MĒS SAVĀ LAIKĀ UN ZEMĒ

Ar saknēm, ar darbiem, ar domām dzimtenē

Rakstniece Irma Grebzde vēstulēs par sevi, literatūru, trimdu un dzīvi

Pirmoreiz tikāmies tieši pirms pieciem gadiem Kanādā, Toronto piepilsētā, rakstnieces Irmas Grebzdes un viņas meitas Daces saulainajā dzīvoklī. Tad arī atklājās, ka pēdējā desmitgadē namamāte savas dienas spiesta aizvadīt invalīdu braucamkrēslā — vai gan kāds zina, kad un kāpēc viņu piemeklēs smaga slimība? Toties rakstnieces balsī un asajos spriedumos no šīs liktens nolemtības nebija ne vēsts. Jau vēlāk Rīgā, reizēm pārritinot skaņu lentes ar mūsu sarunas ierakstu, atkal un atkal pārsteidza jauneklīgums teikumu intonācijās, dzīvā interese par visu, kas notiek Latvijā, ko viņa pēdējoreiz savām acīm skatījusi 1944.gadā.

Dažas dienas vēlāk Toronto Daugavas vanagu namā pilnu zāli pulcēja rakstnieku rīts “Ar zobenu un vārdu”, lai Irmu Grebzdi sveiktu 80.dzimšanas dienā, kas rakstniecei apritēja 25.maijā. Šī sarīkojuma programmiņā Irma Grebzde ierakstījusi: “Es vēlētos vēlreiz aiziet līdz tēva mežam pa zaļo gatvi aiz mājām, iekrist vēsās sūnās, redzēt dziļas, neizpētītas un nevainīgas debesis...”

Pēc tam sākās mūsu sarakste — reizi mēnesī, citreiz arī biežāk ceļoja vēstules no Rīgas uz Toronto un no Toronto uz Rīgu. Tagad man to jau sakrājies savs pussimts, varbūt vairāk. Domājot par Latvijā iecienītās prozaiķes 85.jubileju, pārlūkoju rakstnieces vēstules, lai sagatavotu plašāku apceri. Jo tieši pēdējos piecos gados Latvijā iznākušas un tūdaļ lasītāju mīlestību iekarojušas daudzas Irmas Grebzdes grāmatas — romāni “Māsas”, “Sējējs izgāja sēt”, “Ziedi, mana vasara”, “Ielejā sagriezās putenis”, “Meitene un puķe”, “Rudens negaiss”, “Vai ābele ziedēja?”, “Pelēkā māja”, atmiņu romāns “Sveicināta, mana zeme”, stāstu krājumi “Meklētājs”, “Ēnas dzeltenā stiklā”, arī romāns “Tikai pāri ceļam”, kas tapis īpaši grūtos apstākļos veco ļaužu mītnē “Kristus Dārzs”.

Jo vairāk pārlasīju rakstnieces vēstules, jo noteiktāk apjautu, ka vislabāk par sevi, par literatūru, trimdu un dzīvi tomēr ir uzrakstījusi viņa pati. Lai tad tā arī notiek! Protams, tie ir tikai izvilkumi no Irmas Grebzdes vēstulēm. Jo ir arī atziņas un atmiņas, kas nav domātas plašākam lasītāju lokam. Tomēr, manuprāt, arī šādā veidā ik vēstule ir dokuments, kura vērtība laika ritumā tikai pieaugs.

Vēl daži paskaidrojumi, lai novērstu pārpratumus.

Jau sarunā Toronto nonācām pie domas, ka mūs varētu vienot arī radniecīgas saites. Rakstnieces vectēvs ir bijis Pēteris Sproģis, bet māte — Emma Sproģe, kas apprecoties tikusi pie uzvārda Priecīgs. Kāda sagadīšanās! Arī mans vectēvs bija Pēteris Sproģis, bet māte — Emma Sproģe, viņa šo uzvārdu gan ieguva laulības ceļā. Tomēr mūsu vecāku vai vecvecāku radniecībai apstiprinājumu iegūt neizdevās. Mazā Latvija ir pietiekami liela, lai Mažeiķu būvamatnieks Pēteris Sproģis pat nekad nebūtu ticies ar savu līdzaudzi un vārda un uzvārda brāli, kas bija Mores pagasta kalējs.

Vēstulēs pieminētais Aleksandrs Vanags ir rakstnieces Melānijas Vanagas vīrs, viņš bija Daugavpils laikraksta “Daugavas Vēstnesis” redaktors un sāka savu moku ceļu komunistu valdīšanas pirmajā posmā, kad 1940.gadā tika sagrauta Latvijas brīvvalsts. Rakstniece tēlaini to iezīmējusi atmiņu romāna “Sveicināta, mana zeme” nobeiguma lappusēs. Un tieši tās Irma Grebzde pirms pieciem gadiem lasīja Toronto Daugavas vanagu namā, savas apaļās jubilejas priekšvakarā.

Ar saknēm, ar darbiem, ar domām Irma Grebzde allaž ir bijusi un ir savā tēvtēvu zemē.

Šosvētdien, 25. maijā ir rakstnieces 85. dzimšanas diena. Sveiciens šūpuļsvētkos, Grebzdīt!

Vēstuļu draugs Andris Sproģis,

arī “LV” nozaru virsredaktors

4.08.92.

Sarakste man pašlaik liela, un tas ir man glābiņš no dienu tukšuma. Tāds patiesi ap mani lodā, ka pat “priecīgā dvēsele” pabrīnas. Kas notiek? Vai jau viss apnicis?

Un nupat pabeidzu stāstiņu “Trejiem Vārtiem”. Temats — par nāvi. Par 16 gadīga skuķīša vēlēšanos mirt! Stāstu tomēr nobeidzu ar cerību, nespēju tur kādu nonāvēt. Nāve taču ir tik galīga, paliek pāri “nekas.” Un jaunība nesaprot šo “Neko”.

Jā, “Meitene un puķe” radās tādā traģiskā posmā, kad narkotiku posts sāka pārņemt jaunatni. Tas bija “jauns dievs”, kuram retais spēja pretoties. Man tuvu draugu abi dēli zaudēja dzīvības un nedzīvotas dzīves “drogu” dēļ. Man toreiz gribējās briesmīgi skaļi kliegt tā, lai ausis pasaulei atveras! Un tā iznāca šī “Posta puķe” ar visai gaišu izskaņu. Varbūt ar to es ieguvu zināmu līdzsvaru un mieru? Laikam. Jo es biju izkliegusies... Taču dažiem romāns “gāja pie sirds”. Es esmu stāstniece, noveliste, ne romāniste. To reiz skaisti pasacīja prof. kritiķis Tidrovskis, par mani jaukus vārdus teikdams.

Gribu arī apgalvot, ka vai ikkatrs rakstnieks savā mūžā uzraksta tikai dažus izcilus darbus. Es pat jūtos neērti par diviem saviem romāniem (neteikšu par kuriem... hā, hā!).

Bet nekaunos ne par vienu savu stāstu grāmatu. Nedomāju arī, ka stāstu vieglāk rakstīt nekā romānu. Novelē — stāstā jābūt koncentrācijai. No tā esi brīvs, romānu rakstot. Kas tur — viena vai desmit lappuses vairāk!

