INFORMĀCIJA

Lai sveicam Lielās mūzikas balvas laureātus!

Šogad ceturto reizi tiks pasniegtas Lielās mūzikas balvas, kas mūsu valstī ir augstākais apbalvojums par sasniegumiem mūzikā. 3.marta preses konferencē tika paziņoti 1996.gada laureāti. Ar žurnālistiem tikās žūrijas komisijas priekšsēdētājs kultūras ministrs Rihards Pīks, priekšsēdētāja vietnieks maestro Raimonds Pauls un žūrijas komisijas locekļi Mūzikas akadēmijas rektors komponists Juris Karlsons, Kultūras ministrijas Valsts sekretārs Aivars Gailis un muzikologi Dzidra Strautiņa, Gunda Vanzoviča un Gints Kārkliņš. Žūrijas komisija strādājusi 12 cilvēku sastāvā un uz sēdēm pulcējusies sešas reizes, rūpīgi apsverot un izvērtējot visus priekšlikumus. Šoreiz bijusi izvirzīta 31 kandidatūra. Aizklāti balsojot, laureāta gods piešķirts 10 mūziķiem. Tie ir:

Ērģelnieks Tālivaldis Deksnis

— par 1996.gada koncertprogrammām, par ieguldījumu latviešu ērģeļmūzikas popularizēšanā.

Latvijas Nacionālās operas solists Samsons Izjumovs

— par 1996.gada iestudētajām operlomām (Skarpia Dz.Pučīni operā “Toska”, titulloma Dž.Verdi operā “Nabuko”), par izcilu sniegumu agrāk iestudētajās izrādēs (titulloma Dž.Verdi operā “Rigoleto”, Žermona loma Dž.Verdi operā “Traviata”).

Komponists Romualds Kalsons

— par operu “Pazudušais dēls”.

Komponists Arturs Maskats

— par skaņdarbu “Salve Regina”, ciklu “Trīs P.Verlēna dzejoļi” un mūziku Dailes teātra izrādei “Terēza Rakēna”.

Komponists Pēteris Plakidis

— par simfonisko skaņdarbu “Variācijas orķestrim”.

Vīnes Valsts operas solists Egils Siliņš

— par uzvarām deviņos starptautiskos vokālistu konkursos, par 1996.gadā iestudētajām lomām Vīnes Tautas operā un Vīnes Valsts operā (Mefistfeļa loma) Š.Guno operā “Fausts”, Džordžio loma V.Bellīni operā “Puritāņi”) un Zaharijas lomu Dž.Verdi operā “Nabuko” Latvijas Nacionālās operas iestudējumā.

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents Normunds Šnē

— par 1996.gada koncertprogrammām, (Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 70 gadu jubilejai veltītais koncerts un koncerts ar M.Rostropoviča piedalīšanos) par S.Prokofjeva “Klasiskās simfonijas” interpretāciju un teicamu sadarbību ar solistiem L. un P.Bermaniem Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertā).

Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents Gintars Rinkēvičs

— par Dž.Verdi operas “Nabuko” iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā, par ANO Hartas piecdesmitgadei veltīto Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertu Ženēvā.

Latvijas Nacionālās operas soliste Sonora Vaice

— par Violetas lomu Dž.Verdi operā “Traviata” un V.A.Mocarta koncertāriju interpretāciju.

Dziedātāja Laima Vaikule

— par 1996.gada koncertprogrammām Latvijā, Krievijā un ASV.

Tika atzīmēts, ka šīs balvas piešķiršanā galvenie kritēriji ir un paliek augsts mākslinieciskais līmenis un plaša rezonanse sabiedrībā.

Atskatoties uz šīs tradīcijas attīstību piecu gadu garumā, Raimonds Pauls atzinās, ka ieceres autoriem sākumā bijušas bažas, vai pasākums drīz vien neizčākstēs kandidātu trūkuma dēļ. Praksē iznācis tieši otrādi. Mūzikas dzīve sit augstu vilni, un žūrijas komisijai ir arvien grūtāk izvēlēties, kurus tad atzīt par vislabākajiem. Aizvien interesantāk strādā Nacionālā opera, normalizējas Filharmonijas darbs, Latvijā augušie un skolojušies mūziķi gūst ievērību arī citās zemēs.

Par ievērojamu notikumu kļuvuši arī laureātu koncerti balvu pasniegšanas svētkos. Līdz šim tie notika Lielajā ģildē, šoreiz — Nacionālajā operā, kur māksliniekiem paveras krietni lielākas iespējas. Kā allaž, balvas pasniegs mākslinieki, diplomāti un citas sabiedrībā pazīstamas personas. Vakaru vadīs Gunda Vanzoviča un Andrejs Žagars. Režisors — Pēteris Krilovs, mākslinieks — Andris Freibergs.

Sarīkojums notiek šodien, 15.martā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Latvijas Nacionālās operas nams: no šodienas uz rītdienu

Turpinājums no 1.lpp.

