Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
ASV Konstitūcija. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.07.1997., Nr. 171/174 (886/889) https://www.vestnesis.lv/ta/id/44261

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kā tika dalīta, tā sauktā, bezsaimnieku manta

Vēl šajā numurā

04.07.1997., Nr. 171/174 (886/889)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ASV Konstitūcija

Šī Amerikas Savienoto Valstu Pamatlikuma (Konstitūcijas, Satversmes) publikācija sagatavota pēc Savienoto Valstu Informācijas dienesta ( United States Information Service — USIS ) jau latviski Andreja Veisberga tulkotiem materiāliem un ar tā darbinieku un ASV vēstniecības diplomātu vislielāko labvēlību.

Patiesi izjusts paldies par to!

Sekojošais ASV Konstitūcijas teksts orģinālrakstībā ir iespiests kursīvā . Iekavas [ ] norāda daļas, kas ir izmainītas vai atceltas ar labojumiem. Papildu rindkopas smalkākā drukā nav no Konstitūcijas, bet izskaidro tās saturu un apraksta, kā atsevišķas daļas tika realizētas dzīvē.

Paskaidrojumu autors ir Dž.Peltasons — Amerikas Izglītības padomes prezidents un grāmatas “Konstitūcijas izpratne” autors.

Preambula

Mēs, Savienoto Valstu tauta, lai pilnveidotu Savienību, nodibinātu taisnīgumu, nodrošinātu iekšējo mieru, organizētu kopīgu aizsardzību, celtu vispārējo dzīves līmeni un nodrošinātu sev un saviem pēctečiem brīvības laimi, nodibinām un ieviešam šo Konstitūciju Amerikas Savienotajām Valstīm.

1.pants

1.daļa

Likumdevējvara

Visa šeit dotā likumdošanas vara pieder Savienoto Valstu Kongresam, kas sastāv no Senāta un Pārstāvju palātas.

Pirmie trīs Konstitūcijas panti dala Savienoto Valstu pārvaldes varu trīs atsevišķās daļās: 1. likumdevējorgāns, ko pārstāv Kongress; 2. izpildorgāns, ko pārstāv prezidents; 3. tiesu orgāni, ko pārstāv Augstākā tiesa. Šāds dalījums, ko sauc par varas dalīšanu, ir veidots ar mērķi nepieļaut kādas pārvaldes nozares pārlieku lielu varenību.

Pirmais pants izskaidro, ka tikai Kongresam ir likumdošanas vara. Kongress nevar šo varu nodot kādam citam orgānam. Gadiem ejot, Kongress ir izveidojis dažādas federālas aģentūras, kas izdod likumus un realizē tā politiku. Tādas aģentūras ir Federālā tirdzniecības komiteja, Patēriņa preču drošības komiteja un Starpštatu tirdzniecības komiteja.

Divpalātu Kongress bija viens no vissvarīgākajiem Konstitucionālās sapulces kompromisiem. Mazās valstis (štati) sapulcē atbalstīja Ņūdžersijas plānu, kas paredzēja visām valstīm vienādu pārstāvju skaitu Kongresā. Lielās valstis vēlējās īstenot Virdžīnijas plānu, kurā pārstāvniecība bija atkarīga no iedzīvotāju skaita. Kompromisa rezultātā tika izveidotas divas palātas, katra pēc sava plāna.

1.pants

2.daļa

Pārstāvju palāta

1. Pārstāvju palātu veido locekļi, ko reizi divos gados ievēl katras valsts tauta, un katras valsts vēlētājiem jāatbilst tām prasībām, kādas tiek uzstādītas šīs valsts skaitliski vislielākās likumdevējsapulces vēlētājiem.

Pārstāvju palātas locekļi tiek ievēlēti uz diviem gadiem. Ja personai ir tiesības piedalīties “skaitliski vislielākā” likumdošanas orgāna vēlēšanās, viņam ir tiesības balsot par Kongresa locekļiem.

“Skaitliski vislielākais” orgāns ir tas, kurā ir vislielākais locekļu skaits. Visās valstīs (štatos), izņemot Nebrasku, ir divpalātu likumdošanas orgāns. Jautājums par to, kas var ievēlēt štata likumdevējus, ir pilnīgi štata kompetencē, ko ierobežo tikai Konstitūcijas un federālo likumu ierobežojumi, kā piemēram, 1965.gada “Vēlēšanu tiesību akts”. 15., 19., 24. un 26. labojums aizliedz štatiem nedot vai ierobežot pilsoņu vēlēšanu tiesības, pamatojoties uz rasi, dzimumu, nodokļu nemaksāšanu vai vecumu, ja pilsonim ir vismaz 18 gadu.

2. Par pārstāvi nevar kļūt persona, kas nav sasniegusi divdesmit piecu gadu vecumu. Pārstāvim ir jābūt Savienoto Valstu pilsonim vismaz septiņus gadus un ievēlēšanas brīdī jābūt tās valsts iedzīvotājam, kurā viņš tiks ievēlēts.

Katra valsts (štats) pati nosaka tiesiskās prasības, ko ierobežo Konstitūcija. Vairums pārstāvju dzīvo ne vien savā štatā, bet arī vēlēšanu iecirknī, no kura tiek izvēlēti.

3. Pārstāvji un tiešie nodokļi tiek sadalīti starp valstīm [kas var būt šīs Savienības sastāvā, proporcionāli to iedzīvotāju skaitam, ko nosaka, pievienojot visu brīvo cilvēku skaitam, kas iekļauj arī tos, kam dažus gadus jāpilda dienests, un atskaitot nodokļus nemaksājošos indiāņus, trīs piektdaļas no visiem citiem cilvēkiem]. Šī cilvēku faktiskā uzskaite tiks izdarīta triju gadu laikā pēc pirmā Savienoto Valstu Kongresa sesijas un pēc tam ik pa desmit gadiem tādā kārtībā, kā noteiks likums. Viens pārstāvis tiks ievēlēts no ne mazāk kā trīsdesmit tūkstošiem vēlētāju, bet katrai valstij būs vismaz viens pārstāvis. Līdz šādas uzskaites izdarīšanai Ņūhempšīras valsts ievēlēs trīs pārstāvjus, Mesačūseta — astoņus, Rodailenda un Providences kolonijas — vienu, Konektikuta — piecus, Ņujorka — sešus, Ņūdžersija — četrus, Pensilvānija — astoņus, Delavera — vienu, Merilenda — sešus, Virdžīnija — desmit, Ziemeļkarolīna — piecus, Dienvidkarolīna — piecus un Džordžija — trīs.

Šī paragrāfa darbība ir nopietni izmainīta gan ar labojumiem, gan ar jauniem apstākļiem. Tagad šis paragrāfs nozīmē: 1. Katra štata pārstāvju skaitu nosaka iedzīvotāju skaits; 2. Kongresam jāuzrauga, lai Savienoto Valstu iedzīvotāji tiktu ik pa desmit gadiem saskaitīti; 3. Katram štatam ir vismaz viens pārstāvis.

Vārdi “un tiešie nodokļi” apzīmē galvasnaudu un īpašuma nodokļus. 16. labojums dod Kongresam tiesības uzlikt nodokļus atkarībā no personas ienākumiem, nevis no iedzīvotāju skaita štatā, kurā persona dzīvo. Bet frāze joprojām liedz Kongresam iekasēt jebkādus nodokļus citādi, kā vienīgi sadalot tos starp štatiem atkarībā no iedzīvotāju skaita.

Frāzē “trīs piektdaļas no visiem citiem cilvēkiem” “citi cilvēki” apzīmē nēģeru vergus. Tā kā tagad vergu vairs nav, šī paragrāfa daļa ir zaudējuši savu nozīmi.

Prasībai, ka katrus 30 000 cilvēkus nedrīkst pārstāvēt vairāk kā viens pārstāvis, nav vairs praktiskas nozīmes, tā kā tagad viens pārstāvis ir uz apmēram 519 000. 1929.gadā Kongress noteica, ka kopējais pārstāvju skaits būs 435.

4. Ja kādas valsts pārstāvniecībā izveidojas vakances, tās izpildvaras orgāns nozīmē vēlēšanās, lai aizpildītu šīs brīvās vietas.

Ja palātā rodas vakanta vieta, štata gubernators rīko speciālas vēlēšanas, lai to aizpildītu. Taču, ja drīz paredzētas nākošās regulārās vēlēšanas, gubernators var atstāt šo vietu tukšu un neizsludināt jaunas vēlēšanas.

5. Pārstāvju palāta izvēl savu spīkeri un citas amatpersonas; tikai tai ir impīčmenta tiesības.

Palāta izvēlas amatpersonu — spīkeru, kas vada sēdes. Pārstāvju palātai vienīgajai ir tiesības izvirzīt impīčmenta apsūdzību pret amatpersonu. Senāts izskata impīčmenta lietas.

1.pants

3.daļa

Senāts

1. Savienoto Valstu Senātu veido divi senatori no katras valsts, kurus uz sešiem gadiem ievēl [to likumdevējsapulces]; katram senatoram ir viena balss.

Konstitūcija noteica, ka abus senatorus no štata ievēl tā likumdevējorgāns. 17. labojums izmainīja šo kārtību, dodot tiesības izvēlēt senatorus štata vēlētājiem.

2. Tūlīt pēc tam, kad pēc pirmajām vēlēšanām senatori pulcējas kopā, viņi tiek sadalīti trīs pēc iespējas līdzīgās grupās. Pirmās senatoru grupas vietas atbrīvojas pēc otrā gada, otrās grupas vietas — pēc ceturtā gada, un trešās grupas vietas — pēc sestā gada, tā lai katru otro gadu tiktu pārvēlēta trešā daļa senatoru; [ja atkāpšanās vai citu iemeslu dēļ valsts likumdevējsapulces sesijas starplaikā izveidojas vakanta vieta, valsts izpildvara var uz laiku nozīmēt kādus šajā vietā līdz nākošai likumdevējsapulces sesijai, kas aizpilda šo vakanci].

Senatorus izvēl uz sešiem gadiem. Katrus divus gadus viena trešdaļa senatoru tiek ievēlēta no jauna, bet divas trešdaļas turpina strādāt. Šāda sistēma padara Senātu par pastāvīgu orgānu atšķirībā no Pārstāvju palātas, kurai visi locekļi tiek ievēlēti no jauna ik pa diviem gadiem. 17. labojums izmainīja vakanču aizpildīšanu. Tagad, līdz jauna senatora vēlēšanām, to nozīmē gubernators.

3. Par senatoru nevar būt persona, kas nav sasniegusi trīsdesmit gadu vecumu. Senatoram jābūt Savienoto Valstu pilsonim vismaz deviņus gadus un ievēlēšanas brīdī jābūt tās valsts pilsonim, kurā viņš tiks ievēlēts.

1806.gadā Kentuki štatā, lai aizpildītu vakanci, Senātā tika nozīmēts Henrijs Klejs. Viņš bija 29 gadus vecs, dažus mēnešus jaunāks par minimālo vecuma cenzu, taču neviens pret to neprotestēja. 1789.gadā no Pensilvānijas Senātā tika ievēlēts Alberts Galatins. Viņam neļāva ieņemt šo amatu, jo viņš nebija bijis pilsonis noteiktos deviņus gadus.

4. Savienoto Valstu viceprezidents ir Senāta priekšsēdētājs, bet balso tikai gadījumā, ja balsis dalās uz pusēm.

Šī viceprezidenta izšķirošā balss var būt svarīga. Piemēram, 1789.gadā viceprezidents Džons Adamss balsojot izšķīra jautājumu par to, ka prezidents var mainīt kabineta locekļus bez Senāta atbalsta.

5. Senāts izvēl citas savas amatpersonas, kā arī priekšsēdētāju pro tempore, kad viceprezidents nav klāt vai izpilda Savienoto Valstu prezidenta pienākumus.

Viceprezidenta prombūtnes laikā Senāts sēžu vadīšanai ievēl amatpersonu, ko sauc par pro tempore priekšsēdētāju.

6. Senātam vienīgajam ir tiesības izskatīt impīčmenta apsūdzības. Izskatot šo jautājumu, senatori dod zvērestu. Ja apsūdzētais ir Savienoto Valstu prezidents, priekšsēdētājs ir galvenais tiesnesis. Nevienu personu nevar notiesāt bez divu trešdaļu klātesošo senatoru piekrišanas.

Noteikums, ka prezidenta tiesāšanas gadījumā Senātu vada galvenais tiesnesis, nevis viceprezidents, acīmredzot izriet no tā, ka notiesāšanas gadījumā viceprezidents kļūst par prezidentu. Frāze “dod zvērestu” nozīmē, ka senatori impīčmenta apsūdzības lietās ir saistīti ar zvērestu tāpat kā zvērinātie piesēdētāji parastā tiesā.

7. Spriedums impīčmenta gadījumā aprobežojas ar atstādināšanu no amata, atņemot vainīgajam tiesības ieņemt un izpildīt jebkādu goda, atbildīgu vai apmaksātu valsts dienesta amatu Savienotajās Valstīs; taču vēlāk tik un tā notiek izmeklēšana, tiek izvirzīta apsūdzība, notiek tiesa, un vainīgais tiek sodīts atbilstoši spriedumam, kā to prasa likums.

