ARHĪVI RUNĀ

Aizslepenotā Latvija

JĀNIS RIEKSTIŅS, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents — “Latvijas Vēstnesim”

Viens no PSRS militāristu darbības vadmotīviem Latvijā bija slepenības absolutizēšana. Tā radās tādas varas institūcijas kā Tautas komisāru padomes (vēlāk — Ministru padomes), apriņķu (vēlāk — rajonu) izpildu komiteju “sašaurinātie sastāvi”, kuri izlēma visus ar PSRS militāristu vajadzībām saistītos jautājumus. Tā gadu gaitā uzkrājās dokumentu kaudzes ar brīdinošiem uzrakstiem “Slepeni”, “Pilnīgi slepeni”, “Dienesta vajadzībām”. Daudzas lielas un mazas Latvijas teritorijas platības tika pasludinātas par “aizliegtām joslām” vai “aizliegtām zonām”. Ļoti stingrs slepenības režīms tika ieviests arī kartogrāfijā. Jau 1941. gada 5. februārī Baltijas sevišķā kara apgabala karaspēka pavēlnieks ģenerālleitnants F. Kuzņecovs, kara padomes loceklis, korpusa komisārs Dibrova un štāba priekšnieks Kļenovs nosūtīja ziņojumu LPSR Tautas komisāru padomei, kurā rakstīja:

“Zemkopības, Mežrūpniecības, Komunālās saimniecības un citos LPSR tautas komisariātos un citās iestādēs un organizācijās atrodas liels daudzums dažādu kartogrāfisko un topo–ģeodēzisko materiālu, kuriem ir aizsardzības nozīme un kuri ir slepeni. Patlaban šie materiāli nav pilnīgi uzskaitīti. Tie tiek pavairoti bez grifa jebkurā tirāžā, un minēto materiālu izmantošana nav ierobežota, kas nerada grūtības, lai tos iegādātos ārvalstu izlūkdienesti.

Lai LPSR teritorijā nodrošinātu topo–ģeodēzisko materiālu slepenību, sakārtotu augstāk minēto materiālu izdošanu, uzskaiti un izmantošanu, lai novērstu to nokļūšanu ārvalstu izlūkdienestu rokās, Baltijas sevišķā kara apgabala Kara padome lūdz noregulēt šo stāvokli ar LPSR TKP speciālu lēmumu” (LVA, 270. f., 1. s. apr., 49. l., 15. lp.).

Savam iesniegumam PSRS militāristi pievienoja šādu lēmuma projektu:

“Lai LPSR teritorijā saglabātu slepenībā kartogrāfisko un topo–ģeodēzisko materiālu, TKP nolemj:

1. Ziņu par pirmās klases triangulāciju (nosaukto virzienu saraksti, trīsstūru saraksti, koordinātu saraksti utt.) visu klašu nivelējumiem (augstumu marku un referu katalogi) izdošanu un publicēšanu izdarīt tikai ar Baltijas sevišķā kara apgabala štāba sankciju.

2. Aizliegt izdot vispārējām vajadzībām materiālus par II, III un IV klases triangulācijas un poligonometrijas sabiezinājuma tīkliem, koordinātu katalogiem, aerofotogrammetriskiem materiāliem, pilsētu plāniem, kontūru, kadastru un mežu plāniem, pēc kuriem ir iespējams sastādīt republikas un vietējās nozīmes liela mēroga kontūrkartes.

3. Otrā punktā norādīto topo–ģeodēzisko materiālu izgatavošanu tautas komisariātu un iestāžu vajadzībām izdarīt ar grifu “slepeni” jeb “dienesta vajadzībām” saskaņā ar instrukciju par slepenības noteikšanu izdotajām topogrāfiskajām kartēm un fotogrammetriskiem izdevumiem (Sarkanās armijas ģenerālštāba 1940. gada izdevums). Ar grifu izdoto dokumentu glabāšanu un uzskaiti izdarīt pēc slepenās lietvedības noteikumiem.

4. Atļauju izsniegšanu 2. un 3. punktā norādīto materiālu izdošanai un pavairošanai Latvijas republikas tautas komisariātos uzdot LPSR Galvenajai literatūras un izdevniecību pārvaldei pēc saskaņošanas ar Baltijas sevišķā kara apgabala štābu.

5. Uzdot LPSR Galvenajai literatūras un izdevniecību pārvaldei (“Glavļit”) līdz 1941. gada 1. aprīlim izstrādāt un iesniegt apstiprināšanai Tautas komisāru padomē instrukciju par 2. un 3. punktā norādīto materiālu izdošanu LPSR tautas komisariātos un civilajās organizācijās, saskaņojot to ar Sarkanās armijas ģenerālštāba 1940. gada instrukciju “Par slepenības noteikšanu izdotajām topogrāfiskajām kartēm un citiem topo–ģeodēziskajiem materiāliem.”

