starptautiskie dokumenti

Darba kārtība 2000

(Agenda 2000)

Paplašināšanās iespējas

Turpinājums.

Sākums “LV” nr.223., 224

II. Principiālie jautājumi ceļā uz paplašināšanos (ietekmes izpēte)

Eiropas Padome Esenē lūdza Komisiju “detalizēti izanalizēt paplašināšanās sekas Eiropas pašreizējās stratēģijas un nākotnes attīstības kontekstā”. Komisija sagatavoja starpposma ziņojumu Eiropas Padomei Madridē, pievēršot uzmanību paplašināšanās priekšrocībām miera un drošības ziņā, kā arī ekonomiskā izaugsmē un attīstībā Eiropā kopumā. Tā norādīja uz konkrētām jomām, kur paplašināšanās būtiski ietekmētu Savienības stratēģiju. Ievērojot Eiropas Padomes lūgumu, šī analīze tika padziļināta, pievēršot īpašu uzmanību kopīgajai lauksaimniecības politikai un strukturālajām stratēģijām.

Šī darba rezultāti (skatīt COM 2000 2.sējumu) apliecina, ka Savienības paplašināšana, aptverot apmēram 25 valstis un 475 miljonus iedzīvotāju, dos ievērojamas politiskās un ekonomiskās priekšrocības un stimulēs Savienības stratēģiju, ja tiks izpildīti attiecīgi noteikumi.

Taču paplašināšana Savienībā radīs lielāku neviendabību, un rezultātā būs dažas sektoru un reģionu pielāgošanās problēmas. Tas varētu mazināt paplašināšanās doto guvumu un apgrūtināt turpmāko acquis izstrādi, ja netiks veikti atbilstoši sagatavošanās pasākumi.

Ir svarīgi pilnībā izmantot pirmspievienošanās periodu, lai nodrošinātu pretendentvalstu pienācīgu sagatavošanos līdzdalībai Savienībā. Tas prasīs ievērojamas investīcijas tādos sektoros kā vide, transports, enerģētika, rūpniecības pārstrukturēšana, lauksaimniecības infrastruktūra un lauku sabiedrība. Nepieciešamajiem fondiem būs jānāk no valsts un privātajiem avotiem pašās pretendentvalstīs, Savienībā un no citiem ārvalstu kapitāla sniedzējiem. Pretendentvalstīs vispār vērojams zems līmenis sociālajā sfērā, it īpaši valsts veselības aizsardzības, bezdarba, kā arī veselības un darba drošības jomās. Pārāk lēna šo līmeņu izlīdzināšana varētu apdraudēt likumdošanas paketes unitāro raksturu un, iespējams, izkropļot Vienotā tirgus darbību. Pastiprinātās pirmspievienošanās stratēģijas ietvaros būs nepieciešams atbalstīt izlīdzināšanas (pielāgošanās, adaptācijas) procesu.

1. Lauksaimniecība

Patlaban vairumā kandidātvalstu uz galvenajām precēm pastāv ievērojamas cenu starpības (zemākas cenas nekā ES). Labības sektorā tās svārstās no apmēram 10—30 procentiem graudaugiem, eļļu un proteīnu saturošām kultūrām, līdz 40—50 procentiem cukurbietēm (lai gan cukuram cenu starpība kopumā ir nedaudz mazāka), mājlopu sektorā — no 30—40 procentiem pienam un piena produktiem, līdz 35—45 procentiem liellopu gaļai. Relatīvi mazas ir cenu atšķirības gaļai, kas gūta barojot mājdzīvniekus ar graudaugiem (cūkgaļai un putnu gaļai). Dažiem augļiem un dārzeņiem pastāv ievērojamas cenu atšķirības (piem., līdz pat 80 procentiem tomātiem). Šajās valstīs var gaidīt turpmāku ražotāju cenu pieaugumu no šī brīža līdz nākamā finansiālo perspektīvu perioda vidum, kas mazliet samazinās cenu starpību, taču to nelikvidēs.

Līdz tam laikam, ja tiks veiktas ierosinātās reformas, cenu starpības graudaugiem un liellopu gaļai varbūt būs izzudušas. Sagaidāms, ka cukuram un piensaimniecības ražojumiem, kā arī dažiem augļiem un dārzeņiem 20—30 procenti vai lielākas cenu starpības pastāvēs vēl vidēji ilgā perspektīvā. Cukura un piena pārstrādes nozaru cenu tūlītēja saskaņošana šajās valstīs (t.i., pilnīga integrācija KLP, jau sākot ar pirmo dienu) nozīmētu ievērojamu izejvielu cenu kāpumu, vienlaicīgi saskaroties ar pilnu konkurences spiedienu no Vienotā tirgus puses. Kvotu ieviešana neitralizētu tendenci palielināt cukurbiešu un piena ražošanu augstāku cenu ietekmē. Tas varētu atstāt negatīvu ietekmi uz iekšzemes pieprasījumu, palielinot cukura un piensaimniecības produktu pārpalikumus šajās valstīs. Attiecībā uz dažiem augļiem un dārzeņiem tūlītēja integrācija KLP izraisītu līdzsvara zudumu tirgū.