Ja persona tiek atzīta par vainīgu impīčmenta lietā, tā zaudē amatu un tiesības jebkad ieņemt federālu amatu. Senāts nevar piespriest kādu citu sodu, bet personu var tiesāt parastā tiesā. Senāts ir notiesājis tikai piecas personas. Tie visi bija tiesneši un zaudēja savu amatu. Tikai viens tika tiesāts arī parastajā tiesā.

1.pants

4.daļa

Kongresa sanākšana

1. Senatoru un pārstāvju vēlēšanu laiku, vietu un kārtību nosaka likumdevējsapulce katrā valstī; taču Kongress jebkurā laikā var izdot likumu, kas nosaka vai izmaina šādu kārtību [izņemot likumu par senatoru vēlēšanu vietu].

Kamēr senatorus izvēlēja štatu likumdevējsapulces, Kongresam nevarēja ļaut noteikt vēlēšanu vietu, jo tas it kā dotu Kongresam tiesības noteikt štatu galvaspilsētu atrašanās vietas. Vārdi “izņemot likumu par senatoru vēlēšanu vietu” zaudēja savu spēku pēc 17. labojuma pieņemšanas.

2. Kongress pulcējas ne retāk kā reizi gadā [un tā sesija sākas decembra pirmajā pirmdienā], ja ar likumu nav noteikta cita diena.

Eiropā monarhi varēja nepieļaut parlamentu sanākšanu gadiem ilgi, vienkārši tos nesasaucot. Šī iemesla dēļ pastāv prasība, lai Savienoto Valstu Kongress sanāk vismaz reizi gadā. 20. labojums izmainīja Kongresa sesijas atklāšanas dienu uz 3.janvāri, ja vien Kongress ar likumu nenosaka citu laiku.

1.pants

5.daļa

1.Katra palāta izlemj jautājumus par vēlēšanu rezultātiem, pilnvarām un tās locekļu ievēlēšanas tiesiskumu, palātas vairākums veido kvorumu lietu kārtošanai; bet palāta arī mazākā sastāvā var pārnest sēdes no vienas dienas uz otru, un tai ir tiesības pielietot pret sēdes neapmeklējošiem locekļiem tādas sankcijas un soda mērus, kādus palāta uzskata par nepieciešamiem, lai panāktu sēžu apmeklēšanu.

Katra palāta nosaka, vai tās locekļi ir tiesiski kvalificēti un godīgi ievēlēti. Vērtējot, vai tās locekļi ir kvalificēti, palāta var novērtēt tikai to vecumu, pilsonību un uzturēšanās prasības, kas noteiktas Konstitūcijā, taču jautājumā par locekļu izslēgšanu katra Kongresa palāta var ņemt vērā arī citus apstākļus, kas saistīti ar locekļa piemērotību amatam. Kvorums ir pietiekams locekļu skaits, lai palāta varētu sekmīgi strādāt. Diskusijas un debates var notikt gan ar pilnu kvorumu, gan bez tā, taču balsošanai nepieciešams kvorums.

2. Katra palāta var noteikt savu sēžu reglamentu, sodīt savus locekļus par kārtības neievērošanu un ar divu trešdaļu vairākumu izslēgt no palātas.

Katra palāta var izslēgt tās locekļus ar divām trešdaļām balsu. Katra palāta veido savu reglamentu. Tā, piemēram, Pārstāvju palātā ir stingri laika ierobežojumi debatēm, lai paātrinātu darbu. Senātā izbeigt debates ir daudz grūtāk. Senators var runāt tik ilgi, cik vēlas, ja vien Senāts nenobalso par debašu izbeigšanu. Vairumā gadījumu tam nepieciešamas 60 balsis vai trīs piektdaļas no Senāta locekļu skaita.

3. Katra palāta izdara sēžu pierakstus žurnālā un periodiski tos publicē, izņemot tās daļas, kam pēc palātas slēdziena ir slepens raksturs; informācija par “par” un “pret” balsošanas rezultātiem par jebkuru jautājumu, ja to vēlas viena piektdaļa no klātesošajiem locekļiem, tiek ierakstīta žurnālā.

Pārstāvju palātas žurnāls un Senāta žurnāls tiek publicēts katras Kongresa sesijas beigās. Tur uzskaitīti visi likumprojekti un rezolūcijas, kas apspriestas sesijā, tāpat arī visi balsošanas rezultāti. Iekļauti arī visi prezidenta ziņojumi Kongresam. Žurnāli ir vienīgie Konstitūcijas pieprasītie dokumenti, kas publicējami. Tie tiek uzskatīti par oficiāliem Kongresa darba dokumentiem.

4. Kongresa sesijas laikā neviena no palātām nevar bez otras palātas piekrišanas atlikt savas sēdes uz vairāk nekā trim dienām vai pārcelt tās uz citu vietu, kur nav paredzēta abu palātu sanākšana.

1.pants

6.daļa

1. Senatori un pārstāvji par savu dienestu saņem atalgojumu, kādu to nosaka likums un ko izmaksā Savienoto Valstu Valsts kase. Viņus nevar arestēt klātbūtnes laikā sesijā attiecīgajā palātā, kā arī ceļā uz palātu un atgriežoties no tās, izņemot par nodevību, nopietniem kriminālnoziegumiem, sabiedriskās kārtības pārkāpumiem; tos nekur nevar saukt pie atbildības par runām vai debatēm palātās.

Neaizskaramības principam (aresta aizliegums), ceļā uz Kongresu un atgriežoties no tā, mūsdienās nav lielas nozīmes. Kongresa locekļus, kā jebkurus cilvēkus, var arestēt par likumpārkāpumiem. Viņus var tiesāt, notiesāt un ieslodzīt cietumā.

Neaizskaramība apmelojumu un neslavas celšanas gadījumos joprojām ir svarīga. Apmelojums ir nepatiess rakstisks paziņojums, kas diskreditē personas reputāciju. Neslavas celšana ir līdzīgs mutisks paziņojums. Neaizskaramība saistībā ar runām un debatēm nozīmē to, ka Kongresa locekļi var teikt visu, ko vien grib par Kongresa darbu, bez bailēm tikt apsūdzētam. Tas attiecas uz visu, ko locekļi var teikt debašu, oficiāla ziņojuma vai balsošanas laikā.

2. Neviens senators vai pārstāvis nevar savā ievēlēšanas laikā tikt nozīmēts jebkādā civilā amatā Savienoto Valstu dienestā, ja tāds izveidots, vai arī ar to saistītais atalgojums palielināts minētajā laika posmā. Neviena amatpersona, kas pilda jebkādu Savienoto Valstu amatu, nevar būt par vienas vai otras palātas locekli, paliekot šai amatā.

Šie nosacījumi attur Kongresa locekļus no tādu darbavietu radīšanas, uz kurām viņi varētu vēlāk pretendēt, kā arī nepieļauj paaugstināt algas amatiem, ko viņi varētu mēģināt ieņemt pēc darba Kongresā, kā arī lai novērstu amatu savienošanu dažādās pārvaldes sfērās.

1909.gadā senators Filanders K.Noks atkāpās no savas vietas Senātā, lai kļūtu par valsts sekretāru. Bet valsts sekretāra alga Noksa darbības laikā Senātā bija paaugstināta. Lai Nokss varētu pieņemt šo amatu, Kongress atcēla algas paaugstinājumu Noksa Senāta termiņa laika garumā.

1.pants

7.daļa

1. Visi likumprojekti par valsts ienākuma nodokļiem tiek veidoti Pārstāvju palātā, bet Senāts var ieteikt to labojumus un piedalīties to apspriešanā līdzīgi citiem likumprojektiem.

Nodokļu likumprojektu veidošanu sāk Pārstāvju palāta. Tradīcija, ka nodokļu likumprojekti nāk no zemākās palātas, aizgūta no Anglijas. Tur apakšnams daudz lielākā mērā atspoguļo cilvēku vēlmes, jo tā locekļi ir vēlēti. Augšnams — Lordu palāta — netiek vēlēta. ASV kopš 17. labojuma pieņemšanas šim likumam nav lielas nozīmes, tā kā tauta ievēl gan Pārstāvju palātu, gan Senātu.

2. Katrs likumprojekts, ko pieņēmusi Pārstāvju palāta un Senāts, pirms tas kļūst par likumu, tiek nodots prezidentam. Ja viņš to atbalsta, viņš likumprojektu paraksta. Pretējā gadījumā likumprojekts ar prezidenta iebildumiem tiek atgriezts atpakaļ uz to palātu, kur tas tika veidots. Šajā palātā prezidenta iebildes tiek pilnībā fiksētas žurnālā, un likumprojekts tiek pārskatīts. Ja pēc šādas pārskatīšanas likumprojekts tiek pieņemts ar divām trešdaļām palātas locekļu balstu, tas kopā ar prezidenta iebildumiem tiek pārsūtīts uz otru palātu, kas savukārt pārskata likumprojektu, un, ja to ar divām trešdaļām balstu pieņem arī otra palāta, tas kļūst par likumu. Visos šādos gadījumos abās palātās notiek balsošana pēc saraksta, un par un pret balsotāju vārdi tiek reģistrēti attiecīgās palātas žurnālā. Ja prezidents desmit dienu laikā (neieskaitot svētdienas) pēc tam, tad likumprojekts viņam iesniegts, to neatgriež, tas kļūst par likumu, tāpat kā, ja prezidents to būtu parakstījis; tas nekļūst par likumu tikai tad, ja to nevar atgriezt Kongresam tāpēc, ka pēdējais ir atcēlis savas sēdes.

Likumprojekts, ko Kongress ir atbalstījis, nonāk pie prezidenta parakstīšanai. Ja prezidents iebilst pret to, tas jāatgriež Kongresam ar iebildumu izskaidrojumu demsit dienu laikā, neieskaitot svētdienas. Šādu darbību sauc par veto uzlikšanu. Kongress var pieņemt likumu, neskatoties uz prezidenta veto, ar divu trešdaļu klātesošo balsu vairākumu katrā palātā. Prezidents arī var ļaut likumprojektam kļūt par likumu bez parakstīšanas, vienkārši ļaujot paiet 10 dienām. Bet likumprojekts, kas nosūtīts prezidentam Kongresa sesijas pēdējo 10 dienu laikā, nevar kļūt par likumu bez prezidenta paraksta. Ja likumprojekts, kas prezidentam nepatīk, nonāk viņa rokās Kongresa sesijas beigās, to var paturēt neparakstītu. Kad Kongress beidz savu sesiju, šis likumprojekts beidz savu eksistenci. Šāds paņēmiens tiek dēvēts par kabatas veto. To izmanto prezidenti, kas nevēlas atklāti uzlikt veto uz viņiem nepieņemamiem likumprojektiem.

3. Katrs rīkojums, rezolūcija vai lēmums, kam nepieciešama kopīga Senāta vai Pārstāvju palātas piedalīšanās (izņemot lēmumus par sēdes atcelšanu), tiek nodots Savienoto Valstu prezidentam un stājas spēkā tikai pēc viņa apstiprinājuma; gadījumā, ja prezidents to neapstiprina, tas vēlreiz ar divām trešdaļām balsu jāpieņem Senātā un Pārstāvju palātā atbilstoši likumiem un nosacījumiem par likumprojektiem.

1.pants

8.daļa

Kongresa vara

Kongresam ir tiesības:

1. Noteikt un savākt nodokļus, nodevas un akcīzes nodokļus, lai nomaksātu parādus un nodrošinātu kopējo aizsardzību un Savienoto Valstu vispārīgu labklājību; turklāt visām nodevām un akcīzes nodokļiem jābūt vienādiem visā Savienoto Valstu teritorijā.

Nodevas ir nodokļi par precēm, kas tiek ievestas Savienotajās Valstīs. Akcīzes nodokļi ir nodokļi par tirdzniecību, lietošanu vai ražošanu, un dažreiz par biznesa procedūrām vai privilēģijām. Piemēram, akcīzes nodokļi ir korporāciju nodokļi, cigarešu nodokļi un izpriecu nodokļi.

2. Savienoto Valstu vārdā ņemt aizņēmumus;

3. Regulēt tirdzniecību ar ārvalstīm, starp atsevišķām valstīm un ar indiāņu ciltīm.

Šis paragrāfs, ko sauc par tirdzniecības pantu, dod Kongresam vairākas vissvarīgākās tiesības. Augstākā tiesa interpretē tirdzniecību ne tikai tās šaurajā nozīmē, bet kā jēdzienu, kas aptver visu veidu komercdarbību. Tirdzniecība “starp atsevišķām valstīm” tiek parasti saukta par starpštatu tirdzniecību. Augstākā tiesa ir noteikusi, ka starpštatu tirdzniecība aptver ne tikai darījumus pār štatu robežām, bet arī jebkuru darbību, kas ietekmē tirdzniecību vairāk nekā vienā štatā. Tiesa ir interpretējusi vārdu “regulē” kā “veicināt, aizsargāt, aizliegt, ierobežot”. Tāpēc Kongress var izdot likumus un piešķirt līdzekļus, lai uzlabotu ūdensceļus, ieviestu gaisa satiksmes drošības līdzekļus, aizliegtu zināmu preču starpštatu tirdzniecību. Tas var regulēt cilvēku, vilcienu, obligāciju un akciju, pat televīzijas signālu kustību. Kongress ir noteicis, ka bēgšana pāri robežai no štata vai vietējās policijas ir federāls noziegums. Tas ir arī aizliedzis cilvēkiem, kas darbina starpštatu transporta līdzekļus vai apkalpo starpštatu pasažierus, diskriminēt klientus pēc rases.

