• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mūsu bagātība. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.04.1997., Nr. 98 https://www.vestnesis.lv/ta/id/43040

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Atsevišķos sējumos: visi 1996. gada Latvijas likumi un citi normatīvie akti, visi 1996. gadā Saeimā ratificētie starptautiskie līgumu

Vēl šajā numurā

17.04.1997., Nr. 98

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MŪSU BAGĀTĪBA

Latviešu valoda — mūsu un valsts valoda

Labāk teiksim: zinātība, tirgvedība, īssaiets

Valentīna Skujiņa, LZA korespondētājlocekle, Terminoloģijas komisijas līdzpriekšsēdētāja

Tā kā terminoloģijas praksē lielā mērā izplatīti anglismi, ko dažāda līmeņa un jomu darbinieki izprot un skaidro pretrunīgi, radot praksē neskaidrības un pārpratumus, īpaši ekonomikas jomā, LZA Terminoloģijas komisijas plenārsēdēs apspriesti vairāku angļu terminu pamattulkojumi latviešu valodā (“pamattulkojumi” — tas nozīmē, ka dažos kontekstos iespējami arī citi, atšķirīgi varianti, ja to prasa attiecīgā konteksta specifika). Daļa no šiem terminiem jau publicēti ELDO vārdnīcā (“Ekonomikas, lietvedības un darba organizācijas termini”. R., 1995 un 1996), bet daļa apspriesti papildus.

Terminoloģijas komisijas sēdēs atkārtoti vai no jauna izskatīti un apstiprināti pamattulkojumi šādiem angļu terminiem (semikols nozīmē, ka varianti lietojami ar nozīmes atšķirību):

management — pārvaldība; vadība (kā mācību priekšmets — arī vadībzinība)

marketing — tirgzinība; tirgvedība

know–how — zinātība

factoring — fakturēšana, faktūrdarījums; faktūrkreditēšana

business — uzņēmējdarbība; darījums

briefing — īssaiets

Angļu vārdam offshore kā latviskais ekvivalents apstiprināts ģenitīvenis ārzonas , jo 1) latviešu valodā par “zonu” runājam līdzīgos gadījumos, ja jānorāda uz teritoriju, kurā darbojas kādi īpaši likumi, un 2) ar ār– , tāpat kā vārdos ārpilsonis , ārlatvietis , ārzemes, mēdz norādīt uz kaut ko ārpus Latvijas (šai gadījumā — ārpus Latvijas valsts teritorijā spēkā esošiem likumiem).

Savukārt anglismi “menedžments”, “mārketings”, “nou–hau”, “faktorings”, “bizness”, “brīfings”, “ofšors” atzīti par neiederīgiem latviešu valodas terminoloģijas sistēmā. (Latviešu valodā gan lietojam vārdu bizness , taču citā, šaurākā nozīmē, nekā angļu valodā tiek lietots vārds business .)

Mēģināsim kopu spēkiem celt paši savas valodas prestižu, apzinoties, ka tieši pašu valodas izteiksmē daudzos gadījumos vajadzīgo jēdzienu varam izteikt nepārprotamāk. Tas, protams, nenozīmē, ka jāiztiek bez svešvārdiem. Tomēr pašlaik ar svešvārdiem esam pārāk aizrāvušies.


Kad latviešu valoda ir otrā valoda

Mārtiņš Hildebrants, ANO Attīstības programmas Latvijas biroja projektu vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Latvija par ANO locekli kļuva 1991. gadā. 1992. gada beigās ANO Attīstības programma ( United Nations Development Programme — UNDP ) Rīgā izveidoja Latvijas biroju. UNDP savā darbībā izmanto vietējos ekspertus un nevalstiskās organizācijas, specializētās ANO aģentūras, valdības iestādes un nacionālos institūtus visās jomās. 85 procenti UNDP personāla strādā valstīs, kur nepieciešama palīdzība.

— Lūdzu, pastāstiet par Latvijas biroja darbu.

— Tā virsuzdevums ir palīdzēt Latvijai sasniegt līdzsvarotu un ilgspējīgu tautas attīstību, par galveno prioritāti uzskatot atbalstu valstij pārejā uz demokrātisku, pilsonisku un tiesisku sabiedrību. UNDP Latvijas biroja tāmes kopsumma ir gandrīz astoņi miljoni ASV dolāru. Birojs īsteno integrētu programmatisko pieeju, lai paplašinātu Latvijas iespējas, palīdzētu valdībai izstrādāt un realizēt valsts programmu dažādās nozarēs. Šāda pieeja pastiprina Latvijas valdības vadošo lomu, kā arī rada iespēju visefektīvāk izmantot gan starptautisko, gan vietējo palīdzību.

