• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Indijas Republikā. Korejas Republikā. Indonēzijas Republikā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.08.1997., Nr. 204/206 https://www.vestnesis.lv/ta/id/44701

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amerikas autoritatīvā atzinība Latvijas Valsts prezidentam

Vēl šajā numurā

15.08.1997., Nr. 204/206

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

SVĒTKI UN GODADIENAS

Indijas Republikā

15. augustā — neatkarības 50.gadadiena

Indijas Republika ir pasaules otra lielākā valsts (aiz Ķīnas Tautas Republikas), kuras iedzīvotāju skaits strauji tuvojas miljardam. Pēc daudzām demogrāfu aplēsēm, Indija nākamā gadsimta pirmajā gadu desmitā iedzīvotāju skaita ziņā varētu apsteigt Ķīnu un kļūt par pasaules lielāko valsti. Arī pēc teritorijas (3 290 000 kvadrātkilometru) Indija ir viena no lielākajām valstīm pasaulē.

Iedzīvotāju etniskā sastāva ziņā tā ir vissarežģītākā valsts pasaulē. Pavisam Indijā dzīvo vairāki simti dažādu tautu un cilšu grupu. Apmēram 80 procenti Indijas iedzīvotāju ir hinduisti. Otra izplatītākā reliģija Indijā ir islams, kuram pieslejas apmēram 11 procenti iedzīvotāju. Aptuveni 2,6 procenti Indijas iedzīvotāju ir kristieši.

Indijas teritorijā jau ceturtajā gadu tūkstotī pirms Kristus bija lopkopju un zemkopju cilšu apmetnes. Otrajā gadu tūkstotī Indostānas pussalā no ziemeļrietumiem sāka iespiesties āriešu ciltis. VI gadsimtā pirms Kristus Indijas ziemeļaustrumos izveidojās spēcīgā Magadas valsts, kas pakļāva visu Indijas ziemeļu daļu. Savas varenības ziedu laikā Magadas valsts aptvēra gandrīz visu pašreizējās Indijas un Afganistānas teritoriju. Taču laikā no II gadsimta pirms Kristus līdz mūsu ēras IV gadsimtam Magada sāka sairt, īpaši pēc Baktrijas iebrukuma. Jaunu uzplaukumu Magada sasniedza valdnieka Čandraguptas laikā IV—V gadsimtā, kad par valsts galveno reliģiju kļuva hinduisms.

XIII gadsimta sākumā Indijas ziemeļu daļu iekaroja Gurīdu valsts. 1206. gadā izveidojās Deli sultanāts, un valstī sāka izplatīties islamisms. Timura karagājiens 1398.gadā un vietējo feodāļu dumpji jūtami novājināja Deli sultanātu, Indija tika sašķelta daudzās sīkās valstiņās. XV gadsimtā ieradās pirmie portugāļu kolonizatori un nodibināja savas faktorijas. 1526.gadā Ferganas valdnieks Baburs iekaroja Deli sultanātu un nodibināja Lielo Mogolu impēriju. Akbara valdīšanas laikā (1556—1605), pakļaujot Kašmiru, Gudžaratu un Bengāliju, tika izveidota centralizēta valsts.

XVII gadsimtā angļu, nīderlandiešu un franču tirgotāji Indijā nodibināja savas Ostindijas kompānijas, aizvien spēcīgāk pakļaujot šo zemi ekonomiski. XVIII gadsimta pirmajā pusē pēc Irānas valdnieka Nādiršaha un Afganistānas valdnieka Ahmadšāha Durrānī uzbrukumiem Deli Lielā Mogolu valsts izira. Savukārt eiropiešu savstarpējā cīņā par ietekmi šajā reģionā franči tika izspiesti no Indijas, un tajā nostiprinājās angļu ietekme. 1773.gadā tika pieņemts akts par angļu īpašumu pārvaldīšanu Indijā, kas noteica Anglijas parlamenta kontroli pār Ostindijas kompāniju. XVIII gadsimta otrajā pusē angļu vasaļatkarībā nonāca Haidarabada, Maisura un citas indiešu valstiņas, bet 1803.gadā — arī Deli.

