Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Latgales zvaigzni Latvijas zvaigžņu vidū. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.04.1997., Nr. 104/105 https://www.vestnesis.lv/ta/id/43177

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Iznākusi Saeimas 1. un 2. burtnica. Top 3. burtnica par vakardienu.

Vēl šajā numurā

25.04.1997., Nr. 104/105

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

RUNAS. REFERĀTI

Prof. hab. phil. Pēteris Zeile:

Par Latgales zvaigzni Latvijas zvaigžņu vidū

Par 80. gadadienu, kopš esam pie viena pavarda

Rēzeknē ar vairākiem pasākumiem tiek atzīmēts visai Latvijai nozīmīgs vēsturisks notikums — 80. gadadiena kopš 1917. gada aprīļa (pēc jaunā stila — maija) kongresa. Tajā tika nolemts atdalīties no Vitebskas guberņas un apvienoties ar Vidzemi un Kurzemi, lai veidotu vienotu autonomu Latviju. 24. aprīlī notika atceres brīdis pie 1917. gada kongresa dalībnieku F.Trasuna, N.Rancāna un V.Rubuļa atdusas vietām Rēzeknes Miera ielas kapos. Latgales kultūrvēstures muzejā tika atklāta 1917. gada kongresam veltīta izstāde. Jēzus Sirds katedrālē notika svinīgs dievkalpojums. Rēzeknes Augstskolas zālē notika zinātniskā konference “Latgales kongress un tā vēsturiskā nozīme”.

Šeit — konferences dalībnieka prof. Pētera Zeiles ziņojums “Diskusija presē par Latgales nākotni 1917. gada kongresa priekšvakarā” (saīsināti).

Līdz šim ir samērā daudz materiālu par pašu 1917. gada Rēzeknes kongresu, bet samērā maz ziņu par tām diskusijām, pārrunām, prognozēm, kuras izskanēja krietnu laiku pirms kongresa. Ādolfs Šilde Rietumos izdotajā grāmatā “Latvijas vēsture no 1914. līdz 1940. gadam” uzsver, ka viskonsekventākie latviešu tautas saliedēšanas entuziasti nākuši no Latgales. Un tas arī saprotams, jo 300 gadus Latgales latvieši bija atrauti no saviem tautas brāļiem, ar drukas aizliegumu, nežēlīgu rusifikāciju pārdzīvoja daudz pārestību un ļaunuma. Šilde šajā sakarā īpaši min Franci Trasunu, kurš jau pašā mūsu gadsimta sākumā Baltijas laikrakstos un Latviešu biedrības ziņojumos veica šo saliedēšanas un vienotības darbu, uzskatīdams to par sava mūža galveno uzdevumu.

F.Trasuns arī bija tas, kurš neilgi pirms vēsturiskā kongresa vēl 1916. gada 3. decembrī avīzes “Līdums” pielikumā izstrādāja Latgales un pārējo Latvijas novadu sadarbības programmu. Viņš rakstīja: 1) Mēs visi — kurzemnieki, vidzemnieki un vitebskieši (latgalieši — P.Z. ) — esam viena nedalāma tauta; 2) mums ir viena un tā pati latviskā valoda, neraugoties uz daudz un dažādām izlokšņu starpībām un vietām stipri samaitātu valodu; 3) apvienošana mums tautiskā, administratīvā un kulturālā ziņā; 4) rakstu valodai ir jābūt tikai vienai, tai, kam tauta jau gadiem ilgi ir izstrādājusi un daiļojusi, neskatot uz to, ka tautas mutē pie izrunas pastāvēja un varbūt pastāvēs visas izlokšņu savādības; 5) izņemot ticības darīšanas, par kurām, lai gādā atsevišķās baznīcās un to priekšniecība, mēs, latvieši, kā katoļi, tā pareizticīgie un protestanti, varam sadarbīgi strādāt pie kopīga tautiska darba, veicinot tautas labklājību, kultūru, kuplināt valodu un zinības.”

