Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa virsnieks Visvaldis Varnesis Klīve. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.05.1997., Nr. 113 (828) https://www.vestnesis.lv/ta/id/43350

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par izeju no krīzes. Toreiz. Tsgad...

Vēl šajā numurā

08.05.1997., Nr. 113 (828)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ar triju zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks Visvaldis Varnesis Klīve

Par sevi — pats

— Esmu dzimis Rīgā 1931. gadā un audzis sabiedriskā vidē — tēvs Ādolfs Klīve bija politiķis un ekonomists. Spilgtākās bērnības atmiņas saistās ar Rīgu un Klīvu mājām Vecumniekos. Mācījos Rūdolfa Blaumaņa pamatskolā Rīgā un Vecumnieku pamatskolā.

Tikai gadījuma pēc mums izdevās paglābties no deportācijas 1941. gada 14. jūnijā. Labi, ka pēc mūsu ģimenes neatbrauca naktī, — tad jau aizvestu, bet ieradās no rīta, kad māte bija aizgājusi uz darbu un tēvs laikam kaut kur pabēdzis. Mājās biju viens, mazgadīgs zēns, un mani nepaņēma. Tā mums laimējās palikt Latvijā. Vai gaidīt atkal jaunus draudus, kad pēc kara ienāks krievi! Un tā 1944. gada vasarā ar kuģi aizbraucām. Uzturējāmies Austrijā un Vācijā. Eslingenē 1949. gadā pabeidzu latviešu ģimnāziju. Deviņpadsmit gadu vecumā pirmais no mums devos uz Ameriku. Vēlāk uz turieni pārcēlās arī vecāki un Ņujorkā īrēju mazu dzīvoklīti. Nebija viegli jaunības gados mainīt visu dzīvi. Nokļuvu pilnīgi svešā vidē, turklāt bija jāmācās svešvalodas, lai varētu izglītoties. 1953. gadā Vitenbergas universitātē ieguvu bakalaura grādu filozofijā un vēsturē, pēc gada Kolumbijas universitātē — maģistra grādu filozofijā, 1957. gadā Ūnijas Teoloģijas seminārā — maģistra grādu teoloģijā, 1963. gadā Kolumbijas universitātē — doktora grādu filozofijā un teoloģijas studijās. Izmantoju vairākas zinātniskās stipendijas studijām Indijā un Āfrikā. Kad par maniem ieskatiem audzināšanas jautājumos bija publicēts raksts Bikanerā (Indijā) iznākošajā skolotāju žurnālā, kāds kolēģis iesaucās: “Tagad tu esi pazīstams tālās vietās!” Bikanera atrodas tuksneša vidū, un te ir maz skolotāju un skolu. Bērni ar vecākiem ir nomadi, kuru skološana Indijas Izglītības ministrijai sagādā lielas grūtības. Savā ziņā tas bijis mans skolotāja darbs, kas licis interesēties par trešās pasaules zemēm. Strādāju Vitenbergas universitātes Filozofijas departamentā, 1975. gadā tiku ievēlēts par profesoru un katedras vadītāju, kopš 1989. gada esmu šīs universitātes departamenta vadītājs.

Tagad ar ģimeni esmu atgriezies Latvijā uz pastāvīgu dzīvi. Atgūta vecāku māja Rīgā, Torņkalna ielā 15, kuru savulaik tēvs bija nopircis no baltvāciem, kad tie repatriējās uz Vāciju. Ēkā pēckara gados atradies bērnudārzs padomju virsnieku bērniem. Tad tas pamests. Bija liels remonts.Viss jau būtu labi, ja nebūtu piemeklējusi slimība. Svētdienas rītā ceļā uz dievkalpojumu Vecumniekos pārcietu insultu. Deviņas dienas pavadīju reanimācijā, tagad varu pārvietoties tikai ratiņos. Pamazām kustību spējas tomēr atjaunojas. Laimīgā kārtā neesmu zaudējis atmiņu un valodu. Blakus visu laiku dzīvesbiedre Vija un dēls Saulvedis. Ar dzīvesbiedres palīdzību varu turpināt darbu. Esmu Latvijas Universitātes profesors un Sistemātiskās teoloģijas katedras vadītājs. Lasu ievadu teoloģijā kristīgajā ētikā un pasaules reliģijā. Mana dzīve un darbs ir šeit, Latvijā. Ik ceturtdienu pie manis ierodas gan Teoloģijas fakultātes, gan citu fakultāšu studenti — ap trīsdesmit vai četrdesmit. Strādājam vienu stundu, tad pārtraukums. Padzeram kafiju, patērzējam, tad atkal stunda kopīga darba.

