Elmārs Pelkaus:

“Kārļa Ulmaņa pēdējais gads Latvijā. 1939.—1940.”

“Es saku: 1940. gadā neviens mūs neaijās, bet nesāksim arī paši sevi iežūžot!” — šie Latvijas Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vārdi bija pastāvīgs epigrāfs viņa par verbālnotām sauktajiem atgādinājumiem valdības locekļiem u.c. augstākajām amatpersonām sakarā ar svarīgākajiem veicamajiem uzdevumiem neatkarīgās Latvijas pēdējos mēnešos.

Tas bija laiks, kad ap neitrālo Latviju aizvien ciešāk savilkās Eiropas lielvalstu sadursmes izraisītās saimnieciskās blokādes cilpa. Karadarbības dēļ vairāki Latvijas kuģi bija gājuši bojā, bet citi bija spiesti stāvēt dīkā pašmāju vai ārzemju ostās.

K.Ulmaņa vadītā valdība enerģiski meklēja izeju no kara radītajiem saimnieciskajiem sarežģījumiem — pieauga valsts regulējošā loma ekonomikā, tika paplašinātas cenu inspektora pilnvaras, radīti speciāli kuģniecības un kurināmā lietu pilnvarnieku amati. Visā valstī sākās plaša taupības kampaņa, tika veikta virkne pasākumu lauksaimniecības atbalstīšanai un iedzīvotāju nodrošināšanai ar pārtiku.

Latvijas Valsts Vēstures arhīva 1307. un 5969. fondā saglabātās K.Ulmaņa verbālnotas un piezīmes liecina, ka prezidents bijis vairāku šādu pasākumu ierosinātājs. 1940. gada 9. februāra verbālnotā Latvijas lauksaimniecības kameras priekšsēdētājam sacīts: “Iepriecināts par labajiem panākumiem pagājušās vasaras kaimiņu izpalīdzībā, kad 2000 lauksaimnieki ar savām mašīnām novākuši ražas kaimiņu druvās 65 000 ha platībā, tagad 1940. gada vasarai gribētu ieteikt šo kaimiņu izpalīdzības pasākumu sistematizēt. Ar lauksaimniecības biedrību un pagastu vecāko, un visu Latvijas lauksaimniecības kameras darbinieku palīdzību vajadzētu ievākt ziņas un tad noteikt, kuriem kaimiņiem un cik hektāru katram īpašniekam uzlikts par pienākumu novākt. Tādā kārtā radīt īstas pušelnieku kopas. Ir cerams, ka šis pasākums varētu pierādīties par sekmīgu līdzekli darbaspēka trūkuma vieglināšanā un ražu pacelšanā.” Nedēļu pirms Latvijas okupācijas, 1940. gada 10. jūnijā, K.Ulmanis atgriežas pie šī jautājuma vēstulē ar nosaukumu “Kaimiņš kaimiņam”.

Viņš raksta: “Arī 1940. gadā, kara blokādes gadā, pēc nedaudz nedēļām sāksies siena laiks, kam sekos labības un citu augļu ievākšana.

Tas laiks būs darba un mūsu politiskā, garīgā un sabiedriskā nobrieduma pārbaudījuma laiks. Visi un ikviens laukos un pilsētā ir saukts un aicināts, neatstājot nevienu iespēju vēlāk teikt, ka viņš aicinājumu nav dzirdējis, — savstarpēji izpalīdzēties, vienam otru atbalstīt. 1940. blokādes gadā jānoliek dusēt egoisms, naids, strīdus, nenovīdība, bet jāuzmodina vienprātība, saderība, sadarbība un brālība. Darbus šinī vasarā un rudenī vajadzēs savstarpēji izlīdzināt, sadalīt, lai tos visus varētu padarīt.