4. Noteikt vienveidīgus naturalizācijas likumus un vienveidīgus likumus par bankrotiem visā Savienoto Valstu teritorijā;

5. Kalt naudu, regulēt tās vērtību, kā arī ārvalstu naudas vērtību, noteikt svara un mēra vienības.

No šī paragrāfa un paragrāfa, kas ļauj Kongresam regulēt tirdzniecību un aizņemties naudu, izriet Kongresa tiesības dot atļauju veidot nacionālās bankas un nodibināt federālās rezerves sistēmu.

6. Noteikt sodu par valsts vērtspapīru un apgrozībā esošās naudas viltošanu.

Valsts vērtspapīri ir valdības aizņēmuma obligācijas.

7. Dibināt pasta dienestus un pasta ceļus;

8. Veicināt zinātņu un lietišķo mākslu attīstību, nodrošināt uz ierobežotu laiku autoriem un izgudrotājiem pilnīgas tiesības uz saviem darbiem un izgudrojumiem.

Šis likums ietver arī fotogrāfiju un filmu autortiesības.

9. Dibināt tiesas orgānus, kas pakļauti Augstākajai tiesai.

Kā piemēru federālām tiesām, kas “pakļautas Augstākai tiesai”, varētu minēt ASV apgabalu tiesas un ASV apelāciju tiesas.

10. Noteikt sekojošo noziegumu būtību un sodīt par jūras laupīšanu un smagiem noziegumiem atklātā jūrā, un citiem starptautisko likumu pārkāpumiem.

Noziegumi uz jūras parasti ir Kongresa, nevis štatu jurisdikcijā.

11. Pieteikt karu, izsniegt atmaksas un atriebības atļaujas un izdot likumus par sagrābšanu uz zemes un ūdens.

Tikai Kongress var pieteikt karu. Taču arī prezidents, būdams virspavēlnieks, ir iesaistījis Savienotās Valstis karos bez Kongresa kara pieteikuma. Starp šādiem nepieteiktiem kariem ir Korejas karš (1950 — 1953) un Vjetnamas karš (1957 — 1975). “Atmaksas un atriebības atļaujas” ir dokumenti, kas pilnvaro privātos kuģus uzbrukt ienaidnieka kuģiem.

12. Veidot un uzturēt armiju, taču naudas asignējumi šim vajadzībām nedrīkst būt izdalīti uz ilgāku laiku nekā diviem gadiem;

13. Veidot un uzturēt Jūras kara floti;

14. Izdot likumus par sauszemes un jūras kara spēku pārvaldi un organizāciju;

15. Sasaukt miliciju, lai īstenotu Savienības likumus, apspriestu sacelšanās un atvairītu uzbrukumus.

Kongress ir devis prezidentam tiesības izlemt, kad notiek uzbrukums vai sacelšanās. Šādos gadījumos prezidents var izsaukt Nacionālo gvardi.

16. Veikt nepieciešamo darbību, lai organizētu, apbruņotu un disciplinētu miliciju un vadītu to milicijas daļu, kas atrodas Savienoto Valstu pakļautībā, saglabājot valstīm tiesības nozīmēt virsniekus, apmācīt miliciju atbilstoši Kongresa noteiktai kārtībai.

Federālā valdība palīdz štatiem uzturēt miliciju, kas pazīstama kā Nacionālā gvarde. Līdz 1916.gadam štati pilnībā kontrolēja miliciju. Nacionālās aizsardzības akts noteica federālu gvardes finansēšanu un gvardes iesaukšanu armijā zināmos apstākļos.

17. Jebkurā gadījumā izmantot pilnīgu likumdošanas varu pār apgabalu (kas nepārsniedz desmit kvadrātjūdzes), kas ar kādas valsts un Kongresa piekrišanu varētu kļūt par Savienoto Valstu valdības apmešanās vietu, un izmantot tādu pašu varu jebkurā teritorijā, kas iegūta ar attiecīgās valsts likumdevējorgānu piekrišanu fortu, noliktavu, arsenālu, doku un citu nepieciešamu būvju ierīkošanai.

Šis paragrāfs padara Kongresu par likumdevējorgānu ne vien Kolumbijas apgabalā, bet arī federālā īpašumā, kur izvietoti forti, jūras flotes bāzes, arsenāli un citas federālas rūpnīcas un celtnes.

18. Izdot visus likumus, kas nepieciešami un vajadzīgi, lai realizētu dzīvē kā iepriekšminētās tiesības, tā arī citas, ko šī Konstitūcija dod Savienoto Valstu valdībai, tās departamentiem vai amatpersonām.

Šis paragrāfs, slavenie vārdi “kas nepieciešami un vajadzīgi” ļauj Kongresam rīkoties dažādās situācijās, kas nav specifiski minētas Konstitūcijā. Gadiem ejot, Kongress ir varējis pieņemt nepieciešamos likumus ar dažiem Konstitūcijas labojumiem. Šī elastība palīdz izskaidrot, kāpēc Konstitūcija ir viena no vecākajām rakstītajām konstitūcijām.

1.pants

9.daļa

Kongresam liegtās tiesības

1. Kongress līdz tūkstoš astoņsimts astotajam gadam neaizliedz tādu personu pārvietošanos vai iebraukšanu, kādu pašlaik esošās valstis uzskatīs par pieļaujamu, taču šāda iebraukšana var tikt aplikta ar nodokli vai nodevu, kas nepārsniedz desmit dolārus par katru personu.

Šis paragrāfs skar vergu tirdzniecību. Vergu tirgotāji, kā arī daži vergu īpašnieki gribēja būt droši, kas Kongress neapturēs Āfrikas vergu ievešanu valstī pirms 1808.gada. Šajā gadā Kongress aizliedza vergu importu.

2. Nav apturama habeas corpus darbība, izņemot gadījumus, kad to prasa sabiedriskā drošība dumpja vai iebrukuma gadījumā.

Habeas corpus ir tiesiska prasība, kas nosaka, ka, ja kāda persona tiek aizturēta, tai jānonāk tiesā. Aizturētājiem tiesā jāpaskaidro, kāpēc šī persona ir aizturēta. Ja šis paskaidrojums nav apmierinošs, tiesnesis var pavēlēt atlaist aizturēto.

3. Nevar tikt pieņemti likumprojekti par nežēlastību un sodu bez tiesas un likumi ex post facto .

Nežēlastības likumprojekts pieļauj likumīgi sodīt personas bez tiesas. Ex post facto likums paredz sodu par darbību, kas nebija prettiesiska darbības laikā.

4. Nav pieļaujama galvasnauda vai citu tiešo nodokļu ņemšana citādi, kā tikai saskaņā ar iedzīvotāju uzskaites reģistru vai iepriekš minētajā uzskaites veidā.

Galvasnauda ir nodoklis, kas tiek iekasēts vienādā lielumā no visiem. To sauc arī citos vārdos. Augstākā tiesa uzstāja, ka šis paragrāfs aizliedz ienākuma nodokli, bet 16.labojums atcēla tiesas lēmumu.

5. Preces, kas tiek izvestas no kādas valsts, nav apliekamas ar nodokļiem vai nodevām.

Šajā teikumā “izvestas” nozīmē nosūtītas uz citiem štatiem vai ārvalstīm. Dienvidu štati bija nobažījušies, ka jaunā valdība apliks to eksportpreces ar nodokļiem un tā vājinās to ekonomiku. Šis teikums aizliedz šādus nodokļus. Taču Kongress var aizliegt zināmu preču pārvešanu vai regulēt šādas pārvešanas nosacījumus.

6. Nav dodama priekšroka vienas valsts ostām, salīdzinot ar citas valsts ostām, ar kādu tirdzniecības vai finansu priekšrakstu palīdzību; kuģus, kas dodas uz kādu valsti vai no kādas valsts, nevar piespiest iebraukt citas valsts ostā, izkraut kravu vai nomaksāt nodevu.

Kongress nevar izdot likumus par tirdzniecību, kas dod priekšroku vienam štatam, salīdzinot ar citu. Kuģiem, kas brauc no viena štata uz otru, nav jāmaksā par to nodokļi.

7. Nav pieļaujama naudas izsniegšana no Valsts kases citiem mērķiem kā vien atbilstoši likumā paredzētajiem; periodiski jāpublicē atskaites par valsts ienākumiem un izdevumiem.

Valdības naudu nevar izlietot bez Kongresa piekrišanas. Kongresam regulāri jāsniedz finansiālā atskaite. Kongress atvēl naudu vairumam valdības programmu vienreizējās lielās izmaksās, jo sadalīšana pa punktiem aizņemtu pārāk daudz laika.

8. Savienotās Valstis nepiešķir nekādus dižciltības titulus, un neviena persona, kas ieņem jebkādu apmaksātu jeb goda amatu Savienoto Valstu dienestā, nevar bez Kongresa piekrišanas pieņemt jebkādu dāvanu, atlīdzību, amatu vai titulu no jebkāda ārvalstu karaļa vai prinča.

Kongress nevar nevienam piešķirt dižciltības titulus, tādus kā grāfiene vai hercogs. Federālās amatpersonas nevar pieņemt dāvanas, amatus, samaksu vai titulus no ārvalstīm bez Kongresa piekrišanas.

1.pants

10.daļa

Aizliegumi štatiem

1. Neviena valsts nevar slēgt līgumus, savienības, konfederācijas; izsniegt atmaksas vai atriebības dokumentus; kalt savu naudu, izlaist kredītbiļetes; atļaut parādu nomaksu ar ko citu, kā tikai zelta un sudraba monētām; pieņemt likumprojektus par nežēlastību un sodu bez tiesas un likumus ex post facto vai likumus, kas pārkāpj līgumsaistības, kā arī piešķirt dižciltības titulus.

2. Neviena valsts nevar bez Kongresa piekrišanas uzlikt nodokļus un nodevas importa un eksporta precēm, izņemot, ja tas absolūti nepieciešams lai īstenotu valsts uzraudzības likumus; turklāt tīrais ienākums no visiem nodokļiem un nodevām, ko valsts uzliek importam un eksportam, nonāk Savienoto Valstu kasē, un visi šādi likumi ir pakļauti Kongresa pārskatīšanai un kontrolei.

Bez Kongresa piekrišanas štats nevar uzlikt nodokļus precēm, kas tiek ievestas vai izvestas, izņemot mazas summas, kas sedz inspekcijas izmaksas. Ienākumi no nodokļiem par starpštatu tirdzniecību nonāk federālās valdības rīcībā.

3. Neviena valsts nevar bez Kongresa piekrišanas noteikt jebkādas tonnāžas nodevas, miera laikā turēt karaspēku vai kara kuģus, slēgt vienošanās vai līgumus ar citām valstīm vai ārvalstīm, iestāties karā, izņemot gadījumus, kad šai valstij tiek uzbrukts vai arī tā atrodas tādā tiešu briesmu situācijā, kad nav pieļaujama vilcināšanās.

Tikai federālajai valdībai ir tiesības slēgt līgumus un veikt pasūtījumus nacionālās aizsardzības nodrošināšanai.

2.pants

1.daļa

Izpildvara

1. Izpildvaru īsteno Amerikas Savienoto Valstu prezidents. Viņš ieņem šo amatu četrus gadus, un viņa, tāpat kā uz četriem gadiem ievēlamā viceprezidenta, vēlēšanas notiek šādā kārtībā:

2. Katra valsts saskaņā ar savas likumdevējsapulces izstrādāto kārtību nozīmē elektorus, kuru skaits atbilst kopējam senatoru vai pārstāvju skaitam, ko valstij ir tiesības sūtīt uz Kongresu; taču nevar nozīmēt senatorus, pārstāvjus vai personas, kas ieņem atbildīgu vai apmaksātu amatu Savienoto Valstu dienestā.

Šie paragrāfi nosaka elektoru kolēģiju, kas ir ļaužu grupa, ko izvēl katra štata vēlētāji, lai tie savukārt ievēlētu prezidentu un viceprezidentu.

3. [Elektori satiekas savās atbilstošajās valstīs un aizklāti balso par divām personām, no kurām vismaz viena nav viņu pašu valsts iedzīvotājs. Tad viņi izveido to personu sarakstu, par ko ir balsots, norādot balsu skaitu, ko saņēmis katrs no tiem. Elektori paraksta šo sarakstu un to apstiprina, pēc tam tas tiek aizzīmogotā veidā pārsūtīts uz Savienoto Valstu valdības atrašanās vietu Senāta priekšsēdētājam. Senāta priekšsēdētājs Senāta un Pārstāvju palātas locekļu klātbūtnē atver visus apstiprinātos sarakstus un tiek saskaitītas balsis. Persona, kas saņēmusi visvairāk balsu, kļūst par prezidentu, ja par viņu nobalsojusi puse no visiem elektoriem. Ja balsu vairākumu saņēmuši vairāki cilvēki un par tiem nodots vienāds balsu skaits, tad aizklātās vēlēšanās Pārstāvju palāta uzreiz izvēl vienu no viņiem par prezidentu. Ja neviena persona nesavāc balsu vairākumu, tad Pārstāvju palāta tādā pašā kārtībā izvēl par prezidentu vienu no piecu kandidātu skaita, kas saņēmuši visvairāk balsu. Vēlot prezidentu, balsošana notiek pa valstīm un katrai valstij ir viena balss. Vēlēšanu kvorumu šai gadījumā veido divas trešdaļas valstu un ievēlēšanai nepieciešams visu valstu vairākums. Persona, kas pēc prezidenta ievēlēšanas saņēmusi vislielāko balsu skaitu, kļūst par viceprezidentu. Ja izrādās, ka vairākas personas saņēmušas vienādu balsu skaitu, viceprezidentu aizklātās vēlēšanās ievēl Senāts.]