UNDP Latvijas birojs palīdzējis izstrādāt Latvijas valsts cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas programmu, kā arī latviešu valodas apguves valsts programmu. Izplānota stratēģija, kā īstenot sociālās labklājības reformu programmu, kas, iespējams, ir plašākā un vispusīgākā visā Centrāleiropā un Austrumeiropā. Tiek atbalstīti vēl trīsdesmit projekti, lai sekmētu kādu no trim UNDP Latvijas biroja galvenajiem darbības virzieniem, proti, demokrātijas atbalstīšana un sociālās integrācijas veicināšana, pārejas posma sociālo seku mīkstināšana, valsts pārvaldes reforma, ieskaitot vadības mācības un ekonomiskās politikas izstrādāšanu. UNDP Latvijas birojs ir arī galvenais ANO izdevumu izplatītājs Latvijā.

— Kā un kāpēc tapa latviešu valodas apguves valsts programma?

— Pēc 1989. gada tautas skaitīšanas datiem, no aptuveni 2,5 miljoniem Latvijas iedzīvotāju caurmērā miljons nerunā latviešu valodā vai to zina ļoti slikti. Tas lielā mērā kļūst par šķērsli sabiedrības saliedētībai, pilsonības iegūšanai.

Diemžēl pārāk maz bijis apmācības pasākumu, lai latviski nerunājošie varētu apgūt latviešu valodu. Tādējādi rodas problēma pieaugušajiem, kuriem jāsasniedz augstāks valsts valodas zināšanu līmenis, lai attīstītu savu karjeru, apgūtu sev vispiemērotāko profesiju un veiksmīgi varētu tajā strādāt. Jādomā arī par skolas vecuma bērniem, kuriem jāiemācās latviešu valoda, lai viņi varētu vispusīgāk izglītoties un lai tiem tiktu nodrošinātas plašākas darba iespējas nākotnē. Turklāt latviešu valodas neprasme traucē izpildīt naturalizācijas prasības un iegūt pilsonību.

Lai sekmētu valodas problēmu risinājumu, jau 1994. gadā Ministru prezidents Valdis Birkavs lūdza ANO Attīstības programmu palīdzēt organizēt un vadīt ekspertu misiju. Pēc tam šo lūgumu atkārtoja Māris Gailis. Misijas sastāvā bija vietējie un starptautiskie speciālisti no astoņām valstīm — Kanādas, Dānijas, Somijas, Vācijas, Izraēlas, Norvēģijas, Zviedrijas un ASV, kā arī no Eiropas Padomes, UNESCO un UNDP. Ekspertu nolūks bija novērtēt situāciju Latvijā un palīdzēt sagatavot latviešu valodas apguves valsts programmas projektu.

Šī programma paredz sekmēt latviešu valodas kā otras valodas (LAT2) mācīšanu, izmantojot modernākās metodes gan darbā ar pieaugušajiem, gan mazākumtautību skolu audzēkņiem.

Projekts sastāv no divām fāzēm: no 1996. gada rudens līdz 1998. gada vidum un no 1998. gada rudens līdz 2000. gada vidum.


Aija Priedīte, Projektu vadības vienības direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

1995. gada novembrī Latvijas Ministru kabinets akceptēja latviešu valodas apguves valsts programmu. Par tās praktisko īstenošanu atbild Projektu vadības vienība, kuras direktore ir Aija Priedīte.

— Programmas īstenošana būs ilgs process, kam jānoris pakāpeniski daudzu gadu garumā, neko neuzspiežot ar varu. Skolotāju attieksmei pret tiem, kas vēlas apgūt latviešu valodu, jābūt labestīgai, vienlaikus izjūtot pašcieņu, mīlestību pret valodu, kuru māca, ņemot vērā klausītāju īpatnības. Ir svarīgi, lai nelatviski runājošie būtu lojāli noskaņoti pret Latviju, tajā notiekošajām pārmaiņām, spētu integrēties sabiedrības dzīvē. Nereti tiek jaukti jēdzieni “asimilācija” un “integrācija”, kaut tiem ir pilnīgi atšķirīga nozīme. Ne jau asimilēt, bet palīdzēt integrēties, tātad iekļauties Latvijas sabiedrībā. Šajā ziņā liela loma būs latviešu valodas apguves valsts programmas īstenošanai.