Atgādinot, ka 1940. gads “no lauksaimniecības prasīs vairāk kā kurš katrs iepriekšējais gads,” K. Ulmanis rakstīja, ka “lauksaimniekiem derētu lielāku vērību piegriezt pārtikas līdzekļu ražošanai, kas lietojami pašu saimniecībā, bet uzglabājami ilgāku laiku. Tādi, protams, ir kartupeļi un visāda labība, bet es gribētu vārdā saukt zirņus, pupiņas un kāpostus ieskābēšanai. Ja laiki patiesi paliktos vēl grūtāki, tad taisni šādi krājumi būtu liels atspaids”. Īpaši tika uzsvērta nepieciešamība 1940. gadā paplašināt kartupeļu stādījumu platības un celt to ražību, lai tādējādi nostiprinātu lopbarības bāzi, nodrošinātu armijas un lielpilsētu iedzīvotāju patēriņu un kāpinātu tehniskā spirta ražošanu, iespēju robežās aizstājot importēto benzīnu ar benzīna un spirta maisījumu — latolu. Prezidents norādīja, ka jau pavasarī būtu jāslēdz līgumi ar lauksaimniekiem par kartupeļu piegādi, arī valsts saimniecībām vajadzētu vairāk vērības veltīt kartupeļiem. Šajā ziņā rosīgākās saimniecības, lauksaimniecības biedrības un pašvaldības būtu godalgojamas. K.Ulmanis pie tam uzsvēra, ka “derētu gādāt par to, lai visi uzņēmumi un iestādes, kas ēdina cilvēkus, arī pašas parūpētos par savu vajadzību segšanu. Armija, Tieslietu ministrijas iestādes, pilsētu valdes, skolas, fabrikas, amatnieki. Ģimeņu dārziņi jāpaplašina, pilsētās tukšie gruntsgabali jāapstāda, vislabākais, ar kartupeļiem. Kaitējums lauksaimniecībai mazāka pieprasījuma dēļ būs niecīgs. Svarīga lieta būs zirgu turētājiem (armija, ormaņi) pašiem parūpēties par elpi”.

Rīgas Valsts komercskolas mazpulcēni paziņoja, ka, atsaucoties prezidenta aicinājumam, viņi vēl neizbūvētajā Uzvaras laukumā audzēs kviešus, kartupeļus, kāpostus un saulespuķes. Ja pilsētnieku uzturā redzamāku vietu ieņemtu dārzeņi un ogas — gan svaigā, gan konservētā veidā — tad, pēc prezidenta domām, būtu iespējams nobremzēt gaļas cenu celšanos. Šajā sakarā avīzes uzsāka propagandas kampaņu par to, ka simt gramu gaļas un desmit kartupeļu šķīvī esot labāki nekā divsimt gramu gaļas un pieci kartupeļi.

Kara laikā pieticības un taupības apstākļos nosodāma izšķērdība esot, ka, piemēram, Blaumaņa ielas ēdnīcās katrā esot 23—25 gaļas ēdieni un tikai 5—8 veģetārie ēdieni. Pārtikas cenu regulēšana notika arī direktīvā veidā — piemēram, konstatējot, ka 1940. gada maija beigās biezpiena cena sacēlusies līdz 60 santīmiem un pat vienam latam kilogramā, tika nolemts, ka jāizvēlas viena biezpiena šķirne, kuras cenai jābūt nemainīgai — 40 santīmi kilogramā, un tas arī tika izdarīts.

Tā kā Polijas un Lietuvas laukstrādnieku atbraukšana 1940. gadā nebija paredzama, visai aktuāls bija jautājums par darbaspēka nodrošināšanu lauksaimniecībai. 1940. gada 22. aprīlī K.Ulmanis rakstīja: “Vai “kaimiņš kaimiņam” pasākums varētu tikt paplašināts tādā kārtā, ka ne tikai kaimiņš palīdz kaimiņam ar mašīnām, bet ka visi lauku iedzīvotāji, kas nav iesaistīti lauksaimniecības darbā, tieši ar savu roku darbu ietu palīgā zemturiem? Šādu cilvēku, vairāk vai mazāk skolotu, arodnieku, profesionāļu un citu nav mazums.”

