Ebreju intelektuāļi

un zinātnieki Latvijā

Akadēmiķis prof. Jānis Stradiņš

Tēmas izvēli lielā mērā noteica tas, ka prāvāko sava zinātniskā mūža daļu man ir laimējies strādāt Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, kuru dibināja un 18 gadus vadīja mans neaizmirstamais skolotājs akadēmiķis Solomons Hillers. Daudzus gadus institūts bija pats progresīvākais Latvijā, tajā strādāja ne mazums ebreju, ar kuriem es sadarbojos gan profesijas gaitās, gan arī iedraudzējos. Draugu skaitā gribu minēt Ābramu Iciku (Mitju) Špunginu, vēlāk — Haima Veicmaņa institūta Izraēlā darbinieku, kurš bija izstaigājis visus Rīgas geto moku ceļus, saglabājot cilvēcību, bet vēlāk aktīvi piedalījies ebreju nacionālajā atmodā Latvijā sešdesmitajos gados. Liekas, 1967. gadā viņš man izrādīja bijušo geto, stāstīja prātam neaptveramas epizodes (vēlāk viņš uzrakstīja par to grāmatu), pēc tam deva lasīt literatūru par ebreju tautas vēsturi. Mani ietekmēja Izraēlas ģenerālprokurora runa Eihmaņa prāvā, kur tika raksturots ebreju izcilais devums pasaules kultūrā, apgalvots, ka 20 procenti Nobela prēmijas laureātu zinātnē esot ebreju izcelsmes. Šie iespaidi, kā arī saskares ar izciliem ebreju kolēģiem Maskavā, Harkovā, Ļeņingradā, Sverdlovskā, Kišiņevā un citur (to vidū bija slavenie zinātnieki A. Frumkins, J. Sirkins, J. Zeldovičs u.c.) mani bagātināja un lika šo to pārdomāt.

Ebreju loma Eiropas un pasaules kultūras attīstīšanā ir plaši raksturota, bet kā tie ietekmējuši atsevišķu nāciju un valstu, tajā skaitā mazo valstu, kā Latvijas, intelektuālo dzīvi? Domāt par to oficiālā antisemītisma vai ebreju tautības noliegšanas apstākļos nebija tik tradicionāli, tomēr centos krāt faktus, likt tos kopā, lai iesaistītu Baltijas vēsturiskajos procesos arī ebreju faktoru. Nepretendējot uz vispārinājumiem, telegrāfiskā stilā izklāstīšu dažus faktus un piemērus.

Latvija veidojās no “trim zvaigznēm”, trim atšķirīgiem kultūrvēsturiskiem novadiem — Kurzemes, Vidzemes un Latgales. Ebreji atnāca šurp pēc Livonijas valsts sabrukuma (1561), veidojoties Kurzemes hercogvalstij. Kaut arī oficiāli apmesties viņiem tur nebija ļauts, hercogi bija ieinteresēti ebreju tirgotāju, amatnieku, finansistu klātbūtnē. Tie iebrauca no Vācijas, arī no Holandes, runāja vāciski, bija vācu kultūras nesēji. Latgalē ebreji parādījās 17. gadsimtā, ieceļojot no Polijas, precīzāk — no Baltkrievijas un Ukrainas, īpaši pēc Bogdana Hmeļņicka sacelšanās. 18. gs. beigās Kurzemē dzīvoja kādi 9 tūkstoši, bet Latgalē — 3,7 tūkstoši ebreju. Vidzemē un Rīgā ebrejiem pastāvīgas apmešanās tiesības liedza gan zviedru, gan krievu vara, un tikai pēc 1840. gada tiem bija ļauts ierobežoti dzīvot Rīgas pilsētā; arī šurp nāca galvenokārt Polijas, taču vēlāk arī Vācijas ebreji. No poļu zemēm ieceļojušie ebreji runāja idiša žargonā, bija patriarhālāki un ortodoksālāki nekā Kurzemes ebreji. Daugavpils atradās tuvu Viļņai — “Ziemeļu Jeruzalemei”, bija viens no talmudiskās kultūras centriem, kamēr Kurzemes pilsētas un miestiņi — Kuldīga, Piltene, Grobiņa, Jaunjelgava (ebrejiski — Nairī), Sloka — bija merkantili, tirdzniecības un amatu centri.

