Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa kavaliere Ērika Ferda

Pirms sešdesmit gadiem, 1937. gada 19. aprīlī, jaunā aktrise Ērika Ferda sāka savas skatuves gaitas

Par sevi — pati

“Kad aizsākās mans ceļš uz teātri? Vai agrā bērnībā, kad, mūziku dzirdot, vienmēr dejoju? Kā, to nevaru pateikt, zinu tikai, ka mūzika mani paņēma “līdz kaulam”, tā caurstrāvoja visu ķermeni, izraisīja gan vijīgas, gan asas kustības, straujus palēcienus, lēnu šūpošanos un liekšanos. Mammīte stāstīja, ka es, ciemos uzaicināta padejot, rādījusi lielajiem “Mirstošo gulbi”: pacēlusies uz pirkstgaliem, plivinājusi rokas un griezusies riņķī, līdz notupusi uz viena celīša, otru kājiņu izstiepjot uz priekšu, un ar rokām tēlojusi, kā gulbja spārni paceļas un sakļaujas, līdz beidzot tikai viens spārns spēj pasniegties uz augšu, — laikam kaut kur biju šo slaveno deju redzējusi.

Kad gāju pamatskolas pirmajā klasē, pirmo reizi biju uz skatuves: mans krusttēvs Roberts Brīvmanis bija aktieris Liepājas teātrī, un es biju viņa “partnere” Hauptmaņa “Nogrimušajā zvanā” — mazs zēniņš baltā krekliņā. Tad vēl krusttēva iestudētajā amatieru izrādē arī biju zēns: kādā epizodē man rokās bija vijole, un es saviem vecākiem teicu: “Putns, tiklīdz ataug spārni, dodas plašajā pasaulē.” (..)

Es mācījos Rīgas pilsētas 4.ģimnāzijā, kas trīsdesmitajos gados atradās Gaiziņa ielā. Joprojām, ejot garām šai ēkai, ikreiz atceros: tur mums bija pirmā klase, tur pēdējā, tur augšā lielā zāle, kur notika sarīkojumi un kur priekšnesumos es un mana draudzene Zentiņa dejojām. Valšus, raksturdejas, arī man tik mīļo mazurku. (..) Enerģijas bija tik daudz, ka tās dejošanai pietika arī tad, kad sāku strādāt, pelnīt pati sev maizi, tā atvieglinot mammītes gaitas. Likās pats par sevi saprotams, ka ir darbs, kas jādara, lai eksistētu , un ir darbs, bez kura nevar dzīvot . Strādāju notāra Graudiņa kantorī par vekseļu pārrakstītāju, vēlāk par mašīnrakstītāju. Darbu līdz trijiem pēcpusdienā izjutu kā nepieciešamību, lai iegūtu līdzekļus tam otram, ko nemaz neizjutu kā darbu, bet gan kā pašu dzīvi. Dzīve man sākās ar to brīdi, kad ierados uz nodarbībām baleta skolā.

Man bijuši labi deju skolotāji. Pati pirmā bija itāliete madame Balbo, deviņu vai desmit gadu vecumā sāku mācīties viņas studijā, kas atradās Mārstaļu ielas Reiterna namā. Stundās viņa runāja ar mums divu valodu sajaukumā — atceros, kā viņa mācīja mūs atvērt ceļus pietupienā:”Koļeņi offen!” (Ceļus vaļā!) Un ar nūjiņu viegli uzsita pa ceļiem. Sekoja mācības pie slavenās Aleksandras Fjodorovas, Harija Plūča, Helēnas Tangijevas — Birznieces.(..) Harija Plūča stundas palikušas atmiņā kā stingrs formas treniņš. Tangijevas dotās variācijas turpretim bija ļoti dejiskas, gleznainas, kustības sakļāvās ar mūziku un it kā pašas no sevis veidojās un raisījās. Jāteic gan, ka trīsdesmito gadu balets vēl bija ļoti tehnisks — tikai ļoti nosacīta pantomīma pauda tēla izjūtas. Man ar to bija par maz, es vēlējos emocionāli, ar domu attaisnot kustības, gribēju ar deju vairāk pateikt. Tātad mans lēmums iestāties dramatiskajos kursos gluži no gaisa vis neradās...

