Tiesu medicīnas eksperts: šobrīd un nākotnē

Velta Volksone, Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra direktore, Labklājības ministrijas galvenā tiesu medicīnas eksperte, — “Latvijas Vēstnesim”

— Jūs vairākus gadus — kopš Atmodas sākuma — esat Tiesu medicīnas ekspertīzes centra vadītāja, bet iepriekš ilgāku laiku strādājusi tiesu medicīnas ekspertīzes jomā, tātad visai smagas (psiholoģiskā nozīmē) nozares un profesijas speciāliste. Varbūt par galveno — ar ko jūsu centrs nodarbojas?

— Mūsu valstī ir trīs iestādes ekspertīžu veikšanai: Iekšlietu ministrijas Tiesu ekspertīzes centrs, Tieslietu ministrijas Tiesu ekspertīzes zinātniskās pētniecības laboratorija un Labklājības ministrijas Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrs. Mūsu iestāde ir vienīgā Latvijā, kas pēta mirušos cilvēkus un laboratoriski izmeklē līķu materiālu. Mūsu centra pamatstruktūras ir tanatoloģijas nodaļa jeb, kā tautā dēvē, morgs, histoloģijas, ķīmiskā, bioloģiski seroloģiskā, medicīnas kriminālistikas laboratorija un vēl citas struktūras. Bez tam pastāv 21 starprajonu tiesmedicīniskā nodaļa. Centrā strādā 87 ārsti, tai skaitā arī provizori un, protams, citi darbinieki. 1996.gadā Policijas akadēmija izdeva informatīvi metodisku rokasgrāmatu policijas, prokuratūras un tiesu darbiniekiem. Brošūras “Tiesu ekspertīze Latvijā” sastādītāju grupā piedalījos arī es. Manuprāt, tajā lietderīgu informāciju var iegūt ne tikai juristi, eksperti, bet arī citi interesenti.

— Kā zināms, šogad, 25.martā, stājās spēkā likums “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā” (KPK). Vai tie ir ietekmējuši arī tiesu ekspertu darbu?

— Jā, mūsu centrs bija ieinteresēts, lai tiktu pieņemti grozījumi Kriminālprocesa kodeksā, jo to diktēja arī pati dzīve. Un paldies darba grupai, kurā strādāja kompetenti juristi un neaizmirsa uzaicināt arī tiesu medicīnas speciālistus uzklausīt mūsu priekšlikumus. Pašlaik, kā zināms, vēl nav pabeigta jaunā Kriminālprocesa kodeksa projekta izstrāde, notiek saskaņošana un pieslīpēšana. Mēs esam iesnieguši vairākus priekšlikumus ar cerību, ka jaunā kodeksa izstrādātāji un likumdevējs tos arī ievēros. Martā grozījumi tika pieņemti pašreizējā Kriminālprocesa kodeksā. Mūsu, tiesmedicīnas ekspertu, interese īpaši saistās ar tā 109.pantu: to, ka juristi, ja krimināllietas ierosināšanai nepieciešams eksperta slēdziens, var noteikt ekspertīzi un saņemt tās atzinumu pirms krimināllietas ierosināšanas. Agrāk šādos gadījumos bija citāda, sarežģītāka kārtība. Bieži iznāca dublēt ekspertīžu darbu, rakstīt vairāk papīru, turklāt ieviesās neprecizitātes statistikas datos, un lieki bija jātērē līdzekļi.