Līdz Latvijas Republikas dibināšanai ebreji bija diskriminēta minoritāte ar visai ierobežotām tiesībām. Arī psiholoģiski tie bija dīvaini svešinieki un tādi palika pat pēc gadsimtiem ilgas uzturēšanās. Atšķirīga ticība, dzīvesveids, mentalitāte, tradīcijas šķīra tos gan no vāciešiem, gan no latviešiem. Stāvokli vēl dramatizēja dažādi aizliegumi, ierobežojumi, arī slēpts antisemītisms, kas, tiesa, Baltijas guberņām nebija raksturīgs, kur attieksme no laika gala bija daudz tolerantāka nekā Iekškrievijā. Latviešu zemnieku attieksme labi rādīta Rūdolfa Blaumaņa “paunu žīdu” tipāžā.

Ebreju iesaistīšanās vietējā intelektuālajā dzīvē varēja sākties tikai līdz ar to emancipāciju. Vācijā un Austroungārijā šis process risinājās dinamiskāk, cara Krievijā — daudz gausāk. Turklāt Baltijai bija raksturīga vietējo vāciešu un arī krievu administrācijas dominēšana, kamēr pašiem latviešiem, igauņiem, lietuviešiem arī bija jācīnās par elementārām politiskām un saimnieciskām tiesībām. Šajā ziņā latvieši savā zemē 19. gs. bija kaut kādā mērā līdzīgi ebrejiem. Ne velti latviešu tautiskās atmodas celmlauzis Krišjānis Valdemārs, kurš jaunībā ilgus gadus pelnījās, skolodams ebreju bērnus Sasmakā, rakstā “Kāds vārds par žīdiem Baltijā” aicināja no ebrejiem mācīties, kā tikt pie turības, piebilzdams, ka esot jāsadarbojas, jāturas kopā: “Kamēr viens no šiem bāriņiem (latvieši un ebreji — J.S. ) viens otram neko nenovēl, tikmēr abi nedabū neko, jo tikai ar savienotiem spēkiem var uzvarēt.”

Tāda, lūk, bija situācija, kādā veidojās tautību sadarbība Baltijā. Jāatzīst, ka šis novads dinamiskajiem ebrejiem nereti likās pārāk šaurs, jau 19. gs. daudzi sāka emigrēt uz bagātākām zemēm, īpaši Ameriku, un šī emigrācijas tradīcija arī ir viena no Latvijas ebreju diasporas īpatnībām.

Visagrāk vietējā intelektuālajā dzīvē iekļāvās Kurzemes ebreji. Jau 1775. gadā doktors Jehuda Marks Levi ebreju valodā aprakstīja Jelgavas Academia Petrina atklāšanas ceremoniju, par ko izpelnījās hercoga Pētera Bīrona atzinību. Nedaudz vēlāk kā ārsts darbojās doktors Cadigs (Cants) no Breslavas, kā arī dokt. Lihtenšteins, Hamburgas rabīna mazdēls, Kurzemes galvenais akušieris, kurš piedalījās arī Kurzemes muzeja izveidošanā (kā tā dabaszinātniskās nodaļas pamatlicējs). Izcils mediķis un medicīnas vēsturnieks bija Izidors Brenzons no Jelgavas, kura bagātīgie Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas ārstu leksikoni ir Baltijas medicīnas historiogrāfijas stūrakmens. No Jaunjelgavas ebrejiem atzīmēsim mikrobiologu, Parīzes Pastēra institūta vadošo darbinieku Moizu Šennu, kā arī pazīstamo kreiso filozofu un sabiedrisko darbinieku profesoru Maksi Šacu–Aņinu, kura simtgadi nesen atzīmējām. No Kurzemes nāca Maskavas matemātikas profesors A. Davidovs un pazīstamā fizioloģe akadēmiķe Līna Šterna (dzimusi Liepājā), Liepājā dzimis arī ievērojamais fiziķis, I. Tama kolēģis, Semjons Šubins (īstajā vārdā Viļenskis).

No Daugavpils nāk zinātnieku Eidusu dinastija — fiziķi un ķīmiķi, tajā skaitā arī mans skolotājs profesors Jāzeps Eiduss, ķīmijas vēsturnieks Maksis Blohs, ķīmiķis Berkenheims, slavenais terapeits akadēmiķis Vovsi (galvenais apsūdzētais šaušalīgajā Staļina “ārstu – indētāju” lietā), kura simtgade nesen atzīmēta arī Rīgā, un viņa brālis slavenais aktieris Mihoelss (Solomons Vovsi).