12.labojums izmainīja šo prezidenta un viceprezidenta ievēlēšanas procedūru.

4. Kongress var noteikt elektoru ievēlēšanas laiku un dienu, kad tie balso; šajā dienā vēlēšanas notiek visās Savienotajās Valstīs.

5. Par prezidentu nevar ievēlēt personu, kas nav Savienoto Valstu pilsonis no dzimšanas vai nav bijis Savienoto Valstu pilsonis šīs Konstitūcijas pieņemšanas brīdī; šajā amatā nevar ievēlēt arī personu, kas nav sasniegusi trīsdesmit piecu gadu vecumu un nav pastāvīgi dzīvojusi Savienotajās Valstīs pēdējo četrpadsmit gadu laikā.

6. Gadījumā, ja prezidents tiek atstādināts no sava amata, kā arī viņa nāves, atkāpšanās vai nespējas pildīt ar minēto amatu saistītās tiesības un pienākumus gadījumā, pēdējie tiek nodoti viceprezidentam. Prezidenta un viceprezidenta atstādināšanas, nāves, atkāpšanās vai darbības nespējas gadījumā Kongress ar likumu var noteikt, kāda amatpersona pildīs prezidenta pienākumus, līdz tiks novērsti prezidenta darbības nespējas iemesli, vai arī līdz jauna prezidenta ievēlēšanai.

1974.gada 9.augustā prezidents Ričards M. Niksons atkāpās no sava amata. Viņa vietā stājās viceprezidents Džeralds R. Fords. Līdz tam tikai nāve bija pārtraukusi ASV prezidenta darbu. 25.labojums nosaka, ka prezidenta nespējas gadījumā viņa vietā nāk viceprezidents, un detalizē šīs varas nodošanas apstākļus.

7. Prezidents noteiktajā termiņā saņem par savu amata pildīšanu atalgojumu, ko nevar palielināt vai samazināt tā laika perioda ilgumā, uz kuru prezidents ievēlēts; šajā laika periodā viņš arī nevar saņemt jebkādu citu atalgojumu no Savienotajām Valstīm vai arī no kādas atsevišķas valsts.

Konstitūcija darīja iespējamu kļūt par prezidentu arī trūcīgai personai, piešķirot šim amatam algu. Prezidenta algu nevar paaugstināt vai pazemināt tā dienesta laikā. Prezidents nevar saņemt jebkādu atalgojumu no federālās vai štatu valdības.

8. Pirms stāšanās amatā prezidents dod šādu zvērestu: “Es svinīgi zvēru, ka godīgi pildīšu Savienoto Valstu prezidenta amatu un, cik būs manos spēkos, saglabāšu, aizsargāšu un atbalstīšu Savienoto Valstu Konstitūciju.”

Konstitūcijā nav teikts, kas pieņem jaunievēlētā prezidenta zvērestu. Prezidenta Džordža Vašingtona zvērestu pieņēma Roberts R. Livingstons, kas toreiz bija Ņujorkas štata amatpersona. Pēc tam tradicionāli zvērestu pieņēma Savienoto Valstu galvenais tiesnesis. Kelvina Kūlidža zvērestu pieņēma viņa tēvs, kas bija miertiesnesis Vermontā. Kūlidžs deva atkārtotu zvērestu Adolfa A. Hēlinga priekšā, kas bija Kolumbijas apgabala Augstākās tiesas tiesnesis.

2.pants

2.daļa

1. Prezidents ir Savienoto Valstu armijas un flotes, kā arī atsevišķu valstu milicijas virspavēlnieks tajā laikā, kad tā saukta pildīt Savienoto Valstu dienestu. Viņš var pieprasīt no katra izpilddepartamenta vadītāja rakstisku atskaiti par jebkuru jautājumu, kas ir viņa kompetencē; viņam ir tiesības atlikt spriedumu izpildīšanu un apžēlot par noziegumiem, kas izdarīti pret Savienotajām Valstīm, izņemot impīčmenta gadījumus.

Prezidentam kā virspavēlniekam ir ļoti tālejošas tiesības. Bet pat kara laikā prezidentam jāpakļaujas likumam.

2. Viņam ir tiesības ar Senāta padomu un piekrišanu slēgt starptautiskus līgumus, ja tos atbalsta divas trešdaļas klātesošo senatoru; ar Senāta padomu un piekrišanu nozīmēt sūtņus un citus pilnvarotus pārstāvjus un konsulus, Augstākās tiesas tiesnešus, kā arī visas citas Savienoto Valstu amatpersonas, par kuru nozīmēšanu šai Konstitūcijā nav citu rīkojumu un kuru amatus nosaka likums. Bet Kongress var ar likumu dot prezidentam, tiesām vai departamentu vadītājiem pilnīgas tiesības nozīmēt zemākas amatpersonas, kuras tas uzskata par nepieciešamām.

Konstitūcijas veidotāji vēlējās, lai dažās jomās Senāts funkcionētu kā padomdevējorgāns prezidentam, līdzīgi Lordu palātai Lielbritānijā, kas sniedz padomu monarham.

Prezidents var slēgt līgumus un nozīmēt dažādas valdības amatpersonas. Bet, pirms līgums ir apstiprināts, tas jāatbalsta divām trešdaļām senatoru. Arī augsti stāvošu amatpersonu nozīmēšanai nepieciešams klātesošo senatoru puses atbalsts.

3. Prezidentam ir tiesības aizpildīt visas vakances, kas rodas Senāta sesiju starplaikā, dodot amata pilnvaras uz laiku līdz nākošās sesijas beigām.

Tas nozīmē, ka laikā, kad Senāts nestrādā, prezidents var uz laiku nozīmēt amatpersonas, kam nepieciešams Senāta apstiprinājums.

2.pants

3.daļa

Prezidents periodiski sniedz Kongresam ziņas par Savienības stāvokli un iesaka tādus pasākumus, kādus viņš uzskata par nepieciešamiem un derīgiem; ārkārtējos gadījumos viņš sasauc abas palātas vai vienu no tām, ja starp palātām ir nesaskaņas par sesijas atlikšanu uz laiku, viņš var pārcelt to sanākšanu uz tādu laiku, kādu uzskata par nepieciešamu; viņš pieņem sūtņus un citus pilnvarotos pārstāvjus, rūpējas par precīzu likumu ievērošanu un nosaka visu Savienoto Valstu amatpersonu pilnvaras.

Katru gadu prezidents sniedz Kongresam ziņas par Savienības stāvokli. Džordžs Vašingtons un Džons Adamss to darīja personiski. Pēc tam vairāk nekā 100 gadus prezidenti sniedza rakstisku ziņojumu, kas tika nolasīts Kongresā. Prezidents Vūdrovs Vilsons ziņojumus sniedza personiski, tāpat arī Franklins D. Rūzvelts un visi prezidenti pēc viņa. Prezidenta ziņojumam bieži ir liela ietekme uz sabiedrības domu un tādējādi arī uz Kongresu. Starp slaveniem ziņojumiem varētu minēt Monro doktrīnu un prezidenta Vilsona “Četrpadsmit punktus”.

19.gs. prezidenti bieži sasauca Kongresa sesijas. Mūsdienās Kongresa sesija ilgst gandrīz nepārtraukti. Vēl neviens prezidents nav atlicis Kongresa sesiju.

Atbildība “rūpēties par precīzu likumu izpildīšanu” nostāda prezidentu nacionālās valdības likumsargāšanas priekšgalā. Katra federāla amatpersona, gan civilā, gan militārā, gūst savas pilnvaras no prezidenta.

2.pants

4.daļa

Prezidents, viceprezidents un visas Savienoto Valstu civilās amatpersonas tiek atceltas no amata, ja impīčmenta gadījumā viņas tiek atzītas par vainīgām valsts nodevībā, kukuļņemšanā un citos smagos noziegumos un pārkāpumos.

3.pants

1.daļa

Tiesu vara

Savienoto Valstu tiesu vara pieder Augstākai tiesai un tām zemākām tiesām, ko laiku pa laikam izveido Kongress. Kā Augstākās tā zemāko tiesu tiesneši saglabā savu amatu tik ilgi, kamēr to uzvedība ir priekšzīmīga; noteiktajos termiņos viņi saņem par dienestu atalgojumu, ko nevar samazināt, viņiem atrodoties amatā.

Konstitūcijā izdarīts viss, lai paturētu tiesas neatkarīgas gan no likumdevējiem, gan no prezidenta. Tiesnešu amata saistība ar “priekšzīmīgu uzvedību” nozīmē, ka, izņemot impīčmenta gadījuma notiesāšanu, tiesneša amats ir uz visu mūžu. Tas pasargā tiesnešus no atcelšanas draudiem gan no prezidenta puses, kas tos ir nozīmējis, gan sekojošiem prezidentiem viņu mūža garumā. Noteikums, ka tiesneša alga nav samazināma, tos aizsargā no Kongresa spiediena, kas citādi varētu draudēt ar tādu algas pazemināšanu, kas piespiestu tiesnesi atkāpties.

3.pants

2.daļa

1. Tiesu vara attiecas uz visām lietām, kas saistītas ar likumību un izriet no šīs Konstitūcijas, Savienoto Valstu likumiem un Savienoto Valstu gan pagātnē, gan nākotnē slēgtiem ārzemju līgumiem; uz visām lietām, kas skar sūtņus, citus pilnvarotus pārstāvjus un konsulus; uz visām admiralitātes un jūras lietām; uz visiem strīdiem, kuros iesaistās Savienotās Valstis; uz visiem strīdiem starp divām un vairāk valstīm, [starp valsti un citas valsts pilsoņiem], starp dažādu valstu pilsoņiem, starp vienas valsts pilsoņiem jautājumā par zemes piešķiršanu, kas saņemta no citas valsts, kā arī starp valsti vai tās pilsoņiem un ārvalstīm, [pilsoņiem vai pavalstniekiem].

Federālo tiesu tiesības nodarboties ar “lietām, kas izriet no šīs Konstitūcijas” ir Augstākās tiesas varas pamatā, kas ļauj tai atzīt Kongresa likumus par pretkonstitucionāliem. Šo “otrreizējo lietu izskatīšanas” varu nodibināja galvenais tiesnesis Džons Māršals ar savu vēsturisko spriedumu Marberija lietā pret Medisonu 1803.gadā.

11.labojums atcēla frāzi “starp valsti un citas valsts pilsoņiem”. Viena štata pilsonis nevar iesūdzēt citu štatu federālā tiesā.

2. Visas lietas, kas skar sūtņus, citus pilnvarotus pārstāvjus un konsulus, kā arī lietās, kurās viena puse ir kāda valsts, nododamas Augstākai tiesai kā pirmai instancei. Visos pārējos iepriekšminētajos gadījumos Augstākā tiesa ir apelācijas instance, kas izlemj kā likuma, tā arī fakta jautājumu, ar tādiem izņēmumiem un atbilstoši tādiem likumiem, kādus noteiks Kongress.

Noteikums, ka Augstākā tiesa ir pirmā instance lietās, kas skar ārvalstu pārstāvjus, un lietās, kur viena no pusēm ir štats, nozīmē, ka šādas lietas tieši nonāk Augstākās tiesas ziņā. Citās lietās Augstākā tiesa ir apelācijas instance. Tas nozīmē, ka šīs lietas vispirms tiek iztiesātas zemākajās tiesās un tad, ja Kongress piekrīt apelācijai, nonāk Augstākās tiesas pārskatei. Kongress nevar atņemt vai izmainīt Augstākās tiesas pirmās instances tiesības, bet var atņemt apelācijas tiesības vai noteikt nosacījumus, kādā šāda apelācija būtu pieņemama.

3. Visas lietas par noziegumiem, izņemot tās, kas izskatāmas impīčmenta kārtībā, jāizskata zvērināto tiesai; tiesas izmeklēšana notiek tajā valstī, kur izdarīts noziegums, ja noziegums izdarīts ārpus valsts, tiesa notiek tajā vietā vai vietās, kuras nosacīs Kongresa pieņemtais likums.

3.pants

3.daļa

1. Savienoto Valstu nodevība ir tikai kara izraisīšana pret tām, pievienošanās tās ienaidniekiem, palīdzības un pakalpojumu sniegšana tiem. Nevienu nevar apsūdzēt nodevībā bez divu liecinieku apliecinošas liecības par inkriminēto noziegumu vai bez apsūdzētā atzīšanās atklātā tiesas sēdē.

Personu nevar notiesāt par Savienoto Valstu nodevību, ja tā nav atzinusi savu vainu atklātā tiesas sēdē vai arī divi liecinieki liecinājuši par izdarīto nodevību. Runāt un domāt par nodevību nav nodevība.

2. Kongresam ir tiesības noteikt soda mēru par nodevību, bet nav pieļaujama notiesāšana bez tiesas un saistībā ar tiesību atņemšanu tuvākajiem vai īpašuma konfiskāciju, izņemot apsūdzētajam dzīvam esot.

Frāze “saistībā ar tiesību atņemšanu tuvākajiem” nozīmē, ka nodevēja ģimene nav sodāma. Agrākajos laikos varēja sodīt arī noziedznieka ģimeni.