Šo un vēl, protams, citu šajā likumā izdarīto grozījumu sakarā LR Ģenerālprokuratūras Metodiskās nodaļas virsprokurors Viesturs Burkāns izsūtījis tiesu apgabalu virsprokuroriem speciālu vēstuli, kurā norādīti prokuroru uzdevumi saistībā ar izziņas iestādēm un tiesām. Piemēram, lai izšķirtu jautājumu par krimināllietas ierosināšanu, izziņas iestādei, prokuroram, tiesnesim (tiesai) ir dotas tiesības, atsaucoties uz KPK 109.panta 4.daļu, kā jau minēju, noteikt revīziju ekspertīzi un saņemt to atzinumus. Šo izmaiņu sakarā pat izstrādāts lēmuma veidlapas paraugs, kurā tikai jāieraksta konkrētai tiesmedicīniskai ekspertīzei paredzētie jautājumi. Šo dokumentu virsprokuroriem nepieciešams nodot policijas rīcībā pavairošanai un izmantošanai. Jauns ir arī tas, ka Kriminālprocesa kodeksa 181.panta 3.daļā paredzētās līķa apglabāšanas atļaujas izdod prokurors, kurš pirms tam KPK 41. un 109.panta kārtībā pārbauda pēc tā izskatīšanas vietas policijas ienesto un iesniegto attiecīgo materiālu.

Tomēr, lai gan ir pieņemti grozījumi likumā, izstrādāti attiecīgi norādījumi, to ieviešana praksē virzās visai gausi. Minēšu kādu piemēru. Šī mēneša trešajā datumā uz Kipras kuģa Zviedrijas neitrālajos ūdeņos Polijas pilsonis, kas strādāja par pavāru, no rīta neizgāja darbā, jo bija miris. Kuģniecības likums nosaka, ka šādos gadījumos kuģis var turpināt reisu. Un tā kuģis nonāca Latvijā. Ostas policija ar parastu papīrīti, nevis ar šo — paredzēto — lēmumu atsūtīja mirušo uz mūsu centru ekspertīzes veikšanai 4.maijā. Protams, ekspertiem vajadzēja operatīvi izmeklēt mirušo (taču — citas valsts pilsonis), un secinājām: aizgājējs slimojis ar sirds išēmisko slimību, un tās rezultātā iestājusies nāve. Nekāda vardarbība nav notikusi. Taču procesuāli tas bija nenokārtots jautājums, bet atbilstošo lēmumu pēc manas ierosmes saņēmām tikai... 9.maijā, kad mirušais jau bija nogādāts dzimtenē.

Tāpēc domāju: jo ātrāk minētā likuma grozījumus respektēs policijas, izziņas iestādes, prokurori un citi juristi, jo kvalificētāk un operatīvāk savu darbu varēs paveikt tiesu medicīnas speciālisti. Svarīgi arī, lai mums netiktu nosūtīti tie, kam faktiski nevajadzētu nonākt ekspertīzes centrā vai rajonu tiesmedicīniskās nodaļās.

— Un kas ir šis kontingents, kam nevajadzētu nokļūt jūsu ekspertu uzmanības lokā?

— Pirmām kārtām jau tie aizgājēji, kas miruši dabiskā nāvē, teiksim, mājās pēc ilgākas slimošanas, izrakstīti no slimnīcas pēc ārstēšanas ar zināmu diagnozi, vēl daži citi gadījumi, kad nevar pat aizdomas rasties par vardarbību. Tiesa gan, pēdējā laikā šādus mirušos uz centru ved retāk.

— Varbūt nedaudz statistikas.

— Par vissmagāko laiku mūsu centrs uzskata 1994.gadu, kad valstī tiesu medicīnas eksperti izmeklēja 9433 mirušos, apmēram pusi — no Rīgas. 1995.gadā kopumā — 8357, no Rīgas — 3824 aizgājējus. Pērn šī attiecība bija 6545 un 2818. Šeit varētu piezīmēt, ka tiesu medicīnas ekspertiem jāizmeklē nelaimes gadījumos, pašnāvībās, slepkavībās bojāgājušie, kā arī pēkšņās nāves gadījumi. Kāpēc šie skaitļi samazinājušies? Ne jau tāpēc, ka jūtami būtu uzlabojusies ekonomiskā vai kriminogēnā situācija. Ticamāk tāpēc, ka rūpīgāk apsver šo nepieciešamību vest mirušo uz ekspertīzes centru. Arī likums par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību atļauj, ja nav vardarbības pazīmju, apbedīt mirušo bez šādas ekspertīzes. Šādos gadījumos talkā mirušā radiniekiem nāk arī apbedīšanas biroji.