Tas gan notika pēkšņi — teātra izrādes ietekmē. Biju noskatījusies Dailes teātrī Ivandes Kaijas romāna “Iedzimtais grēks” inscenējumu ar Irmu Laivu galvenajā lomā. Jutos tik saviļņota, tik pacilāta, tik laimīga, ka likās — es nevis eju pa ielu, bet lidoju. Cik brīnišķīgi ir būt aktrisei, izraisīt cilvēkos tādus pārdzīvojumus, pacelt viņus tik augstu! Un manī bija tikai viena vēlēšanās — kaut arī es to spētu!”

Tālab pēc Latvijas Nacionālās operas baletskolas Ērika Ferda turpināja mācības Ernesta Feldmaņa dramatiskajos kursos.

“Pēc kursu beigšanas 1936. gada rudenī mēs, jaunpieņemtie, līdz ar citiem statistiem sēžam Dailes teātra lielajā zālē un drebošu sirdi gaidām, pie kura apstāsies Eduarda Smiļģa pirksts, izvēloties dalībniekus jaunā uzveduma ansambļa skatiem:”Jūs nāciet augšā... arī jūs... jūs nē... nāciet...” Pirksts norāda arī uz mani, un kas notiek? Es lūdzu Eduardam Smiļģim atļauju nākt strādāt nevis tūlīt, bet drusku vēlāk, jo es gribētu vēl kādu mēnesi nokalpot kantorī, lai iznāktu naudiņa ziemas mētelītim, — ansambļa skatu dalībniekam par vakaru maksāja ļoti maz, bet notāra kantorī es jau biju uzdienējusi līdz 60 latiem mēnesī. Smiļģis tā vērīgi paskatījās manī ar savām brūnajām acīm: ”Ak tā?” Šo to vēl pajautāja un atļāva man nākt vēlāk. Un tas “vēlāk” vilkās kādus trīs mēnešus. Pa dienu strādāju, bet ik vakaru sēdēju teātra koridorā uz baltā sola, kam visi iet garām, un vaicāju izrāžu vadītājam, vai mani neaicina piedalīties kādā izrādē. Un par atbildi katrreiz saņēmu sāpinošu “nē”. Bet es nelikos mierā, katru dienu tomēr gāju un sēdēju, tā ka viss toreizējais teātra kolektīvs mani pazina. Līdz beidzot “izsēdēju”, sagaidīju — izrādē “Zaļā pļava” bija saslimusi kāda dejotāja, un mani norīkoja viņu aizstāt. Izrāde jau bija sākusies, kad es lielajā foajē vēl mācījos deju. Neuzskatu šo vakaru par savu aktrises gaitu sākumu, taču Smiļģis laikam manā veikumā bija pamanījis kaut ko nozīmīgu, jo pēc tam tiku iesaistīta J.Grota dziesmuspēles “Puškins” uzvedumā. Dejas šai izrādei iestudēja mans baletskolas pedagogs Eižens Leščevskis. Sākas mēģinājums, tavernas ainā tiek uzstādīta temperamentīga, strauja čigānu deja, un Leščevskis sauc: “Ērika, nāciet no tā stūra uz šejieni ar chene !” Es, protams, zinu, kas ir chene — šis virpuļojošais, nepārtrauktais solis, šis perpetum mobile, es nāku ar to pa taisni šurp un uzreiz izdaru, kā Leščevskis grib! Aktieri noskatās: jā, tā ir skola! Pirmizrāde ir 1937. gada 19. aprīlī, un ar šo dienu es sāku skaitīt savus darba gadus Dailes teātrī .”

Kopš tā vakara aizritējuši sešdesmit gadi. Un tikai pēdējos pāris gadus Ērikas Ferdas vairs nav teātrī.