— Dažāds ir Latvijas iedzīvotāju sastāvs tautības ziņā. Atšķiras ne tikai novadi un rajoni, bet pat pagasti vienā rajonā, sevišķi Latgalē. Vai iespējams noskaidrot, cik Latvijā ir nelatviski runājošo un cik vēlas apgūt latviešu valodu kā otro valodu (LAT2)?

— Šobrīd tādu ziņu nav, un tās iegūt ir grūti.

— Latviešu valodas mācību grupas jau bija izveidotas daudzās iestādēs un organizācijās, pirms tika apstiprināta un pieņemta šī programma. Skolotājiem strādāt bija grūti, jo trūka pieredzes, mācību materiālu, pašiem tos vajadzēja gatavot. Un tomēr ieinteresēto klausītāju bija daudz. Spriežot pēc projekta, tagad liela uzmanība tiks veltīta skolotāju sagatavošanai.

— UNDP projekta mērķis ir tuvākajā laikā apmācīt aptuveni 800 latviešu valodas un 300 citu latviešu valodā mācāmo priekšmetu skolotājus mazākumtautību skolās. Tas ir tādēļ, ka projekta sponsori nevarēja uzņemties finansiālas saistības uz vairāk nekā diviem gadiem. Turklāt, veidojot otrās fāzes darbības plānu, būs iespējams izanalizēt un novērtēt projekta pirmajā fāzē gūtos panākumus.

Projekts ir orientēts uz LAT2 mācīšanas sistēmas attīstīšanu. Tajā paredzēti arī valodas mācību kursi un pasākumi projekta vadīšanas prasmes attīstīšanai, lai šo valsts programmu varētu turpināt realizēt arī pēc projekta termiņa beigām.

— Kā projekts tiek finansēts?

— Tā pirmās fāzes izmaksas ir 3 220 000 ASV dolāru. Pamatfinansējumu nodrošina UNDP, tas ir 320 000 ASV dolāru. Pārējie līdzekļi tiks saņemti no starptautiskajiem sponsoriem — Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas, Nīderlandes un Dānijas valdības, kā arī no Eiropas Savienības. Lielbritānijas Speciālās profesionālās informācijas fonds sniegs atbalstu, latviešu valodas apguves valsts programmas projektam piešķirot dažādus mācību līdzekļus.

— Kādas saistības ir Latvijas pusei?

— Valdība nodrošinās projekta īstenošanai nepieciešamās telpas, Projekta vadības vienībai ziedots datoru komplekts, kā arī tās birojam atvēlētas telpas ar atvieglotiem noteikumiem Merķeļa ielā 11.

1996. gada 28. augustā Ministru kabinets nodibināja Latviešu valodas apguves valsts programmas Koordinācijas padomi. Tās sastāvā ir darbinieki no dažādām institūcijām un organizācijām, ieskaitot Izglītības un zinātnes ministriju, Valsts kanceleju, Saeimu, Pašvaldību savienību, Valsts valodas centru, Naturalizācijas pārvaldi, Rīgas pilsētas skolu valdi, Latvijas Pieaugušo izglītības asociāciju un mazākumtautību skolas. Koordinācijas padome atbild par šā projekta izpildi, un to vada izglītības un zinātnes ministrs.

Latvijā sāks strādāt speciālisti (trīsdesmit skolotāji mazākumtautību skolām un desmit skolotāji darbam ar pieaugušajiem), lai šie pedagogi savukārt spētu apmācīt citus skolotājus un viņi varētu izmantot visefektīvākās mācību metodes. Tātad nozīmīgs šā projekta mērķis ir izglītības sistēmā izveidot profesionālu skolotāju kodolu, kuri mācītu latviešu valodu kā otru valodu un spētu sagatavot nepieciešamos mācību līdzekļus. LAT2 skolotāju apmācība norisēs semināros, kursos un darba grupās.

— Daudzās mazākumtautību skolās strādā lieliski latviešu valodas skolotāji, it sevišķi tad, ja viņus atbalsta skolas vadība. Bet mainās pedagogu paaudzes. Vai būs, kas strādā viņu vietā?

— Diemžēl maz jauniešu vēlas apgūt šo speciālitāti. Konkurss augstskolās uz to ir gauži neliels.Droši vien vainojama nepietiekamā profesionālā orientācija, kas pēdējā laikā apsīkusi. Tāpēc vispirms pedagogiem pašiem vairāk vajadzētu rosināt jauniešus studēt latviešu valodu augstskolā, lai viņi pēc tam varētu šo valodu mācīt mazākumtautību skolās. Šo specialitāti vajadzētu popularizēt gan augstākajām pedagoģiskajām mācību iestādēm, gan arī Izglītības un zinātnes ministrijai. Bet diemžēl pedagogu prestižs nav augsts. Tas lielā mērā attiecas arī uz latviešu valodas skolotājiem mazākumtautību skolās.

