Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa kavalieris Džems Sūngailis. Ordeņa kavaliere Irma Laiva. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.05.1997., Nr. 112 https://www.vestnesis.lv/ta/id/43330

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - pie jums dodas 9. burtnīca

Vēl šajā numurā

07.05.1997., Nr. 112

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa kavalieris Džems Sūngailis

Par sevi — pats

Esmu dzimis 1916. gada 20. augustā Pēterpilī, uz kurieni mani vecāki bija evakuēti Pirmā pasaules kara laikā. Tēvs Roberts Sūngailis bija skolotājs. Arī Pēterpilī viņš strādāja bēgļu bērnu skolā. Māte Emīlija tai laikā nestrādāja. Tā paša gada beigās atgriezāmies Rīgā. Tēvs atsāka pedagoģisko darbību. No 1919. gada līdz aiziešanai pensijā 1938. gadā viņš bija Rīgas pilsētas 31. pamatskolas pārzinis. Skola atrodas Pārdaugavā Gulbju ielā 1, un tā ir arī mana pirmā skola un pirmā darba vieta. Tāpat kā citi puikas, toreiz kāpelēju pa Bišumuižas kuplajiem ozoliem, plēsu bikses un priecājos, ja kādam skolotājam gadījās saslimt un nenotika stundas. Tēvs mācīja arī matemātiku un bija labs skolotājs. Atceros bezgala svinīgo brīdi, kad tēvam tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis un skanēja dziesma “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”. Tēvs visu mūžu daudz lasīja un mācījās. Viņš aizgāja aizsaulē, kad man bija četrdesmit gadu. Māte ilgus gadus strādāja Ķemeru sēravotu iestādes sanatorijā, kur arī es kara gados kādu laiku biju personāldaļas pārzinis. Māte nomira 1970. gadā.

1930. gadā beidzu Rīgas pilsētas 31. pamatskolu un 1934. gadā — Rīgas valsts 1. ģimnāziju. Tajā pašā gadā iestājos Latvijas Universitātes Filozofijas un filoloģijas fakultātē klasiskās filoloģijas nodaļā, kurā ar lieliem pārtraukumiem studēju līdz 1946. gadam, kad beidzu šīs nodaļas pilnu kursu. Paralēli studijām strādāju par darbvedi savā pirmajā skolā, pēc tam — Rīgas slimokasē. No 1937. gada 15. oktobra līdz 1939. gada 26. aprīlim dienēju Latvijas Nacionālās armijas 4. Valmieras un 6. Rīgas kājnieku pulkā. 1938. gadā beidzu instruktoru rotas kursu, iegūstot kaprāļa dienesta pakāpi.

Vācu okupācijas laikā strādāju Rīgas pilsētas aizgādības valdes I kuratorijā, pēc tam Ķemeru sēravotu iestādē, no kurienes 1944. gada beigās kopā ar vecākiem pārcēlāmies uz pagaidu dzīvi Dundagā pie paziņām. Biju strādnieks Pāces kokzāģētavā. Rīgā atgriezāmies 1945. gada pavasarī. Neesmu dienējis ne padomju, ne arī vācu armijā.

1945. gada 1. augustā sāku strādāt Rīgas apriņķa Sociālās nodrošināšanas nodaļā, no kurienes 1947. gada 1. janvārī mani pārcēla uz Sociālās nodrošināšanas ministriju. To 1992. gadā pārdēvēja par Labklājības ministriju. Esmu strādājis dažādos amatos. Par priekšnieku mani nelika, jo nebiju vienīgās partijas biedrs, toties gandrīz 20 gadus biju Pensiju un pabalstu pārvaldes priekšnieka vietnieks. Kaut gan kā bijušais korporelis un Latvijas armijas virsnieks biju arī gatavs izvešanai un 1949.gadā nevienu vien dienu gāju uz darbu ar koferīti rokā — lai vajadzības gadījumā pie rokas būtu silta veļa un zeķu pāris.