“Kad pārskaitu savas lomas, to sanāk daudz — pāri par simt trīsdesmit. Bet nāca tās lēnām, pamazām. Ne reizi vien esmu stāvējusi koridorā pie dēļa, kur mēdza izkārt jauniestudējamās lugas lomu dalījuma sarakstu, ar vilšanās rūgtumu sirdī un domājusi: “Un atkal man nav lomas...” Jā, nebija lielās lomas, bet bija cits darbs, vai arī bija maza lomiņa un līdztekus tas otrs — kustību konsultanta darbs, mana otrā skatuves profesija. Apstiprinājās komponistes Paulas Līcītes “pareģojums”, ka manī visu mūžu sadzīvos divi talanti, lai gan man šodien gribas domāt, ka patiesībā bija viens — skatuves talants, kas meklēja izpausmi divos virzienos — caur vārdu un caur deju. Jo mērķis bija viens — radīt tēlu. (..) Kad Smiļģis uzticēja man kaujas skatu veidošanu “Spartakā”, viņš, iespējams, bija ņēmis vērā Felicitas Ertneres ieteikumu: kā pieredzējusi speciāliste viņa varēja manī saskatīt tādas dotības. Kad 1946. gadā tiku uzaicināta par skatuves kustības un dejas pedagogu Dailes teātra otrajā studijā, viņš mani bija jau pārbaudījis. Lai nu kā, turpmāk viņš mūsu sadarbības “Spartaka” variantu pārvērta par tradīciju: visos viņa lielajos inscenējumos man bija maza loma un atbildīgs kustību konsultanta uzdevums, kurā ietilpa, protams, arī deju iestudēšana. Arī tad, kad izrādes programmiņā biju nosaukta lepnā vārdā — režisora asistente, viņš mani nereti ielika “tautā”, lai es ne tikai mēģinājumos, bet arī izrādēs visu laiku būtu klāt, turpinātu asistēt. (..)

Mana skatuves kustības un dejas pedagoga biogrāfija ir gara un raiba. Sāku Dailes teātra otrajā studijā 1946.gadā. 1948. gadā mani aicināja par pasniedzēju konservatorijā.(..) Iznāca strādāt arī Operā — desmit operu iestudējumos mani aicināja par kustību konsultanti. Patiesībā tā bija kustību režija, jo strādāju gan ar kori, gan ar solistiem. Opernieki ļoti atsaucīgi uzņēma manus priekšlikumus, un kopīgā darbā mēs pārliecinājāmies, ka arī uz Operas skatuves radīšanas procesa atslēga ir organiska formula — doma, kustība, vārds. (..)

Skatītājs varētu tagad uzdot man parasto jautājumu:”Kura ir jūsu mīļākā loma?” Es savukārt gribētu zināt, kura no manis atveidotajām lomām skatītājam ir vismīļākā. Var gadīties, ka mums ir vienāda gaume. Var arī būt, ka mans skatītājs par to nemaz nav domājis, nav bijusi tāda vajadzība, un, kamēr viņš domā, es pastāstīšu par lomu, kas man sniegusi visvairāk prieka. Vienīgi prieku.

Tā bija Šura izrādē “Sendienās”. Šajā Fjodora Gladkova lugas iestudējumā man gan bija iedalīta Natašas loma, bet es gribēju spēlēt Šuru Azarovu, meiteni, kas pārģērbjas par vīrieti, lai varētu doties karā. Tā tik bija loma! Un es nolēmu sagatavot šo lomu saviem spēkiem vien. Lugu iestudēja Aleksandrs Leimanis, viņš ar aktieriem strādāja ļoti interesanti, pēc Staņislavska sistēmas, ko, Krievijā uzturoties, bija labi iepazinis. (..) Es šo lomu nevis mācījos, bet, kā aktieri mēdz sacīt, iznēsāju sevī. (..) Viss šis laiks man pagāja kā svētki. Neviens nezināja, ka es patstāvīgi gatavoju Šuras lomu, un tikai pēdējos ģenerālmēģinājumos es sāku staigāt mūsu režisoram pa pēdām, lūgdama, lai ļauj man tikai vienu mazu skatiņu parādīt. (..) Ieguvu tiesības uzreiz dublēt, nelaime tikai tā, ka divām Šurām pagaidām bija tikai viens Rževskis, jo Kārlis Pabriks vēl nebija lomu īsti sagatavojis. Režisors nolēma, ka auguma ziņā pārī Pabriks labāk saderēs ar Klētnieci, bet Dimiters ar Ferdu, un tā “Sendienās” izveidojās divi tēlotāju sastāvi.

Tas bija liels notikums manā dzīvē. Manuprāt, Šuras loma man izdevās tikai tāpēc, ka biju tajā ieguldījusi tik daudz patstāvīga darba, ka neatlaidos, līdz biju pārliecināta: katra mana asins lāsīte pulsē Šuras ritmā. Publika bija ļoti atsaucīga, zāle vienmēr izpārdota, populāras kļuva izrādes melodijas. (..)

