Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Cienīt cilvēku kā cilvēku - pats sevī un citos. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.09.1997., Nr. 225 https://www.vestnesis.lv/ta/id/44837

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas valsts un tās vīri

Vēl šajā numurā

12.09.1997., Nr. 225

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Pasaules Brīvo latviešu apvienības rosināti, pirmdien, 8.septembrī, Rīgas Latviešu biedrības namā pulcējās latviešu filozofi, psihologi, sociologi, politiķi un izglītības darbinieki no ASV, Austrālijas, Kanādas un citām zemēm, lai kopā ar Latvijas zinātniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem piedalītos seminārā “Tautas nacionālā pašapziņa — problēmas un iespējas”. Atklāšanas uzrunu teica PBLA valdes priekšsēde Vaira Paegle. Tika nolasīta virkne referātu.

Cienīt cilvēku kā cilvēku — pats sevī un citos

LZA ārzemju locekle, Monreālas universitātes profesore Vaira Vīķe-Freiberga

Cilvēks jau pēc sava bioloģiskā mantojuma ir apzinīga un arī sabiedriska būtne, kam normāla individuālā attīstība pat nevar notikt bez mijiedarbes ar citiem savas sugas locekļiem — savas ģimenes, kopienas vai tautas kā sabiedriskās vides un atbalsta.

Nacionāli domājošie latvieši ir vienmēr uzskatījuši, ka neatkarīga, suverēna Latvijas valsts būtu tā iekārta, kas būtu vislabvēlīgākā latviešu tautas interesēm un attīstībai. Tā sniegtu iespēju atbalstīt ar valsts rīcībā esošiem līdzekļiem savas nacionālās sabiedriskās vides un savas kultūras attīstību, tai pašā laikā rūpējoties par vispārējiem tautas labklājības pamatiem.

Patlaban pie Latvijas sasniegumiem jāskaita tas, ka valstī valda demokrātija, preses brīvība un civilais miers pilsoņu starpā, un tie jau ir milzīgi pozitīvi ieguvumi, par kuriem var tikai priecāties. Var priecāties arī par dažādiem ekonomiskiem rādītājiem, tā kā tie ir pozitīvi. Un tomēr — ja bagātība valsts mērogā tiek koncentrēta arvien šaurākas elites rokās, ja valsts kopējai kasei masveidīgi tiek nozagti tie līdzekļi, kam normāli un likumīgi vajadzētu tur ieplūst, ja inteliģence un vidusšķira tiek bīdītas uz nabadzības līmeni un ja tautas masas tiek arvien vairāk poperizētas, tad neatkarīgā valsts nav gluži vēl bijusi savu uzdevumu augstumos. Tādos apstākļos attīstās neveselīga gaisotne, kurā caurmēra pilsonis nejūt, ka valsts ar savām struktūrām par viņu rūpētos un gādātu, viņš nejūt, ka viņam kā cilvēkam tiek piešķirta vajadzīgā cieņa. Taisni otrādi — caurmēra cilvēks jūtas vīlies, izmantots un pamests, un sāpīgi iedragāts savās pašcieņas jūtās. Tādos apstākļos nevar arī attīstīties ne īsts lepnums ne cieņa pret savu tautu un savu valsti.

Turpretim — ja tautas locekļi jutīs, ka viņi dzīvo valstī, kas gādā par viņu interesēm, rūpējas par viņu un viņu bērnu drošību, iztiku, veselību, izglītību un kultūru, tad būtu visai pārsteidzoši, ja nacionālā pašapziņa tam visam neizbēgami nesekotu pati no sevis. Nacionālā pašapziņa un lepnums tad būtu tādā līmenī, kāda tā, piemēram, ir Holandē, Dānijā vai Norvēģijā, kas arī nav nekādas lielvalstis, bet kur cilvēks var pamatoti just, ka valstī kā struktūrā tiek domāts par viņa paša un viņa bērnu nākotni. Te, protams, paceļas tā sauktais vistas un olas jautājums: kas īsti ir pirmcēlonis? Vai pašapziņa rodas no tā, ka valstī iet labi, jeb vai valstī iet labi tāpēc, ka tur valda pašapziņa?

Pirms ejam tālāk, man šķiet, ka būtu lietderīgi precīzāk raksturot nacionālās pašapziņas jēdzienu kā tādu, kas sevī ietver veselas trīs diezgan atšķirīgas kompozantes. Pirmā no tām būtu — latviešu gadījumā — apziņa par savu latvisko esmi vai etnisko īpatnību, kurā ietilpst valoda, kultūra, dzīves stils, vērtību sistēma, dzīves vieta un kopēja vēsture, ar vienu vārdu sakot — viss tas, kas latviešu tautai ir pietiekoši raksturīgs un īpatnējs, lai to padarītu par savdabīgu un dzīvotspējīgu kopienu. Otrā ir apzināta un pozitīvi iekrāsota tautiskās piederības sajūta, kur cilvēks apzināti izjūt sevi kā sastāvdaļu no lielākas kopības un identificējas ar tautu tās kopumā, ne tikai ar saviem kaimiņiem vai novadniekiem. Šāda līmeņa identificēšanās, ko varētu dēvēt arī par patriotismu, jau prasa arī vismaz minimālas altruisma izjūtas, kur cilvēks savas tautas intereses spēj turēt tik pat augstu kā savas personīgās intereses un ideāli pat nesaskata, ka abām būtu nepieciešami jābūt konfliktā. Beidzot trešā — nacionālā apziņa kā Latvijas valsts pilsonim — būtībā nav nepieciešami ar tautību vai etnisko īpatnību saistīta. Tā prasa lojalitāti un identificēšanos ar savas valsts interesēm, tā prasa arī politisku apziņu par tiem mērķiem, ko katrs pilsonis vēlētos, lai viņa valsts un tās vadītāji izvirzītu un izvestu praksē. Arī šis pēdējais apziņas līmenis civilizētā sabiedrībā prasa vismaz elementāras altruisma jūtas pret saviem līdzcilvēkiem.

Demokrātiskā sabiedrībā valsts galvenais uzdevums ir gādāt par taisnīgu kopējo līdzekļu sadali tādā veidā, ka atbildēts tiktu uz tautas vajadzībām un prasībām divās galvenās dažādās plāksnēs. Pirmajā pamata līmenī tiktu gādāts par to, ka katram jaundzimušam bērnam ir normālas izredzes uz veselību, drošību, izglītību, darbu un individuālo attīstību. Otrajā — dvēseles nepieciešamību līmenī — tiktu gādāts par to, lai sabiedrības pamata prasībās tiktu ieskaitītas arī augstākās garīgās vērtības. Civilizētā sabiedrībā arī kultūra — un kur nu vēl izglītība — pieder pie dzīves pamata nepieciešamībām.

Izvērtējot un salīdzinot dzīves kvalitāti dažādās valstīs, parasti mēdz vadīties no saimnieciskiem rādītājiem, kas spēj radīt zināmu priekšstatu par to, cik humāni un cik individuālai attīstībai labvēlīgi ir apstākļi kādā valstī. Kāds tad varētu būt Latvijas reitings vai standings, vai sasniegumi šajā ziņā? Te tikai daži raksturīgi ilustratīvi piemēri. UNICEF šogad publicētā grāmatā ir teikts, ka 50% no visiem Latvijas bērniem dzīvo zem nabadzības līmeņa. Katrs otrais bērns dzīvo zem nabadzības līmeņa. Vai mēs kā latvieši par to lai būtu lepni? Tūkstošiem Latvijas bērnu neapmeklē skolas. Vai ar analfabētiem mēs taisāmies nodrošināt Latvijas nākotnes izredzes šai informātikas laikmetā? Cits piemērs: Valsts sabiedriskās apdrošināšanas fonda direktore tikko kā ziņojusi, ka gandrīz ceturtdaļai no darba spējīgiem Latvijas iedzīvotājiem nav cerības uz sabiedriskiem pabalstiem, jo viņu darba devēji nav par tiem uzrādījuši reāli izmaksāto algu, nedz arī izdarījuši vajadzīgās iemaksas fondā. Vai šādas ziņas lai stiprina mūsu pašapziņu?

Un vēl viens visai raksturīgs piemērs. Nupat “Lauku Avīzē” lasām, ka Zemgales lielākais labības pārstrādes uzņēmums “Dobeles dzirnavnieks” neilgi pirms ražas novākšanas sākuma plānoto iepirkumu no Latvijas zemniekiem samazinājis uz pusi. Ko tas nozīmē latviešu zemniekiem? Daudzi no viņiem, iespējams, ka tiks novesti bezizejas situācijā.

Bet tas vēl nav viss. Izrādās, ka pagājušā gada sākumā “Dobeles dzirnavniekam” radušies finansiāli zaudējumi 146 814 latu apmērā. Un kā tas noticis? Lūk, viņiem, kas no Latvijas zemniekiem graudus iepirkt negrib, esot bijis līgums ievest graudus no Ukrainas vesela pusmiljona amerikāņu dolāru vērtībā. Šo naudu ar taisni apbrīnojamu centību un steigu “Dobeles dzirnavnieka” vadība tūliņ jau uz priekšu samaksājusi — ne graudu piegādātājiem Ukrainā, bet gan Jelgavas rajonā reģistrētās starpniekfirmas i/u “Arra” bankas kontā. Šāda rīcība ir vēl jo vairāk apbrīnojama tamdēļ, ka normāli Latvijas labības pārstrādes firmas latviešu zemniekiem nesamaksā pat tad, kad labība ir jau pārstrādātāju rokās. Pie tam latviešu zemniekam vispār atsakās graudus no viņa iepirkt, ja tas rakstiski jau iepriekš neatsakās no savām tiesībām saņemt tūlītēju samaksu par savu preci. Ja neparaksta — tad graudus vispār nepieņem. Latviešu graudu audzētājam tātad labības pārstrādes uzņēmumi ar šantāžas palīdzību piespiež sev dot bezmaksas kredītus mēnešiem ilgi, kamēr zemniekam pašam par to laiku savi kredīti no bankas ir jāizņem uz ļoti augstiem procentiem. Ar latviešu zemnieku tātad vēl šodien apietas apmēram tā, kā 18. gs. beigās to darīja vācu baroni ar saviem dzimtcilvēkiem. Toreiz, ja atceramies, tas noveda pie Kauguru nemieriem.

Bet šim stāstam par graudiem ir arī turpinājums, kas seko jau pārāk labi pazīstamam scenārijam. Pusmiljonu dolāru vērtie graudi no Ukrainas, par kuriem tik laipnā kārtā bija nauda jau samaksāta iepriekš, protams, ka līdz “Dobeles dzirnavnieka” durvīm visi nekad nenonāca — tur nonāca tikai puse. Un — es ļaušu jums trīs reizes minēt par brīvu, kas notika tālāk — protams, ka starpniekam jau iepriekš samaksāto naudu nebija iespējams dabūt atpakaļ, jo starpnieks pa to starpu bija veikli paguvis kļūt maksātnespējīgs. Tu-tū. Un viss.

Jūs teiksiet — atkal reiz kārtējā blēdība. Vēl viena starp neskaitāmām citām. Tas tā varētu būt. Bet to varētu arī saukt citādos vārdos. Par ekonomisko kaitniecību. Par ļaunprātīgu sabotāžu pret Latvijas labklājību. Par politiski motivētu rīcību ar ļoti nopietnām un tālejošām politiskām sekām, kas vērstas pret latviešu tautas interesēm. Uz laukiem vēl aizvien dzīvo latviešu tautas lielākais vairums. Iznīciniet viņu materiālās iztikas pamatu un jūs būsiet daudz paveikuši, lai vājinātu neatkarīgas Latvijas nākotnes izredzes.

