Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Parlamentāriešu interese - zemnieku rūpe. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.01.1997., Nr. 22 https://www.vestnesis.lv/ta/id/41924

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par pasažieru komfortu un akcīzes nodokli

Vēl šajā numurā

16.01.1997., Nr. 22

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PROBLĒMA

Parlamentāriešu interese — zemnieku rūpe

Par gaļas produktu atbilstību mūsu un Eiropas interesēm

Ar šā gada 1. janvāri vajadzēja stāties spēkā noteikumiem, kas paredz tirdzniecībā realizēt tikai sertificētās lopkautuvēs kautu lopu gaļu. Šajā nedēļā tika nolemts, ka nepieciešams pārejas periods un šie noteikumi stāsies spēkā tikai ziemas beigās. Cik noprotams, par šo noteikumu stāšanos spēkā jau janvārī ir protestējusi Saeimas frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”. Lai uzzinātu — kādēļ, “LV” sazinājās ar “Tēvzemei un Brīvībai” deputātu Oskaru Grīgu. Piedāvājam no diktofona atšifrētu tālruņa sarunu ar Oskaru Grīgu :

— Licencēšana — tā ir uzņēmējdarbība. Tas ir pirmais, kas šajos noteikumos ir jāprecizē saskaņā ar uzņēmējdarbības likumu. Sertificēts varētu būt kāvējs kā speciālists.

Mēs nenoraidām šo sertificēto kautuvju veidošanu Latvijā, absolūti ne. Es esmu simtprocentīgi “par”. Bet kā tas tiek pasniegts, kā tas mehānisms tiek darbināts,- tas neapmierina. Konkrēti? Ir jābūt kopīgai darbībai, jāizveido komisija, kur kopā strādā ražotājs, pārstrādātājs un tirgotājs. Tur jābūt arī veterinārajam un vides aizsardzības dienestam. Ar Ministru kabineta lēmumu jābūt izveidotai kompetentai komisijai, kas pieņem sertificētas kautuves, lai tās atbilstu visām tehnoloģiskām prasībām.

Ja mēs ejam uz Eiropu, tad gribu piebilst, ka Eiropā kautuves ir ļoti augstā līmenī. Varu pateikt, ka mums Latvijā neviena, pat neviena lielā, kautuve neatbilst Eiropas standartiem.

— Arī jaunuzceltās kautuves ne?

— Arī tās.

— Vai jūs esat tajās bijis, ja šādi apgalvojat?

— Jā, es esmu bijis gan šeit, gan arī Dānijā un Zviedrijā. Tas nenozīmē, ka mums nav jāievieš kaušana kautuvēs. Tā kā 7. janvārī Valsts veterinārā departamenta direktors Jāzeps Rimeicāns atbildēja, ka viņš pagaidām “piemiegšot acis” tam, ka viss vēl nav tā, kā būtu vajadzīgs. Tagad tā arī notiek — šķūnī un ar trīsīti.

Vēl kas: ņemot vērā reālo situāciju, kad Latvijā ir vairāki simttūkstoši sīkražotāju, vēl nav atrisināts jautājums par sertificētu kautuvju izveidošanu pagastos. Vēlams, lai kautuvēs būtu vismaz flīzēta telpa ar ūdens noteci, ar karsto un auksto ūdeni un visām pārējām nepieciešamajām ietaisēm. Tas prasa lielus līdzekļus, bet ir jāizdara.

Kāda vēl ir problēma? Pieņemsim, ka jūsu mammīte pensionāre dzīvo laukos, teorētiski. Un viņai ir pensijiņa, un viņai ir viens ruksītis aizgaldā. Viņa pasauc kaimiņu un ļoti solīdi, tīri un izstrādāti to ruksīti nokauj. Pusīti atstāj sev, bet to otru pusīti ietin savā baltajā paladziņā un ved uz tirgu. Un, ja tur ir veterinārā un vides kontrole, ja viņai ruksīti ir arī pārbaudījis pagasta veterinārais dienests un ir vajadzīgie dokumenti,— tad taču nevajadzētu rasties nekādām problēmām.

