Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tauta ir dzīva, kamēr dzīva ir tās valoda. Valoda dzīvo, kamēr tā attīstās (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.10.1997., Nr. 258/259 (973/974) https://www.vestnesis.lv/ta/id/45188

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konkursi

Vēl šajā numurā

08.10.1997., Nr. 258/259 (973/974)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Tauta ir dzīva, kamēr dzīva ir tās valoda.

Valoda dzīvo, kamēr tā attīstās

Latvijas Zinātņu akadēmijas 4.oktobra izbraukuma sēde Valmieras novadā kopā ar Valmieras rajona padomi

un Valmieras pilsētas domi. Tēma: par pētījumiem “Letonikā”. Akadēmiķa Jāņa Endzelīna radošais devums

Mičkēnā — pie saknēm

Šoreiz “Letonikas” sēdes pirmajā daļā filoloģijas doktori un akadēmiķi vētīja un rādīja savu gudrības pūru, sniegdami vērtīgas atziņas un pārdomas par Jāņa Endzelīna mūža veikumu, bet pēcpusdienas cēlienā paši kļuva par klausītājiem un skatītājiem, smeldamies gara veldzi “pie saknēm”. Ceļš veda uz Kauguru pagasta Mičkēnu, kur kārts šūpulis Jānim Endzelīnam, viņa brālim Hermanim, kas uzvārdā saglabājis vecāko rakstību un saucies par Enzeliņu, un arī viņu brālēniem Jānim un Hermanim Asariem, kuru vecāki šais mājās dzīvojuši kalpu un vēlāk pusgraudnieku kārtā. Lielajā laukakmenī pie klētiņas, kurš ciemiņiem var vēstīt par šais mājās dzimušajiem slavenajiem vīriem, gan iekalti tikai abu Jāņu vārdi. Nav pieminēts ne lauksaimniecības praktiķis un tālākvirzītājs, senatnes pētnieks un sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš, kura saraksti ar Kārli Ulmani turpina publicēt “Latvijas Vēstnesis”, ne literatūras un mākslas kritiķa un publicista Jāņa Asara (1877—1908) jaunākais brālis Hermanis Asars (1882—1942), kas arī bija pazīstams žurnālists, pretalkohola kustības dalībnieks un tulkotājs un 1940.gadā tika deportēts uz Krieviju.

Mičkēns bija labi iekopta vecsaimniecība. Tādēļ saimnieka dēli varēja iegūt tam laikam labu izglītību un plašu redzesloku. Vecākais dēls Hermanis Enzeliņš absolvēja Valmieras apriņķa skolu un no tēva pārņēma saimniecības vadīšanu. 1898.gadā viņš nodibināja novadā pirmo lauksaimniecības biedrību — Kauguru lauksaimniecības biedrību. No tās 1908.gadā izveidojās Baltijas lauksaimnieku biedrība ar daudzām struktūrvienībām. 1903.—1906.gadā Hermanis Enzeliņš organizēja Lauksaimniecības centrālbiedrību, bija tās pirmais vadītājs, arī vairāku lauksaimniecības žurnālu izdevējs. Viņš darbojās arī novadpētniecībā un publicēja darbus par novada kultūru un vēsturi, piemēram, “Skolu lietas Kauguru pagastā 1690.—1871.gadā”, “Cēsu pils pagasta zemnieku nemieri” un “Atskats Trikātas novada senatnē”.

Diemžēl tieši šādas labi iekoptas un turīgas saimniecības 1941.gada pavasarī kļuva par “visas tautas mantu”. Izņēmums nebija arī Mičkēns. Kad saimnieki, glābjoties no izvešanas, bija devušies bēgļu gaitās pasaulē, viss tika izvazāts un pašas mājas — nodzīvotas uz nebēdu. Kad mantinieki savu dzimtas īpašumu atguva, te sāka saimniekot Hermaņa Enzeliņa mazmeita Olita Šmite ar vīru Žani, palīdzot arī citiem tuviniekiem. Tie ir lielā mīlestībā darīti darbi, kā te viss ticis atjaunots un tālāk veidots. Pat vecās liepas un ozoli visapkārt mājai šķiet atkal lepnāk šūpojam savas varenās lapotnes, kopš viss te atkal spodrs un sakopts.

Zinātnieku saimi un ciemiņus no Valmieras sagaida pati saimniece Olita Šmite. Lielajā viesistabā ir vietas visiem, kaut braukuši esam ar diviem autobusiem. Un cienasts iznāk visiem. Tie ir Mičkēna baltie dzidrie, kas pārtapuši neredzēti smalkā un smaržīgā kārumnieka uzkodā. Gandrīz caurspīdīgi krēmkrāsas ripulīši ar caurumu vidū. Vai paši kūst mutē. Namamāte netur sveci zem pūra:

— Kad te sāka tie āboli krist, bija jādomā, ko ar tiem darīt. Atcerējos, Kanādā svētdienas skolā mums, meitenēm, mācīja tādos ripulīšos savērt ābolus uz aukliņas un žāvēt. Man vīrs bija uztaisījis sietu, ko varēju likt uz plīts. Daiviņas būtu kritušas cauri, bet ripulīšos tā lieta iet. Es pati arī lepojos. Veselu maisu būšu piežāvējusi.

— Un visu ar rokām? Mizošana, griešana...

— Ar rokām, ar rokām!

— Vispirms laikam serde jāizņem, tad tikai jāmizo.

— Kā tad! Ar dzidrajiem tas labi izdodas, ar cietajiem āboliem nezin vai tā varēs.

— Un miziņa — plāna, plāna?

— Nu tā, ka var cauri redzēt! To es protu. Atceros, kad mācījos Priekuļu lauksaimniecības skolā, man ļoti patika iet saimniecei palīgā virtuves darbos. Tagad Aleksandrs Lindgards Priekuļos rīko absolventu tikšanās. Vienā tādā reizē saimnieces dēls Imants atgādināja, ka es esot mizojusi visplānākās mizas.

Saimniece Olita Šmite stāsta, kā te izskatījies pirms kara un posta, kā te saimniekots:

— Kad te sāka saimniekot mani vecāki, kūts tika uzcelta 1927.gadā. Tad vēl bija vecā māja. Jauno uzcēla 1935.gadā. Bija tīrsugas ganāmpulks. Kādas 24 vai pat vairāk Latvijas Brūnās šķirnes govis. Ļoti labi nostādīta bekoncūkkopība. Telītes pārdeva tikai vaislai. Bekonu veda tepat uz Valmieru. Bija 20 hektāri aramzemes, toreiz jau meliorēta. Interesanti, ka mans vīrs vēl tagad Valmieras meliorācijas birojā atrada 1931.gada meliorācijas plānu. Audzēts tika pirmām kārtām viss, kas vajadzīgs lopkopībai. Kā runkuļi, āboliņš. Gar mežu bija pļavas un aploki. Es nesen lasīju, ka arī tagad atzīst, ka govis labāk ganīt aplokos. Pļavās bija divi ļoti skaisti siena šķūņi. Bija liels mašīnu šķūnis ar sešām durvīm. Un tad vēl jaunais mašīnu šķūnis.