Ievērojama augstskola, pirmā politehniskā universitāte Krievijas impērijā, bija 1862. gadā dibinātais Rīgas Politehnikums ar vācu mācības valodu, ko 1896. gadā pārveidoja par Rīgas Politehnisko institūtu. Sākumā tā bija nevalstiska augstskola, ko uzturēja Baltijas guberņas pilsētas un muižniecība, vēlāk — valsts iestāde. Tas bija viens no Rietumeiropas ietekmju, inovāciju ievadīšanas centriem, Krievijas un Vācijas saistītājposms, augstskola ar ļoti atzīstamu profesionālu sagatavošanu un zinātnisku līmeni, ko te pārstāvēja profesori V. Ostvalds, P. Valdens, E. Arnolds, V. Riters, K. Blahers, P. Bols u.c. Institūts bija liberālāks nekā Krievijas augstskolas, te nebija uzņemšanas procentu normas ne katoļiem (poļiem), ne mozusticīgajiem (ebrejiem) kā citur. 1882./83. g. Rīgas Politehnikumā studēja 233 luterāņi (galvenokārt Baltijas vācieši), 66 pareizticīgie (krievi), 181 katolis (poļi) un 136 mozusticīgie, 1894./95. g. — 347 luterāņi, 190 pareizticīgie, 240 katoļi un 250 mozusticīgie. Tātad vairāk nekā 20 procenti studējošo bija ebreji, daudzkārt vairāk nekā latviešu. No šīs augstskolas nākuši ievērojami ebreju izcelsmes inženieri, ķīmiķi, arhitekti, ekonomisti, mācīti uzņēmēji, komersanti un finansisti, Rīgā darbojās tradīcijām bagātā Ebreju politehniskā biedrība (EPO).

Rīgas Politehniskā institūta profesoru vidū īpaši atzīmēsim Mečislavu Centneršvēru no Varšavas, Leipcigas universitātes absolventu, Vilhelma Ostvalda skolnieku, vēlāk Paula Valdena tuvāko un uzticamāko līdzgaitnieku. Valdenam bija jāaizstāv Centneršvērs viņa postenī, gan pamīšus dodot viņam asistenta, pat laboranta amatu, gan paaugstinot par adjunktprofesoru. Centneršvērs nāca no ortodoksālas ebreju ģimenes, bija rabīna mazdēls un neturēja par iespēju pāriet kristietībā, kas ļautu avansēties. Pelnīto profesora nosaukumu viņš saņēma tikai 1917. gadā, pēc Februāra revolūcijas. Centneršvērs aktīvi piedalījās Valdena slavenajos pētījumos par neūdens šķīdumiem, pirmais ieveda šķidru ciānūdeņradi kā šķīdinātāju, pēc tam kopā ar spējīgo latviešu ķīmiķi M.E. Straumani izveidoja elektroķīmisko korozijas (t.s. lokālelementu) teoriju. Centneršvērs bija arī izcils zinātņu popularizētājs un ķīmijas vēsturnieks, pēc Pirmā pasaules kara 10 gadus sabija par Latvijas Universitātes ķīmijas profesoru, sarakstīja pirmo augstskolu ķīmijas mācību grāmatu latviešu valodā, tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1930. gadā kļuva par Varšavas universitātes profesoru un Polijas ZA locekli. 1944. gada vasarā viņu atrada nogalinātu Varšavā savā dzīvoklī — visticamāk, to bija izdarījuši gestapovieši.

1919. gadā dibinātajā Latvijas Universitātē ebreju profesoru vidū jāizceļ Pauls Mincs, krimināltiesību profesors, senators, Latvijas krimināllikuma izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs, Satversmes sapulces loceklis un valsts kontrolieris Kārļa Ulmaņa pagaidu valdībā — viņš gāja bojā Taišetas gulagā. Diemžēl līdz 1940. gadam par LU profesoru nekļuva viņa brālis Vladimirs Mincs — priekšroka tika dota avantūristiskajam kolēģim J. Dzirnem. Par profesoru nekļuva arī Rīgā dzimušais fiziologs, endokrinologs un sociologs Aleksandrs (Alehandro) Lipšics, kas pretendēja uz katedru 1920. gadā. Viņš kļuva par profesoru Tartu universitātē, bet visilgāk un sekmīgāk darbojās Čīlē, kur kļuva par vienu no izcilākajiem zinātniekiem — atklāja sakaru starp seksuālhormonu līmeni un vēža rašanos, pētīja indiāņu socioloģiju, bija Pablo Nerudas un Salvadora Aljendes draugs. Sešdesmitajos gados viesojās Rīgā, uzdāvinādams eksponātus Medicīnas vēstures muzejam. Toties par LU zooloģijas profesoru kļuva Naums Lebedinskis no Bāzeles, kurš pētīja organismu atjaunināšanu.