— Taču decembrī, ja atceramies, bija gadījumi, kad cilvēki, lietojot nepārbaudītu gaļu, saslima ar trihinelozi...

— Es uzdrošinos jūs skarbi pārtraukt: tās ir muļķības, jo nav pierādīts, ka saslimšana un tie daži upuri bija tieši no tās gaļas, ko viņi lietoja! Un vēl? Vasaras sākumā Talsos, kad plosījās cūku mēris, mēs izsaucām Rimeicāna kungu. Manai saimniecībai blakus esošajā zemnieku sētā vienā kūtī cieši blakus aizgaldā stāvēja trīs cūkas, kas pat ar purniem sabakstījās. Malējās cūkas nobeidzās, bet tās, kas stāvēja pa vidu,— izdzīvoja. Kā to var izskaidrot? Vai tas ir cūku mēris?! Veterinārais dienests nav strādājis pie vakcinēšanas. Ja cūku mēris plosījās Talsu rajonā, kādēļ tad netika izdarīta vakcinācija blakus rajonos?

Es vēlreiz saku, ka mēs esam par kārtību un sertificētām kautuvēm, bet nevar gremdēt sīkražotājus tā, ka viņi pat nevar nokaut mājās savus rukšus. Es prasu kontroli no Veterinārā departamenta un vides dienestiem, bet līdz pat šim brīdim nav uzskaitīti sīkražotāju lopi. Nav pilnīgi nekādas kontroles. Vēl minēšu kādu piemēru. Ja jūs, piemēram, gribētu sašķērēt kāpostus un brauktu uz tirgu tos tirgot, tad arī būtu vajadzīga licencēta kāpostu šķērētava. Es taču nekad nepirkšu kāpostus, ja pārdevēja būs ģērbusies nevīžīgi un ja kāposti būs glumi un smirdēs.

— Es kā patērētāja šobrīd jūtos pilnīgi neaizsargāta pret šo nekvalitatīvo pārtiku — kāpostiem, gaļu...

— Tādēļ jums man ir jāpiekrīt, ka ir jāstrādā kontroles dienestiem. Jau pagastā ir jābūt uzraudzībai. Kādēļ manā zemnieku saimniecībā regulāri brauc piena uzraugs un skatās, kā slauc, kā dzesē, kāda ir piena kvalitāte, vai saimniece ir izgājusi nepieciešamo speciālistu apskates, vai kūtī ir tīrība? Kādēļ tāda pati uzraudzība nevar būt gaļas lopiem? Sākot no kūts un beidzot ar tirgu, ar preci? Kādēļ šobrīd viss tiek darīts, lai tautai būtu sliktāk? Tādēļ es sarunā ar Šķēles kungu ierosināju, ka tie, kas ved gaļu pārdošanai ārpus Latvijas, lai kauj kautuvēs un ved. Pašreizējā situācijā šeit zaudētu tūkstoši cilvēku, kuri tirgojas tepat, Latvijā, kuriem ir pieci līdz, teiksim, desmit sivēnu un kuriem nav, kur tos nokaut, jo attālākos nostūros kautuvju nav. Tas ir sarežģīti — aizvešana, atvešana. Vai tad nokautu lopu var vest uz mājām vieglās mašīnas aizmugurējā sēdeklī? Vai tā būs tā atbilstība veterinārajām prasībām? Tur jābūt speciāli pielāgotam transportam, kas šobrīd vēl visiem nav. Tādēļ uzskatu, ka šie jautājumi nav sakārtoti. Veterinārais departaments ir Ministru prezidenta pakļautībā un Zemkopības ministrijas pārraudzībā, bet diemžēl šis dienests nav strādājis. Ar šiem noteikumiem tiek spēlēts tikai vienos vārtos — pārstrādātāja vārtos. Nav, kam aizstāvēt sīkražotāju. Un nevienam nerūp arī patērētājs. Ja kādam tas rūpētu, tad nebūtu arī šī kontrabanda, kas ieplūst. Vai kāds zina, cik daudz valstī ir kontrabandas gaļas, visas šīs ļoti zemās kvalitātes preces no Lietuvas un Polijas? Kāda ir garantija, ka līguma aizsegā ar Ziemeļīriju uz Latviju neved izcili zemas kvalitātes gaļu? Vai par to kāds domā?