Kopš 1994. gada esmu Labklājības ministrijas Valsts sociālās apdrošināšanas fonda galvenais speciālists pensiju jautājumos. Tādējādi sociālās apdrošināšanas sistēmā esmu nostrādājis vairāk nekā piecdesmit gadus, bet vispār mans darba stāžs pārsniedz sešdesmit gadus. Paralēli darbam ministrijā ilgus gadus esmu bijis arī sabiedriskais konsultants pensiju jautājumos. Esmu sarakstījis vairākas grāmatas pensiju jautājumos.

1947. gadā apprecējos. Meita Māra Sūngaile strādā par ārsti stomatoloģi. Sieva no pirmās laulības mirusi. Otrā sieva Vilma ir pensionāre.

1934. gadā iestājos studentu korporācijā Fraternitas Metropolitāna . Tagad esmu šīs korporācijas filistrs. Neesmu bijis nevienā politiskajā partijā.

Par viņu — “Esmu izticis bez zilās lapas”

Par savu skaisto vārdu Džems Sūngailis varot pateikties kādam angļu filozofam, kas iemantojis viņa tēva simpātijas.

— Tēvs filozofiju sāka studēt 60 gadu vecumā. Viņam jau bija augstākā pedagoģiskā izglītība. Labs darbs un laba alga. Bet filozofija bija viņa sirdslieta. Tēvs visu algu ieguldījis grāmatās. Nekādu īpašumu mūsu ģimenei nekad nav bijis. Mamma bieži rājās: “Atkal grāmatas!” Bet daža maksāja simt latus! Atceros tēvu lasām Kanta darbus. Arī “Faustu”. Viņš bija ļoti humāns cilvēks.

Mani audzināja darbīgā garā. No astoņu gadu vecuma ik vasaru tiku sūtīts uz Ezeres pagastu, kur mūsu dzimtas mājās “Tenebieļās” saimniekoja tēvamāsa Emma, bet dažus kilometrus tālāk bija brāļa Nikolaja jaunsaimniecība “Dzelmes”. Rītos līdz ar gaismu biju augšā, jo man bija uzticēta piena vešana uz pienotavu. Gāju arī ganos, darīju visu, kas laukos jādara.

Vai par vasaras darbiem tika arī maksāts, to Sūngaiļa kungs neatceras. Katrā ziņā svarīgākais tas nebija. Galvenais bija tas, ka darbs rūdīja miesu un garu, radināja pie patstāvības un atbildības. Tieši šīs Leišmalē pavadītās vasaras briedināja muskuļus, paļāvību uz saviem spēkiem. Tas bija arī pamats vēlēkajiem panākumiem sportā un sekmīgajam dienestam Latvijas armijā, tas ļāva studijas savienot ar darbu un bez nevienas “zilās lapas” strādāt nu jau vairāk nekā sešdesmit gadu.

— Pirms pāris gadiem gan biju nolēmis mest mieru. Tā kā pietiktu strādāt. Pārdevu savu “Volgu”, kas man uzticīgi bija kalpojusi turpat 40 gadu. Braucu ar to komandējumos un ņēmu arī kolēģus līdzi. Ar ģimeni esam apceļojuši visu Latviju, vairākas reizes bijuši Karpatos, Kaukāzā, arī Čehijā. Un tā par mašīnu saņēmu tūkstoš latu, noliku naudiņu bankā un cerēju, ka gadus desmit mums ar to pietiks. Bet to visu iznāca uzdāvināt Laventam.

Tomēr savā darba vietā Valsts sociālās apdrošināšanas fondā Džems Sūngailis joprojām jūtas kā zivs ūdenī. Mūsu sarunas laikā ienāk viens apmeklētājs, otrs, bieži konsultācijas tiek lūgtas pa tālruni. Un tā neizteikts paliek mans jautājums, kāpēc tad Sūngaiļa kungs tik ilgi par filologu skolojies, ja tagad visu mūžu strādā sociālās apdrošināšanas sfērā. Kā tēvam savulaik filozofija, tā arī šīs filoloģijas studijas visvairāk devušas dvēseles izdaiļošanai, redzesloka paplašināšanai. Tie paši iemesli savā laikā mudinājuši iestāties korporācijā Fraternitas Metropolitāna.

