Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvija padsmitgadnieku skatījumā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.05.1997., Nr. 112 https://www.vestnesis.lv/ta/id/43329

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ordeņa kavalieris Džems Sūngailis. Ordeņa kavaliere Irma Laiva

Vēl šajā numurā

07.05.1997., Nr. 112

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs savā laikā un zemē

Latvija padsmitgadnieku skatījumā

Tieši Eiropas Padomes dibināšanas gadadienā, 5.maijā, notika skolēnu radošo darbu konkursa “Kultūra un XXI gadsimts” labāko darbu autoru apbalvošana. Konkurss iekļaujas Eiropas valstu kopīgajā projektā “Eiropa skolā”, kas norit ar Eiropas Padomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta un Eiropas Kultūras fonda atbalstu. Tā mērķis ir veicināt izpratni un cieņu pret kultūru dažādību Eiropā.

Latvijas skolēni šādā sacensībā piedalījās otro gadu. Domrakstu konkursā dažādās vecuma grupās uzvarēja Agnese Amstere, Jelgavas 1.ģimnāzija, Elīna Delikatnija, Slokas pamatskola, Raimonds Guitāns, Nīcgales pamatskola, Ieva Kalve, Rīgas Centra humanitārā ģimnāzija, Ilze Kirčenko, Rīgas valsts 1.ģimnāzija, Una Pušpūre, Suntažu vidusskola, Kārlis Sviklāns, Slokas pamatskola, un Jānis Tomsons, Cēsu pilsētas ģimnāzija.

Vizuālajā mākslā par labākajiem darbiem atzinību ieguva Romāns Bargais, Džūkstes vidusskola, Ilona Brice, Limbažu vidusskola, Daina Drozdova, Lizuma vidusskola, Laura Kazberāviča, Liepājas 1.vidusskola, Kristiāna Valda, Liepājas 1.vidusskola, un Eva Vingre, Daugavpils Saules skola.

Visi uzvarētāji saņēma Eiropas Padomes konkursa medaļas un diplomus, arī citas veltes, bet divas lielākās balvas — ceļazīmes uz Eiropas jauniešu vasaras nometni Mančestrā (Anglija) žūrija piešķīra Agnesei Amsterei un Evai Vingrei.

Tā kā uzvarētāju zīmējumi jau aizceļojuši uz izstādēm ārzemēs, tad iepazīstināšana ar tiem nenotiek. Toties Agneses Amsteres domraksts sniedz liecību, kā savu tēvu zemi citu vidū redz padsmitgadnieki, vismaz daļa to, kam 2000.gadā būs tikai 20.

Bet vispirms īsa saruna ar autori.

— Esmu Agnese Amstere, mācos Jelgavas 1.ģimnāzijas 11.klasē. Šajā konkursā piedalīties man ieteica skolotāja. Pirms tam rakstīju konkursam “Latvieši”, kur arī ieguvu balvu.

— Spriežot pēc autores stila, šķiet, ka Agnese varētu sacerēt arī dzejoļus. Vai tā ir?

— Tiešām — man patīk rakstīt dzejoļus. Publicējusi gan neko neesmu. Regulāri rakstu arī dienasgrāmatu. Domrakstā esmu izteikusi savus uzskatus, ne vecāki, ne skolotāji tos nav īpaši ievirzījuši. Es pati esmu izaugusi līdz tiem. Arī daudz lasot. Man patīk lasīt, un es nesaprotu tos, kas teic, ka grāmatas lasīt ir garlaicīgi, un nīkst pie televizora.

— Kuru rakstnieku darbi pašai šķiet vistuvākie?

— Man patīk Gētes dzeja. Ļoti patīk Aspazijas lugas, par tām pat esmu izstrādājusi referātu. Arī Rainis man ir tuvs. Mūsdienu autori? Nekad neesmu sapratusi Imantu Ziedoni, man viņa darbi liekas ļoti dīvaini. Mēs lasījām, piemēram, “Kurzemīti” — neteikšu, ka man būtu paticis — tā ļoti sveši viss. Arī “Epifānijās” ir daudz neizprotama, ļoti jāiedziļinās, lai kaut ko sāktu saprast.

— Kas padomā pēc ģimnāzijas beigšanas?

— Biju cieši nolēmusi iet uz arhitektiem. Joprojām par to domāju, eju kursos, papildus mācos zīmēšanu. Bet tagad zinu, ka man padodas arī rakstīšana, un sāku šaubīties: vai mana izvēle ir pareiza? Mamma saka, lai eju uz filologiem. Bet mani baida tas, ka negribu būt par skolotāju. Ne jau zemā atalgojuma dēļ. Man negribas būt par latviešu valodas skolotāju un pēc tam klausīties, cik jaunatne nepareizi runā — tas nav manos spēkos... Var jau gadīties, ka nestudēšu ne arhitektūru, ne filoloģiju, bet izraudzīšos vispār ko citu.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors


Mana valsts Eiropas acīm

Agnese Amstere, Jelgavas 1.ģimnāzijas 11.klases skolniece, Eiropas Padomes projekta “Eiropa skolā” domrakstu konkursa uzvarētāja

Vai vispār kāds uz pasaules redz Latviju tādu, kāda tā patiesībā ir? Man šķiet — neviens, jo mēs ieslēpjamies sevī, gribam izlikties un liekuļot. Ne jau tāpēc, lai žēlotu sevi, nē, tāpēc, lai citi neredzētu mūsu sāpes un ciešanas, to, cik ievainota ir Latvijas dvēsele.