6. Uzdot LPSR Galvenajai valsts izdevniecību un poligrāfiskās rūpniecības pārvaldei (VAPP) nodrošināt izdodamo topogrāfisko materiālu ar grifu saglabāšanu iespiešanas laikā uzņēmumos.

7. Uzdot Zemkopības, Mežrūpniecības komisariātiem un citām organizācijām, kuras izpilda topoģeodēziskos darbus, līdz 1941. gada 15. martam izdarīt viņu rīcībā esošo materiālu inventarizāciju un kopā ar “Glavļitu” un Baltijas sevišķā kara apgabala štābu noformēt šo materiālu slepenību un noteikt to glabāšanas vietu.” (LVA, 270. f., 1. s. apr., 49. l., 16., 17. lp.)

Kā liecina atzīmes minētajos dokumentos, šāds LPSR TKP lēmums arī ticis pieņemts un tas ar dažādiem papildinājumiem bijis spēkā daudzus gadus. Un ar to bija spiestas rēķināties visas Latvijas iestādes un organizācijas. Teikto apliecina arī šāds gadījums.

1963. gada 23. janvārī LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks V. Strogonovs slepenā iesniegumā PSRS Ģeodēzijas un zemes dzīļu aizsardzības ministrijas Ģeodēzijas un kartogrāfijas galvenās pārvaldes priekšniekam A. Baranovam rakstīja:

“Latvijas PSR Lauksaimniecības ministrijas bijusī Zemes ierīcības pārvalde 1959. gadā sagatavoja un ar LPSR Galvenās literatūras un izdevniecību pārvaldes atļauju 1 000 eksemplāru tirāžā izdeva Latvijas PSR kolhozu un sovhozu robežu shematisko karti mērogā 1:300 000. Šīs kartes saturs tika pilnīgi saskaņots ar tām prasībām, kādas nosaka PSRS “Glavļita” apstiprinātais to ziņu uzskaitījums, kuras ir aizliegts publicēt atklātajā presē, radio un televīzijas raidījumos, un karte bija paredzēta dienesta izmantošanai, uzskaitot ikvienu tās eksemplāru.

Šī karte uzreiz atrada savu patērētāju un ātri tika izplatīta Latvijas PSR iestādēs un organizācijās, kamdēļ 1961. gadā tā tika izdota otru reizi ar tirāžu 2 000 eksemplāri, kuri arī līdz šai dienai lielā mērā ir izplatīti.

Tagad Valsts ģeodēziskā dienesta Baltijas nodaļa pieprasa šo karti noslepenot, atsaucoties uz “Nolikumu par kārtību, kādā PSRS iestādēs, organizācijās un uzņēmumos ir jāizgatavo, jāizmanto un jāuzskaita kartes un plāni”, kā arī uz “Instrukciju par kārtību, kādā ir jāpublicē un jānodod starptautiskajām organizācijām PSRS teritorijas ģeogrāfisko punktu un objektu koordinātas”.

LPSR Ministru padome uzskata, ka šās kartes saturs nepārkāpj valsts noslēpumu saglabāšanas apstākļus un tās noslepenošana būtu lieks šķērslis kartes izmantošanā republikāniskajās un rajonu organizācijās un iestādēs, kurām tā ir ļoti nepieciešama.

Šā iemesla dēļ LPSR Ministru padome lūdz Jūs izskatīt jautājumu par iespēju atstāt karti atklātā lietošanā ar visu eksemplāru uzskaiti, kā arī atļaut kartes 3. izdevumu, izlabojot rajonu un zemes izmantošanas robežas pēc stāvokļa uz 1963. gada 1. februāri.” (LVA, 270. f., 1. s. apr., 1555. l., 29., 30. lp.)

A. Baranova atbilde tomēr bija kategoriski noliedzoša. 1963. gada 5. februāra atbildes vēstulē V. Strogonovam viņš norādīja:

“Ģeodēzijas un kartogrāfijas galvenā pārvalde neuzskata par iespējamu izdot bez ierobežojuma grifa Latvijas PSR kolhozu un sovhozu robežu shematisko karti mērogā 1:300 000, jo, to izgatavojot, nav izpildītas tās papildprasības, kuras ir izklāstītas to ziņu 87. uzskaitījumā, kuras ir paredzētas publicēšanai atklātā presē, radio un televīzijas raidījumos.” (LVA, 170. f., 1. s. apr., 1555. l., 28. lp.)