Neatkarīgai Latvijai principā vajadzētu spēt aizstāvēt latviešu tautas vispārējās intereses, tās saimniecisko un kultūras attīstību. Vai tiešām tā ir noticis?

Es teikšu jums godīgi — es pārlasu pēdējās Latvijas avīzes un jūtos stipri absurdi, stāvot šeit jūsu priekšā ar savām sagatavotām teorētiskām domām par latvisko identitāti un nacionālo pašapziņu. Bet varbūt, ka tomēr ir vajadzīgs arī tas — apsēsties, pārrunāt un pārdomāt par to, kas ar mums notiek, un mēģināt to labāk izprast. Jo tikai tad varam cerēt kaut ko darīt, lai nākotnē varētu būt arī citādi.

Tātad — ja nu mēs sev uzstādām kā mērķi stiprināt latviešu tautu un ja mēs saprotam, ka nacionālā apziņa tai ir vajadzīga, lai tā labāk spētu aizstāvēt pati savas intereses, kas būtu tās svarīgākās lietas, kas mums būtu vajadzīgas darīt?

Es gribu proponēt, ka nepieciešams būtu darbs, kas veicams trīs dažādās frontēs uz reizi. Pirmais no šiem pamata mērķiem būtu panākt, lai visi Latvijas pilsoņi, vienalga, kādas tautības vai izcelsmes tie būtu, identificētos ar šo zemi kā savu, veicinātu Latvijas intereses, respektētu tās likumus un būtu lojāli tās pavalstnieki. Šis mērķis ir sevišķi svarīgs, ņemot vērā, ka gandrīz puse no Latvijas iedzīvotājiem nepieder pie latviešu tautas. Patlaban ievērojams procents viņu starpā vēl arvien jūtas kā senākie kungi un iekarotāji un latviešu tautas interesēm ir atklāti un neslēpti naidīgi. Neatkarīgai Latvijas valstij tas ir milzīga apmēra izaicinājums, kā iegūt un iekarot pēc iespējas lielāku šo iedzīvotāju lojalitāti un viņu sadarbību kopēji izvirzītiem mērķiem.

Bet neatkarīgai Latvijai būtu arī pienākums likt nelatviešu iedzīvotājiem labāk saprast, ka Latvija nu nav vairs šobrīd tā pati krievu kolonija, pie kuras tie tik ilgi bija pieraduši, un ka krievi nav vairs tās valdošā kungu tauta. Būtu viņiem arī jāliek saprast, ka latviešu valoda nav nekāda suņu valoda, bet gan vietējā valsts valoda. Tas nozīmē, ka tā ir oficiālā saziņas valoda un ka nekādā ziņā nav pieņemams, ka galvaspilsētas veikalos vai jebkurā citā publiskā vietā nav neviena paša cilvēka, kas būtu gatavs pieņemt publiku un ar to sarunāties valsts valodā. Cilvēks ar normālu inteliģenci var apgūt valodas pamatus trīs mēnešu laikā, kur nu vēl trīsdesmit vai piecdesmit gados, ja tikai viņam ir elementāra cieņa pret šo valodu un tās runātājiem.

Te ir precedenti no citām zemēm, kur pēdējo 50 gadu laikā ir uzkrājusies milzīga pieredze par dekolonizācijas procesiem. Un man jāatzīstas, kas es nezinu nevienu pašu agrāko kādas lielvalsts koloniju, kas būtu paturējusi savu iekarotāju uzvaras pieminekli un kas vēl būtu gatava izdot lielas naudas, lai to sakoptu un saglabātu. Citur tas tiktu uzskatīts kā vispār neiedomājams pašapziņas un pašlepnuma trūkums.

Otrs izaicinājums tieši latviešu tautības Latvijas iedzīvotājiem ir, kā izkarot sev starptautiskās politiskās domas izpratni par latviešu tautas nacionāliem centieniem. Un arī tas nav no mazajiem. Latviešiem jau sen būtu vajadzējis izgatavot Balto grāmatu, kas uzskatāmi un skaidri būtu parādījusi vācu un krievu okupācijas nelabvēlīgās sekas un sniegusi vēsturisku kontekstu un izskaidrojumu patlabanējām latviešu tautas prioritātēm. Tas, ka līdzšinējās valdības nav neko tādu uzskatījušas par vajadzīgu, ir ļoti smaga stratēģiska kļūda, kas latviešu interesēm varētu vēl dārgi maksāt.

Vairumam Rietumu tautu nebūt nav tāda pat izpratne par attiecību starp kultūru, nacionālismu un valstisko suverenitāti, kāda ir nacionāli domājošiem latviešiem. Citas tautas it kā nespēj un katrā ziņā negrib izprast latviešu bažas, pat izmisumu, par latviešu valodas un kultūras pārdzīvošanas izredzēm pašiem savā senču zemē. Rietumu demokrātijas, vairums pašas aizbarikādējušās aiz neskaitāmām barjerām, kvotām un šķēršļiem gan iebraukšanai savā zemē, gan tās pavalstniecības iegūšanai, ar apbrīnojamu nekaunību un aroganci nav mitušas šaustīt atjaunoto Latviju par “cilvēku tiesību pārkāpumiem” pret Latvijas ilggadīgiem apspiedējiem. Kur bija visi šie tiesību aizstāvji visus tos gadu desmitus, kad Latvijā, Igaunijā un Lietuvā tika padarīti tik tiešām masveidīgi šausmu darbi pret cilvēku tiesībām? Tad viņi tikai nevarīgi pīkstēja, ka tā taču esot Padomju Savienības iekšēja lieta, kur neviens nevarot iejaukties. Tagad, kur impērija ir sabrukusi, un viņi ir atmodušies un atklājuši, ka pie mazu valstiņu iekšējām lietām valda pavisam citi principi, un tur nu var iejaukties pēc sirds patikas. Tagad nu tādas abstraktas demokrātijas ideāla vārdā, kam pašu valstī ne vienmēr tik tuvu ir sekots, tās gribētu, lai visiem šiem svešiniekiem tūliņ tiktu piešķirtas pilnas pilsoņu tiesības, ieskaitot tos, kas, visu mūžu Latvijā nodzīvodami, nav turējuši par vajadzīgu iemācīties kaut vienu vārdu latviski, vai tos, kas atklāti sludināja sedīciju pret Latvijas valsti. Tās pašas valstis, kas jau Otrā pasaules kara laikā Baltijas valstis iztirgoja krieviem, vai tās, kas kā Vācija šo karu pašas uzsāka — tagad nu atļaujas pārmest citām, ilgi cietušām tautām katru vismazāko soli, ko tās gribētu spert, lai atgūtu savā senču teritorijā paši kaut kādu teikšanu un mēģinātu likvidēt kaut daļu no ilggadīgās, nelikumīgās un vardarbīgās svešās virskundzības sekām.

Te jāpiemetina, ka latvieši paši arī ir pie šīs situācijas vainīgi, jo Latvijas pilsonības iegūšanas procedūrām piemīt rinda pilnīgi nevajadzīgu un neloģisku sarežģījumu un nekonsekvences, kas tikai pasauli par velti satrauc.

Tas vien, ka Rietumu pasaules “kapitālistiskā” ideoloģija bija diametrāli pretēja komunisma ideoloģijai, nebūt vēl nenozīmē, ka komunistu noliegtais nacionālisms Rietumos būtu automātiski atzīts kā laba lieta. Taisni otrādi — pēckara Rietumu nostāja pret nacionālismu ir bijusi stipri negatīva, it sevišķi jaunās pasaules imigrantu zemēs. ASV mentalitātē it īpaši valda vēsturiski sakņotas bailes un nepatika pret secesiju, kas palīdz izskaidrot viņu nesagaidīti atturīgo un novilcinošo nostāju pret Baltijas valstu neatkarības centieniem 1988.—1991.g. laika posmā.

Šo negatīvo nostāju ir ļoti labi uztvēruši un izpratuši Baltijas valstu un Ukrainas neatkarībai naidīgi spēki, kas veikli prot to izmantot, lai diskreditētu šo valstu nacionālos centienus. Rietumu presē atkal un atkal uzpeld ziņas, kur tiek rakstīts par Austrumeiropas tautu locekļiem kā fašistiem, antisemītiem, naciķu kolaborantiem un holokausta līdzdalībniekiem. Ļoti veiklā un subtīlā veidā tiek radīts iespaids, ka viņu nacionālisms nebūtu nekas cits kā diskreditētā vācu nacisma atdzimšana.

Par savu “imidžu” jeb tēlu starptautiskā arēnā valstij ir jārūpējas, jo redzams, ka citi cītīgi piestrādā, lai to pēc iespējas nomelnotu. Tā nav kosmētiska procedūra — tā ir savu dzīvottiesību aizstāvēšana. Ir jāatrod veidi, kā atspēkot pret mums vērstus apmelojumus, jo būs vienmēr kāds, kas tiem noticēs tāpēc vien, ka tie ar tādu pārliecību tiek klāstīti.

Trešais — un savā ziņā pats svarīgākais — izaicinājums jaunai neatkarīgajai Latvijas valstij ir pašu latviešu starpā vienoties par pašiem svarīgākajiem nākotnes mērķiem. Neatkarīgā valstī nu beidzot ir kļuvis iespējams publiskās debatēs un diskusijās pilnīgi atklāti un bez represijām izvirzīt, aizstāvēt un pārvērtēt dažnedažādus viedokļus. Taču, lai šāda domu izmaiņa nepaliktu tikai tukšas pļāpāšanas līmenī, tai būtu agri vai vēlu jāiekļaujas politiska līmeņa debatēs, kur dažādus viedokļus un rīcības stratēģijas pārstāvētu skaidri indentificējamas politiskas partijas, starp kurām tad vēlētājiem būtu reāla un nozīmīga izvēle vēlēšanu dienā. Tādos apstākļos, kur pietiekoši liels skaits partiju nav izveidojušas sev pietiekoši nopietnu politisko platformu, vēlēšanās kandidē par daudz politiski tukši un mākslīgi savārstīti vai sagrābstīti kandidātu saraksti. Būdami bez jebkādas īstas politiskas pārliecības vai viedokļa, daži deputāti tad tūliņ pēc ievēlēšanas Saeimā sāk spriņģēt kā teļi pavasarī no vienas partijas uz otru, meklēdami sev personīgi zaļākas ganības, bez mazākās atbildības sajūtas pret saviem vēlētājiem un tām “platformām”, zem kurām tie tikuši ievēlēti. Šādas lietas notiktu daudz retāk, ja katrs deputāts būtu ievēlēts atsevišķā vēlēšanu iecirknī, kur tad viņš nestu atbildību savu vēlētāju priekšā. Vispār — lai demokrātiskā iekārtā valsts spētu reaģēt uz iedzīvotāju prasībām, tad pilsoņiem vispirms pašiem ir jāzina, jāsaprot un jāizlemj, kas īsti ir viņu interesēs un kas tām stāv pretī. Pilsoņiem pašiem ir jābūt spējīgiem un gribīgiem līdzi domāt par nacionālām lietām, viņiem ir jābūt gataviem aktīvi iesaistīties politiskos procesos. Arī tas pieder pie nacionālās pašapziņas.