Latgales pusē izvēršas dedzīgas diskusijas par novadu nākotni Rēzeknes kongresa priekšvakarā. Īslaicīgi iznāk vairāki preses izdevumi — “Bīdris” (1918), “Gunkurs” (1917—1918) u.c. Taču stabilākā un ilgstošākā avīze ir Kazimira Skrindas vadītā avīze “Dreva” (1908—1918), kurā tad arī izvēršas galvenā saruna par Latgales jautājumu, saistībā ar pārējo Latviju un tās nākotni. Tieši “Dreva” uztur un 1917. gadā attīsta jau 1916. gadā uzsākto ideju par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju. “Drena”, uzsākot 1917. gadu, uzsver, ka pašreiz galvenais “visas tautas vaicājums” ir visu Latvijas daļu apvienošana.” Lai Latgale apvienotajā Latvijā ieņemtu savu cienīgu vietu, lai tajā nebūtu bāreņu un pazemoto”. Gandrīz katrā numurā ir raksti par šo svarīgo jautājumu. Aktīvākie apvienošanās atbalstītāji: F.Trasuns, K.Skrinda, K. Stukmanis un citi to raksturo kā “mūsu dzīvības vai nāves jautājumu”, ka, tikai Latgalei apvienojoties ar Vidzemi un Kurzemi, var izveidoties stipra Latvija un drošību, vienotību, atbalstu guvusi Latgale. Latgales pazīstamajiem darbiniekiem pievienojas pazīstamais politiķis un vēsturnieks Ernests Blanks ar plašu apceri “Latvija vīnojas”. Galvenais E.Blanka arguments: Latgales latviešiem un Baltijas latviešiem jāapvienojas, jāsaprot, ka mēs esam viena tauta un katrai tautas daļai pašai par sevi pastāvēt ir grūti vai pat neiespējami. To aizvien vairāk apzinās arī Baltijas latvieši, kuri pagātnē bijuši visai kūtri vienības idejas atbalstītāji. Pārmet Francim Kempam, kuram tik daudz dažādu iebuldumu pret apvienošanos, kaut atsevišķiem F.Kempa argumentiem (attiecībā uz baltiešu kritiku) var piekrist. E.Blanks nepiekrīt F.Kempam par iespējamo latgaliešu izloksnes iznīcināšanu. Es kā baltietis, saka E.Blanks, varu apliecināt, ka izloksne pastāvēs kā runā, tā rakstos. Latgaliešu izloksnē skan pirmatnējās latviešu zemnieku tautas burvīgās skaņas, tajā ir ne mazums veselīgu elementu, kurus veltīgi meklēt vācu mācītāju izmocītajā latviešu literatūras valodā. Apvienošanās gaitā tiks pārvarēti aizspriedumi no abām pusēm, dzīvos gan valoda, gan tradīcijas un ieražas.

Tāpat kā F.Trasunam un citiem Latvijas novadu vienotības piekritējiem, arī E.Blankam jo nikni metas virsū F.Kemps, ignorējot domu, ka “mēs visi taču esam viena tauta”, un izvirzot pretī savu galveno argumentu: “bet mēs esam divi dialekti un divas ticības”, kas nav apvienojamas (“Dryva”,1917, Nr.6). Vēl vairāk, uzsver Kemps, mēs esam tādas divas lietas, kuras nevar ietilp vienā pašvaldībā, ne vienā skolu valdē, ne vienā literārā valodā, ne vienā tautiskās dzīves problēmā. Atšķirības tik lielas, ka tās nekādi nevarot savienot.