Kā vēstī vēsturiskā uzziņa, Rīgas pilsēta teātra celtniecību iecerējusi jau 1850.—1854. gadā, un Sanktpēterbugas arhitekts H.Bose piedāvājis vairākus projektus. Tie palikuši uz papīra, jo prasījuši pamatīgu vēsturiskās apbūves nojaukšanu Vecrīgā. Tikai pēc 1856.gada, kad sākās Rīgas cietokšņa likvidēšana un aizsargvaļņa nojaukšana, pavērās iespēja celt teātri ārpus Vecrīgas.

1859.gadā Rīgas pilsēta pasūtīja teātra projektu pazīstamajam vācu arhitektam K.F.Langhansam, taču viņa iecere bija pārāk liela un dārga. Projektu pārstrādāja Rīgas arhitekts F.Hess, bet tad ar savu alternatīvu priekšlikumu ieradās Sanktpēterburgas arhitekts profesors L.Bonštets. Tas rīdziniekiem patika vislabāk un bija arī pieņemams būvizmaksu ziņā. Šo projektu 1860.gada 23.septembrī apstiprināja Krievijas cars Aleksandrs II. Jau 4.augustā rīdzinieki tikko noraktā Pankūku bastiona vietā ielika pamatakmeni. Būvdarbus vadīja Rīgas arhitekti H.Šēls un F.Hess. Tieši pēc trim gadiem teātri svinīgi atklāja.

XIX gs. 70 gadu beigās ļoti kompaktās teātra ēkas skatuves galā pēc Rīgas pilsētas galvenā arhitekta akadēmiķa R.Šmēlinga projekta piebūvēja nelielu kabatu dekorāciju novietošanai. Drīz vien, 1882.gada 14.jūnijā, notika nelaime — gāzes apgaismošanas ietaises defekta dēļ teātris pilnīgi izdega.

Sākoties izdegušā teātra atjaunošanai un rekonstrukcijai 1883.gadā, savu projektu izstrādāja L.Bonštets, bet atjaunošanu tomēr veica pēc R.Šmēlinga projekta un viņa vadībā. Ievērojami tika paplašināta aizskatuves kabata, bet kanālmalā parādījās mašīnu māja ar ūdensapgādes un ugunsdzēsības sūkņiem un centrālapkures ietaisēm, kā arī elektrostacija ar skursteni. Teātrī pirmoreiz Rīgā ierīkoja elektrisko apgaismojumu. Pilnīgi pārveidoja iekštelpas — lielāka un augstāka kļuva skatītāju zāle. Tā ieguva arī pilnīgi jaunu apdari. Skulpturālos rotājumus, kas klāj balkonu parapetus un skatuves portālu, veidoja Rīgas tēlnieka A.Folca darbnīcā, bet lielo kroņlukturi un citas detaļas izgatavoja pēc R.Šmēlinga zīmējumiem.

Teātris vēlreiz cieta Bermonta uzbrukuma laikā 1919.gadā, kad pēc lielgabala šāviņa trāpījuma daļēji sagruva un izdega skatuves daļa. To atjaunoja 1922.gadā pēc arhitekta F.Gaiļa un būvinženiera J.Čaules projekta.

Pēc Otrā pasaules kara teātris tika nežēlīgi ekspluatēts. Būtiski mainījās izmantošanas režīms. Dramatiskajam teātrim paredzētajā ēkā uzveda gan operas, gan baleta izrādes, bet to sagatavošanai un norisei vajadzēja daudz vairāk telpu un tehniskā aprīkojuma. Tas arī diktēja paplašinājuma nepieciešamību, turklāt skatuve jau pēc 1885.—1887.gada rekonstrukcijas neatbilda elementārām mūsdienu skatuves tehnoloģijas prasībām, jo, paaugstinot zāles griestus un skatuves portālu, nepietiekms kļuva virsskatuves telpas augstums.

1975.gadā LPSR Kultūras ministrija uzsāka diskusijas par Akadēmiskā operas un baleta teātra rekonstrukciju, tika uzsākta projektēšana. Institūta “Pilsētprojekts” speciālisti šo darbu veica projekta galvenā arhitekta Imanta Jākobsona vadībā. Pēc viņa aiziešanas aizsaulē 1993.gadā darbus pārņēma “A.G.birojs”, projekta galvenais arhitekts Juris Gertmanis.

1995.gada 29.septembrī notika Operas atklāšanas svinīgs koncerts. Oficiāli Latvijas Nacionālās operas galveno ēku nodeva ekspluatācijā 1995.gada novembrī.

1995.gada septembrī “A.G.birojs” projektēšanu pārtrauc līdzekļu trūkuma dēļ, un būvlaukums tiek “iekonservēts”. Šajā stadijā tad arī tiek noskaidrots sabiedrības viedoklis attiecībā uz darbu turpināšanu un Opernama nākotni.