* Šajā pantā daudz kas vārds vārdā pārņemts no vecā Konfederācijas kodeksa.

4.pants

1.daļa

Štatu savstarpējās attiecības

Katrā valstī ar cieņu un pilnu uzticību jāattiecas pret jebkuras citas valsts sabiedriskajiem aktiem, oficiāliem dokumentiem un tiesu lēmumiem. Kongress var ar vispārīgu likumu palīdzību paredzēt veidu, kā pārliecināties par šādu aktu, dokumentu un tiesas lēmumu patiesumu un spēkā esamību.

Šis paragrāfs prasa, lai štati godātu citu štatu likumus, noteikumus un tiesas lēmumus. Likums novērš iespēju izvairīties no atbildības, atstājot štatu.

4.pants

2.daļa

1. Katras valsts pilsoņiem ir tiesības uz visām tiesībām un brīvībām, kādas ir citu valstu pilsoņiem.

Tas nozīmē, ka pilsoņi, kas ceļo no štata uz štatu, var baudīt visas to pilsoņu tiesības un brīvības. Dažas tiesības, piemēram, vēlēšanu tiesības, nav automātiski saistītas ar pilsonību, un ir nepieciešams zināms uzturēšanās periods un, iespējams, arī citi nosacījumi. “Pilsonis” šai gadījumā neattiecas uz korporācijām.

2. Persona, kas jebkurā valstī apsūdzēta nodevībā, smagā kriminālā vai citā noziegumā un kas, slēpjoties no tiesas, atrasta citā valstī, pēc tās valsts pieprasījuma, no kuras šī persona bēgusi, ir jāizdod un jānogādā valstī, kuras jurisdikcijā ir šis noziegums.

Ja kāda persona izdara noziegumu vienā štatā un aizbēg uz citu štatu, pirmā štata gubernators var pieprasīt bēgļa izdošanu. Apsūdzētās personas nodošanu sauc par izdošanu. Dažos gadījumos gubernators ir atteicies izdot noziedznieku. To var darīt, ja noziegums ir izdarīts pirms daudziem gadiem vai tāpēc, ka gubernators uzskata, ka otrā štatā persona netiks tiesāta godīgi. Nav skaidrs, kā federālā valdība var nodrošināt šī paragrāfa darbību.

3. [Neviena persona, kam jāizpilda dienests vai darbs kādā no valstīm atbilstoši tās likumiem, kas aizbēgusi uz citu valsti, nevar būt atbilstoši pēdējās likumiem vai rīkojumiem tikt atbrīvota no šī dienesta vai darba. Šī persona ir jāizdod pēc tās puses pieprasījuma, kurai ir tiesības uz šādu dienestu vai darbu.]

“Persona, kam jāpilda dienests” bija vergs vai uz dažiem gadiem ar līgumu piesaistīta persona. Tā kā Savienotajās Valstīs verdzība vairs nepastāv, šī Konstitūcijas daļa vairs nav spēkā. To aizstāj 13.labojums.

4.pants

3.daļa

Federālās–štatu attiecības

1. Kongress var uzņemt Savienībā jaunas valstis, taču nevar veidot vai radīt jaunas valstis kādas valsts jurisdikcijas ietvaros. Tāpat bez attiecīgo valstu likumdevējorgānu un Kongresa piekrišanas nevar izveidot jaunas valstis, sapludinot divas vai vairākas valstis vai to daļas.

Jaunus štatus nevar veidot, sadalot vai savienojot esošos, bez štatu likumdevējorgānu un Kongresa piekrišanas. Pilsoņkara (1861–1865) laikā Virdžīnija cīnījās par Konfederāciju, bet štata rietumdaļas iedzīvotāji atbalstīja Savienību. Kad Rietumvirdžīnija atdalījās no Virdžīnijas, Kongress to akceptēja, balstoties uz pamatojumu, ka Virdžīnijā bija sacelšanās.

2. Kongresam ir tiesības izdot vajadzīgos likumus un rīkojumus par Savienoto Valstu teritoriju un citu īpašumu, taču nekas šajā Konstitūcijā nevar būt iztulkots tādā veidā, ka varētu nākt par sliktu likumīgajām Savienoto Valstu vai kādas atsevišķas valsts interesēm.

4.pants

4.daļa

Savienotās Valstis garantē katrai Savienības valstij republikas pārvaldes formu un katras valsts aizstāvību pret uzbrukumu no ārienes, un pēc likumdevējsapulces vai izpildvaras (kad likumdevējsapulci nav iespējams sasaukt) prasības arī pret iekšēju vardarbību.

Šis paragrāfs prasa no federālās valdības nodrošināt “republikas pārvaldes formu” katrā štatā. Republikas pārvalde ir tāda, kurā valdības pārstāvji ir tautas vēlēti. Augstākā tiesa ir noteikusi, ka Kongresam, nevis tiesām ir jānosaka, vai pārvaldes forma štatā ir republika. No tiesas lēmuma izriet, ka, ja Kongress pieņem štata senatorus un pārstāvjus, tas liecina, ka Kongress uzskata, ka štatā ir republikas pārvaldes forma.

Štata likumdevējorgāns vai gubernators var lūgt federālo palīdzību, lai tiktu galā ar dumpjiem vai iekšēju vardarbību. 1894.gadā Pulmana streika laikā federālā valdība nosūtīja uz Ilinoisu karaspēku, lai gan štata gubernators bija pret to.

5.pants

Konstitūcijas labojumi

Kad divas trešdaļas abu palātu pārstāvju uzskata par nepieciešamu, Kongress iesniegs šīs Konstitūcijas labojumus vai arī pēc divu trešdaļu valstu likumdevējsapulču pieprasījuma sasauks sapulci labojumu izdarīšanai, kas abos gadījumos iegūst likuma spēku un nozīmi kā Konstitūcijas sastāvdaļa, ja to ratificē trīs ceturtdaļas valstu likumdevējsapulču vai konventi trīs ceturtdaļās valstu, atkarībā no tā, kuru no ratificēšanas veidiem piedāvā Kongress. Taču neviens labojums līdz tūkstots astoņsimt astotam gadam nevar nekādā veidā skart pirmā panta devītās daļas pirmo un ceturto paragrāfu, un nevienai valstij bez tās piekrišanas nevar atņemt tās vienādo pārstāvniecību Senātā.

Labojumus var ieteikt divas trešdaļas katras palātas locekļu vai arī nacionālā sapulce, ko sasauc Kongress pēc divu trešdaļu štatu pieprasījuma. Lai kļūtu par Konstitūcijas sastāvdaļu, labojumi ir jāratificē trīs ceturtdaļu štatu sapulcēm. Konstitūcijas veidotāji ar nolūku sarežģīja labojumu ieviešanu. Kongress ir apspriedis ap 7000 labojumu, bet pieņēmis tikai 33, kas nodoti štatiem. No tiem ratificēti tikai 26. Tikai vienu — 21.labojumu ratificēja štatu sapulces. Pārējos ratificēja štatu likumdevējorgāni. Konstitūcija nenosaka laika limitu, kurā štatiem jāratificē ieteiktais labojums. Bet tiesas ir noteikušas, ka labojumi jāratificē “saprātīgā laika periodā” un ka Kongress nosaka, kas ir saprātīgs. Kopš 20.gs. sākuma vairumam labojumu bija prasība tos ratificēt 7 gadu laikā.

6.pants

Nacionālie parādi

1. Visi parādi un saistības, kas eksistēja pirms šīs Konstitūcijas pieņemšanas, Savienotajās Valstīs saglabā tādu pašu juridisku spēku kā konfederācijas laikā.

Šajā paragrāfā apsolīts, ka visi Savienoto Valstu parādi un saistības, kas izveidojušās pirms Konstitūcijas pieņemšanas, tiks atzīti.

Nacionālās valdības pārākums

2. Šī Konstitūcija un Savienoto Valstu likumi, kas izdoti, lai pildītu Konstitūcijas normas, tāpat kā visi līgumi, ko noslēgušas vai noslēgs Savienotās Valstis, ir valsts augstākie likumi un katras valsts tiesnešiem tie jāizpilda, pat ja atsevišķu valstu konstitūcijas vai likumi runātu tiem pretī.

Šis paragrāfs, kas pazīstams kā pārākuma klauzula, tiek saukts arī par Konstitūcijas pamatnostādni — t.i., šī daļa satur kopā pārējo Konstitūcijas struktūru. Tas vienkārši nozīmē, ka, ja štatu likumi nonāk konfliktā ar nacionālajiem likumiem, nacionālajiem likumiem ir augstāks juridisks spēks. Tas arī nozīmē, ka, lai nacionālie likumi būtu spēkā, tiem jāatbilst Konstitūcijai.

3. Iepriekšminētie senatori un pārstāvji, tāpat kā atsevišķu valstu likumdevējsapulču locekļi, kā arī visas Savienoto Valstu un atsevišķu valstu izpildvaras un tiesu varas amatpersonas, ar zvērestu apņemas pildīt šo Konstitūciju. Taču neviena amata vai sabiedriska pienākuma pildīšanai Savienotajās Valstīs nekad netiks prasīta reliģiskās piederības pārbaude.

Šis paragrāfs prasa no federālām un štatu amatpersonām pilnīgu uzticību Savienoto Valstu Konstitūcijai salīdzinājumā ar jebkura štata konstitūciju. Paragrāfs arī aizliedz jebkādas reliģiskas pārbaudes saistībā ar federāla amata ieņemšanu. Šis nosacījums attiecas tikai uz nacionālo valdību, bet 14.labojums attiecināja šo pašu likumu uz štatu un vietējām valdībām.

7.pants. Konstitūcijas ratifikācija

Ratifikācija deviņu valstu sapulcēs ir pietiekama šīs Konstitūcijas pieņemšanai tajās valstīs, kas to ir apstiprinājušas. Vienprātīgi klātesošo valstu apstiprināta tūkstoš septiņi simti astoņdesmit septītā gada septiņpadsmitajā septembrī kopš Kristus un divpadsmitajā Amerikas Savienoto Valstu neatkarības gadā. To apliecinot, mēs esam likuši savus parakstus.

Dž.Vašingtons, prezidents un Virdžīnijas deputāts

Delavera Džo Rīds

Ganings Bedfords

Džons Dikinsons

Ričards Basets

Džako Brūms

Merilenda Džeimss Makhenrijs

Dans Dženifers

Daniels Kerols

Virdžīnija Džons Blērs

Džeimss Medisons

Ziemeļkarolīna Viljams Blaunts

Ričards Dobss Speikts

Hju Viljamsons

Dienvidkarolīna Dž. Ratledžs

Čārlzs Kotsverts Pinknijs

Čārlzs Pinknijs

Pīrss Batlers

Džordžija Viljams Fjūzs

Abrahams Boldvins

Ņūhempšīra Džons Lengdons

Nikolass Gilmans

Mesačūsetsa Nataniels Gorhams

Rufus Kings

Konektikuta Viljams Semjuels Džonsons

Rodžers Šermans

Ņujorka Aleksanders Hamiltons

Ņūdžersija Viljams Livingstons

Deivids Brierlijs

Viljams Patersons

Džonatans Deitons

Pensilvānija B. Franklins

Tomass Miflins

Roberts Moriss

Džordžs Klaimers

Tomass Ficsimons

Džareds Ingersols

Džeimss Vilsons

Guverners Moriss

13 štatu ģerboņi (apļi), kas augšā savīti kopā ar ASV ģerboni, šajā atceres kokgrebumā ieskauj Džordža Vašingtona portretu.

Autors: Amoss Dūlitls.

Konstitūcijas labojumi

Tiesību bils

Pirmie 10 labojumi, kas pazīstami kā “Tiesību bils”, tika ieteikti 1789.gada septembrī un ratificēti 1791.gada 15.decembrī. Sākumā labojumi attiecās tikai uz federālo valdību. Bet 14.labojums nosaka, ka neviens štats nevar atņemt personai dzīvību, brīvību vai īpašumu citādi kā vien ar likuma palīdzību. Augstākā tiesa šos vārdus iztulkoja tādā nozīmē, ka “Tiesību bils” attiecas arī uz štatiem.

Labojumi un papildinājumi Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijā, ko ieteicis Kongress un ratificējušas valstis atbilstoši Konstitūcijas piektajam pantam

Tiesību bils. 1.labojums. Reliģijas, vārda un preses brīvība, pulcēšanās un petīciju tiesības

Kongress nevar izdot likumus, kas dibina kādu reliģiju vai aizliedz pieturēšanos pie tās, kas ierobežo vārda brīvību vai preses brīvību, vai cilvēku tiesības mierīgi pulcēties un griezties pie valdības ar petīcijām, lai izbeigtu varas ļaunprātīgu izmantošanu.

Daudzās valstīs viena reliģija ir oficiāla, ko atbalsta ar valdības finansu resursiem. Šis labojums aizliedz Kongresam nodibināt oficiālu reliģiju un jebkurā veidā to atbalstīt. To iztulko kā aizliegumu valdībai apstiprināt un atbalstīt kādu reliģisku doktrīnu. Turklāt Kongress nevar izdot likumus, kas ierobežo dievkalpojumus, vārda un preses brīvību, kā arī neļauj cilvēkiem mierīgi pulcēties. Kongress arī nevar atturēt cilvēkus no prasībām pret valdību izbeigt ļaunprātības. Augstākā tiesa ir iztulkojusi 14.labojumu tā, ka 1.labojums attiecināms gan uz štatu, gan federālo valdību.