Apziņa un pašapziņa, kā tautiskā, tā nacionālā, pieder pie kultūras produktiem. Vēstures gaitā tā tiek kolektīvi veidota un pārveidota. Katra tautas locekļa mūža laikā tā ir individuālās attīstības ceļā vairāk vai mazāk apgūstama un aktualizējama. Kas ir tas, kas palīdz individuālās apziņas izveidošanās, tās ontoģenēzei? Un kas ir tie ideoloģiskie strāvojumi, kas latviskuma apziņu veidojuši tās vēsturiskā attīstībā?

Pirmie pamati bērna sabiedriskai atbildībai un ētiskai apziņai tiek ielikti ģimenes lokā. Tur veidojas bērna izpratne par labo un ļauno, par to, kas ir atļauts un kas neatļauts, kas pieņemams un kas nepieņemams. Bērnībā ieaudzinātā vērtību sistēma, kaut katrai atsevišķai ģimenei savā ziņā ļoti individuāla, tomēr vienmēr sakņojas kolektīvās kultūras un ētiskās vērtībās, ko vēstures gaitā izsijājusi un uzkrājusi kāda tauta. To neizbēgami iespaido saimnieciskie un politiskie apstākļi, kas valda pār vietējo vidi, respektīvi, valsts iekārta, kādā tauta ir spiesta dzīvot. Ja iekārta pamatā ir naidīga tautas pašas vēstures gaitā izveidotajai dzīves ziņai un vērtībām, kā tas 50 gadus ilgi ir bijis ar komunistu režīmu Latvijā, tad tautas vērtības tiek iedragātas pašos pamatos. Tā kā jaunās sistēmas uzspiestās vērtības nav bijušas spējīgas iegūt tautas vairākuma lojalitāti, tauta tad paliek it kā nokritusi starp diviem krēsliem vērtību ziņā. Rezultāts tad var būt sabiedrība, kurā pārāk daudziem locekļiem kolektīvās un ētiskās vērtības vispār piemīt tikai rudimentārā līmenī.

Blakus savas tautas un vides vērtību pārņemšanai (vai nepārņemšanai) arī pats apziņas līmenis par piederību savai tautai var būt ļoti dažāds. Te veidojas ļoti plaša iespējamību skala, kur sastopami gan tādi indivīdi, kam viņu tautiskā piederība dzīvē ir pati svarīgākā lieta, gan tādi, kam tā ir pilnīgi vienaldzīga un viņu dzīvē nekādu nopietnu lomu nespēlē vai pat tiek uztverta kā negatīva. Ja atgadās, ka kādā tautā nav pietiekoši daudz tādu indivīdu, kas būtu sasnieguši nacionālās apziņas līmeni, tad tas neizbēgami atstās negatīvu iespaidu uz visas tautas kā kopienas nākotnes attīstības izredzēm.

Latviešiem kā tautai ir ļoti gara tautiskās esmes vēsture, bet tautiskās un nacionālās apziņas periods mums vēsturiski ir bijis ļoti īss. Vēl tikai pagājušā gadsimta sākumā, tātad apmēram divi simts gadu atpakaļ, būt latvietim un būt zemniekam bija divi sinonīmi jēdzieni. Kā baltvācieši to toreiz uzsvēra: par tādu priekšstatu kā latviešu tautu jau vispār nevarot runāt, bet gan tikai par bezkultūras zemnieku šķiru.

Pirmajiem izolētajiem latviešu censoņiem, kas gribēja sabiedrībā tikt “uz augšu”, bija jādarbojas vidē, kur sabiedrības “augša” nebija latviska, bet gan vāciska vai krieviska. Tas radīja lielu spiedienu pārtautoties un asimilēties sava laika vāciskā vai krieviskā pilsonībā, ko daudzi arī izdarīja. Tiešā pretstatā tiem saviem laikabiedriem, kam vienīgais mērķis bija sava personīgā dzīves līmeņa uzlabošana, jo augstāk vērtējama ir pirmo atmodas laikmeta darbinieku — Kronvaldu Ata, Ausekļa, Valdemāra, Barona — apbrīnojamā sirdsdegsme, altruisms, dziļā izpratne par izglītības, progresa, kultūras un latviskuma jautājumiem un viņu vizionārā spēja domās iztēloties un vārdos izteikt savas tautas nākotnes ideālus. Tā Krišjānis Barons jau agrā jaunībā saprata, ka tautas attīstībai nepietiek ar to vien, ka vairāk latviešu sabiedrībā materiāli tiktu uz augšu. Bija vajadzīga vēl nacionālās piederības apziņa, kā arī vismaz minimāli altruistiskas rūpes par pārējās tautas likteni:

“...es vēlējos, lai latvju tauta kā tāda nostātos līdzās vācu un citām tautām. Priekš tam vispirms bija vajadzīgs, ka vairāk mācīti un izglītoti latviešu vīri nešķiras no savas tautas, bet atklāti par savas tautas locekļiem atzīstas un savus spēkus viņai ziedo, t.i., aktīvi ņem dalību pie tautas pacelšanas tiklab garīgā, kā materiālā ziņā.”

Lai nostiprinātu savu pašapziņu kā citām tautām līdzvērtīgai tautai, atmodas laika latviešiem bija jārada kultūra, kas pēc iespējas ātri panāktu to attīstību, ko Eiropas t.s. kultūras tautas bija vēsturiski izveidojušas garu gadsimtu gaitā. Latviešiem bija nepieciešams teleskopēt rindu dažādas attīstības fāzes un izveidot kultūru, kas būtu reizē īpatnēji latviska un eiropeiski starptautiska, kas veidotu sintēzi starp tradicionāliem un moderniem elementiem. Šī latviskā kultūra un latvisko vērtību sistēma tad būtu tas galvenais pamats, uz kā būvējama tautiski latviskā pašapziņa. Tikai vēlāk — ar laiku — nāca doma par neatkarīgu nacionālu valsti kā loģisko un dabīgo šīs pašapziņas izpausmi un iemiesojumu.

Mūsu dienās situācija nav nemaz tik radikāli citāda, un vēl arvien aktuāli ir divi svarīgi mērķi: atķert visas tās pārmaiņas, kas pēdējos 50 gados citur pasaulē notikušas, un izveidot sev piemērotu sintēzi starp tautisko un starptautisko.

Arī spriegums sabiedrībā starp ideālistiem un materiālistiem nav mūsu dienās nemaz tik radikāli atšķirīgs no tā, kas valdīja latviešu tautas pirmās atmodas laikā. Tie lielie ideālisti, kuru vārdus mēs vēl šodien daudzinām, bija izņēmuma cilvēki. Atmodas laikmetā, gluži kā jebkurā citā, ļoti daudzi apdāvināti un centīgi latvieši bija tīrie karjeristi, bez īpašas identificēšanās ar savu tautu un līdz ar to bez jebkādas lojalitātes vai pienākuma izjūtas pret citiem savas tautas locekļiem. Šādu ļaužu vienīgais apzinātais dzīves mērķis bija uzlabot savu personīgo materiālo un sabiedrisko stāvokli. Šī mērķa labā tie bija gatavi upurēt visu, ieskaitot savu latviskumu un savas tautas intereses. Ja vajadzēja, viņi varēja kļūt arī par ļoti aktīviem un agresīviem latviešu pārvācošanas vai pārkrievināšanas politikas aizstāvjiem. Mazs piemērs pagājušā gadsimta beigās tam rusofīlais, pareizticīgais Sproģis, kas centās latviešus pievērst kirilliskam alfabētam un par sevi teicis, ka esot “pēc miesas gan latvietis, bet savā garā pārvērzdamies par pilnīgu pastāvīgu krievu tautas cilvēku, kam priekšā stādās mūsu lielās un spēcīgās krievu valstības plašās darīšanas un mērķi”. Šai bēdīgajai tradīcijai vēl visus padomju gadus ir sekojis ne viens vien ar lieluma alkām apsēsts latvietis vai latviešu pēcnācējs, kas katrā laikā un ar lielāko prieku būtu gatavs upurēt latviešu tautas intereses savas personīgās karjeras labā.

Mūsu dienās, postsovjetisma straujā pārejas posmā no komunisma uz brīvo tirgu un mežonīgu kapitālismu, bezprincipu materiālistiem ir pienākuši varbūt vēl lielāki ziedu laiki. Modernā pasaulē starpnacionālo lielfirmu saimnieciskais īpatsvars ir kļuvis tik liels, ka valsts vadošās lomas uzturēšana kļūst arvien grūtāka, ja lielfirmu gadskārtējie budžeti daudzkārt jau pārsniedz tos, kas ir daudzu it kā suverēnu valstu rīcībā. Kur demokrātiska valsts ir atbildīga savu vēlētāju, resp., tautas priekšā, lielfirmai nav citas atbildības kā tikai pelnīt naudu saviem ieguldītājiem. Šajā ziņā supranacionāla līmeņa politiskas vienības kā Eiropas kopvalstis ar savu parlamentu blakus savai vispārējai lomai stabilitātes, saimnieciskā uzplaukuma un miera veicināšanā varētu potenciāli sniegt veselīgu un politiski atbildīgu pretspēku multinacionālo firmu, starptautisko banku vai jelkāda cita finansiāla spēka pārliekai patvaļai. Lielfirmai tā ir nieka lieta samaksāt kukuli korumpētai amatpersonai, bet, ja, pateicoties tam, ir noslēgti valstij neizdevīgi un tikai lielfirmai izdevīgi līgumi, tad visi valsts iedzīvotāji vēl ilgi par to dabūs maksāt ar sava dzīves standarta pazemināšanos.

Demokrātiskie procesi un tautas tiesības ir nopietni apdraudēti arī tādās zemes kā Krievijā vai Kolumbijā, kur ieroču trafikanti vai narkotrafikanti un dažādas parastās mafijas apgroza naudas summas, kas ir lielākas par vietējās valsts budžetu. Ar naudas līdzekļiem, kopā ar fiziskiem draudiem un iebiedēšanu, ir iespējams uzlikt spiedienu uz stratēģiski izmeklētiem indivīdiem visos iespējamos valsts likumdošanas un izpildvaras līmeņos, no augstiem līdz zemiem.

Uz kuru pusi ir vairāk virzījusies Latvija kopš savas neatkarības atgūšanas — vai vairāk uz koruptas valsts, vai uz tiesiskas valsts pusi? Vienādi vai otrādi — tā būs tā valsts, kurā būs jādzīvo mūsu bērniem un mūsu bērnu bērniem. Kur valsts nebūs ne tiesiska, ne atbildīga, tad skaidrs, ka patriotiskās degsmes vietā tur drīzāk attīstīsies cinisms, rūgtums un apātija un nacionālai pārliecībai neviens nesaskatīs nekādu jēgu.