Par izveidojušos situāciju Valsts veterinārā departamenta direktors Jāzeps Rimeicāns saka:

— Šis pasākums netiek apturēts, bet, ņemot vērā Ministru prezidenta Andra Šķēles kunga pārrunas ar frakciju “Tēvzemei un Brīvībai”, būtu vēlams noteikt pārejas laiku. Diemžēl es šajās sarunās nebiju klāt un vēl arī neesmu ticies ar Šķēles kungu, bet, cik varēju saprast no padomnieku un deputātu izteikumiem, uz kādu laiku vajadzētu ieviest īpašus nosacījumus un arī radīt apstākļus, lai varētu stāties spēkā noteikumi par mazjaudas kautuvēm. Acīmredzot mēs tā arī rīkosimies, jo šādam lēmumam piekrīt arī zemkopības ministrs Roberts Dilba.

Šobrīd Latvijā ir vairāk nekā 104 kautuves, kurām ir izsniegtas pagaidu darbības atļaujas, un arī vairāk nekā 112, kuras var darboties pastāvīgi. Kopā apmēram 215 — 220 kautuves. Tuvākā mēneša laikā vēl kādām 20 — 30 varētu tikt izsniegtas atļaujas. Šīm kautuvēm vēl jāpieskaita 12 kautuves, kas atrodas lielajos pārstrādes uzņēmumos.

Mēs veicām aptauju par kautuvju izcenojumiem. Par cūkas nokaušanu jāmaksā apmēram 5 — 6 lati un 7 — 11 lati par liellopa nokaušanu. Tas ir tādā gadījumā, ja zemnieks kautuvē nekā neatstāj. Ja zemnieks kautuvē atstāj, piemēram, govs ādu, kas maksā ap 15 latiem, tad kautuves īpašnieks pat zemniekam piemaksā. Te radīsies stipra konkurence starp mazajām lopkautuvēm un lielajiem kombinātiem. Sākumā mazās kautuves noteica ļoti augstas cenas, taču tagad konkurences iespaidā būs spiestas šīs cenas samazināt. Ar laiku cenas izlīdzināsies, proti, noslīdēs lejup.

Acīmredzot tas laiks, kurā mēs iesim pretim zemniekiem un noteiksim pārejas laiku, būs līdz 1. aprīlim. Ņemot vērā zemnieku smago ekonomisko stāvokli, mēs atļausim zemniekam kaut dzīvniekus mājas apstākļos, bet ar nosacījumu, ka mājās kauta dzīvnieka gaļai tālākais un vienīgais ceļš ir Latvijas tirgus. Vienīgais tirgus, kur gaļa ir pakļauta veterinārajai apskatei un tiek ņemtas analīzes. Tātad — zemnieks nokauj dzīvnieku mājās (kautķermenim netiek izdarīta veterinārā ekspertīze), tālāk šī gaļa ar veterināro apliecību dodas uz tirgu, kur veterinārās ekspertīzes laboratorijā pēc kautķermeņa apskates un nepieciešamo analīžu veikšanas tas tiks apzīmogots. Ja šis noteikums netiks ievērots, tad mēs nepildīsim noteikumus, kas saistīti ar brīvās tirdzniecības līgumu attiecībā uz lauksaimniecības precēm starp Baltijas valstīm.

No šā gada 1. janvāra mēs esam ieviesuši jauna veida veterinārās un veterinārās ekspertīzes apliecības — tās ir stingri numurētas, ar pietiekamu aizsardzības sistēmu (lai novērstu iespējamo korumpētību un dokumentu viltošanu). Katra apliecība ir stingrā uzskaitē, par ko veterinārārstam noteiktā kārtībā stingri jāatskaitās. Domājam, ka šīs apliecības nebūs viegli viltot.