Eiropa redz tikai to, ko vēlas redzēt, un to, ko mēs atļaujam skatīties. Patiesība ir daudz nežēlīgāka, patiesība ir skumji nožēlojama. Tā ir tāda, ka neviens nevēlas to redzēt, cilvēki novērš savas acis un cenšas nedomāt par to. Bet vai visu mūžu var slēpties no sevis?

Un es klīstu pa pasauli, ubagojot patiesību. Manas ausis dzird daudz melu, liekuļotu vārdu, manas acis redz daudz teatrālu izlikšanos, savtīgu spēļu, neīstu draudzību, bet cauri šiem biezajiem aizkariem spīd baltā, spožā, šķīstā patiesības gaisma. Es jūtu to caur savu biezo ādu, kas gadu gaitā jau uzaugusi. Bet es neesmu tik nejūtīga kā citi, es vēl elpoju. Es kūstu aiz līdzjūtības un žēluma pret savas tautas likteni. Man gribas noraut visiem šīs maskas, ko viņi uzlikuši, lai neviens neredzētu īstās sejas.

Man negribas stāvēt malā un līdzjūtīgi vērot šo teātra izrādi un vaidēt citiem līdzi. Nē, pietiek!!! Pietiek izlikties un tēlot, ka viss ir vislabākajā kārtībā, ka viss būs labi, viss nokārtosies pats no sevis.

Noplēsīsim melu un liekulības tumšo miglas plīvuru un paskatīsimies kailajai patiesībai acīs. Mēs pametam savas tēvu mājas un pamazām izmirstam. Vai tas nav skumji?

Tāpēc ir jālec trakojošajā, bangojošajā, putojošajā un vētras pārņemtajā jūrā un jāglābj vēl tas, ko var paspēt glābt — mūsu tautas identitāti!

Mana Latvija — tā vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija, kad mani tēvu tēvi līda Zemgales plašos līdumus un sēja patiesības sēklu gan auglīgajā zemē, gan savu bērnu bērnu sirdīs. Viņiem neapnika lakstīgalu dziesmas baltajās bērzu birzīs, skanīgās jauno meitu balsis Līgo vakarā, ievziedu reibums gar Daugavas krastiem, Dzintara jūras viļņu čalas un miklā mežu dvesma, kas apņēma viņus savā dūmakainajā sagšā un lika tiem saaugt ar šo zemi. Tie dzina dziļi savas saknes auglīgajā Laimas zemē un pārdzīvoja daudzus smagus gadsimtus, kad svešas tautas kalpināja viņu izmocītos ķermeņus, tie salauza viņu kaulus, novārdzināja miesu, bet ar visu sirdi un dvēseli viņi palika uzticīgi savai mātei barotājai — Latvijai, kas bija devusi tiem visu — gan maizi, gan prieku un laimi, kaut arī viņi nebija spējuši to nosargāt. Par to tie dārgi maksāja — ar saviem sviedriem svešos tīrumos, ar savām asinīm svešu tautu karos, ar savām asarām.

Bet vai kaut kas ir mainījies? Vai mēs jūtamies saimnieki savā valstī? Vai esam laimīgi? Nē!!! Bet kāpēc, jūs jautāsiet? Mēs vairs nejūtam saistību ar šo zemi, tā mums šķiet sveša, auksta, nemājīga, svešu kāju izbradāta, svešu roku izpostīta. Mēs nejūtam savas saknes šajā zemē, daudzi grib aizlidot tāpat kā gājputni rudenī, tikai viņi vairs nevēlas atgriezties, lai vītu savas ligzdas savas dzimtenes kokos.

Un tā mēs zaudējam paši sevi un atdodam latvieša vārdu svešzemniekam, kam nekas nav svēts, kas neizjūt, cik šis vārds ir šķīsts, cik tas ir vērts un kāds tajā slēpjas spēks — mūsu mazās zemes senču avotu spēks, kas izlaužas ar visu sparu pasaulē. Dodami latviešu tautību katram pretimnācējam mēs noniecinām savu senču sviedrus, mēs iespļaujam viņiem sejā. Derētu nokaunēties... Par to domājot, manī rodas tāds tukšums un kauna sajūta. Kā mēs to pieļāvām? Bet mēs taču esam tik mazi un nepasargāti no pasaules ļaunuma.