Veco māju nojauca tai pašā gadā, kad bija uzcelta jaunā. Man bieži jautā — kāpēc bija jāceļ jauna māja, vai tad vecā bija slikta? Māja nebija slikta, bet bija patumša, nemīlīga. Un mūsu lielajai ģimenei par mazu. Augām četri bērni, dzīvojām kopā ar vecvecākiem. Pret dienvidiem bija tikai viesistaba, visapkārt dārzs, saule netika pa logiem iekšā. Māte gribēja lielu, saulainu māju. Un tādu arī uzcēla. Bija kādi gatavi projekti, vajadzēja tikai atzīmēt, ko mēs gribētu citādi. Par savu virtuvi māte saņēma Lauksaimniecības kameras atzinības rakstu. Viņai tur bija darba galds ar silto un auksto ūdeni trauku mazgāšanai. Bija tekošs ūdens. Caurules gāja cauri plītij, kur ūdens sasila. Un elektrība mums bija agrāk nekā citur pagastā.

Laikam māja bija labi celta. Pēc visām nedienām daudz kas stāvēja kā stāvējis. Dažās istabās tikai jaunas tapetes bija jāuzlīmē. Citās gan bija lielāki darbi.

Mēbele nebija palikusi neviena. Itin nekas. Visvairāk man žēl lielās ozolkoka bufetes. Tā bija skaisti izgrebta. Vēl no vecās mājas. To gan es vēl gribētu kādreiz redzēt.

Stāsts par mūsu ģimeni būtu jāsāk ar pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad mana vectēva Hermaņa tēvs Mārcis nopirka šo saimniecību par 6000 zelta rubļiem. Vecākais dēls Hermanis dzima 1867., tad profesors — 1873. un trešais brālis Augusts — 1879. gadā. Tā bija ļoti strādīga, dievticīga ģimene, bērni tika ļoti stingri audzināti. Mans vectēvs Hermanis mācījās Rubenes draudzes skolā, pēc tam Valmierā kādā komercskolā. Viņš mācēja ļoti labi vāciski un krieviski, viņam ļoti interesēja viss par lauksaimniecību. Viņš pasūtīja dažādus žurnālus no Vācijas un lasīja. Un tā viņš, kā jūs tagad sakāt — “apguva”, apguva lauksaimniecību gandrīz tikai pats, bez īpašas skološanās. Vēlāk viņam arī biškopība, piemēram, bija ļoti tuva. Lasot šos vācu žurnālus, viņš laikam saprata, ka mūsu lauksaimniecība pēc brīvlaišanas vēl tikko tikko sāk veidoties, ir vēl bērna autiņos un to vajadzētu daudz vairāk veicināt. Tā viņam radās doma, ka lauksaimniekiem jāstrādā kopā, ka vajadzīga zemnieku kopdarbība. Un pirmais, ko viņš izdarīja, bija tas, ka 1893. gadā nodibināja Kauguru bezmaksas bibliotēku un 1898. gadā kopā ar citiem kauguriešiem un laikam arī vairākiem citiem pagastiem nodibināja pirmo lauksaimniecības biedrību. Toreiz tā saucās Kauguru lauksaimniecības biedrība. Kad tajā jau bija pāri par tūkstoti biedru, to pārsauca par Baltijas lauksaimniecības biedrību. Tad viņiem jau bija īpašums Valmierā.

Ap to pašu laiku viņš iepazinās ar Kārli Ulmani. 1903. gadā Hermanis rīkoja laikam pirmo lielāko lauksaimniecības izstādi Valmierā. Tā bija piecu dienu izstāde, kurā bijuši 14 tūkstoši apmeklētāju un bijis daudz lauksaimniecības mašīnu. Šajā pašā gadā Baltijas lauksaimniecības biedrība uzaicināja Kārli Ulmani kā lektoru un viņš sarīkoja piensaimniecības kursus.

Vēstules, ko Kārlis Ulmanis rakstījis manam vectēvam (jūs tās pēdējā laikā droši vien esat lasījuši), atradās mūsu kaimiņu ģimenē. Vectēvs tās laikam bija nodevis savam brālēnam Artūram Salakam. Salaku mājas ir mums tieši blakus, otrā pusē ceļam — Jaunsalakas. Okupācijas laikā Artūrs dzīvoja savā saimniecībā un bija saglabājis šīs vēstules. Pēc viņa nāves tās kopā ar citiem tēva dokumentiem nonāca meitas un dēla Viļņa rokās. Viņi faktiski nezināja, kas tur ir. Tad pagājušā gada septembrī — tieši gadu atpakaļ — Ausma Dzintare–Salaka, mainot Cēsīs dzīvokli, atrada šīs vēstules un saprata, ka tās ir kaut kas vēsturisks. Oriģināli ir pie mums. Esmu izgatavojusi arī kopijas. No tām taisītas atkal kopijas. Tās tagad publicē “Latvijas Vēstnesī”. Tas mums ir ļoti, ļoti liels prieks, jo pie tām strādā vairāki žurnālisti un laikam Misiņa bibliotēka viņiem palīdz un sagādā fotogrāfijas no tiem laikiem.

Ir pavisam 300 vēstules, rakstītas no 1903. līdz 1940. gadam. Tās nav politiskas, tajās ir tikai lauksaimnieku intereses. Ulmanis raksta par piensaimniecību, par cūkkopību, par pienotavām. Kad viņš 1903. gada rudenī aizbrauc uz Leipcigu, viņš vectēvam Hermanim sūta rakstus par piensaimniecību un par saviem atradumiem, ko viņš ir ievērojis Vācijā un Dānijā. Vectēvs šīs vēstules publicē “Valmieras Lauksaimniekā”, ko vēlāk sauca par “Lauksaimnieku”.