Bet latviešu publika prasa romānus. Tā nav šeit. Stāsta īsā forma ļoti iecienīta. Daudz stāstnieku ir slaveni tieši ar šo izteiksmi, ne garo. “Vai ābele ziedēja?” vērtē kā psiholoģisku romānu. Es nezinu, vai romānā ir jābūt psiholoģijas sarežģījumiem. Kā man sacīja reiz tuvs draugs Knuts Lesiņš: “Uzraksti labu stāstu par galdu, un tu būsi liela rakstniece.” Ar traģiku panākt iespaidu spēj ikviens, kas prot rakstīt! Tiesa! Lielākā daļa manu stāstu ir traģiski.

Ja nu Māra Zālīte izvēlētos kādu manu novelīti “Karogam”, būtu jauki. Es nevaru neko ieteikt, jo mazāk pazīstu lasītājus dzimtenē. Tas ir — gaumi. Man ir tāds stāsts vai novele, kuru pati atzīstu par labu, bet — kā citiem? “Karogs” cīnās ar gariem rakstiem kā visi izdevumi Rīgā. Cilvēkiem mūsdienās nav pacietības (un laika?) gargabalus lasīt. Tā tas ir šeit un arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Arī es jūtu pati, ka lasīt filozofiskus atkārtojumus ir garlaicīgi.

“Ielejā sagriežas putenis” ir tēlaini uzrakstīts un varbūt ļoti labi raksturo caurmērā dzīvību un cīņu par “tikt uz augšu”.

Ko lai pati saku par saviem darbiem? Neērti arī, un es piederu tiem, kuriem rakstīšana ir izklaide un “nāk” viegli. Tādu “cīņu” es nepazīstu. Viss “rit kā filmā gara acu priekšā”. Mani kolēģi (daži) apšauba šo vieglo rakstīšanu. Var jau būt, ja es svīzdama būtu pūlējusies, rezultāti būtu dubulti? Kas zin! Dzīve ir tik raiba un arī interesanti traģiska, un komiska arī, ka temati paši “lien” virsū. Jaušu Latvijas rakstnieku “modi” — jo nesaprotamāk, jo labāk. Man ir pretīgi lasīt savārstījumus (arī daži te tā raksta dzeju). Nav jau “jākaļ” atskaņas par “gvalti”, bet ir jābūt kādai domai, redzamai ainai, jūtām. Pirmie trīs “Karoga” numuri gauži pievīla. Pat mans “simpātija” — Skujiņš ar saplosīto domu — Dieva mazdēlu pārvēršot klaunā. Nepatika. Patika nedzirdētā autora lieliski uzrakstītais gargabals (bez liela satura un jēgas). Jānis Vēveris ir daudzsološs! Prot aprakstīt bāru un dzērājus, bet arī mīlestību — glītu un neglītu (kāda tā arī ir!).

Lielā “muldēšana” literatūrā ir jau apnikusi, “muld” vēl tikai politikā...

Rakstnieki (šejienes) bariem dodas uz Latviju. Pat mana “auguma” kā Elza Ķezbere un Andrejs Eglītis. Ar pēdējo mēs pirmie raudādami “sagaidījām” krievu tankus veļamies pāri Daugavai... Tā bija smaga diena. Mēs turējām viens otra roku, un asaras lija. Tad — šķīrāmies. Andrejs Eglītis ir mūsu dzejas Pravietis. Nenoliedzami liels! Kā Virza.

Ilgi svārstījos, vai neriskēt ar braucienu uz Latviju — vēl redzēt Rīgas krastu un baznīcu smailes. Bet — ārsts nobiedēja, ka nekur jau netikšu ar “krēslu”. Nu tā. Jāsamierinās.

22.10.92.

Lejā, parciņā, lēni laižas dzelteni un rūsgani lapu putni. Agri! Šis ir mans mīļākais gadalaiks ar visu sentimentālo sērīgumu un ar dabas krāsu neaprakstāmo daiļumu. Jocīgi — nupat dziedājām “Ak, eglīte!”, un nu jau veikalos dzied un spēlē atkal... Diemžēl ne jau ticības, cerības dēļ, bet labas tirdzniecības (kā Latvijā saka” biznesa” dēļ). Un eglītes “izaug” veikalos un krāšņi mirdzina acis! Jā, kā dzīve gan aizskrien garām. Viss norit steigā.

Nu, par Vanagu gan es liktu savu roku ugunī. Viņš man bija kā brālis — maigs, lirisks, iecietīgs. Bet — vai mēs īsti spējam iedomāties, kā ir ar nosaldētām kāju pēdām, ar karstu dzelzi pie rīkles vispār ko apliecināt vai noliegt? Nemūžam! Es tādā situācijā droši vien sāpēs būtu piekritusi, ka “apvainotais” — ir īsts mežonis! Nē, mīļais draugs, mēs nezinām, ko darītu mocību sāpēs. Vanagu mīlēju viņa taisnās dabas dēļ, un viņš nebija “Daugavas Vēstneša” redaktora vietnieks, viņš bija pats redaktors — Ulmaņa ielikts. Es noliecu savu sirmo galvu Vanaga ciešanu priekšā.

Esmu sarakstījusies ar vairākiem Sibīrijas purvus izbridušajiem — tā ir bijusi Elle. Un Melānijas grāmatai latviešu literatūrā līdzīgas nav. Arī uzrakstīta ar apdāvinātas rakstnieces māku.

Veras Volkevičas romāns, šķiet, būs laikmeta dziļš raksturojums. Lasot ir sajūta, ka to raksta vīrietis.

Tā nu es esmu nonākusi pie grāmatām. No Latvijas Regīna Ezera, manā saprašanā, ir liela rakstniece, arī Skujiņš, Lāms.

Ja “Literatūrā un Mākslā” domā, ka dārgais papīrs jāaizņem ar šādu dzejas “brīnumu” kā “bē, bē, pī, pī utt.”, tad jānožēlo jauno dzejnieku apjukušais garīgais stāvoklis... bēdīga (liela tiesa) ir Latvijas dzeja. Un dzejnieku daudz par daudz. Es viņus nosūtītu kartupeļus stādīt un rakt. Varbūt tie ieraudzītu dabā kaut ko skaistu! Tas pats ar izdevniecībām! Būs vien vairāk jāsaplūst kopā, jāatrod viena doma, viens ceļš, jeb — Latvija pati sevi iekšēji saplosīs. Es te lasu (no draugiem) “Brīvo Latviju” (Vācijas), kas ir vislabākā, patiesākā. “Literatūrā un Mākslā” man par daudz teātra mākslas, lai gan teātris ir mana vājība. Bet lugas ir pašam jāredz! Tāpat kā grāmata ir jāizlasa, tad vēl dabonu “Jūrmalas Avīzi” (gluži laba) un “Pilsoni” (daudz mēslu un daudz rūgtuma). “Karogu” vēl nepasūtīju, jo jūsu Latvijas izdevumi arī mums ir par dārgu. Kādēļ tādas cenas dolāros vajadzētu plēst no pensionāru ne visai biezajiem makiem? Mēs (vismaz es) abonējam Toronto angļu avīzi (patiesībā žīdu) — bet tur ir daudz informācijas un bieži par jums vairāk, nekā paši zināt. Tad — “Laiks” un “Latvijas Amerikā”. Mēs krietni maksājam arī par TV kanālu lietošanu. Kur lai visu to ņem?

“Karogu” gan domāju pasūtināt, kad svētku saiņus mīļajiem būšu nosūtījusi.

