MĒS VISI BALTIJĀ

Cauri gadsimtam ar savas tautas apziņu

“Igaunijas un Latvijas attiecības ir ļoti, ļoti labas”

Prof. Tomass Tīvels, Igaunijas vēstnieks, pirmssvētku sarunā — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Runājot arī par mūsu trīs premjerministru pēdējo tikšanos Tallinā, — es tiešām ar lielu prieku vēroju ļoti konstruktīvo sadarbību starp premjerministru Šķēli un premjerministru Vehi. Tie vairs nav tikai vārdi. Mums tagad ir konkrēti sadarbības plāni gadu uz priekšu. Visas ministrijas, visi atbildīgie cilvēki tagad var šos plānus pildīt.

— Manuprāt, šāda sadarbība ir arī ļoti svarīga, domājot par mūsu kopīgo stratēģisko mērķi — integrāciju Eiropas struktūrās.

— Tieši tā. Ja kāds tiek no jauna pieņemts tādā grupā, tad ir svarīgi, kā viņš prot sadarboties ar pārējiem. To var labi redzēt, kad puikas pieņem kādu jaunu dalībnieku savā komandā. Viņi pirmām kārtām vēro, kā šis jaunais sapratīsies ar citiem. Gluži tāpat Eiropa skatās uz mums, Baltijas valstīm. Ja rādām prasmi saprasties savā Baltijas valstu starpā, tā ir laba zīme, ka pratīsim saprasties arī plašākā arēnā.

Tas arī rāda, ka esam civilizētas, stabilas valstis, kas spējīgas sadarboties ar citiem. Tas ir kas būtiski jauns mūsu reģionā.

— Liels paldies jums par sarunu! Un pieņemiet vēlreiz sirsnīgu apsveikumu Igaunijas Republikas valsts svētkos!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Par Rīgas Igauņu biedrību un igauņu skolu

Šā gadsimta sākumā Rīgā dzīvoja aptuveni 27 000 igauņu, galvenokārt strādnieki, bet bija arī diezgan daudz skolotu ļaužu. Bet jau 1880.gadā Rīgā viņi nodibināja igauņu dziedāšanas biedrību “Imanta”. Tā pulcēja lielākoties izglītotos un amatniekus, bet fabriku strādnieki tur neiederējās. Cilvēks jau nedzīvo tikai no maizes, kuras rieciens Rīgā bija kļuvis biezāks, jo te bija darbs. Cilvēki alka sabiedrības, kur varētu dalīties priekos un bēdās.

Tie, kas neiederējās “Imantā”, sāka pulcēties krogos. Tur tika risinātas pasaules problēmas, apspriesti jaunumi, darba lietas, varēja kavēties atmiņās par dzimteni. Šādi krodziņi bija savairojušies Pārdaugavā Āgenskalna rajonā — pie tirgus, pie fabrikas “Lenta” un tekstilrūpnīcas, kur strādāja sevišķi daudz igauņu. Lai atvilinātu igauņus no šīs krogu gaisotnes, tika domāts par savas biedrības nodibināšanu. Pirmais šo cīņu pret krogus sabiedrību un pārmērīgu alkohola lietošanu uzsāka Langes kuģu būvētavā strādājošais kalējs Miķelis Pihlatamms, 1900.gadā nodibinot Rīgas igauņu atturībnieku biedrību. Tas tad arī bija iedīglis vēlākajai Rīgas Igauņu izglītības un palīdzības biedrībai.

Darbs jūtami pavirzījās uz priekšu, kad atturībnieku biedrībā iekļāvās Vidzemes guberņas administrācijas ierēdnis Eduards Kibarseps ( Kūbarsepp ). Viņš prata iesaistīt biedrībā arī citus izglītotos igauņus, paužot uzskatu, ka darbošanās atturībnieku kopā nav nekāda kauna lieta. Biedrība paplašināja darbības lauku un mēģināja tuvināties ar “Imantu”. Pārrunas ilga veselu gadu, tomēr vienošanās netika panākta.

Tika sagatavoti jaunās biedrības statūti, kurus apstiprināja 1907.gada decembrī un kurā iekļāvās arī atturībnieku biedrība. Pirmā kopsapulce notika 1908.gada 6.janvārī. No šī laika vairākus gadu desmitus rosīgi darbojās Rīgas Igauņu izglītības un palīdzības biedrība. Apvienojoties tika izvirzītas arī dažādas prasības, piemēram, “atturībnieki” arī turpmāk bija par bufeti bez alkoholiskajiem dzērieniem, bet tam nepiekrita “imantieši”. Pēdējie turklāt vēlējās, lai viņu titulējums noteikti būtu iekļauts jaunajā biedrības nosaukumā. Beigās tā arī nevarēja vienoties.

No šī laika aktīvistiem īpaši pieminami trīs advokāti: J.Jāksons ( Jaakson ), A.Hellats ( Hellat ) un E.Alvers ( Alver ), kuriem, darba lietas kārtojot, bieži nācās uzturēties guberņas galvaspilsētā, kā arī Rīgas Politehnikuma audzēknis Marts Rauda (vēlāk Kohtlas degakmens raktuvju direktors).