Šajā laikā daudzi ebreji emigrēja un vēlāk izvirzījās vairāku Rietumu ārvalstu intelektuālajā dzīvē. Minēsim profesoru Lipmani Bērsu, Rīgas žīdu ģimnāzijas direktora dēlu, vēlāk — ASV Nacionālās Zinātņu akadēmijas locekli, vienu no virsskaņas mehānikas izveidotājiem. Cits piemērs lai būtu sers Isaja Berlins, viens no ievērojamākajiem Lielbritānijas filozofiem un politologiem, Londonas Karaliskās biedrības loceklis, Oksfordas universitātes profesors, kurš veicinājis jēdziena “ideju vēsture” izveidošanos — dzimis Rīgā. Tāpat kā Rīgā dzimis Ješajahu Leibovics, organiskās ķīmijas un fizioloģijas profesors, ebreju reliģiskais domātājs. Par profesoru Amerikā kļuva tāpat Jelgavā dzimušais Maksis Lazersons, divu Latvijas Saeimu deputāts, starptautisko tiesību speciālists. Latvijā plaši izvērsās arī cionisma kustība, un daudzi Latvijā dzimušie kļuva par Palestīnas ebreju idejiskiem un intelektuālajiem veidotājiem, pat lauksaimniecības jomā.

Visumā tomēr jāsaka, ka, baudot pilnas pilsoņtiesības, ebreju intelektuāļi Latvijā tomēr dzīvoja savrupu dzīvi. Tas izskaidrojams ar latviešu nacionālās kultūras prioritāru uzplaukumu, pat zināmu eiforiju šajā ziņā un varbūt arī nepietiekamu ebreju integrēšanos latviešu vidē, jo iepriekš tie bija vairāk orientējušies (un turpināja orientēties!) uz vācu un krievu kultūru. Taču jāmin Raiņa draudzība ar dakteri Berku (Borisu) Lifšicu, kurš aizvilināja dzejnieku viņa slavenajā ceļojumā uz Palestīnu. Lifšics bija pēdējais cilvēks, kurš atradās līdzās Rainim liktenīgajā 1929. gada septembra dienā un Raiņa pēdējie vārdi esot bijuši: “Lifšic, mīļais draugs, paliec pie manis.” Raiņa pēdējā, jau pēc nāves publicēta intervija avīzē “Segodņa”, ko Rīgā izdeva Brāmss un Ganfmanis, tā bija viena no ietekmīgākajām krievu emigrācijas avīzēm. Par kritiķi avīzē darbojies Jānis Sudrabkalns, ar ebrejiem samērā cieša saskare bija arī Zentai Mauriņai. Igaunijas prezidents Konstantīns Pētss smēlās ziņas no šīs avīzes par Latvijas un Rīgas dzīves sīkām detaļām, izraisot izbrīnu savos amata brāļos Latvijā. Varētu vēl piebilst, ka Kurzemes ebreju cilmes ārsta dēls bija Zigfrīds Meierovics, izcilais diplomāts, kas panāca Latvijas Republikas atzīšanu de iure 1921. gadā, — veiksmīgākais ārlietu ministrs un ministru prezidents, kurš traģiski gājis bojā autokatastrofā. Tiesa, pēc vecāku nāves viņš izauga pie saviem latviešu radiem un bija tāls no ebrejiem. Savā ziņā līdzīgs liktenis bija Ernestam Štālbergam, Brīvības pieminekļa arhitektam.

