SARUNAS. INTERVIJAS

Lai izprotam savas patiesās vērtības

Valsts prezidents Guntis Ulmanis Latvijas valsts radiofonā vakar, 7.aprīlī

Jautājums: — Sāksim acīmredzot ar to jautājumu, par ko šobrīd visvairāk runā saistībā ar jums, šīsdienas avīzēs ir raksti ar tādu virsrakstu — “Ceļinieki saskata jaunu valdības krīzi”. Jūs esat viens no tiem, kas tiekat vainots gandrīz vai jaunas valdības krīzes izraisīšanā saistībā ar saviem paziņojumiem par naturalizāciju. Vai jūs varētu mazliet komentēt, vai jūtaties vainīgs valdības krīzes veidošanā?

Guntis Ulmanis: — Labdien, cienījamie klausītāji. Vienmēr radiožurnālistiem jautājumi jāuzdod tā, kā jūs to darāt, — pietiekami asi, lai jautājuma būtība izkristalizētos. Es nedomāju, ka valdības krīze kaut kādā veidā tuvojas, jo daudz kas jau ir aiz muguras, arī daudzi jautājumi, par kuru izpratni vai uztveri ir izdiskutēts, un es domāju, ka šī valdība strādā un strādās. Vienīgi varbūt atsevišķi politiskie spēki pārāk mēģina dramatizēt jebkuru situāciju, jo vienam otram liekas garlaicīgi, kā tas ir: paiet nedēļa, otrā, trešā, un atkal nav nekā tāda, valdība nekrīt, valdība strādā un arī turpinās strādāt.

Par jūsu jautājumu, par naturalizāciju, par Pilsonības likumu es esmu pietiekami skaidri izteicies arī laikrakstos un citos raidījumos. Pilsonības likumu es netaisos revidēt, es netaisos to pārskatīt, es netaisos to mainīt, un tā nav arī mana kompetence. Bet, draugi mīļie, runāsim par to, kā jūtas visi cilvēki, kas dzīvo Latvijā. Vispirms jau paši latvieši, kā jūtas pilsoņi, un kā jūtas nepilsoņi, kā jūtas mūsu sabiedrība. Jo Daugavpils piemērs, kur tika atklāti ignorēts likums, izraisa jautājumu: kas tad šeit ir vainīgs — vai nepareizi likumi pieņemti, vai cilvēki vienkārši šos likumus ignorēja, necienīja un nerespektēja? Jautājums šeit ir nonācis ļoti asā konfrontācijā starp likumu un likuma izpildīšanu. Ja gribam būt tiesiska valsts, kur likumus respektē un pilda, tad pieņemsim šos likumus tādus, lai tos varētu izpildīt. Vai arī mums ir plašāks dialogs jāizvērš par to, kādi mēs esam, kā mēs dzīvojam, kā mēs uztveram, kā mēs savā starpā satiekam un kā mēs veidojam to jautājumu bāzi, ko sauc par valsts nacionālajām interesēm. Es nedomāju, ka šis jautājums būtu pārāk plaši minēts un bieži atzīmēts, bet valsts nacionālās intereses ir skatāmas to stratēģiskā izpratnē nevis šodien, nevis rīt, bet kas būs pēc 10, pēc 20, pēc 30 gadiem. Un tāpēc, ja mēs esam saimnieki savā zemē — un mēs tādi esam — tad mums ir arī jādomā, kas notiek ar visiem tiem cilvēkiem, kuri mūsu zemē dzīvo, un kādu mēs viņiem dosim nākotnes izpratni un nākotnes izjūtu. Vai mēs tikai dzīvosim no pagātnes naida un nedomāsim par to, ka valstī ir jābūt arī sabiedrībai, kas nes pilnīgu atbildību par šo valsti, vai arī ļausim sabiedrībai noslāņoties dažādās grupās, kuras gandrīz nekad viena ar otru netiekas un nekad viena ar otru nerunā. Prezidentam ir jābūt tam, kurš spēj konsolidēt šos dažādos sabiedrības slāņus, un varbūt pat ne vienmēr no popularitātes un atzīšanas viedokļa runājos ar visiem cilvēkiem un mēģinu visus saprast un kopā vest.

Jautājums: — Vispirms jautājums — kādam vajadzētu būt nākotnes modelim, kaut vai attiecībā uz nepilsoņiem? “Tēvzemei un Brīvībai”, piemēram, saka — galvenais ir veicināt migrantu repatriāciju. Vai jūs atbalstāt šādu viedokli?