Gadsimta sākumā īpaša nozīme bija trīs igauņu apvienībām. Vispirms Rīgas studentu biedrībai “Laeve”, kas bieži rīkoja ģimeņu balles ar mākslinieku piedalīšanos, ar joku spēlēm un dejām, kur spēlēja Baltijā pirmais sieviešu orķestris.

Kā otra pieminama spēkavīru biedrība “Aberg”, kas nodarbojās arī ar runas mākslas apgūšanu, teātra spēlēšanu un vīru dziedāšanu. Savukārt gluži saimnieciska rakstura bija Rīgas igauņu preču patērētāju apvienība.

Kad gubernators Zvegincevs 1907. gada 4.decembrī apstiprināja biedrību statūtus, izrādījās, ka jaunās Izglītības un palīdzības biedrības un jau agrāk nodibinātās biedrības “Imanta” statūti atšķīrās tikai ar nosaukumiem, citādi bija līdzīgi kā divi brāļi. Ar šādiem līdzīgiem statūtiem “Imanta” darbojās līdz pat Pirmajam pasaules karam.

Visu decembri notika pārrunas par atturībnieku un jaunās biedrības apvienošanos. Tā beidzot notika 1908.gada 6.janvarī un ilga septiņas stundas klusā, miermīlīgā noskaņojumā.

Pirmā apvienotās biedrības balle notika 3.februārī teātra “Uļej” zālē. Programmā bija J.Jāksona runa “Igauņu izglītības tieksmes Rīgā”, kora dziedāšana, citi muzikāli priekšnesumi un, visbeidzot, Bjornes Bjornsona lugas “Jaunais pāris” otrais cēliens. Balles ienākumi bija 128 rubļi un 50 kapeikas, kas tolaik skaitījas diezgan liela nauda.

Laiks līdz Pirmajam pasaules karam biedrības dzīvē bija visrosīgākais. Tā bija atmoda pret pārslāvošanos un pārģermanizēšanos.

No šiem biedrības cilvēkiem radās vēlākie Igaunijas valstsvīri, mākslas, kultūras un sabiedriskie darbinieki. Vispirms jāmin pirmais un vēl septiņreiz ievēlētais biedrības priekšsēdētājs, vēlākais Igaunijas valsts vecākais (riigivanem) un Igaunijas Bankas prezidents Jiri Jāksons ( Jūri Jaakson ), nākamais jāpiemin Aleksandrs Hellats ( Hellat ), vēlākais Igaunijas ārlietu ministra palīgs, arī vēstnieks vairākās valstīs un iekšlietu ministrs, kurš arī līdz karam ļoti aktīvi darbojies biedrībā, bijis gan priekšsēdētāja vietnieks, gan priekšsēdētajs, gan pats spēlējis teātri, gan bijis izrāžu vadītājs.

Sākumā biedrībai bija telpas L.Nometņu ielā 18, igauņa Kārļa Karpa četrstāvu īres namā, bet skola darbojās M.Nometņu ielā 17. Lielākiem pasākumiem un sarīkojumiem telpas tika īrētas, visbiežāk lietuviešu biedrības telpās vecpilsētā, Peldu ielā 27, vai arī Vērmanes parka minerālūdeņu iestādē.

Šī īrēšana bija dārgs prieks un neveicināja arī izglītības darbu. 1910.gada 31.oktobrī tika nolemts iegādāties gruntsgabalu kopā ar uz tā esošo koka māju (tagad t.s. “čigānu māja”) — 1016 kvadrātasu kopplatībā. Tā cena — 27841 rbļ. un 34 kap., apdrošināšanas summa 1424 rbļ. 4 kap.

Sākās nepārtrauktas apspriedes par jaunas ēkas celšanu. Izvēlējās arhitekta Eižena Laubas projektu, un iespējamās izmaksas tika rēķinātas — 100000 cara rubļos. Pamatakmens tika svinīgi ielikts 1912.gada 28.aprīlī. Svētku zāles izmēri: 80 pēdas garumā, 50 — platumā. Tika izlemts, ka celtniecības darbus veiks biedrības uzraudzībā ar vienu algotu vadītāju. Sākotnēji tas bija kāds Leinets, bet paviršas savu pienākumu pildīšanas dēļ viņš tika atbrīvots, un darbu virsvadību uzņēmās biedrības biedrs Merts Rauds ( Märt Raud ), Rīgas Politehnikumu beigušais diplomētais būvinženieris, vēlak arī Igaunijas Satversmes sapulces un I parlamenta loceklis, arī Igaunijas valsts degakmens ieguves direktors.

Lai gan māja vēl nebija pabeigta, jau 1912.gada 26.decembrī to varēja iesvētīt. Tīrīšanas darbos piedalījās biedrības dāmas, bet zāli dekorēja studenti. Ballējās divas dienas. No ievērojamiem ciemiņiem jāmin Jāns Tinnisons ( Jaan T›nnisson ), kurš teica arī svētku runu. Bet svētki beidzās ar biedrības jauktā kora dziedātajiem J.Haidna “Gadalaikiem” diriģenta G.Hellata vadībā.

