Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs visi Eiropā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.07.1997., Nr. 171/174 https://www.vestnesis.lv/ta/id/44260

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konkursi

Vēl šajā numurā

04.07.1997., Nr. 171/174

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS VISI EIROPĀ

Ar dziesmu viju — pašā Dzintarjūras vidū

“Latvijas Vēstneša” 1.jūlija numurā tika stāstīts un rādīts, kā Gotlande atvēra savus jūras vārtus Otro Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētku dalībniekiem un viesiem, kādu ciemiņi to ieraudzīja un ko par šīs zemes vakardienu, šodienu un rītdienu zināja stāstīt Zeltīte un Mārtiņš Lindes, kas te dzīvo nu jau vairāk nekā 50 gadus. Stāstījām par Viduslaiku baznīcām, kurās notika koru sadziedāšanās un svētku ieskaņas koncerti. Sestdien, 28.jūnijā, dziedātāji, muzikanti un diriģenti, kas pirmajās dienās bija izkliedēti pa visu salu, pulcējās Visbijā uz svētku gājienu un lielo noslēguma koncertu.

Cik pagastu, tik baznīcu. Neskaitot Visbiju, — 92

 

Maestro Imants Kokars tika sumināts kā šo svētku krusttēvs. Viņš diriģēja lielo kopkori un kopā ar kamerkori “Ave Sol” muzicēja Sv.Nikolaja baznīcas drupās

Ziedi svētku virsdiriģentam Ērikam Ēriksonam

“Auseklītis” ar savu diriģentu Haraldu Bārzdiņu

“Ave Sol” ceļā uz svētku laukumu

Norvēģu kora karogs. Viņi būs nākamo svētku saimnieki

Gājiens kā krāsaina upe plūda pa Visbijas šaurajām un likumotajām ieliņām

Pētera Vaska “Litene” radio kora sniegumā sasaucās ar latviešu, lietuviešu un igauņu bēgļiem veltītās fotoizstādes noskaņu. Gotlandietis Bengts Holmerts, aizejot viņsaulē, dēlām atstāja 2,5 tūkstošus fotonegatīvu, kas liecina par šo traģēdiju. No tiem arī atlasīti izstādes eksponāti

No Visbijas austrumu, ziemeļu un dienvidu vārtiem koristi saplūda pilsētas laukumā

Cauri pilsētas

vecajiem vārtiem

Visbiju apjož vāciešu celtais mūris, kas šo bagāto Hanzas pilsētu droši sargāja trīs gadsimtus, līdz 1361.gadā to ieņēma dāņu karalis Valdemars IV Aterdags. Aizsardzībai šī pamatīgā būve vairs neder, taču arī savā solīdajā vecumā tā izskatās labi kopta un senatnīgi cienīga. Uz centru ved austrumu, dienvidu un ziemeļu vārti. No tiem arī sākās gājiens, kas vispirms saveda visus dalībniekus pilsētas centrālajā laukumā, bet pēc tam pa šaurām un līkumotām ieliņām — uz dziesmu laukumu jūras krastā. Speciāli šim gadījumam celtā estrāde bija nedaudz par mazu pieciem tūkstošiem dalībnieku, un koriem, kas pienāca pēdējie, bija jādzied no skatītāju rindām. Toties apskaņojums bija labs un publikas atsaucība — ne mazāka kā mūsu Mežaparkā.

Klausītājiem gan bija sameistarotas pārdesmit solu rindas, taču ļaudis nāca lielākoties paši ar saviem saliekamajiem krēsliem, un daudzi iekārtojās tāpat zālienā. Mazākie bērni ratiņos vai mammai klēpī, lielākie lēkā līdzi katrai brašākai dziesmai, visi jūtas brīvi un labi, un arī dziesmai tiek parādīts pienācīgs gods. Tūlīt pēc Zviedrijas kultūras ministres Maritas Ūlvskogas uzrunas diriģenta zizli ceļ Imants Kokars un piectūkstošbalsīgais koris dzied “Pūt, vējiņi!”. Mūsu Maestro jau paguvis savaldzināt ne vien dziedātājus, bet arī klausītājus, un zviedru presē viņš tiek cildināts gan kā smalks un reizē temperamentīgs mūziķis, gan kā lielisks organizators, viens no šo svētku tradīcijas iedibinātājiem. Kopā ar zviedru diriģentiem Ēriku Ēriksonu un Peru Borīnu viņš ir arī šo svētku mākslinieciskais vadītājs. “Aiz ezera balti bērzi” Staņislava Broka apdarē — diriģē Sigvards Kļava, kas kopā ar Kasparu Putniņu uz Visbiju atveduši Radio kori un paguvuši iemantot ievērību reprezentācijas koru skatē un solo koncertā Svētās Marijas katedrālē. Kopā ar lielo kopkori noslēguma koncertā muzicē arī Rīgas 6.vidusskolas pūtēju orķestris “Auseklītis” Haralda Bārzdiņa vadībā.