— Lai īstenotu latviešu valodas apguves valsts programmu, nepieciešami atbilstoši mācību līdzekļi. Kā tie tiks nodrošināti?

— Līdzšinējās mācību grāmatas ir pārāk didaktiskas, piesātinātas ar tekstiem, kas neveicina latviešu valodas kā dzīvas valodas apguvi. Tāpēc grāmatu veidošanai nepieciešama cita pieeja. Jau sagatavotas divas mācību grāmatas — 8. un 9. klasei. Tās varēs izmantot nākamajā mācību gadā. Katru grāmatu veidojis liels radošs autoru kolektīvs.

— Kāpēc šobrīd tieši 8. un 9. klasei?

— Tāpēc ka daļa pamatskolu beigušo tālāk nemācīsies. Viņiem jānodrošina iespējas apgūt latviešu valodu tādā līmenī, lai jaunieši varētu brīvi sarunāties latviski. Bet mācību grāmata skolotājam ir tikai kā palīglīdzeklis. Pašam jāizvēlas vispiemērotākās mācību metodes, lai skolēnus ieinteresētu apgūt šo valodu.

— Līdz šim bija televīzijas raidījumi dažādu valodu apguvei. Bet tie, manuprāt, nav veicinājuši valodas praktisko lietojumu. Iegaumētais vārdu krājums var palikt “pasīvā”, ja netiek veidots dialogs, nodrošinātas iespējas runāt apgūstamajā valodā. Tātad jādomā arī par to, kā radīt mācību filmas, ko parādīt televīzijā.

— Top mācību filma, ko mums palīdzējuši sagatavot somu speciālisti, kuru filmas ļoti augstu novērtētas. Par šo sadarbību viņiem esam ļoti pateicīgi. Mums gribas parādīt, cik bagāta ir latviešu valoda, kurā var smieties un raudāt, uzzināt tik daudz. Papildu šai filmai tiek veidota mācību grāmata un vingrinājumu burtnīca, kā arī gatavota rokasgrāmata pedagogiem, kas strādā mazākumtautību skolās, un skolotājiem, kas apmāca pieaugušos.

Izveidota latviešu valodas apguves valsts programmas vadības vienība, kuras uzdevums ir sekmēt šās programmas praktiskās darbības īstenošanu. Vienības darbība paplašinās, tāpēc izsludināts konkurss uz vairākām štata vietām: pedagoģiskā darba koordinators, pedagoģiskā darba administrators, bilancspējīgs grāmatvedis. Domājam, ka būs atsaucīgie, kas palīdzēs īstenot latviešu valodas apguves valsts programmu, — gan skolotāji, gan nelatviski runājošie, kuri vēlēsies apgūt latviešu valodu.

Dr. paed. Elza Gžibovska,

“LV” nozares korespondente


Ir dabas pērle Moricsala

Moricsalas rezervāts, ko izveidoja 1912. gadā, bija viena no pirmajām aizsargājamām dabas teritorijām toreizējā Krievijā. Austrumeiropā par to vecāks ir tikai 1910. gadā dibinātais Vaikas salas rezervāts Baltijas jūrā (Igaunija). Moricsalas rezervāts atrodas ledāja veidotā Kurzemes ieplakā tā dēvētajā Usmas muldā, kur tagad viļņojas Usmas ezers. Patiesībā tas ir senā Baltijas ledus ezera līcis. Tā austrumu krasts sakrīt ar Kuldīgas un Talsu rajona robežu, gar ziemeļu piekrasti vijas Talsu — Ugāles — Ventspils šoseja, bet rezervāts aizņem ezera rietumu daļu.

Rezervāta izveides ideja pieder vācu tautības botāniķim Karlam Reinholdam Kupferam, kam martā apritēja 125. dzimšanas diena. Šai sakarā 1997. gada “Dabas un vēstures kalendārā” ievietota Irēnas Fatares publikācija, kurā viņš nosaukts par vienu no ievērojamākajiem Latvijas botāniķiem. Karls Reinholds Kupfers dzimis Besarābijā ārsta ģimenē. Kad zēnam ir septiņi gadi, ģimene atgriežas tēva dzimtenē Latvijā. Pabeidzis Nikolaja ģimnāziju Liepājā, Karls Tartu universitātē studē botāniku un matemātiku. Kopš 1894. gada viņš strādā Rīgā — gan par tēlotājas ģeometrijas profesoru augstskolā, gan par matemātikas skolotāju. Karls Kupfers bijis apbrīnojami daudzpusīgs cilvēks ar lielām darba spējām. 1922. gadā viņš Jēnas universitātē ieguvis doktora grādu.