Gribu pievērsties vēl kādam grozījumam Kriminālprocesa kodeksā, tas ir, attiecībā uz mirušo apbedīšanu un kremēšanu. Ja ir konstatēta vardarbīga nāve, tad mirušo kremēt ir aizliegts. Lai cik godprātīgi eksperts izdarītu medicīnisko izmeklēšanu, neviens nevar apgalvot, ka juridiskajā izmeklēšanā vēlāk nevar rasties papildu jautājumi un nepieciešamība līķi ekshumēt. Bet, ja notikusi kremēšana, atkārtotu, padziļinātu ekspertīzi vairs nevar izdarīt. Tāpēc šādos gadījumos piederīgajiem pēc ekspertīzes veikšanas jāgriežas pie prokurora un jāsaņem apbedīšanas atļauja. Domāju, ka arī šīs izmaiņas likumā dos pozitīvus rezultātus.

— Vai Tiesu medicīnas ekspertīzes centrs un tā starprajonu nodaļas izdara arī cietušo un aizdomās turēto personu ekspertīzes?

— Jā, un minētā likuma grozījumi šīs personas skar vēl vairāk. Viņu skaits ir krietni lielāks nekā aizsaulē aizgājušo. Lūk, 1996.gadā tiesu medicīnas eksperti izmeklējuši 13575 cietušos, Rīgā vien — vairāk nekā 6000. Tie ir gan dažādos uzbrukumos ielās, transporta līdzekļos, dzīvokļos un citur cietušie, arī dzimumattiecību sfērā, to skaitā seksuāli izmantotie bērni u.tml. Šai ziņā tendence ir — pieaugt. Un tas satrauc. Turklāt mums jāveic ekspertīzes arī tām personām, kuras tiek turētas aizdomās par vardarbību, nereti tiesājamām personām, ja ir sūdzības par veselību — jānosaka veselības stāvoklis. Tas ir liels darba apjoms. Veicam arī ekspertīzes medicīnas darbinieku kļūdu gadījumos.

Gribu piebilst — lai palīdzētu labāk orientēties cietušo miesas bojājumu smaguma pakāpes noteikšanā — un, kā zināms, no tā daudzējādā ziņā atkarīgs, kāds sods vainīgajam piemērojams saskaņā ar Kriminālkodeksu — pirms dažiem gadiem izdots Miesas bojājumu smaguma tiesmedicīniskās novērtēšanas nolikums. Tas saskaņots gan ar ģenerālprokuroru, gan Augstākās tiesas priekšsēdētāju, gan Iekšlietu ministriju un apstiprināts Labklājības ministrijā. Uzskatu, ka presē, radio un televīzijā vajadzētu sabiedrību vairāk informēt, skaidrot tiesiska rakstura jautājumus. Kaut vai par tām pašām avārijām uz ceļiem, ielās. Un vienlaikus saistībā ar šiem negadījumiem dot tiesu medicīnisko izvērtējumu par nodarīto miesas bojājumu tiesmedicīniski kvalificējamo smaguma pakāpi.

Un vēl kāds aspekts, par ko jārunā. Kriminālprocesa kodeksa normas paredz, ka ekspertīzi nosaka procesa virzītājs. Advokātiem ar pieteikumu par ekspertīzē risināmiem jautājumiem jāgriežas pie šī procesa virzītāja. Taču pēdējā laikā parādījusies tendence, ka advokātu prasību veikt ekspertīzi apmierina sabiedriska organizācija “Neatkarīgo ekspertu asociācija”. Tā gan esot reģistrēta Tieslietu ministrijā, bet kurā šos jautājumus risina nesertificēti speciālisti tiesu medicīnas jomā.

