet pirms tā spēkā stāšanās — Saeimas Kārtības rullis.

Pirmais virziens bija īpašo uzņemējdarbības un ienākumu gūšanas ierobežojumu ievērošana, kurus Saeimas deputātiem nosaka Korupcijas novēršanas likuma 20.pants. Šis pants neļauj valsts amatpersonām gūt ienākumus, kas ir saistīti ar valsts pasūtījumu, valsts finansu līdzekļu, valsts garantēto kredītu un valsts privatizācijas fonda līdzekļu izmantošanu.

Nevienu šādu gadījumu prokuratūra nav konstatējusi un tās materiālos nav pat norāžu, ka būtu radušās šādas aizdomas. Tas viss liecina, ka visā šajā plaši izvērstā t.s. korupcijas skandālā runa vispār nebija par reālu korupciju, bet gan par tādu valsts noteikto ierobežojumu neievērošanu, kuri tika noteikti, lai novērstu pašu korupcijas iespēju un varbūtējus interešu konfliktus. Tas nebūt nenozīmē, ka mūsu valstī nepastāv korupcija, bet to, ka šajā skandālā runa negāja par reālu korupciju, bet gan par valsts amatpersonu nevērīgu attieksmi pret valsts likumiem. Tāpēc personas, attiecībā uz kurām ir konstatēti Saeimas Kārtības ruļļa un Korupcijas novēršanas likuma pārkāpumi, var gan saukt par likumpārkāpējiem, bet nekādā ziņā par korumpantiem vai pat zagļiem, kā to dažkārt nākas lasīt dažos preses izdevumos.

Otrais pārbaudes virziens ir bijusi Saeimas Kārtības ruļļa 10.panta ievērošana, kas līdz Korupcijas novēršanas likuma pieņemšanai aizliedza deputātiem ieņemt algotus amatus uzņēmējsabiedrībās, kā arī Korupcijas novēršanas likuma 12.un 19.panta ievērošana, kas Saeimas deputātiem kā valsts amatpersonām aizliedz aizņemt virkni amatus, tajā skaitā amatus uzņēmējsabiedrībās.

Mandātu un iesnieguma komisija, iepazinusies ar tai piesūtītām Uzņēmumu reģistra uzziņām, prokuratūras pārbaudes materiāliem un dotajiem atzinumiem, kā arī ar pašu daputātu paskaidrojumiem, nāca pie secinājuma, ka visus (51) deputātus, attiecībā uz kuriem tika veikta pārbaude, pēc tās rezultātiem var iedalīt trijās galvenajās grupās. Pirmā grupā var ietvert tos deputātus, kuri vai nu nav vispār ieņēmuši kādus citus amatus, izņemot Saeimas deputāta amatu, vai arī blakus šim amatam ieņēmuši tādus amatus, kuru ieņemšanu likums pieļauj. Viņu uzvārdu parādīšanās preses izdevumos bija saistīta ar to, ka Uzņēmumu reģistrā daudzos gadījumos ir ārkārtīgi nepilnīgas ziņas par uzņēmējasbiedrību amatpersonām, trūka personu kodu, tēva vārdu, ziņu par dzīvesvietu vai arī šīs ziņas netika pārbaudītas, kā arī par to, ka netika noskaidrots, uz kāda pamata viņas ir ieņēmušas amatus valsts uzņēmējsabiedrībās.

Vislielākie pārdzīvojumi šajās reizēs bija tiem deputātiem, kuriem ir tautā plaši izplatīti vārdi un uzvārdi. Visneveiksmīgākais šajā ziņā bija viens no galvenajiem Korupcijas novēršanas likuma izstrādātājiem Jānis Lagzdiņš, jo Uzņēmumu reģistrā bija ziņas, ka Kurzemes pusē un Rīgā reģistrētas 9 uzņemējsabiedrības, kuru vadītājs ir kāds Jānis Lagzdiņš. Prokuratūras pārbaude neapgāžami pierādīja, ka visos šajos gadījumos runa ir par citām personām, kurām nav nekā kopīga ar Saeimas deputātu Jāni Lagzdiņu.

Pavisam pie šīs grupas pieskaitāmi 11 Saeimas deputāti:

1. Jānis Ādamsons; 2.Gunta Gannusa; 3.Viesturs Gredzens; 4.Jānis Jurkāns; 5.Jānis Lagzdiņš; 6.Imants Liepa; 7.Ādolfs Ločmelis; 8.Aleksandrs Pētersons; 9.Viktors Stikuts; 10.Juris Vidiņš; 11.Māris Vītols.