Caurskatot savu lomu sarakstu, redzu, ka vairums no tām ir tā sauktās raksturlomas. Neesmu titullomu, mīlētāju tēlotāja. Jāatzīstas, ka negatīvajās lomās reizēm gribas atveidojamo cilvēku, kā tagad teiktu, labiskot, tas ir, padarīt viņu it kā labāku, meklējot attaisnojumu viņa rīcībai. Tā bija ar Indrānu Ievu. Dialogā ar māti gandrīz vai raudāju par to, ka viņa manu rīcību nosoda. (..) Gorkija lugas “Vasarnieki” izrādē, ko iestudēja Pēteris Pētersons, es biju Marja Ļvovna, stipra rakstura sieviete ar komplicētu jūtu dzīvi, var teikt, pozitīvā varone, kurā iemīlas Vlass (to tēloja Harijs Liepiņš), kas par viņu daudz jaunāks. Šis notikums sakrita ar situāciju manā personiskajā dzīvē: mans nākamais vīrs, kas tāpat bija par mani daudz gadu jaunāks, šajā izrādē vienmmēr gāja zālē skatīties, kā Vlass atzīstas Marjai Ļvovnai mīlestībā un kā to uzņem publika. Mēs bijām gandarīti gan kā aktieri, gan kā cilvēki, kad zāle sekoja darbībai uz skatuves ar izpratni un ļoti dziļā klusumā. (..)

Pane Duļska palikusi spilgtā atmiņā ar to, ka šajā lomā man daudz palīdzēja kolēģi. Es ilgi nevarēju saprast šo dīvaino sievieti, kas atklātībā vārdos cīnījās par morāli, bet darbos slepeni izrīkojās pavisam amorāli. (..) Tuvāk tagadnei stāv cita mana lielā loma — Doroteja Šeridana komēdijā “Atjautīgā aukle”. Iestudējums bija paredzēts maniem sešdesmit mūža gadu svētkiem, un teātra toreizējais vadītājs Arnolds Liniņš man tajā iedalīja titullomu un uzticēja arī skatuves kustības režiju. Par šo uzmanību priecājos, jo parasti dzimšanas dienas svinēt nemēdzu, gadus skaitu tikai savam skatuves darbam. Šī izrāde turējās repertuārā apmēram 10 sezonas, to spēlēja vairāk nekā 300 reižu. Dejotāji — starp citu, visi tie bija mani audzēkņi — uzvedumā nomainījās trīs reizes, bet es un mani pamatpartneri Valentīns Skulme un Gunārs Placēns, — mēs visus šos gadus palikām kopā. (..)

Ko esmu sakrājusi? Jāteic uzreiz — bankā man rēķinu nav! Nav jāiet piketēt, varu mierīgi vadīt savas dienas komunālajā dzīvoklī, kur dzīvoju jau daudzus, daudzus gadus. (..) Rēķinu tomēr, ka nabaga neesmu. Nav lielas mantas, bet ir gara vērtības, kuras esmu centusies krāt un bez kurām mākslā nav iespējams pastāvēt. Iespaidi un pārdzīvojumi, atmiņas un atziņas ir mani dārgumi. (..)

Manā izpratnē teātris ir trīsvienība: skatuve — aktieris — skatītājs. Trūkstot vienam no šiem komponentiem, nav teātra. Manā izpratnē teātrim nepieciešams plašums, augstums, dziļums, aktierim vajadzīga publika, nevis pāris “interesentu” piezemētai sarunai zemā pagrabiņā. Teātris ir vairāk nekā dzīve... Manas paaudzes skatītājs mīl šādu teātri, un es jūtu, ka viņam tāds vajadzīgs. (..)

Cilvēks sevi iepazīst lielu emocionālu pārdzīvojumu brīžos, stāvot dzīves krustcelēs . Tad viņš uzzina, cik stiprs īsti ir un kas viņam spēj palīdzēt. Mans spēks ir darbs. Bez aktīva darba es nīkstu — kā katra dzīva radība. Taču es negaužos, mans mākslinieka mūžs ir bijis laimīgs, un es par to pateicos savam teātrim.(..) Arī savas paaudzes skatītājiem saku paldies un palieku kopā ar viņiem. Kā sendienās... Kad mīlējām un cietām, sapņojām un ilgojāmies, cerējām un ticējām. Kad strādājām.”