1907. gadā mans vectēvs izdod divas Kārļa Ulmaņa grāmatas. Pirmā ir “Ienesīga lauksaimniecība”, otra — “Ienesīga cūkkopība”. Laikam 1909. gadā vēl bija “Ienesīga piensaimniecība”. No tā, ko esmu lasījusi šajās vēstulēs, man rodas sajūta, ka Hermanis ir gandrīz finansējis Kārļa Ulmaņa studijas Vācijā. Piemēram, Ulmanis pasakās par 20 rubļiem, ko viņš no Valmieras saņēmis par savām publikācijām. Vēlāk Kārlis Ulmanis sūtījis rakstus, kas lasīti lauksaimniecības kursos. Sevišķi daudz viņš rakstījis par piensaimniecību. Es varbūt par to vairāk nestāstīšu, jūs jau paši būsit lasījuši.

Tad vēl 1905. gads, kad Kārlis Ulmanis ir atpakaļ no Leipcigas un strādā Valmierā, ir “Lauksaimnieka” redaktors. Viņš uzraksta ļoti kritisku un tādu labu rakstu par 1905. gada revolūciju un vajāšanām. Par to viņu 1905. gada decembrī apcietina un aizved uz Krieviju. Mans vectēvs brauc viņu apciemot. Kārli Ulmani atlaiž 1906. gada vasarā. Bet rudenī atkal kļūst zināms, ka viņu apcietinās. Tad mans vectēvs viņu it kā brīdina. Jo Hermanim bija ļoti laba saskare ar toreizējo vācu gubernatoru un tāpat ar krievu valdību. Viņš bija taisnīgs un stingrs savā nostājā, un to, man liekas, savā ziņā atzina. Un tā 1906. gada rudenī Kārlis Ulmanis nolēma vēl vienu ziemu nostrādāt Vācijā. Kādā vēstulē viņš apraksta, kā viņš caur Igauniju brauc uz Somiju un tālāk pāri uz Zviedriju. Un viņam gandrīz nav nekādu līdzekļu. Un tad viņš no Vācijas raksta, ka tur viņš nekad nevarētu iekļauties, tā viņam nav tuva zeme. Viņš braukšot tālāk uz Ameriku papildināties zināšanās.

Visas vēstules ir ar roku rakstītas. Un mans vectēvs tās jau toreiz ļoti jauki sasējis. Ir tādi četri lieli sējumi. Un tie ir saglabājušies šos ilgos gadus. Un nav nemaz slikti. Varbūt tikai uz pārāk plāna papīra rakstītas.

Jā, un tad 1910. gadā, kad sāka iznākt, es domāju, tāds nedēļas laikraksts “Zeme”, kurā arī bija daudz rakstu par lauksaimniecību, tad Hermaņa Enzeliņa vadībā Valmierā tika nopirkts diezgan liels īpašums Stacijas ielā. Tur ierīkoja noliktavas, un bija liels pagalms, kur notika lauksaimniecības izstādes. Tā ēka vēl tagad stāv. Valmierieši ļoti gribētu to no ārpuses uzlabot un pielikt varbūt piemiņas plāksnes Kārlim Ulmanim, jo viņš tur sanāksmēs un izstādēs ir runājis, un arī manam vectēvam Hermanim, jo Baltijas lauksaimnieku biedrības īstais īpašums 1944. gada septembrī, nodedzis — it kā krievi sabumbojuši un vācieši paši aizdedzinājuši. Kad es gājis skolā, mēs ar vecmāmiņu šajā ēkā no 1934. līdz 1940. gadam pa ziemu dzīvojām 4. stāvā, un, kad Ulmanis strādājis Valmierā, viņš esot dzīvojis 3. stāvā. Es nupat kaut kur lasīju, ka 1939. vai 1940. gadā pirms krievu ienākšanas esot domāts tur ierīkot Ulmaņa piemiņas istabu vai visu stāvu. Tagad tur, saprotams, viss ir nojaukts.

Tāpat vectēvs turpināja strādāt lauksaimniecības biedrībā, tāpat arī krājaizdevu sabiedrībā. Tās darbojās tai pašā namā. Tur bija patērētāju biedrības veikals, noliktavas. Vēl viņš dibināja tvaika kuļmašīnu biedrību. Visas viņa idejas un to realizācija — tas ir vienkārši neticami! Kad es tagad par to visu lasu, es nemaz nevaru iedomāties, ka esmu dzīvojusi blakus tādam cilvēkam, kas tik daudz savā dzīvē paveicis.

Pēdējos gados viņš no Valmieras nāca mājās tikai sestdienās un svētdienās, bet jaunības gados, kad strādājis Valmierā, katru vakaru esot soļojis tos piecus kilometrus uz Mičkēniem.

1917. — 1918. gadā kara laikā vectēvs kopā ar Kārli Ulmani daudz darījis bēgļu lietā. 1922. gadā viņam radās ideja rīkot zemnieku dienas, lai lauksaimnieki nāktu kopā un dalītos ne tikai darbos, bet arī kultūrā. Kārlis Ulmanis to ļoti atbalstīja. Viņš no 1922. līdz 1937. gadam ieradies Valmierā uz visiem šo dienu sarīkojumiem. Divdesmitajos gados vēstules ir jau īsākas. Viņš tikai paziņo, par ko runās, cikos ieradīsies un kad brauks projām, un ka viņš nevēlas nekādu pieņemšanu. Tās ir ļoti sirsnīgas vēstules, sevišķi pēc 1934. gada, kad viņš lūdz, lai netaisa nekādus goda vārtus, ka viņš ieradīsies ar vilcienu un tajā pašā vakarā brauks atkal atpakaļ. Vienmēr viņš paņem līdzi kā runātājus kādus no Lauksaimniecības kameras vai no Universitātes. Es domāju, ka tie temati ļoti derētu arī mūsu lauksaimniekiem. Runāts tika tieši par lauksaimniecības uzkopšanu — par to, kā uzlabot ražošanu, kā veicināt lopkopību, kādas mašīnas izmantot.

Šīs mājas vectēvs 1925. gadā atdeva manam tēvam Oļģertam. Tēvs bija studējis Rīgā lauksaimniecību. Šajās dienās pārveda mājās Luda un Minnas Bērziņu mirstīgās atliekas. Mans tēvs bija dzīvojis pie Minnas Bērziņas pansionātā, kad viņš gāja Bulduru ģimnāzijā. Viņš vienmēr pieminēja šo brīnišķīgo ģimeni. Agronomijas studijas viņš nepabeidza, jo vecmāmiņai ļoti vajadzēja palīgu saimniecībā. Mana māte arī bija agronome, viņi bija apprecējušies 1924. gadā. Savam dēlam Oļģertam vectēvs atdeva pusi no Mičkēna — to pusi, kur bija aramzeme un ēkas, bet ne mežus. Atceros, tēvam atdeva 56 hektārus, bet vectēvam pašam palika meži, kādi 40 vai 45 hektāri. Katru nedēļas nogali, pārnācis mājās, viņš izstaigāja savus mežus. Tēvs varēja cirst tikai tos kokus, ko vectēvs bija atzīmējis. Viņš ļoti, ļoti kopa savus mežus. Vēl tagad apkārt jūs redzat dižkokus, kaut gan lielais mežs, kas atrodas uz robežas ar stikla šķidras rūpnīcu, ir stipri cietis, ir ļoti izpostīts. Arī pārējie meži. Kad pārņēmām savu īpašumu, bijām aizmirsuši par tām divām daļām. Vispirms mums Kauguru pagasts atdeva tēva daļu — tos 56 hektārus. Tad bija jāraksta uz Vāciju, jāsameklē vectēva miršanas apliecība, tikai pēc tam mums varēja atdot atpakaļ arī mežus.