Otrā grupā ir tie deputāti, attiecībā uz kuriem Uzņēmumu reģistrā ir ziņas, kas liecina, ka viņi it kā būtu pārkāpuši Saeimas Kārtības rulli un Korupcijas novēršanas likumu, taču attiecībā uz kuriem pārbaude ir pierādījusi, ka viņi ir tiešām kādreiz, kad attiecīgie ierobežojumi vēl nepastāvēja, ieņēmuši attiecīgos amatus, taču faktiski ir savlaicīgi atstājuši un izdarījuši visu, lai viņu aiziešana no attiecīgajiem amatiem būtu piereģistrēta Uzņēmumu reģistrā, taču tas nav izdarīts attiecīgo uzņēmējsabiedrību vadītāju vai citu amatpersonu vainas dēļ. Tam par iemeslu ir bijušas šo vadītāju nepietiekamās juridiskās zināšanas, kā arī nevērīga attieksme pret šo savu pienākumu. Daži vadītāji uzskatīja, ka personas aiziešana no vadoša amata viņa sabiedrībā ir jāpiesaka nevis Uzņēmumu reģistrā, bet gan Valsts ieņēmumu dienestā, Latvijas Bankā vai vēl kur citur. Citi vispār nav uzskatījuši par nepieciešamu ko darīt.

Tā, piemēram, Jānis Urbanovičš vēl 1992.gada vasarā ir iesniedzis iesniegumu a/s “Avīze—SM” vadībai par to, ka viņš atstāj šīs akciju sabiedrības padomes priekšsēdētāja amatu un faktiski pārstājis pildīt šo pienākumu, bet akciju sabiedrības atbildīgās amatpersonas piecu gadu laikā nav piereģistrējušas šo faktu Uzņēmumu reģistrā.

Dažkārt šķiet, ka tas notiek tāpēc, ka uzņēmējsabiedrību vadītāji tīšam saglabā Uzņēmumu reģistrā atbildīgu valsts amatpersonu uzvārdus savās koleģiālās institūcijās, jo uzskata, ka tas ceļ viņu firmu publisko prestižu un var iedvest papildu uzticību tām.

Šķiet, ka ar šādiem apsvērumiem ir izskaidrojams, ka deputāts Aivars Guntis Kreituss vēl līdz pēdējam laikam bija uzņēmumu reģistrā reģistrēts kā valsts akciju sabiedrības “VEF” prezidents, SIA “Amerilats” prezidents, SIA “Latvijas koks” prezidents, SIA “Latviešu uzņēmējs” viceprezidents, a/s “Latvijas birža” valdes loceklis, a/s “Rīgas fondu birža” ģenerāldirektors un valdes loceklis, a/s “Rāmums” padomes loceklis.

Mandātu un iesniegumu komisija uzskata, ka Uzņēmumu reģistra vadībai būtu daudz aktīvāk jāpiemēro likumā paredzētās sankcijas pret tām uzņēmējsabiedrību amatpersonām, kuru vainas dēļ Uzņēmumu reģistra dati neatspoguļo reālo situāciju attiecīgajās uzņēmējsabiedrībās. No pārbaudes materiāliem izriet, ka, neskatoties uz šādu pārkāpumu plašo izplatību, tikai vienā gadījumā ir sastādīts administratīvais protokols.

No pārbaudes materiāliem izriet, ka pavisam 19 deputāti ir izdarījuši visu, lai savlaicīgi atstātu amatus, kurus viņiem turpmāk vairs nebija tiesību ieņemt, bet kuri attiecīgās uzņēmējsabiedrībās vadītāju vainas dēļ nav izslēgti no Uzņēmumu reģistra vai arī izslēgti ar ievērojamu nokavēšanos.

Tie ir: 1. Andris Ameriks; 2. Edgars Bāns; 3. Indulis Bērziņš; 4. Vieturs Boka; 5. Ziedonis Čevers; 6. Oļegs Deņisovs; 7. Roberts Dilba; 8. Oskars Grīgs; 9. Guntars Grīnblats; 10. Ernests Jurkāns; 11. Juris Kaksītis; 12. Jānis Kalviņš; 13. Ģirts Valdis Kristovskis; 14. Ludmila Kuprijanova; 15. Kārlis Leiškalns; 16. Māris Rudzītis; 17. Atis Sausnītis; 18. Jānis Straume; 19. Andris Tomašūns.

Visbeidzot trešā grupa — tie ir tie Saeimas deputāti, kuri zināmu laiku ir atradušies amatos uzņēmējsabiedrībās, kurus ieņemt tiem aizliedz Saeimas Kārtības rullis un Korupcijas novēršanas likums un kuri nav veikuši nepieciešamās darbības, lai savlaicīgi atstātu minētos amatus un reģistrētu šo faktu Uzņēmumu reģistrā. Šādi ir 21 deputāts.

Tādējādi no pārbaudītā 51 deputāta 30 nav pārkāpuši Korupcijas novēršanas likuma un Saeimas Kārtības ruļļa normas, kas ierobežo Saeimas deputātu tiesības ieņemt citus amatus.

Tomēr apstākļi katrā konkrētā gadījumā ir dažādi, un tāpēc komisija uzskata, ka par katru gadījumu Saeima un arī sabiedrība ir jāinformē atsevišķi. Tātad:

1. Jānis Ābele. Viņa 6.Saeimas deputāta pilnvaras tika apstiprinātas 1996. gada 5.decembrī. Šajā laikā viņš bija direktors divu īpašnieku sabiedrībā SIA “Labi A”. 1996.g. 31.decembrī viņš izdeva rīkojumu, ar kuru pats sevi atbrīvoja no direktora amata, nesasaucot dalībnieku kopsapulci — t.i., neieaicinot kabinetā savu līdzīpašnieku un noformējot dalībnieku sapulces protokolu. Tāda sapulce tika sasaukta tikai 1997.g. 29.maijā, un tikai pēc tam amata atstāšana tika reģistrēta Uzņēmumu reģistrā.