Nacionālisms savā burtiskā nozīmē ir tāda romantiska ideja, kuras ciltstēvs, kā zinām, bija Herders. Nacionālromantisma kustība latviešiem aizsākās pagājušajā gadsimtā, ar Ausekli tās priekšgalā, un vēlāk turpinājās ar tā sauktajiem “tautībniekiem”. Tajā ietilpst vēlme atgriezties pie dabas un emociju atbrīvošana no prāta žņaugiem, līdz ar “vienkāršās tautas” kultūras vērtību rehabilitēšanu un senatnes idealizēšanu. Tā bija radīta Eiropas apspiestām tautām, kas varēja stiprināt savu sabradāto nacionālo pašapziņu ar domu par pagātni, kur arī viņu tautai “burvīgā gaismā viss zaigo un laistās”. Šīs pieejas pozitīvā puse bija tāda, ka tās atbalstītāji saprata, ka latviešiem viena no pirmajām prioritātēm bija atgūt lepnumu par piederību savai tautai. Tas tautai dotu spēku cīnīties tālāk par savām politiskām un saimnieciskām tiesībām un uzmundrinātu to nopietni ķerties pie savas kultūras dzīves veidošanas. Nelaime pie šīs pieejas ir vienmēr bijusi tāda, ka tā draud par daudz ieslīgt fantāziju pasaulē un zaudēt kontaktu ar reālo īstenību. Vēl šodien dzirdami ir dažādi tukši fantazējumi bez mazākā seguma, kādi sastopami gan internetā, gan dažādās publikācijās, kā doma, ka latvieši bijuši tie, kas izgudrojuši ēģiptiešu hieroglifus vai šumēru ķīļu rakstus. Šādas tautiskās lieluma mānijas delūzijas, kas virspusīgi varētu šķist mūsu latviskai pašapziņai augsti glaimojošas, tomēr savā dziļākā būtībā ceļas no dziļi apslēptas mazvērtības izjūtas. Tādas tukšas un nereālas fantāzijas nekad nevar veidot drošu, garīgi veselīgu un paliekošu pamatu tautas pašapziņai. To vietā vajadzīga nopietna un patiesa savas tautas vēstures un kultūrvēstures izpēte un pārmantošana.

Pēdējo nozīmīgāko iespaidu uz latvisko apziņu ir baudījis marksisms, kam nacionālisms jau no sākta gala ticis nostādīts vienlīdzības zīmē ar buržuāzismu. Pēc Otrā pasaules kara nacionālisms iekarotajās Baltijas valstīs kļuva dubultnosodāms — ne tikai kā buržuāzisks, bet arī kā “fašistisks”. Tomēr, neskatoties uz to, ka kultūra gan teorijā, gan praksē drīkstēja zelt tikai zem partijas pārraudzības un kontroles, partijai ne tuvu neizdevās izravēt no tās itin visas nacionālo atšķirību pazīmes, neskatoties uz tās visai enerģiskiem mēģinājumiem to panākt. Nav jau tā, ka nacionālās pašcieņas ziņā komunistu laikā būtu valdījis pilnīgs tukšums. Tas ir tāds interesants paradokss, kur padomju sistēma būtībā izaudzēja sev tik daudz čūskas azotē. Teorijā gan visi bija it kā dvēseļu inženieri, kam jābalsta komunisms, bet praksē tieši paši izcilākie kultūras darbinieki nekad neatmeta savu latvisko pašapziņu un ir vienmēr spējuši ar to iedvesmot arī tautu. Tie nebija nekādi padomju dvēseļu inženieri, bet tie bija īsteni, patiesi un tautai neatsverami vērtīgi latvietības inženieri — latviskās dvēseles sargātāji un uzturētāji. Tais gados tamdēļ latviskā pašcieņa bija tik cieši saaugusi ar kultūras dzīvi. Daudzi Rietumu trimdas latvieši diemžēl savā nacionālā paštaisnībā nekad nebija spējīgi šo parādību tās subtīlās izpausmēs ne saskatīt, ne pareizi novērtēt, tā nevajadzīgi atsvešinoties no kultūras norisēm Latvijā un no vispārējās tautas emocijām un noskaņojuma.

Ar to nebūt negribu teikt, ka latviešu tauta būtu spējusi pārdzīvot 50 gadus zem marksisma režīma bez jebkādām nelabvēlīgām pēdām savā apziņā un pašapziņā. Taisni otrādi — ir tādas rētas, kas ir daudz dziļākas un paliekošākas, nekā mēs visi vēl 1990. gadā visai naivi būtu to domājuši. Pusgadsimtu ilga kolektīvā smadzeņu skalošana neizbēgami ir radījusi paliekošus iespaidus, no kuriem vesela rinda ir negatīvi. Rietumu zemēs, protams, tai pašā laikā valdīja atkal cita veida smadzeņu skalošana un cita veida indoktrinācija. Tikai tagad ir kļuvis iespējams objektīvi un sistemātiski tautas psihi novērot un pētīt, un šāda veida psiholoģiskiem un socioloģiskiem jautājumiem noteikti vajadzētu būt iekļautiem kā augstai prioritātei mūsu nacionālās pētniecības programmās. Tās ir parādības, kas jāpēta tieši tagad, kamēr vēl tās ir novērojamas un izvērtējamas.

Viens no laukiem, ko visskaudrāk ir skāruši atšķirīgie vides iespaidi šai pēdējā vēstures posmā, ir nacionālās identitātes un patriotisma jautājumi. Brutāli vienkāršojot situāciju, gribētos teikt, ka patriotiskās jūtas Latvijas latviešiem ir par maz un trimdas latviešiem par daudz. Ideāls būtu varbūt kaut kur abiem pa vidu. Pat izpratne par to, kas ar patriotismu domāts, nav vienāda abās pusēs. Ja Latvijas latvietis dzīvo puslīdz normālu dzīvi, tad no viņa kā latvieša nekas īpaši pa virsu netiek prasīts. Tiem latviešiem, kas paši aizgāja trimdā, bet it sevišķi viņu bērniem un bērnu bērniem turpretim latvietība izveidojās kā viena nebeidzama virsnormu un prasību virkne. Latvietības jēdziens trimdā ir vienmēr nesis daudz smagāku emocionālo lādiņu nekā caurmēra cilvēkam Latvijā — ar vienu svarīgu izņēmumu, kas ir tie, kas padomju laikā tika vajāti un represēti.

Trimdas latvietības izpratne ir “latviešu lietu” uzstādījusi kā tādu kosmisko Melno caurumu, kurā nemitīgi ir jāgāž iekšā milzīgas pūles un līdzekļi, lai to vispār uzturētu pie dzīvības. Tie, kas neaizgāja vienkārši prom no latviešu sabiedrības, savu latvietību ir dzīvojuši ar tik smagu tautisko pienākumu nastu kā reti kāda grupa zemes virsū. Šī nasta pie tam ir vēl manāmi kļuvusi smagāka kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ar nemitīgiem saucieniem, ka tieši trimdas latviešiem nu būtu atbildība gādāt, lai 50 gadu svešas okupācijas un 50 gadu padomju dzīves stila sekas īsā laikā tiktu jau likvidētas. Pie tam — ja tas neizdodas — tad tā esot lielā mērā tieši trimdas latviešu vaina!

Trimdas latviskiem patriotiem ir gadu desmitiem ilgi kultivēts latviskās apziņas paveids, kas no tā sekotājiem pieprasa tikpat kā mazohistisku upurēšanos uz latviskās kopības altāra. Normālos apstākļos savā zemē dzīvojot, tik augstas prasības caurmēra cilvēkam diezin vai būtu jāuzstāda. Interesantā kārtā, kad Latvijas latvieši sāka viesoties Rietumos, trimdas patriotisms dažkārt tiem šķita ir kā par daudz uzspēlēts, par daudz uzsvērts un varbūt pat par daudz svētulīgs. Kāda kultūras darbiniece no Latvijas to bija raksturojusi ar ļoti izteiksmīgu, bet tik krāsainu tautisko izteicienu, ka nebūtu pieklājīgi to šeit publiski atkārtot. Doma katrā ziņā bija skaidra — viņas gaumei tur bija tā labuma par daudz. Tā tomēr ir vērā ņemama reakcija, kas nozīmē, ka nevaram reāli sapņot par trimdas patriotisma tiešu pārpotēšanu uz Latvijas tautiešu apziņas pacelmiem, jo tāda pote droši vien vienkārši neaugtu.

Rietumu latvieši savā saskarē ar Latvijas latviešiem turpretim ir nereti pārsteigti par tīri vai apziņas vakuumu, kas dažkārt konstatējams šai ziņā. Laiks liedz šeit sniegt konkrētus piemērus, kas tāpat visiem klātesošiem ir labi zināmi. Katrā ziņā pēc Rietumu latviešu gaumes patriotiskās gaisotnes Latvijā noteikti ir par maz.

Kāda veida patriotisms tad nu būtu tas, kas būtu pieņemams visām pusēm un kas tiktu uzskatīts kā īsts un patiess, un kas mums kā kopībai būtu jādara, lai tādu audzinātu mūsu tautā? Darāmā ir ļoti daudz, ka svētīga būs katra iniciatīva, ko katrs viens tautas loceklis spēs realizēt šai laukā. Es domāju, pie latviskās pašapziņas celšanas mums visiem būtu jāpiestrādā, katram savā vidē un sev piemērotā un iespējamā veidā. Nacionālai pārliecībai vajadzētu dabīgi izaugt no pašas tautas, ne tikt uzspiestai no augšas vai tikai piekabinātai. Ar dekrētu nevienam pašapziņu neiedosi, kaut iespējams ir radīt apstākļus, kas būtu tai labvēlīgāki.

Es personīgi šai brīdī vilcinātos mudināt citus uz šādu vai citu patriotisma paveidu, jo man, lūk, ir ticis aizrādīts, ka man neesot tiesības neko Latvijas latviešiem sacīt, jo es neesot tur nodzīvojusi visus padomju gadus. Tas jauki papildina manu biogrāfiju, kur Kanādā savā laikā man daži trimdas latvieši ir pārmetuši, ka es nevarot latvietību parasti saprast, jo es neesot paspējusi pietiekoši ātri piedzimt, lai baudītu brīvās Latvijas laiku. Visa mana dzīve kā latvietei tātad izrādās, ka ir bijusi viena vienīga absurdā komēdija, kur nepareizā laikā esmu piedzimusi un nepareizās vietās mūžu nodzīvojusi!

Ko gan tāds cilvēks kā es lai spētu jums ieteikt par latviskās apziņas stiprināšanu? Nu varbūt tieši to, ka brīnumainā kārtā es visiem savas dzīves raibiem piedzīvojumiem cauri savu latvisko pašapziņu neesmu zaudējusi. Un varbūt, ka tieši pašapziņa ir grūtākos brīžos palīdzējusi arī saglabāt savu pašcieņu kā vienkārši cilvēkam.

Pie pašapziņas tas labākais ir tas, ka neviens tev to nevar atņemt. Reiz apgūta, tā tev ir un tev pieder, lai ko citi saka. Kas attiecas uz mani, tad es vis negrasos atmest un atteikties no savām pirmdzimtības tiesībām kā latviešu tautas locekle. Es nekad neesmu tās pārdevusi — ne par lēcu virumu, ne par ko citu. Es esmu tās likumīgi mantojusi no savas mātes un sava tēva miesām. Un aiz viņiem un pirms viņiem man pieder mantojums, kas sniedzas atpakaļ aizvēstures laikos. Tās garīgās vērtības, ko mani priekšteči gadu tūkstošos ir krājuši, tās arī man personīgi itin visas pieder. Viss, ko mani senči ir centušies, cerējuši, cietuši, strādājuši, veidojuši, ir nodots tālāk garai paaudžu ķēdei, kas ir nonākusi līdz manīm. Es esmu pilnvērtīga un pilntiesīga šīs ķēdes locekle — gluži tāpat kā tu —, un es esmu darījusi savu, lai ar mani tā nepārtrūktu. Es esmu darījusi, kas ir bijis manos spēkos, lai paaudžu ķēde — miesīgi un garīgi — turpinātos vēl nākošā gadu tūkstotī.