Fragmenti no Ērikas Ferdas

grāmatas “Kā sendienās...”

Par viņu — Vakars rāda, kāda ir bijusi diena

Avotu iela. Spoža aprīļa saule iegriezusies uz vakariem. Gribas iet lēnām, izjūtot katru trotuāra metru, un iztēloties, kā viņa te gājusi simtiem un tūkstošiem reižu — stalta, eleganta, vieglu soli. Tas nav grūti, jo šīs pilsētas stūrītis glabā apdilušas aizgājušo laiku solīduma un turības pēdas, bet dažuviet jau iezīmē jauno, atnākošo greznību. Dzīve pulsē un steidzas. Bet kāpņu telpā laiks it kā apstājies, viss kluss un tukšs, un ļoti ilgi jāgaida, līdz durvis paveras ķēdītes platumā. Pa nelielo spraugu izslīd aploksne ar fotogrāfiju un čuksts:

— Jā, varat rakstīt... Tikai uzrakstiet patiesību.

Viss. Durvis aizcērtas. Siltie vārdi un hiacinte paliek ārpusē. Iekšpusē — krēsla un klusi aizejoši soļi. Vai tā ir patiesība — šī aizslēgšanās novakare? Sāpes, nogurums, vientulība... Bet varbūt būtiskākais jau pateikts? Aktrises, kustību režisores, pedagoģes darba mūžā daudzu desmitu gadu garumā, atmiņu grāmatā “Kā sendienās”, datētā ar 1995. gada augustu, mācību grāmatiņā “Topoša aktiera ķermeņa kultūra”, brīnišķīgās radio intervijās...

Radioraidījumā pagājušā gada jūnijā ap Jāņiem, kas veltīts aktrises dzimšanas dienai, viņas balss vēl skan mundri un sparīgi. Redaktore Alda Briede jautā, vai dzimšanas diena vasaras saulgriežos ietekmējusi mākslinieces dzīves vitalitāti. Izrādās, jā.

— Vai jūs mākat formulēt, kas ir “īstens dailēnietis”?

— Tā ir šī lielā kopības sajūta. Un, vienalga, vai mums bija darbs vai nebija, mēs mīlējām teātri. Vajag mīlēt nevis s e v i teātrī, bet t e ā t r i sevī. Tas ir īstenais dailenieks. Kāpēc mūsu teātra emblēmā ir šī liesmiņa? Liesmiņa taču mūžīgi turas.

Ērika Ferda visu mūžu bijusi teātra dvēseles uguns uzturētāja, viņa pārmantoja šo sardzi no Eduarda Smiļģa un Felicitas Ertneres. Teātra kritiķe Maija Augstkalna saka:

— Ēriku Ferdu atceros no “vācu laikiem”, kad, maza meitene būdama, gāju uz teātri. Pirmo reizi viņu ievēroju izrādē “Brīnumzālīte”, kur viņai bija briesmīgi jāsmejas visu laiku. Godīgi sakot, cits neviens nav prātā palicis. Pēc kara leģendāra izrāde bija “Sendienās” — ar Artūru Dimiteru, fantastiskām dziesmām. Šuras lomā viņa mutuļoja savā vitalitātē, piepildīja skatuvi ar savu enerģiju. Viņa ir laba, spēcīga aktrise — ar plašu žestu, skaistu balsi, brīnišķīgu augumu un, galvenais, bezgalīgu atdevību teātrim, tā tradīcijām. Strādājusi kopā ar dižajiem meistariem Emīliju Viesturi, Kārli Veicu, Artūru Filipsonu... Varbūt tāpēc kā kustību pedagoģei un kolēģei viņai bija īpaši mīļi tieši Dailes otrās studijas audzēkņi — kā vistiešākie šo tradīciju mantinieki — Harijs Liepiņš, Vija Artmane, Eduards Pāvuls, Valentīns Skulme... Brīnišķīgi aktieri. Lielas personības. Ērika Ferda bija teātra stila glabātāja. Kad maina balstus, arī visa ēka vai nu mainās, vai sabrūk. Tagad teātrī viss ir mainījies. Pēc šī izkoptā stila nav pieprasījuma. Tāds laiks. Taču domāju, ka tas atgriezīsies, jo māksla nevar būt bez stila. Bez labas skolas. Tas taču redzams, kā vecie aktieri ar savu iekšējo spēku un meistarību aizēno jaunos, kuriem gan ir talants, bet — nav šīs dziļās skolas un mākas sevi izteikt. Pašlaik gan veidojas ļoti savdabīga un talantīga jauno režisoru un aktieru paaudze. Tāds “desants” sen nav bijis, un tikai viens jautājums — kā viņi veidosies tālāk?