1940. gada maija beigās avīzes rakstīja, ka kara uzspiesto saimniecisko grūtību dēļ no darba rūpniecības un amatniecības uzņēmumos būs jāatbrīvo 9000 strādnieku, t. sk. 5000 sieviešu. No darba atbrīvojamie tika aicināti doties lauku darbos. Bet 6. maijā K.Ulmanis rakstīja: “Kā būtu, ja no apmēram 12 000 skolotājiem, kad 3 vai 4 mēneši vasarā skolas ir cieti un kas neiet kursos u. tml., daži tūkstoši piespiestos iesaistīties dažādajos vasaras darbos. Tiklab vīrieši, kā sievietes.” 17. maijā valdība izdeva likumu par uzgaides piemaksu. Saskaņā ar šo likumu Rīgas, Liepājas, Daugavpils, Ventspils un Jelgavas rūpniecības un amatniecības uzņēmumu darbinieki, kam piešķirti bezalgas atvaļinājumi sakarā ar rūpnieciskās ražošanas sašaurināšanos un kas izvietojušies sezonas darbos, saņēma piemaksu. Piemaksu piešķīra par katru bērnu, kas jaunāks par 11 gadiem, un par apgādājamiem darba nespējīgiem vecākiem. Piemaksa gan bija visai neliela — 5 lati mēnesī, bet bija paredzēti atvieglojumi arī īres maksā un transporta izdevumos.

Saskaņā ar 31. maijā izsludināto Saimnieciskā dienesta likumu visi darba spējīgie Latvijas iedzīvotāji varēja tikt iesaistīti vai iesaukti valsts saimnieciskajā dienestā uz laiku līdz 6 mēnešiem. Visa jaunatne skolu brīvlaikā tika apvienota Darba skolā, kuras priekšnieks bija pakļauts saimnieciskā dienesta pilnvarniekam. Saimnieciskā dienesta likums attiecās arī uz Latvijā dzīvojošajiem ārzemniekiem, ja tas saskanēja ar starptautiskajām tiesībām un starptautiskajiem līgumiem, kuriem bija pievienojusies Latvija. 4. jūnijā tika publicēts valdības rīkojums, ka uzņēmumos atvaļinātajiem strādniekiem līdz 8. jūnijam jāierodas lauku darbos, ņemot līdzi darba grāmatiņu un nupat ieviesto saimnieciskā dienesta grāmatiņu, kurā bija jābūt darba devēja ierakstam par atvaļinājuma piešķiršanu uz 4 mēnešiem.

7. jūnijā valdība izdeva rīkojumu, ka valsts dienestā var pieņemt un iecelt tikai tādas personas, kuras var pierādīt, ka pēdējo 3 gadu laikā tās vismaz 3 mēnešus bijušas saimnieciskajā dienestā vai strādājušas lauksaimniecībā. Bija paredzēts, ka ik gadus ierēdņiem piešķirami papildatvaļinājumi līdz 3 mēnešiem strādāšanai lauksaimniecībā. Jāteic, ka kampaņu par darbaspēka izvietošanu laukos ne bez panākumiem izmantoja komunistu propagandisti. Pēc politiskās policijas pārvaldes aģentūras ziņām, daļā strādnieku bijis vērojams “liels īgnums un naidīgs noskaņojums pret pastāvošo Latvijas valsts iekārtu, darba devējiem, arodbiedrībām un visiem, kas kārto strādnieku lietas”. Tika atzīmēts, ka “maija mēnesī strādnieku noskaņojums palicis vēl ļaunāks, kaut gan uz ārieni nekur manāmi neizplūst”. Pēc politiskās policijas ierēdņu domām, izskaidrošanas darbs par kara radītajām grūtībām un to pārvarēšanas ceļiem tomēr nebija veikts pietiekoši labi.

Lielu vērību valdība un personiski tās vadītājs 1939./40. gada bargajā ziemā veltīja kurināmā un enerģijas problēmām. Attiecībā uz malkas sagādi un piegādi K. Ulmanis 1940. gada 10. februārī rakstīja: “Talkā aicināti tiklab laucinieki, kā pilsētnieki. Sāk jau atsaukties. Vēl dienas jāmēģina bez spaidiem un klaušām. Bet, ja tādas nāktu, tad attiecināmas vienlīdzīgi kā uz laukiem, tā pilsētām. 500 pagasti, 50 mazpilsētas, rēķinot caurmērā ap 20 cirtēju un tikpat vedēju, kopā dotu lielus skaitļus.

(..) No citas puses pieejot, zemkopības ministrs ir pareizi rīkojies, paceldams maksu malkas vedējiem. (..) Varbūt tas izmaksātu kādus 100 000 latu un vairāk, bet kas tas būtu, salīdzinot ar 70 un vairāk latiem par tonnu ogļu, kuras pie tam vēl atrodas apakšzemes raktuvēs vai arī vairāk simtu kilometru tālās ostās aiz aizsalušām un mīnu pilnām jūrām.”