Notikumu gaitu un pašreizējo situāciju komentē arhitekts Juris Gertmanis:

— Tāda ir visu demokrātisko valstu prakse — ja paredzēts būvēt sabiedrībai ļoti nozīmīgu objektu par nodokļu maksātāju naudu, visiem ir tiesības izteikties. Sabiedrības viedoklis katrā ziņā jānoskaidro. Vairāk vai mazāk tas arī ticis darīts jau kopš 70.gadiem, kad kļuva skaidrs, ka Operai vajadzīgas palīgtelpas, lai tā varētu normāli darboties. Tika diskutēts — būvēt papildbloku vai celt Operu jaunā vietā. Uzvarēja viedoklis, kā Operai kā jau Kultūras piemineklim, jāsaglabājas savā toreizējā izskatā. Toreiz, pirms 20 gadiem, tika izkatīti vairāki varianti, kā galveno ēku atslogot no tehniskajām funkcijām.

Kad pēc Imanta Jākobsona aiziešanas darbu pārņēma mūsu birojs, komisija bija izšķīrusies par galvenās ēkas restaurāciju un visu vēsturisko interjeru atjaunošanu, ko daudzmaz arī izdevies padarīt. Diemžēl pietrūcis līdzekļu otrajai kārtai, kas projektā paredzēta kā obligāts priekšnoteikums Operas un baleta trupas normālai darbībai.

Tehnoloģiski piebūve ir atrisināta, tā var “strādāt” kopā ar galveno ēku. Sabiedrībai apspriešanai tiek nodoti alternatīvi priekšlikumi par piebūves un Operas kafejnīcas celtniecību, apakšzemes autostāvvietu būvēšanu un brīvdabas izrāžu estrādes un skatītāju amfiteātra izveidi kanālmalā. Jau dzirdamas bažas, ka ar pazemes autostāvvietām tiks nodarīts pāri skaistajiem apstādījumiem. Taču projektētāji paredz iet līdz dolomīta slānim, saglabājot apstādījumus un pat lielos ozolus. Arī te tiek piedāvāti vairāki varianti, jo Operai noteikti vajadzīga sava autostāvvieta. Dažādi viedokļi izskan arī attiecībā uz vasaras koncertiem kanālmalā. Koncertu estrāde atrastos tieši ūdens malā uz Operas fona, skatītāji izvietotos Raiņa bulvāra pusē. Akustiskā analīze rāda, ka no akustiskā viedokļa šāda vasaras estrādes situācija ir ideāla. Nebūtu vajadzīgi nekādi speciāli skaņas atstarotāji.

Kaut arī Jura Gertmaņa birojs nav saņēmis līgumā paredzēto atlīdzību par pirmās kārtas projektēšanu, visi speciālisti labprāt gribētu drīzāk atsākt un arī pabeigt Operas kompleksa izveidi.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Nerimtīgā cīņā par visu latvisko

Kultūras un sabiedrības cilvēks Arturs Cipulis

Arturs Cipulis dzimis Rīgā 1922.gada 14.martā Jēkaba un Almas (meitas vārdā Grundules) Cipuļu laulībā. A.Cipulis mācījās Jelgavas skolotāju institūtā, to pabeidza 1944.gadā. Kara beigās iesaukts Latviešu leģionā.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, A.Cipulis sāk izglītības darbinieka gaitas Vācijā. No 1945.līdz 1948.gadam viņš ir skolotājs, pēc tam skolas pārzinis Braunšveigas latviešu pamatskolā.

No 1950./51.mācību gada viņš ir skolas pārzinis Ereles latviešu pamatskolā, pēc tam — izglītības darbinieks Sengvardenē, Hamburgā un Pinebergā.

Nav apzināta A.Cipuļa kordiriģenta darbība. Taču dziesmai viņa līdzšinējā darba mūžā ir paliekoša vēsture. Viņš diriģēja Braunšveigas un Hamburgas latviešu korus. A.Cipulis ir Pirmo Eiropas latviešu dziesmu svētku rīcības komitejas priekšsēdis. Arī Otrajos Eiropas latviešu dziesmu svētkos viņš ir rīcības komitejas vicepriekšsēdētājs. Nav mums precīzu ziņu par Artura Cipuļa tālākajiem dziesmotajiem ceļiem.

Latviešu trimdas vēsturē Arturs Cipulis ir darbīgs un enerģisks sabiedriskais darbinieks. Kopš 1972.gada darbojas Latvijas Centrālajā komitejā, kā arī Latvijas Centrālajā padomē.