2. Raitis Apalups no 6.Saeimas deputāta pilnvaru apstiprināšanas brīža līdz 1997.g. 11.aprīlim ir reāli pildījis padomes locekļa amatu a/s “Rēzeknes piena konservu kombināts”, pie kam līdz 1996.g. 1.augustam saņēmis atalgojumu, ko aizliedza Saeimas Kārtības ruļļa 10.pants. 1997.g. 11.aprīlī viņš no jauna tika ievēlēts minētajā amatā, bet faktiski tajā nedarbojās un 1997.g. jūlijā paziņoja, ka minētajā amatā ievēlēts bez viņa piekrišanas un tāpēc atsaka savu tālāko darbību minētajā amatā.

3. Pēteris Apinis vēl līdz pārbaudes brīdim ieņēma amatus divās uzņēmējsabiedrībās. Viena no tām SIA “Pētera Apiņa medicīnas apgāds” ir reģistrēta 1994.g. 29.septembrī, un Apinis ir tās vienīgais īpašnieks un direktors. Otra SIA “Vecpilsētas medicīnas centrs” ir reģistrēta 1994.g. 14.novembrī, un Apinis tajā ieņem valdes locekļa amatu. Prokuratūras pārbaude liecina, ka nevienā no šīm uzņēmējsabiedrībām viņš nekādus ienākumus nav guvis.

4. Vents Balodis kopš viņa 6.Saeimas deputāta pilnvaru apstiprināšanas līdz 1997.g. 7.februārim ir pildījis kooperatīvās sabiedrības “Tukuma graudkopības sabiedrība” valdes priekšsēdētāja pienākumus. Šo lēmumu valde pieņēma, pārkāpjot savas pilnvaras, un līdz ar to viņa atbrīvošana Uzņēmumu reģistrā tika reģistrēta tikai 1997.g. 19.augustā.

5. Aleksandrs Bartaševičs, būdams 5.Saeimas deputāts, 1994.g. 10.augustā piedalījās sabiedrības “SAMI” dibināšanā un uzņēmās tās direktora amatu. Tas bija algots amats, jo par tā pildīšanu bija noteikta atlīdzība 20% apmērā no peļņas. Līdz ar to viņš pārkāpa tajā laikā spēkā esošā Saeimas Kārtības ruļļa 10.pantu. 1997.g. 18.jūnijā SIA dibinātāji ir iesnieguši Uzņēmumu reģistrā sapulces protokolu, kas datēts ar 1995.g. 23.novembri par Bartaševiča atbrīvošanu no direktora amata.

6. Juris Celmiņš ir faktiski atradies SIA “Dari pārliecinoši” valdes priekšsēdētāja vietnieka amatā līdz 1996.g. 4.septembrim — t.i. vienu mēnesi un četras dienas ilgāk, nekā to pieļauj Korupcijas novēršanas likums.

7. Edmunds Grīnbergs no 6.Saeimas deputāta pilnvaru apstiprināšanas brīža līdz pārbaudes laikam ieņēma SIA “Firma MD Ltd.” valdes locekļa un SIA “Pūres dārzi” direktora amatus. Jāatzīmē, ka SIA “Pūres dārzi” dalībnieku sapulcē 1995.g. 6.novembrī par direktora vietas izpildītāju tika apstiprināta cita persona, taču E.Grīnbergam tika saglabātas tādas direktora pilnvaras kā paraksta tiesības uz finansu un citiem dokumentiem, un Grīnbergs tās arī izmantojis.

8. Viktors Kalnbērzs pēc 6.Saeimas deputāta pilnvaru apstiprināšanas ir ieņēmis amatus vairākās uzņēmējsabiedrībās. Līdz 1996.g. 18.oktobrim viņš bija SIA “Kalnbērzs” direktors un līdz 1996.g. 4.oktobrim — SIA “Baltijas veselība” prezidents.

9. Pēteris Keišs. Viņa 6.Saeimas deputāta pilnvaras apstiprinātas 1996.g. 19.augustā un vēl līdz 1996.g. 1.novembrim strādājis algotu darbu uz pusslodzi Rēzeknes pilsētas domē par kultūras darba speciālistu. Keiša kungs uzskatīja, ka tas ir bijis radošais darbs, bet prokuratūra ir atzinusi, ka viņš ir pildījis organizatoriskas funkcijas, kas par radošu darbu nav atzīstams.

10. Aivars Guntis Kreituss vēl līdz pārbaudes brīdim ieņēma 1992.g. 30.novembrī dibinātās SIA “Dimants” valdes priekšsēdētāja amatu. Pēc esošām ziņām tā šobrīd atrodas likvidācijas procesā.