Visām tiesībām, ko aizstāv šis labojums, ir savas robežas. Piemēram, reliģijas brīvības garantēšana nenozīmē, ka valdībai jāatļauj visa reliģiskā darbība. 19.gs. daži mormoņi uzskatīja, ka vīra reliģiskais pienākums ir turēt vairākas sievas. Augstākā tiesa noteica, ka mormoņiem jāpakļaujas likumiem, kas liedz šādu darbību.

Tiesību bils. 2.labojums. Tiesības nēsāt ieroci

Tā kā brīvas valsts drošībai nepieciešama labi organizēta milicija, cilvēku tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas.

Šis labojums aizliedz ierobežot tiesības nēsāt ieročus tikai nacionālajai valdībai. Labojums tika pieņemts, lai Kongress nevarētu atbruņot štatu miliciju.

Tiesību bils. 3.labojums. Karavīru izvietošana

Miera laikā nevienu karavīru nevar izvietot jebkurā mājā bez tās īpašnieka piekrišanas, kara laikā tas pieļaujams tikai likumā noteiktā kārtībā.

Šis labojums radies no veca aizvainojuma, kad britu armija piespieda ļaudis izvietot savās mājās karavīrus.

Tiesību bils. 4.labojums. Kratīšanas un aresta orderis

Nav pārkāpjamas cilvēku tiesības uz personas aizsardzību, viņu māju, dokumentu un īpašuma aizsardzību no nepamatotām kratīšanām un aresta. Kratīšanas un aresta orderi var izdot tikai pietiekami pamatotā gadījumā, ko apstiprina zvērests vai svinīgs solījums. Šādā orderī jābūt kratīšanas vietas un arestējamās personas vai mantas sīkam aprakstam.

Šis labojums neliedz tiesiskām varas iestādēm izdarīt kratīšanas, arestēt cilvēkus vai viņu mantu. Tas vienkārši nosaka, ka vairumā gadījumu varas iestādēm jāsaņem no tiesneša kratīšanas vai aresta orderis, pierādot tā nepieciešamību. Augstākā tiesa ir noteikusi, ka pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot 4.labojumu, nav izmantojami kā pierādījumi krimināltiesā.

Tiesību bils. 5.labojums. Tiesības krimināllietās

Pie atbildības par smagu vai citādi nopietnu noziegumu var saukt tikai ar zvērināto tiesas izdotu pamatojumu vai apsūdzību, izņemot tos gadījumus, kad ierosinātā lieta skar sauszemes un jūras kara spēkus vai miliciju periodā, kad pēdējā sakarā ar karu vai sabiedrību apdraudošām briesmām atrodas aktīvā dienestā. Nevienu cilvēku nevar divreiz sodīt ar nāvi vai citādi par vienu un to pašu noziegumu; nevar piespiest krimināllietā liecināt pret sevi; nevar atņemt cilvēkam dzīvību, brīvību vai īpašumu bez likumīgas lietas izskatīšanas. Privātīpašums nav atņemams, lai to izmantotu sabiedriskām vajadzībām, bez godīgas kompensācijas.

Smags noziegums ir tāds, kas sodāms ar nāvi, nopietns noziegums ir tāds, kas sodāms ar nāvi vai ieslodzījumu. Šis labojums garantē, ka bez zvērināto tiesas apsūdzības nevienu nevar tiesāt par šādu federālu noziegumu. Zvērināto tiesa ir speciāla izraudzītu cilvēku grupa, kas nolemj, vai pret kādu personu ir pietiekami daudz pierādījumu, lai to tiesātu. Personu nevar tiesāt divas reizes par vienu noziegumu. Bet var tiesāt otrreiz, ja zvērinātie nevienojas par spriedumu, ja tiesa kaut kādu apstākļu dēļ atzīta par kļūdainu vai arī apsūdzētais pieprasa jaunu tiesu. Labojums arī garantē to, ka personu nevar piespiest liecināt pret sevi.

Nolikums, ka cilvēkam nevar atņemt dzīvību, brīvību vai īpašumu “bez likumīgas lietas izskatīšanas”, nosaka vienu no vissvarīgākajiem Konstitūcijas likumiem. Šie paši vārdi atkārtojas 14.labojumā, kas attiecina to uz štatiem. Šī frāze pauž domu, ka cilvēka dzīvība, brīvība un īpašums nav pakļauti valdības nekontrolējamai varai. Šī doma izriet no Lielās hartas, kas noteica, ka karalis nevar ieslodzīt vai ļauni apieties ar cilvēku, “bez viņa pārstāvju tiesiska lēmuma vai likuma spēka”. Likumīga lietas izskatīšana ir miglains noteikums, un Augstākā tiesa to ir izmantojusi ļoti dažādās lietās. Līdz 20.gs. vidum tiesa izmantoja šo nolikumu, lai izstrādātu likumus, kas neļāva cilvēkiem izmantot savu īpašumu tā, kā tie vēlējās. Piemēram, tiesa noraidīja Misūri kompromisu, kas aizliedza vergu tirdzniecību ASV teritorijā. Tiesa uzsvēra, ka kompromiss netaisnīgi aizliedz vergu īpašniekiem ievest vergus — viņu īpašumu — šajā teritorijā. Mūdienās tiesas izmanto šo noteikumu, lai noraidītu likumus, kas ierobežo personas brīvību.

Labojums arī liedz valdībai izmantot privātīpašumu sabiedriskām vajadzībām bez godīgas samaksas. Valdībai ir tiesības pārņemt īpašumu sabiedriskajām vajadzībām, un tās tiek izmantotas, lai iegūtu teritoriju šosejām, skolām un citiem sabiedriskiem objektiem.

Tiesību bils. 6.labojums. Tiesības uz taisnīgu tiesu

Visos krimināllietas izmeklēšanas gadījumos apsūdzētajam ir tiesības uz ātru un atklātu zvērināto piesēdētāju tiesu tajā štatā un apgabalā, kur izdarīts noziegums, turklāt šis apgabals jau iepriekš ir jānosaka likumam. Apsūdzētajam ir tiesības prasīt, lai viņam paziņo par apsūdzības raksturu un motīviem, lai tiktu noturēta konfrontācija ar pret viņu liecinājušiem cilvēkiem. Apsūdzētais var prasīt savu liecinieku piespiedu atvešanu un izmantot advokāta pakalpojumus savai aizstāvībai.

Noziegumā apsūdzētai personai ir tiesības uz ātru, atklātu tiesu ar objektīviem zvērinātajiem. Prasība pēc ātras un atklātas tiesas radās sakarā ar to, ka Anglijā dažas politiskās prāvas tika gadiem ilgi novilcinātas un beigās notika slepeni. Apsūdzētajiem ir jābūt informētiem par apsūdzības raksturu. Tiem ir tiesības tikties ar lieciniekiem aci pret aci. Pretējā gadījumā, ja tiesa pieļauj izmantot nezināmu liecinieku liecības kā pierādījumus, var ciest nevainīgi cilvēki. Šis labojums garantē, ka tiesājamie var nopratināt jautājumu krustugunīs tos, kas viņus ir apsūdzējuši. Viņiem ir iespēja pierādīt, ka apsūdzētāji melo vai kļūdās. Visbeidzot apsūdzētājiem ir tiesības uz advokātu. Augstākā tiesa ir noteikusi, ka tāds jānozīmē, lai pārstāvētu apsūdzēto personu.

Tiesību bils. 7.labojums. Tiesības civillietās

Tiesu lietās, kas balstās uz vispārīgiem likumiem, kur prasības vērtība pārsniedz divdesmit dolārus, saglabājas tiesības uz zvērināto tiesu. Zvērināto tiesas nolemtais ir pārskatāms kādā citā Savienoto Valstu tiesā tikai atbilstoši vispārīgiem likumiem.

Konstitūcijas veidotāji uzskatīja tiesības būt tiesātam zvērināto tiesā par ārkārtīgi svarīgām. 6.labojumā noteikta zvērināto tiesa krimināllietās. 7.labojumā noteikta šāda tiesa civillietās, kur prasības vērtība pārsniedz 20 dolārus. Labojums attiecas tikai uz federālajām tiesām. Bet vairums štatu konstitūcijas arī attiecina zvērināto tiesu uz civillietām.

Tiesību bils. 8.labojums. Drošības un soda nauda, sodi

Nedrīkst tikt prasīta pārlieku liela drošības nauda, uzlikta pārlieku liela soda nauda, nav lietojami cietsirdīgi un neparasti soda veidi.

Drošības naudai, soda naudai un pašiem sodiem jābūt mēreniem un humāniem. Augstākā tiesa Furmana un Džordžijas lietā 1972.gadā noteica, ka nāvessods tajā formā, kā tas tika izpildīts, pārkāpj šo labojumu. Tiesa noteica, ka nāvessods ir cietsirdīga un neparasta soda forma, jo tas tiek pielietots nepareizi un dažādi. Pēc šī lēmuma daudzi štati pieņēma jaunus nāvessoda likumus, lai tiktu apmierinātas Augstākās tiesas prasības. Tiesa ir noteikusi, ka nāvessodu var piespriest, ja tiek pielietota zināma sistēma, kas aizsargā pret patvaļīgiem lēmumiem.

Tiesību bils. 9.labojums. Saglabātās cilvēku tiesības

Konstitūcijā uzskaitītās noteiktās tiesības nav jāiztulko kā citu cilvēktiesību noliegums vai noniecināšana.

Dažiem likās, ka dažu tiesību uzskaitījums Tiesību bilā var būt iztulkots kā citu neminēto tiesību neaizsardzība. Šis labojums pieņemts, lai nepieļautu šādu interpretāciju.

Tiesību bils. 10.labojums. Saglabātās štatu un cilvēku tiesības

Tiesības, ko šī Konstitūcija nepiešķir Savienotajām Valstīm un kas nav liegtas valstīm, pieder valstīm vai cilvēkiem.

Šis labojums tika pieņemts, lai pārliecinātu ļaudis, ka nacionālā valdība nepārņem štatus. Tas apliecina, ka štati vai cilvēki saglabā visas tās tiesības, kas nav atdotas nacionālai valdībai. Piemēram, štatiem ir tiesības noteikt laulību un šķiršanās likumus. Bet Konstitūcija arī uzsver, ka federālā valdība var veidot likumus, kas nepieciešami, lai pildītu tās specifiskās tiesības. Šis likums rada grūtības noteikt štatu konkrētās tiesības.

11.labojums. Tiesas lietas pret valstīm

Labojums tika ierosināts 1794.gada 4.martā un tika pieņemts 1795.gada 7.februārī.

Savienoto Valstu tiesu varu nevar iztulkot kā tādu, kas izplatās uz jebkuru tiesas lietu, kas tiek spriesta pēc likuma vai taisnības, ja šo lietu ir aizsākuši un uztur vienas valsts pilsoņi pret citu valsti vai arī ārvalsts pavalstnieki pret kādu valsti.

Šis labojums neļauj viena štata pilsoņiem iesūdzēt federālā tiesā citu štatu. Labojums tika pieņemts kā atbilde uz Dienvidkarolīnas iedzīvotāja Čisholma apsūdzību pret Džordžiju jautājumā par mantojumu. Džordžija apgalvoja, ka to nevar iesūdzēt federālā tiesā, bet Augstākā tiesa noteica, ka var. Džordžija pēc tam vadīja kustību par šī labojuma pievienošanu Konstitūcijai. Tomēr indivīdi var iesūdzēt tiesā štata varas iestādes federālā tiesā par to konstitucionālo tiesību aizskaršanu.

12.labojums. Prezidenta un viceprezidenta vēlēšanas

Labojums tika ierosināts 1803.gada 9.decembrī un pieņemts 1804.gada 27.jūlijā.

Elektori pulcējas savās valstīs un ar biļeteniem balso par prezidentu un viceprezidentu, no kuriem vismaz viens nav tās pašas valsts iedzīvotājs; biļetenos viņi norāda personu, par ko viņi balso kā par prezidentu, un citos biļetenos personu, par ko viņi balso kā par viceprezidentu; tad tiek sastādīti to personu saraksti, kas ieteikti prezidenta amatam, un to personu saraksti, kas ieteikti viceprezidenta amatam, kā arī balsu skaits, ko ieguvis katrs pretendents. Saraksti tiek parakstīti un apliecināti, un aizzīmogoti pārsūtīti uz Savienoto Valstu valdības atrašanās vietu Senāta priekšsēdētājam. Senāta priekšsēdētājs Senāta un Pārstāvju palātas locekļu klātbūtnē atver visus apliecinātos sarakstus, kam seko balsu skaitīšana; persona, kas saņēmusi prezidenta vēlēšanās vislielāko balsu skaitu kļūst par prezidentu, ja vien šis skaits pārsniedz pusi visu elektoru balsu; ja neviens nav saņēmis tādu vairākumu, Pārstāvju palāta bez kavēšanās ar biļeteniem izvēlē prezidentu no to trīs personu skaita, kas saņēmušas vislielāko balsu skaitu. Turklāt prezidenta vēlēšanās balsis tiek skaitītas pa valstīm un katras valsts pārstāvjiem ir viena balss. Kvorumu šim nolūkam veido divas trešdaļas valstu, katru no kurām pārstāv viens vai vairāki deputāti, un ievēlēšanai būs nepieciešams visu valstu vairākums. Un, ja Pārstāvju palāta, kad tai ir tiesības ievēlēt prezidentu, to neizdara (pirms sekojošā marta ceturtā datuma), tad, tāpat kā prezidenta nāves vai nespējas gadījumā, viņa pienākumus pilda viceprezidents. Persona, kas viceprezidenta vēlēšanās ir saņēmusi visvairāk balsu, kļūst par viceprezidentu, ja šis balsu skaits pārsniedz pusi elektoru un ja neviens pretendents nav saņēmis tādu vairākumu, viceprezidentu no diviem kandidātiem, kas saņēmuši visvairāk balsu, ievēlē Senāts. Kvorumu šim nolūkam veido divas trešdaļas visu senatoru, un ievēlēšanai nepieciešams vairākums. Turklāt neviena persona, kas pēc Konstitūcijas nevar tikt ievēlēta prezidenta amatā, nevar pretendēt uz Savienoto Valstu viceprezidenta amatu.

