ar triju zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks Indulis Ranka

Dainu kalnā un tālu pasaulē

Kad 1988.gada folkloras svētkos Dainu kalnā pirmoreiz pretī saulei blakus pacēlās latviešu, lietuviešu un igauņu trejkrāsainie karogi, tā vien šķita, ka garos nebrīves gadus šos svētumus glabājuši tie daudzie pelēkie laukakmeņi, kas šo gleznaino Turaidas pakalnu sasaistījuši ar tautasdziesmu. Ar tautas darba dzīvi, dziesmu un ilgošanos, ko Indulis Ranka iebūris šais akmens tēlos. Patiesību sakot, izbūris, jo tēlnieks ar savu kaltu rīkojas ļoti saudzīgi, cenšoties atraisīt mūžsenajos dabas veidojumos viņu pašu balsi, lai tie cilvēku spētu uzrunāt un pārliecināt ar savu varenību, formu pilnību. Cik tas bija brīnišķīgi, ka, Atmodai nākot, mums jau bija tāds kalns, kur savus karogus atritināt!

Atskatoties uz Dainu kalna sākumiem, arī mākslinieks tam piekrīt:

—Man jau tā nebija nekāda politiska darbība. Es tikai domāju, ka mums kā latviešiem varbūt vajag pierādīt sevi. Parādīt, ka mēs kaut kas esam. Ka mēs kaut ko varam. Tā es kalu tos akmeņus, cieši sadraudzējos ar zinātniekiem, ar tautasdziesmu pētniekiem un zinātājiem. Viņās jau ir liela gudrība. Un varbūt galugalā iznāca arī politika.

Tas ir sevišķs spēks, kas uz mums staro no akmenī ierakstītās (vai no akmens izvilinātās) tautasdziesmas. Acis priecē arī skulptūru tīri ārējais skaistums, saspēle ar pienenēm pļavā un mākoņu rotaļām debesīs. Bet tikai retais no Dainu kalna tuvajiem un tālīnajiem viesiem zina, ka viss lielais skulptūru dārzs, kurā ir jau 24 lielāki un mazāki akmeņi, ir viena cilvēka izlolots un izveidots. Sākot ar akmeņu nolūkošanu, nebūt ne vienkāršo aizvešanu uz darbnīcu, apstrādi un māksliniecisko izveidi un beidzot ar nogādi uz Turaidu un uzstādīšanu! Tiesa, vienmēr blakus bijis lieliskais dārznieks Aivars Irbe, kas lietprātīgi veidojis Dainu kalna zaļo arhitektūru, bijusi Siguldas un Turaidas cilvēku atsaucība un pats galvenais — ģimenes līdzdzīvošana un atbalsts.

Indulis Ranka domā, ka šajā steidzīgajā laikā, kad sadzīvē ir tik daudz paviršības, mākslā ienāk dažādas instalācijas un daudzus nomāc nabadzības posts, ļoti svarīgi ir kopt tradīcijas. Sadzīvē. Mākslā. Ģimenē. Šķiet, tieši allaž siltais ģimenes pavards, lielā savstarpējā cieņa un uzticēšanās, kas valda Ranku ģimenē, ļauj viņam tik nesavtīgi un pilnīgi nodoties tēlnieka darbam, kas prasa tik daudz garīga un fiziska spēka un tik pieticīgi atmaksā par pūliņiem.

Pēdējos gados Indulis Ranka rosīgi piedalās starptautiskos simpozijos, kas visā pasaulē atzīti par pašu produktīvāko tēlnieku sadarbības veidu. Divus gadus viņš strādājis tēlniecības nometnēs Japānā, ar kuras ļaudīm un kultūru pirmo reizi nonācis tiešā saskarē jau 1987.gadā, kad Rīga savai sadraudzības pilsētai Kobei uzdāvināja viņa skulptūru “Jaunība”. Palūdzis talkā tulkotāju Gunu Eglīti, viņš toreiz arī japāņu valodā akmenī iekala panāksnieku dziesmiņu:

Es izvedu sav' māsiņu

Caur ūdeni, caur akmeni.

Caur akmeni — skaldīdama,

Caur ūdeni — laistīdama.