Artura Cipuļa darbību Latvijas Atjaunošanas komitejas Eiropas centrā (LAK EC) raksturo A.V.Ozoliņš “Brīvās Latvijas” 1997.gada 10.numurā: “Vienmēr iespaidīga bijusi viņa lietišķā pieeja risināmajai lietai un viņa uzņēmība darīt visu iespējamo lietas labā. Tikai apskatot visu LAK EC arhīvu, varētu novērtēt to lielo darbu, ko viņš veicis, darbodamies šīs organizācijas uzdevumā vien, nemaz neminot to milzīgo darbu daudzumu, ko viņš veicis Vācijas latviešu sabiedrības labā.”

Latvijā nav daudz preses izdevumu, kuros publicēti Artura Cipuļa raksti. Tādēļ lai nākotnei paliek šie pētījumi.

Latvijā Atmoda. Latvija sāk jaunu dzīvi. Nu Arturam Cipulim darbs gan Vācijā, gan Latvijā. Visur — latviešu tautas intereses.

Arturs Cipulis ir Latviešu tautas kopības ( Lettische Volksgemeinschaft ) priekšsēdis Vācijas Federatīvajā Republikā. Birojs atrodas Minsterē. Darba daudz. Rūpes par latviešu centru Minsterē, kur atrodas Minsteres latviešu ģimnāzija. Kādi būs nākotnes plāni? Kāda palīdzība gaidāma no Vācijas?

Lielu darbu viņš veic, lai pārapbedītu latviešu kultūras darbiniekus. Šogad jubileja Jānim Jaunsudrabiņam. Ar Vācijas varas iestādēm A.Cipulis pārrunā rakstnieka un viņa tuvinieku pārapbedīšanas iespējas. Jāparūpējas arī par Vācijā uzstādītā pieminekļa pārvešanu uz dzimteni.

Spriežot no sarakstes ar mums, liekas, ka Arturam Cipulim kārtojamie jautājumi ir skaitāmi simtos. Taču nav bijis gadījuma, ka A.Cipuļa kungs neatbildētu uz mūsu vēstulēm.

Kad Vācijā mira sabiedriskais darbinieks agronoms Jānis Daģis, nevarējām ar viņa mājiniekiem tikt skaidrībā par mājas arhīvu. Lūdzām palīgā A.Cipuli. 1996.gada 6.oktobrī viņš rakstīja: “Ar autobusu, kurš atveda uz Pinebergu Baltijas Universitātes atceres dalībniekus, aizsūtīju Jāņa Deģa grāmatas, kuras man iedeva viņa kundze. Rūpes par grāmatu kastes aizvešanu uzņēmās LU rektors Juris Zaķis (..).” Visu saņēmām.

Šogad — jubilejas gads profesoram diplomātam Arnoldam Spekkem. Bija iecerēts izdot A.Spekkes bibliogrāfiju. Bet nu mecenātu vairs nav. Arturs Cipulis raksta uz ASV korporācijai “Beveronija”. Nupat viņš atgādināja: ja pozitīvas atbildes nebūs, lai ziņojot viņam.

Latvijā pagaidām nav īpašas intereses par Latvijas diplomātu darbu no Latvijas dibināšanas līdz 1941.gadam. Kādā vēstulē izteicām bažas, ka nav Latvijā izdevumu par diplomātu Kārli Zariņu. Nu jau zināms, ka Arturs Cipulis meklē saskarsmi Anglijā. Neuzskaitīsim visu sarakstē apspriesto. Taču piebildīšu, ka arī mūsu laikraksts “Latvijas Vēstnesis” uz visiem jautājumiem ir saņēmis atsaucīgu palīdzību vai izpratni.

Sirsnīgs, draudzīgs, apbrīnojami izplīdzīgs un jauneklīgs savā darbīgumā ir Arturs Cipulis. Droši vien skaitlis 75 ir kļūda. Lai viņam veselība un jaunības spars ieceru piepildē!