Lasu, ka “Karogs” izvēlējies iespiest stāstiņu no “Sermūkšļu pagasta ļaudīm”. Ak! Vai patiesi bija jādod mana otrā grāmata ar necilajiem tematiem kā paraugs? Vai nevarēja pašķirstīt “Meklētāju”, “Saule manā logā” vai kādu citu? Par to jūtos it kā nogrūsta kādā pelēkā ieplakā, kur sperti pirmie soļi literatūrā. Vai tā vajadzēja?

Manu visvērtīgāko grāmatu “Sveicināta, mana zeme” neviens neierauga — tur ir skaistas vietas par veco Rīgu. Tā jaunatnei dotu ieskatu 50 gadus atpakaļ.

Priecājos, ka “Māsas” labi apgrozās. Tas ir mans labākais romāns, lai gan Jugāne izceļ “Vai ābele ziedēja?”. “Rudens negaiss” ir puslīdz autobiogrāfisks, kā turpinājums “Ingai”.

Bet es nekavētu laiku ar maniem romāniem. Stāstos esmu visstiprākā, un tā ir mana mīlestība.

Visi izdevēji prasa romānus, bet šeit, Kanādā, — stāstus. Ir daži pirmklasīgi stāstnieki, stāstnieces. Amerikāņu literatūrā esmu gluži tālu “izgājusi”. Tiešām augstvērtīgi rakstītāji, bez šaubām, Džeimsa Džoisa muldēšanai neviens neseko.

1.12.92.

Vispirms — Rīgā snieg. Snieg, miglo (visbiežāk!) un līst, un vētro arī Toronto, kura pēc 17 gadu nodzīvošanas “mākslas centrā” — Monreālā — liekas liela, pelēka sādža. Nu jau sāk uzlaboties un pārvērsties par ķīniešu, melno un indiešu galvaspilsētu. Te nav vairs nekā no vecās Kanādas, kādā mēs, badakāši, iebraucām.

Mani trīs skolotājas gadi ir vissekmīgākie un saistošākie manā mūžā... Viens Latvijā, divi šeit. Skolēni mani atceras un godina vēl šodien. Ir dzirdēts — es esot ideāla (hā, hā!) skolotāja.

Tiesa, es nekad nebiju dusmīga, bet humora man netrūka, ar to varēja gūt uzvaru vistrakākajā klasē.

Tā esmu izlielījusies diezgan. Mani darbi (īstie) Kanādā nesniedzās tālāk par kasieri, arī grīdas mazgātāju (naktīs), restorānu apkalpotāju. Tas apmēram mans “ampluā”.

Bet, mēs te tikām puslīdz uz kājām tikai apmēram pēc pieciem sešiem gadiem, nekad ne pēc gada... Viss, šķiet, tiek gaidīts, lai pasniedz “uz paplātes”. Un “paplāte” izrādās ir tukša — neesam te iekrājuši miljonus.

Atceros, ka mūsu ārsti (vecākie), kas tagad ir visbagātākie latviešu sabiedrībā, mazgāja slimnīcās grīdas un lika eksāmenus. Viegli? Nē! Mans pirmais vīrs — Grebzde — pārvaldīja tekoši četras valodas, mag.oec. grāds, trīs gadus ar zirdziņu vadāja pa ielām maizi.

Mana Dacīte gulēja ar smagām masalām (tā te briesmīga slimība), un es nevarēju pie viņas būt – mazgāju naktīs ārstu kabinetus. Un masalas atstāja iespaidu uz viņas smadzeņu centriem, pēkšņi (4. klasē) viņa vairs nespēja koncentrēties... Vidusskolu nebeidza. Vai mana sirds nesāp? Strādāt viņa var vieglus darbus un ir čakla un apzinīga. Tas viss. Vienīgi valodas padodas. Pārvalda trīs. Arī franču var runāt. Bet ko varētu vainot? Apstākļus! Citu neko! Tomēr — jūtos vainīga arī es!!!

Ticības Latvijas neatkarīgajai brīvībai man vairs nav! Šajos laikos līdzās milzu kaimiņam eksistēt grūti, sevišķi, ja kaimiņš jau iesēdies labākajos krēslos un jūtas “kungs”.

Latvijas pamats ir agrikultūra. Bez zemnieka tā zemīte pazudīs no kartes divdesmit gados. Un valdība to nesaprot! Kad te veikalos raugos, ko visu gan ieved no mazām valstiņām — šokolādi, konfektes, lētus, labus ievārījumus (Zviedrija, Holande un sevišķi Ungārija!). Zviedrijas brūkleņu ievārījums ir dārgs un to ātri izķer. Beļģija pārdod ļoti labu un lētu šokolādi, arī — Šveice.

Kā ar Latviju? Nav, kas izplāno, organizē visu. Vai patiesi mūsu tautai mājās trūkst gudru cilvēku? Domāju, ka ir, bet nav mācīti rīkoties patstāvīgi, tikai uz valdības rīkojuma pamata. Jā, atgriežoties pie dzejniekiem, kuriem jāiet kartupeļi stādīt un norakt — piem., tas, kas “Literatūras un Mākslas” slejās savā dzejolī saka:

“Es eju un masturbēju...

Un masturbēju atkal.

Vai: Tāda “dzeja”...

“Ve, me, te,

Pa, ma, ra...”

Dzeja? Izvirtība! Jāseko “franču erotiķiem”! Nožēlojami!

21.01.93.

Vai! Kā man patīk tā Grebzdīte, tāds ilgi lietāts vārds — draudzībā. Arī diezgan labi piederas man, gan iekšēji, gan ārēji... jā, jā, brīžiem kļūstu par Grebzdeni, kas neskan labi, bet tā tas notiek, kad noskaišos pa īstam — diezgan reti.

Mīļš paldies par “Karogu”. Ko lai saka? Šis tas jau no lentas ir jāizņem, lai nav par garu tā runāšana, bet trakums ir tas, ka daži teikumi, kas izņemti, pārvērš galīgi visu sacīto. Pavisam aplami iznāk. Piem., par “Ingu”. Šķiršanās process gan man to neiespaidoja, jo es jau G. atstāju, mīlēdama citu, bet, lai G. nesāpinātu, romānā kā Ingas vīru ieliku kāda sava kolēģa tipu. Vispār “Ingā” ir maz patiesības. Tas pats jāsaka par “Rudens negaisu”. Tur tikai šis tas ir no maniem Dzirkantiem. Manam tēvam maz bija ienaidnieku, ļoti satika ar visiem, tādēļ viņu neaizveda. Es gan droši biju sarakstā un ideālam komunistam bija mani jāglābj, jo viņš manī bija iemīlējies... Tagad viss šķiet ļauns murgs...

Un man tā drusku bija jāpārvēršas par to Grebzdeni, kad lasīju par to “Dullo veceni”, to jau sacīju smiedamās un gluži tik rupja neesmu. Bet — labi vien ir ... un — paldies! Tie mazie stāstiņi sarakstīti manos 20, un nekādas lielas problēmas pašas dzīvē vēl nebija. Tomēr lasītājiem patika stila vieglums un arī humors. Bet es jau gan būtu izvēlējusies ko citu, lai sevi stādītu priekšā Latvijas lasītājiem. Latvijas prozistiem, man nesaprotamu iemeslu dēļ, stāstīšanā patīk mīdīties uz vietas, neko nepasakot... Trūkst kāpinājuma. Trūkst pavediena, kas satur kopā... Tas ļoti traucē, it kā gribas pastumt uz priekšu, Sak', — runā! Nemīdies!