Kaut gan Karla Kupfera maizes darbs saistīts lielākoties ar matemātiku, viņa sirdslieta visu mūžu bijusi botānika. Visus brīvos brīžus un dvēseles enerģiju viņš atdeva floristikai un daudzām citām botānikas nozarēm. Visvairāk viņu saistīja augu ģeogrāfija. Vispirms tā bija interese par sugām, kas Baltijā sasniedz kādu no sava areāla robežām. Labi apguvis Skandināvijas botāniķu izstrādātās teorijas, viņš rosīgi pēta Baltijas floras vēsturi, ar putekšņu analīžu palīdzību izdara interesantus secinājumus par atsevišķu sugu ieceļošanu Baltijā dažādos pēcleduslaikmeta periodos.

Līdztekus zinātniskajam darbam Karls Kupfers pašaizliedzīgi nodevās dabas zinātņu popularizēšanai un dabas pieminekļu aizsardzībai. Par dabas pieminekļiem viņš sauca augu sugas un citus dabas objektus, kas Latvijā saglabājušies kopš senajiem pēcleduslaikmeta klimatiskajiem periodiem.

1893. gadā, pirmo reizi apmeklējot Moricsalu, zinātnieks bija sajūsmināts par tās mežu un augu sugu daudzveidību un bagātību. Ar Karla Kupfera gādību par Moricsalas savdabīgo, pirmatnējo dabu ieinteresējās arī Ķeizariskā krievu ģeogrāfu biedrību un Maskavas, Pēterburgas un Tērbatas dabas pētnieku biedrības. 1908. — 1909. gadā par Moricsalas nākotni un dabas aizsardzības uzdevumiem tika spriests Baltijas vēsturnieku sanāksmē, II Viskrievijas mednieku kongresā un XII Krievijas dabas pētnieku un ārstu kongresā. Lai Moricsalas daudzos dabas pieminekļus saglabātu nākamajām paaudzēm, Karls Kupfers ierosināja izveidot Moricsalas rezervātu un piedalījās tā praktiskā ierīkošanā. Lieli nopelni rezervāta tapšanā bija arī Rīgas Dabas pētnieku biedrībai, kurā Karls Kupfers iestājās tūlīt pēc ierašanās Rīgā un drīz vien kļuva par tās dvēseli.

Un tā Moricsala kļuva par vienīgo vietu Latvijā, kur jau gadsimta sākumā izvērsās ļoti plaši un vispusīgi zinātniski pētījumi. Tika sastādīti floras saraksti ar veģetācijas dinamikas un citu parametru aprakstu, tapa karte ar vērtīgām ziņām par salas augu valsti. Mūsdienu floristi tagad var precīzi noskaidrot, kas augu valstī palicis nemainīgs, kas iznīcis un kas nācis klāt, kas, kurā vietā un kālab mainījies, kāda bijusi pārmaiņu dinamika.

Moricsala ir Latvijas vienīgais salu rezervāts. Kā sala tā ir norobežota un dabiski aizsargāta ekosistēma. Daba te pilnīgi atstāta savā vaļā, tā veidojas un dzīvo savu dzīvi bez cilvēka iejaukšanās.

Kopš 1977. gada aizsargājamās teritorijas platība ir paplašināta, iekļaujot tajā Lielalksnītes salu un Luziķērtes līci. Tagad rezervāta kopplatība ir 818 hektāri.

Rezervāts šogad svin 85. gadskārtu, bet pašas Moricsalas dzimšana ir saistīta ar notikumiem pirms kādiem 10 tūkstošiem gadu. Noplokot Baltijas ledus ezera ūdeņiem, augstākās vietas pacēlās virspusē un sākotnēji tika dēvētas par kalniem. Arī cilvēki uz šīs salas parādījušies pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Izteikti pieņēmumi, ka sākumā tā saukta par Liepu, Ozolu vai Zivju salu. Pašreizējo nosaukumu sala ieguvusi pirms 270 gadiem. Un krusttēvs bijis Saksijas grāfs Morics, kas 1727. gada 8. augustā te slēpies no saviem vajātājiem.

