Prezidenta Kārļa Ulmaņa runa Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas iesvētīšanas svinībās

Mūsu valsts un mūsu tautas spēka avots, stipruma pamats, nākotnes ķīla ir mūsu lauki, mūsu lauksaimniecība, mūsu zeme, mūsu zemnieks. Šos vārdus mēs bieži izrunājam, šos vārdus mēs bieži dzirdam, mēs izrunājam un uzklausām tos ar ticību, dziļu un karstu ticību, ar drosmīgu gatavību tos pārvērst patiesībā un īstenībā. Un vairāk kā citus, šie vārdi sasilda jūs, liek sirdīm straujāk pukstēt taisni jums, kas dzīvei aug, mācās, kas nāca šinī namā, teiksim droši — šinī pilī, un kas patreiz še esam pulcējušies kopā ar mums, jūsu viesiem, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas iesvētīšanas aktā. Taisni jūs vairāk par citiem degat dziņā un gribā — lai šie nupat teiktie vārdi būtu un paliktu patiesībā un īstenībā. Mana vēlēšanās ir ar manu uzrunu šinī svinīgajā brīdī palīdzēt jums vieglāk atrast ceļu un iespēju šīs dziņas un gribas piepildīšanai, stiprināt jūsu pārliecību un paļāvību, ka jums tas arī izdosies.

Tad uzklausiet. Sēmestri un gadi, ko jūs pavadīsit šinī augstākā mācību iestādē, dos jums iespēju piesavināties plašas zināšanas, dos iespēju zinātniski sagatavoties jūsu darbam, dzīves darbam, izvēlētajam aicinājumam lauksaimniecībā vai mežsaimniecībā. Jūs strādāsit šo iespēju visplašākā mērā taisni te, labi un lietišķi iekārtotā un ierīkotā patstāvīgā akadēmijā. To izcēla jau ministrs Auškāps akadēmijas atklāšanas dienā, runādams par pilnīgi patstāvīgo, savdabīgo lauk– un mežsaimniecības zinātnes raksturu. Vēl otru svarīgu lietu atzīmēja tai pašā reizē ministra kungs, proti, lielo ieguvumu, ka akadēmijai būs visplašākā iespēja izkopt pastāvīgu pētniecības darbu, teikdams: “Ir tik daudz ierosinoša tieši radošam darbam mūsu latviskā atmosfairā un mūsu latviskās saimniecības un zemes apjomos.” Es varu teikto tikai apstiprināt. Taisni pētījumi, patstāvīgi un plaši mūsu pašu pētījumi nepieredzētā bagātībā stiprinās un plašinās pamatus mūsu pašu zemes zinātnei un zinātnisko atziņu izpratnei mūsu pašu lauk– un mežsaimniecībā. Un jo tiešāk zinātniskās atziņas nāks no mūsu pašu avotiem, jo auglīgākas tās būs, jo lielāks palīgs tas būs mūsu mācītiem lauksaimniekiem un mežkopjiem.

Ir patiesa arī citur šinī sakarā paustā doma, kas izsaka sekošo: lauksaimniecība nav nekāda pakļaujama ražošanas nozare, bet ir patstāvīga. Ražošana lauksaimniecībā ir organiska un tai nepietiek ar rūpniecības mechaniskiem pamatnoteikumiem. Mūsu dzīvā lauksaimniecība nav tikai materiālu vērtību radītāja, bet tā pasniedz arī auglīgas garīgas un tikumiskas vērtības, kas visos laikos ir bijušas, ir tagad un arvien būs varens spēks nacionālajā kultūrā. Lauksaimnieciskās ražošanas mechaniska iespiešana svešos lokos to vājina un noslāpē. Tāpēc lauksaimniecības zinātnes patstāvība nav tikai lietderības, bet gan arī plašākas pētniecības brīvības jautājums.

Un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas nodibināšana ir atnesusi šo prasību piepildījumu — par svētību tiem, kas māca un tiem, kas mācās.

Un tad vēl kaut kas cits. Lauksaimniecības akadēmijas nodibināšana ir devusi arī zināmu pārveidojumu un pārveidošanos mācību iekārtā un gaitā. Akadēmijas studējošā jaunatne ir tuvāka lauku darba dzīvei, tuvāka vietām, no kurām viņa nākusi un uz kurām viņa atgriezīsies sava dzīves darba piepildīšanai.

Rektors Kreišmanis pirms neilga laika teica: “Audzēkņiem pirmajā un otrajā gadā būs jāiepazīstas ar lauku dzīvi un darbu labākajās saimniecībās — un pēc tam būs jāstrādā arī Aucē. Tas būs pareizākais ceļš iedzīvoties un ieradināties darbā, kura pildīšanā jums vēlāk būs jādod padomi citiem.” Man prieks, ka tādā kārtā ir atraduši piepildījumu arī mani agrāk, jau pirms divdesmitpieciem gadiem, teiktie vārdi: kurš agronoms būs vienu gadu strādājis kā saimnieka palīgs un tad vēl vēlēsies iet par iecirkņa agronomu, tad tāds būs īstais darbinieks savā vietā. (Aplausi!)