Viss nu ir citādi. Vai Ērika Ferda Dailes uguni sargājusi velti, vai aizies pagātnē viņas veidotā skatuves kustības mācība, izzudīs un izplēnēs? Aktrise Mudīte Šneidere domā:

— Tas nezudīs. Apmēram tāpat kā cilvēkā paliek izcila izlasīta grāmata. Tas ir viņas audzēkņos un paliks, turpināsies. Viņas māksla un prasība, lai uz skatuves ikviens aktiera žests būtu piepildīts ar domu. Arī uz Operu viņu aicināja ne tādēļ, lai viņa solistiem iemācītu ārkārtīgi skaisti izlikt roku vai kāju, kādu skaistu pozu, bet būtību — kā precīzi ar kustību izteikt vēlēšanos, noraidījumu — jebkuru pārdzīvojumu. Ir tāds teiciens: “Vakars rādīs, kāda ir bijusi diena!” Tagad, kad atmiņu celiņu pašķetina atpakaļ, skaidri redzams — diena bijusi ļoti spilgta, krāšņa, nu, lieliska diena!

Ērika Ferda vienmēr zinājusi, ko grib sasniegt un izdarīt. Šajā ziņā viņai bija dzelžains tvēriens. Taču nekad viņa nav bijusi nejūtīga, neievainojama.Vienmēr sarežģīta, lepna un dzirkstoša personība, kas aizpildīja jebkuru sabiedrību un telpu, kur vien viņa bija. Kad Ērika Ferda skatījās izrādi, aktieri saņēmās un “pastiepās uz augšu”, kad neveicās, viņa nereti ar vienu teikumu prata izskaidrot ilgstošas neveiksmes cēloni.

Tas bija garā mūža saules dienās. Pēcpusdienas rēnuma gandrīz nebija. Uzreiz tāda strauja pievakare. Mudīte Šneidere atceras, kā pirms pāris gadiem janvārī tradicionālajā sanākšanā Felicitās pie Felicitas Ertneres meitas un mazmeitas Ērika Ferda gaišu skatu raudzījusies kaut kur visam pāri un tā atsvešināti vienaldzīgi izteikusi:

— ...Un kad es visu nomaksāju, man paliek trīs lati. Kā es lai dzīvoju...?

Tas nebija lūgums pēc palīdzības. Tā bija neatkarīga, visu mūžu neizsīkstoši darbīga cilvēka, kas pēkšņi vairs nespēj būt vienlaikus trijās vietās un par trim strādāt, izmisums un neizpratne. Arī tāda ir patiesība. Tāpat kā augsts apbalvojums 1996.gada 23.aprīlī — V šķiras Triju Zvaigžņu ordenis par mūža darbu.

Viss ir bijis. Tagad — vairāk atmiņas kā dzirkstošs šampanietis. Uzsauksim tostu par 19. aprīli — lielas mākslinieces dzimšanas sešdesmito gadadienu, par gandrīz 60 darba gadiem uz skatuves!

Mudīte Luksa, “LV” nozares redaktore

Foto: no teātra muzeja arhīva

Dailes teātrī 1951.gada 4.decembrī A.Ostrovska lugā “Paši ļaudis — gan izlīgsim”: Olimpiada — Ērika Ferda, Podhaļuzins — Luijs Šmits

Dailes teātrī 1954.gada C.Solodara lugā “Ceriņu dārzā”: Matrjona — Ērika Ferda, Dušeckins — Hermanis Vazdiks (centrā) , Šoks — Alfons Kalpaks

Dailes teātrī 1952.gada 27.jūnijā O.Balzaka lugā “Pamāte”: Napoleons — Vera Gribača, Ģertrūde — Ērika Ferda, ģenerālis — Luijs Šmits