Nostāsti par grāfu Moricu ir vēl dzīvi, tikai 1970. gada rudenī nogāzās slavenais ozols, kura varenā lapotne savulaik devusi dižciltīgajam bēglim patvērumu. Man vēl izdevās dižkoku redzēt tā mūža norietā, tagad pāri palikusi tikai laiks zoba sagrauzta celma daļa.

Bet ar grāfu Moricu noticis tā: Ketleru dzimtas pēdējam Kurzemes hercogam Ferdinandam nav bijis mantinieku, tālab landtāgs par hercogistes troņmantinieku izvēlējis Saksijas grāfu Moricu — Polijas ķēniņa Augusta Stiprā ārlaulības dēlu. Tas savukārt nav paticis Polijai un Krievijai, kas pašas kārojušas pakļaut Kurzemi. Kad grāfs Morics ieradies Jelgavā, viņu tur jau gaidījuši Krievijas carienes karavīri. Moricam vajadzēja bēgt. Un tā nu viņš ar 300 miesassargiem paslēpies kādā Usmas ezera salā.

Profesors Kupfers savā zaļajā paradīzē, kā viņš sauca Moricsalu, atklāja 388 paparžu un ziedaugu sugas. Septiņdesmitajos, kad mežzinātnieks Pauls Sarma ar saviem studentiem un Latvijas Mežsaimniecības problēmu zinātniskās pētniecības institūta speciālistiem izdarīja otru salas dabas bagātību inventarizāciju, tika konstatētas 410 sugas, taču floras sastāvs bija krasi mainījies. Ap 60 Kupfera atrastās sugas bija izzudušas un radušās 70 jaunas. Vislielākās pārmaiņas bija skārušas piekrastes joslas floru, jo, aizaugot pļavām, izzuda mežmalu, lauču un pļavu augi, atbrīvojott vietu slapju mežu un krastmalu sugām. Starplaikā sala bija dabīgi apmežojusies un mežu platības palielinājušās no 60 līdz 90 procentiem.

Kas tad te aug? Acis priecē brīnumveselīga liepu un ozolu gārša, dižu kļavu audzes un varenu priežu puduri. Zemākās ieplakās zaļo dumbrāju melnalkšņi un slapji eglāji. Daudz retāk sastopamas gobas un oši. Zem vareno koku lapotnēm pat saulainā laikā valda zaļa puskrēsla. Te kuplo lazdas, ievas, pīlādži, upenāji, zilganās rozes, vilkābeles.

Tuvāk zemei atrodas lakstaugu stāvs. Zinātnieki tieši to uzskata par visinteresantāko. Te aug reti sastopamie dobie cīrulīši, mežloki, lielā raganzālīte un sīpoliņu zobainīte, tomēr Moricsalā nav nedz tādu koku, nedz lakstaugu, kas augtu tikai te. Toties no 222 Moricsalā sastopamām tauriņu sugām trīs nekur citur Latvijā un vēl trīs — nekur visā Baltijā nav konstatētas.

Par Moricsalas pamatiedzīvotājiem var uzskatīt graciozās stirnas un riekstu kārās vāveres. Bagātīgi kurmju rakumi liecina par šo kukaiņēdāju klātbūtni, bet zinātnieki esot manījuši arī Latvijas vismazāko zīdītājdzīvnieku cirslīti.

Tā kā Moricsalā ir daudz dobumainu koku, tajā netrūkst arī sikspārņu. 1913. gadā Karlam Kupferam izdevies noķert pat tādu retumu kā divkrāsainu sikspārni. Tāpat Moricsalā ir manīti arī tādi plēsējsugas dzīvnieki kā baltais sermulītis un jenotsuns. Šad tad uz salu atpeld kāds alnis. Bagāta un raiba ir putnu pasaule — ap 25 sugām.

Īsta sodība Moricsalas apmeklētājiem ir lielie asinskāro odu bari. Savukārt salu apdraud mežacūkas. Savā laikā atpeldējušas uz šo zaļo paradīzi, tās te krietni iedzīvojušās un pēdējos gados vairojas galvu reibinošā ātrumā. Rezervāta vadība neatzīst mežacūku medīšanu, taču nevar arī atrast nekādu citu veidu, kā glābties no mežacūkām, kas draud iznīcināt tik daudzus gadus rūpīgi saudzēto dabas laboratoriju.