1941. gada janvārī šo saimniecību nacionalizēja, uzstādīja noteikumu, ka tēvs ar ģimeni nevarēja apmesties nekur tuvāk Valmierai par 25 kilometriem. Varbūt tas bija labāk. Mēs — tēvs, māte un mazie bērni — aizbraucām uz Bausku pie mātes māsas, kas toreiz jau bija atraitne. Tās bija manas mātes dzimtās mājas. Līdz ar to mūsu ģimeni 14. jūnijā neaizveda. Pēc tam Bauskā atrada sarakstus no Kauguriem un varēja redzēt, ka mēs būtu otrajā aizvešanas vilnī.

Vācu okupācijas laikā tēvam saimniecību uzreiz neatdeva. Tas saucās vācu īpašums. Tas ir garš stāsts, kā viņš cīnījās, lai dabūtu Mičkēnu atpakaļ. Līdz 1943. gadā tas izdevās. 1944. gadā mēs izbraucām ar trīs zirgiem. Tur bija vectēvs, vecmāmiņa, vecmāmiņas māsa, mani vecāki un mēs, četri bērni. Tas bija tajā pašā rītā, kad vakarā krita Valmiera. 23. septembrī. Mēs bijām ar trīs zirgiem. Manam brālim toreiz bija 12 gadu. Kučieri tad nu bija tēvs, brālis un kāds poļu bēglītis, kas pie mums bija dzīvojis vairāk nekā desmit gadus. To braucienu es neatceros. Tas man tā kā pilnīgi pazudis. Tikai, kad mēs bijām kopā bērēs, manas mātes bērēs 1980. gadā Anglijā, tad mēs par visiem četriem bērniem tā kā mēģinājām atcerēties. Varbūt vajadzēja toreiz to visu ierunāt lentē. Mūs Dievs kaut kā ir visus vadījis. Arī šī atnākšana atpakaļ ir tāda. Un arī tas, ka mans vīrs ir tik dūšīgs un ir ar mieru cīnīties ar saimniecību. Viss ir apsēts un apkopts. Neskatoties uz saviem gadiem, viņš strādā no septiņiem rītā līdz pat sešiem vakarā.

Ar vectētiņu neesmu bijusi kopā kopš 1945. gada, kad mēs aizbraucām Vācijā, Šverīnē. Ģimene bija par lielu. Vectētiņš, vecmāmiņa un viņas māsa dzīvoja atsevišķi. Vēlāk viņi bija Lībekas nometnē. Kad Meklenburgā nāca tuvāk krievi, mēs bēgām uz Dānijas pusi. Tēvs kaut kā zināja, kas jādara. Tie, kas palika Meklenburgā, vēlāk nokļuva krievu zonā. Arī manu tanti ar bērniem aizsūtīja atpakaļ uz Bausku un pēc tam izveda uz Sibīriju. Tā kā mēs atkal savā ziņā izglābāmies. Visi aizbraucām uz Angliju. Tēvs un māmiņa miruši Anglijā, viena māsa tur vēl dzīvo. Mēs, pārējie trīs bērni — es, brālis Oļģerts, kurš dzimis 1931. gadā, un māsa, kas dzimusi 1936. gadā, — mēs dzīvojam Kanādā. Brālim nav laba veselība. Viņš šovasar sastādīja tos krūmiņus apkārt mājai un apgrieza kokus, bet viņš nedomā, ka varētu šeit saimniekot. Jaunākā māsa ir tā, kas domā par muzeja iekārtošanu, bet viņai vēl trīs gadi līdz pensijai. Bez Kanādas pensijas mēs te nevaram dzīvot. Arī viņas meita vēl studē.

Namamāte dod vārdu Cēsu muzeju apvienības speciālistam Tālim Pumpuriņam, kurš jau kādus desmit gadus pētījis Hermaņa Enzeliņa dzīves gaitas, atradis viņa manuskriptus un fotogrāfijas un Valmieras muzejā sameklējis arī Enzeliņa dzimtas koku, ko vectēvs veidojis 1943. gadā.

Tāļa Pumpuriņa pārdomas:

— Ar Hermaņa Enzeliņa vārdu saskāros 1989. gadā. Materiālu sakrājies daudz. Gribētos dalīties domās ar jums, jo, ja ir iecere te kādreiz izveidot muzeju vai piemiņas istabu brāļiem Jānim Endzelīnam un Hermanim Enzeliņam, tad varbūt šī informācija varētu noderēt. Te pieminēja Kārļa Ulmaņa vēstules Hermanim Enzeliņam. Viņas iesietas tādās glītās mapēs jeb burtnīcās. Šādas mapes Hermanis Enzeliņš savulaik ļoti daudz veidojis. Te ir mapes ar saraksti, ir novadpētniecības mapes. Daļa rokrakstu laimīgā kārtā nonākuši Valmieras muzejā. Dažas mapes varētu interesēt valodniekus. Ir mapes par Kauguru novada vietvārdiem, senlietām. Šķiet, Hermanis Enzeliņš ir pirmais no latviešiem, kas nopietni pētījis latviešu ģenealoģiju, sastādījis ciltskokus. Un ne tikai savai ģimenei un kaimiņim. Uz arhīvu materiālu bāzes viņš pētījis ļoti plašu Vidzemes reģionu. Savā laikā, būdams otrās Saeimas deputāts, viņš brīvajā laikā sēdējis Latvijas Vēstures arhīvā un cītīgi pētījis pagastu vēsturi un senās dzimtas.