Būt latvietei man nozīmē to, ka man ir prieks, kad maniem tautas brāļiem un māsām ir prieki. Man ir lepnums par viņu skaistumu un gandarījums par viņu sasniegumiem. Latviešu valoda turpina dzīvot arī uz manas mēles. Latviskā skaistuma izjūta, latviskais godaprāts, latviskais tikums ir mani izauklējuši. Bet man arī sāp, kad citiem latviešiem ir sāpe, man salst viņu salšana un grauž viņu izsalkums. Es zinu, ko nozīmē — sviedrus slauku tecēdama, asariņas stāvēdam'. Man sarkst par manas tautas kaunu, mani nospiež manas tautas negods.

Latviešu tauta ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas. Man tik ļoti gribētos, lai tā nemistos pieaugt spēkā, skaistumā, gudrībā, laimē. Man gribētos, kaut man būtu eņģeļu mēles un praviešu varēšana, lai es spētu savai tautai izteikt, cik daudz spēka un skaistuma viņā ir potenciāli iekšā, cik daudz gaišuma, mirdzuma un cik daudz patiesības. Kādas pilnības alkas un kāda nākotne, kas visa ir vaļā. Un cik ļoti tai vajadzīgs, lai katrs viens tās loceklis labāk spētu cienīt cilvēku kā cilvēku, pats sevī un citos, jo tikai tad tam būs iespējams sev un savai tautai nedarīt pāri, tikai tad tam būs iespējams savu tautu arī patiesi mīlēt.

Referāts PBLA seminārā “Tautas nacionālā pašapziņa: problēmas un iespējas” 1997.gada 8.septembrī

Mēs neesam “mēs" un “viņi" — mums vienas saknes

Izglītības un kultūras darbinieks Eduards Silkalns (no Melburnas)

Tiklab Pirmā Mozus grāmata Vecajā Derībā, kā arī Jāņa evaņģēlijs Jaunajā Derībā sākas ar vārdu “iesākumā”: tur ir pasacīts, kas bija vai kas notika Visuma radīšanas iesākumā. Ar šādu teikumu es iesāku savu referātu nevis tāpēc, ka teikumam būtu nepieciešams sakars ar turpmāk sakāmo, bet vienkārši tālab, ka ne vien Visumam, bet arī referātam vajadzīgs iesākums.

Savējo es izvēlējos tāpēc, lai jūs saausītos un sev domās vaicātu: nu, vai viņš mums sludinās vai nesludinās? Divus labi domātus padomus man Austrālijā šai dienai deva līdzi. Viens bija: “Tikai nesludini! Latvijas latviešiem nepatīk, ja kāds tautietis atbrauc pie viņiem no ārzemēm, lai tad aizrautos ar sludināšanu.” Cits teica: “Garo gabalu uz Latviju jau vērts braukt tikai tad, ja tu viņiem vari pateikt ko tādu, kas viņiem pašiem vēl nebūtu ienācis prātā.” Lai cik labi domāti, šie padomi nav piepildāmi, jo gribas iebilst kā pret vārdu ar dažkārt nicinošo vai ironisko pieskaņu “sludināt”, tā pret latviešu dalījumu “mūsos” un “viņos”. Nekāds “mēs” te nekādiem “viņiem” neko nesludinās: mēs visi esam vienas un tās pašas latviešu tautas locekļi, kas taustāmies un meklējams pēc savu kopīgo problēmu iespējami labākā risinājuma.

Bet atpakaļ pie iesākuma! Ja evaņģēlists Jānis saka, ka pasaules iesākumā bija Vārds, kas tad ir ikviena sekmīga mācīšanās procesa iesākumā? Tā ir skolēna pašapziņa. Latviešu literārās valodas vārdnīca pašapziņu definē kā cilvēka “pārliecību par savām spējām, savu vērtību”. Ja skolēns mācīšanās procesam pieiet jau no paša sākuma ar negatīvu nostāju — “es neesmu necik gudrs — viela man par grūtu — es ar to netikšu galā” —, tad paredzējums parasti arī piepildās un skolēns ar veicamo uzdevumu patiesi nekādā galā netiek. Tā, par ko te runājam, ir individuālā, katra cilvēka personīgā pašapziņa. Tikai tad, ja skolēnam ir šāda pašapziņa, uzdevumi paveicas.

Lai veselas cilvēku kopienas jeb kolektīvi varētu zelt un plaukt, ir vajadzīga kolektīva pašapziņa. Ir vajadzīga apziņa, ka kolektīvam ir nevien tiesības eksistēt, bet ka tam ir arī kāda nozīmīga loma, kāda vērtība, kāds labums. Šajā apziņā ir jādalās, ja ne katram vienam, tad vismaz lielam vairumam kolektīva locekļu.

Pašreizējā laikmeta gars daudzviet pasaulē — arī Austrumeiropā kopš komunisma varas krišanas — ļoti uzsver individuālismu, tas ir — katra atsevišķā cilvēka brīvību, neatkarību, tiesības. Daudziem ārzemēs dzīvojošiem latviešiem nelabi kļūst, jau dzirdot vārdu “kolektīvs”, jo tas par daudz atgādina padomju laika piespiedu kolektivizāciju, piemēram — kolektīvās saimniecības. Un tomēr piederība kolektīviem ir harmoniskas cilvēku sabiedrības pilnīga nepieciešamība; galīgs individuālisms nozīmētu sabiedrības izjukšanu, iziršanu. Nesen, uzturēdamies Veimārā, Vācijā, es Herdera baznīcā, izliktas solos, uzgāju lapiņas ar šādu domu graudu: “Atsakņošanās ir cilvēku sabiedrības pati bīstamākā kaite. Kas ir atsakņojies, atsakņo. Kas ir iesakņojies, tas neatsakņo. Iesakņošanās varbūt ir cilvēka dvēseles svarīgākā un visvairāk pieprasītā nepieciešamība.” Apakšā domu grauda autores vārds: Simone Veila.

Padomju laiks par kolektīvās jūtoņas jeb kolektīvās pašapziņas objektiem izvirzīja, piemēram, strādnieku šķiru un brālīgās republikas. Sagaidīja, ka atsevišķais cilvēks ar šiem “kolektīviem” identificēsies, sasakņosies un saskaņosies. Relatīvi mazāku vērību pievērsa cilvēkam tuvākām, mazākām, aptveramākām kopienām: ģimenei, tautai. Tā kā strādnieku šķira ir nepārskatāma masa, bet brālīgās republikas ģeogrāfiski tālas un latvieša mentalitātei pasvešas, tad gribētās sasakņošanās vietā drīzāk iznāca atsakņošanās, gribētās identificēšanās vietā — alienācija jeb atsvešināšanās, reizēm no sabiedrības kā tādas, no visiem tās iestādījumiem; tā bija kā tāda došanās “iekšējā emigrācijā”.

Lai dzīve būtu harmoniska, kādiem kolektīviem tomēr ir jābūt, ar kuriem cilvēks identificējas. Pieaugušā cilvēka darba spējas būs lielākas, ja viņš iesakņosies savas ģimenes, savas darbavietas, savas pilsētas, sava novada kolektīvajā pašapziņā. Skolēna sekmes mācībās tieksies būt labākas, ja skolēna individuālā pašapziņa, par ko jau runājām, iesakņosies viņa ģimenes, klases, skolas kolektīvajā pašapziņā.

Ir jābūt kam lielākam par pašu cilvēku, lai, ar to identificējoties kolektīvā pašapziņā, cilvēkam pavērtos ceļš uz patiesām sekmēm. Kristiešiem šis lielākais var būt Dievs. Evanģēliski luteriskās baznīcas dziesmu grāmatā rodama Roberta Bērziņa sacerēta dziesma, kas sākas ar vārdiem: “Kas ar Dievu darbu dara, Tas spēku gūst no Viņa Gara.” Nav šaubu, ka reliģiozitāte var būt labāku sekmju nesēja cilvēka dzīvē, bet tas varētu būt temats pats par sevi. Lielums, kam pievērst uzmanību un kas ir mūsu šīs dienas uzdevums, ir valsts. Kolektīvās pašapziņas paveids, par ko šodien runājam, ir nacionālā pašapziņa.

Nacionālās pašapziņas ziedu laiki Latvijā bija 1930. gadu otrā puse. Kaut kāda atblāzma no šiem ziedu laikiem vēl bija t.s. tautas atmoda astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu pašā sākumā. Kāpēc latviešu tauta trīsdesmito gadu otrajā pusē bija tik patriotiski pacilāta, un kāpēc ar tik šķietami labām sekmēm mīlestība uz savu valsti tika ieaudzināta skolās? — Viens izskaidrojums būs meklējams apstāklī, ka autoritārai valdībai ir kā lielāka vajadzība, tā lielākas iespējas un līdzekļi panākt tautas lojalitāti pret valsti un tajā valdošo kārtību, vai nu šī lojalitāte beigās izrādās patiesa vai notēlota. Latviešu tautas lielumlielajam vairumam 1930. gados lojalitāte un mīlestība pret Latvijas valsti bija patiesa. Otrs izskaidrojums patriotiskajam garam un patriotiskās audzināšanas efektivitātei 1930. gados būtu pats laikmeta gars visā Eiropā. Nevien diktatūrās kā Vācijā un Itālijā, bet arī demokrātiskās zemēs patriotisms tiks uzskatīts par tikumu. Mazai valstij ir vieglāk iet kopsolī ar laikmeta garu, kāds vērojams citās un lielākās valstīs, nekā spuroties tam pretī. Trešais un varbūt pats svarīgākais izskaidrojums meklējams materiālās labklājības un dzīves standarta izteiktā pieaugumā Kārļa Ulmaņa laika Latvijā. Ir taču vieglāk mīlēt kādu valsti, kur cilvēkiem labi klājas! — Tā kā šī brīža Latvijā un Eiropā nevalda neviens no nupat minētajiem trim apstākļiem, tad saprotamā kārtā patriotiska audzināšana pašlaik ir stipri apgrūtināta.

Ir tomēr cerīga zīme tādas auglīgas zemes sataisīšanai Latvijas skolās, ka šajā auglīgajā zemē atrastos vieta arī stādam, ko sauc par nacionālo audzināšanu. Redzīgākie Latvijas pedagogi paši atzīst, ka skolas ir par daudz vienpusīgas, koncentrējoties galvenokārt tikai uz skolēnu intelekta attīstību un sevišķi uz viņu atmiņas trenēšanu. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības valsts inspekcijas vadītājs Zigfrīds Grinpauks rakstā “Vai viegli būt skolēnam?” š.g. 19.jūnijā “Izglītībā un Kultūrā” sniedz veselu virkni Latvijas skolu “rekordu” citu pasaules valstu skolu starpā, un viens no viņa minētajiem rekordiem ir, ka Latvijas skolās ir “ar faktu materiālu pārslogotākais mācību saturs”. Citur tai pašā “Izglītības un Kultūras” numurā atgādināts, cik daudz plašāki par intelekta veidošanu vien bija 1934.gada likumā “Par tautas izglītību” izteiktie mācību un audzināšanas principi:

“... pēc iespējas pilnīgāk mācību iestādēs izkopt jaunatnes intelektuālās, tikumiskās, aistētiskās, fiziskās spējas un audzināt jaunatni personiskā un sabiedriskā krietnumā, tēvzemes un darba mīlestībā, tautu saprašanās garā.”

