Ministru prezidents Guntars Krasts Vidzemes augstskolas pasniedzējiem un studentiem:

Godājamie Vidzemes Augstskolas pasniedzēji un studenti!

Ir mazliet nokavēta iespēja apsveikt jūs ar jaunā mācību gada sākumu. Taču es ceru, ka nav novēlots īstais brīdis, lai runātu ar jums par studējošās jaunatnes īpašo lomu Latvijas valsts kopumā. Kas, domājot par jaunatni, šobrīd šķiet vissvarīgākais — no mana viedokļa? Tā ir jaunatnes intelektuālā attīstība un straujāka integrācija valsts sabiedriski politiskajā dzīvē. Starp citu, ne vien šajā, bet arī citās jomās valsts intereses un atsevišķu cilvēku personiskās intereses sakrīt daudz biežāk, nekā parasts uzskatīt, tikai bieži vien redzesloka šaurība traucē saskatīt šo interešu kopsakaru.

Iespējams, Ministru prezidentu sabiedrība uztver kā valsts “lielāko praktiķi”, kas pirmām kārtām atbildīgs par saimniecisko situāciju un iedzīvotāju labklājību. Kas, protams, ir pamatu pamats. Nav šaubu, tā tas arī ir. Turklāt tieši šai valdībai ir beidzot līdz galam jāīsteno izglītības finansēšanas sistēmas reforma un atbilstoši reālajam pieprasījumam darba tirgū jāprecizē valsts pasūtījums profesionālajā izglītībā.

Taču es pārstāvu valdību, kas apņēmusies savas darbības laikā nākt klajā ar tādiem ilgi un pretrunīgi briedušiem, bet absolūti nepieciešamiem dokumentiem kā izglītības stratēģiskā programma, zinātnes un augstākās izglītības attīstības koncepcija. Vēl vairāk uzsverams ir tas, ka šī valdība, savus galvenos mērķus deklarējot, pirmajā vietā ir likusi demokrātijas attīstību, bez kuras pārējo mērķu īstenošana izrādītos visai apšaubāma. Tās saimnieciskās reformas, kuru rezultātā Latvija var kļūt par attīstītu eiropeisku valsti, nav īstenojamas ne ar kādas stingrās rokas palīdzību. Tas īstenosies tikai valstī, kurā pilsonis ir iesaistīts sabiedriski politiskajā struktūrā un apzinās sevi kā brīvu personību, kas līdzdalīga šīs valsts attīstībā. Citāds ceļš mums var maksāt neatkarību. Naivi būtu spriest par valsts saimniecību, atraujot to no politikas.

Neizvirzot sev mērķi šajā uzrunā aptvert visus izglītības un jaunatnes problēmu aspektus, es tātad izvēlos šos divus principiāli svarīgos uzsvarus valsts un jaunatnes attiecībās — intelektuālā kapitāla vērtību un jaunatnes straujāku iesaistīšanos sabiedriski politiskajā dzīvē.

Nav šaubu, zināšanas tiešām būs noteicošais faktors mūsu valsts tālākajā virzībā, Latvijai integrējoties Eiropā. Tas būs galvenais kritērijs darba tirgū, garantija sekmīgai personīgo biznesa plānu īstenošanai, akadēmiskai un politiskai karjerai. Tā būs iespēja iekļauties internacionālajā, globālajā līmenī un panākt, lai tajā iekļautos arī Latvija kopumā, ne tikai atsevišķas zinātnes vai biznesa aprindu virsotnes. Mūsu tautas brīžiem gandrīz vai mazohistiskā pieķeršanās savai negribēšanai un nevarēšanai uztvert sevi kā pasaules sastāvdaļu liecina par to, ka tautas pašcieņa ir bīstami ievainota. Pašnorobežošanās te nebūs nekāds glābiņš. Jaunatne, kas, orientējoties uz pasaules līmeņa izglītību, uzlabos Latvijas intelektuālo vidi, līdz ar to uzlabos arī sabiedrības vairākuma noskaņojumu, ar savu reālo varēšanu ienesīs tajā daudz optimistiskākas notis. Intelektuālajam kapitālam uzkrājoties, pieaugs cieņa pret savu valsti, kultūru, samazināsies šī paralizējošā apdraudētības izjūta, bailes par savu identitāti. Šajā nozīmē var apgalvot — jaunatnei jāglābj Latvija.

Ekonomisko reformu gaitā mēs pakāpeniski nonāksim pie tā, ka garīgais darbs Latvijā tiks pienācīgi atalgots visās jomās. Pašlaik šis princips jau sācis īstenoties biznesā — te dažviet jūtams kvalificētu speciālistu trūkums pat ļoti respektējama atalgojuma gadījumos. Jāatzīst, ka izglītības sistēmā, zinātnē, veselības aprūpē un kultūrā garīgais darbs vēl nesaņem atbilstošu materiālu novērtējumu. Iemesls tam ir ne vien budžeta ierobežotība, bet arī konservatīvā darba apmaksas sistēma. Principiālais risinājums nav vidējā algu līmeņa ikgadēja sekošana cenu pieaugumu indeksiem. Risinājums ir — radīt diferencētu apmaksas sistēmu, kurā kritēriji ir zināšanas un radošs darbs. Mums tāda ir jārada, jo mēs nevaram atļauties kļūt par “donorvalsti” citām, vairāk attīstītām zemēm, pieļaujot, ka gaišākie prāti aizplūst no Latvijas.

