Celulozes cerība Latvijas ekonomikā

Dr. habil. oec., LZA korespondētājloceklis Pēteris Guļāns — "Latvijas Vēstnesim"

Iecerētā celulozes rūpnīca, ja tā tiks uzbūvēta, nenoliedzami būs lielākais neatkarīgajā Latvijā īstenotais projekts gan pēc investīciju un pārstrādājamo vietējo izejvielu apjoma, gan arī pēc ražotās produkcijas vērtības. Šķiet, objekta mērogi un investīciju apjoms ir galvenie faktori, kas veidojuši tam uzsvērti labvēlīgu likumdevēju un augstāko valsts pārvaldes institūciju attieksmi, par ko uzskatāmi liecina investoru visu prasību bezierunu izpilde. Ar būvniecības sagatavošanu saistīto jautājumu risināšana norit ļoti sekmīgi, un tiek plānots celulozes ražošanu sākt 2005.gadā. Tomēr bažas un neizpratni rada noslēpumainības režīms, kas izveidojies ap šo objektu. Lai gan projekta izpēte notiek jau vairākus gadus, sabiedrība nav iepazīstināta ar pašu būtiskāko rādītāju — tā reālo ieguldījumu valsts ekonomiskā potenciāla palielināšanā, kā arī ar iespējamām negatīvajām sekām. Tā kā celulozes rūpnīca ir izteikti kapitālietilpīga un reiz uzbūvētais uzņēmums darbosies daudzus gadu desmitus, pieņemot galīgo lēmumu par tās izveidi, jārēķinās, ka pēc tam neko mainīt vairs nevarēs. Par šodienas kļūdām maksās Latvijas iedzīvotāju vairākas paaudzes, atceroties tos politiķus, kuri tās apzināti vai neapzināti pieļāva.

Viena no objekta īpatnībām ir tā, ka tas neienāca pabeigta projekta veidā, kurā būtu skaidri definētas pušu saistības, iespējamie ieguvumi un zaudējumi, apsvērti varbūtējie draudi gan tā darbības sākuma stadijā, gan arī pārredzamajā nākotnē. Tas veidojās soli pa solim, risinot daļējus jautājumus, tā sakot, "lienošā" manierē, nereti barojot sabiedrību ar nereālām iespējamo guvumu prognozēm. Presē tiek sniegta tikai dozēta, izskaistināta informācija, kuras autori ir investoru pārstāvji. Šī raksta mērķis ir iezīmēt kļūdainos traktējumus, uzrādīt iluzoriskos pieņēmumus un rosināt meklēt iespējas, kā izveidot un īstenot tādu koksnes resursu izmantošanas projektu, kas reāli veicinātu Latvijas ekonomiskā potenciāla izaugsmi.

Veco priekšstatu gūstā

Daudzu kokrūpniecības speciālistu un arī politiķu attieksme pret šo projektu izveidojusies, bāzējoties uz iepriekšējā periodā uzkrāto pieredzi, kad tievkoksnes izmantošanas efektīvākais veids bija tās pārstrāde celulozē. Izvērtējot aplūkojamā projekta realizācijas jautājumus, akli balstīties tikai uz iepriekšējā gadsimta pieredzi vairs nevar, jo situācijā ir notikušas radikālas pārmaiņas. Minēšu būtiskākās no tām.

1. Deviņpadsmitajā un divdesmitā gadsimta pirmajā pusē celulozes ražošana bija gandrīz vienīgais tievkoksnes izmantošanas veids. Jau divdesmitā gadsimta otrajā pusē strauji palielinājās arī citas produkcijas izlaide, galvenokārt koka šķiedru un koka skaidu plašu veidā. To modifikācijas turpina paplašināties. Sakarā ar naftas resursu nenovēršamo izsīkumu koksnes kā tās aizstājējas loma strauji pieaugs gan dažādu tagad no naftas iegūstamo izstrādājumu, gan arī motoru degvielas ražošanā.

2. Iepriekšējā periodā dominēja samērā nelielas rūpnīcas, kuru ietekme skāra ierobežotu teritoriju, un arī produkciju realizēja lielākoties vietējām papīrfabrikām. Tagad efektīvi darboties var tikai lielas jaudas rūpnīcas, kuru produkcijas noieta tirgus aptver daudzas valstis. Arī izejvielas bieži vien tiek importētas.

3. Nelielu objektu būvniecību varēja realizēt vietējais kapitāls. Mūsdienu modernu rūpnīcu nelielā valstī var izveidot, tikai izmantojot specializēto starptautisko korporāciju investīcijas un starptautisko finansu institūciju kredītus.