Dr. Sigizmunds Timšāns

Zem svešās varas

1941.gada rudenī Latvijas skolas vēra durvis jaunajam mācības gadam ar stipru novēlošanos. Okupāciju varu maiņa spieda atkal mainīt mācības programmas un pārveidot skolu sistēmas. Arī skolotāju institūti atjaunoja mācības pēc Latvijas brīvvalsts sistēmas un kļuva atkal par sešgadīgām vidējām mācības iestādēm, dodot iespēju komūnistu valdīšanas laikā likvidētām trim jaunākajām klasēm atkal mācības turpināt. Cēsu Skolotāju institūta audzēkņi cerēja atgriezties atkal Cēsu Bērzainē, taču cerības nepiepildījās. Tā Jelgavas Skolotāju institūtā mācības turpinājās paralēlklasēs. Salīdzinot boļševiku gadā izvestās diktātoriskās, režīmam atbilstošās reformas latviešu skolu dzīvē, likās, ka vācu okupācijas iestādes pieļaus liberālākus apstākļus. Taču tā bija rūgta maldīšanās. No dienas dienā varēja saskatīt, ka nacionālsociālistu režīms ir tāda pati diktātoriska vara kā komūnistu, un ir tikai laika jautājums, kad visā pilnībā tiks izdzēstas latviešu nacionālās skolas tradicijas. Ir saprotams, ka šādos apstākļos radās opozīcija un pretestība, it sevišķi skolu jaunatnē un studentos. Arī Jelgavas Skolotāju institūtā radās atkal pretestības kustība, kā tas bija boļševiku okupācijas gadā. Vācu okupācijas iestādes centās ar ļoti rafinētiem līdzekļiem izdzēst latviešu skolu jaunatnē nacionālo apziņu. Sevišķi par to rūpējās ieceltie apgabalu komisāri. Jelgavā savu sēdekli bija izvēlējies komisārs Medems, kuŗš, iespējamiem līdzekļiem centās ietekmēt skolu dzīvi. Viņa “aizgādībā” tika rīkoti skolēnu koncerti, kuŗos piedalījās arī vācu jaunatnes koŗi (piem., darba dienesta koris viesojās atkārtoti Jelgavas Skolotāju institūtā). Pats viņš personīgi uzstājās ar runām dažādos skolēnu un studentu sarīkojumos, aicinot saprast “jaunā laika” nozīmi un sekot “vadonim”. Viņš ļoti labi saskatīja jau pašā sākumā mūsu jaunatnes pretestību, kas viņu kaitināja un izaicināja. Kādā atklātā runā Lauksaimniecības akadēmijā viņš salīdzināja latviešu studējošās jaunatnes garīgo apvārsni ar klozeta vāku. Savu sašutumu studenti un skolēni sāka izrādīt atklātā pretestībā. Tā komisāra Medema adjutants kādā klusā vakarā pie Annas baznīcas savas draudzenes klātienē ar varu tika izģērbts.

1942.gada 18.novembris nebija vispārēja svinama diena. Tās atzīmēšana, par svinēšanu nemaz nerunājot, bija aizliegta. Taču jaunatne nevarēja ar to samierināties. Arī mēs Skolotāju institūtā, sapulcējušies uz rītlūgšanu skolas aulā, klusi aizvērtām mutēm dungojām “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai”. Direktors Kupčs, ierodoties aulā, stingrā pavēles tonī lika dziesmu pārtraukt. Lēnām iestājās klusums, kuŗu pārtrauca mācītāja lasītie Bībeles vārdi un kopīgi dziedātais korālis. Nodurtām galvām atstājām aulu un izklīdām pa klasēm. Latviešu tautai tā bija svinama diena, un šai zīmē daudzi skolotāji noturēja arī savas stundas. Labi atceros ģeografijas stundu, kuŗā skolotājs N.Lazdiņš deva iespēju sarunu veidā klejot pa Latvijas skaistākām vietām.

Arī pārējās stundās tika “stiepta gumija”, izņemot didaktiku, kuŗā skolotājs Baltkājis uzdeva rakstīt klases darbu. Pilnīgi spontāni, bez iepriekšējas norunas gandrīz visa klase nolika rakstāmos, un izdalītās papīra lapas palika neaprakstītas. To redzot, skolotājs Baltkājis bija ļoti uztraukts, staigāja nervozi pa klasi un nezināja, ko iesākt. Uz viņa jautājumu par klases darba nerakstīšanu gandrīz visi aizbildinājās ar stundas nesagatavošanu. Viņš nepārprotami saprata īsto nerakstīšanas iemeslu, taču nezināja, kā tikt no ķezas laukā. Tas bija savādi, ka Skolotāju institūtā strādāja skolotāji, kas neprata paši audzināšanas problēmas atrisināt un bija spiesti meklēt palīdzību pie institūta vadības. Tā arī šoreiz skolotājs Baltkājis, dusmu pārņemts, aizsūtīja pie direktora Imantu Vītolu. Klasē iestājās klusums, kuŗu pārtrauca Imanta atgriešanās. Apvaldītu dusmu pārņemts, Baltkājis vēlējās zināt direktora spriedumu. Imants mierīgi, drusku sarkastiskā balsī atbildēja, ka direktors norādījis nerakstītājiem likt nepietiekošas atzīmes. Baltkājis bija vīlies par šādu lakonisku direktora spriedumu un lika Imantam palikt klasē. Saspīlētais klusums turpinājās līdz stundas beigām.

Klases darbu bija rakstījuši tikai kādi 8 audzēkņi: divi zēni un piecas vai sešas meitenes. Neatceros, vai arī citās klasēs bija notikuši līdzīgi gadījumi. Domāju, ka ne. Nākošā dienā mūsu klasē ieradās direktors Kupčs ar skolotāju Baltkāji un klases audzinātāju Bērtuli, lai izmeklētu klases darba nerakstīšanu. Visiem bija skaidrs, ka 18.novembris bija klases darba nerakstīšanas iemesls. Direktors Kupčs teica bargu runu, uzsvērdams mūsu polītiskās ambīcijas, kuŗās mēs esot uzķērušies uz komūnistu makšķeres. Ne ar vienu vārdu nepieminēja, ka šeit pamatā ir darīšana ar nacionāla rakstura problēmu. Man kā klases vecākajam bija jāuzrāda klases biedri, kuŗi esot šo sazvērestību organizējuši. Mani paskaidrojumi, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, viņu neapmierināja, un es saņēmu aizliegumu turpmākās sarunās piedalīties. Saprotams, arī no citiem viņš nesaņēma vēlamās atbildes un bija spiests, dusmu pārņemts un draudot ar nepārredzamām sekām, klasi atstāt.