Šeit īpaši minama būtu politoloģijas speciālistu loma.

Totalitārajā sistēmā, no vienas puses, viss bija politizēts līdz matu galiem, bet, no otras puses, cilvēka iesaistība, izpratne par valsts norisēm un spēja tās ietekmēt tika aizstāta ar piespiedu aktivitāti formālās organizācijās un butaforisku deputāšu slaucēju piesaisti. Rezultāts ir tāds, ka liela sabiedrības daļa joprojām nespēj apzināties savu reālo saistību ar valsts varu, nekādi neuztver sevi kā politikas subjektu un labāk ļauj jebkuram ar sevi manipulēt, nevis uzņemas kādu atbildību.

Otra acīm redzama postpadomju sabiedrības īpatnība ir profesionālu politiķu trūkums. Visu cieņu tiem, kas riskējuši šo vakuumu aizpildīt, taču demokrātijas tālākai attīstībai nepietiek ar saukli “Tauta dabū tādus valdniekus, kādus tā pelnījusi” vai retorisko jautājumu “Ar ko nākamais būs labāks par esošo?”.

Mācoties augstskolā, kuras priekšgalā ir rektors Jānis Ikstens, politologs, kura zinātnisko interešu lokā ir partiju sistēma un demokrātijas stabilitāte Latvijā, es ceru, studentiem šī valstij tik svarīgā problemātika nevar palikt vienaldzīga.

Te nav runa tikai par zinātnisku, analītisku pieeju politikai, tas nav arī tikai jautājums par sabiedrības politiskās kultūras līmeņa paaugstināšanos, ko var sekmēt izglītība. Es gribu apgalvot, ka jauniešiem — XXI gadsimta saimniekiem — ir ātrāk un noteiktāk jāsper solis pretī savai atbildībai.

Dažādos vēstures posmos jaunatnes sociālās integrācijas tempi ir atšķirīgi. Katrā ziņā padomju sabiedrībai ar senilo politbiroju priekšgalā nebija raksturīga strauja profesionālā un politiskā karjera, uzticēšanās jaunu cilvēku spējām. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā situācija ir mainījusies. Jauns cilvēks svarīgā amatā vairs nav rets izņēmums. Taču šī situācija, ko drīzāk radījuši spiedīgi apstākļi, nevis apzināta politika, nebūt nav tik ideāla.

Pirmkārt, tomēr ne vienmēr progress karjerā sakrīt ar progresu zināšanās. Pārmaiņu vilnis spēja uznest cilvēku augstāk par viņa līmeni, un izšķiroša nozīme ir tam, vai viņš savu enerģiju velta sevis pilnveidošanai vai tikai imitē kompetenci un autoritāti. Jāatzīst, ka darba — turklāt bieži vien visai atbildīga un ienesīga darba — savienošana ar mācībām dažkārt kļūst par negatīvu faktoru no mācību kvalitātes apgūšanas viedokļa. Jaunība nav tikai vērtība pati par sevi, lai cik iedvesmojoši liktos darba piedāvājumi, kur priekšroka tiek dota gados jaunākiem cilvēkiem — tā ir tikai iespēja, sabiedrība morāli kreditē šīs iespējas varbūtējo īstenošanos, intelektuālā kapitāla uzkrāšanos. Taču jauns nejēga neatšķiras ne ar ko no veca nejēgas.

Es nešaubos par to, ka studentu vidē, studentu zinātniskajā darbībā jau tagad dzimst tās idejas un priekšlikumi, kas principiāli ietekmēs mūsu valsts atīstību tuvākajā un tālākajā nākotnē. Tāpēc šodien vēlos uzticēšanos un cerības, ko saistu ar studējošo jaunatni. To apliecinot, iedibinu Ministru prezidenta prēmiju, kas tiks pasniegta labākajiem studentu zinātniskajiem darbiem par tēmu “Latvija XXI gadsimtā”. Uz prēmiju ir tiesīgs pretendēt ikviens Latvijas students. Prēmijas izsludināšanas finansiālais pamats, es ceru — tikai sēklas tiesa, ir 1000 latu, ko es ziedoju personīgi. Es būšu gandarīts, ja manu iniciatīvu šogad un turpmāk stimulēt studentu zinātnisko darbību atbalstītu arī tie, ieskaitot nākamos Ministru prezidentus, kuri izglītībā saskata Latvijas drošu pastāvēšanu XXI gadsimtā.

Pateicos par uzmanību!