Moricsala allaž baudījusi ievērību. Tai veltīti populārzinātniski apraksti un zinātniski pētījumi, monogrāfijas un pat dzejoļi. Tomēr tās burvība nebūt neatklājas katram. Sala ir visai mitra un ēnaina, zaļajā puskrēslā ir pavēsi pat saulainā dienā. Odu kodieni liek sevi manīt jau ar pirmo soli, bet kaut ko īpašu, nekur citur Latvijā neredzētu, tā arī nevar saskatīt... Dusmojos pati uz sevi, ka slavenā sala man nesniedz gaidīto emocionālo veldzi. Un ļoti nopriecājos, kad akadēmiķa Jāņa Endzelīna rakstos izlasīju šādas rindas: “Bet nu tai Morica salā nav pavisam nekādi sevišķi dabas krāšņumi, nedz brīnumi ko skatīt, sala, kas sala un ezers kas ezers.”

Zinta Žukova


Ir dabas pērle Ķemeri

“Purvs ir skaists visos gadalaikos!” apgalvo zinātāji. Kaut arī 11.aprīļa rīts ausa pavisam samācies un dienā slapjais sniegs ķepēja acīs un apdraudēja fotoobjektīvu, par to pārliecinājās arī mūsu nelielā ekspedīcija — Ķemeru nacionālā parka projekta autors Andis Liepa, pieredzējušais kalnā kāpējs un kājāmgājējs Egons Zablovskis un pa vienam rakstošam un fotografējošam žurnālistam no “Latvijas Vēstneša”. Likās ļoti vilinoši pabradāt pa tīreli un pakāpties Krāču kalnos tieši šajā vēsturiskajā pavasarī, kad Saeima sākusi otrajā lasījumā izskatīt likumprojektu par Ķemeru nacionālo parku un Latvija droši vien drīz tiks pie sava otrā nacionālā parka, un Ķemeri varēs uzsākt attīstības gaitu jaunā kvalitātē.

Andis Liepa savos 39 gados paguvis Universitātē izmācīties par biologu, pievērsties ornitoloģijai, iemācīties labi rīkoties ar fotoaparātu un kinokameru, Bauskas virsmežniecībā un dažādos kursos iepazīt mežu un medību saimniecību, bet kopš 1992.gada viņa gaitas ir cieši saistītas ar Latvijas Dabas fondu. Kā šī fonda speciālists viņš kļuva par Ķemeru nacionālā parka projekta vadītāju.

Projekts tapa ar Jūrmalas pilsētas valdes un Eiropas Dabas mantojuma fonda ( Stiftung “Europaisches Naturerbe” ) atbalstu un 1994.gadā tika nodots Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Par Dabas mantojuma fonda piešķirtajiem līdzekļiem veikti izpētes darbi un iekārtota Meža māja, tajā izveidots topošā nacionālā parka informācijas centrs. Romantiskajā namiņā, kur 30.gados bija restorāns “Jautrais ods”, bet vēlāk — bērnu sanatorija, tagad var saņemt informāciju par Ķemeru augu, putnu un dzīvnieku valsti, tiek rīkotas konferences un semināri. Iegādātas 22 gultas un iekārtota virtuvīte, kas ļauj uzņemt dabas pētnieku un ekskursantu grupas. Pagājušajā sezonā Ķemerus apmeklējušas kādas desmit Latvijas dabas pētnieku, tūristu un skolēnu grupas un septiņas tūristu grupas no Vācijas, Zviedrijas, Austrijas, Šveices un citām zemēm.

Andis Liepa ir pārliecināts, ka ārzemju dabas pētnieku un tūristu skaits ar katru gadu palielināsies:

— Ārzemnieki ir sajūsmināti par mūsu neskarto dabu, augu valsts daudzveidību un putnu bagātību. Tādus slapjos mežus un sūnu purvus jau maz kur vairs var redzēt. Kontaktus ar ārvalstu kolēģiem palīdzēs stiprināt arī nacionālā parka statuss. Tā ir pasaulē pazīstama terminoloģija, speciālisti uzreiz saprot, ka runa ir par zināmu dabas kvalitāti un kultūrvēsturiskām vērtībām.

Ķemeru nacionālais parks kā valsts nozīmes īpaši aizsargājama dabas teritorija tiek izveidots, lai saglabātu tās dabas, kultūrvēsturiskās un kūrortoloģijas vērtības, lai aizsargātu minerālūdeņus un ārstniecisko dūņu veidošanās procesus un veicinātu dabu nenoplicinošu saimniecisko darbību.