1964. gadā LPSR Ministru padome visām ministrijām, rajonu izpildu komitejām, iestādēm un organizācijām uzdeva veikt visu esošo karšu un plānu pārbaudi. Lūk, daži ziņojumi par šā rīkojuma izpildi.

Valmieras kolhozu un padomju saimniecību ražošanas pārvaldes priekšnieks A. Koroļovs 1965. gada 5. martā Ministru padomei ziņoja:

“Valmieras kolhozu un padomju saimniecību ražošanas pārvalde paziņo, ka saskaņā ar Latvijas PSR Ministru padomes 1964. gada 29. decembra lēmumu Nr. 733–61, pārbaudot kolhozus un padomju saimniecības, nav atrasti slepeni plāni un kartes. Valmieras ražošanas pārvaldes nevajadzīgie un novecojušie slepenie plāni ir iznīcināti, sadedzinot tos instrukcijā noteiktajā kārtībā,” (LVA, 270. f., 1. s. apr., 1715. l., 66. lp.)

Savukārt Bauskas rajona darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Kiriļins savā 1965. gada 20. marta slepenajā ziņojumā norādīja:

“Saskaņā ar LPSR Ministru padomes 1964. gada 26. maija norādījumu Nr. 1057/557-s 1964. gada jūlijā mēs veicām darbu, lai sakārtotu topogrāfisko shēmu un karšu glabāšanu un uzskaiti. Rajona izpildu komitejā no darbiniekiem un speciālistiem, kuriem ir atļauja pieejai sevišķi slepeniem dokumentiem, bija izveidota komisija ar rajona izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieku priekšgalā.

Komisija veica topogrāfisko karšu un shēmu uzskaites un glabāšanas pārbaudi visās rajona izpildu komitejas nodaļās, iestādēs un organizācijās, kuras atrodas rajona teritorijā.

Pārbaudes rezultātā tās kartes un shēmas, kuras ir zaudējušas savu praktisko nozīmi un kurām nav vēsturiskas vērtības, ir iznīcinātas pēc akta. Tām kartēm un shēmām, kuras saskaņā ar Ministru padomes norādījumiem ir jāglabā, ir uzlikts grifs “slepeni”, ir ieteikts tās iekļaut inventāra aktos un glabāt kā slepenos dokumentus. Rajona izpildu komitejas nodaļu un ciemu padomju kartes ir uzskaitītas rajona izpildu komitejā.

Bauskas novadpētniecības muzejā tika atrasta Sarkanās armijas ģenerālštāba karte, kura nosūtīta Centrālajam Valsts vēstures muzejam (..).” (LVA, 270. f., 1. s. apr., 1715. l., 57. lp.)

Pēc nepilnīgām ziņām 1963.—1964. gadā iznīcināja 10 125 topogrāfiskās kartes, 3 500 izkopējumus un 15 887 aerofotouzņēmumus — apmēram 50% no visa slepenā kartogrāfiskā materiāla. Kā “liekas” un “nevajadzīgas” tika iznīcinātas arī Latvijas brīvvalsts laika kartes, bet jaunu karšu sagatavošana netika atļauta.

Latvijas aizslepenošanas nolūkā PSRS militāristi plaši izvērsa “aizliegto zonu” noteikšanu. Jau 1944. gada 6. decembrī ar Ļeņingradas frontes pavēlniecības pavēli tika noteikta “aizliegtā zona” Rīgas jūras piekrastē (LVA, 270. f., 1. s. apr., 97. l., l., 2. lp.). Bet PSRS Iekšlietu tautas komisariāta robežapsardzības karaspēka priekšnieks ģenerālleitnants Stahovs 1945. gada 25. decembra ziņojumā LPSR Augstākās padomes Prezidija sekretāram K. Priežem norādīja:

“Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija 1940. gada 3. decembra dekrēts “Par peldošo līdzekļu glabāšanas kārtību un kuģošanu Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī” tika izdots, pamatojoties uz Nolikumu par PSRS valsts robežu apsardzību, kurš apstiprināts ar PSRS Centrālās izpildu komitejas un Tautas komisāru padomes 1927. gada 15. jūnija lēmumu un attiecīgo PSRS Iekšlietu tautas komisariāta instrukciju par robežapsardzības režīma noteikšanu PSRS rietumu robežām, kura apstiprināta ar PSRS TKP 1940. gada 1. februāra lēmumu Nr. 166–73–ps.

Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija 1940. gada 3. decembra dekrēta atcelšanu mēs uzskatām par nelietderīgu, jo PSRS valsts robežas apsardzības intereses prasa nepieciešamā robežapsardzības režīma īstenošanu.

Ar LPSR Augstākās padomes Prezidija dekrētu noteiktās peldošo līdzekļu glabāšanas un kuģošanas kārtības ievērošanu Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī mēs uzskatām par nepieciešamu.

Sakarā ar LPSR TKP un LK(b)P CK 1945. gada 19. jūnija iesniegumu Nr. 12/176-s PSRS TKP priekšsēdētāja vietniekam mēs devām norādījumu robežapsardzības karaspēkam Latvijas PSR atļaut Baltijas jūrā zivju zveju visu diennakti 12 jūdžu zonā, bet Rīgas jūras līcī — neierobežoti.

Zvejnieku iziešana Baltijas jūrā aiz 12 jūras jūdžu joslas, attālumā līdz 40 jūdzēm no krasta, var notikt, katru tādu gadījumu saskaņojot ar robežapsardzības karaspēku Latvijas PSR.” (LVA, 290. f., 1. s. apr., 36. l., 19. lp.).

1946. gada 4. septembrī LPSR Ministru padome pieņēma ļoti plašu, pilnīgi slepenu lēmumu Nr. 751 “Par aizliegtās krasta robežapsardzības joslas režīmu Latvijas PSR”. Tajā norādīts:

“Saskaņā ar PSRS CIK un TKP 1935. gada 17. jūlija lēmumu Nr. 12/1487 “Par iebraukšanu un dzīvošanu robežapsardzības joslās” un PSRS CIK un TKP 1937. gada 7. septembra lēmumu Nr. 107–153b un izpildot PSRS Ministru padomes 1946. gada 29. jūnija lēmumu Nr. 1435–631–ps, Latvijas PSR Ministru Padome nolemj:

1. Aizliegt iebraukt Latvijas PSR aizliegtās krasta robežapsardzības joslas robežās (Ventspils apriņķa Dundagas, Ances, Vārves, Ventas un Užavas pagasts; Aizputes apriņķa Jūrkalnes, Ulmales un Sakas pagasts; Liepājas apriņķa Ziemupes, Medzes, Pērkones, Nīcas, Grobiņas un Rucavas pagasts) bez PSRS Iekšlietu ministrijas milicijas orgānu atļaujas tām personām, kuras nav šīs joslas iedzīvotāji.

2. Iebraukšanu un pagaidu uzturēšanos aizliegtajā krasta robežapsardzības joslā atļaut tikai ar caurlaidēm (izņemot atsevišķas personu kategorijas, kuras ir norādītas pievienotajā pielikumā), kuras PSRS Iekšlietu ministrijas milicijas orgāni pilsoņiem izsniedz viņu pastāvīgajās dzīves vietās. Iebraukšanas nepieciešamība ir jāapstiprina ar atbilstošiem dokumentiem.

3. Uzdot LPSR Iekšlietu ministrijai laika posmā līdz 1946. gada 15. novembrim visos aizliegtajā krasta robežapsardzības joslā ieejošos pagastos ieviest pasu sistēmu atbilstoši Nolikumam par pasēm, kurš ir apstiprināts ar PSRS TKP 1940.gada 10. septembra lēmumu Nr. 1667 (pārējiem Latvijas lauku iedzīvotājiem pases tika izsniegtas 1948. gadā. — J.R.).

(..)

7. To strādnieku un kalpotāju pieņemšanu darbā, kuriem nav atļaujas iebraukšanai un dzīvošanai aizliegtajā krasta robežapsardzības joslā, kategoriski aizliegt.

8. Uzdot uzņēmumu direktoriem, padomju, saimniecisko un sabiedrisko organizāciju vadītājiem piereģistrēt ostās, ostu uzraudzības orgānos — zvejas, medību, zinātniski pētnieciskos, sporta un citus kuģus, neatkarīgi no to izmēriem, tilpuma un jaudas, kuri kursē aizliegtās krasta robežapsardzības joslas upēs un ezeros. Tiem orgāniem, kuri reģistrē kuģus, ir jāizsniedz to īpašniekiem vajadzīgās apliecības par tiesībām uzturēt kuģus.

9. Tie peldošie līdzekļi, kuri atrodas aizliegtajā krasta robežapsardzības joslā, ir jāpieraksta noteiktās piestātnēs, un tiem ir jābūt noteiktām stāvēšanas vietām, kuras uz vietām nosaka PSRS Iekšlietu ministrijas robežapsardzības karaspēks, šo jautājumu saskaņojot ar ieinteresētajām organizācijām.