— Vai šo lēmumu ietekmēja arī raksti, kas decembra otrajā pusē parādījās pārsvarā rajonu presē un kuros bija izteikts protests šo noteikumu ieviešanai no 1. janvāra?

— Notikumu gaita ir šāda. Aizliegumu pārdot mājās kautu dzīvnieku gaļu tirdzniecībā mēs gribējām ieviest jau no pagājušā gada 1. aprīļa. Taču konstatējām, ka projekts vēl nav pilnībā apspriests, un to publicējām, lai varētu uzklausīt interesentu viedokli. Nākamais termiņš bija 1. jūlijs. Taču tad vēl mūs neapmierināja kautuvju skaits. Sekojot arī Eiropas direktīvām, noteicām ieviešanas laiku un 1. jūlijā pasludinājām, ka šie noteikumi stāsies spēkā ar šā gada 1. janvāri.

Debates ar Saeimas frakcijām sākās par to, vai šis laiks ir bijis pietiekams vai ne, vai mēs esam gatavi vai ne. Frakciju viedoklis bija, ka zemnieku materiālais stāvoklis šobrīd ir pārāk smags, lai šos noteikumus ieviestu.

Šeit svaru kausos liktas divas lietas. Veterinārā departamenta viedokli, ka noteikumi ir jāievieš, pastiprina decembrī notikusī masveida saslimšana ar trihinelozi Jelgavas un Preiļu rajonā.

— Taču Grīga kunga viedoklis ir tāds, ka vēl nav pierādīts, vai saslimšanu tiešām izraisījusi uzturā lietotā nepārbaudītā gaļa.

— Nu, tā nav. Tas ir pierādīts. Te, gribētu teikt, tika izdarīti pat zinātniski pētījumi. Saimniecībā Sesavas pagastā, kur notika ļoti daudzu cilvēku saslimšana, aizgaldā vēl palika divas cūkas. Šīm divām kūtī palikušajām dzīvajām cūkām ar ļoti modernu imūnfermentatīvo metodi veicām asins analīzes un konstatējām, ka arī šie dzīvnieki ir invadējušies ar trihinelozi. Pēc to nokaušanas vēlreiz tika izdarītas analīzes ar divām izmeklēšanas metodēm, un šīs analīzes uzrādīja tādu pašu rezultātu. Rezultātā gaļu iznīcināja. Nezinu, vai pasaules līmeņa izmeklējumus var nosaukt par nepietiekamu pierādījumu. Tas šajā gadījumā būtu jāvaicā Grīga kungam. Veterinārie speciālisti uzskata, ka šādi pierādījumi ir vairāk nekā pārliecinoši.

— Un Talsos reģistrētais cūku mēra uzliesmojums? Apgalvojumi, ka tur veterinārais dienests vispār neesot strādājis...

— Atļaušos apgalvot, ka tās ir pilnīgas muļķības. Jā, jūsu pienākums ir atspoguļot dažādus uzskatus un viedokļus. Ko es par cūku mēra gadījumu varu teikt? Nopietna lieta ir veterinārā speciālista profesionalitāte. Var konkrēti neticēt man kā dienesta vadītājam. Taču veterinārmedicīnā — gan ražošanā, gan zinātnē, gan studentu apmācībā — strādā titulēti un augsti profesionāli cilvēki, kuri pierādījuši sevi un ieguvuši starptautisku atzinību. Neticēt 2,5 tūkstošiem veterināro speciālistu — tas jau ir apvainojums mūsu profesijai. Te mēs varētu debatēt par šiem jautājumiem, bet ne apvainot. Protams, deputātiem un frakcijām ir tiesības no attiecīgajiem dienestiem un to vadītājiem pieprasīt izsmeļošus paskaidrojumus, bet konflikta situācijas var atrisināt tikai sadarbojoties, ne citam citu apvainojot. Ja frakcija “Tēvzemei un Brīvībai” un konkrēti Oskars Grīgs vēlas iepazīties ar mūsu darbu — mēs par to būsim tikai priecīgi. Mēs labprāt rādīsim, kādā veidā risinām sarežģītos jautājumus, lūgsim palīdzību, ja būs nepieciešams, saskaņot darbību. Tāda ierosme bija, bet diemžēl — acīmredzot deputātu aizņemtības dēļ — mums neizdevās tikties un pārspriest jautājumus. Arī tagad, atkārtoti nosūtot dokumentus uz Saeimu, mēs aicinājām Grīga kungu atnākt pie mums kopā ar saviem kolēģiem. Pagaidām viņi nav bijuši.