11. Aristids Jēkabs Lambergs kopš 1992.g. 12.maija ieņem SIA “East West Consulting and Management” direktora ar paraksta tiesībām amatu. Sabiedrība aktīvu darbību ir pārtraukusi, taču likvidēta nav.

12. Valdis Nagobads kopš 6.Saeimas deputāta pilnvaru apstiprināšanas brīža līdz 1997.g. 13.martam, ir bijis Latvijas slimokasu un veselības aprūpes norēķinu kasu kopdarbības sabiedrības “Slimokasu savienība” valdes loceklis. Tā kā šos pienākumus pildījis sabiedriskā kārtā, par pārkāpumu ir uzskatāms periods pēc 1996.g. 1.augusta.

13. Leopolds Ozoliņš ir SIA “Leopolds” vienīgais īpašnieks un direktors. 1996.g. 12.decembrī ar ģenerālpilnvaru vadības pilnvaras ir nodevis savai sievai, bet Uzņēmumu reģistram par to paziņojis tikai 1997.g. 10.jūnijā. Bez tam līdz 1997.g. 6.martam viņš ir bijis Jūrmalas pašvaldības uzņēmuma “Lielupes ostas pārvalde” valdes loceklis.

14. Pauls Putniņš kopš 1994.g. 25. janvāra bija SIA “Zemnieku drāmas teātris” vienīgais vadītājs ar paraksta tiesībām, vienos dokumentos saukts par teātra vecāko, citos — par direktoru. 1997.g. 27.maijā notika dalībnieku sapulce, kura lēmusi par SIA likvidēšanu un P.Putniņa atbrīvošanu no amata, taču Uzņēmumu reģistram tāds dokuments līdz pārbaudes brīdim nebija iesniegts, un neviens cits atbildīgais viņa vietā nebija iecelts. Bez tam viņš jau pēc Korupcijas novēršanas likuma spēkā stāšanās — 1997.g. 5.februārī kļuva par SIA “Katodeks” valdes priekšsēdētāju un šos pienākumus pildīja līdz 12.maijam.

15. Jānis Rāzna kopš 6.Saeimas deputāta pilnvaru apstiprināšanas līdz 1997.g. 7.martam ir pildījis SIA “Lielmežotne” valdes priekšsēdētāja pienākumus. Viņš gan jau 1996.g. 30.maijā bija iesniedzis iesniegumu par viņa atbrīvošanu no minētā amata, bet to izdarīt varēja tikai kopsapulce, kuru sasaukt bija viņa paša pienākums.

16. Andris Rubins kopš 6.Saeimas deputāta pilnvaru apstprināšanas brīža ir SIA “Derma – Pharm – Riga” vienīgais īpašnieks un prezidents. Pēc viņa paskaidrojumiem viņš firmas vadību savlaicīgi ir nodevis savam dēlam, bet tas oficiāli nav noformēts. 1996.g. 30.augustā Rubins ir iesniedzis attiecīgu iesniegumu Uzņēmumu reģistram, bet sakarā ar domstarpībām statūtu grozījumi noformēti tikai 1997.g. 10.martā. Bez tam A.Rubins vienlaicīgi ar Saeimas deputāta amatu ir ieņēmis Latvijas Medicīnas akadēmijas katedras vadītāja amatu, kas pieder pie administratīviem amatiem.

17. Jānis Rubulis kopš 6.Saeimas deputāta pilnvaru apstiprināšanas ieņēma SIA “Druvas Unguri” valdes locekļa amatu. 1996.g. 3.oktobrī t.i. ar divu mēnešu nokavēšanos viņš iesniedzis iesniegumu par atbrīvošanu no minētā amata. SIA kopsapulce to izskatīja tikai 1997.g. 30.maijā, bet Uzņēmumu reģistrā šīs izmaiņas vēl nav reģistrētas.

18. Jānis Strods jau pēc Korupcijas novēršanas likuma spēkā stāšanās 1997.g. 29.janvārī kopā ar deputātu Andri Saulīti nodibināja SIA “Brīvā īpašuma institūts”, kurā no dibināšanas brīža līdz 25. aprīlim ieņēma direktora posteni. Uzņēmumu reģistrā direktora posteņa atklāšana reģistrēta tikai 1997.g. 13.jūnijā.

19. Jānis Urbanovičs kopš 5.Saeimas deputāta pilnvaru apstiprināšanas brīža ieņem SIA “Rika” direktora vietnieka posteni. Sabiedrībai ir divi īpašnieki, otrs atrodas nezināmā prombūtnē. Darbība nav uzsākta, ir uzskats, ka sabiedrība ir likvidējama. To izdarīt var tikai Urbanovičs kā vienīgā palikusī persona. Šāds process ir ļoti sarežgīts, tomēr iespējams.