No sarakstes ar Ulmani redzams, ka Ulmanis atbalstījis Enzeliņa ierosinājumu rakstīt lauksaimniecības rakstura žurnāliem, kādi bija “Brīvā Zeme” un “Brīvās Zemes Ilustrētais pielikums”, par pagastu vēsturi. Pirmie mēģinājumi parādās 1922. — 1923. gadā, kad viņš draudzes vēstnesī raksta par Valmieras novadu. Vēlāk — Ilustrētajam pielikumam, bet pēc 1929. gada — paša rediģētajam Valmieras “Lauksaimniekam” tiek gatavotas publikācijas. To rezultātā trīsdesmito gadu pirmajā pusē iznāca trīs viņa grāmatiņas — “Skati Valmieras draudzes senatnē” un par Cēsu un Trikātas vēsturi. Pētot šos materiālus plašāk, izrādījās, ka to bija savākts daudz vairāk nekā ietverts grāmatiņās.

Katram pētniekam ir savs darba rokraksts. Valmieras muzejā iepazīstot Hermaņa Enzeliņa manuskriptus, redzot, cik daudz un rūpīgi viņš strādājis, kāda ir viņa attieksme pret materiālu un kādas apjomīgas publikācijas sagatavotas, esmu nācis pie pārliecības — tas ir mans subjektīvais uzskats — ja viņam nebūtu jāpilda vecākā dēla uzdevumi un viņš būtu gājis zinātnieka ceļu, viņš varbūt nebūtu atpalicis no brāļa Jāņa.

Es te atnesu, saimniece vēl nav redzējusi, 36 attēlus, kas izkopēti Cēsu muzejā, kur savulaik nonāca kolekcionāra Jāņa Matuļa vākums. Te ir arī vecās Mičkēna ēkas, kur abi brāļi dzimuši.

Domājot, ka nākotnē te varētu veidoties muzeji vai piemiņas ekspozīcija, nevajadzētu aizmirst, ka šīs ir dzimtās mājas arī saimnieku brālēniem Jānim un Hermanim Asariem. Kad savā laikā notika cīņa par piemiņas akmens uzstādīšanu Jānim Endzelīnam, viņa brālēnu Jāni Asari padarīja mazliet sarkanāku, nekā tas bija īstenībā, un to izdevās arī panākt. Šis akmens nu pie Mičkēna mājām stāv, bet tajā iekalts tikai Jāņa Endzelīna un Jāņa Asara vārds.

Šīsdienas konferencē viens no vērtīgākajiem momentiem bija Jāņa Endzelīna balss ieraksta atskaņošana. Šai sakarā atcerējos, ka nesen periodikā uzgāju ziņu, ka 1938. gada augustā toreizējā Latvijas filmu nodaļa pie Iekšlietu ministrijas ieradusies Valmierā filmēt Tēvzemes balvas laureātu Hermani Enzeliņu un filmējusi arī tā sauktos Beverīnas izrakumus. Tie notika Valmieras pilskalnā, visa dokumentācija gājusi zudumā, bet iespējams, ka Rīgā kādās kino hronikās kaut kas saglabājies un mums varētu būt iespēja skatīt Hermani Enzeliņu filmā. Jāsaka, ka pirmskara Latvijas posmā viņš lielu sabiedrisko enerģiju veltīja Tālavas senatnes pētīšanas biedrības nodibināšanai. No Rīgas tika aicināti zinātnieki un literāti, lai popularizētu senatnes pētniecību. Diemžēl 1940. gadā visus savāktos līdzekļus, kas bija paredzēti gan izrakumu turpināšanai, gan biedrības lielākai izveidei, konfiscēja.

Interesanti atzīmēt, ka Mičkēnā 1905. gadā ciemojies Rūdolfs Blaumanis un aicinājis Hermani Enzeliņu kā autoritatīvu zemnieku kustības vadītāju organizēt tautas sapulces. Tas varētu būt vēl viens logs, pa kuru paskatīties uz Ulmaņa un Enzeliņa sabiedriskajām aktivitātēm.

Hermaņa Enzeliņa mazmeita Olita Šmite savā viesistabā —sapostajā Mičkēnā

Tautas universitātes klausītāju vidū — šoreiz arī akadēmiķi

Runā Viktors Hausmanis. Pie lektores galda — Dr.habil.philol. Ingrīda Sokolova

Ja ikviens tik zemē sētu

Raženās darba dienas pēdējais cēliens — Mūrmuižā. Rudenīgie lietus mākoņi neļauj pilnam izbaudīt gleznaino dabas ainavu un palūkoties dzirnavezera spogulī. Toties pagastnams ir saposts un svētdienīgs, un te tāpat kā pazīstamā agronoma un mūziķa Paula Pētersona un rakstnieces un filozofes Zentas Mauriņas laikos notiek Tautas universitātes nodarbības, universitātes vadītāja, rakstniece, habilitētā filoloģijas doktore Ingrīda Sokolova pastāsta, ka atjaunotajā Mūrmuižas Tautas universitātē sācies desmitais mācību gads, pašlaik rit otrā sesija. Tiek minēti daudzi ievērojami zinātnes, kultūras un sabiedriskie darbinieki, kas te ciemojušies un lasījuši lekcijas. Arī pašlaik vadītājai blakus ir apgāda “Zvaigzne” prezidente Vija Kilbloka un grāmatu galdā var iegādāties jaunākās grāmatas.

Zinātņu doktore atgādina Mūrmuižas un Zentas Mauriņas saistību ar Endzelīnu—Enzeliņu dzimtu:

— Mauriņu ģimenei ar šo dzimtu bija sena draudzība. Grobiņas doktorātā, kur bieži notika koncerti un galvenais bauslis bija mīlestība pret cilvēku un dzīvi, viesojās arī komiltoņi Jānis Endzelīns un Ludis Bērziņš. Viņiem bija liela loma Zentas Mauriņas izglītības ceļā. Baidīdamās par savu slimo meitu, māte teica: “Tavas studijas ir ārprāts!” Bet Zenta 1921.gadā iestājās Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē un pēc tam — 1923.gadā — sāka studēt baltu filoloģiju. Ludis Bērziņš viņai pat palīdzējis uzrakstīt kursa darbu par Blaumaņa noveli “Nāves ēnā” un vēlāk aicinājis strādāt Rīgas Skolotāju institūtā. Savukārt Jāņa Endzelīna godadienā Zenta Mauriņa viņam pateicās kā savam skolotājam, valodas domātājam, kas latviešu tautu, šļupstošu bērnu, iemācījis pareizi runāt un saviem skolniekiem rādījis, ka jāiet savs ceļš paceltu galvu par spīti šķēršļiem, zaimiem un asiem vientulības vējiem. Profesora meita māksliniece Līvija Endzelīna nesen uzdāvinājusi Mūrmuižas universitātei brīnišķīgu Jāņa Rieksta 1925.gada fotogrāfiju, kur Zenta Mauriņa uzņemta profilā un izskatās kā grieķu dieviete, uz tās ir veltījums Endzelīnu ģimenei, izteikts ar vienu vārdu — “Pateicos!”