Neviens negrib un nevar mūs paglābt no melnā vanaga nagiem, kas uzglūn mums katru brīdi, gaidīdams to mirkli, kad mums paslīdēs kāja un nevarēsim vairs aizstāvēties. Katram jau rūp tikai paša āda, tas ir dabiski. Bet vai mums no tā vieglāk kļūst? Kāpēc uz pasaules valda nauda un karš? Kāpēc nevar dzīvot mierā un saticībā? Bet cilvēks ir savtīgs radījums, tam nekad nepietiek, arvien tas sniedzas pēc naudas un varas. Bet tās degradē cilvēku. Tas apjūk un nespēj vairs aptvert savu lēno pašiznīcību. Bet tas nav tas ļaunākais. Savā varas kārē tas grib iznīcināt citas tautas. Latvieši to ir izjutuši, turklāt pietiekami skaidri, lai otrreiz to vairs nevēlētos. Kāpēc Eiropa cenšas to neievērot? Mēs taču vēlamies tikai mierīgi dzīvot savā zemē.

Bet pašreizējo stāvokli nevar nosaukt par dzīvošanu. Mēs tikai eksistējam, tveram pēc elpas kā slīkonis, bet nākamajā brīdī lielāks vilnis atkal atņem mums cerību dzīvei.

Tāda sajūta, ka slīdam arvien zemāk un zemāk un drīz cilvēku pacietība būs galā, tā pārtrūks kā valgs, un vezums noslīdēs no mūsu pleciem. Bet kas būs tālāk?

Vai mēs ceram uz citu palīdzību? Piemēram, Eiropas? Mēs jau parādām tikai to, no kā paši nekaunamies — zemo inflācijas līmeni, šķietamo dzīves līmeņa uzlabojumu, šķietamo ekonomikas uzplaukumu, daudzo veikalu greznās vitrīnas? Bet kas ir aiz visa tā? Aiz tā ir daudzu latviešu nelaimīgais liktenis, asaras un ciešanas. Cilvēki, kas sāk runāt par savām nelaimēm, tiek uzskatīti par muļķiem un čīkstuļiem, bet tiem, kas cīnās sakostiem zobiem, iesit vēl arī pa otru vaigu.

Pašlaik Latvija ir kā kuģis, kurš vairs netiek vadīts pēc kursa, katrs tā stūri cenšas pagriezt uz savas bagātības pusi, būtībā nevienam nerūp Latvija kā tāda — tauta un zeme — visus interesē tikai tas, ko es no tā iegūšu, cik daudz naudas par to saņemšu. Atzīt jau neviens to negrib, un daudziem tas vēl joprojām nav zināms.

Vai viss ir tik bezcerīgi?

Un es apsēžos dzelteno pieneņu pļavā, visapkārt viss ir tik dzeltens, it kā pati saule būtu nokāpusi no debesīm, lai savus matus izklātu pār Latvijas plašajām ārēm. Un es saprotu, ka viss nav tik bezcerīgi, kā šķiet. Kamēr pie debesjuma mirdzēs maigais saules vaigs, es būšu laimīga savā zemē.

Es noplūcu pieneņziedu un ieskatos tajā. Tas atspoguļo vienu no Latvijas bagātībām — dabu. Šeit tā vēl ir saglabājusi savu neskarto mežonību. Es mīlu pastaigas mežā vai gar jūras krastu. Tieši pie dabas var apzināties savu saistību ar šo zemi. Un neviļus rodas jautājums — vai arī citur saule tikpat maigi silda?

Es paveros apkārt — jā! Šis skaistums, šī daile! Tas ir tā vērts, lai to apdziedātu tautasdziesmās. Folklora ir vēl viena no Latvijas bagātībām. Tautasdziesma... ausīs sāk skanēt senču balsis, un visa daba dzied tām līdzi — gan cīrulis augstu debesīs, gan kamene pienenes ziedā. Un sirmais tētiņš Dieviņš iet pār rudzu lauku, svētīdams šo zemi.

Un es ielūkojos sevī un saprotu, ka arī es esmu vēl vienas Latvijas bagātības sastāvdaļa. Tā ir Latvijas jaunatne, kam būs jāattaisno uz sevi liktās cerības. Tai būs jācīnās par brīvu un neatkarīgu Latviju, jo šī cīņa vēl nav galā. Vēl svešinieks par latvieti saukties grib, vēl meli un liekulība kā baigs auts sedz patiesības gaišo vaigu, vēl latvietis neapzinās savu tautību, vēl laime nesilda mūsu sirdis, vēl cīņa nav izcīnīta, lai gan visi jau laurus pin.

Un es saprotu, ka Latvija tomēr ir bagāta, tikai to mums vajadzētu rādīt arī citiem, arī Eiropai. Labāk ir lepoties ar to, kas tev ir, nevis greznoties ar cita spalvām.

Un es pagriežos, lai dotos mājup. Es esmu nogurusi, ubagojot pasaulē patiesību. Ir brīnišķīgi atgriezties atkal mājās un sajust, cik labi ir likt kāju uz dzimtās zemes māla. Uz manas rokas uzpil karsta asara. “Atkal līst,” es nodomāju un klusi aizveru aiz sevis durvis.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!