1995. gadā apgāds “Zinātne” ar Izglītības un zinātnes ministrijas un Sorosa fonda atbalstu laida klajā manu grāmatu “Ticības ceļos”, kuru skolotāji var izmantot kultūras vēstures un teoloģijas stundās. Nu jau salikta otra grāmata “Gudrības ceļos” — īss ievads filozofijas vēsturē. Arī to izdos “Zinātne”.

Par viņu — Katrs, kas palīdz, ir mans atbalstītājs

Ilgus gadus tiešus sakarus ar Latviju neuzturējām, jo Klīvu vārds te dzīvojošajiem varēja kļūt bīstams. Es pat nezināju savu radinieku adreses. Tēvs strādāja komitejā “Latvijas brīvībai”. Bija pieejami Brīvās Eiropas komitejas plašie materiāli. Sapratām, ka komunistu impērijas sabrukums iespējams katru dienu. Tolaik biju Amerikas Latviešu apvienības valdes loceklis, sekretārs, tad vicepriekšsēdis un priekšsēdis. Varēju dabūt sīku pārskatu par notikumiem Latvijā. Ņujorkas latviešu skolu vajadzībām sagatavoju Latvijas vēstures materiālus par 1945.—1955. gadu. Atceros, ka laikam izlasīju visu to gadu “Skolotāju Avīzi”. Lasīju arī propagandas grāmatas un izurbos cauri biedra Drīzuļa biezajiem vēstures sējumiem. Darbojoties tā laika Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārlietu un aprūpes komisijā, mums izdevās uzzināt par visām luterāņu draudzēm Latvijā. Tā tapa mana mazā grāmatiņa “Churches in Chains” (“Baznīcas ķēdēs”), kas piedzīvoja vairākus izdevumus un tulkojumus. No prāvesta Veinberga savāktajiem materiāliem uzzināju Latvijas evaņģēliski luterisko mācītāju vārdus, draudzes un to stāvokli, arī attiecības ar VDK. Mums nebija nekādu ilūziju, kāds darbs stāv priekšā, ja notiks pārmaiņas. Baznīcas kalendāru man piesūtīja arhibīskaps Jānis Matulis, no kura varēju daudz ko izlobīt. No tā arī uzzināju par teoloģijas kursu likteņiem un problēmām.

Pirmā saskare manai ģimenei ar Latviju bija sievas brauciens uz dzimteni 1989. gadā, kad viņa ar dekānu Juri Rozenvaldu un toreizējo Semināra mācību daļas vadītāju Juri Rubeni pārrunāja manas iespējas lasīt lekcijas Vēstures un filozofijas fakultātē un seminārā.

Divi notikumi 1990. gada pavasarī mani steidzināja atgriezties mājās. Pirmais bija ierosinājums piedalīties 3x3 nometnē Madlienā (šādas nometnes Latvijā tiek rīkotas ik vasaru, un tajās piedalās vairākas paaudzes no daudzām pasaules valstīm). Kopā ar Latvijas filozofu Elmāru Vēberu vajadzēja vadīt ievirzes kursu “Ētika un latvietība”. Otrs piedāvājums — palīdzēt atjaunot Teoloģijas fakultāti.

Mēs ar Viju caur Maskavu ieradāmies Rīgā 1990. gada 14. jūnijā. Lidlaukā mūs sagaidīja nedaudzi Valmieras draudzes locekļi, ar kuriem Vijai jau bija izveidojusies cieša sadarbība, un viņas attāli radinieki. Es nevienu nepazinu.

Pirmo nakti pavadījām Vijas radinieku dzīvoklī Bruņinieku ielā. Nākamajā dienā noskaidrojās, ka Jura Rubeņa slimības dēļ Teoloģijas fakultātes organizēšanas sanāksme būs 27. jūlijā. Fakultātes telpas izskatījās kā būvlaukums. Es pirmoreiz iepazinos ar šejienes baznīcas darbiniekiem.

Drīz devāmies uz Madlienu. Pirmo reizi tikos ar Latvijas laukiem. Mūs mitināja jaunā viesnīcā, kas būvēta sporta vajadzībām. Vispirms man vajadzēja iesvētīt Madlienas vidusskolas karogu, ko pasniedzu Madlienas kopsaimniecības direktoram Jūlijam Beļavniekam. Mana pirmā uzstāšanās Latvijas publikas priekšā bija referāts dzejnieka Imanta Ziedoņa vietā, jo viņš uz nometni nebija varējis ierasties. Vadīju dievkalpojumu vēsturiskajā Madlienas baznīcā.