— Kad mācījos universitātē, 1. ģimnāzijas direktors Lesnieks mani aicināja uz šo studentu korporāciju, kur esot daudz interesantu cilvēku. Un tā arī bija. Varēju tikties ne vien ar filologiem, bet arī medicīnas un arhitektūras studentiem. Tagad, pēc korporācijas atjaunošanās, profesiju loks vēl vairāk paplašinājies. Kad satiku kādreizējo dienesta biedru profesoru Jāni Slaidiņu, aicināju arī viņu iestāties mūsu korporācijā. Studenti jeb kamiltoņi sanāk katru nedēļu. Mēs, filistri, pulcējamies lielākoties tikai uz komeršiem pāris reizes gadā. Tā ir ļoti laba kopības sajūta, arī iespēja apmainīties ar informāciju, būt lietas kursā par visu, kas notiek valstī.

Džems Sūngailis rūpīgi glabā gan viņam adresētās vēstules, gan sniegtās atbildes. Pērn viņš sagatavojis vairāk nekā 400 atbilžu uz visdažādākajiem jautājumiem, kas skar pensiju un pabalstu lietas. Līdzās mapēm ar šīm vēstulēm un atbildēm ir vāciņi ar laikrakstu izgriezumiem par šīm pašām problēmām. Lai būtu pilnīgs priekšstats, kas cilvēkiem vēl neskaidrs, kas sagādā vislielākās rūpes.

— Mans darbs man vienmēr sagādājis gandarījumu. Vienmēr bijusi pārliecība, ka varu cilvēkiem palīdzēt. Kad saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni, Rīgas pilī skanēja tā pati lepnā dziesma, kas manā bērnībā tika dziedāta tēva goda dienā. Un man likās, ka tēvs varbūt lepotos ar savu dēlu.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore,

Foto: no ģimenes albuma

Džems, toreiz saukts Džemulis, sestajā dzimšanas dienā;

Džems kopā ar tēvu Robertu Sūngaili, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri;

Dienesta biedri 4.Valmieras kājnieku pulkā (no kreisās) Jānis Slaidiņš un Džems Sūngailis 1938.gadā


Ordeņa kavaliere Irma Laiva

Par sevi — pati

Esmu dzimusi un visu mūžu dzīvojusi pašā Rīgas centrā, bet mana dzimtenes izjūta veidojusies bērnības vasarās Ziemeļvidzemes egļu mežos un Gaujas līčos, kur ir tēva dzimtā puse, un Zemgales plašumos, kur sakņojas māmuļas dzimta. Tie jau nebija lauki ap vecmāmiņas mājām Elejā. Tie bija dārzi. Iekopti ar mērķtiecīgu, gudru saimniekošanu. Vidzemē zeme ir liesāka, Zemgalē leknāka, bet gan tur, gan še — viss bija pilns skaistuma. Kad sākās Pirmais pasaules karš, mūsu ģimene pārcēlās dzīvot uz Zeltiņiem Ziemeļvidzemē. Braucām ar zirgu. Kad tuvojāmies vecmāmiņas mājām, mūs sagaidīja visas pagasta sievas ar kuplām buķetēm rokās. Šīs dīvainās puķes izrādījās melleņu mētras. Tik lielas, brīnumgardas ogas nekad vairs dzīvē neesmu ēdusi. Arī apkārtne bija pasakaini skaista. Visapkārt mežs ar lielu ogu, sēņu un riekstu bagātību. Tur arī pārlaidām kara vētras, līdz varējām ceļot atpakaļ uz Rīgu.