Mājas celtniecība pilnībā tika pabeigta 1913.gada rudenī, tās vērtība — 165076,93 cara rubļi, platība — 14277 1/2 kvadrātasis. Pirmā biedrības mājā ievācās skola.

Igauņu skolas pirmsākumi Rīgā ir pagājušā gadsimta beigās pie Pētera Pāvila baznīcas darbojošā divu klašu pareizticīgā igauņu skola. Biedrības piecu klašu igauņu skola uzsāka darbu 1909. gada rudenī. Skolas maksa bija 5 rubļi no skolēna semestrī. Šī maksa palika nemainīga līdz karam. Līdzekļus skolai ieguva no izrādēs un ballēs pardotajām biļetēm, ziedojumiem un biedrības piemaksām skolas uzturēšanai. Skolotāja alga bija 35 cara rubļi mēnesī vēlāk to mazliet paaugstināja. 1914.gadā skolas vajadzībām paredzēti 2929,63 rbļ. Šī summa sadalījas šādi:

skolotāju algām — 1680 rbļ.

apkurei — 133 rbļ. 63 kap.

apgaismošanai — 10 rbļ. 18 kap.

tīrīšanai — 39 rbļ. 64 kap.

mācību līdzekļiem — 67 rbļ. 67 kap.

pabalsti skolēniem — 929 rbļ.

skolas bibliotēkai — 19 rbļ. 51 kap.

inventāra iegādei — 50 rbļ.

Bez skolas biedrībā darbojās arī maksas kursi pieaugušajiem, kur mācīja aritmētiku, krievu un vācu valodu. Vīriešiem par visu trīs priekšmetu mācīšanos bija jāmaksā 7 rbļ., par divu — 5, par viena — 3, bet sievietēm viss bija ar 25 procentu atlaidēm. Ja bija interesenti, tad mācīja arī igauņu valodu. Biedrība vēl no savas puses par kursiem piemaksāja.

Norisa aktīvs kultūras darbs. Līdz Pirmajam pasaules karam tika iestudēts 61 teātra uzvedums (19 drāmas, 29 komēdijas, 4 dziesmuspēles, 9 operetes). Darbojās jauktais koris.

Rīgas igauņu biedrība turpināja rosīgi darboties vēl vairākus gadu desmitus — līdz pat 1940.gadam, kad boļševiku režīma apstākļos tā tika likvidēta. Kultūras dzīve sevišķi uzplauka 20.—30.gados, kad igauņi Āgenskalnā spēlēja teātri, dziedāja korī, rīkoja saviesīgus vakarus. Tiesa, tolaik Rīgā dzīvoja mazāk igauņu nekā pirms Pirmā pasaules kara. Toties spēcīgāka bija nacionālā pašapziņa, bija arī vēlme ciešāk tuvināt abas kaimiņvalstis — Igauniju un Latviju. Zīmīgi, ka Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste, apciemojot ārvalstu augstākās amatpersonas, vispirms 1925.gada februārī devās vizītē pie Igaunijas valsts vecākā Jiri Jāksona, kurš savulaik ir bijis Rīgas igauņu biedrības priekšsēdētājs. Atbildes vizīte notika tā paša gada maijā.

Tikai 1988.gada 11.novembrī — atmodas laikā — Rīgas igauņu biedrība atjaunoja darbību. Patlaban tā cenšas, cik vien nauda atļauj, saglabāt un tālāk attīstīt Latvijā dzīvojošo igauņu kultūras tradīcijas. Darbojas biedrības koris, jau astoņus gadus noris mācības Rīgas igauņu skolā, kuras audzēkņi, pateicoties skolotāju pūliņiem, itin labi pārvalda igauņu valodu. Regulāri Igauņu biedrības namā notiek igauņu mākslinieku izstādes.

Tagad, kad Latvijas Saeima ir pieņēmusi likumu par Rīgas Igauņu biedrības īpašumtiesību atjaunošanu, piecstāvu nams Āgenskalnā, Lielajā Nometņu ielā 62, ir kļuvis gan par Latvijas igauņu pulcēšanās un nacionālās kultūras rosības, gan par abu kaimiņtautu tuvināšanās vietu.

Kristīne Ducmane

Igauņu biedrības nams Lielajā Nometņu ielā 62 trīsdesmitajos gados

Rīgas Igauņu biedrības divdesmit gadu jubilejā 1928. gadā — biedrības valde un svinību viesi: no kreisās trešais — biedrības priekšsēdētājs R.Kopels, ceturtā — Igaunijas sūtņa J.Seljamā kundze, piektais — Igaunijas sūtnis J.Seljamā, sestais Igaunijas konsuls J.Melders

Igauņu biedrības jauktais koris 1933. gadā, vidū — diriģents A.Redlihs

Igaunijas Republikas 12. gadadienas svinības Igaunijas vēstniecībā Rīgā 1930. gada 24. februārī Foto no Rīgas Igauņu biedrības arhīva

Rīgas igauņu skolas direktors Enns Raja

Rīgas igauņu skolas audzēkņi mācību stundā

Foto: Atis Ieviņš