Galvenais sektors kandidātvalstīs ar relatīvi lielu īpašumu vidējo lielumu, it īpaši aramkultūru sektorā, integrējoties KLP tirgus un cenu politikā, saskartos ar nosacīti nedaudzām problēmām. Mājlopu sektorā šāda integrācija noritēs ilgāk, ievērojot vēl nepieciešamās kapitāla investīcijas, pārvaldes pārstrukturēšanu un reorganizāciju. Dažās kandidātvalstīs daudz mazāka fermu vidējā lieluma dēļ lauksaimniecības struktūras ir vājākas.

Visās valstīs pārstrādes sektoros nepieciešams veikt lielus pārstrukturēšanas un modernizācijas pasākumus, tai skaitā pirmajā pārstrādes stadijā, lai gan šīs valstis ar nosacīti lielām ārvalstu investīcijām pārtikas pārstrādē varētu likties attīstītākas. Sagaidāms, ka ieejot Vienotajā tirgū, pielāgošanās radītais spiediens uz Centrāleiropas un Austrumeiropas pārtikas rūpniecību būs liels, it īpaši tajās nozarēs, kurās gaidāms izejmateriālu cenu pieaugums, un valstīs ar vāju galveno sektoru.

Fermu sektora un lauksaimniecības pārtikas nozares vājums un gaidāmās cenu izmaiņas rada nepieciešamību vairumam pretendentvalstu paredzēt pārejas periodu, kura ilgums būtu atšķirīgs attiecīgā valstī. Šāds pārejas periods ļautu mīkstināt cenu izlīdzināšanas šoku un izvairīties no pretendentvalstu pārstrādes nozares pakļaušanas pārmērīgai konkurencei. Visos gadījumos šī perioda laikā nebūs vajadzības sniegt tiešu ienākumu atbalstu, kāds izriet no 1992. gada KLP reformas. No otras puses, pretendentvalstīm jābūt spējīgām saņemt palīdzību savu lauksaimniecības un pārstrādes struktūru attīstībai, lai tās pakāpeniski sagatavotu pilnīgai integrācijai kopīgajā lauksaimnieciskajā tirgū.

2. Saliedētības politika

Turpmāka ekonomiskās un sociālās saliedētības atzīšana, kas izriet no šī dokumenta pirmās daļas, paredz, ka, sākot ar iestāšanās brīdi, jaunās dalībvalstis pakāpeniski un, ņemot vērā to apguves iespējas, gūs labumu no kopīgā finansējuma Savienības strukturālo stratēģiju ietvaros. Tādējādi būtu iespējams, ka nākamā finansu perspektīvu perioda beigās (2000.–2006.) finansu pārvedumi no strukturālajām stratēģijām būtu samērojami ar tiem līdzekļiem, kas tiek piešķirti Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas atpaliek savā attīstībā.

Ir ļoti svarīgi iepazīstināt pretendentvalstis ar strukturālo stratēģiju principiem un procedūrām, lai pirms pievienošanās Savienībai tās sagatavotu Savienības strukturālo stratēģiju pakāpeniskai ieviešanai. Šādā nolūkā pastiprinātas pirmspievienošanās stratēģijas kontekstā pretendentvalstīm būtu jāgūst labums no pirmspievienošanās periodā sniegtās palīdzības, lai tās varētu sagatavoties.

Tāpat arī jāatzīmē, ka augstajam kopīgā finansējuma līmenim no Saliedētības fonda (85%) būtu jāļauj jau no pievienošanās sākuma, ievērojot konverģences programmas pastāvēšanu, finansēt svarīgus projektus tādos sektoros kā vide un transporta tīkli, kam ir izšķiroša nozīme integrācijā Savienībā.

3. Vienotā tirgus ieviešana

Pilnībā funkcionējošais Vienotais tirgus jaunajām dalībvalstīm ir ārkārtīgi svarīgs, jo tas piedāvā izaugsmes un darba potenciālu. Tādēļ arī ir svarīgi vēl pirms pievienošanās ar īpašas procedūras palīdzību ieviest visus elementus, kas noteikti Baltajā grāmatā par Vienoto tirgu. Vienīgi tad ir iespējama pilnīga vienotā tirgus ieviešana bez robežpārbaudēm.