Tēvs, tāpat kā visi trīs viņa brāļi, bija krāsotājmeistars. Māte rūpējās par māju un mums, trim meitām. Vecāki dzīvoja saticīgi, sapratās. Varbūt arī mūsu dēļ. Mājas un drošības sajūta uzviļņoja ikreiz, kad tēvs ņēma rokās cītaru un visi kopā dziedājām. Visbiežāk tautasdziesmas. Sevišķi mīļas man bija tās skumjās par sērdienīti un bāra bērniem, kad sirds sāka kņudēt līdzcietībā, neizprotamās skumjās. Ģimenē man veidojās atbildības sajūta, apziņa, ka ne vienmēr var darīt tā, kā gribētos, ka jādara tā, lai visiem labi.

Lasīt iemācījos agri un lasīju visu, ko vien varēju dabūt. Biju Zeltiņu pagastskolas skolniece, kad pirmo reizi redzēju teātri. Tas bija turpat pagastnamā, kur tēvs turēja bufeti. Redzēju Blaumaņa “Pazudušo dēlu”. Man ļoti patika skats, kur Mikus tēvs bērniem stāsta Bībeles līdzību par Absalomu. Līdz sirds dziļumiem mani saviļņoja beigu skats, kad Krustiņš, bēgdams pa logu, pēdējā brīdī vēl atskatījās, it kā gribēdams atgriezties un lūgt tēvam piedošanu. Tieši šajā brīdī atskanēja liktenīgais šāviens. Tie man bijuši neaizmirstami iespaidi cauri gadu gadiem. Kad vēlāk redzēju Hariju Liepiņu Krustiņa lomā, man šķita, ka arī viņam bija tāds grēku nožēlas brīdis.

Vislielāko saviļņojumu tomēr pārdzīvoju operā. Atceros, kopā ar tēvu skatījāmies “Loengrīnu”. Teiksmainais saturs un brīnumskaistā mūzika mani aizveda citā pasaulē. Loengrīna aiziešana manā uztverē sasaucās ar Krustiņa traģisko nāvi. Plašā, aizraujošā mūzika pacēla savādos augstumos, radīja apjausmu par cilvēka dvēseles lielumu. Mūzikas ritma neatvairāmo valdzinājumu, ko agri bērnībā man bija atklājusi tēva cītaras spēle, vēlāk es sajutu dzejā, cilvēku runā, kustībā un dejā.

Kad mācījos Rīgas 3.ģimnāzijā, tur darbojās dramatiskais pulciņš Nacionālā teātra aktiera Voldemāra Švarca vadībā. Uz skatīšanos es biju veikla, taču pašai spēlēt man nebija ienācis prātā. Iznāca tā, ka pietrūka viena dalībnieka, lai arī mūsu klasē varētu darboties pulciņš. Tā mani pierunāja iestāties. Skatuviskās pārveidošanās brīnumu pirmoreiz izjutu Brenča un Žvinguļa dialogā, kur manu Brenci neviens nebija pazinis.

Kad skolu pabeidzu, bija jāizšķiras — studēt filoloģiju vai saistīt savu dzīvi ar teātri. Literatūra un valodas mani interesēja, tomēr vairāk vilināja skatuve. Māmuļa mani saprata. Tēvs labāk būtu gribējis, ka es mācītos universitātē, bet šķēršļus ceļā viņš nelika. Samierinājās. Bez vecāku atbalsta jau es nevarētu pabeigt Ernesta Feldmaņa dramatiskos kursus un sākt aktrises gaitas. Saviem vecākiem esmu ļoti pateicīga par visu. Vēlāk arī es dažkārt balstīju ģimeni.