Pēc tam Rīgā apmeklējām Latvijas Dziesmu un deju svētku lielsarīkojumu.

Par Teoloģijas fakultātes organizēšanu tika lemts 1990. gada 27. jūlijā Deglavas ielā 10. Šeit pirmo reizi redzēju mūsu vadošos teologus. Tika ievēlētas attiecīgās amatpersonas, un septembrī fakultāte varēja sākt darbu. Man bija paredzēta pilna slodze, un domāju darboties arī Vēstures un filozofijas fakultātē.

Mēs šurp braucām kā speciālisti, lai strādātu. Es mācīju to, ko šeit nemācīja. Kopš arhibīskapa Jāņa Matuļa aiziešanas mūžībā un Kārļa Gailīša ievēlēšanas par arhibīskapu neviens nemācīja sistemātisku reliģijas vēsturi, bet sakarā ar dekāna Roberta Akmentiņa slimību — arīdzan reliģisko filozofiju vai kristīgo ētiku. Pēc profesora Roberta Akmentiņa nāves Latvijas Universitātes senāts mani ievēlēja par teoloģijas profesoru (kā vienīgo kandidātu) un Teoloģijas fakultāte izraudzīja par Sistemātiskās teoloģijas katedras vadītāju.

Visu laiku esmu studentu vidū. Vismaz reizi nedēļā mūsu māja pilna ar jauniešiem. Mums ir ļoti labas attiecības ar Vecumnieku vidusskolas skolotājiem un audzēkņiem. Šās skolas dievkalpojumos baznīca pilna ar jauniešiem. Es neesmu īpaši domājis par saviem atbalstītājiem. Tomēr tā ir Vecumnieku draudze, Latvijas Zemnieku savienība un korporācija “Fraternitas Rusticana”, studenti un kolēģi, kas tik lielu atbalstu snieguši manas slimības laikā. Arī ārsti un saimnieces, kuras palīdz mājas darbos. Daudzi no viņiem sākumā bija pilnīgi sveši cilvēki, kas parādīja savu mīlestību un gādību. Esmu priecīgs, ka varu darīt savu darbu. Katrs, kas palīdz, ir mans atbalstītājs.

Ja man jau septiņpadsmit gadus nebūtu blakus dzīvesbiedre Vija, diez vai būtu tik drīz atradis sakarus ar Latviju un vai spētu izturēt grūtības, ko lēmusi slimība. Un ja kopā ar mums nebūtu dēls Saulvedis. Viņš strādā Rīgas 1. kristīgās skolas birojā, tāpat kā mēs ar Viju ir Vecumnieku draudzes loceklis un Latvijas Zemnieku savienības biedrs. Kaut gan dēlam jau kopš dzimšanas ir traucēta intelektuālā attīstība (mana pirmā sieva grūtniecības laikā tika apstarota un drīz pēc bērna piedzimšanas aizgāja aizsaulē), viņam ir labas attiecības ar Latvijas jauniešiem. Mana sieva Vija studējusi franču valodu un bibliotēku zinātnes. Viņa ordinēta par diakoni un palīdz man Vecumnieku draudzes darbā. Vija bija viena no Latvijas luterāņu sieviešu teologu apvienības dibinātājām un turpina aktīvi darboties par tās ārlietu sekretāri.

Bez pagātnes zināšanām dzīvot ir bīstami, jo, pirmkārt, mēs pietiekami nevaram izprast tagadni un tās procesus, kuros esam iesaistīti. Notikumiem un sabiedrības attīstībai ir sava izcelsme un cēloņi. Otrkārt, bez šādām zināšanām nespējam nopietni novērtēt un izprast dažādas norises ap mums. Nav tā, ka latviešu vēsturnieki un vēstures skolotāji nekā nedara, lai šo pagātnes zināšanu “deficītu” pārvarētu, tomēr dažkārt jāpabrīnās, kā mūsu skolās tiek mācīta Latvijas vēsture. Arī tam ir izskaidrojums: vēsturnieki un vēstures skolotāji vieni paši šo problēmu neatrisinās. Nekāda augstskola “neiedzīs” to, kas bijis jādara agrāk. Pašiem skolotājiem trūkst pamatīgāku zināšanu par Latvijas vēsturi. Tās izpratne un mācīšanas metodes var attīstīties tikai pamazām.