Tad nāk Otrais pasaules karš un Molotova–Ribentropa pakts, Latvijas aneksija, staļiniskās represijas, kurās cieta arī Latvijas ebreju inteliģenti, proporcionāli pat vairāk nekā latvieši, un drausmīgais holokausts. Neskaitāmo upuru skaitā bija ievērojamais ebreju tautas vēstures rakstītājs profesors Šimons Dubnovs, filozofijas vēsturnieks M. Vaintrobs, ķīmijas profesors Vladimirs Mincs, kas nomira Būhenvaldē, un profesors Naums Lebedinskis, kas noindējās kopā ar ģimeni savā Pārdaugavas mājā, saņēmis norīkojumu uz geto (hitlerieši slēpa, ka viņam jau pienākusi Šveices vīza). Latviešu progresīvā inteliģence šīs briesmonības allaž ir nosodījusi, un nevarētu arī sacīt, ka latviešu tauta ir klusējusi. Bez Lipkes ģimenes lai minu profesora Artura Krūmiņa piemēru. Operas “Baņuta” libreta autors, viens no pirmajiem Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļiem, viņš trīs gadus savā Marijas ielas dzīvoklī slēpa jaunu ārstu, vēlāko profesoru Bernhardu Presu.

Vērtējot padomju režīmu, šīs tēmas ietvaros jāatzīmē pretrunīgas tendences. No vienas puses, bija ebreju nacionālās pašapziņas un kulturāli nacionālās autonomijas pilnīgs noliegums (ebrejus neatzina par īpašu nāciju), bija arī slēpts antisemītisms (ebreji esot kosmopolītisma un liberālisma ideju paudēji PSRS, “piektā kolonna”, tie steidzīgi jāpārkrievo). No otras puses, intensīvāk kā jebkad Latvijas vēsturē notika ebreju iekļaušanās Latvijas intelektuālajā, sabiedriskajā, zinātniskajā dzīvē. No evakuācijas atgriezās 14 tūkstoši ebreju — viņi bija tie, kas palika pāri no 90 tūkstošiem pirms kara. Taču uz Latviju kā “PSRS rietumiem” plūda ebreji arī no Krievijas, Ukrainas, Vidusāzijas, dzīves apstākļi un gaisotne te tomēr bija liberālāki, eiropeiskāki nekā citur, un 1959. gadā Latvijā jau dzīvoja kādi 37 tūkstoši ebreju. Garāmejot minēšu, ka ilgus gadus (1954–1966) PSRS Augstākās padomes deputāts no Latvijas (galvenokārt no Daugavpils) skaitījās pazīstamais literāts Iļja Ērenburgs, kas tieši šajā laikā rakstīja savu ievērojamo atmiņu grāmatu “Cilvēki, gadi, mūžs” (daži Daugavpils iespaidi summēti šīs grāmatas 7. daļā).

Latvijas ebreju intelektuāļu un kultūras darbinieku skaitā tāpat minami režisori Ādolfs Šapiro un Arkādijs Kacs, Rīgas kinodokumentālistu skolas pamatlicējs Hercs Franks, operdziedone Inese Galante, šaha ģēnijs Mihails Tāls (atgādināšu, ka dzimis rīdzinieks bija bijis Ārons Nimcovičs, un arī Mihails Botviņiks bija Krāslavas rabīna mazdēls), mediķi Zeliks Čerfass, Hackels Vekslers, Mihails Jofe, Solomons Magiļņickis, Jūlijs Anšelevičs, Rafails Rozentāls, Mihails Malkiels un neskaitāmi citi, vēsturnieki Joets Veinbergs, Pēteris Krupņikovs, tulkotājs un filozofs Ābrams Feldhūns, fiziķis Jāzeps Eiduss un vēl jo daudzi, kurus visus uzskaitīt nav iespējams. Viņu devums daudzās jomās patiesi bijis ievērojams.

Taču ebreju zinātnieku skaitā īpaši izceļams ķīmiķis un patiešām ģeniāls zinātnes organizators Solomons Hillers.

Akadēmiķis S. Hillers lika idejiskos, zinātniskos un materiālos pamatus modernai ķīmiski farmaceitiskai ražošanai Latvijā, būtībā arī firmām “Grindex” un “Olainfarm”. 1957. gadā viņš dibināja Organiskās sintēzes institūtu, aizsāka pētījumus heterociklu ķīmijā, izveidoja priekšzīmīgu žurnālu “Heterociklisko savienojumu ķīmija”, kurš vienīgais Latvijā ieiet Gārfīlda “Zinātniskās citējamības indeksa” datu bāzē. PSRS apstākļos viņš izstrādāja antibakteriālo preparātu ražošanas metodes (nitrofurāna rindas preparāti, prettuberkulozes līdzeklis PASK, kura tehnoloģijas autors pamatā bija Leo Maijs) tāpat arī ražošanas metodes vairākiem desmitiem pretvīrusu, neirotropu, pretvēža līdzekļu. No Hillera izgudrotajiem oriģinālajiem preparātiem, arī daudziem (ap 10) vispirms jānosauc preparāts “ftorafūrs” (“tegafūrs”), kas līdz šim laikam uzskatāms par Latvijas zinātnes lepnumu, ķimioterapeitiskais preparāts Nr. 1 Japānas pretvēža preparātu arsenālā, stabila Latvijas eksportprece; pirmoreiz to sintezēja S. Hillera aspirante R. Žuka 1964.gadā. Hillera vārdu joprojām min ar lielu cieņu, tiek piešķirtas Hillera medaļas, piemēram, nesen — pazīstamajam vācu ķīmiķim profesoram H. Grosam Berlīnē. S. Hilleru, pirmo no ebrejiem, ievēlēja par slavenās Vācu Dabaspētnieku akadēmijas Leopoldina locekli, viņš tika ievēlēts arī par Latvijas PSR ZA īsteno locekli.