Labojums nosaka, ka elektoru kolēģijas locekļi balso vienreiz par prezidentu un otrreiz par viceprezidentu. Labojums sekoja pēc 1800.gada vēlēšanām. Tai laikā elektori balsoja par divām personām, nenorādot, kuru viņi vēlas redzēt kā prezidentu. Cilvēks, kas saņēma visvairāk balsu, kļuva par prezidentu, nākošais par viceprezidentu. Taču Tomass Džefersons, kas bija prezidenta amata kandidāts, saņēma tikpat daudz balsu kā viceprezidenta amata kandidāts Ārons Bērs. Jautājums bija jāizšķir Pārstāvju palātā. Tā ievēlēja Džefersonu, bet tas aizņēma tik daudz laika, ka ļaudis bažījās, vai prezidents tiks ievēlēts pirms inaugurācijas dienas. Pārstāvju palātā ievēlēts vēl viens prezidents — 1825.gadā tas bija Kvinsijs Adamss.

13.labojums. 1.daļa. Verdzības atcelšana

Labojums tika ierosināts 1865.gada 31.janvārī un pieņemts 1865.gada 6.decembrī.

Ne Savienotajās Valstīs, ne citā vietā, uz ko izplatās to vara, nav pieļaujama ne verdzības, ne spaidu darbu pastāvēšana, izņemot gadījumus, kad tie noteikti kā sods par noziegumu, kā izdarītājs ir pienācīgā kārtā notiesāts.

Ar prezidenta Abrahama Linkolna 1863.gada Atbrīvošanas proklamāciju vergi jau bija atbrīvoti Konfederācijas valstīs (štatos), kas bija sacēlušies. Šis labojums beidza verdzības atcelšanas procesu Savienotajās Valstīs.

13.labojums. 2.daļa

Kongresam tiek dotas tiesības izdot atbilstošus likumus šī panta īstenošanai.

14.labojums. 1.daļa. Pilsoņtiesības

Šis labojums tika ierosināts 1866.gada 13.jūnijā un tika pieņemts 1868.gada 9.jūlijā.

Visas personas, kas dzimušas vai naturalizētas Savienotajās Valstis un pakļaujas to varai, ir Savienoto Valstu un tās valsts, kurā tās dzīvo, pilsoņi. Neviena valsts nevar izdot un izmantot likumus, kas ierobežo Savienoto Valstu pilsoņu privilēģijas un brīvības, neviena valsts nevar atņemt cilvēkam dzīvību, brīvību vai īpašumu bez likumīgas tiesas izmeklēšanas un nevar atņemt nevienam cilvēkam, kas ir tās pakļautībā, vienlīdzīgu likuma aizsardzību.

Šī labojuma pamatmērķis bija padarīt bijušos vergus par Savienoto Valstu un viņu štata pilsoņiem. Labojums arī liedz Štatiem nepiešķirt cilvēkiem vienlīdzīgas tiesības. Labojums paskaidro, kā tiek iegūta pilsonība. Štata pilsonība ir nacionālās pilsonības rezultāts. Katrs Savienoto Valstu pilsonis, dzīvodams kādā štatā, automātiski kļūst par tā pilsoni. Visas naturalizētās personas, kam dota pilsonība pēc likuma, ir ASV pilsoņi. Jebkura persona, kas dzimusi ASV, ir to pilsonis, neskatoties uz vecāku tautību, izņemot gadījumus, kad tie ir ārvalstu diplomātiskie pārstāvji vai ienaidnieki kara okupācijas laikā. Šie gadījumi ir izņēmumi, jo vecāki nav pakļauti ASV jurisdikcijai. Labojums nedod pilsonību rezervātu indiāņiem, bet Kongress izdeva par to likumu, kā rezultātā indiāņi arī ieguva pilsonību.

Frāze “likumīgas tiesas izmeklēšana” ir izveidota, lai neļautu štatiem pārkāpt tiesības, ko aizsargā Tiesību bils. Tā iztulkota arī kā citas tiesības aizsargājoša. Nolikums, ka štats nevar atņemt “vienlīdzīgu likuma aizsardzību” ir ļāvis Augstākajai tiesai izdot daudz likumu pilsoņtiesību jautājumos. Piemēram, tiesa ir aizliegusi segregāciju valsts skolās. Tiesneši noteica, ka “vienlīdzīga aizsardzība” nozīmē, ka štatiem jānodrošina visi bērni, neskatoties uz to rasi, ar vienlīdzīgām izglītības iespējām.

14.labojums. 2.daļa

Pārstāvju skaits valstīm tiek noteikts proporcionāli to iedzīvotāju skaitam (iznemot indiāņus, kas nav aplikti ar nodokļiem). Bet, ja, vēlot Savienoto Valstu prezidenta vai viceprezidenta elektorus, pārstāvjus Kongresam, valsts administratīviem un tiesu amatiem vai valsts likumdevējorgāniem, tiek atteiktas balss tiesības kādam vīriešu dzimuma valsts iedzīvotājam, kas sasniedzis divdesmit viena gada vecumu un kas ir Savienoto Valstu pilsonis, jeb šīs tiesības tiek kaut kādā mērā ierobežotas, izņemot kā sekas līdzdalībai dumpī vai par kādu noziegumu, šīs valsts pārstāvju skaits jāsamazina tādā proporcijā, kāda ir starp šādu vīriešu pilsoņu skaitu un šīs valsts divdesmit vienu gadu sasniegušo pilsoņu skaitu.

Šī daļa liek priekšā sodīt tos štatus, kas atsakās dot vēlēšanu tiesības federālās vēlēšanās visiem pieaugušiem vīriešiem. Štatiem, kas ierobežo vēlēšanas, var samazināt pārstāvniecību Kongresā. Šis soda mērs nekad nav bijis pielietots. 19. un 26. labojums ir atcēlis šo daļu.

14.labojums. 3.daļa

Par senatoru vai pārstāvi Kongresā, prezidenta vai viceprezidenta elektoru nevar būt un civilu vai militāru amatu Savienoto Valstu vai atsevišķas valsts dienestā nevar ieņemt cilvēks, kas agrāk, būdams Kongresa loceklis vai Savienoto Valstu amatpersona,vai valsts likumdevējsapulces loceklis vai amatpersona, devis zvērestu par Savienoto Valstu Konstitūcijas ievērošanu, pēc tam tomēr ir ņēmis dalību sacelšanās vai dumpī pret to vai arī sniedzis palīdzību un atbalstu tās ienaidniekiem. Taču Kongress ar divām trešdaļām balsu katrā palātā var atcelt minēto tiesību ierobežojumu.

Šī daļa ir interesanta tikai vēsturiskā ziņā. Tās nolūks bija nepieļaut to federālo amatpersonu iekļūšanu federācijas amatos vēlreiz, kas pievienojās Konfederācijai. Kongress varēja nobalsot neņemt vērā amatpersonas pagātni.

14.labojums. 4.daļa

Ar likumu noteiktais Savienoto Valstu parāds ir spēkā un nav apsūdzams, tai skaitā pensiju un atalgojumu parādi par dienestu, apspriežot sacelšanās un dumpjus. Taču ne Savienotās Valstis, ne atsevišķas valstis neuzņemas nomaksāt parādus, kas radušies, atbalstot sacelšanās un dumpjus pret Savienotajām Valstīm, kā arī kompensācijas par vergu zaudējumiem. Pēdējie parādi un prasības uzskatāmi par neesošiem.

Šī daļa noteica, ka Savienības Pilsoņu kara parādi ir jānomaksā, bet Konfederācijas ietaisītie parādi kara darbības laikā nav spēkā. Šis paragrāfs nosaka arī to, ka bijušies vergturi nesaņem kompensāciju par atbrīvotajiem vergiem.

14.labojums. 5.daļa

Kongresam tiek dotas tiesības izdot atbilstošus likumus šī panta īstenošanai.

15.labojums. 1.daļa. Nēģeru vēlēšanu tiesības

Šis labojums tika ierosināts 1869.gada 26.februārī un pieņemts 1870.gada 3.februārī

Savienoto Valstu pilsoņu tiesības vēlēt nav atņemamas vai ierobežojamas ne no Savienoto Valstu, ne atsevišķu valstu puses, pamatojoties uz rasi, ādas krāsu vai iepriekšēju verdzības stāvokli.

Nēģeri, kas bija bijuši vergi, kļuva par pilsoņiem, pamatojoties uz 14.labojumu. 15.labojums specifiski nenosaka, ka nēģeriem jāļauj balsot. Štatiem ir tiesības noteikt vēlētāju loku. Taču labojums nosaka, ka vēlētājam nevar atņemt balsošanas tiesības rases dēļ. Daži štati mēģināja to darīt netiešā veidā. Augstākās tiesas lēmumi, federālie un štatu likumi un 24.labojums likvidēja šos mēģinājumus.

15.labojums. 2.daļa

Kongresam tiek dotas tiesības izdot atbilstošus likumus šī panta īstenošanai.

16.labojums. Ienākuma nodokļi

Šis labojums tika ierosināts 1909.gada 12.jūlijā, un tas tika pieņemts 1913.gada 3.februārī.

Kongresam tiek dotas tiesības uzlikt un iekasēt ienākuma nodokļus bez atsevišķu valstu norīkojuma un neatkarīgi no ienākuma avotiem un iedzīvotāju skaitīšanas un uzskaitījuma.

1894.gadā Kongress pieņēma likumu par ienākuma nodokli, bet Augstākā tiesa to atzina par nekonstitucionālu. Šis labojums deva Kongresam tiesības ievākt šādu nodokli.

17.labojums. Tiešas senatoru vēlēšanas

Šis labojums tika ierosināts 1912.gada 13.maijā un apstiprināts 1913.gada 8.aprīlī.

Savienoto Valstu Senātā ietilpst divi senatori no katras valsts, kas ievēlēti uz sešiem gadiem. Katram senatoram ir viena balss. Elektori katrā valstī tiek kvalificēti tādā pašā veidā kā valsts lielākā likumdevējorgāna elektori. Ja Senātā valsts pārstāvniecībā parādās brīvas vietas, šīs valsts izpildvaras orgāni sastāda vēlēšanu priekšrakstu brīvo vietu aizpildīšanai: pieņemot, ka valsts likumdošana paredz tiesības izpildorgāniem uz laiku iecelt vakanto vietu izpildītājus, kamēr tiek noturētas vēlēšanas, kā paredz likumdošana. Šo labojumu nedrīkst izmantot, lai mainītu kāda senatora ievēlēšanas laiku, ja šis senators ievēlēts, pirms šis labojums kļuvis par Konstitūcijas sastāvdaļu.

Ar šo labojumu senatoru vēlēšanu tiesības tiek nodotas no štata likumdošanas varas štata iedzīvotājiem.

18.labojums.1.daļa. Alkoholisko dzērienu aizliegums

Šis labojums tika ierosināts 1917.gada 18.decembrī un tika pieņemts 1919.gada 16.janvārī.

[Gadu pēc šī panta pieņemšanas alkoholisko dzērienu ražošana, pārdošana vai transportēšana kā Savienoto Valstu teritorijā, tā no tās un uz to, kā arī tās jurisdikcijā esošajās teritorijās tiek aizliegta.

18.labojums. 2.daļa.

Kongresam un atsevišķām valstīm tiek dotas tiesības izdot atbilstošus likumus šī panta īstenošanai.

18.labojums.3.daļa.

Šis pants nestāsies spēkā, ja valstu likumdošanas orgāni to nepieņems kā Konstitūcijas labojumu 7 gadu laikā kopš tā brīža, kad Kongress to nodod valstu izskatīšanai, kā to nosaka Konstitūcija.]

Šis ir tā sauktais prohibīcijas labojums, kas aizliedza alkoholisko dzērienu ražošanu, pārdošanu un transportēšanu. Šo labojumu atcēla ar 1933.gada 21.labojumu.

19.labojums. 1.daļa. Vēlēšanu tiesības sievietēm

Šis labojums tika ierosināts 1919.gada 4.jūnijā un tika pieņemts 1920.gada 18.augustā.

Savienoto Valstu pilsoņu tiesības vēlēt nav atņemamas vai ierobežojamas ne no Savienoto Valstu, ne atsevišķu valstu puses, pamatojoties uz pilsoņa dzimuma.