Vispārējais pasaules stāvoklis ir bēdīgs līdz nāvei... Mēs te to daudz vairāk izjūtam nekā jūs Latvijā. Varbūt tādēļ, ka tur jums ikdienas rūpes nomāc interesi par tālāko pasaules stūri. Un šie stūri aug un duras garā un miesā arī. Stāvam bezdibeņa malā... Visi! Jānāk lielai katastrofai...

Vakar noskatījos TV Amerikas jaunā prezidenta ievešanu Baltajā namā. Nezinu, kādēļ biju aizkustināta par patriotisma izpausmi tautā.

10.02.93.

Izdarījām ar Dacīti kļūdu, šo dzīvokli noīrēdamas. Tas ir daudz par “smagu” mūsu kabatai. Bet — no “trūkuma” esam tālu, jo mūsu dzīves prasības ir mazas manas nevarības dēļ un Dace mani ne brīdi neatstāj. Neizdodam ne par teātriem, ne citur un — alkoholu nelietojam, viesības nerīkojam, nesvinam.

Jā, par “Rudens negaisu”. Tur bija domāts parādīt pašu sākumu — kā pārvērtās cilvēki, ne iekārta. Tur mana mazā māsa slimnīcas skolā Jelgavā. Ko pieredzēja draugu starpā. Es L–ju atstāju, kad Jelgavu sāka “aplidot”, 1944. sākumā ar pēdējo Berlīnes vilcienu... Braucām “nekurienē” — visu pametot, es ar 8 mēn. vecu bērnu uz rokas un slimu māsu blakus. Bez vīra.

“Ragana” radās Kanādā, pēc “izbēgšanas no fermas, kurā bijām iesprukuši, kur tenors Mariss Vētra mūs izsauca... Tas bija neticami, kā mums tur to īso laiku gāja. Tā kā skopule – saimniece nebija slēgusi līgumu par mums ar valdību, varējām “izsprukt” — bailēs, novārguši, nobadināti (burtiski!) un nervozi līdz sabrukumam.

Fermā bija 25 govis, bet Dacītei “Ragana” katru rītu nomērīja vienu glāzi piena. Neticami? Jā! Mans vīrs 4 mēn. izdila kā skelets. Arī es! Par visu to, kā šī sieva vadīja šo fermu, varētu romānu uzrakstīt, bet — tā kā tas nebija raksturīgi visai Kanādai, es to nedarīju. Šī zeme taču mūs uzņēma, kad bijām “bez mājām”. Domāju, ka stāsts filmai par briesmīgu.

Tā, lapa metas pilna — ir 2 naktī, un jāiet “pasnaust”.

4.03.93.

Labsvakars šajā vētras naktī!

Tā vien šķiet, ka vētra plosa visu pasauli, sākot ar atsevišķa indivīda dvēseli

Baigi palūkoties lejā — dārziņā, kur lielās egles šūpojas kā bailēs. Tāds ir šis laiks!

Paldies par vēstuli, tā iepriecē ar jūsu optimismu, jo — sevišķi raugoties to, kas notiek naida sējumā un klausoties ziņās par Baltiju, pārņem sajūta, ka jābrien pa dziļu purva dūksti. Kur un vai ir izeja?

Ja valdība atstās L–jas zemnieku ignorētu, valsts drīz nogrims fabriku atkritumos, indēs un — badā. Pagaidām nekādu palīdzību zemnieks nesaņem!

Un te sākas mana mīlestība uz mazpulkiem. Ar tiem, kad strādāju Lauks. kamerā kā agronome, sastapos bieži — dalīju godalgas, “turēju runas” (hā, hā!). Biju, tā sakot, “Ulmaņa” ideju izpildītāja, par ko mani pirmo atbrīvoja no red. posteņa Daugavpilī.

Pašlaik L–jas pusaudžiem, šķiet, galvenais ir imitēt ASV un U.K. ģitāristu–bļāvēju grupas. Arī tas labi! Vismaz jaunie šajos “koncertos” dabon izbļaustīties! Un — skuķīši ģībt...

Grupas te aug kā sēnes. Afrikāņu mūzikai ( blues ) vismaz ir “jēga” — tā viņu vēsture skaņās. Nu tā.

Par Lietuvu. Es jau arī esmu it kā no Leišmales. Mana māmuļa dzimusi un augusi Mažeiķu ciemā un vai lielā puse šī ciema ēkas bija mana vectēva Pētera Sproģa celtas! Bija plaši pazīstams celtnieks un — diemžēl, arī alkoholu mīlēja. Trīs, četras baznīcas uz L–jas robežas ir mana vectēva celtas, uz to viņam bijis “nags”. 9 bērni apmira (ar TB) un izklīda. Māmuļa nonāca vīra maizē Torņkalna stacijā, tad — Reņģē, kur mēs 3 dzimām — meitenes vien!

Uz Lietuvu mans paps brauca ikrudeņus zirgus pirkt — kumeliņus. Un Mažeiķu mājiņas pārdeva. Punkts.

Pašlaik mūs “iepriecē” milzu spēcīga sniega vētra. Jau sestā šajā ziemā... Tādas 26 gados nebiju piedzīvojusi (Monreālā gan). Un te saka, ka visā Toronto vēsturē tādas nav bijušas. Sniega kalni gandrīz līdz 5. stāva palodzēm (hā, hā!). Te nu runā rakstnieces fantāzija vai “iztēle”.

9 nedēļas nebiju “ārā” bijusi, tās 12 sienas sāka gulties uz nerviem un TV gribēju sadauzīt — tur taču briesmas vien rāda. Vai patiesi 2000. gads cilvēcei būs liktenīgs? No atlikuma izaugs jaunas kultūras? No saknēm atkal? No lāpstas, arkla utt.?

7.04.93.

Jūsu puses “vēlēšanu drudzis” nupat ir te mūs pārņēmis un — esam tikpat apjukuši kā jūs dzimtenē. Negribas pieņemt, ka visi kandidāti ir — blēži. Melnā avs taču ir ikvienā ganāmpulkā.

Varbūt mūsējiem vispār būtu “jāstāv malā” un — jātur mute ciet? Grūti pasacīt.

L–ja tālu vēl nav brīva un — nez' vai būs.

Es savā ticībā paļaujos, ka Dievs jau zina. Brīnumi ir notikuši un — var notikt atkal. Ingrīda Vīksna nupat bija L–jā 3 dienas ar kādu lidmašīnas sab–bas grupu. Saka — viss pelēks — un tāds bezcerīgs gaiss.

Tirgus pilns ar gardumiem, tikai — naudas tautai nav. Vienmēr domāju, ka tik daudz taču ir valdība saņēmusi — kur tas paliek? Un zemniekiem stāvot nepārdota labība. Nepārdota? Un — pērk no Westiem? Ārprāts!

Tā jā. Tās tikai vecenītes domas...

14.05.93.