Parka platība — 40692 hektāru sauszemes un 2100 hektāru jūras akvatorijas— tiks precizēta pēc robežu iemērīšanas dabā. Ziemeļos parka robeža ir Rīgas jūras līcis, kur līdz 10 metru izobatai būs atļauta tikai piekrastes zveja, austrumos parks sniedzas līdz Slokai un Lielupei, dienvidos plešas līdz Rīgas–Liepājas šosejai, bet rietumu robeža sniedzas no Valguma ezera un Smārdes līdz Apšupei.

Apmēram pusi parka teritorijas aizņem meži, tāpēc Andis Liepa par ļoti svarīgu panākumu uzskata dabas aizsardzības un mežsaimniecības interešu līdzsvarošanu. Parkam jākļūst par saudzējošas mežsaimniecības poligonu. Viņš kopā ar mežsaimniecībām piedalījies cirsmu plānošanā, iesakot, kādi koki būtu saglabājami. Īpaša uzmanība tiks veltīta aizsargzonu veidošanai ap putnu ligzdām. Lai neatkārtotos tādas nelabojamas kļūdas kā pagājušajā gadā, kad tika nozāģēta daļa ligzdošanas iecirkņa vienīgajam Latvijā zināmajam vidējam ērglim. Eiropā strauji sarūk arī mazo ērgļu populācija. Latvijā tās stāvoklis vēl ir labs, tāpēc arī mūsu jaunais nacionālais parks varētu palīdzēt pildīt Eiropas Savienības direktīvu “Natura 2000”, kas paredz Eiropas nozīmes biotopu aizsardzības tīkla izveidi. Parka teritorijā sastopama vairāk nekā puse Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļauto putnu sugu. Te labi jūtas melnais stārķis, kura ligzdu nesenās ciemošanās reizē vēlējās aplūkot arī Zviedrijas karalis.

Ķemeru tīrelis, Slocenes ieleja, Kaņiera ezers, Zaļais purvs un Krāču kalni ar savu lielo dabas vērtību koncentrāciju jau septiņdesmitajos gados kļuva par dabas liegumu. Taču tā ir tikai piektā daļa no parka teritorijas. Kā rāda pētījumi, ne mazāka vērtība ir arī teritorijām ap šiem liegumiem. Tiesa, Ķemeru meži bija iekļauti kūrorta un Lielupes krasta aizsardzības zonā. Nacionālā parka statuss ļaus šos dažādos liegumus un aizsardzības zonas sapludināt vienotā sistēmā.

Tiekot nacionālā parka godā, kas ļautu piesaistīt arī dažādu starptautisko fondu līdzekļus, Ķemeri varēs efektīvāk izmantot savas dabas un kultūrvēstures vērtības, labāk saskaņot ekoloģiskās un ekonomiskās attīstības aspektus.

Purva ūdeņu dolomīta slāņu saskare vietās, ko gudrām galvām izdevies pasargāt no meliorācijas, joprojām veidojas ārstnieciski minerālūdeņi, ko cilvēki jau senatnē mācējuši likt lietā. Pēc dzelzceļa izbūves 1877. gadā, kad sākās arī ārstniecisko dūņu izmantošana, Ķemeri kļuva aizvien populārāki, taču to attīstības gaitu pārtrauca Pirmais pasaules karš, atstājot te neskaitāmus brāļu kapus. Andi Liepu ieinteresēja Egona Zablovska tūrisma maršruti, kas ved pa latviešu strēlnieku cīņu vietām. Jo nacionālā parka tūrisma maršruti nebūtu pilnīgi bez šīm liktenīgajām latviešu tautas vēstures lappusēm.

Jaunā Latvijas valsts 20. gados spēja padarīt Ķemeru dziednīcu pazīstamu daudzās Eiropas valstīs. Jācer, ka nacionālā parka statuss palīdzēs atkal celt gaismā arī Ķemeru sēravotu un purva dūņu dziednieciskās īpašības un mediķu meistarību. Starp pašām dižākajām un cildenākajām Ķemeru piemiņas zīmēm ir arī 1861. gadā atklātais piemineklis dziednīcas dibinātajiem un galvenajiem ārstiem. Tajā joprojām tiek iekalti jauni vārdi.

Cik gudri būtu, ja mēs iespējami drīz pieņemtu likumu par Ķemeru nacionālo parku un pavērtu tam jaunu attīstības loku!

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Ķemeru nacionālā parka projekta vadītājs Andis Liepa

Piemineklis Krāču kalnos

Ķemeru tīrelis un viens no tā iemītniekiem — lietuvainis Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!