F.Kemps baltiešos saskata tik daudz trūkumu un sliktumu, ka, apvienojoties ar latgaliešiem, tie pēdējos galīgi samaitās un iznīcinās. Ar savu materiālismu, un “verdzības garu inteliģencē”. Baltišu kupcis un turienes žīds “apcērps latgalīšus kai vuškas”. Baltieši Krievijas Domē nekad nav iestājušies un neiestāsies par latgaliešiem. Jāgaida būs daudz gadu desmitu, kamēr baltiešu slimīgais gars būs brīvs no pagātnes sloga, jo viņi politiski, reliģiski un morāli atrodas dziļā krīzē. Pie visa tā vēl baltiešu sievietes izvirtība, ko tēlo viņu pašu rakstnieki. Tāpēc apvienoties ar baltiešiem nozīmētu līst bezizejas sprostā.”Mes naasam savīnojami, mēs esam tik leidza stotami kai div naatkareigi tautiski organismi, par kaidim mes esam vēsturiski izauguši un nūbrīduši,” saka F.Kemps. Viņš apvienošanos nosauc par Latgales kapitulāciju. Ir trīs baltu ciltis: lietuvji, latvieši un latgalieši. Un tās var priekšstatīt kā šķirtas, patstāvīgas etniskas grupas, lai cik tas paradoksāli būtu! Katra ar pretenzijām uz savu patstāvīgu tautu, tās valodu un kultūru, “uz patstoveigu sovas nokūtnes nūdrūšinošonu”.

Taču, kāda būs šī “nodrošinātā nākotne” ārpus apvienošanās ar pārējo Latviju, F.Kemps tā arī nepasaka, tāpat kā nepasaka Rēzeknes kongresā. Vai kā autonomija Krievijas sastāvā, vai kā pilnīgi patstāvīga administratīva (valstiska?) vienība. Viss paliek vienā miglā tīts. Liekas, kāds ir samainījis atmodas sākuma Kempu, prātīgo “Gaismas” redaktoru ar tagadējo. Taču šī nemitīgā stūrgalvīgā polemika ar citiem pirmās atmodas darbiniekiem ļauj izskaidrot Kempa un viņa samērā nedaudzo piekritēju spontāno uzvedību Rēzeknes kongresā.

Avīze “Dryva” dedzīgi ar plašu materiālu publikācijām apsveic Februāra revolūciju un tās pavērtās brīvības. “Lai dzeivoj tautas breiveiba, lai dzeivoj breivo, apvīnoto Latvija!” Tāds sauklis rotā divu pēcrevolūcijas numuru pirmās lappuses. Kaut arī drīz kļūst zināms, ka Krievijas pagaidu valdība ir pret Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas, tas “Dryvas” veidotājos un citos latgaliešos tikai rada spītu un apņēmību savu atdalīšanās un apvienošanās nodomu īstenot līdz uzvarošām beigām. Avīze ziņo, ka Pēterburgā pulcējusies latgaliešu sabiedrības pārstāvju sanāksme, lai apspriestu Latgales pašvaldību jautājumus un “sovā sātā byutu par saimnīkim”. Te 43 balsis nodod par F.Transuna, J.Rancāna, V.Rubuļa, J.Pabērza, V.Seiles u.c. apvienošanās projektu. Par inženiera F.Kempa un P.Līpiņa pozīciju — pilnīga autonomija, nekādu sakaru ar Baltijas latviešiem — tiek nodotas 23 balsis.

Principiāli un koncentrēti savu viedokli latviešu apvienošanās lietā izsaka avīzes redaktors Kazimirs Skrinda rakstā “Kūpā un sevim”. K.Skrinda izvirza lakonisku un ietilpīgu formulu “Na sevim, bet kūpā, lai pastævētu sevim”. “Na sevim, bet kūpā” — nozīmē, lai “pastævētu sevim”, Latgalei jāapvienojas ar Vidzemi un Kurzemi, reizē saglabājot savu valodu, ticību, pašu vēlētas pārstāvniecības institūcijas. Tas ir vienīgais saprātīgais ceļš, citas alternatīvas nav. Hronikās jau pirms 700 gadiem stāv skaidri rakstīts, ka latgalieši ir tie paši latvieši un otrādi. Visi latvieši ir viena tauta, ko svešas varas sašķēlušas. Divi izloksnes (dialekti) un ticības nav nekāds šķērslis mūsu vienotībai. Tikai visas kādreizējās ciltis, viedojot saliedētu tautu, iegūs arī pasaules acīs nopietnu svaru! – tā K.Skrinda. Iedrošinādams skeptiķus un šaubīgos, K.Skrinda saka savus sakramentālos vārdus: “Mes raksteisim un drukæsim avīzes, gromotas sovā latgalīšu volūdā, mes dzydosim un lyugsimēs bazneicæs, školās, mæjæs un vysur sovā latgalīšu volūdā, mes saimnīkosim Latgolā poši. (..) Mums, latgalīšim, sova volūda meila. Tāpēc jūs lītosim na teirumā, ustabā, dorzā, vīn, bet vysur — arī pogostūs, školās, bīdreibos...” K.Skrindas domas dedzīgi atbalsta V.Seile, uzsverot, ka ASV, kur tik dažādas tautības un ticības, var pastāvēt spēcīga valsts. Kāpēc lai tas nevarētu notikt mazajā Latvijā?