20. Gundars Valdmanis kopš 6.Saeimas deputāta pilnvaru apstiprināšanas brīža ieņēma ģenerāldirektora amatu SIA “Pārsla Holdinga sabiedrība”. Viņš ir tās vienīgais īpašnieks. Sabiedrība nodarbojas ar Amerikas latvietes Pārslas Blūmentāles īpašumu apsaimniekošanu. 1997.g. 6.augustā Valdmanis Uzņēmumu reģistrā par ģenerāldirektori ir reģistrējis pašu Pārslu Blūmentāli, kuru Amerikas tiesa ir atzinusi par rīcības nespējīgu, tā kā nav saprotams, kas šobrīd faktiski vada šo sabiedrību.

21. Elmārs Zelgalvis kopš 6.Saeimas deputāta pilnvaru apstiprināšanas brīža vienlaikus ieņem a/s “Skulte A” valdes priekšsēdētāja un SIA “Banku institūts” direktora amatus. Viņš gan ir veicis dažas darbības, lai uzsāktu šo sabiedrību likvidāciju, bet Uzņēmumu reģistrā likvidācijas process pārbaudes laikā vēl nebija uzsākts.

Kā redzams, visai daudz deputātu ir gan garāku, gan īsāku laiku atradušies amatos, kurus aizņemt tiem liedza Korupcijas novēršanas likums. Lielākoties par šo amatu pildīšanu viņi vispār vai vismaz par šo laika periodu algu vai cita veida atlīdzību nav saņēmuši, izņemot tos gadījumus, kas īpaši tika minēti šajā ziņojumā.

Likums par šādiem pārkāpumiem deputātiem paredz divu veidu atbildību.

Latvijas Kriminālkodeksā ir iekļauts 162-3. pants, kas paredz kriminālatbildību par darba tiesisko ierobežojumu pārkāpšanu, kuru būtu iespējams piemērot arī Saeimas deputātiem. Tomēr prokuratūra ir atzinusi, ka deputātu pieļautie pārkāpumi ir pārāk mazsvarīgi, lai kādu no viņiem sauktu pie kriminālatbildības. Tas ir saistīts ar to, ka neatļautu amatu ieņemšana lielākoties ir ilgusi visai nelielu laiku, runa pamatā ir par jau faktiski darbību pārtraukušām sabiedrībām vai tādām, kas to vispār nav uzsākušas, kā arī ar to, ka vainīgās peronas vai nu vispār nav guvušas nekādus materiālus labumus no neatļautu amatu ieņemšanas vai arī guvušas tos visai nenozīmīgos apmēros.

Mandātu un iesniegumu komisija nevienā gadījumā neatrada pietiekamu pamatu apšaubīt prokuratūras pieņemtos lēmumus par krimināllietas ierosināšanas atteikumu. Taču komisijai šķita, ka prokuratūra ne vienmēr ir pierādījusi pietiekamu konsekvenci principiāli vienveidīgos gadījumos. Tas attiecas uz gadījumiem, kad persona, kas ieņēmusi uzņēmējsabiedrības izpildinstitūcijas vadītāja amatu, ir gan faktiski atstājusi to, bet nav veikusi šo aiziešanu noteiktā kārtībā — sasaucot īpašnieku pilnsapulci un tajā nododot pilnvaras nākošajam vadītājam. Salīdzinot J.Ābeles, J.Rāznas un vēl dažus gadījumus, konstatējam, ka prokuratūras pieeja ir bijusi atšķirīga. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka atzinumus ir gatavojuši dažādi prokuratūras darbinieki, bet dažādo pieeju varēja ietekmēt iepriekš pieņemtais lēmums G.Ulmaņa gadījumā. Prokuratūra atzina, ka G.Ulmanis, kuram SIA “Prente” piederēja 51% pamatkapitāla un kurš ieņēma direktora amatu, varēja atstāt minēto amatu, nesasaucot kopsapulci un nepiedaloties jaunā uzņēmuma vadītāja iecelšanā, un tas netika atzīts par Korupcijas novēršanas likuma pārkāpumu. Dažādi ir arī prokuratūras atzinumi par deputāta tiesībām ieņemt revizora amatu uzņēmējsabiedrībās.

Ir arī otra iespēja, kādā varētu iestāties deputāta atbildība par Korupcijas novēršanas likuma pārkāpšanu. Šādu iespēju paredz Saeimas Kārtības ruļļa 18.panta 3.punkts, kas paredz deputāta mandāta atņemšanu gadījumos, kad deputāts ieņem ar deputāta mandātu nesavienojamu amatu. Šo iespēju var izmantot gadījumos, kad deputāts ieņem šādu amatu vēl tajā brīdī, kad tiek izskatīts jautājums. Komisija apsvēra arī šo jautājumu un konstatēja, ka prokuratūras pārbaudes brīdī nelikumīgi amatus vēl turpināja ieņemt Pēteris Apinis, Edmunds Grīnbergs, Aivars Guntis Kreituss, Jānis Urbanovičs un Elmārs Zelgalvis.

Komisija neuzskatīja par lietderīgu ierosināt jautājumu par deputāta mandāta atņemšanu šiem deputātiem, jo visi uzņēmumi, kuros viņi pārbaudes brīdī ieņēma amatus, bija faktiski izbeiguši darbību un atradās likvidācijas priekšvakarā. Nav izslēgts, ka šobrīd viņi jau amatus ir atstājuši.