Talkā jānāk vecākiem un vecvecākiem. Vecākiem jākļūst par savu bērnu pirmajiem vēstures skolotājiem, kas palīdz viņiem veidot tiltu no pagātnes uz nākotni. Tas nav viegli, jo vecākiem un vecvecākiem pašiem ir diezgan trūcīgas vēstures zināšanas. Taču izeju var rast. Vispirms — jāpēta savas ģimenes pagātne. Pēc ilgiem klusēšanas gadiem mums jāatklāj sava izcelsme un jāreģistrē tas, kas mūsu dzimtas dzīvē noticis vismaz pēdējos piecdesmit gados. Dažkārt jaunieši nekā nezina par deportētajiem un iznīcinātajiem tuviniekiem, par saviem radiniekiem ārpus Latvijas. Nākamais solis pēc ģimenes sakņu izpētes ir tuvākās vēstures iepazīšana. Arī tā var sākties bērnībā. Mēs visādi cenšamies jauno paaudzi sagatavot dzīvei, lai tā spētu iekļauties modernā sabiedrībā. Bet pie šīs sagatavošanas pieder arī objektīvās notikumu izpratnes veidošana, savas dzimtenes un savas zemes labāka iepazīšana.

Publikāciju sagatavoja Dr. ped. Elza Gžibovska, “LV” korespondente

Foto — no Visvalža Varneša Klīves ģimenes albuma

Apbalvojumu pasniedz Valsts prezidents Guntis Ulmanis

Visvaldis Varnesis Klīve ar dzīvesbiedri Viju. Pa kreisi — Trīju Zvaigžņu ordeņa virsniece Rasma Grīsle


Ordeņa kavalieris Jānis Gustsons

Par sevi — pats

Esmu dzimis 1936.gada 28. jūnijā Valmieras apriņķa Rencēnu pagasta “Dzelzavās” kā vienīgais dēls strādnieku ģimenē.

1944. gada rudenī sāku mācīties Rencēnu pamatskolā, vēlāk Rencēnu vidusskolā, kuru pabeidzu 1954. gadā.

Pēc skolas beigšanas iestājos ugunsdzēsības dienestā un 1955. gadā sāku mācīties Ļeņingradas ugunsdzēsības tehniskajā virsnieku skolā, kuru 1958. gadā pabeidzu ar tehniķa diplomu leitnanta dienesta pakāpē.

No 1958. gada oktobra līdz 1989. gada janvārim dienēju dažādās Latvijas Iekšlietu ministrijas (galvenokārt Ugunsdzēsības pārvaldes) apakšvienībās.

No 1964. gada janvāra līdz 1976. gada novembrim dienēju Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes kriminālmeklēšanas daļā slepkavību izmeklēšanas nodaļā.

Dienesta laikā vairākkārt esmu guvis smagus ievainojumus un traumas. Apbalvots ar trim medaļām “Par drošsirdību ugunsgrēkā”.

Par ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa 1988. gada 26. augustā pēc VDK norādījuma tiku atbrīvots no dienesta Iekšlietu ministrijā.

1989. gadā iestājos tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienībā. No 1990. gada jūnija līdz 1991.gada decembrim pildīju informācijas daļas priekšnieka pienākumus jaundibinātajā Latvijas Ministru padomes Sabiedriskās drošības departamentā.

Kad sāka veidoties LR Aizsardzības spēki, 1992. gadā man atjaunoja militāro dienesta pakāpi (vienam no pirmajiem 16 virsniekiem) un iecēla par Robežsargu brigādes štāba komandpunkta priekšnieku.

Pašlaik dienu Nacionālo bruņoto spēku štābā pulkvežleitnanta dienesta pakāpē. Dienesta laikā esmu apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, personīgo ieroci un Desantnieka goda zīmi.

Esmu precējies. Ģimenē ir pieci bērni un septiņi mazbērni. Trīs vecākajiem bērniem nodibinātas savas ģimenes. Vecākais dēls Armands ir NBS štāba virsnieks kapteiņa dienesta pakāpē.

Par viņu — Lai lepni plīvo mūsu karogs!

