Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par krimināltiesisko normu efektivitāti. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.05.1997., Nr. 116/118 https://www.vestnesis.lv/ta/id/43442

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par krimināltiesisko normu efektivitāti (turpinājums)

Vēl šajā numurā

13.05.1997., Nr. 116/118

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

problēma. viedoklis

Par krimināltiesisko normu efektivitāti

Dr.iur. Valentija Liholaja, LU Juridiskās fakultātes docente, — “Latvijas Vēstnesim”

Pieņemot likumus, valsts cenšas ar to palīdzību noteiktā veidā regulēt ekonomiskās, sociālās un politiskās attiecības. Tātad tiesisko priekšrakstu radīšanas un realizācijas pamatā tiek likti konkrēti uzdevumi (mērķi), kuru sasniegšana (sasniegšanas pakāpe) liecina par tiesību normu iedarbīgumu, rezultativitāti, faktisko realizējamību, t.i., to efektivitāti.

Katrai tiesību nozarei bez visai tiesību sistēmai kopīgajiem ir arī savi specifiskie uzdevumi (mērķi), kuriem jābūt noteiktiem maksimāli konkrēti un precīzi, jo tieši no šī apstākļa lielā mērā ir atkarīga tiesību normu, to institūtu un visas tiesību sistēmas efektivitāte.

Kādi tad ir kriminālās likumdošanas uzdevumi (mērķi)? Savulaik Latvijas Kriminālkodeksa (turpmāk LKK) 1. pantā bija deklarēts, ka kriminālās likumdošanas uzdevums ir aizsargāt pret bīstamiem apdraudējumiem sabiedrisko un valsts iekārtu, īpašumu, personu un tās tiesības, visu tiesisko kārtību. Turpat arī bija norāde, ka šā uzdevuma veikšanai kriminālā likumdošana nosaka, kādi bīstami nodarījumi ir noziedzīgi un kādi sodi piemērojami noziegumus izdarījušām personām. Ar Latvijas Republikas 1992. gada 5. februāra likumu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Kriminālkodeksā” šis pants no LKK tika izslēgts. Tāpat jaunā redakcijā tika izteikts arī LKK 7. pants, līdz ar to izslēdzot no Kriminālkodeksa to interešu uzskaitījumu, kuru apdraudējums atzīstams par noziegumu. Tādējādi likumdevējs faktiski atteicās no kriminālās likumdošanas uzdevuma (mērķa) deklarēšanas, atstājot to noskaidrošanu un apzināšanu pašu likuma lietotāju ziņā. Protams, izmantojot visus tiesību normu iztulkošanas paņēmienus, juristi var rast viņus interesējošo atbildi, taču tiesiskie priekšraksti nav adresēti tikai un ne galvenokārt viņiem. Situācija, kad plašākai sabiedrībai liegta iespēja uzzināt kriminālās likumdošanas uzdevumus (mērķus) tieši no likumdevēja izveidotā krimināllikumu kopojuma, var negatīvi ietekmēt tiesiskās apziņas veidošanās procesu, kas ir viens no pamatnosacījumiem krimināltiesisko normu efektivitātei. Jāpiezīmē, ka arī Latvijas Republikas Krimināllikuma projekts nesatur šādu norādi. Šai sakarībā gribu atbalstīt tos juristus, kuri uzskata par nepieciešamu atjaunot LKK pantus, kas nosaka gan kriminālās likumdošanas uzdevumus, gan arī pret noziedzīgiem nodarījumiem aizsargājamos objektus, kā arī iekļaut šādas normas Latvijas Republikas Krimināllikumā.

Taču atgriezīsimies pie jautājuma par kriminālās likumdošanas uzdevumiem (mērķiem). Mērķis — tā ir ieprogrammēta iespēja, bet, tā kā iespēju pārvēršana īstenībā ir ar dažādas pamatotības un attīstības pakāpi, tiesisko normu mērķus izvieto dažādā secībā un pakļautībā, iedalot tos tuvākajos (tiešajos), perspektīvajos un galamērķos. Krimināltiesisko normu sastāvā var ietilpt tikai tuvākais (tiešais) mērķis, jo tikai tā realizēšana ir nodrošināta ar nepieciešamajiem nosacījumiem un līdzekļiem konkrētā laika posmā. Perspektīvo mērķu pilnīgai īstenošanai nepieciešamo noteikumu vēl nav, bet tie jau veidojas, tāpēc šī līmeņa mērķiem galvenokārt ir audzinoša, mobilizējoša loma un tie paver attiecīgas perspektīvas tiesības realizējošiem subjektiem. Savukārt galamērķis ietver sevī vēl attālāku normu darbības plānoto rezultātu.