Šādu speciālistu darbība ir pretrunā ar Ārstniecības likumu, jo nesertificēts speciālists var strādāt tikai sertificēta uzraudzībā. Rezultātā šiem atzinumiem ir maldinošas tendences.

Daudzus gadus Latvijas Universitātē Juridiskajā fakultātē pasniedzu tiesu medicīnas kursu, lasu lekcijas, tāpēc zinu, cik svarīgi ir topošajiem juristiem izprast tiesmedicīniskās ekspertīzes jautājumus un tās problēmas, kādas ir mūsu ekspertu darbā. Piemēram, kā Latvijā, tā pārējās Baltijas valstīs vēl bērnu autiņos ir genodaktiloskopiskā izmeklēšana. Mūsu centrs gan šajā jomā māca divas speciālistes, kuras jau stažējušās Vācijā un Holandē, taču darāmā vēl daudz. Šī metode ir ļoti dārga un mums trūkst līdzekļu modernas aparatūras iegādei. Priecājamies, ka līdzās pieredzējušiem ekspertiem un citiem speciālistiem mūsu centrā arvien biežāk redzamas jaunas sejas — Medicīnas akadēmiju beigušie, arī vīrieši, interesējas par darbu šeit un papildina mūsu kolektīvu.

— Volksones kundze, kāds ir jūsu viedoklis par nāvessoda atcelšanu Latvijā, par ko sabiedrībā, presē diskutē?

— Es konsekventi palieku pie jau iepriekš paustā viedokļa, ka pašlaik, vismaz tuvākajos gados, ievērojot valstī samērā augsto noziedzības līmeni un to nežēlību, ar kādu tiek iznīcināta cilvēka dzīvība, nāvessods saglabājams. Padomājiet — vien pērn slepkavības un smagi miesas bojājumi Rīgā un Rīgas rajonā bija 472 gadījumos. Tas ir, pēc mūsu centra statistikas tiesmedicīnas ekspertu ziņām. Parasti šie skaitļi nedaudz atšķiras no juridiskajās institūcijās reģistrētajiem — mūsu centrā to ir vairāk. Jo nav zināms, kā procesa virzītāji, tiesa kvalificēs šos gadījumus. Mēs savā darbā izjūtam šo baismīgo tendenci — vardarbības rezultātā pieaugošo upuru skaitu. Viedokļi par nāvessodu ir dažādi. Daudzi uzskata, ka cilvēks, vienreiz nostājies uz nozieguma ceļa, nogalinot citu cilvēku, var atkārtot slepkavību. Viņam nav nekas sevišķs atņemt otram dzīvību. Kaut vai nesenais gadījums Limbažu rajonā, kad kāda noziedznieku grupa nežēlīgi nogalināja sirmgalvjus lauku mājā, lai atņemtu viņiem pēdējos nabaga grašus. Domāju, ka tādus neģēļus nelabos ne 15, ne 20 vai vairāk gadu cietuma... Iespējams, ka ar laiku mūsu sabiedrība mainīsies, būs daudz humānāki uzskati, daudz lielāka cieņa pret cilvēka, arī dzīvnieka dzīvību, pret apkārtējo vidi.

Vēl viens arguments, manuprāt, kāpēc pāragri atcelt nāvessodu — tas ir, pašlaik mūsu valsts nav spējīga garantēt to, ka vairākkārtējs slepkava neizbēgs no cietuma un neturpinās nogalināt, būdams brīvībā. Par to runāju arī tāpēc, ka esmu apmeklējusi Latvijas cietumus un pēc tam Dānijā arī apskatījusi ieslodzījuma vietas. Tie ir nesalīdzināmi jēdzieni.

Arī mūsu valsts likumdošanai būtu efektīvāk jānodrošina cilvēku, savas valsts pilsoņu, dzīvības aizsardzība.

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”