ATSAUCĒ IETVERT:
Atmodas mākslinieces dialogi. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.09.1997., Nr. 232/235 https://www.vestnesis.lv/ta/id/44936
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ
Džemmas Skulmes personālizstāde “Dialogs”
skatāma Rīgas galerijā
“Centrs”
“Mūžīgi sevišķais augšup mūs ceļ” — ar lielā Raiņa muti mums saka
dižais Gēte. Tāds augšupvedošs spēks piemīt arī sievietēm, ko
aizvien jaunos domu un izjūtu lokos glezno Džemma Skulme,
nosaukdama tās par kariatīdēm.
Arhitektūrā par kariatīdi sauc sievietes statuju, kas atbalsta siju pārsegumu un izpilda balsta funkciju. Nosaukums nāk no grieķu mitoloģijas (Kārijas jaunavas), un mākslinieces piedāvātā saruna par sievietes sūtību un likteni arī šķiet tāda pārlaicīga — pāri un augstāk šimbrīdim un šodien.
Džemmas Skulmes “Kariatīdes” mūs atkal uzrunā galerijā “Centrs”, proti, Rīgas Krievu drāmas teātra vestibilā, kur iekārtota mākslinieces personālizstāde. Pēdējo gadu gleznas un akvareļus Džemma Skulme apvienojusi ar nosaukumu “Dialogs” — un tiešām skatītājs kļūst liecinieks radoša gara dialogam gan ar jau minētajām “Kariatidēm”, gan Velaskēza un Goijas pasauli, gan gluži ikdienišķām dzīves situācijām. Ja nu arī paši ļaujamies iesaistīties šai dialogā, nevar nemanīt to lielo gara enerģiju, kas strāvo no katras gleznas un visas plašās telpas kopā.
Kaut daža kariatīde šķiet pagurusi vai pat sabrukusi, no izstādes dveš spēks, ko nevar nesajust. Māksliniece, kas ar allaž tvirto domu un drošo stāju bija starp pirmajiem Atmodas lāpas nesējiem, savā dzimšanas dienā sev un mums visiem dāvina izstādi, kurā, ja labi ieklausās var sadzirdēt arī Mālera simfoniju, kas garu pacilā ar “mūžīgi sievišķā” nezūdošo spēku.
Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore
Foto: Arnis Blumbergs, “LV”