4. Lai gan tehnoloģijas attīstības rezultātā ietekme uz vidi, attiecinot uz produkcijas vienību, ir būtiski samazināta, daudzkārt palielinoties ražošanas apjomam, īpaši izmantojamo ķimikāliju daudzumam, celulozes izgatavošana joprojām ir videi nedraudzīga ražošanas nozare.

Minētās izmaiņas rāda, ka, apsverot objekta celtniecības lietderību, jāvadās nevis no iepriekšējā perioda nosacījumiem, bet no tiem, kuri skaidri iezīmējās 20. gs. nogalē un būs noteicošie pārredzamā nākotnē.

Nevajadzētu ignorēt arī koksnes resursu lomu reģionu attīstībā. Koksne Latvijā ir gandrīz vienīgais lauku teritorijās pieejamais resurss, uz kuru bāzējoties var veidot uzņēmumus jau zināmo un nākotnē iespējamo jauno izstrādājumu ražošanai. Koncentrējot tos vienā vietā, reģionu attīstības iespējas mazināsies.

Investoru un valsts interešu saskaņošana

Projektā piedalās divi galvenie kontrahenti: ārējie investori un Latvijas valdība. Valdībai iecerētas divas lomas: tradicionālā — valsts interešu pārstāvniecība un saimniecisko darbību regulējošā — un rūpnīcas līdzīpašnieka, tātad uzņēmēja loma. Otrā, kā parādīsim turpmāk, nevar būt ilgstoša.

Celulozes rūpnīcu Latvijā realizēs ārvalstu kapitāls. Ārējā kapitāla izmantošana nav nekas īpašs. Starpvalstu kapitāla plūsma ir mūsdienu ekonomikas globalizācijas sastāvdaļa. Kapitāla ieguldījumi tiešo ārējo investīciju veidā notiek ne tikai no industriālajām uz attistošajām valstīm, bet lielākoties pašu industriālo valstu grupā. Piemēram, Zviedrijas rezidentu tiešās investīcijas ārzemēs 1998.gadā bija 22,7 miljardi ASV dolāru un citu valstu rezidentu līdzīgie ieguldījumi Zviedrijā — 19,4 , Somijā šie rādītāji attiecīgi bija 19,4 un 10,8.1

Bīstamas ir nevis pašas ārējās investīcijas, bet to fetišizācija. Ārējo investoru un valsts, kurā tās ienāk, objektīvās intereses nav identiskas . Investors — gan ārējais, gan vietējais — iegulda kapitālu, nevis labdarības mērķu rosināts, bet tikai lai gūtu peļņu, turklāt iespējami lielāku. Šis mērķis ir universāls un nav saistīts ar kādu konkrētu nozari.

Investīcijas piesaistošās valsts objektīvais mērķis ir sekmēt valsts ekonomiskā potenciāla palielināšanu, tādējādi radot bāzi valsts iedzīvotāju labklājības līmeņa kāpumam. To var sasniegt, tikai veidojot tādus uzņēmējdarbības apstākļus, kas apmierina abas puses: uzņēmējs gūst pasaules standartiem atbilstošu peļņu, un valsts, kurā tas darbojas, palielina savu nacionālo ienākumu. Apmierinot tikai vienas puses vēlmes uz otras rēķina, tiek radīti nosacījumi, lai veidotos sarežģījumi un konflikti objekta funkcionēšanas laikā.

Ekoloģija un ekonomika

Analizējamā objekta ekoloģiskā aspekta analīze nav šī raksta uzdevums. Jācer, ka izpētē laikus iesaistīsies šīs nozares speciālisti. Šeit aprobežošos ar dažām piezīmēm. Var piekrist investoru pārstāvju apgalvojumiem, ka notekūdeņi un izmeši atmosfērā tiks attīrīti atbilstoši ES normatīviem. Tas tomēr nenozīmē, ka tie būs absolūti tīri un ne Daugavas ūdens, ne arī tuvākās apkārtnes gaisa baseina kvalitāti neiespaidos. Pasaulē vēl nav radīta ekonomiski pieņemama tehnoloģija, kas nodrošinātu bezatlikumu ražošanu. Turklāt atkritumu daudzums ir ciešā sasaistē ar ražošanas apjomu. Celulozes rūpnīca ik dienu pārstrādās 8000 m3 koksnes, izmantos 145 tonnas ķimikāliju un 50 000 m3 ūdens. Vai tie, kas apgalvo, ka nekāda kaitējuma ūdens kvalitātei nebūs, var garantēt, ka rūpnīcas notekūdeņi, reaģējot ar ingredientiem, ko ūdenī ievada vai nākotnē var ievadīt citi piesārņotāji Daugavas augštecē, neveidos jaunas ķīmiskās struktūras? Dioksīna un govju spongiozās encefalopātijas neprognozēta parādīšanās liek būt piesardzīgiem, īpaši ja runa ir par notekūdeņu iepludināšanu Rīgas dzeramā ūdens krātuvē. Gaisa baseina piesārņojumu izjutīs Jēkabpils, Pļaviņu pilsētas un apkārtnes iedzīvotāji. Pat pieņemot, ka minēto kaitējumu varbūtība nav liela, tomēr nebūtu saprātīgi riska iespējas pilnīgi izslēgt.