Nostiprinoties angļu politiskajai un ekonomiskajai varai, spēkā pieņēmās indiešu nacionālā pretošanās kustība. 1885. gadā tika nodibināta patriotiska organizācija — Nacionālais kongress. Īpaši indiešu nacionālā atbrīvošanās kustība aktivizējās mūsu gadsimta sākumā. Tika izvirzīti svaradža (pašpārvaldes) un svadeši (nacionālās rūpniecības attīstības) kustības lozungi. Indiešu nacionālās atbrīvošanās kustības priekšgalā nostājās Nacionālais kongress, tā vadītājs Mahatma Gandijs kļuva par indiešu nācijas līderi. Viņa izvirzītā nevarmācīgās pretošanās taktika kļuva par galveno nacionālās atbrīvošanās kustības cīņas līdzekli, bet gandisms pārauga nacionālās atbrīvošanās kustības ideoloģijā.

Mahatma Gandijs vairākkārt centās risināt sarunas ar angļiem, taču koloniālā administrācija negribēja piekāpties indiešu tautas prasībām. Sekoja jaunas indiešu nepakļaušanās kampaņas.

Īpaši saspringta situācija Indijā izveidojās Otrā pasaules kara laikā. 1942. gadā Bombejā Mahatma Gandijs un viņa vadītā Nacionālā kongresa partija izveidoja kustību — Indijas izstāšanās, kas īpaši aktīvi īstenoja nacionālās atbrīvošanās centienus. Pēc plašas indiešu nacionālās nepakļaušanās kampaņas 1942. gada augustā angļu administrācija apcietināja Nacionālā kongresa vadītājus. Viņus atbrīvoja 1944.gadā. Pēc gada sākās jauns, vēl aktīvāks nacionālās atbrīvošanās kustības cēliens. Bombejā notika jūrnieku sacelšanās. Plaša sacelšanās pret angļiem uzliesmoja arī Telinganā.

1946. gadā Indija ieguva domīnijas statusu, bet 1946.gada augustā Nacionālais kongress izveidoja pirmo nacionālo valdību, ko vadīja Džavaharlals Neru. Vēl pēc gada, 1947.gada 15.augustā, Indijā pēc reliģiskās piederības principa tika izveidotas divas neatkarīgas valstis — hinduiskā Indijas Republika un musulmaniskā Pakistānas Republika. Jau pavisam drīz, tā paša gada oktobrī, starp abām valstīm izcēlās karš Kašmiras dēļ. Militāri konflikti savstarpēju teritoriālo pretenziju dēļ starp Indiju un Pakistānu vairākkārt uzliesmojuši arī vēlākajos gados. Saspringtas attiecības starp abām lielajām kaimiņvalstīm pastāv joprojām.

Mūsdienu Indija ir industriāli agrāra jaunattīstības valsts ar lielām potencēm un lielām problēmām. Valstī ir augsti attīstīta tekstilrūpniecība, mašīnbūve, pārstrādes rūpniecība. Tā ir bagāta ar naftu, krāsaino metālu rūdām un citiem derīgajiem izrakteņiem, darbojas pēc pašu indiešu tehnoloģijas būvētas atomelektrostacijas, Indija ir viena no tām nedaudzajām valstīm, kas veic kosmosa pētījumus ar pašu valstī ražotu tehniku, tai skaitā nesējraķetēm.

Taču Indijas lielākā problēma ir lielā un grūti kontrolējamā dzimstība, kas būtiski apgrūtina valdības centienus celt iedzīvotāju dzīves līmeni. Indijā joprojām ir liels analfabētisms un augsta bērnu mirstība. Sāpīga problēma ir separātisma tendences vairākos reģionos.

Latvija ar Indiju diplomātiskās attiecības nodibināja 1991.gada 7.decembrī. Indijas Republikas intereses mūsu valstī pārstāv Sušils Dubejs, kura rezidence atrodas Stokholmā. Latvijas Republikas intereses Indijā pārstāv goda ģenerālkonsuls Sudhirs Čoudrī, viņa rezidence ir Ņūdeli.

Korejas Republikā

15. augustā — valsts dibināšanas gadadiena

Korejas Republika atrodas Austrumāzijā un kopā ar Korejas Tautas Demokrātisko Republiku aizņem Korejas pussalu. Dienvidkorejas jūras šaurums to šķir no Japānas, kas ir Dienvidkorejas konkurente cīņā par ekonomiskajām pozīcijām Austrumāzijas un pasaules tirgū. Abas valstis raksturo arī dinamiska ekonomiskā attīstība, kuras sekmēšanai intensīvi tiek izmantotas visjaunākās tehnoloģijas.