Kādā citā vietā K.Skrinda saka: “Vysas īstædes un pasækumus Latgolā mes vadeisim poši un tautīšus nu citim apgobolim tolkā aicynosim tikai tod, kod pošim pītryuks vajadzeigūs ļaužu!”

Šī doma palika par vadošo un galveno arī 1917.gada Rēzeknes kongresā, par kuru plaši raksta “Dryva”. Avīze kongresu raksturo kā lielu darbu un svētkus, kuros piedalās visi redzamākie Latgales pirmās atmodas darbinieki un pārstāvji no visiem iedzīvotāju sociālajiem slāņiem un tautībām. 232 delegātu un viņu pavadītāju svinīgs gājiens ar karogiem un transparentiem pa Rēzeknes ielām. Pulcēšanās zaļumiem un ziediem rotātajā kinoteātrī “Diāna”. Iedvesmīgiem, pārliecības pilniem vārdiem kongresu atklāj organizācijas komitejas priekšsēdētājs Francis Trasuns. Apsveikumi no poļu, ebreju u.c. tautību, kā arī karavīru pārstāvjiem, no J.Zālīša un Z.A.Meierovicu, V.Seiles runa, balstīta stingros, loģiskos nopamatojumos par apvienošanās nepieciešamību. Priestera, prof. Jazepa Rancāna izvērsts referāts. Pamatīgi argumenti. Visur jūt nozīmīgā brīža vēsturiskumu.

Kongresa darbu nespēj izjaukt F.Kempa vadītās grupas (pēc avīzes ziņām – 39 cilvēki) nostāšanās opozīcijā, kongresa atstāšana un nekārtību radīšana uz ielām, musinot iedzīvotājus pret kongresu. Avīze šīs opozīcijas rīcību raksturo kā galēji nekulturālu (viņa piekritēji, galenokārt krieviski kliegdami un lādēdamies, atstājuši zāli). “Dryva” gan nerunā par cēloņiem, kas Kempam licis tā rīkoties. M.Bukšs vēlāk grāmatās “Francis Kemps — ceineitojs par tautas tīseibom” (1969) un “Latgaļu atmūda” (1976) tiecas atklāt šos cēloņus. F.Kemps iebilst pret mutvārdu vienošanos ar Baltijas latviešiem (kurus kongresā pārstāv J.Zālītis un Z.A.Meierovics) un iestājas par rakstisku līgumu. Viņš ir arī par to, lai Latgalei piesaistītu arī Drisas apriņķi, novadus Osvejas virzienā, kur ir daudz slavizētu latgaliešu. Un trešais, varbūt būtiskākais iegansts, izteikts vārdos: “Par zemākiem mēs palikt negribēsim. Tikai kā līdzīgs ar līdzīgu. Vai pavisam nē!” Kemps vispirms ir par Latgales autonomijas iegūšanu tieši no Krievijas, savu pašvaldību izveidi un tikai pēc tam apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi. Viņš tātad ir pret to, ka Latgales pašvaldība nav meklējama un gūstama autonomā Latvijā, bet Krievijā.