Mana paaudze jau skaldījās — “Tie, kas pie “Daugavas” un “tie citi”... Es biju “tā cita”. Bet mūžīgā steigā, studiju naudas grūtībās un spēlēdamās ar “pretējo” dzimumu, biju laimīga, ka nopelnīju ar saviem stāstiņiem, un brīnījos, ka vispār par to maksā, kas tik viegli nāk. Jā, rakstīšana man ir “viegla”, ja sakāmais ir ilgi iznēsāts. Nekādu “moku” nav! Dzīve taču pilna ar stāstiem un romāniem, ikkatra dzīve! Tikai kā to izstāsta.

Nupat nobeidzu Skujiņa “Sarunas ar Jāņtārpiņiem”. Biju kā transā lasīdama. Mana Rīga, citā perspektīvā, citā paaudzē. Skaisti uzrakstīta, izjusta grāmata. Atvēra man citu L–jas pasauli, to — sajukušo, maiņās, bailēs utt. Aizrakstīju Sk. pateicību.

20.05.93.

Pēdējā nedēļā, cīnoties abas ar Dacīti par dzīvokļa maiņu (šis ir tālu pa dārgu!) domājam, ka būtu gan brīnišķīgi rudens pusē (es mīlu rudeni!) sēsties lidmašīnā — uz Rīgu... parādīt Dacei viņas dzimto pilsētu — Jelgavu — vectēva māju, laukus utt.

Mans ārsts sola mani apgādāt ar vajadzīgām zālēm tādam ceļojumam (viņš ir polis). Bet — tas “krēsls” ir smags... kā uzkāpt trepes? Manas bij. Malnavas skolnieces gan piedāvā savus “beztrepju” dzīvokļus vai vasarnīcas. Un māsas dēlam Mālpilī arī godīga māja, kur nav “uz augšu” jāskatās. Viesnīcās gan esot elevatori, bet — tik naudīga diemžēl neesmu.

Tomēr kādreiz sapņi piepildās, vai ne? Mēs turpināsim abas sapņot.

Paldies par dzimš. dienas vēlējumu. Mēs tās vairs reti svinam...

21.07.93.

Šī trauksmīgā šodiena taisni brēc pēc klusuma un vientuļiem brīžiem.

Man arī nupat uzbrukusi senā gribēšana skriet (hā, hā!) uz manu sapņu būdu mežos — ar kazu un 3 vistām līdz. Dzīvot bez TV, radio un telefona! To ilgojos visu mūžu, bet — “būdu” nekad neieguvu. Esam abas ar Dačuli padevušās Dieva gribai, jo nekas nav zināms, vai izsalkusī provinces valdība noņems vai ne Daces mazo aldziņu par mani — invalīdes kopšanu. No tā arī atkarājas, vai dzīvosim vēl gadu te. Dace ir ļoti bailīga un ielīst kukaiņu un narkotiķu pilnajās lētajās mājās būtu bīstami. Te ir arī lejā mazs parciņš, kur mani nostumj pasēdēt un pačalot ar vāverēm un putniem.

Pagāja 10 satrauktas dienas. Kaimiņos ASV, Baffalo pilsētiņā, notika pasaules studentu sporta sacensības. No Rīgas ieradās mana vīra mazmeita Ilzīte. Šī latviešu jauniešu grupiņa, kas reprezentēja mūsu mazo valstiņu, bija līdz kreklam nabaga. Valdība neiedeva pat ko samaksāt nakts mītnes studentu ēkās. Nebija arī krekliņu, ko sviedros samirkušos nomainīt, kā citu valstu studentiem. Kauns! Bija uzbrucis nekad nebijis sutīgs karstums līdz 40 °C. Ilzīte zvanīja — naudas nav — ko lai dara. Izrāvu dārgos ASV dolārus no bankas, bet nespēju tās 3 st. nobraukt. Vedēja atsacījās tādā karstumā mani, vārgu, vadāt. Tā arī Ilzīti nesatiku, bet sameklēju kādu latviešu profesoru Baffalo Ūnivers. Tas paņēma visu volejkomandu savā mājā un atsūtīja arī radinieku pēc naudas Ilzītei.

29.08.93.

Tā. Arī mūsu vasariņa izkusa (burtiski) nekad neredzētā sutā, nupat bija 42 °C, kad var olu cept uz ietves! Tas izsūc spēkus. Šodien ciemojamies “Kristus Dārzā” — patika, arī Dacītei. 8. sept. turp jau pārceļamies 2 mazās mazās istabiņās. Ko gan mums vajag? Katrai sava istabiņa!

24.09.93.

Rudens jau “iesēdies” apkārtnes skaistajos kokos. Un — mēs jau 3 nedēļas esam te. Jā, tāda veco un slimo un garīgi slimo (ap 40 te!) mītne, lai cik skaista — ir skumja un nospiež.

Ir gan katrai maza pašas istabiņa, ir lielas telpas, kurās pavadīt laiku no vienas ēdiena reizes līdz nākamajai, tomēr — šī ir bēdu māja. Lielais % ir nevarīgi un “krēslos” kā es. Tomēr, ja prāts vēl ir, tad jau nav tik bēdīgi. Arī vecums šajā mītnē krietni liels — no 80–95 un pat 101. Ja ir kāda maza sanākšana — referātam vai dziesmai, filmai — 1/3 to laiku guļ savos krēslos. Interese vairs nav par itin neko. Un ir agrs rudens ar salnām. Bet par Latviju ir jāraud — līstot, auksts, nekas nav izaudzis. Ak, Dievs! Palīdzi! Un nu vēl “kaimiņu” briesmas. Rīga, un nu J. redz savu lielo kļūdu, ka toreiz nenoņēma no “skatuves” pašus sarkanākos. Domāja — demokrātija! Nekā — tie kundziņi to nemaz nespēj aptvert. Lai nu izdodas visu saglābt bez asins plūdiem! Tad jau plūdīs visur.

Nu par mums. Jādzīvo, kā var. Mums abām citas izejas nebija, jo kļūstu nevarīgāka, un Dacīte, lai kā cenšas, mani izcilāt nespēj. Te ir ārsts, terapijas, vingrošanas utt. Tikai nav labs latvisks ēdiens. Saknes nemaz nedod. No bundžām, dažreiz un viss ar mākslīgiem pielikumiem.

29.09.93.

Visi prasa stāstus, abas avīzes, “Treji Vārti”, “Daugavas Vanagi”. Sevišķi avīzes, jo lasītāji nespēj vairs sagremot to “politiku”. Par daudz!

Miervaldis Birze mani “iekaroja” ar tām 2 grāmatiņām no Cēsu mežmalas. Tāpat kā Ezera visu “asi redz un izjūt”. Tikai rūgtāk izjūt. Sāpīgāk. Gribu viņam aizrakstīt. Ļoti jauka, “nelabi” atklāta intervija. Un — apakštonī dziļš sarūgtinājums, bezcerība.

Arī mēs ļoti dzīvojam līdz Latvijas noslīkušajai vasarai. Briesmīgi ir — sēt un audzēt un — redzēt savas pūles sapūstam. Līst arī Itālijā, Francijā plūdu posts. Vai patiesi lielie Bībeles zinātāji saka pareizi — 1998. gads būs izšķirošs, vai šī civilizācija pastāvēs jeb izzudīs kā nebijusi. Kad TV redzu jauniešus “brēcam” sajūsmā, “Madonnas” izvirtību apbrīnojot — šķiet — laiks ir galā. Un L–jas jaunatnes daļa ķer un grābj, ko spēj, no tās saucamās “lielās pasaules” priekiem.