Komisija uzskata, ka galīgais novērtējums par Saeimas deputātu pieļautajiem likuma pārkāpumiem ir jādod vēlētājiem priekšā stāvošajās 7.Saeimas vēlēšanās. Lai vēlētāji varētu šādu novērtējumu dot, komisija ir gatava nodot masu saziņas līdzekļiem visus tās rīcībā esošos materiālus par deputātu pieļautajiem likumu pārkāpumiem.

Trešais prokuratūras pārbaudes virziens bija Saeimas Kārtības ruļļa un Korupcijas novēršanas likuma IV nodaļas prasību ievērošana, izpildot Saeimas deputātu un valsts amatpersonu deklarācijas.

Pārbaudes rezultātā prokuratūra konstatēja, ka no 51 pārbaudītā 6.Saeimas deputāta 24 ir pielaiduši dažāda rakstura nepilnības minēto deklarāciju aizpildīšanā 1996. un 1997.gadā. Tās ir šādas:

1. Vents Balodis nav uzrādījis vieglās automašīnas piekabi un kapitāla daļas šādās sabiedrībās — SIA “Grauds” Ls 500 vērtībā, kooperatīvajā sabiedrībā “Tukuma graudkopības sabiedrība” Ls 10 vērtībā un kooperatīvajā sabiedrībā “Vaga” Ls 5 vērtībā.

2. Edgars Bāns nav uzrādījis viņam piederošo kapitāla daļu SIA “Latvijas graudkopības asociācija” Ls 2,50 vērtībā.

3. Aleksandrs Bartaševičs nav uzrādījis savu faktisko atrašanos SIA “B & B struktūra” direktora amatā un Ls 455 saņemtās dividendes.

4. Viesturs Boka nav uzrādījis vienu kapitāla daļu SIA “Astran” Ls 10 vērtībā.

5. Juris Celmiņš nav uzrādījis valdes priekšsēdētāja vietnieka amatu SIA “Dari pārliecinoši” un kapitāla daļas minētajā sabiedrībā Ls 25 vērtībā, kā arī kapitāla daļas SIA “Letonija” Ls 25 vērtībā.

6. Oļegs Deņisovs nav uzrādījis viņam piederošās kapitāla daļas SIA “Medicīnas koledža” Ls 2000 vērtībā.

7. Roberts Dilba nav uzrādījis 60 akcijas a/s “Vidzemes labība” un 6 pajas kooperatīvajā sabiedrībā “Raunas piensaimnieks”, kuru vērtības prokuratūras slēdzienā nav norādītas.

8. Viesturs Gredzens nav uzrādījis viņam piederošo individuālo uzņēmumu “Gredzena zirgaudzētava”.

9. Oskars Grīgs nav uzrādījis priekšsēdētāja amatu kooperatīvajā sabiedrībā “Vaga” un kapitāla daļu Ls 5 vērtībā minētajā sabiedrībā, kā arī kapitāla daļas SIA “Dzimtene” Ls 30 vērtībā, kooperatīvajā sabiedrībā “Tukuma iesals” Ls 35 vērtībā un kooperatīvajā sabiedrībā “TGS” Ls 10 vērtībā.

10. Edmunds Grīnbergs deklarācijā nav uzrādījis direktora amatu SIA “Pūres dārzi”.

11. Guntars Grīnblats nav uzrādījis ieņemamo valdes locekļa amatu SIA “Kurzeme” un kapitāla daļu Ls 100 vērtībā šajā sabiedrībā.

12. Juris Kaksītis nav uzrādījis kapitāla daļas bezpeļņas SIA “Piekūns” Ls 200 vērtībā.

13. Viktors Kalnbērzs nav uzrādījis kapitāla daļas SIA “Kalnbērzs” Ls 2000 vērtībā, SIA “Baltijas veselība” Ls 800 vērtībā, a/s “Neiroplastika” Ls 50 vērtībā un 405 privatizācijas sertifikātus.

14. Jānis Kalviņš nav uzrādījis valdes priekšsēdētāja vietnieka amatu SIA “Kurzeme”.

15. Aivars Guntis Kreituss nav uzrādījis kapitāla daļas SIA “Latviešu uzņēmējs” Ls 12,50 vērtībā un SIA “Dimants” Ls 30 vērtībā, kā arī SIA “Dimants” valdes priekšsēdētāja amatu.

16. Ludmila Kuprijanova nav uzrādījusi viņai piederošos 3,16 privatizācijas sertifikātus.

17. Kārlis Leiškalns nav uzrādījis atrašanos valdes priekšsēdētāja amatā SIA “Kurzeme”.

18. Pauls Putniņš nav uzrādījis savu amatu SIA “Zemnieku drāmas teātris” un viņam piederošās kapitāla daļas šajā sabiedrībā Ls 50 vērtībā.

19. Māris Rudzītis nav uzrādījis viņam piederošo vieglās automašīnas piekabi.

20. Jānis Strods nav uzrādījis uz viņa vārda reģistrēto mikroautobusu RAF–2203, kas pēc viņa izteicieniem faktiski esot Tautas kustības “Latvijai” īpašums.