Intelekts, lūk, arī šeit ir minēts un nolikts pat izglītošanas mērķu virsotnē, tomēr tam seko vēl daudz cita, kas skolām būtu jāņem vērā. Ja nu kāds argumentētu, ka cilvēces zināšanu kopīgais apjoms kopš 1934.gada ir vai nu desmitkāršojies vai cik tur reizes kāršojies un ka tāpēc arī atsevišķais cilvēks ir spiests būt zinīgāks, lai varētu pastāvēt konkurences cīņā, tad uz to varētu dot divas atbildes.

Pirmkārt, kopš 1934.gada milzīgi audzis ir dažādu grāmatu, rādītāju, enciklopēdiju, bibliotēku skaits, pēdējos desmit gados vēl nākuši klāt elektroniskie izziņas avoti — datori, internets, kur faktuālas zināšanas tik viegli pieejamas, ka daudz no tā, ko skolās vēl arvien “kaļ galvā” jeb “iezubrī”, viegli varētu atmest un tādējādi ietaupītajā laikā drīzāk nodoties sirds un rakstura audiznāšanai. Viens no sirds audzināšanas komponentiem taču varētu būt nacionālā audzināšana.

Otra atbilde. — Kopš 1934.gada gan caurmēra atsevišķais cilvēks, gan visa cilvēce ir kļuvuši daudz gudrāki, bet vai viņi kļuvuši arī labāki? Vai labuma trūkums nerada vairāk problēmu par gudrības trūkumu? Vai Latvijas pašreizējās grūtības nav drīzāk izskaidrojamas ar cilvēku ļaunumu nekā ar cilvēku nezinību? Par to, vai izglītības procesa augstākajam mērķim jābūt gudrajam cilvēkam vai labajam cilvēkam, izglītības filosofi ir strīdējušies jau kopš Platona laikiem senajā Grieķijā. Vienīgā atbilde mūsu situācijā var būt, ka skolām ir jātiecas gan pēc gudriem, gan labiem cilvēkiem, skolēni ir kā jāizglīto, tā jāaudzina, bet šai brīdī ir nedaudz jāmaina uzsvars par labu labumam un audzināšanai. Labā cilvēka audzināšanā jāietilpst arī nacionālajai audzināšanai, jo nacionālā audzināšana lielā mērā ir sirds audzināšana, ar Latvijas vēstures faktu kalšanu galvā vien nav līdzēts.

Kādai tad vajadzētu izskatīties nacionālajai pašapziņai, kuras iedīgļus skolām pastiprinātā kārtā nāktos iedēstīt saviem skolēniem? — Nav sacīts, ka tai jābūt tieši tādai kā Kārļa Ulmaņa laikā. Sešdesmit gados cilvēku gaume tomēr ir stipri mainījusies. Mūsdienu latvietim, kas pieder jaunākai paaudzei par Ulmaņa laikā skolā gājušo, toreiz ļoti iecienītie Viļa Plūdoņa dzejoļi “Tev mūžam dzīvot, Latvija” un “Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē” varētu likties pārāk pilni bravūras un patosa. Nacionālās pašapziņas izteiksmes līdzekļi jau katrā laikmetā var būt savādāki, ja vien ir pati pašapziņa. Atceros kopkoru koncertu Eiropas latviešu pirmajos dziesmu svētkos Hamburgā 1964.gadā, kad publikas patriotiskā dedzība likās kulminējam tad, kad koris dziedāja Helmera Pavasara “Mazs bij tēva novadiņš, bet diženi turējās”. Dziesmas teksts un melodija kā pirmajā dziedājumā, tā atkārtojumā likās saplūstam ar klausītāju gaumi tik konģēniālā vienībā, ka šķita: te saklausāmi tautas sirdspuksti, te izskan tās visdziļākās ilgas. Mūsdienās patriotisms var izpausties arī vieglākā, rotaļīgākā veidā nekā senāk. Tīringijā, Vācijā, šovasar pamanīju lipekļus uz viena otra nama sienas ar lokālpatriotisko uzrakstu “Thūringen ist Spitze” (Tīringija ir virsotnē). Nemaz nevarēju būt drošs, ka ar Tīringiju šai gadījumā nav domāta Tīringijas pavalsts futbola komanda, kam sacensībās jaunākajā laikā tik labi veicies, ka tā nonākusi ranga tabulas pašā virsotnē. Šā vai tā patriotisma izpausme šajā sauklī nebija mazāk manāma par to, kas rodama angļu aviolīnijas sauklī “Fly British!” (Lidojiet ar britiem!). Abos gadījumos manāma saukļa izdomātāju identificēšanās ar Tīringiju vai ar britiem un citu mudināšana darīt to pašu, tātad — sava veida patriotisms!

Vēsturē ir bijuši daudzi gadījumi, kur valsts varas — visvairāk autoritārās varas — ir centušās vienas tautas pašapziņu celt uz citas rēķina. Kāda iekšēja vai ārēja ienaidnieka atrašana var patiesi pamatīgi angažēt tautas pašapziņu. Hitlers, saskatīdams ienaidnieku žīdos, vareni mācēja celt vācu tautas nacionālo pašapziņu. Tomēr nacionālas pašapziņas celšana ar ienaidnieka postulēšanu var nonākt līdz slimīgai pakāpei un novest pie katastrofas, kā jau to Hitlera gadījums rādīja.

Īpaši patriotiskos latviešos pašreizējos apstākļos varētu iemist vēlēšanās citu latviešu nacionālo pašapziņu celt uz krievu rēķina: kā uz lielās Latvijā dzīvojošās krievu minoritātes rēķina, tā uz to krievu rēķina, kas dzīvo viņā pusē Zilupei. Kaut es uzskatu, ka vēsturisko patiesību nedrīkst noklusēt un par pārestībām, ko skaitliski lielā krievu tauta skaitliski mazajai latviešu tautai vēstures gaitā ir nodarījusi, ir jāmāca skolās kā latviešu, tā Latvijā dzīvojošo krievu bērniem, tad šis tomēr nedrīkst kļūt par līdzekli nacionālās pašapziņas iekveldināšanai.

Nesen ASV Saimona un Sustera apgādā iznāca Semjuela Hantingtona ( Huntington ) grāmata “Civilizāciju sadursme un pasaules kārtības pārveidošana” ( The Clash of Civilisations and the Remaking of World Order ). Ievadā autors pauž šādu pasaules skatījumu: “Ja mēs nenīstam tos, kas mēs neesam, mēs sevi nevaram mīlēt tādus, kādi mēs esam.” Šādai filosofijai, lūk, mēs pakļauties nedrīkstam.

Tā kā vēl septītajā gadā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas neizskatās, ka okupācijas gados iepludināto krievu masa, tās bērni un bērnu bērni vēlētos Latviju atstāt, lai atgrieztos savā etniskajā tēvzemē, vienīgais ceļš, kādu, liekas, iespējams iet, ir garais un grūtais viņu integrācijas ceļš, ceļš, kura gals un iznākums nav nosakāms. Bet, lai uz integrācijas sekmēšanos varētu likt kaut vai tikai mērenas un nedrošas cerības, tad minimālais priekšnoteikums ir, ka integrējamos indivīdus pašus neuzskata par Latvijas pamattautas ienaidniekiem. Nevar reizē kādu nīst un tai pašā laikā mēģināt integrēt! Lai arī Latvijas minoritāšu etniskā, tautiskā lojalitāte reizēm skatīsies citā virzienā, tad viņu valstiskā jeb nacionālā lojalitāte drīkstētu būt tikai pret Latvijas valsti. Kā latvietim, tā Latvijas krievam un citas mazākumtautības loceklim jāiemācās dzīvot ar domu: “Latvija ir mana valsts. Tikai, ja Latvijai labi klāsies, labi nākotnē varēs klāties arī man.”

Liela, neatrisināta problēma, protams, ir pilsonības jautājums. Kā 1930. gados bija modē runāt par 700 verdzības gadiem, kam latviešu tauta bijusi pakļauta, tā tagad runājam par 700 000 nepilsoņiem, kas dzīvo Latvijas teritorijā. Prāva viņu daļa nav tiesīga saņemt Latvijas pilsonību, citi to gan būtu tiesīgi saņemt, bet nevēlas. Jāvaicā: kādu nacionālu pašapziņu var sagaidīt no viņiem? Kā var sagaidīt pozitīvu attieksmi pret valsti no cilvēka, kura klātieni valsts gan piecieš, bet kuram pilsonību liedz? Un otrādi: vai nevēlēšanās iemācīties laviešu valodu, kā arī pilsonības nepieprasīšana, ja uz pilsonību ir tiesīgs, jau neliecina par negatīvu nostāju pret valsti? Šo 700 000 nepilsoņu problēma ir tāda, ka izglītības sektors to nespēj atrisināt. Jautājums ir arī — ko es, no tālienes atbraucis, nespēju atbildēt —, cik liela kontrole Latvijas valsts Izglītības un zinātnes ministrijai vispār ir pār krievu skolu mācību saturu un nostāju nacionālās lietās?

Ja te runājam par nacionālas pašapziņas celšanu Latvijas skolās, tad pārdomas varam attiecināt uz to skolēnu kontingentu, ar ko vispār ir kas iesākams, tātad uz latviešiem un uz tiem nelatviešiem, kam ir Latvijas pilsonība. Tikai ir svarīgi, kā jau teicu, nepilsoņos neieprojecēt ienaidnieka tēlu un nemēģināt latviešu un citu Latvijas pilsoņu nacionālo pašapziņu celt ar šī ienaidnieka tēla palīdzību. Pašapziņas celšanai jābūt pozitīvai, iestājoties par kaut ko, nevis negatīvai, allaž oponējot un ieņemot pret pozīcijas. Ja “dūšas uztaisīšanai” kāds ienaidnieka tēls absolūti nepieciešams, var pamēģināt ar ienaidnieka meklēšanu pašu ļaunajās ievirzēs. Ienaidnieks ir visi tie kavējošie faktori pašā jaunā cilvēka sirdī, kas jaunajam cilvēkam liedz cīnīties ar nelabvēlīgiem apstākļiem ārējā pasaulē un no šīs cīņas iziet kā uzvarētājam. Ienaidnieks ir paša netikumi, kurus es te neiešu uzskaitīt, kaut visu galvgalā kā mūsu tautas nākotni visvairāk apdraudošais jāmin alkoholisms. Vai cīņa pret ienaidnieku sevī jebkad var būt tikpat efektīvs nacionālas pašapziņas celšanas līdzeklis, cik ārēju ienaidnieku nīšana un nicināšana, to lai atbild psihologi!

Jāuzmanās, lai tāda veida sanāksmes kā šī neizvērstos par nelaimju un nepilnību diagnosticēšanu. Ir jādomā arī par to, kā nepilnības varētu ja ne likvidēt, tad vismaz kādu gabaliņu pavirzīt pilnības virzienā. Ja nu esam puslīdz vienisprātis par to, ka latviešu tautā, ieskaitot tās jauno audzi, ir nacionālās pašapziņas deficīts, tad jādomā, kā to novērst.