Sokolovas kundze izsaka domu, ka varbūt tieši Hermaņa Enzeliņa draudzīgās attiecības ar Kārli Ulmani izšķīra Mūrmuižas likteni 1934.gadā. Toreiz Latvijā tika slēgtas visas tautas universitātes, tikai Mūrmuižas universitāte varēja turpināt darbu.

Akadēmiķis Saulvedis Cimermanis nolasa lekcijas par Jāni Endzelīnu saistībā ar latviešu etniskās vēstures jautājumiem. ZA īstenais loceklis arheologs Ēvalds Mugurēvičs runā par valodniecības pētījumu svarīgo nozīmi vēstures un senvēstures studijās.

Jāņa Endzelīna mazdēls komponists un mūzikas zinātnieks Imants Zemzaris, kas kopā ar ģimeni un māmuļu Līviju Endzelīnu vasaras pavada vectēva iekoptajās “Nākās” iepretim Kokneses pilsdrupām, stāsta par jaunajiem asniem šajā jaukajā dabas stūrītī pie Pērses un Daugavas, kur vasaras mājas bija arī profesoriem Kārlim Ābelem un Ernestam Blesem. Tagad mājās atgriezusies dzīvība un uz ceļojošo veikaliņu pēc bonbongām iet viņu mazmazbērni.

Filoloģijas doktore Rasma Grīsle atceras, ka viņas māsa Antonija Mūrmuižā mācījusies vācu valodu, bet viņai pašai laimējies te būt tai reizē, kad Jānis Jaunsudrabiņš lasījis savu “Baltās grāmatas” tēlojumu par siļķēm.

Un tad ir dokumentālie kadri ar Zentas Mauriņas gudro un ļoti sirsnīgo acu skatienu un balsi.

Iztēles ainas ar Paulu Pētersonu pie klavierēm, ar Annas Brigaderes, Kārļa Skalbes, Lūcijas Garūtas, Elzas Stērstes ciemošanos šajā zālē uzbur profesors Valdis Jancis. Lūcijas Garūtas un Emīla Dārziņa mūzikas gaišums un smeldze vēl virmo gaisā, kad akadēmiķi kopā ar Tautas universitātes klausītājiem nodarbības nobeigumā dzied “Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu”.

Jā, kas gan izskaitīt tad spētu zelta kviešu krājumu!

Publikāciju sagatavoja

Aina Rozeniece un Andris Sproģis,

“LV” redaktori

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Ar šādu abonementu aicina pie sevis Mūrmuižas Tautas universitāte

Rasma Grīsle, Dr.philol.:

“Faktu un ētikas loma

Endzelīna spriedumos un —

vai to uzturam spēkā”

Līdzīgi kā Mērnieku laikos par Zemes griešanos vai negriešanos tāpat arī par valodas un valodniecības lietām var spriest no lielu, mazu vai itin ne no kādu zinību viedokļa. Spriedumi tad rodas dažāda svara. Endzelīna spriedumiem lietpratības ziņā ir vislielākais svars tāpēc, ka tie izriet no milzu zināšanām, no ārkārtīgi rūpīga pētnieciska darba un no cieņas pret patiesību pat sīkākos sīkumos. Tādēļ Endzelīna spriedumi nenovecos, lai gan rodas jauni, citādi spriedumi.

Piemēram, kāda profesore nesen (18.VII 97.) “Lauku Avīzē” par 16.gadsimta katechismiem saka tā: “Iespējams, ka rakstība katehismos bijusi visai pareiza, atbilstoša tā laika latviešu runai.”

Turpretī Endzelīns jau 1911.gadā, t.i., priekš 86 gadiem, sauc katechismu rakstību par “šausmīgu” (Darbu izlase (Di) II 364), un viņš ar apzīmējumiem nemēdz svaidīties. Tāpat vēlāk 1920.gadā Endzelīns raksta: “.. es nezinu, kurai otrai tautai vecākie rakstu pieminekļi ir ar tik šausmīgu rakstību un valodu, kādu atrodam vācu sarakstītos latviešu valodas vecākos tekstos” (Di III/1, 592).

Uz kāda pamata tas teikts? — Endzelīns vecākos tekstus (arī 1585.gada katechismu) ir statījis blakus vācu oriģinālam un izpētījis burtu pa burtam, meklēdams un arī atrazdams tur šo to derīgu valodas vēsturei (Di III/1, 565—570). Rakstību tajos Endzelīns vērtē, uzrādīdams faktus: “.. ar e burtu tur ļoti bieži apzīmē jebkuru īsu patskani galotnēs, dažkārt arī piedēkļos; .. netiek šķirts s no z, š no ž, c no dz, z no ž, ie no e un ē ..” (Di III/2, 248). — Bet pieminētajai profesorei, acīmredzot ne pētījušai, nedz nopietnus pētījumus iepazinušai, ir drosme teikt, ka tāda rakstība varētu būt atbildusi latviešu runai!

Tas par faktu lomu spriedumos. Vēl minēšu dažus Endzelīna izteikumus par zinātnieka pazīmēm, par inteliģences, sievišķības, drosmes un pieklājības izpausmēm vai pietrūkumu.

Reiz iejautājos, kāds cilvēks ir piemērots zinātniskam darbam. Endzelīns atbildēja: jāprot loģiski domāt un jābūt apzinīgam un inteliģentam. Mani drusku pārsteidza, kādu Endzelīns minēja neinteliģentuma izpausmes piemēru. Viņš nosauca personu, kas esot gan izdarījusi labus darbus, piemēram, lingvistiskā ģeografijā, bet esot neinteliģenta. Jo, piemēram, viņa izprasījusi no Endzelīna kādas parādības skaidrojumu un pēc tam to publicējusi kā savu. Apmēram to pašu no šās personas teicās pieredzējis arī Alfrēds Gāters. Nez vai viņš tāpat to sauktu par neinteliģentumu. Varbūt tomēr, jo sakām taču “ gudrs blēdis”, bet nevedas teikt “ inteliģents blēdis”, jo abi vārdi šķiet pretrunīgi. Jēgumam inteliģents ir arī ētiska nokrāsa, vismaz Endzelīna uztverē.

Par zinātnieku vai par valodnieku Endzelīns nebūt nesauca valodniecības laukā katru, pat ne katru ar profesora nosaukumu titulētu personu. Tā par kādu okupācijas laika karjēristu, tagad jau nelaiķi, Endzelīns teica: “Tāds profesors .. no viņa var iznākt, bet zinātnieks viņš nekad nebūs.”