Korejas pussala bijusi apdzīvota jau vēlajā paleolītā. Pirmais valstiskais veidojums bija Čosona (vairāk nekā 100 gadus pirms Kristus). Vēlāk šajā teritorijā pastāvēja daudzas feodālas valstiņas. Ap mūsu ēras X gadsimtu izveidojās centralizēta valsts, kas feodālo karu un zemnieku sacelšanās dēļ pagrima XII gadsimtā. Ne reizi vien Korejas pussalu iekaroja ķīnieši, mongoļi un japāņi. Lielus postījumus nodarīja mandžūru iebrukumi XVII gadsimtā. Pagājušajā gadsimtā savu ietekmi Korejas pussalā intensīvi centās nostiprināt rietumvalstis, īpaši ASV un Francija. 1876. gadā Korejai nevienlīdzīgu ekonomiskās sadarbības līgumu uzspieda Japāna. 1882. gadā — ASV. Lielbritānija un Vācija — 1883. gadā. Krievija, Francija un Itālija — 1884. gadā. Saskaņā ar šiem līgumiem ārzemniekiem Korejā bija neierobežota tirdzniecības brīvība. Pagājušā gadsimta beigās Korejas iekšējās lietās intensīvi iejaucās arī Ķīna. Rezultātā tika izraisīts Ķīnas un Japānas karš (1893.—1894. gadā), kurā Ķīna cieta sakāvi, un 1895. gadā bija spiesta atzīt Korejas neatkarību.

Krievijas–Japānas kara laikā 1904.—1905. gadā Koreju okupēja Japāna, bet 1910. gadā to anektēja. Korejā pastiprinājās nacionālā atbrīvošanās kustība, 1919. gada martā Korejā notika plaša sacelšanās. Trīsdesmitajos gados izvērsās aizvien plašāka bruņota pretošanās kustība. 1932. gadā atsevišķās partizānu vienības sāka apvienoties Korejas Tautas revolucionārajā armijā. 1936. gadā tika nodibināta Tēvijas atjaunošanas biedrība.

Otrā pasaules kara laikā radās vairākas korejiešu pretošanās kustības formas.

1945. gada augustā Korejas pussalu ieņēma PSRS bruņotie spēki. Pateicoties tās klātbūtnei, par noteicošo politisko spēku kļuva Korejas komunistiskā partija, kas intensīvi sāka pārņemt varu, iedibinot komunistisku diktatūru. Vienlaikus, kopš 1945. gada septembra, Korejas pussalā atradās arī ASV karaspēks. Tā klātbūtnē korejiešu demokrātiskās aprindas centās nodibināt demokrātisku valsts iekārtu.

Saskaņā ar 1945. gada Potsdamas konferences lēmumu Korejas pussala tika sadalīta divās daļās — Ziemeļkoreja (uz ziemeļiem no 38. paralēles) tika nodota PSRS bruņoto spēku kontrolē, bet salas dienvidu daļa — ASV bruņoto spēku kontrolē. Salas ziemeļos tika īstenotas komunistiskas reformas. 1948. gada 9. septembrī šeit tika proklamēta komunistiskā Korejas Tautas Demokrātiskā Republika. Dienvidkorejā 1948. gada 15. augustā tika nodibināta Korejas Republika. Pateicoties atklātajai ekonomiskajai politikai, intensīvām ārvalstu investīcijām un modernas tehnoloģijas izmantošanai, kā arī korejiešu tautas disciplinētībai un darba mīlestībai, Korejas Republika ir sasniegusi pārsteidzošus rezultātus ekonomikā. Pēdējos gados šo valsti (līdz ar vairākām citām Austrumāzijas valstīm) dinamiskās ekonomiskās attīstības dēļ sauc par “Austrumu tīģeri”. Korejas Republikā ir augsti attīstīta mašīnbūve un elektroniskā rūpniecība. Pateicoties savu ražojumu relatīvi zemajām cenām un augstajai kvalitātei, Korejas Republika pasaules tirgū sekmīgi konkurē ar attīstītākajām Rietumvalstīm. Korejas Republika šobrīd visuzskatāmāk apliecina demokrātiskās brīvās tirgus sabiedrības pārākumu pār komunistisko diktatūru ar tās centralizēti plānoto ekonomiku: turpat līdzās esošajā komunistiskajā Korejas TDR valda bads un televīzijas raidījumos iedzīvotājiem tiek sniegti padomi, kā sagatavot ēdienu no ... zāles. Aizvien biežāki kļūst ziemeļkorejiešu bēgšanas mēģinājumi uz pārtikušo kaimiņvalsti — Korejas Republiku. Vienlaikus pieaug politiskā spriedze starp abām kaimiņvalstīm, jo Ziemeļkorejas režīms, cenšoties saglabāt savas valdošās pozīcijas un novērst iedzīvotāju uzmanību no smagā ekonomiskā stāvokļa, pastiprina militāras akcijas uz demarkācijas līnijas starp abām Korejas pussalas valstīm.