— Vai tā ir patiesība, ka mūsu kautuves neatbilst nekādām normām, un komisija, kura izsniedz atļaujas kautuvēm, nav kompetenta?

— Komisijā darbojas ne tikai veterinārie speciālisti, eksperti, kuri diendienā strādā, bet arī vides veselības dienesta un reģionālās vides aizsardzības dienesta speciālisti, kuri zina noteikumus un pat ir strādājuši pie to izveidošanas. (Veterinārajā ekspertīzē Latvijā regulāri strādā vairāk nekā 1000 veterinārārstu, un, lai viņi saņemtu eksperta zīmogu, jāiziet kursi un arī praktiskās apmācības pasniedzēju klātbūtnē, jānoliek eksāmens. Gadās, ka visi eksāmenu neiztur un ir spiesti to likt atkārtoti. Taču, ja veterinārārsts ir ieguvis eksperta tiesības, tad viņš drīkst ņemt rokās eksperta zīmogu un nodarboties ar ekspertīzes veikšanu.)

Grīga kungam var piekrist, ka visas mūsu kautuves neatbilst Eiropas standartiem. Esmu bijis lielās un mazās kautuvēs Eiropas valstīs. Taču ar kaut ko mums ir jāsāk un jāsāk ar vienkāršotām prasībām. Nekad neesmu apgalvojis, ka visas šīs 200 kautuves ir Eiropas līmenī. Taču dažas no tām jau tagad daļēji atbilst Eiropas prasībām, un tajās kauto lopu gaļu varētu eksportēt ārpus Latvijas — uz Baltiju, Krieviju, Eiropu.

Latvijas lielo gaļas pārstrādes uzņēmumu kautuves arī šobrīd neatbilst Eiropas līmenim, un mūsu dienesta uzdevums kopā ar Zemkopības ministriju ir palīdzēt šiem uzņēmumiem kļūt modernākiem. Lai saņemtu veterinārās inspekcijas, kas atrodas Briselē, atļauju eksportēt šajos uzņēmumos kauto gaļu, jāiegulda liels darbs vairāku gadu garumā un arī līdzekļi. Latvijā šādas kautuves pašlaik ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Taču līdztekus mums jādomā arī par iekšējo tirgu, mēs nevaram iet atpakaļgaitā. Ja paskatāmies, kā bija senāk, tad redzam, ka arī tad mājās kāva tikai personīgam uzturam paredzētos lopus. Katrā saimniecībā, katrā kompleksā — lai kā arī senos laikus kritizētu — bija kautuves. Pēc neatkarības iegūšanas mēs praktiski esam spēruši soli atpakaļ. Latvijā ar trihinelozi 1996. gada 11 mēnešos invadējās vidēji 76 cilvēki. Vēl ir virkne citu, ne tik smagu slimību, par kurām īpaši nerunā, bet ko pārnēsā gan grauzēji, gan meža dzīvnieki. Galu galā patērētāja, mūsu iedzīvotāja aizsardzība ir valsts uzdevums un atbildību prasa no Veterinārā departamenta.

Rietumu eksperti, kas šeit ierodas, ir izbrīnīti par divām lietām: ka mēs lopus kaujam mājas apstākļos un samērā brīvi tirgojam nepasterizētu govs pienu. Mēs skaidrojam, ka zemniekiem ir ekonomiskas grūtības, ka mēs to apzināmies, taču nevaram visu uzreiz...