Ak jā — Birze raksta, ka baznīcās (kristīgajās) runājot tikai par grēku! Nē, nē — un nē! Baznīcās tagad daudz sludina mīlestību. Dieva mīlestību. Un, ja izprot mīlestību, tad grēkam ir jāpazūd.

Ļoti gribas uzrakstīt ziemas sezonas sākumam par Kanādas daiļslidotājiem. Sevišķi par jauno Brauningu (Browning). Tas var būt piemērs — centībai, tīrai jaunekļa dzīvei, izturībai un panākumiem. Mēs te viņu mīlam (arī jaunieši).

18.01.94.

Bija (un vēl ir) tāds smags laiks. Te mira viens pēc otra kā jau “nāves priekštelpā”. Aukstums tāds, ka zaķītim gan acis izsprāgušas, gan dupsītis aizsalis! Nu traki. Sniegs arī pienāca kaudzēm. Īsta, barga ziema. Taču labāk kā Kalifornijā zemestrīce. Mums, kā jau laukos, bieži “izsit” elektrību. Tad nu guļam zem visa, kas velkams!!! Hā!

Kopā ar slimajiem paši kļūstam slimi... Nāk depresija. Biju visu pirmo mēnesi smagā depresijā. Nu jau te ir labi draugi iemantoti. Tas bagātina pelēko dzīvīti. Cik nu vispār te prieka “nopil” no dzīves galda.

Paldies Dievam, ka Latviju šis briesmīgais aukstums nav piemeklējis. Ak, briesmas! Citādi — gandrīz vairs negribas lasīt mūsu avīzes par dzīvi “mūsu zemē”. Bēdīgi! Ko stāsta tie, kas tur padzīvojuši — liekas, ka viss ir augšpēdus. Patiesībā visa pasaule!!! Dzīve paiet tik ātri. Pat savā astoņdesmit pirmajā gadā es saku: “Dzīve ir īsa!” Gatavojos ķerties pie romāna. Iesākts ir. Sarakstos ar jaunietēm.

22.02.94.

Sveicinu ar agra rīta saulstariem! Taču sāk izskatīties, ka ziema nebūs mūžīga. Un — kāda barga ziema! Mēs te, ārā, esam apvilkušies ar apnikuma pelējumiem. Vienīgais vēl paraudzīties halles stūrītī — sak', kurš atkal nomiris? Kamēr esmu te piecus mēnešus, deviņi ir šķīrušies no mūsu “pils”. Tomēr jābrīnās, ka deviņdesmit un vairākgadīgie turpina savu nožēlojamo eksistenci. Bet zinām, ka Dievs to laiku zinās katram. Neraugoties uz ieslēgtību un iekšējiem mazajiem un lielākiem strīdiņiem, mūsu dienas paskries ātri. Te rīts, te jālien atkal “migā”. Pa nakts melnumu pavaidi, noraudi, un “dzīve rit tālāk” (the Life goes on...) Neko lielu neuzrakstu. Nu gan nobeidzu stāstiņu — jāsūta “Trejiem Vārtiem” (žurnāls), būs kāds dolārs. Un tā vienā “cīņā” — visvairāk pati ar sevi. Man stipras aizdomas, ka esam radiņi! Nu, kādēļ jums tā Lietuva ir tuva? Tur Mažeiķu miests, lūk, mana mātes tēva Sproģa celts ar visām pierobežas baznīcām. Uz Mažeiķiem mans papucītis brauca zirdziņus pirkt (kumeliņus) un iekasēt īri, jo bija “pilnvarotais” no Sproģu cilts atlikuma. Es neesmu katole, bet domāju, ka stiprā ticība Dievam palīdzējusi Lietuvai sarkano laikā, tāpat Polijai. Interesanti tas, ka trešā Baltijas valsts — Igaunija tā atšķiras no Latvijas un Lietuvas. Igauņi ir cita “zorte”.

Un paldies par “Draugu”. Kad izlasu, nolieku “kafijas” istabā, lai lasa arī citi. Vecenītes vaid vien — `vai dien', cik tās meitenes Latvijā pagrimušas — tikai zēni prātā un sekss”. Tā taču nav. Pasaule vispār kļuvusi līdz kailumam atklāta. Var patikt un var nepatikt, bet citas paaudzes nāk ar citu morāli. Šī ziema ir kā pamāte — tikai gāž un gāž. Visi klepo. Es jau deviņas nedēļas “reju” kā ar garo klepu. Tas pašlaik ļoti modē.

Krājas materiāli manam romānam “Tu un Es”. Vai uzrakstīšu, tas cits jautājums. Bet “aug” jau labu laiku. Vēl trīs jaunieši raksta. Kopā iznāk tīri labs skatījiens uz šodienas jaunajiem. Un — skats ir gaišs! Būtu man drusku ērtības ar labu galdu un rūmi. Istabiņa ļoti maza, nav īstam galdam vietas. “Lāpos” ar mazu stūrīti. Bet nu “Kristus Dārzā” ēdam labas pusdienas, jo nu ir latviete — virtuves pārzine. Viss ir garšīgs, un dabonam arī saknes redzēt. Te jau bija kā nabagmājā — pasvieda kādu pakistāņu garšas zupu un tā! Tātad nav par ko brēkt, tikai ļoti iespaido garīgi, ka esam visu dienu kopā ar garā slimajiem. Un to skaits baigā ātrumā pieaug! Nupat pēdējā istabā skaļi brēc veca māmuļa, taisni jābrīnās, ka mazais ķermenītis to spēj — kliegt stundām no vietas. Pamazām tas sāk veselos nomākt. Un mūsu istabu durvīm nav atslēgas...

Tā reiz vakarā uzmodos ar pliku vīrieti pie manas gultas. Nu, brēcu arī es! Bet viņš jau nesaprata. Reiz bija čakls ziedotājs latviešu skolām un baznīcām. Reiz. Prāts ir pazudis tajā neizpētāmajā mūžības noslēpumā. Tik skumji.

Un tā dzīves beigu posms ir ieslīdējis kā nelabā murgā. Nekas vairs neliekas normāls.

16.05.94.

Rokraksts galīgi klibo kā es pati. Un nu jābrauc uz tālu slimnīcu atklāt, kurā vietā griezīs to nervu — plaukstā vai plecā.

To darīšu nelabprāt, bet no šīs operācijas atkarīgs, vai vēl spēšu ko uzrakstīt vai ne. Nu jau dienām zīmulis “nestāv pirkstos”. Tā nu ir dzīves patiesība, ka vecums ir “zelta” vecums (Golden age). Kāda aplamība! Kā nu jūs tur vēl turaties? Jūsu avīzes ir kā “drūms stāsts” bez nobeiguma. Zemnieks mirst, un zeme ir Latvijas maize. Briesmīgi! Toties dzejnieku “armija” aug un aug, tā, lasot avīzes, liekas, ka visa jaunā paaudze dzejo.

Brīnos, cik “sports” (visādi veidi) ir nepopulārs Latvijā. Piem., slidošana (laikam par dārgu arī), basketbols, volejbols ( laikam vienīgais, kas vēl zaļo). Žēl, jo “diskotēku prieki” zaļo un zied! Vismaz Rīgā. Un jaunie puiši ļoti kāro ģitāristu miljonus! Hā! Priecājieties, ka jūsu “mazais matemātiķis” nedzejo. Būs baņķiere vai tirgošanās “specs”. Tie jau Latvijā trūkst, ar galvu. Liekas, ka ekonomisti domā ar kaklu vai pleciem, ne galvu. Arī te stipri jūt, ka ekonomika iet uz leju, bet laiž iekšā tūkstošiem bēgļu — tādus, kas savā mūžā nav redzējusi ne dušu, ne vannu.