S. Hillers dzimis un faktiski visu mūžu aizvadījis Rīgā. Pēc ģimenes tradīcijas — saglabāta sena gredzena — senči nākot no tās pašas Holandes kopienas, kurai piederēja Spinoza, bet tieši Rīgā viņa tēvs un mātes vecāki ieceļojuši no Grodņas un Pakrojas Lietuvā. Domāju, Hillera psiholoģisko attieksmi labi raksturo viņa teiciens Berklava gados: “Tagad mums, latviešiem, jāturas kopā!”

Varētu sacīt, ka S. Hillers bija “Schutzjude” — skaitījās Latvijas Kompartijas centrālkomitejas locekļa kandidāts, ka viņa darbībā manāmi konjunktūrisma elementi, ne visi viņa paņēmieni bija “atļauti”, taču nav noliedzams, ka viņš Latvijas zinātni izveda plašos ūdeņos, par ko esam viņam ļoti pateicīgi.

Par S. Hillera līdzgaitnieku savā ziņā uzlūkojams farmakoloģijas profesors Maksis Beļenkijs, PSRS Medicīnas ZA korespondētājloceklis, kurš pārcēlās no Ļeņingradas uz Rīgu un te kopā ar akadēmiķi G. Vanagu atklāja jaunu farmakoloģiski aktīvu vielu klasi — aminoindandionus, pretepilepsijas preparātu “metindionu”. No citiem akadēmiķiem izcelsim Anatoliju Bļugeru, kurš piedalījās nitrofurānu klīniskajā izpētē, bet pēc tam izveidoja savu zinātnisku virzienu infekcijas slimību un hepatoloģijas jomā, Jūliju Anšelevicu — Latvijas kardioloģijas autoritāti, kas izpelnījies balvu “Zelta stetoskops”, Juriju Tarnopoļski ar darbiem kompozīto materiālu mehānikā, prof. Jakovu Panovko, arī mehānikā u.c. Par LZA Goda locekli bija ievēlēts asinsvadu pētnieks Lāzars Javorkovskis, LZA Goda doktors ir Ābrams Feldhūns.

No Latvijas augstskolu mācībspēkiem jāatzīmē fizikas profesors R. Ferbers, profesors V. Fricbergs, profesore A. Rolova, daudzi citi, no kuriem laba tiesa slēpa savu tautību, uzdodoties par krieviem vai ukraiņiem.

Domāju, jāpiemin, ka Rīgā sācies arī pazīstamā Izraēlas zinātnieka — fiziķa un reliģiski filozofiskās biedrības “Šamir” dibinātāja, Latvijas ZA ārzemju locekļa Hermaņa Branovera radošais ceļš magnetohidrodinamikā. Viņš bija viens no ebreju nacionālās atdzimšanas kustības aizsācējiem Rīgā, Latvijā sešdesmitajos gados, judaikas lasījumu organizators, pulcēja sanāksmes par ebreju vēstures, kultūras, reliģijas problēmām. Šī kustība izraisīja masveida ebreju izceļošanu: 1945.–1989. g. Latviju atstāja 16 tūkstoši ebreju, dodoties galvenokārt uz Izraēlu. Ebreju nacionālā atdzimšana sākās gados, kad latvieši vēl “klusēja”, un tās atskaņas stimulēja arī latviešu atmodu, ko varu apliecināt arī pēc personiskās pieredzes, smēlies ne mazums ierosmju no opozicionārajām ebreju idejām, no viņu kritiskās pieejas, ironijas.