Nākošajā dienā mani iesauca direktora kabinetā un kādu stundu mani pratināja. Viņa nolūks bija no manis izspiest polītisku atzīšanos un saņemt izziņu par pretestības kustību institūtā. Kad tas neizdevās mutvārdos, man nogrūda priekšā papīra lapu un lika apliecināt rakstveidā klases darba nerakstīšanas iemeslu. Uzrakstīju vienu teikumu: 18.novembrī nerakstīju klases darbu, jo nebiju sagatavojis stundu. Paskatījies uz papīra lapu, viņš kļuva sarkans un izdzina mani no sava kabineta. Teikuma sākums nepārprotami norādīja nerakstīšanas īsto iemeslu. Vakarā bija sasaukta ārkārtēja skolotāju sēde. Nākošajā dienā es un divas meitenes, kuŗas arī nebija rakstījušas klases darbu, saņēma zilas aploksnes ar norādījumu doties uz mājām un atgriezties skolā ar vecākiem. Viņiem tika paziņots, ka mēs esam no Jelgavas Valsts Skolotāju institūta izslēgti. Tikai pēc gada dabūjām zināt no toreizējā skolas darbveža, cik ārkārtīgi diktātoriski direktors rīkojies mums liktenīgajā skolotāju sēdē. Vienīgais, kam bijusi drosme pilnīgi viņam stāties pretī, ir bijis komponists Jēkabs Mediņš. Šis notikums saviļņoja visu institūta saimi un atbalsojās arī Rīgā, ārodskolu direkcijā un Izglītības pašpārvaldē.

Kādu vakaru pie maniem vecākiem ieradās jauns latviešu leitnants un vēlējās no manis saņemt pilnīgu informāciju par manu un manu skolas biedreņu izslēgšanu no institūta. Viņš man iedeva virsleitnanta Pārupa adresi ar ieteikumu nākošajā dienā ierasties tur un visu notikušo sīkumos atstāstīt. Ar satrauktu prātu nākošajā dienā devos uz Skolas ielu. Biju ļoti pārsteigts, kad durvis atvēra pazīstama seja — Latvijas valsts basketbolkomandas spēlētājs un treneris Cēsu aizsargu sporta klubā Džēms Raudziņš. Viņš iepazīstināja mani ar virsleitnantu Pārupu. Pazīšanās un draudzība sporta laukumā deva iespēju brīvai un uzticamai sarunai.

Pēc šīs sarunas man bija skaidrs, ka pretestības kustība ir uzņēmusies panākt institūta skolotāju konferences, respektīvi, direktora Kupča lēmuma maiņu. Atvadoties man tika dotas līdzi cerības, ka nedēļas laikā es un manas klases biedrenes varēšot mācības atkal institūtā turpināt.

Pēc pāris dienām tiku aicināts uz ārodskolu direkciju. Tur mani pieņēma toreizējais ārodskolu vicedirektors Dobulis, kam vēlreiz visos sīkumos bija jāatstāsta notikušais. Stāstīju patiesību, norādot uz patiesiem klases darba nerakstīšanas iemesliem. Šeit saņēmu pilnīgu izpratni mūsu rīcībai un solījumu darīt iespējamo, lai skolotāju konferences lēmums tiktu revidēts.

Nepagāja ne nedēļa, kad saņēmu ziņu iesniegt direktoram Kupčam lūgumu uzņemt mani atpakaļ institūtā. Ne labprāt vēlējos to darīt. Tiku taču pierunāts manu lūgumu uzskatīt tikai par formālitāti, jo pie toreizējiem polītiskiem apstākļiem nebija iespējams jautājumu citādi atrisināt. Jautājuma atrisināšanā bija iesaistīts toreizējais Izglītības pašpārvaldes ģenerāldirektors prof. M.Prīmanis un nodaļas vadītājs pulkvedis A.Plensners.

Saprotams, mans lūgums tika ievērots. Pirmajā dienā pēc atgriešanās institūtā es un abas meitenes pēc rītlūgšanas tika izsauktas audzēkņu priekšā, un direktors Kupčs, īsi norādot uz notikušo, paziņoja, ka pēc “grēku nožēlošanas” mums dota iespēja atgriezties institūta saimē. Nodurtām galvām visi noklausījās Kupča “morāles sprediķi” un, acis nepaceļot, atstājām aulu.