21. Andris Tomašūns nav uzrādījis viņam piederošo 1974.g. ražoto motociklu “Dņepr – MTD”, kuru viņš nodevis sava tēva lietošanā.

22. Jānis Urbanovičs nav uzrādījis viņam piederošās kapitāla daļas SIA “Rika” Ls 50 vērtībā, SIA “Sils — C” Ls 25 vērtībā un samazinājis tam piederošo paju vērtību paju sabiedrībā “DK Latgale” par Ls 675.

23. Māris Vītols nav norādījis deklarācijā ieņemamo Akcizēto preču padomes priekšsēdētāja vietnieka amatu.

24. Elmārs Zelgalvis nav uzrādījis ieņemamo valdes priekšsēdētāja amatu a/s “Skulte A” un viņam piederošās akcijas šajā sabiedrībā Ls 150 vērtībā, direktora amatu SIA “Banku institūts” un viņam piederošās kapitāla daļas šajā sabiedrībā Ls 100 vērtībā, kā arī viņam piederošo vieglo automašīnu VAZ–21013.

Visi minētie deklarācijas aizpildīšanas noteikumu pārkāpumi pēc sava rakstura ir maznozīmīgi un izskaidrojami ar deputātu neuzmanību, aizmāršību un nolaidību. Runa ir par nelieliem ieguldījumiem sīkās sabiedrībās, kas reāli nevar dot nekādus nozīmīgus ienākumus, bet daļā gadījumu vispār nekādus ienākumus nedos, jo sabiedrības jau ir nonākušas līdz bankrotam. Pat tajos gadījumos, kad tie ir nozīmīgāki, deputātiem nav pamata tos slēpt, jo ieguldījumi uzņēmējsabiedrībās nav aizliegti.

Tomēr jebkuri, arī paši sīkākie pārkāpumi, no Saeimas deputātu puses grauj Saeimas kā valsts augstākās likumdevējas institūcijas prestižu, palielina jau tā plaši izplatīto tiesisko nihilismu valstī. Daudzi tagad runā, ka, kāpēc mums jāievēro likumi, ja paši likumdevēji tos neievēro. Tāpēc mūsu pienākums ir stingri ievērot pašu pieņemtos likumus, ar to rādot priekšzīmi visiem pārējiem.

Tomēr problēmu nevar uzskatīt par atrisinātu ar šo atzinumu. Korupcijas problēma mūsu valstī ir asa, un ir skaidrs, ka to nevar atrisināt, cīnoties tikai ar sīkiem interešu konfliktiem. Pašreizējais Korupcijas novēršanas likums ir pavisam interesants tīkls, kurā sapinās tikai sīki asarīši, bet lielās zivis peld tam cauri bez kādām grūtībām. Ir nepieciešama īpaša programma cīņai ar korupciju valsts aparātā, kura ietvertu ne tikai profilaktiskus pasākumus pret korupciju, bet arī likumus, kas paredzētu atbildību par pašu korupciju. Prakse rāda, ka valsts uzņēmējsabiedrībās pieņemtā trīs pakāpju uzraudzības sistēma (valde, padome, valsts pilnvarnieki) ir sarežģīta un dārga un tajā pašā laikā nenodrošina pienācīgu valsts īpašuma aizsardzību.

Otra būtiska problēma, uz ko pēc pārbaudes nobeigšanas ģenerālprokurors uzskatīja par nepieciešamu vērst Saeimas uzmanību, ir Korupcijas novēršanas likuma iekšējā nesaskaņotība un nesaskaņotība ar citiem likumiem.

Ģenerālprokurors norāda, ka pārbaude ir pierādījusi daudz likuma nostādņu neefektivitāti, to ļoti formālu raksturu. Šis gadījums parāda, ka nevar paņemt labus rietumvalstu likumus un mehāniski pārnest uz mūsu valsti, neņemot vērā mūsu valsts konkrētos apstākļus. Vairākas normas ir ierakstītas formāli, nedomājot par to piemērošanu dzīvē.

Nav atrisināts jautājums par to, vai individuālā uzņēmuma vai zemnieku saimniecības īpašnieks var nodarboties ar uzņēmējdarbību kā šī uzņēmuma vai saimniecības vadītājs. Ne Ģenerālprokuratūra, ne komisija neuzņēmās aizpildīt šo balto plankumu likumā un līdz ar to neuzskatīja šādu darbību par likuma pārkāpumu.