Trešās atmodas idejiskajā kustībā, īpaši tās sākuma posmā, aktīvi bija Latvijas ebreji, īpaši tie, kas bija dzimuši Latvijā un jutās cieši saistībā ar to. Latvijā atceras prof. Mavrika Vulfsona uzstāšanos Radošās savienības plēnumā 1988. gada 2. jūnijā, kurā pirmoreiz publiski tika nosodīts Molotova–Ribentropa pakts un 1940. gada notikumi traktēti kā varmācīga okupācija, nevis sociālistiska revolūcija. Vēlāk Vulfsons kā PSRS un Latvijas Augstākās padomes deputāts daudz darījis Latvijas neatkarības reālai atgūšanai. Latvijas Tautu foruma organizatoru vidū izcelsim Rutu Šacu–Marjašu un Ābramu Kļockinu (Kleckinu), ar kuru līdzdalību tika izstrādāta Latvijas minoritāšu kulturāli nacionālās autonomijas koncepcija. No Tautas frontes aktīvistiem varētu nosaukt Grigoriju Krupņikovu, Honi Bregmanu, Marģeru Vestermanu, Zālamanu Kacu, Borisu Cilēviču u.c. Ebreji bija aktīvāki par jebkuru citu nacionālu grupu šajās vēstures norisēs, un te nu atkal attaisnojas tēze, ka ebreji daudzkārt darbojas kā vēstures katalizators, ieraugs.

Latvijai izveidojušās labas attiecības ar Izraēlu, bet latviešiem labas attiecības ar ebrejiem kā svarīgu intelektuālu, finansu un kultūras elementu Latvijā, kaut arī neapšaubāmi Latvijas nākotnes modeļa meklējumos varētu būt idejiskas domstarpības, pat principiālas. Mūs satrauc ebreju emigrācija no Latvijas, kas pati par sevi nav laba zīme, taču es cieši ticu Latvijas īstai atdzimšanai jau drīzā nākotnē un domāju, ka arī ebrejiem tur varētu būt sava vieta.

Latvijai jāattīstās kā demokrātiskai, multikultūru valstij, kas ir iecietīga pret dažādu iedzīvotāju kategorijām. Mēs vēl maz zinām un vēlamies zināt vietējos kultūras un zinātnes darbiniekus — cittautiešus, taču arī tie nedrīkstētu palikt margināli Latvijas kultūrā, jo dod tai plašāku ievirzi un skanējumu, pasargā mūs no provinciālisma. Tas lielā mērā, varbūt pat galvenokārt, attiecas uz ebrejiem. Kaut arī es nepieturos pie Vladimira Rabinoviča (mana vecā paziņas, astronomijas vēsturnieka Īzaka Rabinoviča dēla) viedokļa, ka Latvijā visiem būtu jāmācās idiš , un nebūt negrasos šajā sakarībā izaicināt uz divkauju Anatoliju Gorbunova kungu, taču atzīstu, ka mums vairāk jāatsedz un biežāk jāatceras slavenie ebreju uzvārdi Latvijas kultūras vēsturē, ka mums jāizdibina arī to mūsu novadnieku uzvārdi, kas vēlāk kļuvuši starptautiski pazīstami citās valstīs.

M. Vestermaņa, Š. Ceitlina, L. Dribina, J. Šteimaņa, L. Kovaļa, arī dokt. Ievas Vateres pētījumi (pēdējā sagatavojusi izdošanai plašu grāmatu par Latvijas ebreju ārstiem) jāpaplašina un jāpadziļina. Skolu grāmatās jāatgādina arī ebreju vēsture, devums un nožēlojamais holokausts. Latvijas vēstures apritē jāieved arvien jaunus pagātnes uzvārdus (tas attiecas ne uz ebrejiem vien), lai mēs nebūtu vienpusīgi. Latvijas ievērojamie ebreji — intelektuāļi, gan pagātnē, gan tagad pieder vienlīdz ebreju nācijai un arī Latvijai. Domāju, ka šī dualisma tēze neizskanēs kā disonanse šajā cionisma dibināšanas simtgades konferencē, jo ebrejiem allaž piemitusi dialektiska, dualistiska domāšana, kuras saknes, manuprāt, rodamas jau Talmudā.

Ievadlekcija II starptautiskās konferences “Ebreji mainīgajā pasaulē” (Rīgā 1997. g. 25.–27. augustā) pirmajā sēdē