Tuvāka man bija psiholoģiskā drāma un Nacionālais teātris ar savu dzīves patiesību. Arī Feldmaņa kursu pedagogi Alfrēds Amtmanis—Briedītis un Jānis Zariņs bija šī teātra režisori. Kad mani tūlīt pēc kursu beigšanas aicināja darbā Dailes teātris, sākumā bija pat zināma vilšanās. Manas darba gaitas sākās 1930.gadā ar nelielu lomiņu Lerha-Puškaiša stāsta “Ojārs” dramatizējumā. Pamazām sāku iejusties tajā aizrautības atmosfērā, kas valdīja Dailē. Mani valdzināja Eduarda Smiļģa spēja iedegt aktieri un ļaut viņam liesmot. Vislielāko prieku un pārdzīvojumu sagādāja piedalīšanās Raiņa lugu izrādēs. Jau pirmajā sezonā tēloju leišu meiteni Aldu lugā “Indulis un Ārija”,bet pēc kādiem pāris gadiem man uzticēja dublēt Dinu lugā “Jāzeps un viņa brāļi”. Pēc tam biju Magone “Krauklītī”, Laimdota lugā “Uguns un nakts” un Maija izrādē “Mīla stiprāka par nāvi”.

Sirdi un garu bagātināja arī Blaumaņa Kristīne, Kendels Mārtiņa Zīverta lugā “Āksts”, saskarsme ar Brigaderes tēlu pasauli un Šekspīra dramaturģiju. Atceros, kolēģes man pačukstēja, ka es “Ākstā” dabūšot Melnās Mērijas lomu. Tomēr režisors Kārlis Veics man iedalīja Kendelu. Es biju laimīga, jo šī loma šķita bagātāka, tuvāka manai būtībai. Kendels, kas patiesībā ir sieviete, apbrīno, dievina un patiesi mīl savu draugu, spēj viņa laimes vārdā atteikties no sevis, no savas mīlestības. Tā bija brīnišķīga loma!

Darbs un ģimene man devuši spēku nodzīvot tik garu mūžu. Jūtos visciešākajām saitēm saistīta gan ar māsu, kura dzīvo Austrālijā, gan ar otras māsas ģimeni, kurā jau aug mūsu kopīgi lolotā mazmazmeitiņa. Latvijas atdzimšanai esmu vienmēr ticējusi, bet to, cik dzimtene dārga, visspēcīgāk izjutu pēc ciemošanās pie māsas Adelaidē. Tolaik man lomu teātrī vairs nebija, māsa ļoti lūdza, lai paliekot dzīvot viņas ģimenē. Tur daba ir gana dāsna. Daudz kopta skaistuma. Augļu, cik sirds kāro. Bet pēc pāris mēnešiem man vairs nekas nekārojās. Koki bez pavēņa, debesis zilas līdz apnikumam. Tā nebija mana zeme! Atcerējos bērnības vasaras Elejas dārzos un Gaujas līčos, atcerējos jaunības gadu ceļojumus no Ainažiem līdz Mazirbei un Leišmalei, pastaigas vēl nesapostītās Daugavas krastos. Dzīvot es varu tikai Latvijā! Kad atkal iebridu Zemgales rasotajā pļavā un pretī vēlās smaržu vilnis, pati brīnījos — kā gan es tik ilgi varēju bez visa tā iztikt. Un gribējās uzrunāt katru pretimnācēju:”Vai tu apzinies, cik brīnumainā zemē tu dzīvo?”

Par viņu — Baltums, kam septiņas krāsas

Balta mirdzēja Irma Laiva savā 87. dzimšanas dienā, 1996.gada vasarā tiekoties ar skatītājiem Dailes teātra kamerzālē. Mirdzēja ar balto tērpu un sidrabsirmo matu vainagu, bet visvairāk — ar gaišumu, kas aktrises personību apvija kolēģu atmiņās un staroja no viņas pašas stāstījuma un Raiņa dzejas, kad viņa iejutās zemesvēzīša lomā un pacietīgi mācīja Harija Liepiņa karstgalvi Totu darīt smalku savu dvēseli.

Atskatoties 1969.gadā uz Irmas Laivas 60 mūža un 40 skatuves darba gadiem, Felicita Ertnere atzīmēja aktrises stalto augumu, skaisto ārējo trauslumu, patīkamo balss tembru, skaidro dikciju, sirds un prāta saskaņu. Irmai Laivai bija drosme, spējas un ticība mesties plašumā, ko pavēra Rainis, Šillers, Šekspīrs un citi lielie klasiķi un Eduarda Smiļģa režijas māksla. Vēl lielāku drosmi no jaunās aktrises prasīja partnerība ar Eduardu Smiļģi gan Raiņa lugās “Krauklītis” un “Jāzeps un viņa brāļi”, gan Blaumaņa “Ugunī”.