Gandrīz kā anekdotu man ir atstāstījuši padomju funkcionāra un Endzelīna dialogu. Funkcionārs Endzelīnam saka: “Aiciniet mājā valodnieku B.!” Endzelīns atsaka: “Es tāda valodnieka nepazīstu.” Funkcionārs: “Kā, jūs nepazīstat profesoru B.!?” Endzelīns: “Jā, profesoru B. gan es pazīstu.”

Ar lietpratēja aci Endzelīns pamanīja zinātnieka garu un spējas arī pavisam netitulētu cilvēku, piemēram, Eduarda Brenča un Kārļa Pētersona rakstos. Endzelīns 1914.gada recenzijā (Di II 705—710) abus vērtē, par Pētersona rakstu zīmīgi teikdams:

“Tur atrodam daudz etnogrāfiska materiāla, uz kuru var droši paļauties; tīri prieks redzēt, ar kādu zinātnisku sajūtu autors atturas no liekas un aplamas spriedelēšanas, kurpretim mūsu dažādo diletantu rakstos tā ir galvenā lieta.”

Šie vārdi šķiet varen vērā liekami joprojām. Jo okupācijas laikā tādu spriedelēšanu tieši prasīja un ieaudzināja. Piemēram, marrisma laikā Endzelīnam sīvi pārmeta darbošanos “ar tukšām valodas skaņām un formām” un pamācīja, ka “atsevišķu valodas skaņu un formu pārvērtības aplūkojamas kopsakarā ar tām sociāli ekonomiskajām un politiskajām pārmaiņām, kādas pārdzīvojusi sabiedrība” (Padomju Jaunatne 14. IV 50.).

Kad Jānis Niedre bija publicējis stāstu “Studente Rasma” (Karogs 1950. III 199—210), kur par “vienīgi pareizo — jauno zinātni” dedzīgā komjauniete Rasma ved pie prāta veco profesoru, kam izteiksmīgs uzvārds Izdedzis , Endzelīns man teica: “Tur es neesmu minēts, bet domāts.”

Endzelīna paša izteiksme arvien bija īsa, kodolīga un skaidra. Viņš necieta liekvārdību.

Endzelīna spriedumos reizēm zemtekstā izpaudās ētika, kādu viņā bija dēstījuši ļoti dievbijīgie vecāki un skolas. Reiz viņš teica: “Mana māte bija ļoti sievišķīga.” Kad gribēju zināt, kā viņas sievišķība izpaudusies, Endzelīns atbildēja: “Līdzjutībā un rūpēs par citiem.” (Diez vai šai ziņā arī tiek tagad mērītas dažādās “mises” skaistuma konkursos?)

Citreiz Endzelīnam kāds ciemiņš stāstīja, ka paziņa teicies redzējis gan, ko kabatzagļi apstrādā, bet esot klusējis — baidījies iejaukties. Tad Endzelīns nodziedāja pantiņu no Tērbatas studentu dziesmas:

“Wer die Wahrheit weiss und sagt sie nicht,

Der ist Fūrwahr ein erbärmlicher Wicht”

(kas patiesību zin, bet nesaka, tas tiešām ir nožēlojams cilvēciņš).

Endzelīnam piemita īsta zinātnieka drosme — gan atklāti uzrādīt un labot savu kļūdīšanos, kad tāda gadījusies, gan drosme aizstāvēt varasvīru slāpētu patiesību. Bet viņš kādā polemikā ir atzinies viena paveida drosmes trūkumā, sacīdams: “.. man nav neapskaužamās drosmes spriest par lietām, kuras es pilnīgi nepārzinu” (Di III/1, 127).

Un beidzot par pieklājību. Endzelīns 1914.gada rakstā saka:

“Elementārā pieklājība prasa, lai polemikā pareizi atstāstām sava pretinieka domas” (Di II 538).

Šāds uzskats daudziem laikam šķiet galīgi novecojis. Jo netrūkst autoru, kas, nemaz nejuzdamies nepieklājīgi, sagroza sava pretinieka domas uz nebēdu, ne vien tās saviem vārdiem atstāstīdami, bet pat tieši citēdami. Te varētu minēt daudzum daudz piemēru. Iztiksim ar vienu. — Kāds juridiski izglītots Endzelīna etimoloģiju labotājs, smalks un smaidīgs kungs, sava oponenta teikumu, pēdiņās citēdams, ar nelielu operāciju sagroza: viņš vārdu secinājums (oponents ir pieminējis ļaužu aplamu secinājumu) pārtaisa par secināms . Tādējādi teksta sagrozītājs pats oponentam uzmāc aplamību, ko pats tad pamācīgi labo (Karogs 1994. V 158). Viņa pieklājība un viņa ētika tā rīkoties ļauj.

Turpretī Endzelīna ētika neļauj no pieklājības atšķelt godīgumu. Tas liegts arī latīņu teicienā: Decærum ab honesto non potest separāri.

Vēl piebilde. — Es te visnotaļ saku vienkārši Endzelīns . Tāpat dara Amerikas žurnāls Language (1951.g. recenzijā). Jo Endzelīna uzvārdam blakus nobāl un šķiet lieki visi tituli.

Runa Latvijas ZA “Letonikas” sēdē Valmierā 1997.gada 4.oktobrī

Melita Stengrēvica, Dr.philol.:

Brīnišķīgi mirkļi

lielas personības tuvumā

Grīsles kundze savas interesantās runas nobeiguma daļā jau pieskārās mūsu lielā zinātnieka akadēmiķa Jāņa Endzelīna personībai. Un es šādā aspektā gribētu turpināt. Diemžēl es sevi nevaru saukt par Endzelīna skolnieci, jo augstskolā mācījos angļu filoloģijas nodaļā. Un, būdama studente, gandrīz kā brīvklausītāja gāju latviešu filoloģijas nodaļā klausīties profesora Endzelīna propedeitikas kursu.

Man ir prātā kāds ļoti jauks fragments. Kaut arī “Cīņa” bija kompartijas laikraksts, mēs propedeitikas kursā šajā laikrakstā meklējām un, protams, arī atradām ļoti lielā daudzumā valodas kļūdas. Mums tas bija tāds mājas uzdevums — profesors vienmēr aicināja vienu studenti sagatavot “Cīņas” eksemplāru nodarbībām, bija arī jāsēž profesoram blakus uz katedras un jāuzrāda šis savs mājas darbs. Reiz šī laime krita arī man. Es ārprātīgi drebēju. Profesors to pamanīja. Es laikam nekad neaizmirsīšu, ar kādu mīļu smaidu viņš pagriezās pret mani un jautāja, kāpēc es tā drebu. Un ar to pašu man drebulis pārgāja.