Perspektīvs enerģijas avots likās esam dedzināmā kūdra, 1940. gada 21. februārī K.Ulmanis rakstīja zemkopības ministram J.Birzniekam par akciju sabiedrības “Kūdra” varbūtējiem statūtu grozījumiem: “Vēlams ietilpināt jauno apzīmējumu “zemes malka”. Blakus kūdrai jānoliek brūnogle kā izmantojamais izraktenis. “Kūdra” slēdz līgumus ar zemes malkas ražotājiem pēc cukurbiešu līgumu paraugiem. Zemes malkas piegādāšanas līgumu slēdzējiem paliek tiesības griezt zemes malku un rakt brūnogli savas saimniecības vai uzņēmuma vajadzībām, kā arī svešiem patērētājiem.”

Īpašas cerības enerģijas apgādē, valsts izdzīvošanas un progresa nodrošināšanā K.Ulmanis saistīja ar jaunuzbūvēto Ķeguma spēkstaciju. 1939. gada decembra vidū rakstītajās privātajās piezīmēs par līdzšinējo situāciju viņš saka: “Neiedomājams stāvoklis! 3% ar ūdens spēku pie importētām oglēm un citām degvielām, no kūdras tikpat kā nemaz.” Pēc prezidenta veiktajiem aprēķiniem, 1940. gadā Ķeguma spēkrades (K.Ulmaņa jaunvārds) strāva varētu aizvietot 140 000 tonnu importa ogļu. Jāpiezīmē, ka K.Ulmanis (kā tas redzams no viņa piezīmēm) daudzkārt atgriezies pie jautājuma, kā nodrošināt lauku saimniecību, skolu, doktorātu apgādi ar elektroenerģiju uz iespējami izdevīgākiem noteikumiem.

Kur tam ņemt trūkstošos līdzekļus? 1940. gada 19. maijā K.Ulmanis piezīmē: “Naudu galvenokārt lai dod tie, kas laukus noplicina, un tad visa tauta kopā (dzērieni, sērkociņi).” (Runa ir par iespējamo cenu pacelšanu šīm monopolprecēm — E.P .)

Bet 1940. gada 16. janvārī K.Ulmanis raksta tirdzniecības un rūpniecības ministram J.Blumbergam: “Vai nebūtu laiks uzdot Racionalizācijas institūtam ķerties pie kurināmā izlietošanas un apkures jautājuma noskaidrošanas un racionalizācijas tiklab fabrikās, darbnīcās, kā arī dzīvokļos pilsētās un laukos. (..) Tagad vārdi “taupība” un “rūpība” nākuši slavā. Vai gan laikam tikai vārdos vien?” Tajā pašā laikā prezidents vaicā Rīgas pilsētas lielvecākajam R.Liepiņam: “...ar ko nosegs galvaspilsētas autobusu garāžas milzīgo jumtu. Vai ar skārdu? No kurienes pienāks, ar ko samaksās? Un tāpat tas būs ar pārējām lielajām Rīgas celtnēm. Vistuvākā laikā izlemjams par celtniecības apmēriem un arī par būvmateriāliem 1940. gadā. Te paceltais jautājums ir patiesi svarīgs.”

Neatliekamo saimniecisko jautājumu risināšana kara blokādes gadā prasīja nemitīgu prezidenta spēku un uzmanības sasprindzinājumu. Taču viņš domāja ar perspektīvu, nenogrimstot tikai ikdienas rūpēs. 1939. gada novembra beigās K.Ulmanis ierosina izdot Latviešu sinonīmu vārdnīcu, decembra vidū nodibināts Prezidenta Kārļa Ulmaņa lauksaimniecības zinātņu veicināšanas fonds. 1940. gada martā, tūlīt pēc Edvarta Virzas nāves, K.Ulmanis ierosina Elzai Stērstei rakstīt monogrāfiju par mirušo dzejnieku. Un ne jau bez prezidenta ziņas 1940. gada maija beigās Latvijas banka nodeva Latvijas Vēstures institūtam 10 tūkstošus latu Latvijas bēgļu vēstures izdošanai...