Klases biedri mūs saņēma ar sajūsmu. Skolotāji izturējās ļoti korekti. Bija trimestŗa nobeigums un vajadzēja izlikt atzīmes. Mūs neizsauca, taču vērtējums bija labāks, nekā to varējām gaidīt. Atceros, ka Jēkabs Mediņš man harmonizācijā ielika apaļu četrinieku bez neviena darba.

Šie notikumi saveda mani kopā ar tiešiem institūta pretestības kustības darbiniekiem, kā Arturu Nepartu, Beni Balodi, Laimoni Grunduli u.c. Es nedabūju vairs aktīvi līdzdarboties, jo 14.martā mani iesauca armijā.

Pretestības kustības darbā ļoti intensīva sadarbība bija ar Lauksaimniecības akadēmijas studentiem. Toreizējās basketbola slavenības, kā Melderis, Laukēvics, Stulpiņš un Veiss nemeta tikai kopā ar mums “tukšu bumbu caurā grozā”, bet risināja arī pretestības kustības problēmas. Arī jautājums par iešanu leģionā tika ļoti plaši pārrunāts. Kādā lielākā sanāksmē pat kopā ar Latvijas virsniekiem.

Institūta pretestības kustības dvēsele bija Arturs Neparts. (Būtu vērts viņu aicināt uzrakstīt plašākas atmiņas, konkrētāk minot personu vārdus.) Viņš, Laimonis Grundulis un vēl citi dabūja baudīt nacionālsociālistu koncentrācijas režīmu Salaspilī un Štuthofā.

Tikai pēc kaŗa darbības izbeigšanās viņiem laimējās dzīviem nokļūt rietumu zonās.

Absolventu centrs

Jelgavas Skolotāju institūta Absolventu centrs dibināts 1947.gada 17.decembrī Neištates YMCA telpās, Vācijā. Sanāksme notikusi skolotāju konferences laikā. Par šo sanāksmi centra archīvā saglabāts protokols, kuŗa izrakstu šeit sniedzam.

“1947.gada 17.decembrī Britu zonas skolu vadītāju konferencē sapulcējušies Jelgavas Skolotāju institūta absolventi sevišķā sanāksmē nolēma dibināt Jelgavas Skolotāju institūta abosolventu apzināšanas centru. Centra pagaidvadībā izraudzīja Ed.Avotu (28.g.), V.Neimani (31.g.) un A.Cipuli (43.g.). Sanāksme pieņēma centram šādus uzdevumus: 1. apzināt visus absolventus, kas atrodas ārpus dzimtenes, un veicināt absolventu starpā draudzīgu sadarbību; 2. vākt ziņas par kritušajiem un bojā gājušajiem kollēgām un atzīmēt viņu piemiņu; 3. vākt materiālus un atmiņu kopojumus par Jelgavas Skolotāju institūtu, mācību spēkiem, absolventiem un viņu likteni. Nolēma uzaicināt ar sludinājumu laikrakstā “Tēvzeme” absolventus iesūtīt centram savas adreses.”

Sanāksmē piedalījušies: Eduards Avots (28.), Vilis Neimanis (31.), Andrejs Ozoliņš (30.), Albīns Banga (34.), Arturs Cipulis (43.) un Verners Švāns (43.).

1948.gada 3.jūlijā notikusi centra vadības un izlaiduma pārstāvju samāksme, kuŗā piedalījušies šādi izlaiduma pārstāvji: Ed.Avots (28.), Vilis Neimanis (31.), Heinrichs Špechts (31.), Albīns Banga (34.), Otomārs Poruks (41.), Anete Grundmane (41.), Anna Bensona-Rostoka (44.) un Arturs Cipulis (43.).

(..) “Sanāksmes vadītājs nolasa bij. institūta direktora prof. Ed.Pētersona apsveikumu institūta aboslventu saimei trimdā. Sanāksmi ar rakstu sveicinājis arī absolvents Andr. Ozoliņš. Sanāksme pieņem un paraksta apsveikuma tekstus prof. Ed.Pētersonam un dir. E.Aistaram.

(..) Ed.Avots ziņo, ka pagaidvaldība izraudzījusi 6 izlaiduma pārstāvjus, nodibinājusi saraksti ar bijušajiem institūta direktoriem un mācību spēkiem, iespiedusi un izsūtījusi absolventiem informācijas biļetenu un par materiāla vākšanas nozares vadītāju izraudzījusi A.Bangu.

(..) Centra vadībā vienbalsīgi ievēlēja: Ed.Avotu, V.Neimani, A.Bangu, A.Cipuli un H.Špechtu. Revizijas komisijā O.Poruku, A.Grundmani un A.Rostoku.