Iespējamām grūtībām, kas saistītas ar lauksaimniecības produktu tirdzniecību vai brīvu strādnieku un personu pārvietošanos, kopumā nevajadzētu kavēt kandidātvalstis pilnībā veikt pasākumus, kas paredzēti Baltajā grāmatā robežpārbaužu atcelšanas sakarā.

4. Vides standartu ieviešana

Vide paplašināšanās procesā ir būtiska problēma: lai gan Savienības vides noteikumu un standartu pieņemšana ir svarīga, nav sagaidāms, ka kāda no kandidātvalstīm tuvākajā nākotnē spēs pilnībā pieņemt acquis , ņemot vērā to pašreizējās ekoloģiskās problēmas un nepieciešamību pēc apjomīgām investīcijām.

Šīs problēmas ir daudz nopietnākas par tām, ar kurām saskaras pašreizējās dalībvalstis. Pārrāvuma saglabāšanās starp vides aizsardzības līmeņiem esošajās un jaunajās dalībvalstīs izkropļotu Vienotā tirgus funkcionēšanu un novestu pie protekcionistiskas reakcijas. Šāda situācija ietekmētu Savienības spēju pilnveidot savu vides politiku.

Taču efektīva Savienības vides standartu ieviešana, līdztekus svarīgiem likumdošanas un administratīviem pasākumiem, radītu nepieciešamību veikt apjomīgas investīcijas desmit pretendentvalstīs. Šādus investīciju līmeņus nacionālie budžeti nevarētu saglabāt pat ilgā laika periodā. Savienība līdz paplašināšanās brīdim nespēs nosegt radušos finansiālo pārrāvumu. Taču investīcijas acquis pieņemšanai ir viena no pastiprinātās pirmspievienošanās stratēģijas prioritātēm, un veido pamatu Phare programmas pārorientācijai.

Šo acīmredzamo strupceļu var atrisināt divējādā veidā:

— Partnerībā ar Savienību jāizstrādā reālistiskas nacionālās ilgtermiņa stratēģijas pakāpeniskam sekmīgam pievienošanās posmam, un tās jāsāk īstenot visās pretendentvalstīs pirms to pievienošanās Savienībai, it īpaši risinot ūdens un gaisa piesārņojuma problēmas. Šīm stratēģijām jānosaka galvenās prioritātes jomas un mērķi, kas sasniedzami līdz pievienošanās datumiem, kā arī grafiki turpmākai pilnīgai saskaņošanai; izrietošās saistības jāietver pievienošanās līgumos. Visas jaunās investīcijas jāsaskaņo ar acquis .

— Šo stratēģiju atbalstam jāmobilizē svarīgi iekšzemes un ārvalstu finansu resursi, it īpaši privātajā sektorā. Savienība spēs dot tikai daļēju ieguldījumu.

5. Transports

Būs jāveic ļoti svarīgas investīcijas pretendentvalstu transporta infrastruktūrā, lai izvairītos no pieaugošo plūsmu radītajiem sastrēgumiem un ļautu pilnībā izmantot integrācijas priekšrocības. Transporta infrastruktūras attīstība var kļūt par nozīmīgu prioritāti arī pašām pretendentvalstīm. Investīciju nepieciešamība transporta infrastruktūrai būs ļoti liela, un nozīmīgu daļu nāksies finansēt no citiem avotiem, nevis no nacionālajiem budžetiem. Ievērojams atbalsts no Savienības būs vajadzīgs ar VET saistītajiem (transporta) koridoriem.

Sekmīgai paplašināšanās norisei būs nepieciešama Savienības drošības un citu tehnisko normu pilnīga pārņemšana. Kopumā dalībniecēm jābūt gatavām segt izdevumus, kas saistīti ar pakāpenisku pielāgošanos, ietverot flotes pamatīgu atjaunināšanu. Taču īpaši pasākumi var būt nepieciešami dzelzceļa sektorā, lai rosinātu labvēlīgu modālu attīstību, ievērojot kopējās transporta politikas nostādnes, un lai tiktu galā ar pārstrukturēšanās radītajām sekām.

6. Kodoldrošība

Kodolrūpniecība vidēji ražo 30 procentus no pretendentvalstīs patērētās elektrības, dažās valstīs līdz pat 80 procentiem. Vairums spēkstaciju tika uzceltas, izmantojot padomju tehnoloģiju, un neatbilst starptautiskajām drošības prasībām.