Centīsimies noskaidrot, kādi ir ekonomiskie ieguvumi un vai tie ir tik lieli, ka risku attaisnotu.

Pievienotā vērtība

Pareizā tēze, ka, uzceļot rūpnīcu, apaļkoksnes vietā no Latvijas eksportēs celulozi, tātad produktu ar daudz lielāku pievienoto vērtību (PV), ir tikai deklarācija, kas neko neizskaidro. Noteicošais ir jautājums, kas būs šī produkta eksportētāji . Preces eksportē un importē nevis valsts, bet attiecīgi uzņēmumi. Arī šinī gadījumā nebūs citādi. Tas, ka celulozi eksportēs no Latvijas teritorijas, nenozīmē, ka to darīsim mēs . To darīs un attiecīgo ienākumu gūs "Baltic Pulp", tā reālie īpašnieki.

Preču un pakalpojumu PV nosaka, no to realizācijas ieņēmumiem atskaitot starppatēriņu, kas ir vienlīdzīgs citiem uzņēmējiem samaksātām summām par piegādātajiem materiāliem un pakalpojumiem. Analizējot to no izmaksu viedokļa, atsevišķa produkta PV veidojošos elementus var apvienot četrās grupās:

• strādājošo atalgojums un ar to saistītie nodokļi;

• kapitāla izmaksas (amortizācija);

• pārējie nodokļi (bez peļņas un produktu nodokļiem) un

• peļņa (pirms ienākuma nodokļa).

Apstākļos, kad uzņēmums veidots, bāzējoties uz ārējām investīcijām, svarīga ir darba un kapitāla izmaksu attiecība. Celulozes ražošana ir viena no kapitāla visietilpīgākajām ražošanas nozarēm. Saskaņā ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes sastādītajām izmaksu — izlaides tabulām 1997. gadā rūpniecības nozarēs divu galveno PV sastāvdaļu — strādājošo atalgojuma un kapitāla patēriņa — attiecības lielākais rādītājs bija 1 : 0,52 (tabakas izstrādājumi). Citās nozarēs tā ir ievērojami mazāka: papīra izstrādājumu — 1 : 0,28; koksne un koku izstrādājumu — 1 : 0,22; medicīnas un citu precīzo instrumentu — 1 : 0,17; biroja tehnikas un datoru — 1 : 0,04. Celulozes ražošanā pēc tuvinātiem aprēķiniem attiecība starp darba un kapitāla izmaksām būs 1 : 10–15 jeb aptuveni 60–90 reizes lielāka nekā, piemēram, medicīnas un citu precīzu instrumentu izgatavošanas nozarē. Salīdzinot ar biroja tehnikas un datoru montāžas uzņēmumiem, atšķirība būs vairāki simti reižu.

Nevar neredzēt, ka Latvijai nebūt nav vienalga, kādās nozarēs ārējās investīcijas ienāk. Tā PV daļa, kuru veido kapitāla izmaksas, loģiski nonāks uzņēmuma īpašnieku rīcībā un neietekmēs valsts iedzīvotāju labklājības līmeni. Arī peļņa sākotnēji nonāks to rīcībā. Latvijā paliks tikai tā PV daļa, kuru radījis tās rezidentu darbs, un daži sīkie nodokļi (īpašuma, dabas resursu u.tml.).

Augstas kapitāla ietilpības uzņēmumos valsts iespējas gūt ieņēmumu budžetā uzņēmuma ienākuma nodokļa veidā ir ļoti minimālas. Reāli arī tās izmantot nevarēs, jo saskaņā ar pēdējiem likuma "Par uzņēmuma ienākuma nodokli grozījumiem" celulozes rūpnīca ietilps to objektu skaitā, kuri pārredzamajā nākotnē šo nodokli nemaksās. Aprēķini rāda, ka Latvijā paliks niecīga PV daļa — 6–10%.

Turpmāk — vēl