(..) Sakārtojot kritušo sarakstu, konstatēja, ka pagaidām apzināti 15 kritušie un mocekļu nāvē mirušie absolventi. Aizvesti 3 absolventi. Nolēma ievietot laikrakstā “Tēvzeme” kritušo piemiņas sludinājumu, līdzekļus ņemot no kritušo piemiņas fonda. (..)

1948.gada 28.augustā Neištatē pie Hannoveres notika pēdējā absolventu sanāksme Vācijā.

Pēc lielās izceļošanas centra darbība apsīka.

Aktivitāte atkal pieauga 1960.gadā. 1963.gadā izsūtīja pārreģistrēšanās lapas. (..) Valdes locekļi bija izklīduši un atteicās turpmāk darboties. Tāpēc Ed.Avots kooptēja valdē absolventes: Bertu Maini (39.) un Liviju Birzi-Lesnieci (44.) ar dzīves vietu Grand Rapidā.

Institūta ilggadīgā direktora prof. Ed.Pētersona 75 gadu mūža atcerē savācām naudas velti (860 zviedru kronas), ko nosūtījām uz Zviedriju. Profesora bērēs V.Erdmanis (29.) nolika visu absolventu vārdā vainagu un vēlāk uz kapa uzstādīja rozi (Toronto sanāksmes ziedojums). Nelielas absolventu sanāksmes notika Toronto, Klīvlendā (1963. un 1968.g.). Ar 1969.gadu sāka izdot Jelgavas Skolotāju institūta Absolventu centra ziņojumus. Sakarā ar institūta piecdesmito dibināšanas dienu Gaŗezerā organizēja plašāku institūtnieku sanāksmi. Piedalījās arī Rīgas un Daugavpils institūtnieki, kopā 45 skolotāji un to starpā 24 Jelgavas institūtnieki. (..) Svētdienas rītā notika rakstnieku rīts, ko vadīja dzejnieks Arturs Kaugars (1929.). Uzrunā viņš pieminēja, ka latviešu rakstnieki izauguši “kā dzeguzēni svešās lizdās”, un skolotāju saime aizvien devusi lielu skaitu rakstnieku. Arī Jelgavas Skolotāju institūts ir devis prāvu skaitu rakstnieku un dzejnieku: Lūciju Bāreni, Almu Ozolu, Arturu Kaugaru, Gunāru Saliņu, Indru Gubiņu, Ritu Gāli, Zentu Kroni. (..) Rakstnieku rītā savus darbus lasīja Austra Balka, Lūcija Bārene, Jānis Šīrmanis, Eduards Freimanis, Ernests Aistars un Arturs Kaugars. (..)

1973.gada 1.septembrī notika institūtnieku tikšanās Klīvlendas Dziesmu svētku laikā, kuŗā piedalījās 36 dalībnieki. Jēkaba Mediņa 85 gadu atcerē Austras Andersones-Plampes ierosmē komponista bijušie audzēkņi savāca 441,27 dolārus. Par to nosūtīja J.Mediņam vērtīgas pakas. Bijušo institūtnieku apsveikums ticis nolasīts arī rīkotajā jubilejas vakarā Rīgā. Arī Kārli Baltgaili centra vadība un vairāki absolventi ar telegrammām apsveica viņa 80 gadu mūža atcerē. Jēkaba Mediņa bēŗu gadījumā institūtnieku vārdā līdzjūtību viņa kundzei izteica A.Plampe ar telegrammu: “Dus koklētājs, bet dziesma skan jūrām pāri. Mīļo audzinātāju piemin bijušie Jelgavas skolotāju institūta un konservātorijas audzēkņi svešumā.”

1974.gadā Absolventu centrs izkārtoja institūta pēdējā direktora Ernesta Aistara 75 gadu mūža atceri Grand Rapidos. Tā kā Ernests Aistars ir arī pazīstams rakstnieks, tad atceres pirmajā daļā lasīja dažu viņa darbu izvilkumus ar žurnālista A.Zaļinska komentāriem. Ar E.Aistara dzīves gaitu un viņa darba vietām plašākā referātā iepazīstināja Berta Maine (39.). Klātesošo vidū bija arī viņa bijušie skolēni, apsveicot savu bijušo skolotāju ar ziediem un aploksnēm. Plašāku apsveikuma runu teica Arturs Neparts (42.), pieskaŗoties E.Aistara un skolotāja personībai. Ar 1974.gadu sākās intensīvs institūta vēstures materiālu, atmiņu un uzņēmumu vākšanas darbs, kam bija sirsnīga atsaucība un kas tagad vainagojies šajā grāmatā.

Jelgavas Skolotāju institūta Absolventu centra un Gaujas Apgāda 1978.gada izdevumā “Jelgavas Valsts Skolotāju institūts” ievietoto rakstu īsinājis S.Timšāns

Fragments no grāmatas “Gaismas pils viesi — Jelgavas Valsts Skolotāju institūts” (1978)

Arturs Cipulis — mākslinieka Jura Soikana portretējumā