Vecīšiem, kā mums, samazina zāles un palīdzību, lai tik mirst ātrāk, nost no kājām!

Te pašlaik sāku iedzīvoties. Astoņus mēnešus tas prasīja. Pierod arī pie bļāvieniem, citiem trokšņiem, pat paceltām dūrēm (no bezprātīgiem) utt.

Nu mūs bieži apciemo grupas un iepriecē. Gan labākas, gan vājas. Nupat bija “Valodiņa” ar Dr.Rubeni un Fogeli, un skaistu dziedāšanu. Bērni mūs atdzīvina — kā svaiga vēsma ieplūst sasmakumā.

18.07.94.

Sveiki visi, kuriem ir vasara!

Mums te tā aizvējo garām ar drausmīgu sutu un retām svaigām dienām. Un jau jūlijs pāri pusei. Vēsā gaisa ierīces te, šo “pili” ceļot, ir piemirsušās, un vecīši guļ sviedros un cīnās pēc elpas. Lielā daļa pagrabā nespēj nobraukt. Un tādi kā es — uzbrauc atpakaļ, kā jau no pagraba — sāpju pārņemti (dubultās devās). Un tā dzīvīte rit tālāk, plus bailes, ko te vēl izstrādās divdesmit atlaistās un atpakaļ paņemtās apkopējas (bez izglītības un kvalifikācijas). Bet Kanādā nevalda valdība, bet gan līnijas (arodbiedrības). Briesmīgs sajukums te, mūsu “pilī”. Gan solīts “to būdu” gaisā laist, gan “dūmot”... Un “lielo” darbistabu nenobeidza, jo meistars devās mēnesi atvaļinājumā. Tā rupji sakot — “papūt nu”! Jā, varu tikai nožēlot to dienu, kad te ievācāmies... Bet — par vēlu. Nu, tā!

Žēl jūs visu, dzīvot tādā haosā ir nervus bojājoši. Vēl tikai daži mēneši — būs atkal apkures problēmas, kuras vārgā valdībiņa nespēj atrisināt. Un alkohola briesmas esot tikpat lielas kā “sarkanās”. Dzerot pat meitenes. Briesmīgs posts! Kas būs tie, kas izaudzinās jaunu, spēcīgu latviešu paaudzi? Kur tādi ir? Jo dzer, šķiet, visi, kas spēj pudeli noturēt. Mani pārņem izbailes, kādā seklumā grimst jaunie Latvijā!

Domāju no pieredzes, ka īsstāstus, mazus pārdzīvojumus, novērojumus ir grūtāk uzrakstīt kā ko garu, kur var runāt veselas lapaspuses — bez jēgas. Tās jau tikai manas domas un, droši vien, veca cilvēka spriedums. Dzirdēju no pārbraucējiem (no Latvijas), ka laukos jaunatnes daļa atdzīvojas, kļūst darbīga un daudz nacionālāka. Prieks bija dzirdēt par dažu labu vidusskolu Latvijas provincē. Arī par veco mītnēm, kurās tik grūti neiet. Bēdīgs esot Vidzemes–Latgales robežu bērnu fiziskais stāvoklis. Nabadzība.

4.01.95.

Savu jauno romānu ar lielu nervu saspīlējumu nobeidzu, jo, 4 mēn. to rakstot, nebija man kantora, kur rakstīt. Mētājos no viena stūra uz otru, ar rakstāmmašīnu klēpī, pati krēslā. Esmu, tā sakot, sabeigusi sevi, un romāns nav mana vārda vērts. Vismaz klusums vajadzīgs rakstīšanai, bet briesmīgie bļāvieni izsita no domas pavediena. Nezinu pat, vai daru pareizi, dodama šo darbu iespiest “Laikā”.

Doma bija parādīt jauniešu augšanu, veidošanos šajā trakajā sajukumu laikmetā. Latvijas un šejienes jauniešus. Zinu, ka jaunie man tuvi, un esmu viņus daudz pētījusi un uz mana pleca vēl šodien izraudas meitenes no Latvijas.

Apdare romānam nav manā parastā kvalitātē. Nespēju koncentrēties tādos apstākļos. Bieži domāju — bēgt no šīs mītnes, bet — kur? Neesam bagātību sakrājušas, lai pirktu atkal mēbeles, traukus utt. Nu redzi, draugs, tā ir mana ikdiena. Varētu būt arī ļaunāk, betÉ

Ziemassvētkos mums te gāja “raibi”. Pēkšņi sākās miršanas. Svētku vakarā aizgāja 2 sievas mana vecuma. Divas dienas vēlāk — vēl 4. Tie gan jau gatavos vecumos — 96, 92, un vēl viens mana vecuma.

Lai gan apzināmies, ka šī ir nāves māja. Tas viss atstāja smagu iespaidu — 6 uzreiz! Varbūt tie ir vislaimīgākie, kad gars jeb dvēsele plivinājas lielā gaismā, brīvs!

Nu jā, un svētku dienās bija uguns trauksme, sadega ģenerators. Bijām tumsā, bez elevatora un ūdens!

Viss jau paiet — arī šie sīkumi un dzīve rit tālāk!

10.02.95.

Vai lai es Tev aprakstu skaisto — balto pļavu, kuru redzu tagad pa jaunās istabas logu?

Kāda liela starpība ar tumšo apkvēpušo jumtu vecajā istabā. Un tāda doma uzbāžas — ja es būtu tos 4 mēn., kad sēdēju pie romāna tapšanas, skatījusies gaismā, uzrakstītais būtu daudz saturīgāks. Kas nekaiš tagad? Pāri ceļam — ferma. Stallis un vistu kūtis. Droši vien — itāļi. Tie ir kārtīgi un čakli. Liela daļa strādātāju K/Dārzā ir itāļi.

Vakar saņēmu pirmo turpinājumu romānam. Labi, ka būs īss, nebūs tik daudz jākreņķējasÉ Brīnos, kā tik slikti spēju uzrakstītÉ

Taču — apstākļi un vecums, un sāpes un depresija. Šķiet, visa pasaule gatava lielai katastrofai. Jaunas, neredzētas slimības parādās. “Miesas ēdājs” — vīruss. 24 st. cilvēks “noēsts”. Baigi. Ar “Aids” izmirst Āfrikā miljoni. Jau bērni dzimst slimi. Dabas katastrofas cita aiz citas. Miljoniem zaudējumu. Valstis slīd finansiālās katastrofās. Arī Kanāda. Vecie — pensionāri baidās, ka noņems to pašu mazumu. Miljoni nav iekrāti. Viss, kas bija pāri mēnešu beigās, ceļoja uz mīļo zemi, neskaitāmās pakās. Nu visi tādi “patukši”, bet mīļajā zemē vēl vajadzību daudz. Visvairāk sāp sirds par zemkopja iznīcināšanu. Nezi, kur to maizi ņems pašiem! Un visu citu.

Nupat nogaršoju Vaiņodes rūpnīcas piena–krējuma bonbongas. Ļoti labas! Vēl daudz ko varētu te ievest un pārdot — kā vācieši, zviedri un citi to dara. Mēs paši — latvieši un citi arī pirktu delikatešu veikalos. Piem.: sēnes, gurķus utt.