19.labojums. 2.daļa. Kongresam tiek dotas tiesības izdot atbilstošus likumus šī panta īstenošanai

Vairāk nekā 40 gadu laikā pirms šī labojuma galīgās pieņemšanas Kongress bija sniedzis daudzus labojumus, kas paredzēja vēlēšanu tiesību došanu sievietēm.

20.labojums. 1.daļa. Prezidenta un kongresa darbības ilgums

Šis labojums tika ierosināts 1932.gada 2.martā un tika pieņemts 1933.gada 23.janvārī.

Prezidenta un viceprezidenta amata termiņš izbeidzas 20.janvāra pusdienas laikā, senatoru un pārstāvju darbības laiks beidzas 3.janvārī tajā gadā, kad šim termiņam būtu jābeidzas, ja šis pants nebūtu pieņemts. Pēc tam sākas sekojošo amatpersonu amata termiņš.

20.labojums. 2.daļa.

Kongress sanāk vismaz reizi gadā, un sēde sākas 3.janvāra pusdienas laikā, ja vien ar likumu nav noteikts cits laiks.

20.labojums. 3.daļa.

Ja noteiktajā prezidenta stāšanās amata laikā jaunievēlētais prezidents iet bojā, ievēlētais viceprezidents kļūst par prezidentu. Ja prezidents nav izvēlēts pirms noteiktā darbības laika termiņa sākuma vai arī ievēlētais prezidents nesāk pildīt savu amatu, tad jaunievēlētais viceprezidents izpilda prezidenta amata pienākumus, kamēr prezidents nestājas amatā. Gadījumā, ja ne jaunievēlētais prezidents, ne jaunievēlētais viceprezidents nestājas amatā, Kongress nosaka, kas izpildīs prezidenta pienākumus, vai kādā kārtībā jāizvēl persona, kas izpildīs minētos pienākumus un kāda persona darbosies šajā amatā līdz tam laikam, kad prezidents vai viceprezidents stāsies amatā.

20.labojums. 4.daļa.

Kongress ar likumu var noteikt, kas darāms situācijā, kad iet bojā kāda no personām, no kurām Pārstāvju palāta, kad tai ir šīs tiesības, var izvēlēt prezidentu un kad iet bojā kāda no personām, no kurām Senāts var izvēlēt viceprezidentu, kad tam ir šīs tiesības.

20.labojums. 5.daļa.

1. un 2.daļa stāsies spēkā 15.oktobrī pēc šī panta pieņemšanas.

20.labojums. 6.daļa.

Šis pants nebūs spēkā, ja to kā Konstitūcijas labojumu nepieņems trīs ceturtdaļas no valstīm septiņu gadu laikā kopš tā nodošanas izskatīšanai.

Šis labojums, ko dēvē par “klibās pīles” labojumu, pārceļ prezidenta un kongresa darbības uzsākšanas laiku tuvāk vēlēšanu laikam. “Klibā pīle” ir amatpersona, kas turpina ieņemt amatu, lai gan nav ievēlēta. Pirms šī labojuma stāšanās spēkā kongresmeņu, kas bija zaudējuši vēlēšanās, palika amatā vēl četrus mēnešus.

21.labojums. 1.daļa. Alkoholisko dzērienu aizlieguma atcelšana

Šis labojums tika ierosināts 1933.gada 20.februārī un tika pieņemts 1933.gada 5.decembrī.

Savienoto Valstu Konstitūcijas 18.pants tiek atcelts.

21.labojums. 2.daļa. Savienoto Valstu jebkurā valstī, teritorijā vai īpašumā alkoholisko dzērienu transportēšana vai imports, kas ir pretrunā ar likumu, ir aizliegts.

21.labojums. 3.daļa.

Šis pants nebūs spēkā, ja to kā Konstitūcijas labojumu nepieņems atsevišķo valstu sapulces, kā to nosaka Konstitūcija, septiņu gadu laikā kopš tā nodošanas izskatīšanai valstīm.

Šis labojums vienkārši atceļ 18.labojumu. Otrā daļa apsola federālu palīdzību “sausajiem” štatiem to pretalkohola likumu īstenošanai.

22.labojums.1.daļa. Prezidenta amata ierobežošana ar diviem termiņiem

Šis labojums tiek ierosināts 1947.gada 24.martā un pieņemts 1951.gada 27.februārī.

Nevienu personu nevar ievēlēt prezidenta amatā vairāk nekā divas reizes,un neviena persona, kas ieņēmusi prezidenta amatu vai darbojusies kā prezidents vairāk nekā divus gadus termiņā, kurā cita persona ir bijusi ievēlēta par prezidentu, nevar tikt ievēlēta prezidenta amatā vairāk nekā vienu reizi. Taču šis labojums neattiecas ne uz vienu personu, kas atrodas prezidenta amatā, kad šis pants tiek ierosināts Kongresā, un nevar atturēt personu, kas atrodas prezidenta amatā vai darbojas kā prezidents laika posmā, kad šis pants stājas spēkā no prezidenta amata pildīšanas vai darbošanās prezidenta amatā līdz termiņa beigām.

22.labojums. 2.daļa.

Šis pants nestājas spēkā, ja to neapstiprina kā Konstitūcijas labojumu trīs ceturtdaļas atsevišķo valstu likumdevējorgānu septiņu gadu laikā, kopš Kongress to iesniedzis valstīm.

Šis labojums nosaka, ka par prezidentu nevar ievēlēt vairāk nekā divas reizes. Nevienu personu, kas pildījusi prezidenta amata pienākumus vairāk nekā divus gadus cita vietā, nevar ievēlēt par prezidentu vairāk nekā vienu reizi. Viens prezidents var atrasties amatā ne ilgāk kā 10 gadus. Labojumu atbalstīja cilvēki, kas uzskatīja, ka prezidents Franklins D.Rūzvelts nedrīkst būt šai amatā četras reizes. Neviens cits prezidents nav piedalījies vairāk nekā divās prezidenta vēlēšanās pēc kārtas.

23.labojums.1.daļa. Vēlēšanas Kolumbijas apgabalā

Šis labojums tika ierosināts 1960.gada 16.jūnijā un pieņemts 1961.gada 26.martā.

Apgabals, kurā atrodas Savienoto Valstu valdības mītne, piedalīsies vēlēšanās tādā kārtībā, kā to nosaka Kongress:

Prezidenta un viceprezidenta elektoru skaits līdzinās kopējam senatoru un pārstāvju skaitam Kongresā, kāds pienāktos apgabaliem, ja tas būtu valsts statusā, bet nekādā ziņā nav mazāks kā vismazāk apdzīvotajai valstij; viņi būs papildus tiem, ko nozīmē valstis, bet prezidenta un viceprezidenta vēlēšanās tiks uzskatīti kā valsts nozīmēti elektori; viņi tiksies savā apgabalā un pildīs tos pienākumus, ko nosaka 12.labojums.

23.labojums. 2.daļa. Kongresam tiek dotas tiesības izdot atbilstošus likumus šī panta īstenošanai

Šis labojums ļauj Kolumbijas apgabala pilsoņiem piedalīties prezidenta vēlēšanās. Taču viņi nevar vēlēt Kongresa locekļus.

24.labojums.1.daļa. Galvasnauda

Šis labojums tika ierosināts 1962. gada 27.augustā un pieņemts 1964.gada 23.janvārī.

Savienoto Valstu pilsoņu tiesības piedalīties gan primārajās, gan citās prezidenta vai viceprezidenta vēlēšanās, elektoru vēlēšanās, senatoru vai pārstāvju vēlēšanās nav atņemamas vai ierobežojamas ne Savienotajās Valstīs, ne atsevišķās valstīs pamatojoties uz galvassnaudas vai citu nodokļu nenomaksāšanu.

24.labojums.2.daļa. Kongresam tiek dotas tiesības izdot atbilstošus likumus šī panta īstenošanai

Šis labojums aizliedz piespiest vēlētājus nomaksāt galvasnaudu pirms tie var piedalīties vēlēšanās. Galvasnauda ir nodoklis, kas vienāds visiem. Daži štati izmanto šo nodokli, lai atturētu nabadzīgos iedzīvotājus un nēģerus no piedalīšanās vēlēšanās. Galvasnauda nenozīmē, ka tas ir vēlēšanu nodoklis. Augstākā tiesa ir interpretējusi 14.labojuma vienlīdzīgās aizsardzības nolikumu kā tādu, kas aizliedz galvasnaudas ņemšanu saistībā arī ar štatu vēlēšanām.

25.labojums.1.daļa. Prezidenta nespēja un pēctecība

Šis labojums tika ierosināts 1965.gada 6.jūlijā un pieņemts 1967.gada 10. februārī.

Ja prezidents tiek atcelts no amata, iet bojā vai atkāpjas, par prezidentu kļūst viceprezidents.

25.labojums.2.daļa.

Ja viceprezidenta amats kļūst vakants, prezidents nozīmē viceprezidentu, kas ieņem šo amatu, ja to apstiprina vairākums abās Kongresa palātās.

Šis paragrāfs, nosaka kā aizpildāma viceprezidenta amata vakance. 1973.gadā Džeralds R.Fords kļuva par pirmo viceprezidentu ar šī labojuma palīdzību. Viņu nozīmēja prezidents Ričards M.Niksons pēc tam, kad viceprezidents Spairo T.Agnū atkāpās. 1974.gadā atkāpās Niksons un par prezidentu kļuva Fords. Tad šīs procedūras rezultātā par viceprezidentu kļuva Nelsons A. Rokfellers. Pirmo reizi ASV bija prezidents un viceprezidents, kas nebija ievēlēti šajos amatos. Pirms šis labojums stājās, spēkā viceprezidenta vakance palika neaizpildīta līdz nākošajām prezidenta vēlēšanām.

25.labojums.3.daļa.

Kad prezidents nosūta Senāta pro tempore priekšsēdētājam un Pārstāvju palātas spīkerim rakstītu paziņojumu par to, ka viņš nespēj realizēt savu varu un amata pienākumus, un līdz brīdim, kad prezidents nosūta rakstisku paziņojumu par pretējo, šo varu un pienākumus uzņemas viceprezidents kā prezidenta vietas izpildītājs.

Šis paragrāfs nosaka, ka prezidenta darba nespējas gadījumā amatu pārņem viceprezidents

25.labojums. 4.daļa.

Kad viceprezidents un izpildepartamentu vadošo amatpersonu vairākums vai kāds cits orgāns, ko ar likumu izveido Kongress, nosūta Senāta pro tempore priekšsēdētājam un Pāstāvju palātas spīkerim rakstisku ziņojumu par prezidentu nespēju realizēt savu varu un amata pienākumus, viceprezidents uzreiz uzņemas prezidenta vietas izpildītāja amata varu un pienākumus.

Pēc tam, kad prezidents nosūta Senāta pro tempore priekšsēdētājam un Pārstāvju palātas spīkerim rakstisku ziņojumu par to, ka šāda nespēja neeksistē, viņš atsāk pildīt savu amata varu un pienākumus, ja vien viceprezidents un izpilddepartamentu vadošo amatpersonu vairākums vai kāds cits orgāns, ko ar likumu izveido Kongress četru dienu laikā nenosūta Senāta pro tempore priekšsēdētājam un Pārstāvju palātas spīkerim rakstisku ziņojumu par to, ka prezidents nespēj realizēt savu amata varu un pienākumus. Tad Kongresam jāizlemj šis jautājums, sapulcējoties četrdesmit astoņu stundu laikā šim nolūkam, ja nenotiek sesija. Ja Kongress divdesmit vienas dienas laikā pēc pēdējā rakstiskā ziņojuma vai divdesmit vienas dienas laikā pēc tam, kad tas sapulcējas ar divu trešdaļu abu palātu locekļu vairākumu nolemj, ka prezidents nespēj realizēt savu amata varu un pienākumus, viceprezidents turpina pildīt prezidenta vietas izpildītāja pienākumus; pretējā gadījumā prezidents atsāk savas amata varas un pienākumu pildīšanu.

26.labojums. 1.daļa. Vēlēšanu tiesības no 18 gadu vecuma

Šis labojums tika ierosināts 1971.gada 23.martā un pieņemts 1971.gada 1.jūlijā.

Savienoto Valstu pilsoņu, kas ir sasnieguši astoņpadsmit gadus vai ir vecāki, tiesības vēlēt nav atņemamas vai ierobežojamas ne Savienotajās Valstīs, ne atsevišķās valstīs, pamatojoties uz vecumu.

26.labojums. 2.daļa.

Kongresam tiek dotas tiesības izdot atbilstošus likumus šī panta īstenošanai.

Šis labojums dod vēlēšanu tiesības no 18 gadu vecuma.

Konstitūcijas pieņemšanas laikā Amerikas Savienotās Valstis veidoja 13 štati, kurus valsts pirmajā karogā simbolizēja 13 zvaigznes un 13 baltās un sarkanās svītras. Laika gaitā, Savienībai pievienojoties jauniem štatiem, zvaigžņu skaits tagad pieaudzis līdz 50, bet svītru skaits palicis sākotnējais (attēlā pa kreisi).

Pirmais Amerikas Savienoto Valstu prezidents — Neatkarības kara Kontinentālās armijas virspavēlnieks Džordžs Vašingtons (attēlā pa labi).

Jaunizveidotās Konstitūcijas pieņēmēji, tā sauktie “dibinātājtēvi”, — 1787. gadā Filadelfijā parakstot savu Pamatlikumu (pēc Hauvarda Čandlera Kristi zīmējuma — apakšējā attēlā).

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!