Jau iepriekš tika ieskicēta doma, ka mērķiem jāatspoguļo likumdevēja plānotais tiešais iedarbības rezultāts uz ar normām regulējamo ārējo vidi. Krimināltiesību darbības jomā tā vispirms ir noziedzība — specifiska sistēma, kuru veido izdarīto noziegumu kopums un kurai piemīt noteikts kvalitatīvs un strukturāls saturs un sociāli noteiktas likumsakarības. Vēršoties ar krimināltiesiskās iedarbības līdzekļiem pret personām, kuras izdarījušas noziegumus, krimināltiesības pilda savu negatīvo funkciju — atbrīvo sabiedrības dzīvi no tai svešādām (konflikta) attiecībām, kuras rada noziedzīgu nodarījumu izdarīšana. Taču tiesību nepieciešamā pazīme ir nevis piespiešana, bet gan šādas piespiešanas iespēja, un šīs tiesību preventīvās funkcijas mērķis ir cenšanās novērst nozieguma izdarīšanas faktu. Īstenojot šo mērķi, tiesību normas pilda arī sargājošo funkciju, kuras mērķis savukārt ir sargāt no bīstamiem apdraudējumiem tās vai citas ar krimināllikumu noteiktās intereses. Tas ļauj secināt, ka krimināltiesību tuvākais (tiešais) mērķis ir ģenerālā un speciālā prevencija — panākt, lai svārstīgie sabiedrības locekļi neizdara noziegumus un jau notiesātie neizdara jaunus noziegumus. Perspektīvais mērķis būtu noziedzīgu nodarījumu cēloņu un veicinošo apstākļu novēršana, bet galamērķis — noziedzības samazināšana un novēršana.

Tiesību normu efektivitāti nosaka tas, kādā mērā šīs normas atbilst dzīves objektīvajām prasībām, sabiedrības attīstības interesēm. Un, tā kā efektivitātes izmērīšana ir darbības rezultāta novērtēšana, tad šāda rezultāta iegūšanai ir pētāmas likumsakarības to cilvēku darbībā, kuri, pirmkārt, pieņem likumus, otrkārt, piemēro likumus un, treškārt, uz kuru uzvedību attiecas, iedarbojas tiesiskās normas. Taču — lai šī darbība būtu sekmīga un rezultatīva, ir nepieciešami zināmi nosacījumi.

Tiesību normu darbības efektivitāte ir atkarīga no noteiktiem objektīviem un subjektīviem apstākļiem, kas attiecināmi gan uz pašām tiesībām, gan to realizācijas sfēru, jo katra norma rodas un darbojas reālā sabiedrisko attiecību kopumā, pastāvošās sabiedrības esamības un sabiedriskās apziņas ietvaros. Tiesību normu un dažādo dzīves pušu savstarpējo attiecību raksturs tad arī konkretizē tos nosacījumus, kuri gala rezultātā nodrošina šo normu darbības efektivitāti.

Ņemot vērā tiesību normu darbības mehānisma elementus, visus to efektivitātes nosacījumus varētu iedalīt trijās grupās.

Vispirms tie būtu nosacījumi, kuri attiecināmi uz pašām normām un kuru kopumu varētu apzīmēt kā likumdošanas pilnību. Šo nosacījumu ievērošanai jānodrošina tādu tiesību normu izstrādāšana un pieņemšana, kuras būtu zinātniski pamatotas, saistītas ar likumdošanas mērķiem atbilstoši sabiedrības objektīvajai nepieciešamībai. Tātad, lai likumdošanu varētu uzskatīt par pilnīgu, vispirms nepieciešams, lai tiesiskajos priekšrakstos pareizi būtu atspoguļotas noteiktas sabiedrības attīstības pakāpes sociāli ekonomisko un politisko likumsakarību prasības, kas nosaka ne tikai tiesiskās regulēšanas efektivitāti, bet arī tās sociālo vērtību.