Peldošo līdzekļu glabāšana un stāvēšana, kaut kādu priekšmetu izkraušana un iekraušana, kā arī cilvēku iesēdināšana un izsēdināšana tam nolūkam nenorādītajās vietās ir aizliegta, izņemot nelaimes gadījumus.

(..)

Aizliegtajā krasta robežapsardzības joslā tiek aizliegts:

a) bez PSRS Iekšlietu ministrijas robežapsardzības karaspēka atļaujas apkārtnes topogrāfisko, ģeodēzisko, fotografēšanas un kinematogrāfiskās uzņemšanas darbu veikšana;

b) bez PSRS Iekšlietu ministrijas robežapsardzības karaspēka atļaujas pasta un citu baložu ievešana, audzēšana un turēšana.

19. Jebkāda veida kapitāla celtniecība aizliegtajā krasta robežapsardzības joslā, izņemot bruņoto spēku celtniecību, notiek tikai ar PSRS Iekšlietu ministrijas robežapsardzības karaspēka atļauju un piekrišanu.

20. Gaisa kuģu lidojumu kārtību aizliegtajā krasta robežapsardzības joslā ir noteikusi PSRS Bruņoto spēku ministrija pēc saskaņošanas ar PSRS Iekšlietu ministriju.

(..)

24. Protokolā: lūgt PSRS Ministru padomi 1946. gada 29. jūnija lēmuma Nr. 1435–631–s 3. punktā izdarīt šādas izmaiņas:

1. Aizliegtajā krasta robežapsardzības joslā papildus iekļaut:

a) Liepājas apriņķa Nīcas pagastu (..);

b) Ventspils apriņķa Ventas pagastu (..).” (LVA, 270. f., 1. s. apr., 187. l., 112.—115. lp.)

Saskaņā ar šo lēmuma pielikumu aizliegtajā krasta robežapsardzības joslā bez caurlaidēm, uzrādot savus personīgos dokumentus, drīkstēja iebraukt: LKP CK locekļi un kandidāti, Augstākās padomes locekļi, ministri, LPSR prokurors, Ministru padomes lietu pārvaldnieks, kā arī daži citi zemāka ranga partijas un padomju iestāžu funkcionāri.

Arī turpmākajos gados tika izdoti vairāki lēmumi, kuri Latvijas aizslepenošanu vēl vairāk pastiprināja. Tā, piemēram, LPSR Ministru padome 1963. gada 15. jūnijā pieņēma lēmumu “Par robežapsardzības zonas režīmu Latvijas PSR”, kurā cita starpā bija norādīts:

“1. Valsts robežas apsardzības interesēs noteikt Rīgas jūras līča un Baltijas jūras piekrastē robežapsardzības zonu.

2. Robežapsardzības zonā iekļaut:

— Talsu rajona ciema padomes: Ķūļciema, Mērsraga, Rojupes, Kolkas, Vidāles, Nevejas, Ances, Ventas (izņemot Bušnieku ezeru un 100 metru joslu ap to);

— Kuldīgas rajona ciema padomes: Vārves (izņemot teritoriju starp Ventu un dzelzceļa līniju Ventspils–Liepāja), Užavas, Jūrkalnes;

— Liepājas rajona ciema padomes: Sakas, Vērgales, Medzes, Pērkones, Nīcas, Rucavas un Pāvilostas pilsētciematu.

3. Iekļaut robežapsardzības zonā šādas Baltijas dzelzceļa stacijas: Vērgale, Kapsēde, Kursa, Mātere, Medze, Mažeiki, Ploce, Rīva, Saka, Upenieki.” (LVA, 270. f., 1. s. apr., 1572. l., 52. lp.)

Par “aizliegtās zonas” noteikumu pārkāpšanu vainīgajiem draudēja gan administratīvā, gan arī kriminālā atbildība.

PSRS militāristi savos ilgajos saimniekošanas gados turpat vai visu Latviju ar kara lidlaukiem, poligoniem, raķešu un jūras kara bāzēm, tāpat kā ar daudziem citiem stipri noslepenotiem un apsargātiem objektiem bija pārvērtuši par savu militāro bāzi, kurā kā vietējās varas iestāžu, tā arī iedzīvotāju rīcību noteica PSRS bruņoto spēku maršali, ģenerāļi un admirāļi. Arī militāristu rīkojumi par slepenības režīma noteikšanu un pastiprināšanu bija pasludināti par “patiesību pēdējā instancē”. Vietējās varas iestāžu un organizāciju, kā arī Latvijas pamatiedzīvotāju intereses tika atstātas pašā pēdējā vietā.