Un tagad paskatīsimies Baltijas valstu kontekstā. Lietuvā — un es negribētu, ka tā notiktu arī Latvijā,— vairāki simti cilvēku nokļuva slimnīcā, jo bija invadējušies ar trihinelozi. Tad sekoja Lietuvas valdības rīkojums, ka tirgum paredzētie dzīvnieki jākauj tikai un vienīgi kautuvēs. Vai Lietuva bija gatavāka nekā šobrīd mēs? Dzīve piespieda. Līdzīga situācija bija arī Igaunijā. Pagājušā gadā aizliedza mājās kaut pārdošanai paredzētos liellopus, bet no šī gada — cūkas. Igauņu kolēģi apgalvoja, ka pirmos mēnešus bija problēmas. Taču šis jautājums tagad ir noregulējies. Arī Latvijā jautājums par lopkautuvēm ir jārisina. Nelietojot skaļas frāzes. Bet par cilvēku drošību nevar nedomāt. Ja mājās lieto savu ruksi, tad arī paši pilnīgi par to atbild. Taču, tikko nepārbaudīta gaļa nokļūst tirgū un saslimst citi cilvēki, tad atbildību prasa no veterinārajiem speciālistiem. Taču mēs vieni, bez sabiedrības atbalsta nespēsim šīs lietas sakārtot.

Ko par noteikumu ieviešanas “pārbīdīšanu” domā Latvijas Gaļas ražotāju un gaļas pārstrādātāju asociācijas priekšsēdētājs Gundars Kleinbergs ? Atbilde bija šāda:

— Daļēji esmu neapmierināts. Uzskatu, ka kādā šīs ķēdes posmā ir pieļauta nolaidība. Pie noteikumiem par sertificētajām kautuvēm strādā jau pusotru gadu. Ieviešanas termiņu atlika divas trīs reizes. Uzskatu, ka nav veikts izskaidrošanas darbs rajonu līmenī. Nu jau ir trešais termiņš, bet ražotāji dažviet ir kā no debesīm nokrituši. Vēl kas — visos rajonos nav pietiekams skaits kautuvju. Līdz galam nav noregulēta arī licencēšana. Tāpat arī jādomā par tiem līdzekļiem, kas nesamaksāto nodokļu veidā aiziet garām valsts kasei. Tas viss jāsāk normalizēt. Domāju, ka vairāku apstākļu sakrišana noveda līdz šim, gribētu teikt, kompromisa variantam.

Savukārt uz jautājumu, kādi varētu būt bijuši iemesli, lai Ministru prezidents ierosinātu pagaidām atcelt noteikumu stāšanos spēkā, Andra Šķēles padomnieks Gundars Bērziņš teica:

— Lēmums netiek atcelts, vienkārši nepieciešams mīkstināt pārejas režīmu. Tas ir Veterinārā departamenta kompetencē, un šeit nebūs valdības lēmuma. To varētu saukt par premjera norādījumu Veterinārajam departamentam noteikt pārejas laiku šo noteikumu ieviešanai līdz ziemas beigām. Visos Latvijas rajonos nav pietiekams daudzums lopkautuvju, dažkārt zemniekam jābrauc pat vairāki desmiti kilometru pa aizputinātiem ceļiem, dažviet maksa par pakalpojumiem ir pārmēru augsta, arī ar sertificēšanu vēl viss nav kārtībā. Taču atcelts netiek nekas, vienīgi ir lūgts noteikt pārejas periodu.