Pēc tam man gadiem ilgi ar profesoru nebija nekādas saskares. Bet tā kā 1952.gadā es sāku strādāt Valodas un literatūras institūtā par zinātnisko sekretāri, tad uz diezgan gariem gadiem mana saskare ar profesoru kļuva stipri ciešāka. Toreiz institūtā bija divas daļas: literatūras daļa un valodas daļa. Profesors Endzelīns bija šīs valodas daļas vadītājs. Iegriezies institūtā, katram valodas daļas darbiniekam profesors jautāja, kādas viņam radušās problēmas, kādi viņam būtu radušies darba jautājumi. Jo profesors nekādi nevarēja iedomāties, ka var cilvēks strādāt valodniecībā un viņam nav radušās nekādas problēmas, ka viņam nebūtu nekā, ko jautāt, ka viņam nebūtu nekā, ko viņš vēlētos ar profesoru Endzelīnu pārrunāt. Tajā pašā laikā profesors Endzelīns gaidīja, lai katrs jautātājs iepriekš tomēr būtu centies iepazīties ar šo jautājumu, par ko gatavojas runāt, jelkādos pieejamos avotos. Ja izrādījās, ka atbildi uz jautājumu varēja atrast viņa “Latviešu valodas gramatikā” vai, ja jautājums bija par leksiku, atbildi varēja atrast Endzelīna rediģētajā un papildinātajā Mīlenbaha vārdnīcā, tad profesors diezgan neiecietīgā tonī teica: “Konsultējiet Mīlenbahu” vai “Paskatieties manā gramatikā, tur tas ir!”

Vēl par profesora ārkārtīgi augsto zinātnieka ētiku.

Es biju, īsi sakot, skuķe, zinātnē absolūta nulle. Bet iedomības man netrūka. Un bija reize, kad profesors nejutās pietiekami spirgts, lai nāktu uz institūtu. Bet bija paredzēts vienas institūta aspirantes kandidāta eksāmens. Tā kā es tajā laikā biju zinātniskā sekretāre, man bija šī kandidāte jāpavada pie profesora uz viņa dzīvesvietu un man bija jāraksta tur tie dokumenti. Un, lūk, eksāmena gaitā profesors papildināja aspirantes atbildi, minot vienu gotu formu. Tagad man tādas dūšas vairs nebūtu, bet toreiz es teicu profesoram: “Nav īsti precīzi, mēs to formu neanalizējam.” Profesors Endzelīns uz mani paskatījās un neteica ne vārda. Eksāmens beidzās ļoti veiksmīgi, aspirante dabūja labu vērtējumu. Kad mēs izgājām uz ielas, tad viņai burtiski drebēja balss, viņa teica: “Kā tu kaut ko tādu iedrošinājies, tas taču varēja negatīvi ietekmēt manu vērtējumu?” Nekas tamlīdzīgs nenotika! Bet notika gan kas cits. Nākamajā reizē, kad profesors ieradās institūtā, viņš pienāca pie mana galda un teica: “Komiltone (tā viņš mūs uzrunāja), par to gotu formu jums bija taisnība, es pārbaudīju, es biju kļūdījies.” Tāds bija profesors Endzelīns kā zinātniska personība, kāds viņš ir palicis manās atmiņās.

Un varbūt kaut ko vēl mazuliet — tādu tīri personisku.

Gadiem ejot, profesora fiziskie spēki, dabiski, gāja mazumā. Un viņš vairs institūtā ierasties nevarēja. Tā kā bija sākusies, varbūt es drīkstētu teikt, mūsu sadarbība vārdnīcu sektorā, bija nomainījusies institūta struktūra, es bieži devos pie profesora uz mājām. Un tās bija brīnišķīgas reizes, brīnišķīgas ciemošanās. Un arī nopietnu sarunu reizes. Man ir ļoti palicis prātā, ka profesors nekad mani neizlaida nepacienājis. Viņam bija tāda visa mūža mājkalpotāja, Kristīne vārdā. Viņš Kristīnei vienmēr deva rīkojumu vai lūgumu mani pacienāt. Un viens no tiem cienastiem bija, toreiz piecdemitajos gados tas bija milzīgs kārums, — Meksikas ananasu konservi. Nu garšīgi gan. Jo es dabiskā veidā ananasu vispar nebiju ēdusi.

Vasaras profesors pavadīja savā vasaras mītnē Koknesē, savā “Nākā”. “Nāka” vēl aizvien atrodas brīnišķīgā vietā, vienīgi Koknese, kā zināms, nav vairs tāda, kāda tā kādreiz bija. Tais gados savukārt vasaras atvaļinājumus es pavadīju Secē. Un katru trešdienu es cēlos pāri pār Daugavu un devos apciemot profesoru Endzelīnu. Viņš sēdēja un jau gaidīja mani, pie mājām bija tāda skaista terase, tur viņš mani gaidīja, jo redzēja mani jau pa vārtiem ienākot. Tās bija brīnišķīgas trešdienas, kurās vienmēr galdā bija svaigs lauku piens, lauku rupjā maize un arī ievārījums. Tas bija dievīgi. Kad devos mājup, profesors mani vienmēr pavadīja līdz mājas vārtiem, pa ceļam nogriezdams vienu no sava dārza krāšņajām rozēm. Tad es īsti izjutu, cik ļoti daudz profesorā bija tīri cilvēciska siltuma, cik ļoti viņš ilgojās pēc cilvēciskas draudzības. Un cik lielu draudzību viņš sniedza man, toreiz vēl, jāsaka, pilnīgi absolūtai iesācējai valodniecībā.

Un, nav pareizi teikt — laimīga, tomēr jūtos gandarīta par to, ka man bija iespēja pie profesora būt viņa šīszemes dzīves pēdējā dienā. Jo es tajā dienā uz Koknesi aizvedu viņa ilggadējo ārstu profesoru Rudzīti. Un tā kopā ar viņa meitu mākslinieci Līviju Endzelīnu un profesoru Rudzīti mēs bijām pie profesora tai dienā, kad sākās jau viņa mūžības taka. Viņš ar mums vairs nerunāja, bet es domāju, ka viņš juta mūsu klātbūtni un juta mūsu mīlestību.

Pēc ieraksta diktofonā

Runa Latvijas ZA “Letonikas” sēdē Valmierā 1997.gada 4.oktobrī

“Latvijas Vēstneša” redakcijas rīcībā ir arī akadēmiķu Saulveža Cimermaņa un Ainas Blinkenas, akadēmijas goda locekļa Konstantīna Karuļa un Valmieras rajona valsts kultūras inspektores Anitas Apines referāti, kas arī tiek gatavoti publicēšanai

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!