— Man patīk tā neiespējamība, tas paradokss, kas ielikts dziesmā. Un japāņiem arī tas likās interesanti. Kaut gan viņi jau svešiem nemaz tā uzreiz neatklājas. Grūti pateikt, ko viņi domā, bet cieņa pret folkloru, tautas gudrību viņiem ir. Un kas man ļoti patīk — mēs vairs tikai tautasdejā, bet viņi ikdienā iet teciņu solī. Viegli un žigli.

Japānā par mūsu zemi stāsta gan šī “Jaunība”, gan simpozijos tapušie darbi. No nelielās Nanao pilsētiņas tkko atsūtīts prospekts, kurā atzīmēta arī latviešu tēlnieka radītā darba atrašanās vieta. Dzeltenīgajā Vjetnamas granītā kaldinātajai skulptūrai dots nosaukums “Sapnis”.

— Te es rādu, cik daba savā plūstošajā mainībā ir pārāka par cilvēka trulumu, augstprātību. Bet mēs šo pārākumu vēl neprotam saskatīt un novērtēt. Tāpēc pagaidām cilvēka un dabas saskaņa — tikai sapnis.

Vēl vairāk Induļa Rankas darbu ir Norvēģijā. No Knuta Hamsuna romāniem un Edvarda Grīga mūzikas iepazīto Ziemeļzemi pirmoreiz izdevies savām acīm skatīt 1980.gadā. Viņš toreiz grupas gidei Beritai Andersonei uzdāvināja dzīvesbiedres Māras darinātās māla krūzītes, kas norvēģieti ļoti ieinteresēja. Arī viņai mājās esot krāsns, patīkot daboties ar mālu. Sākās sarakste. Abām ģimenēm mākslas intereses, abām — kupls bērnu pulciņš. Pati no sevis raisījās draudzība, kas ar gadiem kļuvusi jo ciešāka. Pēc tam nākusi piedalīšanās simpozijos un semināros. Desmit gadus radoša sadarbība attīstās ar arhitektu Ulriku Hellumu, kas Induli ievērojis jau pirmajā tikšanās reizē 1987. gadā, kad čaklais latvietis, par mēnesi vēlāk “atlaists” uz semināru, iedzinis savus biedrus un darbu nobeidzis pirmais. Baltijas un Ziemeļvalstu pirmo dziesmusvētku laikā 1995. gadā topošajā skulptūru dārzā pie Mārupītes atklāja abu mākslinieku kopdarbu — ”Nu saulītei ataugt sāk zelta ragi”. Induļa Rankas organizētajos starptautiskajos simpozijos piedalījušies arī citi norvēģu mākslinieki. Ciešāka sadarbība veidojas ar tēlnieci Tuvi Trāviku. Viņa gan ir diplomāta sieva un pašlaik dzīvo Ņujorkā, taču arī viņas darbam jau nolūkota vieta Mārupītes krastā.

Vēlot ilgu mūžu Induļa Rankas nenogurstošā kalta veidotajiem un silto plaukstu apmīļotajiem akmens tēliem, varētu piesaukt tautasdziesmu par akmentiņu un ūdentiņu, kas dzīvo saules mūžu. Vai arī viņa paša pieminētā rakstnieka Aleksandra Grīna vārdus: “Mūsu mūža dienu steiga ir priekš gadsimtu gājuma kā viens vienīgs vanaga spārnu vēds (..) Patiesi, iespējams, visbrīnišķīgākais mūsu garajā un drūmiem posmiem bagātajā vēsturē ir tieši šīs nesaraujamās, sīkstās saknes, ar kurām latviešu tauta turas savu sentēvu zemē. Turas tik cieši, ka latviešus no tās nespēj izraut ārā un aizraut nebūtībā ne paši briesmīgākie kari, ne sērgas, ne bada gadi, ne citas tautas, ne to nestās idejas.” Jo tās pašas stiprās un sīkstās saknes taču baro arī gan “Austras koku Dainu kalnā, gan “Sapni” Japānā un “Rotaļu” Norvēģijā.

Aina Rozeniece,

“LV” redaktore

Klik! Klik! Klik!

“Austras koks” tiek iesakņots Dainu Kalnā

Mākslinieks kopā ar dārznieku Aivaru Irbi

“Austras kokam” domātais akmens bija slēpis plaisu. Ieceri nācās mainīt

Kristus rāda Neticīgajam Tomam brūces