Protams, arī atrašanās kaimiņos ar Lauksaimniecības kameru še, Viestura piemiņas pilī, šo palikšanu pie zemes un zemkopja tuvumā vēl jo vairāk veicinās.

Bet tagad vēl jo svarīga lieta. Zemkopības ministrs Birznieks akadēmijas atklāšanā pateicis šādus vārdus: “Kas šodien ir agronoms, mums visiem ir vairāk vai mazāk skaidrs. Agronoms šodien vairs nav tikai teorētisks padomdevējs, tikai sabiedrisks darbinieks. Viņš gan tāds ir un viņam tādam būs jāpaliek arī uz priekšu, bet reizē ar to viņš ir arī lauku saimnieciskās dzīves vadītājs, mūsu polītiski saimnieciskās dzīves iespaidīgs kārtotājs.”

Šis patiesais un labi izteiktais atzinums ir visiem vērā ņemams. Tas uz reiz paceļ arī agronoma un arī mežkopja darbu un uzdevumu pa visam citā, augstākā plāksnē, iegaumējiet: ne tikai padomdevējs, ne tikai sabiedrisks darbinieks, bet gan mūsu polītiski saimnieciskās dzīves iespaidīgs kārtotājs. (Aplausi!)

Šinī vietā es nu gribētu ilgāk pakavēties. Vispirms šie vārdi atgādina, ar kādu nopietnību katram akadēmijā studējošam jātuvojas mācīšanās un augšanas iespējām un izdevībām, ko sniedz akadēmija, lai viņš vai viņa vēlāk savā dzīves darbā gūtu ne tikai ārēju atzinību, bet arī iekšēju apmierinājumu un gandarījumu.

Un kāds dziļš atbildības atgādinājums slēpjas atzīmētajā mācībā lauksaimnieka un mežkopja raksturojumā. Kāds aicinājums atminēties un mūžos prātā turēt ziņu un atziņu, ka latviešu studēšanas pirmsākumā un arī vēlāk — Valdemārs, Barons, Alunāns un vēl citi — studēja tikai ar vienu domu prātā un vienu vienīgu degsmi sirdī — ar savām zināšanām kalpot tautai un zemei.

Kā es vēlētos šinī brīdī jūsu sirdis iesildīt, kā es vēlētos redzēt jūsu sirdis liesmās liesmojam. Jau ilgi pirms laika, kad radās ikdienas valodā vajadzīgie apzīmējumi — šie jaunekļi bija uzminējuši lielo, dziļo latviešu tautas mīklu: tavs darbs un tava dzīve, tavs mūžs nepieder tev vien, bet gan arī tavai tautai un zemei. Tāpēc — neko nedarīt uz labu laimi, bez apdoma un bez mērķa, bet mūžam gan turēt prātā vispārējo labumu, bez apstājas meklēt atbildi jautājumam: vai pietiekoši es ar savu darbu un rīcību kalpoju un pakalpoju tautai?

Redziet, lai to atdarinātu un lai atkārtotu, tad vajadzīgs cilvēkam raksturs, tad vajadzīga rakstura stiprināšana, vajadzīga rakstura izaudzināšana un ieaudzināšana, vajadzīgas nepieciešamas personības. Vajadzīgas nepieciešamas stingras personības un stipru personību audzināšana.

Tajos vecajos laikos šīs stiprās personības ieauga tautā, saauga ar tautu; mūsu dienās šīs personības, šie rakstura cilvēki ieaug arī valstī, saaug ar valsti, padarīdami tautas un valsts mērķus, tautas uzplaukumu par savējo, savu godu ievīdami tautas un valsts godā. (Aplausi!)

Bet tad vēl viens vārds — polītika — ministra Birznieka, agronoma, zīmīgajā raksturojumā. Nemaz nenobīstaties un nevairaties no polītikas, jo beidzot mums jāmācās uztvert un saprast polītiku, nevis vairs tikai kā partiju dibināšanu, sašķelšanos partijās, kalpošanu tikai savai partijai, bet gan atdot vārdam polītika tā pirmatnējo nozīmi, proti, kalpošanu sabiedrībai, vispārībai, pakalpošanu tautai un valstij.

Laiks atkal uztvert un saprast polītiku, kā to sajuta, izprata un pārvērta darbos, ja arī vārdos neizteica, Alunāns, Barons, Māters, Auseklis, Kronvalds. Viņi visi bija gaismas ceļa meklētāji, baltā ceļa rādītāji — un tādiem tapt jācenšas arī jums.