Iesaku izveidot nacionālās jeb patriotiskās audzināšanas padomi ar 5 — 7 locekļiem. Šiem visiem vajadzētu būt cilvēkiem, kuri kā vārdos, tā darbos paši parādījuši nepārprotamu patriotisku stāju un kuriem ir augsta pazīstamības pakāpe un prestižs Latvijas sabiedrībā. Padomē varētu ietilpt viens pārstāvis no Latvijas etniskajām minoritātēm un varbūt viens ārzemju latviešu pārstāvis. Padomes uzdevums būtu gādāt par nacionālās pašapziņas celšanu kā skolās, tā ārpusskolas jaunatnes pasākumos un rosmēs. Padome turētu rūpi par to, lai nacionālais moments būtu pietiekamā apjomā pārstāvēts kā mācību programmās, tā mācību grāmatās. Padome rūpētos, lai visas skolas būtu apgādātas ar nacionālajiem simboliem. Padome veicinātu tādu sarīkojumu notikšanu kā skolās, tā ārpus skolām, kas sniegtu nacionāla rakstura pārdzīvojumus, jo cilvēku nostāju un jūtu dzīvi parasti vairāk ietekmē pārdzīvojums nekā jaunu faktuālu zināšanu apguve. Kārļa Ulmaņa gados Valdemārs Zonbergs, vēlāk Sauleskalns, veidoja grandioza apjoma skatuviskus uzvedumus, kuru nolūks bija kāpināt tautas valstisko pašapziņu: nebūtu par ļaunu padomāt, ar kāda veida līdzekļiem, kas vairāk atbilstu pašreizējā laikmeta garam, līdzīgam mērķim varētu iet pretī tagad.

Iedomājos nacionālās audzināšanas padomi kā institūciju, kuras 5 — 7 locekļi savus pienākumus veic kā goda uzdevumu līdzās parastajam algotajam darbam, jo pašreizējos apstākļos nebūtu gudri valsts budžetu apgrūtināt ar jauniem atalgotiem posteņiem. Padome būtu diagnosticētāja, lēmēja, virziena devēja, sava veida “spiediena grupa”, kas ar savām vajadzībām un vēlmēm iepazīstinātu Izglītības ministriju, kuras atalgotais administratīvais aparāts tad attiecīgi rīkotos, lai padomes vēlmes tiktu iedzīvinātas. Padomes spēks būtu tās locekļu sabiedriskajā prestižā un sakaru tīklos, kas šiem locekļiem ir caur viņu kārtējo atalgoto darbu.

Kā pie šādas padomes nonākt? — jautājums varētu būt kutelīgs, jo 5 — 7 personu kā labu patriotu izraudzīšana varētu implicēt, ka citi, kas uz posteņiem pretendētu, gluži tik lieli patrioti vis nav. Problēmu varētu mazināt apstāklis, ka darīšana ir tikai ar goda amatu, ne ar atalgotu darbu. (Pēc goda posteņiem tik daudz netīko.) Padomes izraudzītājai un iecēlējai nāktos būt kādai ārpus Latvijas partiju politikas stāvošai iestādei, piemēram — Pasaules brīvo latviešu apvienībai. Protams, apvienībai būtu jāstrādā ciešā saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministriju, jo labs iznākums jau var būt tikai tad, ja ministrijai akceptējama ir tiklab padome kā tāda, tā arī tās personālais sastāvs.

Aicinu jūs pēc referāta pārrunāt un ar vai bez grozījumiem pieņemt šādu rezolūciju, un virzīt to uz PBLA, kuras gada sapulce šajās pašās telpās notiks turpmākajās dienās:

Nacionālās pašapziņas semināra dalībniekie lūdz Pasaules brīvo latviešu apvienību saziņā ar Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministriju izveidot nacionālās jeb patriotiskās audzināšanas padomi, kas rūpētos par nacionālās pašapziņas celšanu Latvijas jaunatnē.

Varu jau tagad iedomāties divus iebildumus, kas pret šādu rezolūciju varētu rasties, tāpēc centīšos uz tiem tūlīt atbildēt.

Viens iebildums varētu būt, ka Latvijā jau darbojas Izglītības ministrijai pakļautas apakškomisijas, padomes, darba grupas utt., kas veic kā mācību programmu izveidi, tā skolas grāmatu apstiprināšanu un visu ko citu, par ko mēs te šodien runājam. Lai administratīvo un birokrātisko aparātu neapgrūtinātu ar vēl jaunu pasākumu, nacionālās vajadzības taču būtu vienkāršāk kārtot jau pastāvošā aparāta ietvaros. Uz šo iebildumu es varētu atbildēt, ka nacionālās pašapziņas celšana ir tik būtiski svarīga mūsu valsts nākotnei, ka to atstāt kā apakšuzdevumu kādu plašāku uzdevumu veicējam varētu nozīmēt to aprakt citu uzdevumu starpā un beigās piemirst.

Otrs iebildums pret nacionālās audzināšanas padomi varētu būt tāds, ka jebkurš pasākums, kura mērķis ir ietekmēt, pat manipulēt tautas domu, ir vairāk autoritāras nekā demokrātiskas iekārtas cienīgs. “Patriotismu nevar uzspiest ar varu, tam jārodas katrā cilvēkā dabiskā ceļā,” tā varbūt kāds teiks. Uz to gribētos atbildēt, ka, ja kādu noteiktu vērtību sniegšanu jauniem cilvēkiem viņu pašu un viņu valsts labā sāk uzskatīt par manipulāciju, tad jāsvītro kāda puse skolas mācību priekšmetu. Lasāmā grāmatā ievietots literārs daiļdarbs, vēstures grāmatā tā vai citādi izstāstīts notikums — tas viss taču atstāj ietekmi uz skolēna vērtību izjūtu, uz viņa pasaules skatījumu. Vai tad Andreja Upīša daiļprozas izcelšana vēl pašreizējā postkomunisma laikmetā nav tāda pati manipulācija, ja tā to gribētu saukt, kāda būtu, piemēram Andreja Eglīša dzejas mācīšana? Par manipulatīviem, negodīgiem “smadzeņu mazgāšanas” paņēmieniem var sākt runāt vienīgi tur, kur ideoloģiju lūko jaunatnē iepotēt caur tādiem mācību priekšmetiem, kurus normāli ar nekādām vērtībām vai pasaules uzskatiem nesaista. Tādi priekšmeti ir matemātika un gramatika: ar tā sauktiem teksta uzdevumiem matemātikā vai teikuma pārveidošanas uzdevumiem gramatikā ne patriotismu, ne kādu citu nostāju neklājas propagandēt.

Manis ierosinātajā rezolūcijā ar nolūku netiek runāts par nacionālās pašapziņas celšanu Latvijas skolās; tiek runāts par tās celšanu Latvijas jaunatnē. Vesels izglītošanas un audzināšanas sektors ārpus skolām ir jaunatnes organizācijas un dažādi sabiedriski pasākumi. Latvijā darbību lielākā vai mazākā mērā ir atjaunojuši skauti un gaidas, mazpulki, studentu korporācijas, kristīgo draudžu jaunatnes pulciņi. Ieviestas tikušas 3 x 3 nometnes, vasaras skolas, jaunsargi. Vismaz divu iemeslu dēļ šādu organizāciju ietekme uz jauniešu stāju un pasaules uzskatu var mēroties ar to vai pat pārspēt to, kas nāk no skolas. Pirmkārt, nostāju jeb pasaules uzskatu vairāk par apgūtajām zināšanām veido pieredze un pārdzīvojums. Vairāk nekā skolas šīs organizācijas iesaista jauniešus notikumos un aktīvās rosmēs. Gluži kā piedalīšanās, teiksim, svētceļojumā dažu cilvēku var padarīt par pārliecinātāku kristieti nekā viena otra ticības mācības stunda skolā, tā ugunskuru vakariem, svinīgiem solījumiem, lielā pulkā brīvā dabā atzīmētiem nacionāliem svētkiem var uz jaunieti būt lielāks iespaids nekā skolai. Jaunatnes organizāciju lielo potenci savervēt jaunatnē piekritējus un karstus atbalstītājus ikreizējai sabiedriskajai iekārtai labi atskārta mūsu pašu gadsimteņa politiskās diktatūras: kā komunistiskā, tā nacionālsociālistiskā. Vai tiešām no šīm diktatūrām nevarētu mācīties atjaunotā Latvijas demokrātija? Kur tas sacīts, ka efektīvus paņēmienus, kādus “slikta” sistēma reiz likusi lietā “sliktu” mērķu sasniegšanai, nekad nedrīkstētu pārņemt “laba” sistēma “labos” nolūkos?

Dažas no manis pirmīt piemēra pēc minētajām jaunatnes organizācijām ir ar stipri internu raksturu: ne nu tām vajadzīgs materiāls atbalsts no valsts, ne tās ciestu labi domātus padomus savai iekšējai darbībai no ārpuses. Tādas, piemēram, ir studentu korporācijas, tādi ir draudžu jaunatnes pulciņi. Vairāki citi no minētajiem ārpusskolas jaunatnes pasākumiem turpretim ir tādi, uz kuriem gluži labi varētu attiekties ierosinātās nacionālās audzināšanas padomes darbība. Latvijas valstij vajadzētu arī apzināties, ka pat sabiedrisku naudas līdzekļu trūkuma apstākļos katrs kaut grūti sagrabināts un šīm organizācijām atvēlēts grasis nozīmē labu ieguldījumu Latvijas valstiskajā nākotnē.

Ja vēlamies, varam rezolūciju papildināt vēl ar šādu teikumu: Padomes uzdevums būtu palīdzēt radīt apstākļus, kas veicinātu patriotisko audzināšanu kā Latvijas skolās, tā ārpusskolas jaunatnes pasākumos.

Nepietiek vairs laika daudz sacīt par vēlamajiem nacionālās audzināšanas paņēmieniem, par tās metodiku. Šī arī nav īstā auditorija, kur par tādu tematu detaļās runāt, tas jāizrunā pašiem skolotājiem un izglītības darbiniekiem. Ieskicēšu tikai īsas pārdomas.

Nacionālā audzināšana mūsdienās nav viegla lieta. Tai ir kas kopīgs ar reliģisko audzināšanu. Abas uzrunā cilvēka sirdi un jūtas vairāk, nekā tās uzrunā prātu. Prāts pret tam sniegtajām zināšanām nemēdz noslēgties: tas veinīgi var kaut ko nesaprast, ja tā īpašnieks nav gudrs. Sirdij turpretī piemīt māka noslēgties un atraidīt. Gluži kā sirds nekādu racionālu vai intelektuālu iemeslu dēļ spēj atraidīt cilvēka, teiksim — precību kandidāta mīlestību, tā viņa var arī neiemīlēt tēvzemi.

Mūsdienās nacionālā audzināšana pasaulē nemaz vairs nav modes lieta. Tā kā caur masu sazināšanās līdzekļiem pasaules — it īpaši lielo un vadošo tautu gaume ietekmē arī mazās nācijas un to jaunatni, saucējiem pēc nacionālās audzināšanas kā mums uzdevums nav viegls. Šim uzdevumam jāpieiet delikāti un ar taktu. It īpaši jāpatur prātā divi momenti:

1. Jāvairās no jebkādas pārspīlēšanas, jebkādas uztiepšanas, jo ar to nereti panāk nevis gribēto, bet pretējo. Vai nu tā ir leģenda vai fakts, bet Staļina biogrāfi viņa necilvēcību dažkārt vismaz daļēji izskaidro ar to, ka viņam jaunībā tik stipri uztiepta reliģiskā audzināšana seminārā. Varbūt labākais veids, kā izveidot kosmopolītus, ir — lūkojot jauniešiem uzspiest savas valsts mīlestību ar varu.

2. Jāvairās no domas, ka mīlestībai uz savu valsti var būt ierobežots izteiksmes līdzekļu skaits un ka “īstie izteiksmes līdzekļi var būt tikai tie, kas izrādījušies labi un pieņemami kādā iedomātā zelta laikmeta pagātnē. “Daba vienmēr krāsas maina, kodols paliek nemainīgs,” saka Rainis. Mūsu gadījumā kodols būtu vajadzība pēc nacionālās pašapziņas kā tādas, turpretim mainīgās krāsas atbilstu dažādajiem iespējamiem šīs pašapziņas izteiksmes līdzekļiem.