Ne mazāk svarīga ir tiesību specifisko likumsakarību un likumdošanas tehnikas ievērošana tiesību jaunrades procesā. Pirmām kārtām te jāmin tādas nozīmīgas prasības kā tiesisko priekšrakstu iekšējā saskaņotība, to realizācijas juridiskā garantija, stabilitāte un dinamisms, kuru ievērošana likumdošanas praksē ne vienmēr tiek nodrošināta. Piemēram var minēt atsevišķu krimināltiesisko (LKK 159. un 160. pants) un administratīvi tiesisko (LAPK 80. pants) normu, kurās ir paredzēta atbildība par nelikumīgu medīšanu un nelikumīgu zveju, nesaskaņotību, likuma realizēšanai nepieciešamo normatīvo aktu nesavlaicīgu pieņemšanu. Tā, piemēram, līdz šim brīdim nav, kaut arī saskaņā ar likumu “Par valsts noslēpumu” tas bija jāizdara līdz 1996. gada 15. decembrim, Ministru kabineta apstiprināta to ziņu uzskaitījuma, kuras būtu uzskatāmas par valsts noslēpumu, līdz ar to LKK 60. pants (spiegošana), 70. pants (valsts noslēpuma izpaušana) un 71. pants (dokumentu nozaudēšana, kuri satur valsts noslēpumu) faktiski nevar tikt piemēroti. Ar attiecīgo normatīvo bāzi nav nodrošināta arī LKK 83. panta (valūtas operāciju noteikumu pārkāpšana) un vēl dažu citu pantu praktiskā realizēšana.

Pēc 1990. gada 4. maija Latvijas Kriminālkodeksā izdarīta vesela virkne grozījumu un papildinājumu, kas visumā atzīstami par likumsakarīgiem un nepieciešamiem. Bet vai vienmēr tas ir apliecinājums tiesību normu stabilitātei un dinamismam? Ar 1995. gada 1. novembra likumu LKK sevišķās daļas 5. nodaļa tika papildināta ar 1441. pantu, kurā paredzēta kriminālatbildība par elektroenerģijas, siltumenerģijas un gāzes patvaļīgu izmantošanu. Taču analoģiska norma (pat vēl pilnīgāka) jau bija Kriminālkodeksā iepriekš un tikai likumdevējam zināmu apsvērumu dēļ ar 1992. gada 25. augusta likumu tika izslēgta.

Pēdējā laikā aktivizējusies dažādu institūciju un Saeimas deputātu darbība likumprojektu izstrādāšanas jomā. Nenoliedzot tajos skarto problēmu aktualitāti, jāsecina, ka šajā tiesību jaunrades procesā ne vienmēr tiek ievērotas likumdošanas tehnikas prasības šī jēdziena plašākā nozīmē, nemaz jau nerunājot par iepriekšēju tiesu prakses izpēti un kaut kādu iesniedzamās normas iespējamās efektivitātes prognozēšanu. Ilustrācijai — likumprojekts, savulaik publicēts “Latvijas Vēstnesī”, saskaņā ar kuru tika ierosināts LKK papildināt ar 684. pantu ar nosaukumu “Liela mēroga valsts izlaupīšanas pielīdzināšana genocīdam pret savu tautu”. Nerunājot jau par to, ka genocīda jēdziens un pazīmes noteiktas starptautiskajā līmenī un citādi nav tulkojamas, jānorāda uz to, ka pantā faktiski ietverti gan krimināltiesību vispārīgās, gan speciālās daļas jautājumi, bet nozieguma subjektu un objektīvo pusi raksturojošie vērtējuma kritēriji (augsts valsts ierēdnis, liela mēroga valsts izlaupīšana vai izpostīšana) faktiski nav izsakāmi ar reāliem rādītājiem. Un lai man piedod projekta autori, ja viņi šo rakstu lasīs, bet — diez vai kāds ir aizdomājies tiktāl, ka normas īstenošanai juristiem būs nepieciešams konstatēt cēloņsakarību starp šo “liela mēroga valsts izlaupīšanu vai izpostīšanu” un tā izsaukto “dzīves līmeņa pazemināšanos vai stagnāciju, līdz ar to zemu dzimstību un tikumu pagrimumu”, kas ir paredzēts kā šī nodarījuma sekas. Jācer, ka minētais dokuments tā arī paliks likumprojekta stadijā, taču tas nav vienīgais, kura saturs rada būtiskus iebildumus. Tā 1996. gada 5. jūnijā Latvijas Republikas Saeima jaunā redakcijā izteica LKK 161. pantu, kas paredz kriminālatbildību par koku nelikumīgu (patvaļīgu) ciršanu, un pieņēma jaunu normu — 2254. pantu — “Meža iznīcināšana vai bojāšana”.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!