Domstarpības izveidojās arī jautājumā par valsts pilnvarnieku tiesisko statusu, jo pēc Korupcijas novēršanas likuma spēkā stāšanās Privatizācijas aģentūra bija trīs Saeimas deputātus — Ventu Balodi, Ati Sausnīti un Jāni Straumi — iecēlusi par valsts pilnvarniekiem vairākās privatizējamās valsts akciju sabiedrībās. Privatizācijas aģentūra uzskatīja, ka ar valsts pilnvarniekiem noslēgtais līgums ir civiltiesisks līgums, uz kuru neattiecas Korupcijas novēršanas likums, turpretī Ģenerālprokuratūra uzskatīja to par darba līgumu. Kad deputāti uzzināja prokuratūras viedokli, tad viņi atteicās no valsts pilnvarnieku pienākumu pildīšanas. Tā kā viņi bija šos pienākumus pildījuši īsu laiku, tad V.Balodis un J.Straume nekādu atlīdzību vēl nebija saņēmuši, bet A.Sausnītis saņemto atlīdzību atmaksāja. Līdz ar to šī problēma ir atrisināta, un tā bija radusies nevis deputātu vaiņas dēļ, bet sakarā ar valsts iestāžu dažādiem likuma traktējumiem.

Nav pienācīgas skaidrības kā izskaidrot Korupcijas novēršanas likuma normu, ka ministram demisionējot ir jāiesniedz valsts amatpersonas deklarācija tieši amata atstāšanas dienā, kad viņš ir aizņemts ar lietu nodošanu, un kas izmainīsies, ja viņš to izdarīs nedēļu vēlāk. Likums šobrīd neparedz valsts amatpersonu radinieku deklarāciju iesniegšanu, bet uzliek par pienākumu Valsts ieņēmumu dienestam tās pārbaudīt. Nav saprotams, kāpēc pastāv aizliegums policistiem ņemt dalību jebkādā uzņēmējsabiedrībā, aizliegums deputāta radiniekiem ņemt dalību publiskā izsolē, kur izsola objektu, kurā ir valsts daļas vai kurš pilda valsts pasūtījumu.

Ir būtiskas nesaskaņas starp Korupcijas novēršanas likumu un citiem likumiem. Izpildot visus likumus, praktiski nav iespējams atstāt amatu akciju sabiedrībā un piereģistrēt šo faktu Uzņēmumu reģistrā mēneša laikā, kā to prasa likums.

Nav nepieciešamās kārtības Uzņēmumu reģistrā. Daudzi ieraksti tajā ir nepilnīgi un nav pamatoti uz dokumentiem. Uzņēmējsabiedrību īpašniekiem un vadītājiem nav norādīti personas kodi un nav pārbaudītas adreses, kas rada grūtības to identifikācijā, ir nepareizas pašu uzņēmējsabiedrību adreses. Daudzas uzņēmējsabiedrības ir sen izbeigušas darbību, bet dati par tām vēl arvien saglabājas Uzņēmumu reģistrā. Es negribu vainot par to Uzņēmumu reģistra pašreizējos vadītājus, kas darbu uzsākuši nesen, ir jauni, enerģiski un zinoši darbinieki, bet viņi ir saņēmuši ļoti bēdīgu mantojumu no saviem priekštečiem. Valdības rīcības rezultātā reģistra datu bāze pieder nevis pašam reģistram, bet privātsabiedrībai. Kādu atbildību šajā situācijā vispār var prasīt no reģistra. Reģistrā atrodas pāri par 20000 mirušo dvēseļu — respektīvi, uzņēmējsabiedrību, par kuru darbību nav nekādu ziņu. Jau cik gadus runā par Uzņēmumu reģistra pārveidošanu pēc Eiropas paraugiem, par tā datu bāzes savienošanu ar Ieņēmumu dienesta datu bāzi, lai mums nepastāvētu tūkstošiem it kā legālu organizāciju, par kurām nevienam nav skaidri zināms, vai tās darbojas vai ne un, ja darbojas, tad kādā virzienā, ar ko un vai valsts no tām saņem likumīgos nodokļus.

Visbeidzot, pilnīgi neatrisināta ir Korupcijas novēršanas likuma ievērošanas kontroles problēma. Šobrīd šāds pienākums ir uzlikts Valsts ieņēmumu dienestam. Tur ar to nodarbojas četri darbinieki, kas ar to nekādā ziņā netiek galā. Tas Valsts ieņēmumu dienestu arī acīmredzot neinteresē, jo tā pamatpienākums ir gādāt par valsts budžeta piepildīšanu, bet nevis izsekot dažādu amatpersonu likumpārkāpumus. Rezultātā ministru un deputātu iespējamo pārkāpumu pārbaudi nācās uzņemties Ģenerālprokuratūrai, kas prokuratūras darbiniekus uz vairākiem mēnešiem atrāva no viņu tiešo pienākumu pildīšanas. Bet kas notiktu, ja nepilna simta cilvēku vietā nāktos pārbaudīt visu mūsu lielo ierēdņu armiju, daudzās pašvaldību amatpersonas un visus citus, uz kuriem attiecas Korupcijas novēršanas likums. Vai nevajadzētu iepriekš padomāt, pirms sākt celt to, ko nevar nest. Ja neievēro šo veco tautas gudrību, tad sekas var būt bēdīgas.

Mandātu un iesniegumu komisija neuzskata, ka ir spējīga atrisināt visas manā ziņojumā paceltās problēmas un tādēļ īsajā Saeimas lēmuma projektā iezīmēja visas tās problēmas, kuras mums kopīgi vajadzētu risināt.