Par šo uzdrīkstēšanos un Dailes teātrī aizvadīto darba mūžu Irma Laiva stāstīja arī savā mājīgajā dzīvoklī pašā Rīgas centrā, kur aktrise dzīvo kopā ar māsas ģimeni. Redze kļuvusi ļoti vāja, bet gaita joprojām stalta un viegla, valoda raita un tēlaina.

— Vislielākais pārdzīvojums bija, kad Smiļģis man uzticēja dublēt Dinu Raiņa “Jāzepā”, kur viņš pats spēlēja galveno lomu. Dinas prāta un jūtu pasauli dziļi izjutu, taču ļoti baidījos. Šo lomu jau spēlēja Benita Ozoliņa. Man kā dublierei bija jāstrādā visai patstāvīgi. Es tomēr nejutos tik droša, lai pati veidotu tēlu. Gāju pie lielā runas mākslas meistara Jāņa Zariņa, pie kura studijā biju mācījusies. Viņš tomēr atteica. Negribot jaukties Smiļģa darbā. Es to viņam drusku nepiedevu visu mūžu, jo viņš taču labi zināja, ka Smiļģis nodarbojās ar inscenējumu, aktieriem ļaujot pašiem veidot lomu. Zariņš bija jauks, pieejams pedagogs, bet toreiz pameta mani vienu ķepurojamies. Kad biju tikusi pie savas debijas, izrādījās, ka šo izrādi nopirkusi Ebreju biedrība. Laikam mans tēlojums bija paticis, jo biedrība nopirka arī nākamo izrādi, piekodinot, lai Dinu spēlētu tā pati aktrise.

Gaišas atmiņas saistās ar visām lielajām Raiņa lugu izrādēm, kurās iznācis piedalīties. Daudz prieka sagādājusi Maija lugā “Mīla stiprāka par nāvi”, Magone “Krauklītī”. Arī pati Raiņa dzeja. Aktrisei tā šķitusi tuva tai mūzikai, ko viņa jutusi sevī skanam kopš bērnu dienām.

— Kad man uzticēja Magoni, jau biju liesma. Smiļģis to prata — iedegt aktieri un ļaut tad liesmot. Es varbūt degu vairāk nekā vajadzēja. Tagad televīzijā redzēju Līgas Liepiņas lielisko Magoni. Droši vien arī Felicita Ertnere vairāk tiecās uz šādu tēla traktējumu. Es biju citāda, man svarīgākā šķita Magones latviskā dzīvesziņa, tas, ka viņa aizstāvēja savu zemi.

Arī teātra zinātnieks Kārlis Kundziņš krāšņajā “Krauklīša” izrādē cildina Irmas Laivas tēlojumu: “Laivas Magonei, vienkāršai un sirsnīgai, piemita brīnišķīgs cildenums, dvēseles skaidrība, gara spēks. Uz mūžu iegūlās skatītāju atmiņā skaisti tērptais slaidais un lokanais meitenes stāvs, plastiskās kustības, dzidrais sirsnīgums un liriskais siltums lugas sākumā, pakāpeniski pieaugošais dramatiskais spriegums. Valdzināja tēla latviskums. Aktrise bija spējusi pacelties Raiņa dzejas dzidrajos augstumos, radīt apgarotu, spilgtu varones tēlu.”

Pēckara paaudzei Irma Laiva sevi kā Raiņa aktrisi spoži apliecināja 1947.gada “Uguns un nakts” iestudējumā. Viņas maigā, teiksmaini skaistā Laimdota bija cienīga partnere Artura Filipsona Lāčplēsim, spēja iedvesmot viņu cīņai, kvēlot mīlestībā uz savu varoni un dzimteni. Irmas Laivas važās sakaltā Laimdota modināja asociācijas ar pašu Latviju. Garā stipra un nesalauzta, viņa meta spēka un cerību dzirkstis skatītāju krūtīs.