1940. gada 18. martā prezidents savās privātajās piezīmēs raksta: “Tautības (svešas) prasa, lai viņus nespiež runāt valsts valodu. Mums jānovērš stāvoklis, ka latvieši spiesti runāt ar pavēlētājiem svešvalodās (mājkalpotājas, sētnieki, fabrikas).” Un citur K.Ulmanis paskaidro savu domu — nepietiek ar to, ka prasa stingri ievērot likumu par valsts valodu. Latviešiem savā valstī jānodrošina tiesības runāt latviski visur un ar visiem, ja arī viņi pēc amata vai sociālā stāvokļa būtu zemāki par sarunas partneri.

Kārļa Ulmaņa uzmanības lokā bija arī valsts varas un pārvaldes sistēmas tālākās izveides jautājumi. Šķiet, ka vistuvāk patiesībai ir vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, apgalvojot, ka Latvija virzījusies uz tādu valsts iekārtas tipu, kāds bija pastāvējis kanclera Dolfusa pārvaldītajā Austrijā. 1940. gada 30. aprīlī pieņemtais Likums par valsts aizsardzību paredzēja ļoti plašas pilnvaras Valsts prezidentam kā valsts aizsardzības un bruņoto spēku augstākajam vadonim. Ministru prezidentam paredzētā loma bija krietni pieticīgāka.

Varbūt šāda pilnvaru pārbīde nozīmēja pirmo soli uz plašām pilnvarām apveltīta Valsts prezidenta institūcijas izveidošanu, tādējādi institucionalizējot prezidentālas republikas izveidošanu un galīgi atsakoties no 1922. gada Satversmes.

Bet tam jau vairs nebija atlicis laika. Durvju priekšā bija 17. jūnijs, kad Kārlim Ulmanim nācās pieņemt pārcilvēcīgi smago lēmumu par nepretošanos okupantiem. Bija piepildījušās visdrūmākās nojautas, kas vēdīja gaisā. Vienā no saviem pēdējiem dzejoļiem 1940. gadā Edvarts Virza par Latviju rakstīja:

No vietas cēlies, kalns tev virsū nāk.

Tu stāvi mierīga, lai tautas brīnās

Šai klusumā, kas tevi apņemt sāk,

Tavs Dievs un Vadons tavs

par tevi cīnās.

Milzu kalns nu bija nobrucis pār mazo, miermīlīgo zemi, kuras tauta diemžēl nebija praktiski gatavota cīņai pret okupantiem, jo Latvijai taču bija jābūt mūžīgai un no visiem zināmā Leonīda Breikša dzejoļa “Latvieša ticība” trīsdesmito gadu nogalē par publicējamu tika atzīta tikai pirmā daļa.

Un tomēr — noslēgumā jāpiemin, ka Kārlis Ulmanis nav bijis okupantu īstenotā Latvijas neatkarības iznīcināšanas procesa pasīvs vērotājs.

Arhīva materiāli liecina, ka prezidents ar sev uzticamo Latvijas patriotu F.Ansona un P.Akota starpniecību mēģinājis veicināt Demokrātiskā bloka (kura vēlēšanu platformas 1. punkts deklarēja uzticību brīvai, neatkarīgai, demokrātiskai Latvijai) izveidi, tomēr šie plāni cieta neveiksmi. Pēc vēsturnieka Edgara Andersona ziņām, represijām vēlāk tikuši pakļauti apmēram 500 Demokrātiskā bloka darbinieku (te nu vēlreiz varam padomāt par to, kāda mēroga boļševistiskais terors plosītos Latvijā 1940. gadā, ja K.Ulmanis liktenīgajās jūnija dienās būtu izšķīries par bezcerīgo dažu dienu militāro pretošanos okupantiem).

Var dažādi vērtēt prezidenta K.Ulmaņa veikumu valsts neatkarības pēdējā gadā. Jāatceras tomēr, ka kādā vēstulē, kas rakstīta jau no trimdas Vorošilovskā (Stavropolē) K.Ulmanis saka, ka viņam ir pārsteidzoši maz, ko sev pārmest, runājot par pagātni.

Referāts nolasīts zinātniskajā konferencē “Kārlis Ulmanis un viņa laiks” Rīgā 1997. gada 2. septembrī