Kad mēs, koncerta beigas nesagaidījuši, steidzamies uz savu autobusu pie austrumu vārtiem, konstatējam, ka ielas ir gluži tukšas — no kāda mežrožu krūma pretim pukšķina tikai patukls ežuks. Visa pilsēta ir tur, jūras krastā, kur skan Baltijas un Ziemeļjūras, Grenlandes un Norvēģu jūras krastos izauklētās dziesmas — tik dažādas un tik saprotamas visiem, gan dziedātājiem, gan klausītājiem.

Latvieši — arī no Maskavas

Daina, Dzīne, Valmiera, Mežotne, Ērgļi, Vecrīga, Ulbroka, Ogre, Aizkraukle ... jau paši nosaukumi, tik skaisti ieausti koru emblēmās, liecināja, ka dziedātāji nāk no dažādiem Latvijas novadiem. Bet ne tikai! Tālava bija mērojusi ceļu no Maskavas. Kaut arī koristiem vajadzēja speciālu izsaukumu un talkā bija jāaicina pats vēstnieks Jānis Peters, visas formalitātes sekmīgi tika nokārtotas, bet ar repertuāra apguvi grūtību nebija — Tamāras Semičevas vadītajā korī dzied īsti entuziasti un kopā ar Latvijas koriem balsis jau samēģinātas.

Ar sajūsmu par savu kolektīvu un gotlandiešu sirsnību stāsta koriste Ilze Fise iska:

— Koris dzima Latvijas kultūras centra paspārnē pirms pieciem gadiem. Uz pirmo mēģinājumu sanācām 12 dziedātgribētāji. Mūsu Tamāra ir no Kolkas, beigusi Pēterburgas konservatoriju. Citam gan nevienam nav augstākās muzikālās izglītības. Visi nav arī latvieši, bet visi simpatizē Latvijai, labi jūtas kopā ar latviešiem. Piemēram, mūsu labākais bass Iļja ir krievs caur un cauri, ekonomists pēc izglītības, bet latviski runā pilnīgi bez akcenta. Pašlaik esam 30 dziedātāji vecumā no 18 līdz 70 gadiem. Mūsu repertuārā ir latviešu tautasdziesmas, mūsdienu komponistu darbi, arī Šūberts un baznīcas mūzika. Tieši ar garīgajām dziesmām iemantojām gotlandiešu simpātijas.

Mūs uzņēma nelielās Gothemas komūnas ļaudis, bezgala viesmīlīgi un sirsnīgi. Viņi bija speciāli interesējušies un noskaidrojuši, ka latviešiem garšojot rabarberu kūkas un kartupeļi ar salātiem. Tad nu mūs arī cienāja katru rītu ar siltām rabarbermaizēm un gardiem sacepumiem. Bija arī salāti. Mēs ciemakukulim aizvedām Rīgas rupjmaizi, balzamu un Tulas medus prjaņikus. Uz tiem rakstīts: “Ko mīlu, tam arī dāvinu.” Tas viņiem ļoti patika. Draudze mūs ielūdza uz kopīgu garīgās mūzikas koncertu. Varbūt tiešām aizbrauksim. Mūsu pirmajos soprānos dzied arī viena norvēģiete. Mūzika jau ļaudis nešķiro pēc tautības.

Tradīcija ir dzimusi!

Visbijā steidzīgs un visu laiku par kaut ko norūpējies, Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra direktors Jānis Kurpnieks kopā ar mūzikas speciālisti Maiju Rožlapu iespaidos un atziņās dalījās jau pēc atgriešanās Rīgā.

— Mūsu vēstnieks Jānis Dripe ļoti uzteica jūsu darbu. Redzot, ar kādām grūtībām sadūrušies zviedru kultūras dzīves vadītāji, organizējot šos svētkus, viņš tikai tā īsti novērtējis mūsu mūzikas speciālistu pašaizliedzīgo darbu, organizatoriskās spējas, prasmi kopt un uzturēt tradīcijas.