Irmas Laivas fotoalbumi glabā daudzu spilgtu izrāžu atspulgus, sauc atmiņā garajā dzīves ceļā satiktos cilvēkus, vedina uz pārdomām:

— Kas labs, tas paliek atmiņā. Kas bijis niecīgs, neīsts, tas arī pagaist no atmiņas. Te man Ilzes Kalnāres fotogrāfija. Viņa mūsu literatūrā uzplauka kā brīnumzieds. Droša, paļāvīga, atklāta. Ar tāda pusplaukuša jaunieša jūsmu. Viņa nu rakstīja, ko juta. Īstums no viņas dvašoja. Bet mūsu labā daba jau dažkārt nāk mums par sliktu. Un te — Alfrēds Amtmanis-Briedītis. Viņš labi spēlēja, bija labs režisors. Agrā jaunībā man vislielāko pārdzīvojumu sagādāja viņa Māris “Princesē Gundegā”. Atceros visu izrādes atmosfēru, noskaņu. Brīnišķīgo mūziku. Baltābolas staltā Gundega. Un augumā nelielais Briedītis. Bet cik vilinoši viņš aicināja: “Nāc līdzi, tur brīnumi gaida!” Viņa balss skaņā, izteiksmē varēja just visu cilvēka lielumu. To nevar izstāstīt, to var tikai izjust. Māra vīrišķīgais aicinājums manī dziļi atbalsojās: “Es gan dotos līdzi!” Ai, ir jau tik daudz cilvēku, par kuriem priecāties!

Ar šiem vārdiem māksliniece aizšķir pēdējo albumu un vedina apskatīt viņas mīļākās piemiņas lietiņas un gleznas. Birutas Baumanes gleznotajā dubultportretā viņa redzama kopā ar ilggadējo kolēģi Emīliju Bērziņu. Bet šo japāņu tasīti un porcelāna miniatūru viņa no pirmās algas uzdāvinājusi mātei un tēvam.

Baltumam vajaga septiņu krāsu.

Gavilēm vajaga septiņu sāpju.

Irma Laiva savā dzīvē un mākslā ir rada šai Vizmas Belševicas baltajai naktsvijolei, kas spēj uztvert un dziedāt tālāk lakstīgalas aprauto dziesmu un pieskandēt meža tumsu. Savā laikā teātra kritiķi viņu saukuši par “traģiskā smaida mākslinieci”, bet Aleksandrs Čaks pēc “Raudupietes” izrādes, kur viņa tēloja galveno lomu, pievērsa uzmanību aktrises personības cildenajai savrupībai, dziedošajai balsij un tēlojuma dziļumam: “Dažreiz karsta un tīra sievietes dvēsele uzmet sev virsū biezu, vēsu plīvuru, un tad iekšējais kvēlums un bezgalīgais sievišķības spēks manāms tikai kādā kustībā, balss noslēpumā, skaisto acu uzdzirkstījumā un lūpu kaktu mainīgajā kustībā.”

— Jā, teātrī aizvadīti gari darba gadi. Dažbrīd ne tik viegli. Tomēr ģimene un darbs bijuši visa mana dzīve, mani spēka avoti.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore,

Foto: no aktrises albuma

Krāsotājmeistars Jāzeps Laiva ar sievu Annu un meitām Irmu (augšā) , Mildu un Alīsi. Ap 1934. gadu

“Plika kā baznīcas žurka” uzvedums Ziemeļblazmā 1930.gadā. Ollijas lomā kopā ar Ernestu Feldmani

Raiņa lugā “Krauklītis” Magones lomā kopā ar Eduarda Smiļģa tēloto Ventu 1935.gadā

Mārtiņa Zīverta lugā “Vara” Martes lomā kopā ar Ženiju Kaldovsku 1940.gadā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!