Palūkosimies tagad uz pāris iebildumiem, kas skeptiķiem varētu būt nacionālās audzināšanas jautājumos, un mēģināsim uz tiem atbildēt.

Kādā latviešu preses biedrības Austrālijas kopas sanāksmē es vaicāju mūsu viesim Rimantam Ziedonim, kāpēc dzejnieki Latvijā pašreizējos pēckomunisma gados tikpat kā vairs neraksta nacionāli pašapzinīgu dzeju. Neatceros vairs Rimanta Ziedoņa atbildes tiešos vārdus, bet doma bija apmēram tāda, ka dzejnieki padomju varas gados jau tik intensīvi bijuši pakļauti “pareizas” domāšanas un jušanas prasībām, ka tagad viņiem prāts pavisam nenesas atkal kalpot kādam virzienam, kaut arī šis virziens būtu labs. (Atvainojos atbildes autoram, ja, viņa domu ietērpjot varbūt nedaudz citādos vārdos, esmu to negribēdams kaut kā sagrozījis.) Doma tātad būtu, ka, ja dzejniekiem visu laiku bijis jāpauž un jāaizstāv viens vērtību komplekss, viņu dabīgā reakcija tagad, kad spiediens no valsts varas puses ir nost, ir — nevis sludināt citas vērtības, tas ir — internacionālisma vietā nacionālismu, bet gan nesludināt vispār nekādas vērtības. Izlīdzoties ar fluīdajiem, neprecīzajiem terminiem “labs” un “slikts”, atbilstoša argumentācija no skolotāju puses iznāktu šāda: agrāk bijām spiesti mācīt slikto, tagad esam brīvi cilvēki, izmantosim labāk jauniegūto brīvību un drīzāk nemācīsim nekādas vērtības nekā pakļausimies spiediengrupu spiedienam mācīt labo.

Mēdz sacīt, ka tādas situācijas, kur skola nemāca nekādas vērtības, tomēr rezultējas kaut kādā vērtību izjūtā skolēnos. Ja, piemēram, skola nemāca ticības mācību, tad skolēns vēlāk pāriet pieauguša cilvēka dzīvē ar sajūtu, ka vai nu Dieva nemaz nav vai arī ka Dievs nav nekas svarīgs, jo, ja jau Viņš būtu kas svarīgs, tad par Viņu skolā kaut kas būtu mācīts. Gluži tāpat ir ar nacionālo audzināšanu: ja mīlestība uz savu valsti, nacionālā pašapziņa skolā nav iepotēta, pieaugušais cilvēks vēlāk nedomā, ka valsts būtu tik svarīgs veidojums, ka tai jābut uzticīgam, tai jākalpo, tā jāpalīdz aizstāvēt, sargāt.

Cits aizbildinājums nacionālās audzināšanas nepastiprināšanai skolās varētu but tāds, ka labai tiesai skolotāju — skolotājiem, kas savu vispārējo un pedagoģisko izglītību apguvuši padomju laikos — valstiskā apziņa (pretstatā tautiskās piederības sajūtai!) pašiem nav necik stipra. Kā var nākošo paaudzi izaudzināt tādā garā, kāds trūkst pašiem audzinātājiem? Skolotājiem bez tam ir jau ilggadīgs disputs ar valdību zemo algu dēļ. Ja skolotāji nav gluži draugos ar valdību, kas taču ir valsts galvgalā, ir taču arī saprotams, ka viņi tik cieši negribēs identificēties ar valdības valdīto valsti.

Uz to varētu atbildēt tā: argumentu, ka viena paaudze nevar iepotēt nākošajā tādu garu, kāda trūkst tai pašai, esmu pats izmantojis pārrunās ar Latvijas skolotājiem dažādās sanāksmēs. Esmu piekritis, ka ir grūti plašāk izvērst ticības mācības mācīšanu skolās, jo kā gan var paaudze, kas pati kļuvusi lielā mērā neticīga, sekmīgi pievērst ticībai jaunatni?

Tomēr šis arguments ir kļūmīgs. Skolēnus jau neapmāca paaudze, bet gan atsevišķi skolotāji. Zīmēšanu māca tikai tādi skolotāji, kas paši prot zīmēt, dziedāšanu — tikai tādi, kuriem ir muzikālā dzirde, ticības mācību tāpēc var mācīt skolotāji, kuru pašu dvēselēs iemājo kāda dievišķa dzirksts. Un patriotiskā audzināšana var palikt to skolotāju rokās, kuru pašu nacionālā pašapziņa ir stipra. Protams, tas nav ideālais izkārtojums, jo īsteni labs efekts uz skolēnu ir tad, ja skolotāji velkamo vezumu visi velk kopā vienā un tajā pašā virzienā, cits cita domāto un justo papildinot, apstiprinot un pastiprinot. Liela ietekme uz skolēniem līdzās formālajām mācībām taču ir skolotāja personības izstrāvojumam un atsevišķiem izteicieniem, un rīcības veidiem, kas mācību procesam iet līdzās. No tā visa vērīgam skolēnam laika gaitā viegli atklājas skolotāja vispārējais pasaules uzskats, pat ja skolotājs māca tādu priekšmetu, kas ar pasaules uzskatiem nenodarbojas. Nekādā ziņā Latvijas skolās nedrīkst strādāt atklāti pret valsti noskaņoti skolotāji, tomēr daļas skolotāju klusēšana valstiskos jautājumos būs jāpiecieš. Laikam jau gluži tāpat kā zīmēšanas, dziedāšanas un ticēšanas māku nevar sagaidīt ikvienā skolotājā, tā visi nebūs tās valsts draugi, kur viņi dzīvo; nupat teiktais it īpaši attiecas uz krievvalodīgajām un minoritāšu skolām. Bet nacionālās vērtības un nacionālo pašapziņu lai ceļ tie skolotāji, kuros pašos tās iemīt! It īpaši vēl tad, ja viņiem ir labs kontakts ar skolēniem, viņi var tikt izmantoti kā runātāji skolu svinīgos aktos dažādos valsts svētkos un piemiņas dienās.

Vēl cits aizbildinājums, ar kādu izvairīties no lielākas uzmanības pievēršanas nacionālajai audzināšanai, ir tas, ka pasaules lielajās valstīs — tajās, kas ir noteicošās laikmeta gara izveidē — patriotisms vairs nav nekāds modes temats. Kad pirms dažiem mēnešiem Vācijā grāmatveikalā meklēju literatūru, kas varētu būt noderīga šim referātam, iepazinos ar biezinbiezu rādītāju, kur visas vācu valodā grāmatu veikalos pieejamās grāmatas klasificētas pēc tematiem, ar kādiem tās nodarbojas. Virsrakstiņu “Patriotismus” (Patriotisms) vispār neatradu, tāpat tur nebija “Heimatliebe” (Dzimtenes mīlestība), bija tikai pāris antoloģijas par tematu “Heimat” (Dzimtene). Zem “Erziehungsziele” (Izglītības mērķi) atradu gan kodolieroču kara draudu laikā ļoti populāro “Friedensbereitschaft” (Miermīlību, gatavību mieram), bet neko tādu, kam būtu sakars ar tematiku, par ko runājam šodien.

Jā, lielajām tautām Rietumeiropā, uz kurām Latvija tagad tik daudz raugās kā pēc aizsardzības, tā pēc materiālas palīdzības, nacionālā pašapziņa ir mazinājusies. Tās vietā varbūt stājusies pastiprināta piederības sajūta savai mītnes pilsētai vai apvidum (kā manā pirmīt pieminētajā saucienā Thūringen ist Spitze ) vai arī jau pārdzīvotā un panīkušā nacionālisma izmantošana komerciālos nolūkos (mudinājums Fly British ; britu karaļnama tradīciju saglabāšana komerciālos, t.i., tūristu pievilināšanas nolūkos). Izņēmums nupat teiktajam ir Francija: tā liekas būt vēl vienīgā atlikusī Eiropas lielvalsts, kur nacionālā pašapziņa ir stipra.

Pašapziņas samazināšanās lielajās valstīs no mūsu viedokļa slikta ir tikai tad, ja tā pārnesas arī uz mazajām. Pašapziņas definīcijā, kas atrodama “Latviešu literārās valodas vārdnīcā”, ir minēts arī negatīvais iznākums, pie kāda noved pārspīlēta pašapziņa. Pašapziņa ir definēta arī kā sava pārākuma apziņa, iedomība, augstprātība. Kur pagātnē lielas tautas dažkārt apsirgušas ar šo pārspīlēto pašapziņu, tur iznākums parasti ir bijis karš. No tā viedokļa tad ir labi, ka lielo tautu pašapziņa ir mazinājusies. Mazām tautām nacionālā pašapziņa tās pozitīvajā, nepārspīlētajā formā turpretim ir tautas izdzīvošanas un valsts tālākās eksistences jautājums. Uz argumentu, ka nacionālās pašapziņas temats daudzviet pasaulē vairs nav modes lieta, vislabāk varam atbildēt ar pazīstamo pirmā tautas atmodas laikmeta pantu:

“Šo domāja, to domāja,

Sveši ļaudis daudz domāja.

Ko domāja sveši ļaudis,

To tu līdzi nedomā.

Tev jādomā: tauta zied,

Ja tā tēvu dziesmu dzied.”

Beigu pārdomas. Daudz ir runāts par to, vai skola var būt tikai tās īstenības atspoguļojums, kas valda ārpus skolas sienām, jeb vai skola var savus audzēkņus sagatavot kādai labākai nākotnei, kāda ārpus skolas sienām nemaz vēl nav iestājusies. Mana atbilde būtu, ka pa pusei tā, pa pusei šā. Gluži atraisīties no šā brīža ārpasaules skola nekad nevarēs. Skolotājs var gan mudināt, vedināt uz labāku nākotni, bet viņš nevar aizdarīt skolēna acis un attīrīt skolēna apziņu no pašreizējās realitātes izpratnes. Kamēr Latvijā neuzlabosies ārējie apstākļi, kā tie uzlabojās pirmajā neatkarības posmā, bet it īpaši trīsdesmito gadu otrā pusē, tikmēr skolas un ārpusskolas jaunatnes organizāciju darbs nacionālās pašapziņas celšanā varēs būt tikai daļēji efektīvs. Valsts nav nekāds abstrakts ideāls, par ko jūsmot un kam pieķerties: valsts tēls, kas ir cilvēkā, ir ļoti atkarīgs no tā, kas šajā laikā valstī notiek. Liels trūkums ir tas, ka Latvija neizskatās pēc sociālās taisnības valsts: šaurai elitei klājas nepelnīti labi, kamēr plašas aprindas — to starpā skolotāji — dzīvo no rokas mutē vai vēl ļaunāk. Aicinu izglītības sektoru Latvijā darīt visu, kas tā spēkos, lai celtu jaunatnē nacionālo pašapziņu. Līdztekus mums jāapzinās, ka, ja vien neizmainās apstākļi valstī, izglītības sektora darba efektivitāte nacionālajā audzināšanā var gan aiziet līdz kādai robežai, bet pāri šai robežai nekādi nespēj tikt.

Referāts PBLA rīkotajā seminārā “Nacionālā pašapziņa — problēmas un iespējas” 1997.gada 8.septembrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!