Man nu ilgotie stāsti iznākuši. Droši vien, ka gulēs plauktos un tos nelasīs, bet — tas ir labākais, ko Irma G. devusi mūsu literatūrai. Latvijā nu izsludināts stāstu konkurss. Būs jāmēģina vēl pasteigt.

22.03.95.

Paldies par vēstuli. Tā “uzprišē” garu. Lai arī Latvijā viss kā pa “tumsu un miglu”. Lepnas dāmas, lepni restorāni — mūsu dakteris aizveda $ 20 000 operaiÉ Hā, hā! Cik zābaciņu tur būtu plikkāju bērniņiem! Opera — krievu ģenerāļiem? Vai, vai!

Tādas trakas aplamības! Arī te nevar un nevar nobeigt nenormālo ļautiņu ēdamzāli. Nav naudas! Dažreiz gribas brēkt, rakstīt patiesību (ko par šo mītni nav brīvÉ). Nu jā. Un — “dzīve rit tālāk”. Pašlaik mirst viens aiz otra. It kā “stāvam rindā”. Garā slimie jau mūsu nervus krūtīs izplucinājuši. Sacīšu — tas nav viegli. Kas man to teica? Neviens! Būtu zinājusi — ar 10 zirgiem nebūtu te atrauta! Nu jā. Izdarīts.

Par savu stāstu grāmatu priecājos. Stāstus man Dievs iedevis, lai rakstu. Zinu, tie jau “neies”, bet — viņi vismaz ir. Domāju, ka “Kalni kāpj debesīs” — nav vājāki, ne arī “Ikdiena” un “Sermūkšļi”. BetÉ Jābrīnās, ka latviešu tautā tomēr ir lasītāji. Cik nu katram tajā kabatiņā ir “grabošais” pasaules valdnieksÉ

Jūs runājat par “Laiku” (avīzi) šodien. Viņiem iet grūti. Kādēļ vecais Ilmārs Rudzītis tik ļoti pret Latvijas darbiniekiem — arī romānistiem — īsti nesaprotu. Varētu tomēr to “salicēju” izsaukt. Vismaz pareiza latv. valoda! Darbu grib. Nu tā. Mans romāns būs pāris mēnešu. Toreiz rakstīšanas apstākļi bija ļoti, ļoti grūti. (Manā dzīvē, izņemot rakstīšanu, nekas nepadodas “viegli”!) Ak tā — vīriešus gan “dabūju”, kurus gribējuÉ Hā, hā!

Nu jā.

Romānā būs vājākas vietas, kad nezināju, kurā stūrī tikšu rakstīt — pie loga. Grāmatu izdot apsolīju tam pašam Bajāram — “Signe”. Godīgs vīrs. Citi nesamaksāja ne santīma. PazudaÉ bez pēdu — kad ātri grāmatu izpārdeva. Nu ko! Pēc kara laika parādības — jeb — “brīvības pilnība”!!! Tikko noskatījāmies Zīverta pēdējo lugu. Vāja. Neticami vāja tik lielam meistaram. Aktieri bija labi.

Dienas skrien, auļo — ar visām sāpēm. PretimÉ kam? Nu jā.

28.06.95.

Esmu steigā.

Iet raibi!

Pārceļamies ar Daci uz pilsētu. Jā, uz dzīvokli. Te man nu ir par dārgu. UnÉ nervi galīgi nobeigti te ar garīgi slimajiem vienā barā. Žēl viņus ļoti, bet mums jācieš — spļāvieni, grūdieni, sitieni, lamu vārdi. Pietiek!

4.10.95.

Sports ir labs, veselīgs, bet — mani galīgi nesaista (tikai teniss). Aizvakar Monreālā nomira Dacītes tētis — kādreiz izcils Latvijas tāļlēcējs utt. 40 gadus viņš nelikās zinis par savu meitu. Labi, ka Dacītei bija brīnišķīgs patēvs — mans Nikolajs. Tēvs neatbildēja vēstules, nolika klausuli, ja piezvanīja viņam. Dzīvoja sev un otrai sievai, krāja — nevienu saini uz Latviju nenosūtīja. Zināja, cik Dace smagi strādā restorānā (vienā 11 gadus!). Zināja, ka viņai trausli kauli, celī operācija, locītavā skrūve — betÉ

Tā jā. Abas gan noraudājām, jo tomēr jūtos vainīga — es šo vīru atstājuÉ Nesapasēja nemaz.

Pielūdzām abas Dievu, lai mums visiem piedod. Tā — atkal kāds ir aizgājis.

“Kristus Dārzā” tā bija ikdienaÉ Laimīgas jūtamies klusajā namā. Ir tīrs, kluss (pat par klusu dažreiz!). Pašas ēdam, kas kāro, un guļam, kad gribam. Galvenais — nav vairs jādzird nervu slimo bļāvieni. To grūti panest. Ieteicu ikvienam dzīvot par sevi. Cik ilgi vien spēj. “Tikai pāris” pagaidām nobeidzu. Izdot Latvijā nav naudas! Arī te pašlaik iet grūtāk.

17.04.96.

Dzīvojam visam līdzi un redzam, ka Latvija nevis aug un paceļas saulei pretim, bet gan grimst iesarkanās krāsas purvā. Nav gan pasaulē pašreiz nekur spožāka saulīte, bez asarām, betÉ

É Nu japasūdzas par mani pašu. Sāku ļoti sajust savu nespēcību, sāpes māc nost, zudusi griba un varēšana rakstīt. Vēl gan pamālēju, betÉ

29.11.96.

Sāp notikumi dzimtenē — strīdi, skaudība un neizprašana. Kur gan palicis solījums “iet pastalās, ja būs brīvība”?

“Gone with the Wind”

Vējiem līdzÉ

Tik bēdīgi!

4.04.97.

Ir jānotiek lielām garīgām pārmaiņām. Izlasīju Skujiņa abas grāmatas. Ļoti saistošas un reizē dziļi tvertas. Raudāju par barikāžu mirkli. Ak, Dievs, apžēlo mūsu tautu! Mēs te lūdzam un noraudam arī.

Jūs vaicājāt par kādu “bildi”. Man jau visas “labāko laiku” ir Latvijas, un te krēslā “iesprausta” neko pēc rakstnieces gan neizskatos.

Pašlaik vecums moka ar nopietnām sirds problēmām. Cik Dievs būs vēlējis vēl šajā dzīvē — tik būšu. Esmu gatava jau sen iekāpt Viņa gaismā–.

Paraudzīšos rītā kādu bildīti — betÉ

5.04.97.

Žēl, nespēju atrast nevienu skaidru, bez ēnām bildīti. Vispār — nemīlu bildēties. Ielieku divas, bet neticu, ka tās varēs iespiest.

1944.gadā Jelgavā ar meitu Daci pirms došanās trimdā.

Rīgas pilsētas 2.ģimnāzijas pēdējā klasē 1930.gadā. Priekšplānā (sēž zemē) Irma Grebzde

1948.gada 9.jūlijā Vircburgas bēgļu nometnē Vācijā. Kopā ar Knutu Lesiņu

1985.gada maijā ar meitu Daci Katskiļu kalnos Amerikas vidienē

Foto no ģimenes albuma