Tiesa, arī M.Bukša teiktajā ir ne mazums apstrīdama. Viņš Rēzeknes pirmo kongresu raksturo kā garīdzniecības virziena (ar F.Trasunu priekšgalā) gribas izteicēju. It kā galvenais mērķis bijis nostiprināt baznīckungu varu Latgalē, izveidot savu latvisku bīskapiju.

Jāņem vērā, ka garīdzniecības talantīgākā un izglītotākā daļa šajā laikā pauda ne tikai savas specifiskās intereses, bet pārstāvēja tautas vairākuma gribu. Vienīgais profesors, kas piedalījās kongresā un referēja, bija garīdzniecības pārstāvis J.Rancāns. Neapšaubāmi arī, ka viens no visgaišākajiem prātiem bija Francis Trasuns. Ievēlētajā Zemes padomē no 60 cilvēkiem 36 bija Latgales latvieši, bet 24 — cittautieši. Tajā tika ievēlēti tādi garīdznieki kā F.Trasuns, J.Rancāns, J.Velkme, P.Apšinieks, taču lielākā daļa tās pārstāvju bija laicīgie pirmās atmodas darbinieki V.Rubulis, V.Seile, F.Obšteins, E.Kozlovskis, F.Greivuļs, J.Pabērzs, J.Kindzulis, J.Rubulis, D.Rubulis, D.Logins, E.Krustāns, kā arī mazākumtautību pārstāvji.

Otrkārt, kongresā pieņemtais 2.pants bija tā formulēts, ka tas varēja apmierināt ne tikai tā pieņēmējus, bet arī daļu no opozīcijas. Tas skan šādi: “Mēs, Latgolas latvīši, apsavin—domi ar Kurzemes un Vidzemes latvīšim, paturēsim sovu pašvaldeibu, pylnu pašnūteikšanas tīseibu volūdas, ticeibas, baznicas, školu un saimestibas, kai arī zemes vaicæjumā, baznicas darišonās, pīvinojœ pi Latgolas arī Kurzemes un Vidzemes katoļius.”

Balstoties uz augšminēto, 1917.gada 30.jūlijā visu Latvijas apgabalu pārstāvju kongresā Rīgā tika pieņemts lēmums, kura 3.panta saturs ir: “Latgalei kā Latvijas īpatnējai sastāvdaļai piešķirama patstāvība vietējās pašvaldībās, valodas, skolu un baznīcas lietās.”

Jāpiebilst, ka Latvijas Republikas laikā F.Trasuns un F.Kemps kā Saeimas deputāti plecu pie pleca cīnījās par Latgales tiesībām. Pagātnes domstarpības bija pārvarētas. Tāpat savā monogrāfijā “Latgales likteņi” (1938) F.Kemps mierīgi un izlīdzināti runā par Latgales kongresu un tā lēmumiem.

“Dryva” ziņojumā par Rēzeknes maija kongresu vēl atzīmē, ka tajā izlemti vairāki citi jautājumi — par latviešu bīskapijas nodibināšanu, par skolotāju latgaliešu sagatavošanu, par triju Latgales apriņķu atdalīšanās kārtību no Vitebskas guberņas un vēl daži citi.

Kongress noslēdzies ar pacilātā noskaņā dziedāto latvju tautas lūgšanu “Dievs, svētī Latviju!” un “Marseljezu”.

Drīz pēc Februāra revolūcijas (ar 14.numuru aprīlī) “Dryvas” redakcija no Pēterpils pārceļas uz Rēzekni. Rezultātā parādās daudz jaunu materiālu no visām Latgales malām, daudziem pagastiem. Tajos jūtama pašvaldību sarosīšanās un kultūras dzīves sporādiskā iekustēšanās. Ipaši aktīvi norit gatavošanās pārejai uz latvisku izglītību. Kā izcils notikums tiek atzīmēta Latgales skolotāju konference 15. un 16.aprīlī, kurā detalizēti iztirzāti Latgales skolas nākotnes jautājumi. Nav aizmirsta arī Pēterpils latgaliešu dzīve. Kongress ceļ tautas pašapziņu, rosina uz radošu, konstruktīvu darbību.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!