Vēlreiz — mācītais lauksaimnieks, mācītais mežsaimnieks, saimnieciskās dzīves vadītājs, polītiski saimnieciskās dzīves kārtotājs, cilvēks vadonis! Nepieviļaties! Nav jau vēl vadonis tas, kas nostājas citu priekšā un komandē, un aizsoļo citiem pa priekšu. Nē, viņam vajag spēt un varēt cilvēkus aizkustināt, aizraut, iekšēji, garīgi, spēt un varēt viņus tuvināt skaidram ideālam, audzināt viņus par stingras dzīvesziņas pildītājiem, varēt un spēt viņus audzināt, glītot un veidot! Vienībā un vienprātībā!

Jaunieši! Jums visiem jābūt skaidrībā par to, ka panākumi dzīvē un darbā lielā mērā atkarājas no patiesās, ne mākslīgi iedomātās, dzīves pazīšanas, no tās vides, no to cilvēku pazīšanas un saaugšanas ar tiem, no gribēšanas un varēšanas cienīt tos, kuru starpā būs jāstrādā, ar kuriem būs jāstrādā vistiešāk un vistuvāk. Ja grāmatas un lekcijas nesniedz vajadzīgo, ņemiet palīgā pašdarbību savās studentu apvienībās.

Akadēmijas atklāšanas dienā ministrs Birznieks teica arī: “Lauksaimniekam blakus visiem spēkiem, kas viņu dzen uz augšu, ir vajadzīgs arī garīgais stiprums, kas mudina sasniegt vienmēr labākus rezultātus.”

Es atkārtoju šos vārdus, lai pateiktu, ka, ja tas jāsaka par lauksaimnieku pašu, cik daudzreiz vairāk vietā būs šāds modrinājums agronomam un mežzinim, kuram tieši jānes atbildība par lauksaimnieka arī garīgo stiprumu. Un patiesi. Mēs droši varam teikt, ka visi lielie plāni un idejas sakaltīs un zudīs, ja cilvēku sirdīs neiedegsies sajūsmas un aizrautības liesmas, iz kurām pacelsies ražīgie darbi. Tāpēc gādāsim, gādājiet arī jūs, jaunatnes audzinātāji, lai sajūsma un ideālā aizrautība nekad nedziest jauniešu sirdīs un lai viņu dzīve un darbi vēlāk rāda un pierāda, kādā garā viņi audzināti un kam sevi ziedot viņi mācījušies. Profesori un audzinātāji, arī jums droši vien varēs palīdzēt studentu apvienības, uz labiem, no mūsu zemes izaugušiem ideāliem celtās un krietnu, latviešu dzīvesziņas apdvestu jauniešu vadītas.

Godājamie klausītāji! Mūsu kopējais ceļa mērķis ir jaunās 15. maija Latvijas uzvaras. Nekad neaizmirstiet: mierīgā darbā, satrauktības dienās — ka mēs paši savu likteni turam savās rokās (Aplausi!), ka mūsu tagadne un nākotne atkarīga no mums pašiem. Vienoti, līdzīgi tam, kā tas bija Viestura dienās, vienoti latvieši arvien palika uzvarētāji, viņus uzvarēja tikai pašu nesaskaņu un nevienprātības brīžos.

Mūsu darbi lai runā par mums un priekš mums tagad un vēlāk. Mūsu pienākumu noteic patstāvīgās un neatkarīgās Latvijas gods un slava. (Aplausi!)

Par jauno aploksni un jaunām pastmarkām

Vakar, 4. septembrī, "Latvijas pasts" rīkoja svinīgu pasākumu, kurā apzīmogoja aploksnes, kas veltītas Kārļa Ulmaņa 120. dzimšanas dienas atcerei. Pulksten 8 ieradās arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Rīt, 6. septembrī, pasta ceļos tiks izvadītas divas jaunas pastmarkas, ko "Latvijas pasts" izdod sērijā "Latvijas novadu un pilsētu ģerboņi". Notiks pirmās dienas zīmogošana ar īpašu zīmogu (Rīgas Galvenajā pastā Stacijas laukumā 1).

Abas pastmarkas veidojusi māksliniece Elita Viliama, izdevums drukāts Leipcigas vērtspapīru spiestuvē.

Desmit santīmu markā ir Valmieras ģerbonis, divdesmit santīmu — Rēzeknes ģerbonis. Abu ģerboņmarku tirāža ir pa miljonam eksemplāru. Līdz šim pasta ceļos devušās markas, kas veltītas Rīgai, Latvijas novadiem un desmitam pilsētu.

Nākamais ģerboņmarku izdevums būs tikai nākamgad.

"LV" informācija