Kā “LV” apgalvoja “Tēvzemei un Brīvībai” koordinators Andris Mazburšs, deputāts Oskars Grīgs ir pilnvarots izteikt visas frakcijas viedokli. Tātad šādi domā visi “tēvzemieši”, un, ja var ticēt koordinatora piebildei, šis lēmums par pārejas noteikumiem bija kompromiss līdz laikam, kad “beigsies ziema un sāks kustēties kukainīši”. Taču nelauzīsim galvu, domādami, vai tas bija kompromiss vai sīkzemnieku aizstāvēšana. Labāk padomāsim, kā, neatgādinot cits citam sensenus “grēkus”, atrisināt radušos situāciju ar lopkautuvēm.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore

Par kriminogēno situāciju valstī

Vakar, 15. janvārī, Iekšlietu ministrijas Policijas departamentā notika preses konference, kurā masu informācijas līdzekļu pārstāvji tika informēti par kriminogēno situāciju Latvijā 1996. gadā, 1997. gada sākumā un policijas darba rezultātiem. Preses konferencē piedalījās IeM Policijas departamenta priekšnieks policijas ģenerālis Aldis Lieljuksis, Kriminālpolicijas priekšnieks Aloizs Blonskis un Rīgas Kriminālpolicijas priekšnieks Aivars Valcis.

IeM PD priekšnieks A.Lieljuksis informēja, ka kriminogēnā situācija Baltijas valstīs pagājušajā gadā ir atšķirīga. Ievērojami (par 10,5 procentiem) samazinājies noziedzības līmenis Igaunijā, Latvijā tas samazinājies par 2,4 procentiem. Turpretī Lietuvā noziedzības līmenis palielinājies par 11,9 procentiem. Latvijā ir visaugstākais noziedzības atklāšanas līmenis — 44,2 procenti. Tas ir arī visaugstākais kopš Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Lietuvā noziedzības atklāšanas līmenis ir 41,3 procenti, Igaunijā — 32,5 procenti. Tomēr kopumā visās trīs Baltijas valstīs cīņa ar noziedzību ir palielinājusies un policijas struktūru darbs ir kļuvis efektīvāks.

Kopumā pagājušajā gadā Latvijā ir reģistrēti 38 205 noziegumi, kas ir par 936 noziegumiem mazāk nekā 1995. gadā. Kopā ar citiem, iepriekšējos gados reģistrētajiem noziegumiem pagājušajā gadā ir atklāti 22 963 noziegumi. 1996. gadā ir izdarītas 256 tīšas slepkavības (par 25 mazāk nekā 1995. gadā), no tām atklātas 176 jeb 68,8 procenti. Tātad policijas darbs šajā nozarē ir bijis veiksmīgs. Diemžēl gan pasaulē, gan Latvijā ir vērojama tendence — laupīšanu skaita palielināšanās. 1996. gadā Latvijā reģistrēta 1031 laupīšana. Vairāk laupīšanu notiek arī laukos. 1996. gadā aplaupītas 19 lauku viensētas. Tomēr kopumā par 2,9 procentiem ir samazinājies smago noziegumu skaits. Pagājušajā gadā Latvijā izdarīti 18 935 smagie noziegumi, Lietuvā — 18 814, diemžēl IeM rīcībā nav datu par smago noziegumu skaitu Igaunijā. 1996. gadā ir samazinājies automašīnu zādzību skaits. Tomēr ir pieaugušas zādzības no automašīnām, jo daudzi cilvēki savās mašīnās atstāj vērtīgas lietas.

Kopumā 1996. gadā pie kriminālatbildības ir sauktas 17 180 personas. Latvijā noziegumus galvenokārt izdara mūsu valsts pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji. Noziegumu pastrādāšanas jomā citu pilsoņu īpatsvars ir tikai 1,2 procenti. A.Lieljuksis minēja piemērus no tuvākajām kaimiņvalstīm. 1996. gadā Latvijā noziegumus izdarījušas 56 personas no Krievijas, 19 — no Baltkrievijas, 49 — no Lietuvas un 17 personas no Igaunijas. Vairums noziegumu izdara cilvēki, kas nekur nestrādā un nemācās, klaidoņi. Noziedzības līmeni valstī ievērojami ietekmē ekonomiskās grūtības, bezdarbs, īpaši lauku rajonos, Latgales reģionā. Joprojām daudz noziegumu izdara recidīvisti, agrāk tiesātie cilvēki. PD priekšnieks izteica viedokli, ka šajā sakarībā valstī vajadzētu atjaunot administratīvās uzraudzības sistēmu. Lai to veiktu, jau strādā attiecīga darba grupa, kura konsultēsies arī ar politiķiem.