Man svēts ir viss, kas svēts manai tautai. Šo izjūtu visdrūmākajos padomju okupācijas un īpaši staļiniskā terora gados es guvu no saviem vecākiem. Arī mūsu ģimenē bērni un mazbērni tiek mācīti mīlēt savu Dzimteni, cienīt savu tautu un turēt godā darba tikumu. Viņi aug ar mīlestību uz visu labo.

Jau agrā bērnībā es piedzīvoju kara vētras, kas brāzās pāri mūsu zemei. Dziļu iespaidu manā bērna dvēselē atstāja gan manu tēvoču stāsti par pilsoņu kara frontēs izstaigātajiem kara ceļiem Krievijā, gan vietējo ciema puišu — latviešu leģionāru un nacionālo partizānu — dramatiskie likteņi un izmisuma pilnā cīņa par Tēvzemes brīvību. Bērnībā biju aculiecinieks čekistu vardarbībai mūsu dzimtajā ciemā. Cietuši smagus zaudējumus kaujā ar nacionālajiem partizāniem, mežonīga naida pārņemtie čekisti apgānīja kritušo mirstīgās atliekas.

Viss redzētais atdzīvojās iztēlē, kad lasīju Aleksandra Grīna romānu “Dvēseļu putenis” un vācu okupācijas laikā izdoto dokumentālo grāmatu “Baigais gads”. Man ļoti patika lasīt bēniņos atrastās vecās “Atpūtas” un humora pilno Kārļa Krūmāja grāmatiņu “Vilibalda Drosmiņa piedzīvojumi” ar Rirdāna karitūrām. Man labi veicās zīmēšana un biju iemanījies itin veiksmīgi attēlot komunistu dižvīru ģīmjus. Dzirdot pieaugušo sarunas par kaut kādu brīnumainu mašīnu — Staļina kombainu, kas mūsu laukos vienlaikus gan pļaušot, gan kulšot, es ļāvu vaļu savai fantāzijai. Drīz vien tapa karikatūra, kurā biju attēlojis Staļinu ar sirpi rokā griežam labību, bet jāšus uz viņa muguras Molotovu, kas atmuguriski ar spriguli kuļ šo labību. Protams, abu apģērbs bija noskrandis, ar lieliem ielāpiem uz gurniem. Savā bērna prātā nemaz neiedomājos, ka šis “mākslas darbs” varēja mūsu ģimenei maksāt ceļu uz Sibīriju, jo karikatūra nonāca čekistu rokās un tika meklēts tās autors.

Kad paaugos, jutos pagodināts, ja tēvs ar saviem tuviem paziņām atļāva man būt klāt “Amerikas balss” radiopārraižu slepenās noklausīšanās vakaros ciema patērētāju biedrības grāmatvedības telpās, kas atradās blakus mūsu dzīvoklim.

Jau bērnībā, dzirdot nostāstus par sarkanbaltsarkano karogu uzvilkšanu kokos un telefona stabos, es fantazēju un izdomāju dažādus veidus, kā varētu karogu uzvilkt Brīvības piemineklī. Arī man Brīvības piemineklis bija kļuvis par tautas brīvības alku simbolu. Kopš esmu pieaudzis, es, iedams gar Brīvības pieminekli, vienmēr izjūtu bijību. Bet 1988. gada 26. augustā es ar ugunsdzēsēju kāpnēm tiku augšā un noliku pie Brīvības tēla kājām sarkanbaltsarkanas neļķes. Ar to es saniknoju Valsts drošības komitejas darbiniekus un pret mani tika vērstas represijas.

Ordeņa trīs zvaigznes man šķiet atstarojam tās trīs zvaigznes virs Brīvības tēla paceltajām rokām. Tās atsauc atmiņā to milzīgo garīgo pacēlumu, ko izjutu kopā ar bērniem un mazbērniem tautas manifestācijās Daugavmalā. Tās liek atcerēties saspringtās aukstās Barikāžu laika naktis. Tās liek atcerēties milzīgo entuziasmu, kad kopā ar kolēģiem no jauna veidojām Latvijas Aizsardzības spēkus.

Diemžēl tagad ikdienā nākas sadurties ar dažādām nebūšanām, cilvēku negodīgumu. Un arī cinismu. Tad bērnu un mazbērnu mīlestība man allaž sniedz jaunus garīgos spēkus. Bet tā liek arī apzināties, ka līdz īstai Latvijas brīvībai mūsu tautai vēl ejams grūts un tāls ceļš.

Publicēšanai sagatavoja Viesturs Avots, “LV” korespondents

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Apbalvošanas dienā 1995.gada 8.novembrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!