To vienkārša slēgšana nav risinājums, jo ne visas rada vienādu risku un izmaksas, kas saistītas ar alternatīvu enerģijas nodrošinājuma ieguvi, būtu ārkārtīgi augstas. Vairākas pretendentvalstis jau sākušas celt jaunas kodolspēkstacijas, kuras tās uzskata par vislētāko veidu, kā apmierināt enerģijas pieprasījumu un ļautu tām kļūt neatkarīgām enerģētikas sektorā.

Savienībai ir jāaizsargā savu pašreizējo un nākamo pilsoņu dzīvība un veselība. Tas paredz pretendentvalstu sadarbību to centienos panākt savu kodoldrošības līmeņu atbilstību starptautiskajām prasībām saskaņā ar G7 pieeju kopš 1992. gada, kas nosaka:

— Tur, kur tiek izmantotas rietumu modeļa kodolspēkstacijas (Rumānijā un Slovēnijā), norises jākontrolē, lai nodrošinātu darbības atbilstību attiecīgajām drošības prasībām. Nepieciešamības gadījumā var tikt sniegta tehniskā palīdzība.

— Tur, kur var uzlabot to padomju modeļa kodolspēkstaciju drošību, kas jau darbojas vai tiek celtas, lai tās atbilstu starptautiskajām drošības prasībām, 7–10 gadu laikā pilnībā jāīsteno modernizācijas programmas. (Tas attiecas uz Dukovaniem un Temeliku Čehijas Republikā, Paksu Ungārijā un noteiktiem blokiem Bohunicē un Mohovcē Slovākijā, un Kozlodijos Buglārijā).

— Jāievēro grafiki, par ko ar zināmiem noteikumiem vienojušās attiecīgās valdības attiecībā uz to bloku slēgšanu, kurus nav iespējams modernizēt (tas attiecas uz Bohunici Slovākijā, Ignalinu Lietuvā un noteiktiem blokiem Kozlodijos Bulgārijā).

— Līdztekus jāveic steidzami uzlabojumi, kurus pieprasa starptautiskie eksperti.

Spēkstaciju slēgšanas saistības, kuras uzņēmās Bulgārija un Lietuva apmaiņā pret ERAB / Kodoldrošības fonda sniegtajiem aizdevumiem, tika pakļautas zināmiem noteikumiem. Kodoldrošības fonda līgums, kuram 1993. gadā pievienojās Bulgārija, noteica, ka attiecīgie četri bloki Kozlodijos slēdzami, tiklīdz kļūs pieejami citi norādītie enerģijas avoti. Nepieciešamais darbs bija jāveic līdz 1998. gada beigām; tā kā šis grafiks ir mainījies, patlaban tiek uzskatīts, ka 1. un 2. bloku varētu slēgt 2001. gadā, bet 3. un 4. bloku — 2001./2002. gadā. Kodoldrošības ziņojuma līgums, kas 1994. gadā tika noslēgts ar Lietuvu par divu bloku slēgšanu Ignalinā, noteica, ka pirmais bloks slēdzams 1998. gadā, bet otrais — 2002. gadā; taču to darbību varētu pagarināt līdz 2004. gadam un, vēlākais, 2008. gadam, ja tiek ievēroti noteikti kritēriji.

Slovākija vēl nav uzņēmusies nekādas starptautiskās saistības attiecībā uz divu reaktoru slēgšanu Bohunicē, taču 1994. gadā valdība pieņēma rezolūciju, saskaņā ar kuru šie reaktori ir jāslēdz līdz, vēlākais, 2000. gadam, ja divi jaunie bloki, kas tiek celti Mohovcē, līdz tam laikam jau būs sākuši komerciālu darbību.

Pēc iespējas ātrāk jāpanāk vienošanās starp institūcijām, kas sniedz finansiālu atbalstu, un ikvienu no ieinteresētajām valstīm par praktiski iespējamā datuma noteikšanu attiecīgo kodolspēkstaciju slēgšanai un par atbalsta programmu, kas padarītu to slēgšanu iespējamu. Šīs programmas jāizstrādā ERAB kopā ar PHARE, EURATOM un Pasaules banku, kas koordinētu darbību.

Šāda koordinācija jānodrošina visiem palīdzības un modernizācijas projektiem, ievērojot nepieciešamo līdzekļu apjomu (apmēram 4–5 miljardi ekiju galvenajiem projektiem desmit gadu laikā), Savienība spēs dot tikai daļēju ieguldījumu.

Savienībai cieši jāsadarbojas ar attiecīgo valstu drošības institūcijām, lai radītu kodoldrošībai labvēlīgu klimatu, un jāatbalsta to neatkarība iepretim politiskajām varas iestādēm.