Jānis Kurpnieks: — Jā, neviena tradīcija jau tukšā vietā nerodas. Šo svētku koordinācijas grupā es strādāju no paša sākuma — kopš 1992.gada. Kad 1995. gadā Rīgā notika pirmie Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētki, vēl jau nevarējām zināt, vai būsim trāpījuši desmitniekā. Varbūt no šā tā būs jāatsakās, jāmeklē kādi citi varianti. Šie svētki Gotlandē parādīja, ka izvēlēts pareizais ceļš un tradīcija ir dzimusi. Viss bija tāpat kā Rīgā: dziesmu laukuma iemēģināšana, klausītājiem stāvot uz podestiem un dziedātājiem sēžot klausītāju vietās, reģionālā diena ar izbraukumiem uz visām salas malām, valstu reprezentācijas koru soloprogrammas, diriģentu semināri, gājiens un lielais noslēguma koncerts. Tātad šis modelis ir dzīvotspējīgs un tiek par labu atzīts. Šajos svētkos no Ziemeļvalstu pieredzes nāca vēl klāt meistardarbnīcas par piedāvātiem tematiem.

Maija Rožlapa: — Man visnepatīkamākais bija koru atlases laiks. Gribētāju pieteicās divas reizes vairāk, pavasarī novadu koru skatēs pusi vajadzēja atsijāt. Galvenais kritērijs jau bija mākslinieciskais līmenis, bet ņēmām vērā arī koru aktivitātes, tā teikt, labos darbus. Ļoti grūti bija atteikt Jaunpils korim, jo tas ir īsts lauku cilvēku kolektīvs, visi lieli dziedātāji. Un priecājāmies kopā ar jaunpiliešiem, ka viņi pēdējā brīdī varēja saposties kāda cita kora vietā, kam bija radušies neparedzēti šķēršļi. Tas ir gaišs pagasts, ar labiem vadītājiem un labiem pašdarbniekiem.

Daži koristi bija neapmierināti, ka te katrs viesis netika apčubināts, kā mēs to esam raduši darīt, kad uzņemam ciemiņus. Bet mums jau šādi Dziesmu svētki ir valsts līmeņa pasākums, turpretim gotlandiešiem bija jāpaļaujas lielā mērā uz saviem spēkiem. Man šķiet, viss bija labi.

Man gadījās nokļūt Tingstēdē kopā ar igauņu un norvēģu koriem. Bija ļoti jauka sadziedāšanās pie ezera. Piebiedrojās vietējā tautas mūzikas grupa. Visus instrumentus nemaz nepazinu. Bija ļoti mazas harmonikas, ksilofons un tāda kā ģitāra, ko spēlēja ar lociņu. Cienastam bija sagatavotas marinādē paprāvas aitas, ko turpat uz iesmiem cepa un lika galdā. Tā laikam ir tradicionāla uzkoda, jo tieši šim nolūkam tiek gatavotas arī speciālas ogles.

Ne gurķus, ne kādas siltumnīcas tur pie mājām neredzējām. Visur kopti mauriņi, košumkrūmi, puķes. Ne haotiski stādījumi, bet ar māksliniecisku gaumi. Acīmredzot viņi speciāli mācās kopt savu sētu un apkārtni.

Uz redzēšanos Skīnā!

Mēs bijām pie tiem laimīgajiem, kas kaut vienu dienu varējām baudīt gotlandiešu viesmīlību un apbrīnot viņu prasmi cienīt vēsturi un domāt par rītdienu, varējām paši savām acīm skatīt līksmo dziedātāju un muzikantu gājienu un izjust Dziesmu svētku gaisotni. Un pie tiem nelaimīgajiem, kam būtu gribējies paieties vēl gar jūras malu, padzerties no Bēgļu avotiņa, pavadīt kādu stundiņu Vēstures muzejā, kur lielais rūnakmens pie ieejas vēstī, ka tas likts par pieminekli vīram, kas noslīcis pie Ventas ietekas jūrā, bet citā rūnakmenī iekaltais uzraksts vēstī par vīru, kas braucis tirgoties uz Zemgali. Un ilgāk pakavēties Mākslas muzejā, kur izstādīti Lara Strunkes darbi, iekārtota latviešu, lietuviešu un igauņu bēgļiem veltīta fotoizstāde un ekspozīcija par pirmajām latviešu dziesmudienām Gotlandē 1979.gadā. Visvairāk būtu gribējies būt klāt “Ave sol” un Radio kora triumfālajos solokoncertos, dzirdēt koru sadziedāšanos kādā dievnamā vai lauku sētā. Un būt klāt svinīgajā brīdī, kad Otrie Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētki izskanēja un svētku karogu saņēma norvēģu dziedātāji. Nākamie kopā dziedāšanas svētki, kā vēstī norvēģu sagatavotais prospekts, notiks 2000.gadā no 28.jūnija līdz 2.jūlijam Ibsena dzimtenē Skīnā, kas ir neliela Tēlae0markas novada pilsēta Norvēģijas dienvidu krastā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Svētkos piedalījās visi un ikviens. Kas paši nedziedāja, priecājās līdzi un aplaudēja. Visa pilsēta bija iznākusi ielās un kopā ar dziedātājiem un muzikantiem devās uz svētku laukumu jūras krastā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!