Diplomātiskās attiecības starp Latvijas Republiku un Korejas Republiku nodibinātas 1991. gada 22. oktobrī. Korejas Republikas intereses mūsu valstī pārstāv ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Ļi Čanbums ( Lee Chang–Bum ), kurš savu akreditācijas rakstu Valsts prezidentam Guntim Ulmanim iesniedza pērnā gada 1. oktobrī. Vēstnieka rezidence atrodas Stokholmā.

Indonēzijas Republikā

17. augustā — Neatkarības diena

Indonēzijā ir gandrīz 200 miljoni iedzīvotāju, tās teritoriju (1,9 miljoni kvadrātkilometru) veido vairāk nekā 13 tūkstoši salu, no kurām apmēram tūkstoš salas ir apdzīvotas. Lielākās no tām ir Lielā Zunda un Mazā Zunda, kā arī Moluku salas un Jaungvinejas salas rietumu daļa.

Indonēzija ir viena no pasaulē vissenāk apdzīvotajām teritorijām. Jau 5. gadu tūkstotī pirms Kristus no Indoķīnas izplatījās bronzas laikmeta Dongšonas kultūra, kas pastāvēja līdz mūsu ēras II gadsimtam. No II līdz V gadsimtam tagadējās Indonēzijas teritorijā — Javas un Sumatras salās un Malakas pussalā — sāka veidoties pirmās valstis. XI gadsimtā par reģiona cetru kļuva Mataramas valsts. Pēc tās sairšanas XIII gadsimtā vadošo lomu parņēma Kediri valsts, bet 1575. gadā sīkie sultanāti atkal apvienojās Mataramas valstī. XVI gadsimtā Malakā ieradās portugāļu kolonizatori, pēc tam arī holandieši. 1602. gadā tika nodibināta Holandes Ostindijas kompānija, kas pastāvēja līdz pat 1780. gadam. XVIII gadsimtā holandieši savai ietekmei pakļāva gandrīz visu Javas salu. 1811. gadā Indonēzijas teritoriju savai ietekmei pakļāva Lielbritānija. Pēc tam saskaņā ar 1814. gada līgumu Indonēziju atguva Nīderlande. Kolonizatori piespieda vietējos iedzīvotājus savu lauksaimniecību piemērot eksportpreču — kafijas, tabakas, indigo — audzēšanai. Tas izraisīja indonēziešu pretošanos. 1825.–1830. gadā Javā notika plašs antikoloniāls karš, kurā nemiernieku pretestība tika apspiesta.

Jauns, plašs nacionālās atbrīvošanās kustības uzplūdu periods sākās XIX un XX gadsimta mijā. 1908. gadā tika nodibināta indonēziešu pirmā nacionālā organizācija “Budi Utomo” (“Cēlais mērķis”), kas pastāvēja līdz 1935. gadam. Plaši antikoloniāli streiki un sacelšanās notika 1923., 1926. un 1927. gadā. 1927. gadā tika nodibināta Indonēzijas Nacionālā partija, tās pirmais vadītājs bija cēlākais valsts prezidents Sukarno.

1945. gada 17. augustā tika proklamēta Indonēzijas valsts neatkarība, un 18. augustā tika pieņemta konstitūcija. Valsts un valdības galva Indonēzijas Republikā ir prezidents, ko ievēlē uz pieciem gadiem. Viņš ir arī Indonēzijas bruņoto spēku virspavēlnieks, ieceļ provinču gubernatorus.

Indonēzijas ekonomikā joprojām liels īpatsvars agrārajam sektoram, lauksaimniecībā nodarbināta vairāk nekā puse salu valsts iedzīvotāju. Lielāko daļu lauksaimniecības kopprodukta veido pārtikas kultūras — rīsi, kukurūza, sojas pupas, zemesrieksti. Nozīmīgas Indonēzijas eksportkultūras ir kafija un tabaka. Attīstītākās rūpniecības nozares ir naftas, alvas, boksītu un dabas gāzes ieguve un pārstrāde.

Latvijas un Indonēzijas diplomātiskās attiecības tika nodibinātas 1993. gada 25. augustā. Indonēzijas Republikas intereses mūsu valstī pārstāv ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Haringuns Hardjotanojo ( Haringun Hardjotanojo ), kurš savu akreditācijas rakstu Latvijas Republikas Valsts prezidentam iesniedza pērn 17. septembrī. Viņa rezidence atrodas Stokholmā.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!