7. Brīvība, drošība un taisnīgums

Tieslietas un iekšlietas tika iekļautas Savienības darba kārtībā līdz ar Māstrihtas līguma stāšanos spēkā. Amsterdamas vienošanās nodod dažas no šīm jomām Kopienas kompetencē un pastiprina sadarbību palikušajās trešā pīlāra jomās. Vēl jo vairāk, tā integrē līgumā par Eiropas Savienību Šengenas vienošanos. Visas pretendentvalstis ir dažādās pakāpēs saskārušās ar problēmām, kas saistītas ar cīņu pret organizēto noziedzību, terorismu, sieviešu un narkotiku kontrabandu.

Ārējo robežu kontrole un starptautisko normu ievērošana tādās jomās kā patvērums, vīzas un imigrācija, problēmu paplašina. Dažu pretendentvalstu ģeogrāfiskais stāvoklis pakļauj tās riskam iemantot problēmas no saviem kaimiņiem.

Šo faktoru ietekme uz pašreizējo Savienību ir jau acīmredzama. Taču Savienības paplašināšanās dod iespēju efektīvāk risināt kopīgās problēmas šajās jomās, kas ietekmē gan pašreizējo Savienību, gan pretendentvalstis.

Dažas pretendentvalstis jau agri uzsāka mērķtiecīgas reformas šajā jomā. Citas ir aizkavējušās valdības maiņu dēļ. Kopumā to panākumi tiesiskajā jomā un praktiskajā izpildē ir ļoti atšķirīgi. Taču vienojoša iezīme ir apmācības un pieredzējuša darbaspēka trūkums.

Arī te institūciju izveide pirmspievienošanās periodā būs ārkārtīgi svarīga.

8. Robežstrīdi

Paplašināšanai nevajadzētu radīt robežkonfliktu importu. Pievienošanās perspektīva darbojas kā spēcīgs stimuls attiecīgajām valstīm atrisināt jebkādus robežstrīdus. Šajā ziņā ietekmīgs bijis arī Stabilitātes pakts, kuru Savienība ierosināja laika posmā no 1994. gada maija līdz 1995. gada martam. Šodien pretendentvalstu vidū vēl jāatrisina vairāki mazāk samilzuši strīdi.

Strīds starp Ungāriju un Slovākiju par dambi uz Donavas tiek izskatīts Starptautiskajā justīcijas tiesā, kamēr jūras robežas jautājums starp Lietuvu un Latviju ir atrisinājuma stadijā. Dažām pretendentvalstīm ir arī neatrisināti strīdi ar trešajām valstīm. Komisija uzskata, ka pirms pievienošanās pretendentvalstīm būtu jāpieliek visas pūles, lai atrisinātu jebkuru nenokārtotu robežstrīdu savā starpā vai ar trešajām valstīm. Ja tas netiks izdarīts, tām jāpiekrīt nodot strīdu izskatīšanai Starptautiskajā justīcijas tiesā.

Jebkurā gadījumā visām kandidātvalstīm pirms pievienošanās sarunu pabeigšanas ir jāapņemas bez ierunām pakļauties obligātai jurisdikcijai, tai skaitā Starptautiskās justīcijas tiesas iepriekšējam lēmumam par jebkuru šāda rakstura pastāvošu vai nākotnē iespējamu strīdu, kā to izdarījušas Ungārija un Slovākija iepriekšminēto domstarpību gadījumā.

9. Kopienas noteikumu piemērošana

pirms iestāšanās Savienībā

Pretendentvalstīm jāievēro saistības, ko tās uzņēmušās PTO un EDSO ietvaros. Taču starp Savienību un noteiktām pretendentvalstīm bijusi virkne strīdu gadījumos, kad pēdējās nostādījušas starptautiskos noteikumus, tādus kā vislielākās labvēlības režīms vai noteiktas tirdzniecības vienošanās, augstāk par Eiropas līgumu noteikumiem un savām dalībvalsts saistībām nākotnē. Šāda pieeja ir pretrunā ar acquis pakāpeniskās pieņemšanas garu. Padziļinot pirmspievienošanās stratēģiju, būtu jāietver šo problēmu risinājumu meklējumi.

Ir arī nepieciešams vēl pirms pievienošanās ieviest atsevišķus Kopienas noteikumus par konkurenci un valsts palīdzību. Tas nozīmē, ka Komisiju jālūdz apstiprināt vai jebkurā gadījumā sniegt konsultāciju par valstiskiem lēmumiem, kurus pretendentvalstīs pieņem varas iestādes.

Turpmāk — vēl