Sociālo problēmu saasinājums ievērojami ietekmē arī nepilngadīgo noziedzību. Tās līmenis pieaug. Turklāt nepilngadīgo noziedzība, tā teikt, kļūst arvien jaunāka. Pie kriminālatbildības 1996. gadā tika saukts apmēram 1000 pusaudžu, kas ir 14 līdz 15 gadus veci. Vairums nepilngadīgo likumpārkāpēju nekur nestrādā un nemācās. Par 90 gadījumiem pieaudzis arī ar narkotikām saistīto noziegumu skaits.

Lai veiksmīgi cīnītos ar noziedzību, ir jāuzlabo pašu policijas darbinieku disciplīna. 1996. gadā no darba ir atbrīvoti 723 cilvēki. No tiem 198 virsnieki un 525 ierindas sastāva darbinieki, bet smagu pārkāpumu dēļ no darba ir atbrīvoti 37 virsnieki un 194 ierindas sastāva darbinieki. Bet, piemēram, 1992. gadā no darba policijas struktūrās tika atbrīvoti 1284 cilvēki. Tas nozīmē, ka policijas struktūrās kadru mainība ir ievērojami samazinājusies. Protams, joprojām vēl rūpīgākai ir jābūt policijas personāla izvēlei. To apliecina tas, ka nesen Ventspilī par nepilngadīgās meitenes izvarošanu un nogalināšanu tika aizturēts Transporta policijas Ventspils nodaļas darbinieks.

Samazinājies arī policijas struktūrās strādājošo nepilsoņu skaits. Pašlaik tādi ir 2097. Naturalizācijas procesa rezultātā 55 policijas darbinieki jau ir ieguvuši Latvijas pilsonību. Šis process turpinās un varētu ilgt apmēram līdz 2000. gadam.

Runājot par policijas darba uzdevumiem tuvākajā nākotnē, Policijas departamenta vadība uzsvēra, ka jāturpina likumu sakārtošana, jāatjauno administratīvās uzraudzības sistēma, jāpilnveido profilakse (it īpaši darbā ar nepilngadīgajiem), jāuzlabo policijas patruļdienests sabiedriskās vietās un policijas operatīvās reaģēšanas iespējas, ierodoties notikuma vietā. Jāturpina cīņa pret izspiešanu, kas pašlaik notiekot visai sekmīgi.

Policijas departamenta vadība komentēja arī nesenos skandalozos uzbrukumus Latvijas pasta automašīnām. Policijas vadītāji oponēja satiksmes ministram Vilim Krištopanam, ka nesenajos aplaupīšanas gadījumos vainojams tikai noziedzības augstais līmenis. Pasta vadībai ir jādomā par to darbinieku apsardzi, kas pārvadā tik lielas naudas summas (tā tomēr ir valsts nauda, nevis privātu struktūru finansu līdzekļi). Ārzemēs inkasentus apsargā vairāki bruņoti cilvēki, lielas naudas summas tiek pārvadātas pat bruņumašīnās.

Rīgas Kriminālpolicijas priekšnieks A.Valcis atgādināja, ka kopš 1995. gada ir notikuši 14 bruņoti uzbrukumi Latvijas pasta mašīnām un darbiniekiem, kuros nolaupīts apmēram 200 000 latu. Vairākus laupītājus policija ir aizturējusi. Tomēr jau agrāk vairākas reizes policijas vadība brīdinājusi Latvijas pasta vadību par nepieciešamību uzlabot naudas pārvadājumu drošību. Tādēļ kopš 14. janvāra Latvijas pasta lielu naudas summu pārvadājumu apsardzi jau veic IeM apvienība “Apsardze”.

Viesturs Avots,

“LV” nozares redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!